Absolventi dzelteno štrumbanšu gaumē, [GM][PZP][gandrīz HP] Opcijas

[Beppo]

Cūkkārpas Ekspresis — šoreiz gan saīsinātais sastāvs — nosvilpās un sāka braukt Londonas virzienā. Skolēni, nē, nu jau absloventi un pilntiesīgi burvju sabiedrības locekļi sēdēja kur nu kurais, bet pārsvarā tomēr kupejas bija pārpildītas un pa vienam vai diviem sēdēja tikai dažs labs iepriekšējā vakarā pārballējies jaunietis, kuram vilciena šūpošanās izraisīja vēlmi turēt pie deguna papīra maisiņu un kurš bija pietiekami neaptēsts vai pietiekami nemākulīgs, lai neattaptos savu pašsajūtu uzlabot ar zižļa palīdzību.

Taču vairumā kupeju valdīja jautra murdoņa. Daži apsprieda savus nākotnes plānus, daži kavējās atmiņās par skolas laiku, daži tenkoja par iepriekšējā vakara notikumiem… Tā tomēr bija jauka tradīcija braukt mājās ar vilcienu, gluži ka pirmajā skolas dienā. Nebija gan nekāds retums, ja kāds izvēlējās teleportēšanos vai Knakts autobusu, taču šie izlēcēji savu izvēli nepopularizēja un burvju sabiedrībā valdīja uzskats, ka visi svaigi izceptie absolventi sēžas vilcienā un brauc uz Londonu.

Labi, ka septiņus gadus Cūkkārpas un Raganības skolā nomācījušamies burvjiem un raganām smagu lāžu pārvietošana nebija problēma, citādi itin siltajā, kaut arī mākoņanajā laikā, viņi krietni iesvīstu.

Ir jūnijs, jūs esat nule kā no izlaiduma. Kupejas varat izvēlējušies paši, taču tie, kas tur jau sēž, drīkst arī pasūtīt jūs trīs mājas tālāk.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 07.02.2009 00:08

[Beppo]

Mailo atrada saldumu ratiņus pašā vilciena sākumā, pirmajā kupejā. Ragana, kuru visi atcerējās jau no paša pirmā brauciena Cūkkārpas Ekspresī, gan likās makten izbrīnīta par tik steidzīgu vēlmi piepildīt kuņģi un saldināt dzīvi, taču, protams, Mailo pie kārotā tika.

Diena likās pagalam jūnijam neraksturīga. Bija rīts, taču varētu padomāt, ka drīz būs vakars. Vai arī negaiss. Vilcienā sēdošie manīja vien to, ka uz logiem sāka parādīties lietus lāšu švīkas un kļūst auksts. Ļoti auksts. Ceturtdaļstundas laikā temperatūra nokrita nedaudz virs divdesmit līdz labi ja piecpadsmit grādiem pēc Celsija.

Taču visādi citādi viss likās kārtībā. Vilciens traucās uz priekšu, aiz loga varēja manīt laukus un pļavas, brīžiem kādu pilsētiņu un tālumā sniegotas virsotnes.

[Malduguns]

-Pārmērīga kontaktēšanās,-Stefans īsi paskaidroja un iekoda lūpā. Viņš vēl aizvien raudzījās uz meiteni.
Uznākušais vēsums lika puisim nedaudz noderbināties, toties lietus viņam patika, vienmēr bija paticis.
Stefans atcerējās kā tad, kad viņa vecāki bija nomiruši, viņš bija stundām ilgi klejojis pa salijušo mežu pie vectēva mājām un nebija iespējams Stefanu atvilkt mājās. Tas bija sen un likās kā noticis citā dzīvē. Arī Svāfa pēc kāda brīža liksies kā cita dzīve. Vismaz Stefans tā gribēja un negribēja.
Puiša pirksti zīmēja vieglus apļus uz Svāfas plaukstas, Stefans īsti neapjauta, ko dara, viņš bija aizdomājies.
-Mēs... mūs.. vienkārši es negribētu sagandēt tavu dzīvi,-Stefans klusi nomurmināja.

[Massacre]

"Neatceros gadus, bet bija viena mūsu ģimenes sieviete, kas bija labākajos draugos ar vientiešu katoļu mācītāju. Tad vēl vienam mūsu ģimenē bija ārkārtīgi daudz ārlaulības bērnu - vietējais donžuāns, zini. Viņus visus, pasmejoties par tādām izdarībām, ģimenē pieņēma bez jautājumiem. Tad meitenīte ap četrpadsmit mantoja visu mafijas krusttēva impēriju, jo viņam mazā knīpa patika. Pēc diviem gadiem viņa apprecējās ar desmit gadus vecāku izsitēju, riktīgu bandītu. Tev vajadzētu redzēt cik raiba un milzīga kompānija salasās Ziemassvētku vakariņās! Sākot ar mājas elfiem, apkalpotājiem un sētniekiem, beidzot ar mafiju, nopietniem biznesmeņiem un ekstravagantām rokerēm, kā arī manu māsu ar draugu, kuri dzīvo uz vientuļas salas un lieto narkotikas. Un viņi visi satiek fantastiski!
Jā, Stefan, es saskatu to kā Tu varētu man bojāt dzīvi..." Svāfa pasmīnēja.
Samanījusi, ka paliek aukstāks, viņa uzlika kupejai siltināšanas burvestību un palūkojās uz Stefana pirkstu zīmētajiem simboliem sev uz plaukstas. Viņa argumenti tomēr bija muļķīgi.

[Malduguns]

Stefans nodūra skatienu. Viņš piepeši ievēroja to, ka visu laiku ir kaut ko zīmējis uz meitenes plaukstas un atrāva pirkstus.
-Ziemassvētku vakariņas?-Stefans klusi atkārtoja. Visus Ziemassvētkus viņš pavadīja Cūkkārpā. Vectēvs nebija no viesmīlīgākajiem.
-Es nebiju pat aizdomājies līdz tādam līmenim, vienkārši, redzi es labprāt uzturētu draudzīgas attiecības ar tevi, bet es tajā pašā laikā apzinos, ka nespētu to paveikt,-puisis taisnojās.
Muļķis.

[Massacre]

Svāfa neļāva Stefanam tik vienkārši atraut pirkstus. Saņēmusi viņa roku, meitene tagad ar saviem pirkstiem sekoja Stefana dzīves līnijām uz plaukstas, pati par kaut ko smaidot.
"Un kāpēc Tu to nevarētu paveikt? Līdz šim Tev izdevās gluži labi." viņa palūkojās uz lietus lāsēm, nepārtraucot savas pirkstu kustības un joprojām smaidīja.

[Malduguns]

Stefans vēlreiz iekoda lūpā. Nu jau tas patiešām sāpēja. Viņš labprāt būtu atrāvis plaukstu no Svāfas rokām, jo viņas pieskārieni dedzināja. Ne tā kā dezina uguns, bet mazliet savādāk. Stefans novērsās un vienkārši blenza ārā pa logu.
-Tāpēc, ka tur tu satiksies arī ar citiem cilvēkiem, tev būs jāveido ģimene un jādomā par visu pārējo, es vienkārši neiederēšos tur, un es nespēšu noskatīties kā tu attālinies,-viņš nobēra, vēl aizvien lūkodamies ārā pa logu. Izteicis šos vārdus Stefans saprata, ka labāk būtu ļaut zemei atvērties un viņu aprīt. Bet, par nelaimi, tas nenotika.
Nu jau lūpa tika kodīta pat ļoti sāpīgi.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 07.02.2009 22:59

[Massacre]

Svāfa palūkojās uz Stefanu pavisam nopietni:
"Man nekas nav jādara, ja es to nevēlos un neviens man to pat nemēģinās aizliegt. Es varētu dienām neiziet no šīs kupejas, ja vien mēs abi tā gribētu. Un es noteikti negribu no Tevis attālināties." viņa domīgi pieskārās Stefana lūpām ar pirkstu galiem. "Tas izskatās sāpīgi, nedari tā."

[Malduguns]

Stefans pagriezās pret meiteni, viņa skatiens bija puisim tik ļoti neierasts - maigs un pat bikls. Mutē bija jaušama asins garša. Viņš norija siekalas, tomēr vēl aizvien lūkojās Svāfas acīs. Tajās, kuras vienmēr puisi bija tik ļoti apbūrušas.
Stefana pirksti slīdēja pa meitenes zoda līniju, nedaudz piepaceļot to.
-Piedod,-viņš nomurmināja un viegli, mazliet neveikli noskūpstīja Svāfu uz lūpām.
Pēc mirkļa viņš jau bija pielēcis kājās teju kā dzelts un teju vai paniski centās tikt pie savas mantu lādes, lai dabūtu to lejā.

[Džea]

ooc:Endija ir no Elšpūša

Nekāda. Labrāt atrastots kur citur, tikai ne vilcienā.
Endija nomurmiāja palūkodamās uz draudzeni. Nu protams, Efijai vienmēr par visiem bija jāpajautā. Viņas abas bija tik atšķirīgas un tomēr bija labākās draudzenes.
Ienāca vel viena Endija un meitene saviebās. Šī kraukļnadze viņai nepatika. Nemaz. Un ne jau tikai tādēļ, ka viņām bija vienādi vārdi, bija arī daudzi citi iemesli. Taču ja reiz Efija piekrita, tad Endija neiebilda.
Nedomāju, man liekas, ka tas bija trešajā kursā.
Meitene atbildēja uz Efijas jautājumu un vairs neko nesakot pievērsāa logam

Šo rakstu rediģēja Džea: 07.02.2009 23:32

[Massacre]

Te tev nu bija! Beidzot viņš saņemās un noskūpsta viņu, bet pat tas ilgst tikai sasodīti mazu mirkli, lai paspētu to izbaudīt!
Svāfa arī piecēlās kājas un nostājās priekšā kupejas durvīm, atspiedusi muguru pret tām, un sakrustoja rokas zem krūtīm.
"Stefan, ko Tu dari?" viņa jautāja saldā balsī ar tikko manāmu smīnu un dzirkstošu acu skatienu, skatīdamās uz puiša darbībām.

[Malduguns]

Stefans pusceļā nolaida rokas un lāde būkšķot atsitās pret grīdu, sāpīgi sasitot Stefanam ceļgalu. Dažas parpalas un grāmatas nolidoja uz grīdas. Stefans klusi nolamājās un veikli visu salasīja atpakaļ.
-Es tinos no šīs kupejas,-viņš noteica un palūkojās uz Svāfu, kura, acīmredzot, šo uzdevumu apgrūtināja.
-Vai tu, lūdzu, pabīdīsies malā?-viņš vaicāja, pienācis pie kupejas durvīm kopā ar visu lādi.

[Massacre]

"Protams." jā, Svāfa pagāja nost no durvīm, taču pakāpjoties pretim Stefanam, un noskūpstīja puisi, ilgāk kā viņš to bija atļāvies un ar mazliet vairāk emocijām. Pārtraukusi skūpstu, Svāfa ielūkojās Stefanam acīs un pakāpās sānis, ar roku norādīdama, ka tagad redz' ceļš ir brīvs. Neko neredzošām acīm viņa lūkojās ārā pa logu un tagad bija viņas kārta iekost sev lūpā līdz asinīm.

[Malduguns]

Stefans klusībā lamājās. Viņš lamājās uz Svāfu, uz savu dzīvi un visvairāk uz sevi. Pat neatvēris kupejas durvis, viņš apsviedās riņķī un, ilgi nedomādams, vienā lielā solī bija pie meitenes.
-Man būtu sāpīgi skatīties uz tavu aiziešanu tālāk, tāpēc, ka man visu laiku būtu jāmokās greizsirdībā, apzinoties, ka pati karstākā vēlēšanās ir būt tev blakus, bet es to nevaru, saproti? viņš noteica, apgriezis meiteni ar seju pret sevi un ieskatīdamies viņai acīs. Stefana roka atglauda matus no Svāfas sejas un acīs varēja redzēt kaut ko satrp sāpēm, naidu un gavilēm.

[Massacre]

Svāfa palūkojās uz Stefanu ar neizprotamu skatienu.
"Bet es negribu iet tālāk bez Tevis! Kas ir tas kāpēc Tu nevari? Kāds spēks tagad vēl var pastāvēt, ka Tu saki tādus vārdus?" viņa pieglauda savu vaigu Stefana plaukstai, kuru bija saņēmusi savā, un vienkārši lūkojās uz viņu. Ar neizpratni, bet nenosodoši.

[Malduguns]

-Tāpēc, ka es gribu, lai tev tiek tas labākais. Un es jau noteikti neesmu tas, ko tu esi pelnījusi,-Stefans sacīja, saņēmis otru Svāfas plaukstu savējā. Viņa skatiens bija skumjš. Tumšzilās acis atgādināja naksnīgu debessjumu, kurš mācas uz lietu.
Stefans mazliet nodrebinājās no aukstuma, neraugoties uz to, ka Svāfa bija uzbūrusi kupejas apsildi.

[Massacre]

Svāfa pasmaidīja un vēlreiz noskūpstija Stefanu.
"Tieši otrādi. Neko labāku par Tevi es nevaru iedomāties. Ja Tu domā, ka tā nav, Tu maldies. Es drīzāk domāju vai nebūšu Tev par sliktu ar visu savu dīvaino ģimeni..." viņa klusi piebilda.

[Malduguns]

Stefans neticēja savām ausīm.
-Tu nevari iedomāties neko labāku par īgnu mizantropu, kurš nespēj pat normāli parunāt ar cilvēkiem, kur nu vēl ar viņiem kontaktēties regulāri?-puisis iepleta acis un neticīgi raudzījās uz Svāfu.

[Massacre]

"Nē, nevaru gan, it īpaši, ja īgnais mizantrops esi Tu. Turklāt ar mani Tu kontaktējies itin labi - man ar to pietiek.
Bet varbūt Tu vēlies, lai es izvēlos kādu bezsmadzeņu idiotu no Grifidora, piemēram?" Svāfa smaidot pajautāja.

[Malduguns]

Stefans neatbildēja. Vismaz ne vārdiski. Viņš piekļāva Svāfu sev cieši klāt un sniedza viņai kaislīgu skūpstu. Nelikās, ka Stefans taisītos meiteni laist vaļā no savām skavām. Nelikās, ka viņš jebkad pārtrauks skūpstu.
Stefans bija noreibis. Noreibis no emocijām, no Svāfas burvīgās klātbūtnes un viņas lūpu saldmes.

[Massacre]

Svāfa pasmaidīja un priecīgi nopūtās pirms piekļāvās klāt Stefanam un atbildēja viņa skūpsam tikpat kaislīgi, apvijot savas rokas puisim ap kaklu un viņas pirksti maigi spēlējās ar viņa matiem.
Svāfa pārtrauca skūpstu pēc ļoti ilga laika tikai, lai varētu atgūt elpu un mīļi, kā pateicoties, noskūpstīja puiša kaklu un pieglauda galvu viņa plecam, ieelpojot Stefana smaržu.
Viss, kas šeit notika pārsātināja Svāfas emocijas un viņai vajadzēja mirkli atgūties un aptvert, ka viss šeit notiekošais ir īstenība, nevis ļoti labs sapnis.