stāsts "Ezers", nedaudz savādāk Opcijas

[The Shine]

Man te ir fiksā ideja. Kā būtu, ja uztaisītu kaut ko nedaudz līdzīgu lomu spēlei, tikai stāstu - katram ir tiesības rīkoties ar visiem stāsta varoņiem, likt rīkoties pēc saviem noteikumiem, taču vadoties pēc iepriekšējā gabaliņa. Tā, kopīgi rakstot, sanāktu stāsts. Es sākšu.


Bija jauka, saulaina jūnija pēcpusdiena. Saule apspīdēja gan lielpilsētas, gan mazus ciematiņus. Viens tāds bija apveltīts ar ezeru, kurā atmirdzēja saule un kurā ūdens izskatījās zeltains. Un pie šī ezera sēdēja meitene, vecumā ap 12 gadiem - Maida.
Maida te nedzīvoja, taču pa vasarām dažreiz atbrauca pie tantes, kas turēja dzīvniekus un bija vientuļa. Pēc Maidas domām, traka arīdzan. Taču šobrīd Maidas domas saistīja ezers. Vietējā leģenda.
Par ezeru bija dažādas teikas. Šite reiz esot cūkas upurējuši un kaķus svētījuši, lai treknāki (ak, nē, liekas, tomēr otrādi). Šeit esot visvisādi mošķi un jodi, un citi ērmi bizenējuši apkārt un tiranizējuši ļaudis. Bet tam jau visam ciematnieki - pārsvarā pensionāri, bet atradās jau arī kāds jaunāks - neticēja. Bija Leģenda.
Kādreiz te esot dzīvojusi meitene, vārdā Otīlija. Vecumā tā ap 20 viņa iemīlējās un saderinājās. Taču viņas līgavainis viņu pameta, sacīdams kaut ko tādu: "Lašsssa kundz... kundz... e lacis boa, mennnza pilnā īkkkljlj saucccc..."
Precīzāk, viņš piedzērās un nogāzās no kalna.
Bārene Otīlija (viņa bija bārene, ja kas) nogalināja savu veco, labo tanti ("Laba ideja," Maidai iešāvās prātā) un noslīcinājās. Viņa lēnām gāja iekšā ūdenī, šajā pašā ezerā, līdz noslīka...

[eyedam]

Maida bija ģērbusies gaiši zilā kleitā un kājās viņai bija spilgti sarkanas zeķes. Gaiši brūnās, nonēsātās sandales viņa bija atstājusi turpat lejā, milzīgā akmens pakājē, uz kura viņa tagad sēdēja. Gaiši pelēkais akmens bija saulē sasilis un tā mazie noslīpētie graudiņi ik pa brīdim iezibsnīja Maidai acīs.

Akmens bija meitenei iemīļota vieta, šeit viņa, vasarās pie tantes viesodamās, itin bieži uzrāpās un gulēja, ļaudama vējam bužināt matus. Gulēja un skatījās debesīs, skatījās uz ezeru, skatījās, kā šurp nāk padzerties vietējais stārķis, kas mitinājās uz telefona staba netālu no tantes mājas. Iespējams, tieši viņš bija vainīgs pie tā, ka Maida šodien īsti nesaprata, vai tētis mājās bija saplēsis vienu no skaistākajām vāzēm vai arī bija ciemos ieradusies Vēžu ģimene. Bet tas nemaz viņu neinteresēja. Viņai patika šeit gulēt un stārķim jau nu viņa aizrādīt netaisījās.

Meitene noskatījās, kā stārķis aizlido uz meža pusi un atkal pievērsās ezeram. "Tās tomēr ir tikai teikas. Kas gan šādā skaistā, mierīgā ezeriņā varētu būt briesmīgs?" viņa prātoja. Ezers kā apstiprinādams viņas domas, gulēja gluds un skaidri rādīja Maidai saules un balto mākoņu atspulgu.

Maida samirkšķināja acis. Viņa pavērās lejup - jā, viņas sandales joprojām stāvēja, kur noliktas - tikpat sarkanas, cik sarkans pēkšņi bija licies ezers... Viņa vēlreiz paskatījās uz ezeru. Viss kā parasti, tas gulēja zils, saules zeltā vizēdams.

Atkal - viss ūdens uz acumirkli nomainījis krāsu, tagad atkal gulēja nevainīgs. "Vai ezers ar mani spēlējas?" Maida domāja, nedaudz satraukusies. "Man droši vien tikai likās? Jā, to ezeru tāpat grūti saredzēt - vairāk saules zelta, nekā paša ezera."

Meitene cieši skatījās uz ezeru, apņēmusies vairs nepalaist garām nekādas dīvainības. Tā pagāja brītiņš, nekas vairs nenotika. Un Maida iesmējās: "Ha, sarkanais ezers, ko tu neteiksi! Tēēēikas," viņa novilka un nogūlās uz muguras, skatīdamās mākoņos un klausīdamās, kā apkārt savā starpā sadziedas putni un saspēlējas sienāži.

[The Shine]

Maidas acis pievērsās debesīm, kurās ķīvējās zīlīšu pāris. Tās pēkšņi nomācās. Bija klāt biežais, pēkšņais vasaras lietus. Maida novaidējās un steidzās glābt sandales, kuras noteikti salītu, ja vien paliktu laukā. Izdzinusi no tām nekaunīgas vardes, Maida tās uzvilka kājās. Lauki viņai bija pārlieku dīvaini.
Aizsegusi galvu ar rokām, viņa cauri sīkajam lietutiņam skrēja gar ezeru. Piepeši viņai paslīdēja kāja, un Maida nogāzās dubļos. Viņa izmisusi nošķendējās un sāka vākt to, kas bija palicis pāri no grāmatas. Nez kas viņas acīm lika pievērsties ezeram. Maida pārsteigta ieraudzīja, ka pa to peld kāds drānas gabals, pēc mirkļa viņa saprata, ka tas ir plīvurs.
"Nu jau," Maida nočukstēja un, aizmiegusi acis, papurināja galvu. Kad viņa acis atvēra, plīvurs bija pazudis, tikai ezerā šķēlās viegli vilnīši. Maida neizpratnē lūkojās uz ūdeni, un viņai likās, ka tas dīvaini šalko...
"Šalc kā jau ezers lietus laikā," meitene sev apņēmīgi sacīja un izlijusi devās uz tuvējo ciematiņu, kur gaidīja norūpējusies vista, piedodiet, tante un tase siltas kumelīšu tējas.

[Laimīgā*]

...Visu vakaru lija un arii naakamaa diena atausa apmaakusies. Tante shkjendeejaas veinaa laidaa un arii Maida nelikaas diez ko iepriecinaata. Meitenei jau sen bija piegriezies klasusiities kaa vecaa radiniece bubina: ''taa muusdienu jaunatne... tev nudien pienaaktos uzkaveeties laukaa!'', pat nenjemdama veera Maidas iebilshanu par lietu.

Visbeidzot atausa skaidrs riits. Maida nebija skaitiijusi dinas, kuraas lija, bet taas shkjita daudz, daudz...
Riits bija dzestrs un pilns svaiguma. Pasaule shkjita iekraasota tuukstosh koshaas kraasaas un tas prieceeja Maidas sirdi. Vinja laimiiga izgaaja aaraa, slapjuma pilnajaa pasaulee un devaas ar divriteni pabraukaat pa ciematu... (tas tach ir ciemac, ne? )

[The Shine]

(jā )

Piepeši Maida sadzirdēja tādu kā saucienu: "EI! Paklausies!"
Maida sarauktu pieri palūkojās visapkārt, taču nevienu nemanīja. Paraustījusi plecus, viņa turpināja pastaigu. Rīts bija pilns skaidras smaržas, un tā bija viena no tām retajām reizēm, kad Maida neilgojās pēc pilsētas...
"Paklausies," atskanēja, "aizej uz ezeru..."
"Kas te ir," skaļi vaicāja Maida. Sirds ātri sitās.
"Uz ezeru," kā atbalss atskanēja.
"Tā tik trūka," Maida noburkšķēja, taču neapzināti tomēr kaut kā nokļuva pie skaidrā, zilā ezera. Pamanījusi, kur atrodas, Maida nevilšus nosvilpās.
"Nu, jā," viņa nočukstēja un jau skaļāk turpināja: "Nu, esmu klāt. Ko tu gribēji? Un kas tu esi?"
Neviens viņai neatbildēja, taču Maidai likās, ka kāds viņu vēro. Viņa paraustīja plecus un apsēdās uz laipiņas, novelkot kurpes un iegremdējot ezerā pēdas. Viņa nedaudz pastiepās pēc kādas puķes, kas ziedēja kādu gabaliņu atpakaļ. Piepeši viņai likās, ka kaut kas satver viņas kāju un rauj... pēc brīža viņa ar ļoti skaļu spiedzienu atradās ezerā.
"Jums viss kārtībā," kāds iesaucās, skriedams klāt no takas un ieturēdams distanci no ezera.
"Jā," noteica Maida, rāpdamās ārā no ezera. Te notika kas savāds. Viņa skaidri bija sapratusi, ka kāds viņu ierāva ezerā.

[Laimīgā*]

Maida vairs enko nesaprata....... 'Es neticu spoku staastiem...' Meitene domaaja. 'Neticu, neticu, neticu!'

Un no ezera atskaneeja atbilde vinjas domaam: ''Ir pienaacis laix saakt ticeet!...''

[The Shine]

Maida iespiedzās tik skaļi, ka zemnieks, kas jau bija paguvis aiziet gabaliņu nostāk, skriešus atskrēja atpakaļ.
"Ezers," Maida izdabūja pār lūpām, kārpoties prom no tā, "tas.."
Vīrs, joprojām uzmanoties no ezera, palīdzēja Maidai piecelties. Maida slapja kā žurka tā arī atnāca tantes mājās.
"Žēlīgā debess," tante pārsteigta noteica, "MAIDA! Kas ar tevi, bērns?"

[Sunny]

Nāc es tev parādīšu. - Teica Maida. Kad abas bija nonākušas pie ezera jau atkal šī balss uzrunāja Maidu. - Esi atpakaļ? -Tante! Ezer...s tas runā!!!! - Āāāā!! - Maida iespiedzās un atlēca no ezera nost, tur parādījās (vai tiešām tas ir īsts? Nodomāja Maida) kaut kas liels, zaļš un pretīgs tik liels kā prāvs kumeļš. - Beidzot vēl kāda jaunava parādījusies, ko dot kādam no saviem dēliem par sievu. Diezgan priecīga viss neizskatās, un tāda diezgan tieva.
Kas tas tāds? - Tante ievaicājās drebošā balsī - Es nezinu! Bet zinu to ka mums jābēg!!!!!!!! - Iesaucās Maida spiegdama pilnā balsī un raudama tanti aiz piedurknes.

Šo rakstu rediģēja Sunny: 04.04.2004 12:54