Labs/ļauns, Nav tādas lietas kā labums un ļaunums, ir tikai vara... Opcijas

[Hermaine]

Jautājums, kas man pēdējā laikā uzpeld prātā, ir par veco tēmu (tiesa gan, tas jau vairāk parādījās 1. grāmatā, bet, tā kā šī doma vijās cauri visām grāmatām, tad nu ievietoju to šeit) - ko tad īsti nozīmē labs cilvēks un ļauns cilvēks? Kurā brīdī cilvēku var dēvēt par labu cilvēku un kurā brīdī viņu var dēvēt par ļaunu? Un vai šīs vērtības pastāv arī absolūtā nozīmē? Vai arī tā atkal ir tikai kāda relatīvā vērtēšanas skala apmēram tāpat kā "normālisms"?

Tātad jautājuma tēma skaidra - Cilvēka "labestības-ļaunuma" vērtēšanas skala - relatīva vai absolūta?

[Hermaine]

Nav tik vienkārši. Ir kanibālistiskas dzīvnieku sugas, kur viens ēd otru. Ir īpašnieciskas dzīvnieku sugas, kur viens ir gatavs nogalināt otru cīņā par savu teritoriju. Ir zirnekļu sugas, kur mātīte uzreiz pēc dzimumakta tēviņam nokož galvu (ja vien jamais nav tik žiperīgs, ka pagūst aizlasīties).

Un vai šie pasākumi īpaši veicina sugas izdzīvošanas iespējas?

Tad tas būs koncepts, kurš nekādi nav objektīvs, bet pilnībā izriet no cilvēka uztveres un priekšstatiem. Un, tā kā cilvēki pat savā starpā par daudzām lietām šai jomā nav vienisprātis, par šo jautājumu strīdi var nebeigties tikmēr, kamēr mēs nesasniegsim zināma veida objektivitāti, bez atrunām, ka "mana morāle ir tā pareizākā un labākā, un jūsējā ir nepareiza, ja vien tā nav tāda, kā manējā".

Šim man gan gribas piekrist, ja reiz oponēju viedokli, ka

Es to uzsveru tādēļ, ka pamatā "ļauns / labs" ir vairāk rakstura īpašība kā jebkas cits.

Atrast "vispareizāko" morāli var tikai tad, ja var atrast principiālu un absolūtu labā/ļaunā definīciju, kas darbojas jebkam. Citādi tik tiešām iegūstam gadījumu "mana morāle ir tā pareizākā un labākā, un jūsējā ir nepareiza, ja vien tā nav tāda, kā manējā".

[Mattiass]

Un vai šie pasākumi īpaši veicina sugas izdzīvošanas iespējas?

Nokožot to sasodīto galvu, viņa dabū papildus barības vielas (līdzīgi, kā odu mātīte, kura no tevis zīž asinis un kurai tu nezin kādēļ nenovēli labu apetīti). Tas palīdz, radot pēcnācējus. Tomēr izdzīvojušais tēviņš, iespējams, apaugļos vēl kādu mātīti.

Atrast "vispareizāko" morāli var tikai tad, ja var atrast principiālu un absolūtu labā/ļaunā definīciju, kas darbojas jebkam. Citādi tik tiešām iegūstam gadījumu "mana morāle ir tā pareizākā un labākā, un jūsējā ir nepareiza, ja vien tā nav tāda, kā manējā".

Un tādu tu neatradīsi, jo viss, kas tiek darīts augstākā labuma vai mazākā ļaunuma vārdā, var būt tāds tikai tīri subjektīvi darītāja apziņā (kā tajos piemēros, kurus minēja Gotiņš). Nav absolūtā labuma, nav absolūtā ļaunuma, jo to visu ir izdomājuši cilvēki, kuri objektīvi nav un nekad nav bijuši. Piemēram, tīri subjektīvi (jo, kas vienam ir labs, tas otram ir ļauns) cilvēki ikdienā skaidro šādi: labo; ļauno. Ja jums tāda ir, varat ieskatīties arī Ideju vārdnīcā (Latvijā izdevusi Zvaigzne ABC, oriģinālā tā ir The Hutchinson Dictionary of Ideas), kur var uzskatāmi redzēt šo jēdzienu subjektivitāti. Vēl ārzemju resurss: good, bad, ugly.