Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy
Sindra
iesūtīt 20.03.2017 14:23
Raksts #1


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012





Atkal tas sapnis...
Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes.
Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita.
Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā.

* * *



Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa.
Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās.

Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris.
Bilde
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
10 Lapas V  « < 5 6 7 8 9 > »   
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (120 - 139)
Rouzijs
iesūtīt 12.04.2017 17:49
Raksts #121


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Deinas skatiens pārslīdēja pār biedriem, cenšoties izdomāt labāko risinājumu, bet laikam jau daļa bija izvēlējusies cīnīties. Vismaz zibeņiem pāršķeļot gaisu tā izskatījās. Tā noteikti bija spēcīga maģija, bet ne pietiekami, lai koku apturētu pilnībā.
Sieviete savēzēja rokas un mēģināja uzburt vēl vienu uguns lodi, kurai vajadzēja traukties pretī tam kokam, kas mēģināja viņai tuvoties. Ja nesanāks būs jāseko Kurmīša piemēram un jābēg.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 12.04.2017 18:56
Raksts #122


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Ja Sata ieklausītos rūpīgāk, īsti nevarētu saprast vai tas, ko sazibeņotais koks izdvesa bija sāpju brēcieni, vai dusmu. Lai nu kā, savādo radību tas neapturēja un lai arī lēnāk, tā tomēr neatlaidīgi stūmās uz priekšu, tuvāk Satam. Jā, koks bija apsvilis un kūpēja. Bet neskatoties uz zibens nodarītajiem postījumiem, beigās koks bija pietuvojies Satam un atvēzēja abas savas svilstošās zaru ķetnas, lai iegāztu jauneklim sirsnīgi pa ribām.

Koks, kurš sekoja Monam, laikam jau uzskatīja, ka savu upuri notvēris. Un kad tas savēzēja un sasita savas zaru rokas, atskanēja visai dobjš blīkšķis. Taču Mons jau bija gabalā un agresīvais koks apjucis grozījās apkārt, jo laikam jau apjauta, ka tomēr neko savās zaru spīlēs nav izdevies notvert. Bez tam, noskatītais upuris bija pazudis. Vietā, kur Kurmītis bija nonācis, it kā tieši nekas neapdraudēja. Taču puisim pastāvot mirklīti ilgāk, viņš secināja, ka viņa kājas jau līdz potītēm ir iegrimušas dubļainā masā un viņš lēnām, bet nenovēršami grimst dziļāk.
Ā, re... un tuvumā apjukušajam kokam ierunājās Brina.
Koks gan sievietei neko neatbildēja, taču bija atradis sev jaunu upuri un sāka lēnām bīdīties Brinas virzienā, vicinot zarainās ķetnas. Viņš kaut ko rūca un rēca. Bet tas nebija nekas tāds, ko Brina saprastu un nelikās arī, ka agresīvie koki sarunātos savā starpā. Tie katrā ziņā, īsti neatstāja inteliģentu būtņu iespaidu.

Pirms koks sāka čāpot Brinas virzienā, Rendijam bija izdevies iekosties kādā no izaugumiem, kurus, jā, varēja uzskatīt par būtnes papēžiem. Nelikās gan, ka koks to īpaši mana un necentās no suņa atbrīvoties. Taču kad mainīja savu ceļu no Mona pie Brinas, viņš vienkārši suni vilka līdzi. Līdz izaugums, kurā suns bija iekrampējies, ar brakšķi nolūza un palika sunim mutē. Tiesa, tas tikai uz īsu mirkli. Jau pēc mirkļa Rendijs sajuta, ka viņa mute ir pilna ar zemi. Nu tā, it kā viņš būtu ar muti vienkārši iekodies tepat esošajā zemē.

Deinas raidītā ugunslode būtu trāpījusi garām, taču kokam kaut kas samisējās, un viņš pastreipuļoja pāris soļus sānus un saskrējās tieši ar meitenes raidīto maģiju. Ar skaļu BUMS ugunslode izsķīda pret agresīvā koka stumbru un tas aizdegās. Taču arī te bija līdzīga problēma, kā Satam. Lai arī koks dega, tas nebūt nebija apturēts. Un rūcoši brēcošas skaņas izdodot tas lēnām bīdījās uz priekšu, tuvāk Deinai un vicināja savas svilstošās zaru ķetnas.

Viens no zariem, pie kura bija pieķērusies šalle, ar vienu no saviem galiem, ar krakšķi nolūza. Līdz ar to, Jarno kakls vismaz uz mirkli kļuva brīvāks. Ļaujot jauneklim vismaz pāris reizes ievilkt elpu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 12.04.2017 19:20
Raksts #123


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Rendijs bija visam jūklim pa vidu, un tomēr tieši neviens viņam neuzbruka, tāpēc varēja kādu brīdi pakarāties koka papēdī. Kad tas atdalījās, iznākums bija negaidīts. Ja tas būtu bijis parasts koka gabals, Rendijs varētu doties pēc nākamā, bet tas izšķīda tā, it kā uzbrucējs patiesībā būtu vien zemes pika.

Izspļāvis zemes kušķi, Rendijs sapurināja galvu, lai tiktu vaļā no atlikušajām smiltīm. “Eu, tie koki ir sapuvuši!” viņš uzsauca, ja nu kādam tāda informācija noderētu. “Zeme vien paliek pāri.” Nekādas izcilās bioloģijas zināšanas Rendijam nebija, tāpēc trūdi un zeme viņam bija gandrīz viens un tas pats. Abi taču pieķēzīja muti.

Ja ar citiem Rendijs bija sācis runāties viņiem saprotamā valodā, tad ar sevi gan viņš komunicēja savādāk. “Es tev parādīšu, vecais dubļu pikuci, sapuvušais baļķi!” Teiktais tikai daļēji atgādināja vārdus, un neuzmanīgam klausītājam varētu šķist kā savdabīgs rūciens-rējiens. Rendiju tas nekā neapturēja, un viņš metās virsū iekostajam kokam, kožot un raujot tās pašas kājas gabalus, ko varēja aizsniegt.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 12.04.2017 20:02
Raksts #124


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Staigājošais koks pagriezās pret Brinu, bet ne jau lai mierīgi parunātos. Tas vicinājās ar zariem, cenšoties nevai iesist. Brīdi, pirms Brina pagriezās un metās iekšā mežā, viņa ieraudzīja, kā četrkājis nolauž gabalu no koka "papēža", un ka tāds pats rezultāts ir šalles aizķērienam aiz otra koka zara. Brina, izskrienot starp diviem tuvu augošiem parastiem kokiem, sadzirdēja arī vārdus par to, ka koki ir sapuvuši.

Daudz tas gan nevai nelīdzēja, jo viņai nebija nekāda cērtamā. Nāksies iztikt ar mānīšanos, kuras sākums bija nupat paveiktā izskriešana starp diviem tuvu esošiem koku stumbriem. Tas, dzīvais koks, izturējās pagalam muļķīgi, un varēja cerēt, ka nāks tieši Brinai pakaļ. Cauri (zaru dēļ) netiks, apgriezties uzreiz (ja palaimēsies, un kāds zars būs ticis koku stumbru starpā) arī nevarēs. Tad neva bija nodomājusi apskriet kauslīgajam kokam apkārt un lauzt tā zarus, cik spēka.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Axel
iesūtīt 12.04.2017 20:36
Raksts #125


Cep speķi Dūdijam
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 18.03.17



Kādu laiku Tieliikh bija mierīgi gulējis Satas kabatā un nekādas dzīvības pazīmes neizrādīja. Tad, kad apkārt sākās cīņa ar kokiem, viņš lika lietā iepriekš savākto enerģiju. Mainot gravitācijas lauku, Tieliikh radīja ap Satu tādu kā vairogu - neviens nevarēja pieskarties vai pievirzīties Satam tuvāk par rokas attālumu. Tā, lai siths pats būtu drošībā, bet viņa gaismas zobens varētu sniegties ārpus vairoga. Tieliikh bija jāsargā savs nēsātājs. Viņš šo informāciju nodeva Satam, lai tas zinātu, ka ir droši pasargāts no fiziska uzbrukuma.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 12.04.2017 20:39
Raksts #126


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Nu skaisti! Mons bija izmucis, un viņš iekšķīgi nodrebinājās dzirdot, ar kādu spēku koks sasita zarus, kas bija domāti viņa samalšanai miltos. Vai kā tā.
Izskatījās, ka citiem arī nekas liels nekait un re nu! tie koki salūstot pārvēršoties par zemi!
Ko ar šo informāciju darīt, Kurmītis nezināja, jo viņam nebija itin nekādu ieroču, pat kabatas nazīša nē.
Viņš grasījās mierīgi te pastāvēt vēl, vai, nē, labāk paiet vēl mazliet tālāk, līdz, mēģinot spert soli, gandrīz nožāvās zemē. Zābaki bija iegrimuši līdz potītēm. Nu kas tas ir! Kurmītis nošņācās un centās izvilkt kājas laukā. Te acīmredzami nevarēja stāvēt uz vietas, te bija jāmīņājas kā tiem, kas staigāja pa plūstošajām smiltīm. Tad negrima, cik viņš par to zināja. Ja savādāk nevarēs, būs jāliekas guļus. Tad taču negrims, ne? Turklāt tā varēs sajust zemi - kāpēc tā te tā uzvedas?
Tā Kurmītis arī izdarīja. Kamēr viņam koki gluži virsū nebrien, viņš nolikās guļus un mēģināja sajust zemi.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elernass
iesūtīt 13.04.2017 18:28
Raksts #127


Attīsta savu iekšējo Aci
***

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.02.04



"Koks" izrādījās vairāk izturīgs, nekā ātrs.
Sata pārtrauca mest zibeņus, tā vietā viņš pēkšņi palecās. Šķita, ka lēciena vidū viņš atspērās no tukša gaisa un nākamajā mirklī jau meta salto pāri "kokam", lai piezemētos tā aizmugurē.
Atrodoties virs koka Sata mēģināja ar gaismas zobenu nocirst kādu no uzbrucēja zariem.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 18.04.2017 07:55
Raksts #128


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Protams, Deinas koks ne ar ko neatšķīrās no Sata uzbrucēja. Viņa gan vairāk bija pārsteigta par to, ka tumšmates raidītā maģija tomēr bija trāpījusi kokam, kaut vai to nedaudz aizdedzinot, bet ne iznīcinot. Neko vairāk sieviete nevarēja izdarīt.

Viņa palūkojās uz Satu, skatienam kavējoties pie gaismas zobena, neko tādu Deina nebija redzējusi līdz šim.
- Es viena netikšu galā ar koku. - Tas teju bija kā aicinājums princim baltā zirgā glābt viņu no briesmām.

Atkāpusies nedaudz uz aizmuguri, tumšmate mēģināja uzburt vēl vienu uguns lodi, kuru aizsūtīt staigājošā koka virzienā. Tiesa gan, šoreiz sieviete centās vairāk tēmēt, kā paļauties uz pliku veiksmi.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 21.04.2017 20:44
Raksts #129


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Īgnā koka papeži, ja tā tos varēja nosaukt, brakšķēdami lūza starp Rendija žokļiem. Taču kaut kā suņuku nepameta sajūta, ka tas ir par maz. Un tā, viens pats, viņš lielo pretinieku nenogāzīs gar zemi. Piedevām, arī nelikās, ka daļu atdalīšana izraisītu kokam kaut kādas sāpes vai ciešanas. Bet tam viennozīmīgi nepatika Rendija cīnīšanās un koks sparīgi centās uzmīt uz suņa ar savām sakņainajām kājām.
Bet kopumā uzbrucēja uzmanība bija vairāk veltīta nevai. Un jā, Brinas novērojums bija pareizs, uzbrucējs nebija pārāk saprātīgs. Un tas sekojot nevai, ātri vien iekrita sievietes viltīgi izdomātajās lamatās. Uzbrucējs iesprūda starp kokiem. Un brīkšķēdami brakšķēdams centās izlauzties no stāvošo koku gūsta. Bet tikmēr Rendijam pavērās daudz lielākas iespējas brīvāk un bez draudiem tapt samītam, plosīt nejaukā uzbrucēja papēžus. Bet Brina tam lauza zarus, kas viegli krakšķēdami atdalījās un praktiski tūlīt pat arī saira pīšļos.
Kokam tā arī neizdevās izlocīties no sava gūsta. Apkošļāts un aplauzīts tas saguma arvien vairāk, līdz vienā mirklī vienkārši saira pīšļos. Un par nejauko uzbrucēju liecināja tikai trūdu čupa uz zemes.

Tieliikh izstaroja enerģiju pasargādams savu gādīgo nēsātāju un Sata augumu bija ieskāvis gaiši zilas gaismas mirgojošs vairogs. Enerģija pulsēja vairogā un akmens teica, ka tagad Sata esot neievainojams. Iespējams, ka tā arī bija. Katrā ziņā, neviens no uzbrucēja zariem cauri vairogam netika.
Sata lēciens izskatījās iespaidīgi. To noteikti arī varēja ierakstīt maģijas lauciņā. Jo kā gan savādāk jauneklis spētu uzlēkt tik augstu un atsperties uz... gaisa. It kā viņam vien zināmā vietā atrastos kāds neredzams pakāpiens.
Lai nu kā... Sata vēziens ar gaismas zobenu bija veiksmīgs un viņš atdalīja krietnu daudzumu zaru, teju vai pārcērtot neganto uzbrucēju uz pusēm. Līdzīgi kā Brinas un Rendija koks, arī šis sabira trūdu čupā.

Deinas otrā uzburtā ugunslode pašāvās uzbrucējam garām un ietriecās kādā citā kokā, kurš mierīgi auga un kuplināja šīs pasaules mežu. Tā sacīt neko ļaunu nedarot. Vai vismaz neko uzkrītoši ļaunu. Ko tādu, ko biedri varētu pamanīt. Tagad šī koka miza aizsvilās un sāka viegli dūmot. Tiesa, ugunslodes saskaršanās brīdī ar statīvo koku, atkal notika maza izmēra eksplozija un daļa dzirksteļu aizleca arī uz negantā uzbrucēja pusi un aizsvilināja vēl kādu no tā zariem. Bet tas gan neganto koku neapturēja. Tas lēni, bet pārliecinoši tuvojās Deinai, sparīgi burkšķēdams un savus apsvilušos zarus vicinādams.
Tie arvien tuvāk vicinājās sievietes sejai un viņas plandošajiem matiem.

Mons tā īsti nevarēja saprast. Jā, it kā apguļoties likās, ka negrimst tik ļoti, kā stāvot kājās. Taču... apguļoties, puiša apģērbs kļuva slapjš un nepatīkams. Pat ja puisim aukstums netraucēja, tik un tā. Vietā, kur Kurmītis bija apgūlies ūdens bija glumi duļķains un tāds tas sasūcās viņa apģērbā.
Bet zeme... Nu, tā te bija un to varēja sajust. Jā. Kāpēc tā te bija tāda? Nu, zemē ieklausoties, Mons nesajuta neko nepareizu. Šī vienkārši bija tāda vieta. Vai precīzāk izsakoties, viņi bija iegājuši purvā. Purvi bija normāla dabas parādība. Šajā vietā bija daudz ūdens un jā, arī vietas, kurās varēja iegrimt tā, ka izrāpties bez citu palīdzības būtu visai grūti. Iespējams, ka vajadzēja pameklēt kādu citu ceļu. Jo viss šis mežs tāds nebija. Nu, bet par to jau biedri paši bija paspējuši pārliecināties. Pirms tam taču bija iets par pavisam parastu, normālu meža zemes segumu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 22.04.2017 11:35
Raksts #130


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Kurmītis gulēja zemē un bija aizņemts ar zemes izprašanu, reizē jūtot kā apģērbs kļūst nepatīkami slapjš. Viņš nekad nebija piedzīvojis atrašanos šādā slapjā vietā. Kur nu! Viņa mājās, ja brīvā dabā nogūlās zemē, drīzāk varēja vai nu piesalt pie akmeņiem vai arī piekust tiem klāt. Tādu purvu nebija. Skaidrs, ka tas bija pavisam savādi.
Kaut kur blakus netālu aiz kokiem atspīdēja zila gaisma, tad nozibsnīja sarkana, joprojām varēja dzirdēt, ka vismaz viens no kokiem tur klumzā apkārt.
Cerams, visi ir dzīvi! Mons nodomāja. No zemes vairāk neko nevarēja uzzināt. Bija skaidrs, ja jāpaiet kaut kur sāņus vai pat atpakaļ, un tad jāmeklē cits ceļš, jo te uz priekšu varēja nogrimt apmēram tā, kā viņš pats gandrīz bija nogrimis. Gandrīz! Vēl jāpacīnās, lai tas būtu gandrīz! Mons piesardzīgi pagriezās, noķēpādamies ar dūņām vēl vairāk, tad guļus centās sasniegt kādu koku, kam pieķerties. Tepat blakus jau tie bija. Un tad slējās kājās, ar pēdām meklējot vietas, kur varētu nostāvēt ilgāk par dažām sekundēm. Štrunts par lielo, kauslīgo koku! Tiesa, Kurmītis tomēr uzmanīgi palūrēja, vai uzbrūkošais koka gabals nenāk tieši uz šo pusi. Ja nē, tad puisis piesardzīgi virzījās atpakaļ uz kautiņa vietu. Tu vismaz varēja nostāvēt. Un tad jau redzēs, ko tālāk.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 22.04.2017 20:36
Raksts #131


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Rendijs tik cītīgi pluinīja koku un mēģināja palikt dzīvs, ka brīdī, kad uzbrucējs sabirza trūdos, viņš palika stāvam ar vaļā muti. Tikai pēc brīža uzvaras apziņa sasniedza apziņu, liekot izslieties jo staltāk. Viņš bija uzvarējis!

Apkārtne vēl nebija norimusi. Palūkojoties sāņus, Rendijs manīja vēl vismaz vienu dzīvu koku. Sapurinājais galvu, lai nokratītu no mēles trūdošā koka paliekas, Rendijs bija gatavs turpināt iesākto. Bet vēl pirms doties pie palikušā koka un atkārtot acīmredzami veiksmīgo papēžu plucināšanu, Rendijs pietecēja pie trūdu čupas, pacēla pakaļkāju un atzīmēja, ka šis līķis bija viņa trofeja.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Urdrunir
iesūtīt 23.04.2017 10:22
Raksts #132


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.01.04
Kur: starp likumu un dvēseli



Šallei garām aizlidoja zibens. No meža iznāca jaunas būtnes, kas noteikti gribēja papildināt ceļotāju pulciņu. Un vismaz viena no tām aizdegās. Šalle izmisīgi staipījās uz visām interesantajām pusēm, lai tiktu tuvāk notikumu jūklim, līdz beidzot ar rāvienu tika vaļā no Jarno kakla un ieķērās dusmīgā koka zarā. Tad nākošais pārsteigums! Kaut kas sarkans un ļoti enerģisks atdalīja šalles vienīgo konstanti šajā juceklī no pārējā koka. Zaram krītot zemē, šalle izmantoja vēja pūsmu un devās tuvāk apskatīt sarkano un enerģisko, taču traucēja kaut kas zilgans un pēc izskata vēss, un kaut kādā ziņā neapturami interesants.

Šalle aplipa ap Tieliikh radīto gravitācijas lauku kārtīgā ielokā Satas acu augstumā, un, ja tai būtu acis, tā ziņkārīgi un bezkaunīgi blenztu Satam sejā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 23.04.2017 12:25
Raksts #133


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Brina jau bija nogurusi, laužot zarus, jo dzīvais koks bija liels. Par laimi, tas pats sev nodarīja krietni vairāk pāri, iesprūstot un mežonīgi raustoties, nekā spēja nodarīt neva kopā ar mataino četrkāji. Brina jutās atvieglota, kad meža neradījums viss sabira trūdu kaudzē. Tātad tādus var šādi pieveikt. Brina to iegaumēja.

Pagriezusies ar skatu pret pļaviņu, neva ieraudzīja vēl vienu trūdu čupu, blakus kurai stāvēja Sata zilganā lodē, rokā turēdams spoži sarkanu nūju (?). Šis skats nebija īsti saprotams. Skaidrs bija tikai tas, ka vēl viens "koks" ir iznīcināts. Ko nevarēja teikt par trešo, kurš neatlaidīgi uzbruka Deinai, lai gan nu jau vairāki tā zari liesmoja. Brinai nepavisam negribējās tuvoties ne Satam, ne liesmojošajam "kokam". To, kas notiek ar Satu, neva nesaprata, savukārt liesmojošo koku viņa īsti nevēlējās mānīt lamatās, kā to bija izdarījusi ar nupat uzvarēto. Degošais koks var aizdedzināt mežu! Bet skriet tam šausmonim no aizmugures zarus lauzt... var apdedzināties.

Neva pagaidām palika mežmalā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elernass
iesūtīt 23.04.2017 18:08
Raksts #134


Attīsta savu iekšējo Aci
***

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.02.04



Satam visai veiksmīgo cīņas gaitu pēkšņi pārtrauca sejas priekšā uzradusies lupata.
Domās pateicies Tieliikh par aizsarglauku, kas bija pasargājis no satīšanās auduma gabalā, viņš piedāvāja Met to lupatu uz pēdējo koku, lai sapinās!.
Šo padomu Sata arī pats centās izpildīt, pirmkārt, jau mēģinot dabūt uzmācīgo šalli nost no acu līnijas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 23.04.2017 21:28
Raksts #135


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Nevarēja noliegt, Deinai bija bail, viņas maģija kārtējo reizi nepaklausīja un aizšāvās savam upurim garām, atstājot tumšmati nejaukā situācijā. Viņa nevēlējās tikt uzdurta uz zariem, tāpēc sāka kāpties atpakaļ, cenšoties izvairīties no koka uzbrukumiem.
Protams, lai šis vakars būtu vēl labāks, viņas kājas aizķērās aiz netālu augošā koka saknes un sieviete mīksti, bet slapji piezemējās zemē uz sēžamvietas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 23.04.2017 23:40
Raksts #136


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Uzmanīgi palūrot kaujas lauka virzienā, Mons secināja, ka neviens no uzbrucējiem tā īsti viņam pakaļ nebija nākuši. Laikam jau apslinkojušies, un nolēmuši savu uzmanību pievērst tuvākiem mērķiem. Uzmanīgi izrāpies no slapjākās vietas, viņš tā kā nokļuva uz cietākas virsmas un varēja doties atpakaļ pie biedriem, ja tā vēlējās.
Kurš tur dzīvs un kurš nē, no attāluma īsti redzēt nevarēja. Taču likās, ka uzbrucēju gan ir palicis mazāk. Tikai viens no lielajiem kokiem bija manāms. Un tas pats arī likās visai apsvilis un turpināja kūpēt.

Rendijs droši varēja iezīmēt savu trofeju. Neviens viņam netraucēja. Un pati trofeja arī neiebilda.
Pēdējais no uzbrucējiem turpināja kūpēt un arvien uzstājīgāk bīdījās Deinas virzienā. Teju vai kā sagaidot, kad meitene pakritīs. Zarainās rokas pastiepās Deinas virzienā un sapinās viņas matos.

Nevu vismaz pagaidām nekas neapdraudēja. Palikušais uzbrucējs bija aizņemts ar ugunslodes svaidošo meiteni un nevienam citam uzmanību nepievērsa.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 24.04.2017 14:16
Raksts #137


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Rendija pūliņi nevainagojās ar gluži tik ātriem panākumiem, kā viņš bija iecerējis. Dīrādams koka papēžus, viņš pamanīja, ka uzbrucēja mērķis ir sieviete, kas tieši nelaikā paklupa. Rendijs taču nevarēja to tā atstāt! No visa spēka ieskrējies, viņš leca, cenzdamies ieķerties un nokost vienu no koka rokām, kas grābstījās gar Deinas matiem. Viņš zināja, ka koks izjuktu, kad tiktu nokosts, tāpēc droši tēmēja uz rokas delmu, neniekojoties ar pirksteļiem.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 24.04.2017 18:16
Raksts #138


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Kliegt Bēdz!, jau acīmredzami bija par vēlu, tāpēc neva iesaucās - Lauz! Plēs! - un skrēja pāri laukumam, lai tomēr arī pati "paplūkātu" kauslīgo koku no mugurpuses. Tur bija vairāki nekūpoši zari, kurus Brina sāka lauzt.
Sieviete izturējās gana uzmanīgi, lai netrāpītos kāda resnāka zara vēziena ceļā. Un viņa bija gatava atkārtot iepriekš izdevušos lamatās ievilināšanas paņēmienu, ja koks pagrieztos un uzbruktu nevai. Vispār jau - arī tad, ja koks vismaz pagrieztos sāņus un nedraudētu uzkāpt virsū Deinai. Brina taču bija pārliecinājusies, ka pietiek kokam uzkliegt un palēkāt tā priekšā - un nesaprātīgais nejaucenis bez apdomas jozīs pakaļ.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 24.04.2017 18:26
Raksts #139


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Juceklis joprojām bija, mazliet tālāk slampāja vēl viens svilstošs milzenis, redzēja arī Satu, kuru ieskāva zilgans burbulis. Tad no turienes tā zilā gaisma! Perfekto burbuli gan pārtrauca tāda kā līnija kaut kur Satas sejas augstumā, bet Mons, kas nebija redzējis visu notiekošo, nesaprata, kas tas ir. Visādā ziņā liesmojošais koks netēmēja turp, tāpēc Kurmītis pievērsās vietai, kur notika uzbrukums. Tikai kam?
Kāds tur sēdēja zemē, tas bija skaidrs, un koka zari ir gauži cieti.
Turpat bija četrkājis un savādā sieviete, kas laikam jau plēsa to koku.

Kurmītis nedomāja daudz. Te, kur atkal varēja skriet, viņš, izmantojot savas iedzimtās dotības, zibenīgi centās nokļūt pie tā, kas tur zemē, lai tad to, kas tur zemē paķertu rokās un tikpat ātri rautu prom. To, ka zemē esošā mati vai kas cits varētu būt sapinies koka zaros vai kādā krūmā, to Mons neiedomājās.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Axel
iesūtīt 24.04.2017 20:33
Raksts #140


Cep speķi Dūdijam
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 18.03.17



Apkārt notika cīņa, un Tieliikh ļoti labi juta dažus lielus siltuma avotus netālu no sevis. Nevar ļaut tai enerģijai pazust bez jēgas, nodomāja Tieliikh un pamēģināja savākt pēc iespējas vairāk no ugunsbumbas radītā siltuma.

Saņemot ziņu no Satas, Tieliikh modificēja savu gravitācijas lauku tā, lai pastumtu nost no sevis apkārt laukumam aptīto priekšmetu virzienā uz vienu no uzbrukošajām būtnēm. Tieliikh paziņoja Satam, kur taisās nostumt priekšmetu un ieteica sitham piekoriģēt virzienu labakam efektam. Tieliikh ieteica tēmēt pa koka acīm, ja Sata varēja tās atrast, bet pārējo atstāja sitha ziņā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

10 Lapas V  « < 5 6 7 8 9 > » 
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
6 lietotāji/s lasa šo pavedienu (6 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 28.03.2024 14:15