Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy Opcijas

[Sindra]

Atkal tas sapnis...
Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes.
Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita.
Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā.

* * *

Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa.
Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās.

Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris.
Bilde

[echo3]

Ak Aralitu labāk skaļi neminēt (aizmirst Brina nevarēja apsolīt) un iet divas dienas virzienā, kurā mežs piepeši kļuva caurspīdīgs un tikpat piepeši atkal gluži necaurredzams. Nevarētu teikt, ka neva saprastu, kas īsti notiek, bet viņa bija gatava kaut ko darīt, lai izdzītu no galvas domu jucekli. Darīšana vienmēr palīdz.
Brina piecēlās. - Man nav apavu. - Ja jau Neriss vēl ir te. Ja arhimagam nebūs padoma, neva izdomās risinājumu, viņai jau bija ideja, ko darīt. Bet pajautāt taču nekaitē?

Puisis, kas sevi bija nosaucis par Kurmīti, bija skaļi uzdevis jautājumu, kuru Brina (atkal jau) nebija īsti sapratusi, - Kā - kas esam mēs? Ko tu gribi zināt? - Sieviete vēroja, kā melnbaltais četrkājis ošņājas un mīņājas. Laikam vēlas ātrāk doties ceļā.

[Roviela]

- Tāpēc, ka tā ir tikai mana iesauka, - Kurmītis pacietīgi paskaidroja, - Vari mani saukt arī par Mimi, ja vēlies. Tā mani sauc dažas no draudzenēm, kad viņām šķiet, ka Kurmītis ir par garu. Nē, pilnīgi visi manas pasaules iedzīvotāji nedara vienu un to pašu, ar 'mēs', kas esam zemes čukstētāji, es domāju tos, kuri dara to pašu, ko es. Un tādu 'mēs' nav daudz.

Laikam jau beidzot viņi kustēs uz priekšu. Vismaz Kurmītis pamazām sāka to darīt.
- Es domāju, ka iesim visi, bet te ar 'mēs, kas iesim' es domāju to, ka man nav saprotams, kas ir visi šeit esošie. Vai akmens arī nāks? - acis pievērsās akmenim, kuru pašlaik pētīja Sata, - Kā sauc četrkāji, kura valodu es nesaprotu? Viņš gan nāks, tas tā izskatās. Un krāsas mainošais, kas man visvairāk atgādina šalli, vai viņš arī?
Par pārējiem vairāk vai mazāk šķita saprotams. Tie bija cilvēkveidīgāki.

[Jormungandrs]

Nu, kā vēlies. Ja gribi būt Kurmītis, lai jau tā būtu. plecus paraustījis, olkari beigās vien noteica. Kas tad viņam. Viņš nebija iesaukām apveltīts. Nu, ne tādām, kas pašam patiktu. Lai gan viņam diez vai patiktu arī, ja viņu par kurmi sauktu - kuram gan patīk, ja viņu saukā par vienu no parazītiem, kas apsēduši siltumnīcas. Bet nu katram jau savs.
Un tagad viņam vismaz tā kā aptuveni bija kaut kas skaidrs. Par Kurmīti. Vismaz par viņu.

Bet Kurmīša jautājums gan viņam nebija saprotams. Kāpēc lai šalle nāktu? Nē, nu... tehniski laikam manas bikses arī nāk. Bet... dīvaini. Par akmeni nemaz nerunājot.

Šo rakstu rediģēja Jormungandrs: 27.03.2017 19:32

[Urdrunir]

Šalle sarunās nepiedalījās. Būtu dīvaini, ja tā to darītu. Tā gulēja nekustīgi zemē savā S veida formā un uzvedās tā, kā pieklājās pavisam parastam apģērba gabalam.

Lai gan nē. Kamēr neviens neskatījās šallei tieši virsū, tā neuzkrītoši pavirzījās tuvāk Satam Devatam. Kad kāds kaut vai nejauši pārlaida skatienu tai pāri, tā atkal momentā sastinga. Tad atkal par milimetru pierāpās tuvāk. Ja atnācējiem (atvilktajiem?) būtu neierobežoti daudz laika, šalle agrāk vai vēlāk pielavītos pavisam tuvu to ieinteresējušajai būtnei.

[Sindra]

- Erm... - Neriss domīgi novilka, skatienam aizkavējoties virzienā, kur tikko vēl bija saskatāma smaile. - Nu, es domāju, ka ja jūs tagad, drīzumā, sāktu iet, tad rītvakar nonāktu līdz Smailei. Nu tā... pārāk nesteidzoties. - bet viņš tiešām nezināja, kas slēpjas zem Jarno iedomātajām tualetes pauzēm vai priecāšanos par skatu.

Bet ēšanas problēma laikam jau bija aktuāla un kaut kā Neriss par to nebija iedomājies. Jo... nu, tā vienkārši, burvim pašam tādas problēmas nepastāvēja. Pacēlis labo roku un ar rādītājpirkstu gaisā novilcis taisnu līniju, jauneklis pastiepa rokas uz priekšu un tās pazuda līdz pat elkoņiem neredzamas. It kā Neriss rokas būtu iebāzis kādā neredzamā atverē. Un tā jau arī bija. Burvis no nekurienes izcēla nelielu lādi un nolika to zemē. Lādi atverot, tajā bija manāmas dažādas mantas. Viena no tām bija blašķe, kuru paņēmis Neriss pasniedza Monam. - Ūdens tajā neiztukšosies trīs dienas. - Vēl parakājies pa mantām, viņš izņēma nelielu kārbiņu, kurā atradās nelielas pļekas, kas varētu būt cepumi. Tikai tie izskatījās visai nepievilcīgi. Kā no mājlopu mēslu pļekas darināti. - 'Burvja Biskvīts' - Neriss paskaidroja arī kārbiņu padevis Monam. - Tie nav pārāk garšīgi, taču ar vienu pietiek, lai aizdzītu izsalkumu uz vairākām stundām. - Vēl no lādes izņēmis apmetni, burvis to pasniedza Šīlai. - Tas var noderēt naktī. Šeit kļūst krietni vēsāks naktīs. - jauneklis paskaidroja un aizvēra lādi. Burvis uzsita knipi un lāde izgaisa.
- Apavu man diemžēl nav. - te Neriss nekā nespēja palīdzēt. - Un es tos nespētu radīt no nekā. Es varu vienīgi iedot savējos. - burvis palūkojās uz saviem visai nobružātajiem zābaciņiem. Nu jā, tos viņš varēja... Ja Brina vēlējās.

- Es neieteiktu aizrauties ar ogu un augļu ēšanu mežā. Tie var būt haluciogēni vai indīgi. Vai abi.
Jūs idejiski varat nomedīt kādu dzīvnieku vai putnu. Bet izvairieties ņemt olas no ligzdām vai medīt nepieaugušus dzīvniekus. Tas varētu nepatikt Eliknei. Viņa ir meža aizbildne. - Mirkli apdomājies, Neriss viegli pamāja ar galvu. Laikam jau vairāk sev, nekā Pentaksa Smailes glābējiem. Viņam vairāk nenāca prātā nekas tāds, ko būtu vēl nepieciešams izstāstīt.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 27.03.2017 23:47

[echo3]

Nē, paldies, savējos atstāj sev kājās. - Brina atkal apsēdās zemē, lai bez kavēšanās uzmeistarotu sev apavus no savas "kleitas". Materiāla bija pietiekami, un tas bija izturīgs. Tik izturīgs, ka ar rokām to nevarētu saplēst, tāpēc neva izmantoja "kleitā" iestrādātās asās spuras. Viņa neraizējās, ka materiālā palika caurumi - saberzējusi plaukstas, Brina tos aizlīmēja, mazliet pagaidīja un izstiepa kā plastilīnu. Dīvaini, bet nekādu robu vairs nebija. Tad neva izgrieztos gabalus veikli aptina pēdām un atkal rūpīgi norīvēja visas salaidumu vietas. Tās salipa, un pēc dažām minūtēm Brina piecēlās, būdama gatava iet. Ar tikpat vizmojošām "čībiņām" kājās kā viņas "kleita".

Domāju, ka varēšu pateikt, kas man ir indīgs, kas nav. - Vairums ķīmisko vielu, kas ir indīgas, tādas gan ir visiem, bet ir taču izņēmumi arī, vai ne? Medūzas nemirst no savas indes. Tāpēc Brina teica "man", jo neko par pārējiem nezināja. - Ļausiet sev pieskarties, zināšu arī par jums.

[Roviela]

Vareni. Neko tādu Kurmītis nekad nebija redzējis, jo viņa pasaulē īstu magu nebija. Neriss pavisam noteikti bija mags pa īstam.
Bet tagad radās problēma - kur noglabāt arhimaga dotās mantas, jo Kurmītim mugurā nebija gluži darba apģērbs, kam varētu daudz ko piestiprināt. Nebija gan arī tā, ka kabatu nebūtu nemaz. Viņš izmēģināja tā un šā, līdz bija atradis tādu novietošanas veidu, ka bija drošs, ka dotās mantas nepazaudēs.

- Paldies, - puisis pateicās, - centīsimies izmantot prātīgi.
Viņš negrasījās būt tas vienīgais, kas dzers ūdeni vai ēdīs tos savādos cepumus. Viņaprāt, tas bija dots visiem. Tālāk jau vienkārši - kāds grib ēst vai dzert, šis kāds paprasa Monam, Mons iedod. Jo uzminēt, tieši kad un ko kurš varētu gribēt, gan Kurmītis nespēja.

Skat, tikai! Savādā sieviete tā vienkārši ņēma un uzmeistaroja sev kurpes. Kā viņa to dabūja gatavu? Apģērbs tāds vai arī pašas īpašības? Spriežot pēc tālāk teiktā laikam pašas īpašības. Labi, pie vajadzības Kurmītis atļaus sev pieskarties. Kas tikai te neatklājas, vispār. Visādā ziņā šķita, ka gājiens nebūs garlaicīgs.

[Jormungandrs]

Nesteidzoties... Bet ejot visu nakti? Nē, nu. Labi. Gan jau nebija tik liela starpība šoreiz. Ne tad, kad acu priekšā notika patiesa maģija. No kuras tā tieši Jarno pašam nekāda jēga neatleca. Kurmis dabūja ēdienu, pusplikā vecene dabūja apmetni, un Jarno nedabūja neko. Hei, hei, kāpēc viņa dabū apmetni, bet man nekas netiek? Es esmu tikpat neapģērbts! Vai tas ir tāpēc ka viņai ir... uh... šeit puisis saminstinājās, neveikli novicinot rokas gar savām krūtīm. Plakanām, vīrišķīgām (nu, zēniskām. viņam tur nekāda dižā muskulatūra vēl nebija). Un tad, sapratis, ka varbūt šis nav pietiekoši izsmeļoši, tā kā ar plaukstām izveidoja kausiņus, kas turēja ciet kaut ko neredzamu. Un tad viņš to neredzamo mazliet pakratīja. Vaigiem jau otrreiz šajā dienā iekrāsojoties gaišziliem. Nu... Tu saproti. Vai tas ir tāpēc? ja tā, tad negodīgi. Vai gan Jarno bija vainīgs, ka viņam nebija pupu?

Nerisa ieteikumu Jarno saklausīja tikai tādā līmenī, ka viņš dzirdēja vārdu "haluciogēns", ignorēja "indīgs", un varen sapriecājās. Tā, ka acis mirdzēja un smaids atklāja baltus zobus. Jo nu, kurš olkari jaunietis nesapriecātos par to, ka var dabā vienkārši atrast haluciogēnus, un nemaz nevajag vazāties pa šaubīgām alejām un censties kādu pierunāt ko notirgot? Tagad vēl jo vairāk Jarno bija gatavs iet. Nu tad ko mēs gaidām? Ejam, ejam, ejam! uz vietas palēcies, melnās plaukstas kopā sasitis, viņš jau paspēra dažus soļus aptuvenajā virzienā. Pietuvojoties sunim.

Šo rakstu rediģēja Jormungandrs: 28.03.2017 11:02

[Romija]

“Īīīī-īī-iuuu!” Rendijs nepacietīgi gaidīja došanos un šoreiz novērtēja to, ka viņš ir četrkāja formā. Brinas darbošanos ar apaviem viņš novēroja ar neviltotu interesi un aktīvu astes luncināšanu. Vislabākās ziņas bija par medīšanu. Gaidīšana uzdzina apetīti.
“Īī-īmmm!” Skaņas nebija skaļas, bet visai uzstājīgas. Rendijs sarunās tieši neiesaistījās, bet uzmanīgi klausījās no savas pozīcijas, ik pa laikam pakustinādams ausis uz runātāju pusi. Jarno sākot savu gaudu runu par Šīlas krūtīm, Rendija sejā parādījās pats smaids ar izkārtu mēli, kāds ir raksturīgs tieši suņiem. Puisim parādot krūšu formu, Rendijs ierējās.
Beidzot vismaz daļa sāka kustēt, un Rendijs viņiem pa priekšu, uzgriezis kompānijai savu pakaļpusi, tēmēja tieši iekšā krūmos.

[Axel]

Jūtot, kā kāds viņu centās uzmanīgi pārvietot, Tieliikh tam ļāvās, pie reizes ieinteresēti vērojot, kā viens no klāt esošiem mācēja izmantot gravitacijas spēku. Ja vien tāda izdevība rastos, Tieliikh labprāt pavērotu, vai svešinieks mācēja vēl kaut ko. Tagad viņš zināja noteikti, ka bija arī citi, kas mācēja izmantot šos spekus līdzīgi viņam pašam.
Satam apskatot akmeni, tas joprojām bija olas formas un izmēra, tumši zilā krāsā ar sīkiem mirdzošiem punktiņiem. Nekādā tiešā veidā akmens dzīvību neizrādīja.

[Sindra]

Nekādu prātīgumu Neriss neprasīja. Ko tālāk iesākt un kā mantas sadalīt, tas palika Kurmīša un viņa biedru ziņā. Tomēr, šādas tādas problēmas ar dalīšanu sanāca jau tagad.
- Nē, ne tāpēc. - Neriss noraidoši papurināja galvu. - Ir pasaules, kurās sievietes, nesedz krūtis. Tas idejiski nav nekas īpašs.
Man bija māsas. Esmu pieradis par sievietēm rūpēties. - jauneklis paskaidroja, kāpēc viņa izvēle bija kritusi uz Šīlu, nevis Jarno, apmetņa došanas ziņā. Nerisam raudzīšanās uz kailām sievietes krūtīm nekādas īpašas emocijas neizsauca. Vismaz tā izskatījās. Bet viņš varēja saprast Jarno mulsumu. Tomēr ar paskaidrojumiem vien nebija līdzēts. Skatiens kavējās pie jaunekļa kailā auguma, līdz tā arī labāku atrisinājumu neizdomājis, Neriss novilka savu vamzi un pasniedza to Jarno. Viņam pašam vēl palika krekls. Burvis iztiks.

Un tad, pirms kāds nebija paspējis vēl kaut ko viņam novilkt Neriss ar roku norādīja uz mežu, vietā, jau kādu laiku dīdījās suns. - Labi. Jums tajā virzienā. Tiksimies Smailē. - jauneklis noteica un viņa stāvu uz mirkli ieskāva spoža gaisma un viņš izzuda skatienam.

Vietā, kur Rendijs aicināja brist iekšā, dziļāk mežā un pamest nelielo laukumiņu, kurā viņi visi bija sastapušies, nekādas taciņas nebija. Tur nācās brist pa zāli, atvairīt uzmācīgus krūmu zarus un izvairīties no paklupšanas aiz kāda celma vai saknes. Šī noteikti nebija vieta, kurā bieži klejotu meža caurstaigātāji, vai pastaigu mīļotāji. Nelikās, ka te vispār būtu vēl kāda persona. Dzīvnieki un putni? Jā, tie varēja būt. Putnus varēja dzirdēt. Un ja nu kādam bija vēlme, tad zemē varēja arī saskatīt dzīvnieku iemītas pēdas. Dažos kokos bija manāmi augļi. Šur tur krūmos pavīdēja pa sarkanām un melnām ogām.
Tagad, kad viņi bija aizvirzījušies prom no saules apspīdētā laukumiņa un nonāca koku paēnās, nelikās vairs tik silts. Bet nebija arī tā, ka stipri aukstāks.

[echo3]

Pārrunas bija beigušās, Neriss kaut kādā dīvainā veidā nozudis, un Brina vairs neredzēja nekādu iemeslu palikt pļaviņā. Tā bija jauka, bet ceļš uz mājām veda caur Pentaksa Smaili. Nevai ar to pietika, un viņa naskā solī sekoja astainajam četrkājim iekšā mežā.

Brina tīri labi pamanīja Jarno neslēpto sajūsmu par halcinogēniem augiem, un pie sevis nolēma svešās rases jaunuli tā, ar vienu aci, neuzkrītoši pieskatīt. Lai aiztautībā nenoindējas. Vispār viņa bija nolēmusi visādas ogas, lapas, sulas un sveķus pētīt, lai pati labāk justos šajā pasaulē. Un ko jaunu uzzinātu. Neva tā arī darīja - šad tad tika norauta kāda lapa vai oga un paberzēta gar delmu. Necik smalka tāda analīze neiznāca, bet kaitīgs-nekaitīgs, un, ja nekaitīgs - vai ir ēdams - viņa juta tīri labi. Joprojām gan attiecībā pret sevi. Pārējie līdzgājēji vēl nebija izzināti.

Mežs Brinai patika, vēsums viņai netraucēja.

[Roviela]

Nu laikam viņi beidzot sāks iet. Kurmītis visu savu te bija savācis, Neriss bija nozudis, nekas vairāk nekavēja. Viņš gāja turp, kurp aicināja četrkājis un kurp bija rādījis arhimags.
Nevarētu teikt, ka tur būtu kāda taka. Nācās iet pa taisno caur brikšņiem, un tā bija savāda lieta, jo Kurmīša pasaulē mežu nebija, un viņš nekad nebija gājis pa tādu. Lieki teikt, ka puisis centās pa ceļam neko neaiztikt.

[Rouzijs]

Deinai arī nebija pārāk liela vajadzība pēc drēbēm, bet par ēdienu gan sieviete piekrita, tas bija vairāk kā nepieciešams. Nevarētu teikt, ka viņa būtu sajūsmā par kaut ko, kas izskatās pēc kaltēta mēslojuma, bet viņas dzīvē bija daudz dažādi notikumi, kas lika iztikt ar to, kas ir pie rokas.
Skatiens pārslīdēja pār apkārtni, kad Neriss ieminējās par haluciogēniem augiem, bet tomēr tumšmates sejā neparādījās interese. Tik vien kā savādajai būtnei ieminoties par pieskaršanos Deina noraidoši pamāja ar galvu.

Viņi bija gatavi iet. Vai vismaz kustēties uz priekšu.
Deina gāja nedaudz nostāk no Jarno, bet pietiekami tuvu, lai dzirdētu ko citi runā, ja viņiem uznāktu tāda vēlme.
- Šī pasaule ir tik savāda. Viss ir pārāk zaļš, nav kā manās mājās. - Viņai pašai par brīnumu, Deina mēģināja uzsākt sarunu, nevis turpināt tēlot kautrīgo skuķi, kas nespēj vārdu pārspļaut pār lūpām.

[Urdrunir]

Šalles pielavīšanos Satam pārtrauca apkārtējo objektu plāni. Par šalli lielākie objekti sāka mērķtiecīgi virzīties uz vienu pusi. Lai kādi arī nebūtu šalles nodomi, tā nespēja pretoties tik izteiktai trajektorijai. Ātri metot mazus, vertikālus kūkumus, šalle locījās pakaļ pārējiem. Tā gludi slīdēja pāri zālei, visam šalles garumam virmojot it kā neliela vēja dzītiem vilnīšiem uz ūdens. Tomēr ātra šī kustība bija tikai no šalles pašas viedokļa. Savādais apģērba gabals stingri pieturējās pie visoptimālās trajektorijas, lai nokļūtu Pentaksa smailē. Tā pārvarēja bedres šļūcot pāri zāles stiebriem, tos gandrīz nenoliecot sava dzīparainā viegluma dēļ. Tā apliecās ap koka stumbru. Pārrāpās pāri kukurznim. Vienmēr pēc iespējas taisnāk. Un ar visu to, bija skaidrs, ka šalle bezcerīgi atpaliek no pārējiem. Tomēr tā turpināja stūrgalvīgi šļūkt uz priekšu.

[Romija]

Pārliecinājies, ka vismaz daži seko viņa piemēram, Rendijs droši devās iekšā mežā. Jau aiz pirmajiem krūmiem bija skaidrs, ka nekāda pastaiga šī nebūs. Vietām mežs bija tik aizaudzis, ka pat nelielā izmēra Rendijam nācās apmest kādu līkumu. Viņš gan pieskatīja, lai citi nepazustu no redzes loka, tomēr regulāri aizmirsa, ka divkājainie biedri bija lielāki un smagāki par viņu, un nespēja mērot to pašu ceļu. Ieturot uzņemto virzienu, Rendijs virzījās dziļāk mežā, ik pa brīdim paostīdams gaisu vai apveldams kādu kukurzni. Viņam enerģijas bija vairāk nekā divkājiem, tāpēc viņš netaupīja spēkus ik pa laikam apskrienot pārējos nācējus, lai nepazaudētu nevienu no tiem. Viņa iedzimtais instinkts lika vākt visus kopā un uzturēt vismaz redzamības radiusā. Tomēr ar varu Rendijs to nedarīja - tikai draudzīgi pārliecinājās, ka neviens nepazūd. Līdz vienu brīdi viņš apstājās kā iemiets un nodrebēja.

Neviens no nācējiem nebija paņēmis šalli! Rendijs to ne tikai neredzēja nevienam ap kaklu, bet arī nesaoda. Gluži kā aizmirsis, ka iepriekš viņam ar šalli bija radušās nepatikšanas, viņš pagriezās un metās atpakaļ uz pļavu. Šalle taču bija labi! Cilvēkiem - īpaši tiem plikajiem - noteikti vajadzēja silto apģērba gabalu. Lai arī diena bija silta, ēnā varēja just vēsmu. Rendijam tā netraucēja, bet par savu baru bija jāparūpējas.

Līdzīgi kā atrast ceļu uz Smaili, arī atpakaļ uz pļaviņu Rendijs varēja ieturēt taisnu un pēc iespējas īsāku trajektoriju. Tomēr līdz pašam sākumam skriet nenācās.

Tātad kāds tomēr bija šalli paņēmis un nejauši nometis, Rendijs nosprieda, ieraugot pazīstamo objektu. Izskatījās, ka tā bija uztvērusi kādu vēja pūsmu un pamazām virzījās pretī. Rendijs priecīgi ierējās, piesteidzās pie šalles un saķēra to zobos, lai ar savu nešļavu atgrieztos pie pārējā bara.

[Urdrunir]

Šalle miermīlīgi saguma Rendija žokļos un pacietīgi karājās abās pusēs purnam. Un ļoti klusām un stipri neuzkrītoši atbrīvoja vienu savu galu no ciešā tvēriena. Ļoti nevainīgi šalles gals karājās, līdz beidzot pamanīja izdevīgi nolauztu zaru. Pēkšņi šalle aizāķējās aiz zara un strauji parāva Rendija galvu, kuras zobi bija to satvēruši, atpakaļ.

[Romija]

Sajutis rāvienu, Rendijs apstājās un apskatīja, aiz kā bija nejauši aizķēries. Šalli saplēst viņš negribēja, tāpēc uzmanīgi pakāpās atpakaļ un mēģināja šalli atāķēt mierīgā ceļā.

[Urdrunir]

Šalle izlikās, ka rāviens bija nejaušs. Tā ļāvās atkabināties no zara, aiz kura bija stratēģiski aizķērusies, un ļāva Rendijam turpināt ceļu. Iemidzināja uzmanību.

[Romija]

Ticis brīvībā, Rendijs turpināja ceļu atpakaļ pie pārējiem, tikai tagad centās izvairīties ar attiecīgo pusi tuvoties zariem un saknēm.