Labi aizmirstais vecais |
Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )
Labi aizmirstais vecais |
12.09.2007 07:14
Raksts
#1
|
|
Krāmē plauktos Izgaistošās izgaišanas grāmatas Grupa: Dienas Pareģis Pievienojās: 29.07.03 Kur: Rīga Dienas Pareģis 2009 |
Izdevniecība Houghton Mifflin šogad laidusi klajā Džona Ronalda Ruela Tolkina
romānu "Hurina bērni" (John Ronald Reuel Tolkien. TThe Children of Hurin). Recenzija no žurnāla "Mir fantastiki" septembra numura. Modernās fantāzijas pamatlicēja grāmata, kas nākusi klajā vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc autora nāves, tiek pasniegta, kā "pirmais, jaunais Tolkina romāns pēc "Silmariliona"". No vienas puses tā jau ir: no tā laika nav iznācis neviens pilnvērtīgs Profesora darbs, jo daudzajos "Viduszemes vēstures" sējumos Kristofers Tolkins ir tikai vācis un komentējis tēva daudzos melnrakstus un uzmetumus, turklāt šie komentāri garuma ziņā bieži ir bijuši pat garāki par oriģinālajiem tekstiem. No otras puses, Hurina bērnu stāsts jau ir ticis publicēts vienā no tādām kompilācijām - "Numenoras un Viduszemes nepabeigtās teiksmas". Arī pats Kristofers pielikumā min šo faktu: ""Nepabeigtajās teiksmās" es lasītājiem sniedzu mazliet saīsinātu tekstu [...] Es izlaidu vairākas rindkopas, jo tās gandrīz vārds vārdā atkārtoja "Silmariliona" tekstu." Ja jūs esat lasījis no Dž. R. R. T. tikai "Gredzenu pavēlnieku", tad, atvēris "Hurina bērnus", jūs noteikti nepazītu, liekas, krustām, šķērsām izstaigāto Viduszemi. Nav jau brīnums, jaunās grāmatas sižeta darbība risinās tūkstošiem gadu pirms stāsta par Gredzenu, Beleriandas zemēs, ilgi pirms Frodo un Bilbo iznīcinātām un nogrimušām. Dzīve šeit, kā jau visos episkajos laikos ir vienkāršāka un bargāka. Pastāvīgi notiek karš un elfi, kas noguruši no vairākus gadsimtus ilgajām, nepārtrauktajām kaujām, nežēlības dēļ gandrīz neatšķiras no orkiem. Viņi tikpat vienkārši var nodot savus sabiedrotos vai nogalināt tos, kas maisa sasniegt mērķi - atņemt Morgotam silmarillus. Kārtējā kaujā ar Ienaidnieku kārtējo reizi elfu armijas un to sabiedrotie ir pilnīgi sakauti. Hurins, viens no cilvēku vadoņiem un galvenā varoņa tēvs nonāk Morgota gūstā. Ienaidnieks cenšas piedabūt viņu savā pusē, taču gūsteknis ir nelokāms. Niknumā Morgots nolād stūrgalvīgo karotāju un visus viņa pēcnācējus: "Manu domu ēnas vienmēr būs viņos, lai kur arī viņi neietu, un mans naids vajās viņus līdz pasaules galam." Un patiešām, lāsts pavada Turinu Turambaru un viņam tuvos cilvēkus visu dzīvi. Viņš nogalina un nodod savus draugus un mīļotos, mēģina izbēgt no nolemtības, mainot vārdus: nosaucis sevi par "liktens pavēlnieku", Turins ir pārliecināts, ka lāsts vairs netiks viņam klāt. Viņš mēģina dzīvot kā parasts cilvēks - nesekmīgi. Dezīgais raksturs ne reizi vien pieviļ Hurina dēlu un viņš bieži nožēlo izdarīto, taču - viss velti. Neskatoties uz visiem galvenā varoņa mēģinājumiem izlocīties, liktens ir spēcīgāks par viņu. Fināls nav negaidīts: uzzinājis, ka viņa iemīļotā ir bijusi viņa miesīgā māsa Nienora, Turins izdara pašnāvību. Galvenā varoņa ģimene tāpat pilnā mērā izjūt uz sevi šo lāstu. Nienora pazaudē atmiņu, bet Hurina sieva Morvena atrod pazaudētos bērnu tikai pēc to bojā ejas. Taču arī tad Morgota lāsts nepārtrauc savu darbu - vienīgi par to ir pastāstīts citās grāmatās par Pirmo ēru. "Hurina dēlu" galvenais jautājums ir - vai var uzveikt savu likteni un izvairīties no nolemtā? [Var, nezinot savu likteni. - ila piezīme.] Galvenais varonis tā arī nespēja pieveikt lāstu. Vēl vairāk, viņš bieži gāja tā pavadā, domādams bezcerīgas domas: lai ko es arī nedarītu, man neizdosies izvairīties no nolemtā. Arī Morgots ne reizi vien "palīdzēja" turinam. Rezultātā varonis atkal un atkal tika piespiests pie sienas un turpināja velties zemāk. Manuprāt, varonis pārāk viegli padevās: vienmēr jau padoties ir vieglāk, pārliecinot sevi, ka pretoties nav jēgas, jo lāstu neiznīcināsi. Romāns ir pilns ar asarainām un sentimentālām ainām, kuras Tolkinam ne visai labi izdodas. Tādas epizodes ļoti neveiksmīgi izskatās uz pārējā teksta fona. Un kaut arī grāmata ir reklamēta kā traģiska, reizēm autors tik ļoti pārcenšas, lai izspiestu lasītājam asaras, ka rezultāts ir visai viduvējs. "Hurina bērnos", pretstatā citām Tolkina grāmatām, poēzijas nav nemaz. Toties lasītājs var apmierināt savas daiļuma jūtas pie daudzām pazīstamā mākslinieka Alana Lī ilustrācijām. Kautgan, diezin vai tās tikpat labā kvalitātē tiks pārnestas uz krievu izdevumu. Kā arī visas Tolkina pēcnāves grāmatas, tajā ir plašas viņa dēla Kristofera piezīmes. Šie komentāri palīdzēs lasītājam īpaši tad, ja viņa iepazīšanās ar Viduszemi ir aprobežojusies tikai ar "Gredzenu pavēlnieku" (Dieva dēļ, noteikti tikai ne pēc filmas). Ir jāsaprot arī romāna tapšanas vēsture un tā atšķirības no iepriekš publicētajiem variantiem. Rezumē: tā kā "Nepabeigtās teiksmas" krievu valodā ir izdotas ļoti mazā metienā un plašās lasītāju masas tās tikpat nav pamanījušas, tad šī grāmata būs interesanta daudziem lasītājiem. Tie, kas pirms tam būs lasījuši "Silmarilionu" un "Nepabeigtās teiksmas", no šīs grāmatas neiegūs gandrīz neko jaunu. Grāmatā ir: draudzība un savstarpēja palīdzība, nodevība un nelietība, elfi, rūķi un pūķi. Grāmatā nav: kosmoss un fantastika, optimisms, hobiti. Vērtējums no 10 punktiem: Sižets - 7 Pasaule - 9 Tēli - 7 Stils - 8 Grāmatas kvalitāte - 10 Tas ir interesanti: Sākumā stāsts par Hurina bērniem bija viens no trim garstāstiem, ko autors sarakstīja 1916. - 1919. gados [Tad jau nav brīnums par pesimismu, 1. pasaules karš atstāja graujošu iespaidu, gan uz literatūru, gan mākslu. - ila piezīme.]. Bez "Silmarilliona" un "Nepabeigtajām teiksmām" šī sižeta versijas sastopamas "Zaudēto stāstu grāmatas" otrajā daļā ("Viduszemes vēstures" otrais sējums) un "Leģendās par Hurina bērniem" ("Viduszemes vēstures" trešais sējums). |
|
|
12.09.2007 22:01
Raksts
#2
|
|
Kārto SLIM-us Grupa: Biedri Pievienojās: 19.10.06 Kur: Ar fotoaparātu mežā. |
Ooo!!
Par Turīnu un viņa ģimenes likteni ir jau lasīts Silmarillionā. Tam jābūt interesantam darbam,neskatoties uz nepilnībām. |
|
|
Lo-Fi versija | Pašlaik ir: 29.03.2024 15:50 |