sarunas par tēmu Opcijas

[kaiva]

mazā omulīgā pačalošana- apakšvirsraksts

varbūt tas drīzāk der gondorai bet gan jau aizvirzīsimies kaut kur arī prom no literatūras

paklau- vai tev tā krāsu tēma arī ir kaut kā pārsūtāma pa e pastu?
man ienāca prātā arī ko tev nosūtīt, gaidi!

nu skaidrs- tu esi ideālā tulkotāja! nopietni. bet tam jābūt baigi grūti ja grib tulkot īstas grāmatas. valoda ir ģeoloģijas slāņi svītas un epohas.
ko tu piemēram lasi lai apgūtu konkrētu stilu? un ko tu piemēram vēlies tulkot?
domāju ir ļoti derīgi ar tulkotāja aci lasīt Zanes Rozenbergas tulkojumus. arī hobits ir viņas darbs. (bail iedomāties par ko to padarītu mūsdienās) un protams lm montgomerija

un loģiski belševicas- arī alise brīnumzemē bet tu to noteikti visu zini pati

vai mācies tikai pati vai attiecīgi studē kaut kur angļu filologos?

man jau liekas ka vajadzētu pieņemt likumu, ka neko nedrīkst tulkot nepārbaudīts tulkotājs. reizumis tas noteikti varētu būt autodidakts bet tam vienalga būtu jānoliek eksāmens kā braukšanas tiesības

lasu pēdējā laikā latvju tekstus. un sajutu pilnīgi literāro procesu kādā mirklī. tagadnes iespaidu. it kā literatūra latvijā notiktu mūsdienās un es tajā būtu iesaistīta. :>> proti gadījās izlasīt pirms dažiem mēn bereļa fragmentu no topošās grāmatas par rakstīšanu- un pēc tam ievas melgalves komentāru par to- viņa pateica tieši to ko es domāju. rādās tiem tajās augstajās sfērās ir vajadzīgs kāds kas atgādina pašsaprotamo. tad vēl recenzija par monstriem un metaforām- droši vien esi lasījusi?- arī gluži manas domas
un dažus vecos karogus- tur izrādās ir visādas interesantas lietas- un daudz vairāk nekā mūsdienās- varbūt tu zini kādu, kam tādus nav kur likt?
vakar piedzīvoju dzīves mācību. lūk kāda tā ir:
klausi savai intuīcijai!
maijā man skolas biblenē lasītavā paziņoja ka viss arhīvs ir izmests laukā un es šokā nezināju ko darīt. gribēju iet pārjautāt biblotekārei, bet ko man tur jautāt- negribēju dzirdēt vēlvienu apstiprinājumu- jā jā vajdzēja atnākt pirms dažām dienām.
un tagad izrādās ka tieši karogi tobrīd vēl nebija izmesti. un neviens neiedomājās arī man pateikt kaut arī es tur gorījos ik pēc nedēļas. tāds rūgtums zini dvēselē...


nu labi :>> bet tu gan tā nedari. mirkli apdomājies un eskrien prom ja iekšējā balss kaut ko saka (protams var gadīties ka tā iesaka lasīties prom- piemēram ja esi nočiepis kādu žurnālu vai tādā garā)
ps- man vnk skolā ir blats

lasu šobrīd čempionu brokastis. varbūt to var pamanīt
vonnegūts visu raksta tādā garā?

tu noteikti esi labāk pazīstama ar lit klasiku :> apelsīns un skrūves pagrieziens un tādā garā man vēl gaida sarakstā
bet vienlaikus vakar līdz rītam lasīju arī vulfu- uz bāku. pēc satura ļoti līdzīga airisai mērdokai (to gan esmu pavairāk lasījusi. bet taupu un marinēju) pēc stila arī bet ar savu rokrakstu
nesaprotu kāpēc "autors voice" nevar tulkot kā rokraksts. tas jau sen ir tik pašsaptotams vārds
"balss" izklausās de.bīli. (ievēro, ka es nesaku "manuprāt") hahaha

methods of rationality ir bieži citēts tv tropes- to tu arī noteikti zini
es sāku sazināties ar amāliju bet tad viņa kaut kur pazuda- pēdējais ko viņai pajautāju- vai lasi tv tropes?
iespējams ka viņa ir pazudusi tropu džungļos...
lai nu kā- ja tu to iztulkosi būs baigi baigi super! novēlu visu kas tam vajadzīgs!


nu jā krēslā ir tā lieta par mitoloģiju- vairāk tas kas tur nav pateikts bet domāts- uguns un ledus, pūstošie vampīri par nāvi un siltie vilkači par dzīvību. bellas izteiciens- ejiet ieskrieties ar savu dvēseli, man to nevajag. voltūru vēture. vampīru "dzīves spēlēšana" piem alises modīgums. nemirstīgie bērni un izdzimteņi un jaukteņi jeb svētie bērni. viņas gaidību ainas bija visšaušalīgākās un fascinējošākās. tāpēc to tomēr var pieskaitīt pie šausmu lit. un voltūru gļēvulība. īstenībā viņi redzot pretestību nemaz neuzzsāka cīņu. viņi bija pieraduši pie visvarenības. un kur nu vēl pats āro- tas nu tiešām ir literatūras un arī kino gardumiņš. kā viņš viņu notēloja! turklāt filmā vēl bija pielikts klāt un uzlabots. nu tādas lietas
protams daudz kas no tā ir citās grām vnk pie mums tās nav tulkotas


(mājiens ar neuzkrītošu sētas mietu)

ļoti interesanti- man 4. poters tā patīk ka neesmu baigi daudz kļūdu manījusi, kaut arī izlasīts apm 46x
klau- vai e bukā teorētiski var labot? man jau sen interesē

klauss. jā, man šai sakarā nenormāli riebjās tā blondā, aizmirsu kā sauc. tik paštaisnu personu reti gadās redzēt! pat šinī fikšonlandē kur tādas vien mīt. un tas ka viņa beigās saiet ar stefanu! pfffff... vismaz tikpat bezsakarīgi kā Harijs un dž.
jā par boniju tev pilnīgi piekrītu. bet viņa tur ir drausmīgi pazemota. bez viņas tur neviens neizdzīvotu, bet viņa skaitās gandrīz kā 3. plāna tēls
laikam tāpēc ka melnā. un tāpēc ka nenoliedzami visskaistākā persona starp abiem dzimumiem visās sērijās. baltajiem vnk tas skauž. jau gadsimtiem. tas arī visu izskaidro. arī iekšēji visskaistākā- kopā ar savu grandma
arī blondā, nu klausa māsa ir baigi forša un arī ļaunā ketrīna tā neko
bet vnk vnk neatvairāms ir elaidža...
tik kārtīgs un godīgs...
ak...

nē tiešām
labi esmu rdzējusi tikai 2 sezonas?- 2 un 3? un īsti neiebraucu pamatproblēmā kāpēc viņiem ir tās problēmas. bet zini literatūra tāpec ir literatūra ka simboliska. plus vēl kaut kā izjūtu cieņu pret tiem kam jāsabūvē tik ietilpīgs sižets tik īsā laikā un vēl jāuzfilmē. (tāpat kā once upon time.)
esmu piedalījusies par statisti- laikam ar to pietiek lai izjustu uz savas ādas cik sarežģīta lieta ir filmēšana. jo vairāk tāpēc ka pašai nav jāatskaitās nekādiem termiņiem- kā rakstu tā rakstu. un no otras puses sāku arvien vairāk izjust kāds lāsts rakstniekam ir laiks... :> ka viņam jāiekļauj sava iztēle tomēr realitātē
bet protams faniem ir jāsaredz muļķības
vienīgais domāju ka jāizšķiro par ko vērts besīties vairāk- stulbiem tēliem vai fantastisku sižetu. galu galā pastāv rule of cool.. * čukst* (tropi)

ok
pagaidām

Šo rakstu rediģēja kaiva: 18.08.2017 13:43

[Aiva]

Itkā es pati neapzinātos, ka ļauties iemīlēties Ranmā būs pirmā un pēdējā muļķība manā īsajā mūžā, Nabiki drūmi nodomāja. Viņa pašķielēja pāri rīta avīzes malai uz galdabiedru, kas šobrīd aprija brokastis ar viņam jau pierasto ātrumu un enerģiju, un sajuta, ka lūpu kaktiņos pūlas iezagties viegls smaids. Meitene tūlīt pat ar stingru roku apspieda šīs muļķīgās domas. Nē. Aizmirsti par ko tādu!

Šo rakstu rediģēja Aiva: 06.09.2020 21:27

[Aiva]

Nu, vismaz tas, ka puisis vairs nebija sadrūmis, tā vien jau bija laba zīme. Darboties ar saīgušu un sevī kā ezis ierāvušos Ranmu būtu teju neiespējama misija, turklāt, ja visi grupējumi un personas, kas ietilpa Ārprātā, domātu, ka Ranma uzvedas dīvaini, viņi noteikti sāktu turēt Nabiki aizdomās par kaut kādiem slepeniem plāniem.
Sasodīts, vēl sešus mēnešus iepriekš to būtu bijis daudz vienkāršāk izdarīt, meitene nodomāja, pie sevis apsverot visus tos neskaitāmos variantus, kuros šis uzmanīgi celtais kāršu namiņš varētu sabrukt pār viņiem abiem.
Pabeiguši brokastis, abi metās uz durvju pusi, jo nupat jau bija tā kā mazliet jāsteidzas. Nabiki pie sevis pikti nomurmināja kaut ko par bezjēdzīgu skriešanu riksī, taču patiesībā tas nebija nekas, kas pat attālināti tuvotos tam, kā uz skolu bija nesušies Akane un Ranma.


Šo rakstu rediģēja Aiva: 06.09.2020 21:27

[Aiva]

Dabiski, ka Ranma kā puisis netika pat ne līdz kanālam, pirms viņu aplēja ar aukstu ūdeni. Nabiki pēdējā brīdī paguva aizsegties ar skolassomu un izvairīties no tā, lai arī viņu izmērcētu aukstā ūdens šalts.
“Nē, nu goda vārds!” Ranma iebrēcās, izgriežot savu slapjo kreklu, pirms mesties skriet tālāk, pat nesamazinājusi ātrumu. “Man ir sporta nodarbības tūlīt pēc mājturības!”
Blakus viņai strauji skrejošā Nabiki nenoturējās neieķiķinājusies. “Kas tur liels? Ieiesi dušā pirms nodarbības, nevis tikai pēc.”
Rudmate saviebās kā zobusāpēs. “Jā, un slāt garām veselai ģērbtuvei puspliku uz tevi blenzošu čaļu, lai tiktu dušas telpā, jo Hinako jaunkundze jau nebūs tik jauka un neļaus man aiziet no stundas agrāk, lai tiktu pie karsta ūdens pirmais.”
“Puiši joprojām neliek tevi mierā?” Nabiki notēloja vieglu līdzjūtību. Pēc tā, cik zibenīgi tika izpārdotas Ranmas fotogrāfijas, viņa lieliski zināja patieso situāciju.
“Man domāt, daži joprojām cer, ka es palikšu par skuķi pilnībā un sākšu satikties ar čaļiem,” Ranma saviebās. “Tas viss iesākās, kad tā vecā ragana man uzlika Kaķa Mēles lāstu, un pēc tā idiota Herba ar viņa maģisko pavārnīcu palika tikai ļaunāk. Pilna skola ar foršām brīvām meitenēm, bet viņi domā tikai par to vienu, kas patiesībā ir čalis. Tas taču ir stulbi!”
“‘Pilna skola ar foršām brīvām meitenēm’?” Nabiki pasmīnēja. “Vai, Ranma, es pat neiedomājos, ka pēc tām dievietēm, ar kurām tev parasti ir darīšanas, tu ievēro arī mūs, parastās mirstīgās.”
Ranma uzmeta lūpu. “Es neesmu stīvs un miris, Nabiki. Es tikai nedrīkstu pat tik daudz, kā paskatīties, vai arī man šauj pa ausi.” Rudmate saviebās. “Neglītās puikskuķes rūpes par pasaules sargāšanu no viņas ‘izvirtušā’ līgavaiņa!”
Nabiki brīdi paklusēja, aši kustinot kājas lai turētos līdzi Ranmai, kamēr viņas galvā nobrieda kāda doma. Tai konkretizējoties, meitenes sejā sāka pamazām uzplaukt smaids. “Ranma, kā tev patiktu atgādināt puišiem, ka tev meitenes patīk pat tad, ja pats esi meitenes izskatā, pārliecināt meitenes, ka tu neesi nekāds izvirtulis un patiesi saproti mūsu problēmas, un vēl ar to mazliet pat nopelnīt?”
Ranma veltīja Nabiki aizdomu pilnu skatienu. “Kas tev vēl ir padomā?”
“Tici man, tev patiks tas, kas sanāks! Tev tikai nāksies tāpēc iet uz fizkultūru kā meitenei.”
Nabiki saviebās un lēnām apstājās, jo, to izdzirdējis, Ranma pilnā ātrumā pamēģināja cauri asfaltam ieskatīties Tokijas metro.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 06.09.2020 21:25

[Hermaine]

Itkā es pati neapzinātos, ka ļauties iemīlēties Ranmā būs pirmā un pēdējā muļķība manā īsajā mūžā, Nabiki drūmi nodomāja. Viņa pašķielēja pāri rīta avīzes malai uz galdabiedru, kas šobrīd aprija brokastis ar viņam jau pierasto ātrumu un enerģiju, un sajuta, ka lūpu kaktiņos pūlas iezagties viegls smaids. Meitene tūlīt pat ar stingru roku apspieda šīs muļķīgās domas. Nē. Aizmirsti par ko tādu!

Lūk, šis jau izklausās perfekti!

Un pārējo es vienkārši aizlasījos. Kas notiek tālāk?

[Aiva]

Darba sastregums, un majas ar kaudzem darbu... Nesanak laiks piesest tulkojumam... Bet pa teikumam lenam ritinas...

"Wow. You really do understand. You know, you might actually be the perfect guy." Hana grinned, then held up a hand at Ranma's panicked expression. "Easy, I'm already taken, I'm not interested in joining your harem. I'm just saying."
"Yeah, well… I'd trade it all of this 'understanding' for being able to go swimming in a boy's pair of swim trunks, you know?" She pulled on her shirt and sighed.
"Yeah. Still, I'd take a curse in a heartbeat if it meant I could just splash myself with cold water and skip my period." Hana said thoughtfully. "Plus if i was ever at a concert and they had a lineup at the girl's bathroom, I could just splash myself and walk into the boy's."
"You do that anyway." Megumi, who had been quiet this whole time, added dryly.
"That's true. Still, it'd be fun." She cocked her head. "So, does it feel strange or anything? You know, suddenly being a girl, all the parts being different, your balance being off and all?"
Ranma sighed. She paused a moment, trying to figure out how to properly answer. "That's the most unsettling thing." She said finally. "It's not. I mean at all." She closed the locker door. "You'd think that, as a martial artist, it would throw me way off. Any professional athlete can tell the difference even if their weight changes by a few grams, so how about a completely different form altogether?" She turned and crossed her arms, leaning her back against the locker. "I should be tripping all over myself every time I change forms. Arms the wrong length. Wrong center of gravity. Wrong weight. Wrong muscle strength. But I don't." She looked at her hands a moment. "It's like I spent my whole life in this body, training in martial arts. It feels normal. It feels like me. And that means the changes the curse makes don't just stop with changing you physically. It does something in your head, too." She closed her hand into a fist. "That's what makes it scary. That's what makes it a curse." She looked at Hana. "And that's why you don't want one. As much fun as you think it'd be."

Šo rakstu rediģēja Aiva: 22.09.2020 23:08

[Hermaine]

O jā, man arī darbs pārblīvē visu laiku. Sāk traucēt hobijiem. Būs šī problēma kaut kā jārisina.
Bet lēnām bakstu RDM 1. e-grāmatu. Iesākums jau ir izrediģēts līdz 6. nodaļai.

[Aiva]

Mjā. Covid lērums turpinās, kaudze kolēģi sēž pašizpolācijās, palikušie raujamies dubultā, lai tiktu galā klātienē... tikmēr mazliet pabīdīju tālāk "Plāna" tulkojumu. Esmu jau 39tā no 57ām lpp.

Vakariņas. Gatavojusi Akane. Ko darītu Jūs?
Ranma ieradās pie galda pats pēdējais. Pirms tika sākts mieloties, Kasumi piecēlās un skaļi paziņoja, “Šovakar mums ir īpaša maltīte. Akane pagatavoja mums visiem divus ēdienus, tofu un kariju. Lūdzu pasakiet viņai, kā jūs tos novērtējāt.”
“Te būs, Ranma,” Akane sacīja. “Nogaršo, lūdzu, tofu. Es to uzlaboju! Man liekas, tagad tas tev vēl labāk garšos!” Un viņa pasniedza bļodu ar apšaubāmo saturu puiša virzienā.
Ranma bija domās gatavojies šim mirklim. Nabiki bija bijusi nepielūdzama, norādot ka vismaz vienu tofu gabaliņu viņam nāksies apēst, pirms ķerties pie Kasumi gatavotā, un tāpat viņa bija bijusi nepielūdzama, norādot, ka ‘apēst’ ietver sevī arī ‘norīt’.
Ranma apzinājās, ka kaut ko nāksies pateikt, taču šobrīd šausmas bija aizžņaugušas puiša rīkli, tāpēc viņš klusējot paņēma Akanes pasniegto trauku un sāka uzlikt uz sava šķīvja mazliet - ļoti mazliet - tā satura. Viņš nevēlējās skatīties uz to, ko tur pārcēla, taču pilnībā no tā nebija iespējams izvairīties.
Tofu vairāk nebija balts. Tas tagad bija palicis tāds īpatnēji brūni melni plankumains, un vietām tur bija manāmas tādas kā indīgi sarkanas krāsas plēksnītes. Ranma pat nevēlējās zināt, kas tās bija.
“Uzliec vēl, Ranma! Tu tik maz paņēmi,” Akane iesaucās, acīmredzami novēlot viņam priekšlaicīgu un mokošu nāvi…
Izbeidz, Ranma pats sev domās uzkliedza. Turpināsi domāt tādas domas, agrāk vai vēlāk tu tās nejauši pateiksi skaļi! Tā bija jauna, bet savāda atklāsme, ka Paklusē attiecās ne tikai uz to, kas tika teikts skaļi, bet reizēm arī uz to, par ko tika tikai padomāts. Ranma izlēma, ka vēlāk kādā brīdī viņš par to noteikti pajautās Nabiki. Šobrīd, viņš domās ātri pārskrēja pāri tam frāžu sarakstam, ko Nabiki bija sagatavojusi katram gadījumam, un izvēlējās to, kas, viņaprāt, vislabāk piedienējās situācijai. “Ak, saki, vai es varētu dabūt arī mazliet tava karija, Akane?”
Souns un Genma sastinga ar karotēm pusceļā un šokā paskatījās uz Ranmas pusi. Kasumi un Nabiki šobrīd jau bija gatavas pārsteigumiem, un tikai turpināja padot apkārt ap galdu traukus ar ēdienu. Tas panāca gaidīto efektu - novērsa abu pusmūža vīriešu uzmanību no jaunā pāra.
Pilnībā aizmirstot par tofu eksistenci, Akanes seja uzplauka platā smaidā. Meitene pasniedzās pēc lielākās no bļodām un laimīgi padeva to Ranmam. “Protams! Te būs, Ranma, ēd, cik vien tu vēlies!”
Pirmo reizi savā mūžā Ranma paņēma Akanes gatavoto ne ar šaubām, bet ar atvieglojumu. Ātri padevis tofu tālāk - pat neskatoties, kam - viņš satvēra Akanes doto trauku. Smaidu pat nevajadzēja no sevis izmocīt. Uzlicis sev uz šķīvja porciju, ko galvā novērtēja kā pietiekamu, puisis arī karija bļodu pasniedza tālāk citiem.
Ēdiena traukiem ceļojot apkārt galdam, Ranma nespēja neievērot, ka visi pārējie pilnībā ignorē tofu. Protams, Akane to pat neievēroja. Tas taču nebija godīgi! Kāpēc tikai viņam vienam vienmēr tika pievērsta visa uzmanība?! Neviens cits ar Akanes ‘pavārmākslas’ briesmām netika mocīts, tikai viņš! Te puisis pamanīja, ka Kasumi, un par lielu pārsteigumu viņam, arī Nabiki, bija uzlikušas sev nelielas karija porcijas. Pateicīgs par kaut tik niecīgu atbalstu no abu meiteņu puses, viņš pacēla irbulīšus un kopā ar pārējiem iesaucās “Labu apetīti”.
Souns un Genma steigšus uzklupa savu šķīvju saturam. Kasumi piesardzīgi nogaršoja mazliet karija. Nabiki sēdēja sastingusi, tikai pie matu saknēm viņai bija izsitušās sīkas sviedru lāsītes. Pūloties izlikties absolūti neieinteresēta notiekošajā apkārt, viņa ar vienu aci uzmanīgi vēroja, kas notiek ar Ranmu. Akane pat neizlikās, ka viņu interesētu ēdamais. Viņa sēdēja blakus Ranmam, pagriezusi galvu uz puiša pusi, un ar platu smaidu sejā gaidīja, kad viņš paņems pirmo kumosu.
Ranma nervozi iesmējās un pūlējās izdomāt kaut ko sakāmu, lai tikai attālinātu mirkli, kad viņam nāksies apēst to nenosakāmo kaut ko, kas bija uz šķīvja viņa priekšā. Viņš bija kopīgi ar Nabiki pārsprieduši, vai labāk būtu sākt ar kariju, lai viņam jau kaut kas būtu priekšā vēderā, vai arī saņemt to dunci iekšās kā īstam vīram pienākas, un sākt ar tofu. Abi bija vienojušies par pēdējo variantu. Vispirms tikt galā ar smagāko problēmu, un tad varēs atslābt un pārējo jau ēst bez pārāk lielām mokām. Turklāt, pēc tam karijs salīdzinājumā šķitīs daudz labāks.
Ranma viegli iesmējās, svārstoties. “Nu, pamēģini taču,” Akane viņu paskubināja. Saņēmis visus spēkus, puisis pagriezās no skatīšanās uz meiteni pret savu šķīvi, izslējās taisni un lēni ar irbulīšiem satvēra mazliet tumšās masas. Viņš atļāvās uzmest īsu skatienu Nabiki, kas viegli palocīja galvu pret viņu. Tad Ranma paskatījās uz Kasumi pusi un pārsteigts ievēroja, ka arī vecākā no māsām uzmanīgi uz viņu skatās. Pamanījusi puiša skatienu, viņa viegli pasmaidīja un aizgriezās, izliekoties, ka nav vērojusi notiekošo. Tikai, tagad Ranma jau zināja, kam jāpievērš uzmanība.
Lēni puisis izvēlējās vienu no neregulāras formas gabaliem, kas izskatījās pēc ‘mazākā no ļaunumiem’, un satvēra to ar irbulīšiem. Lēnām viņš pacēla to pie lūpām. Vēl lēnāk mute pavērās, un tad pavisam lēni tā masa nonāca tur iekšā. Un tad Ranma sastinga, acīm viegli ieplešoties, pirms pavisam lēni un stīvi nolikt irbulīšus uz paliktņa blakus šķīvim.
Visa kustība pie galda apstājās. Par Souns un Genma piestāja aprīt ēdamo, visiem gaidot, kas tagad notiks. “Nu?” Akane izdvesa. “Kā man sanācis, Ranma?”
Ar piepūli, ko ievēroja visi, izņemot Akani, Ranma pagrieza galvu uz meitenes pusi… un pasmaidīja. Tad viņš sāka lēnām košļāt. Sviedru lāsītēm izsitoties viņam uz pieres un kakla, viņš pievērsās savam šķīvim un paņēma mazliet karija ar rīsiem. Acīm jau griežoties šķībi, puisis ātri paķēra un iemeta mutē vēl kaut ko, nebija svarīgi, ko tieši, svarīgi bija tikai, ka to bija pagatavojusi Kasumi. Aizvērtām acīm, viņš pabeidza košļāt un norija mutē iekrājušos masu vienā paņēmienā, pirms satvert un izdzert visu tējas glāzi neatraujoties elpas ievilkšanai.
Nabiki aši pasniedzās pēc tējas krūzes, taču satvēra tikai tukšumu. Kasumi bija apsteigusi māsu, gluži kā paredzējusi šādu nepieciešamību. “Te būs, Ranma,” viņa savā mūžam rāmajā un nesatricināmajā balsī sacīja, ielejot Ranmam pilnu glāzi. “Iedzer vēl tēju.”
Ranma stīvi mēģināja izdvest vārdu ‘paldies’, un, lai arī neviena skaņa no viņa mutes neatskanēja, Kasumi atbildēja tā, itkā būtu to dzirdējusi.
“Nav par ko.”
Akane ar pašu platāko smaidu sejā beidzot pievērsās pati savam šķīvim. Man tas izdevās! Viņa pie sevis nodomāja. Es pagatavoju ēdienu, ko pat Ranma nesmādēja!
Souns un Genma īsti neaptvēra, kā vērtēt tādu Ranmas pašsavaldīšanos. Varēja tikai pieņemt, ka Akane beidzot būs iemācījusies pagatavot kaut ko pieņemamu. Neba nu viņi tāpēc uzreiz paši mestos Akanes gatavoto nobaudīt, bet varbūt ka tā bija laba zīme. Varbūt ka Ranmas un Akanes attiecībām tomēr bija nākotne. Ja Akane turpinās cītīgi mācīties, varbūt viņa ar laiku pat apgūs visas īstai sievai nepieciešamās prasmes?
Nabiki atviegloti izpūta aizturēto elpu. Meitene nespēja noticēt, ka Ranma patiešām bija to paveicis! Tagad Akane būs tik sajūsmināta, ka visu atlikušo vakariņu laiku Ranma varēs ēst Kasumi gatavoto tik daudz, cik vien viņa nabaga vēders būs gatavs ņemt pretī, bet jaunākā māšele to pat neievēros! Tā bija negaidīta, satriecoša uzvara! Tā bija īsta Pīrlharbora! Nabiki pieņēma lēmumu, ka, ja jau Ranma spēja to izdarīt, tad viņai pašai arī vajadzētu vismaz pagaršot to tofu. Uzmanīgi viņa satvēra vienu no mazākajiem gabaliņiem ar irbulīšiem un pacēla pie lūpām, pieskaroties tam ar pašu mēles galiņu… pēc kā, viņas atzinība pret Ranmas varonību pieauga neticamos izmēros. “Kasumi,” meitene izdvesa, piesardzīgi noliekot neapēsto kumosu atpakaļ uz šķīvja, “vari padot vēl tēju, lūdzu?”
Akane tikmēr apmierināti vakariņoja ar laimīgu smaidu sejā. Domās viņa jau izbaudīja to mirkli, kad tās divas hūrijas Ukijo un Šampūns nākamajā reizē atvilkušās uz skolu ar cienastu Ranmam paliks zaļas aiz skaudības, bet viņas saderinātais beidzot izrādīs mugurkaulu un tā vietā dos priekšroku savas saderinātās personiski pagatavotajām brīnišķīgajām pusdienām. Un tad viņa bija nonākusi līdz rīsiem karija mērcē. Pirmais kumoss lika meitenei sastingt un veltīt aizdomu pilnu skatienu savam šķīvim. Ar piespiešanos norijusi mutē paņemto, Akane drošības labad uzmanīgi paņēma vēl vienu kumosu. Viņai nācās samirkšķināt acis, lai aizdzītu pēkšņi uzradušās asaras, un steigšus uzdzert pāris malkus tējas. Tad viņa aizdomu pilnām acīm paskatījās uz Ranmas pusi. Puisis izskatījās tīri vai saslimis, bālu seju, un, kas Ranmam nebija raksturīgi, tikpat kā neko neēda, itkā būtu zaudējis apetīti. Meitene paskatījās uz abām māsām. Nabiki stīvi raudzījās pāri galdam kaut kur ārā pa logu, bet Kasumi bija ļoti ieinteresējis kaut kas, kas norisinājās viņas tējas krūzes dibenā. Akane atkal pievērsās savam šķīvim. Jau izjūtot tādu kā tuvojošos briesmu sajūtu, viņa ar irbulīšiem saķēra lielāko no tofu gabaliem un iemeta mutē…
“GARGH…!”
Akane pamanījās neizspļaut mutes saturu pāri visam ēdamgaldam, bet tas prasīja visus meitenes spēkus. Viņa izmisīgi ķēra pēc tējas krūzes, un teju sinhroni Kasumi, Nabiki un Ranma visi trīs nolika viņai priekšā savējās. Izdzērusi elpu neievelkot savējo un vēl vienu no piedāvātajām krūzēm, Akane beidzot ļāva rokām vārgi noslīgt klēpī un atelsties. “Es… paldies par tēju… jums visiem…” viņa beidzot izstomīja no sevis. Tas bija neticami! Viņi VISI bija zinājuši, ka ēdiens ir nebaudāms, un neviens neteica ne pušplēsta vārda! Pat Ranma… RANMA! Akane asi apcirtās uz sāniem, liekot puisim bailēs sarauties un paliekties atpakaļ, tālāk prom no viņas. Akane redzēja tikai šo gļēvulīgo atraušanos. Viņa neievēroja, ka pārējie pie galda sēdošie tieši tāpat sarāvās un pavirzījās tālāk no viņas. “TU!” Akane asi ievilka elpu, “Tu…” Nē, lai cik briesmīgs nebūtu tas ēdiens, Ranma taču nebija teicis ne vārda! Viņš to bija norijis un… un … uzsmaidījis viņai… Akanes acis sāka pieplūst ar asarām. Ranma, to pamanījis, sāka stostīties.
“Ei! Jēziņ, Akane! Man ļoti žēl! Lai kas tas nebūtu, man ir ļoti ļoti žēl! Goda vārds! Tikai neraudi! Viss būs labi!”
“Ak Ranma!” Akane caur asarām izmocīja. “Man ir tik ļoti žēl! Tev nevajadzēja… mocīties un … un … ēst … to…” To pateikusi, meitene pielēca kājās un, ararām ritot pār vaigiem, metās ārā no ēdamzāles.
Pirms kāds no klātesošajiem paspēja jel ko aptvert, virs Ranmas materializējās Souna ‘Dēmona Galva’, Tendo patriarham pilnā balsī ieaurojoties, “Ranma, es gaidu, ka tu tūlīt pat paskaidrosi, ko tu manai meitai nodarīji!?”
Lieki teikt, ka tālāk iestājās haoss.
“Ko atkal es!? Neko es neizdarīju!!”
“Tēvs, tas galīgi nav tā, kā tu iedomājies to esam!”
“Tā, puika, ko tu šoreiz sastrādāji?”
“RANMA, ES GAIDU!!!”
“NAV MANA VAINA!!!”

Šo rakstu rediģēja Aiva: 29.09.2020 20:58

[Hermaine]

Ai, mums Kuldīgā vispār šobrīd sākas kaut kādas šausmas. Par laimi vēl varu iet uz darbu, bet nu nezinu, cik ilgi tā vēl būs.

Iesākumā pamanīju dažas lietas, ko varētu labot, piemēram:
Ranma apzinājās, ka kaut ko nāksies pateikt, taču šobrīd šausmas bija aizžņaugušas puiša rīkli, tāpēc viņš klusējot paņēma Akanes pasniegto trauku un sāka uzlikt uz sava šķīvja mazliet - ļoti mazliet - tā satura. Viņš nevēlējās skatīties uz to, ko tur pārcēla, taču pilnībā no tā nebija iespējams izvairīties.

"Puiša" var nelikt un "sava šķīvja" var vienkārši "šķīvja" - Arī turpmākajās dažās rindkopās var droši ravēt ārā tos "viņš", "savs", kur tie pārāk bieži atkārtojas.

Tālāk aizlasījos un palika interesanti.

[Aiva]

Tas gan, Kuldīgu un Daugavpili tagad visās ziņās vazā. Bet izskatās, ka pārējā Latvija mēs neatpaliekam...

Paldies par koemntāriem pie 'Plāna', laboju tos iekšā.

Saņēmos salikt kopā fragmentus vēl vienam fanfika tulkojumam, ko es jau gadus četrus viļāju kā kaķis karstu kartupeli, pa teikumam. Bet jāpārlasa atkal un atkal. Katru reizi uzroku arvien jaunus slēptos mājienus autora tekstā, ko esmu palaidis garām... Tas, un arī reitings, kas Kurbijkurnei balansē uz robežas.

https://archiveofourown.org/works/11205717

Summary:
Nabiki ir kaut kas, ko Rjuougam vajag.


“Ko, nekad?!”

Rjuouga nokāra galvu. Īss apstiprinošs mājiems, un puisis juta kā sārtums nokrāso viņa vaigus. Ranma jau bija apvēlies uz sāniem, apķēris vēderu, tirinot kājas pa gaisu un locoties smieklu lēkmē.

“Man liekas, tas taču ir tik jauki, Rjuouga-kun,” Kasumi maigā melodiskā balss pārspēja Ranmas aizgūtnēm ievilkto elpu. “Sagaidīt īsto ir tik romantiski...”

“Neko viņš negaida!” Ranma izsaucās, pieslienoties sēdus, viņa sarkanajām matu cirtām sakrītot pāri piesarkušajai sejai un blēdīgi samiegtajām acīm. “Kurš tad gribētu bučot to cūkas šņukuru!”

“Ranma!” Akane iesaucās, tomēr balss viņai skanēja iecietīgi, un ieskatījusies Rjuougas sejā, viņa vairs nespēja novaldīties. Smiekli paspruka laukā - skaļi un spalgi.

To, ka viņš bija izlicies par viņas klēpja sivēnu, Akane nekad tā īsti nebija piedevusi. Rjuouga nokāra galvu, skatoties uz savām senu rētu klātajām dūrēm, jūtot kā kauns pārņem viņu un kā vaigi sāk liesmot lēkājošās sirds ritmā. Radās vēlēšanās bēgt, pazust tik tālu prom cik vien būtu iespējams. Vēl labāk, ja varētu nekad vairs neatrast ceļu atpakaļ.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.10.2020 22:37

[Hermaine]

Nu, ja es pēkšņi sākšu aktivizēties, tad zini, ka mēs visi esam karantīnā. Šobrīd par laimi vēl varu iet uz darbu.

Šis jau arī izklausās pēc kaut kā jautra!

Īss apstiprinošs mājiems, un puisis juta kā sārtums nokrāso viņa vaigus. - mājiens; komats pirms "kā"; nokrāso vietā, es varbūt liktu "iekrāso" vai, ja domāts ir, ka viņš kārtīgi piesarkst - "pārņem". Šeit var nelikt "viņa", jo skaidrs, ka viņš juta savus vaigus. Diez vai viņš juta, teiksim, Nabiki vaigus.

Ranma izsaucās, pieslienoties sēdus, viņa sarkanajām matu cirtām - arī šeit var nelikt "viņa". Jo skaidrs, ka tās ir viņa paša matu cirtas.

jūtot kā - komats starpā.
prom cik- arī šeit pa vidu komats.

Noteikti gaidu šo stāstu daiļdarbos.

[Aiva]

“Saka, ka nauda ir visa ļaunuma sakne. Es saku, nauda ir tā kas vada visus cilvēkus.” Džoels Bedess

"They say money is the root of all evil, I see money as the route of all people." - Joey Bada$$

Nezinu vai jautrs, bet romantisks un mazliet traģisks gan tas stāsts ir. Vispār tas ir tikai viens no diviem fanfikiem, kur esmu atradis Nabiki pārī ar Rjuougu, parasti Mūžam Pazudušajam Zēnam tiek piespēlēta Ukijo (ja Ranma dabū Akani) vai Akane (Ja Ranmam piespēlē kādu citu līgavu) vai Akari vai Anna (kanonā Rjuougas draudzenes mangas/animes versijās), retāk Šan Pū vai kāda cita no šova līgavu kandidātēm.
Labots. Ups, aizmirsu par 'Šarlotes tīklu' tā ka trīs fanfiki Rjuouga+Nabiki

Šo rakstu rediģēja Aiva: 04.10.2020 19:29

[Aiva]

"Kā jau visi cilvēki" nopublicēju...
Pieķēros "Pazudušajiem". Šoreiz no vācu valodas.

Paziņojums
Ranma ½ izdomāja Rumiko Takahaši, tiesībās uz visiem stāstā aprakstītajiem personāžiem un situācijām pieder viņai un viņas izdevējiem. Šis stāsts nav rakstīts, lai gūtu finansiālu peļņu, bet gan kā fana visdziļākās cieņas apliecinājums.

Jā, šis ir vēl viens stāsts, kas ir piedzimis manās neapšaubāmi slimajās smadzenēs. Es zinu, ka man ir vēl citas sērijas, kas turpinās, taču šis stāsts tik ļoti prasījās uz āru, ka man neatlika nekas cits, kā vien pakļauties un izlikt to tīmeklī. Turpinājums sekos… es ceru. Tā ka gaidiet un vērojiet. Un izbaudiet! Ar cieņu
Saratons


Lost Boy, lost Girl
Kapitel 1


Saule tikko kā bija uzlēkusi pie zilā debesjuma, solot kārtējo burvīgo vasaras dienu.
Nerimā viss bija klusi un mierīgi. Neierasta situācija, taču drīz vien tai bija lemts mainīties.
Tendo mājās, Kasumi dungodama pie sevis gatavoja brokastis, kamēr pārējā ģimene jau sēdēja ēdamistabā pie galda un garlaikoti vēroja, kā Ranma samīca savu tēvu ikrīta treniņā un visbeidzot ielidina karpu dīķī. Akane nogrozīja galvu un pie sevis klusībā nomurmināja kaut ko, kas aizdomīgi izklausījās pēc ‘divi idioti’.
Souns tikai pasmējās un atkal iegrima ierastajā rīta avīzes lasīšanas rituālā.
Nabiki Tendo, gluži pretēji pārējiem ģimenes locekļiem, tikai vēl mēģināja pamosties. Meitene nekad nebija bijusi cīrulis pēc dabas, un abu Saotomes ierašanās un apmešanās šeit uz dzīvi šo stāvokli nebija mainījusi. Par nožēlu, ikrīta cīniņi bija jebkas, tikai ne klusi, tāpēc teju katru rītu meiteni tagad pamodināja brēcieni un kaujas saucieni. Katru sasodītu rītu!
Nabiki sēdēja un drūmi vēroja priekšā nolikto kūpošo stipras melnas kafijas tasi.
“Tie sasodītie Saotomes… Nevarētu viņi vienreiz likties mierā ar savu ikrīta ārdīšanos…?” viņa nopūtās. “Tas taču vienkārši nav vairs izturams! Es prasu, kas vēl varētu te noiet greizi?” meitene pikti nomurmināja, pasniedzoties pēc kafijas… un palika ar osiņu rokā. Nabiki sarauca pieri.
“Kas par… tas nav uz labu…” viņa nomurmināja, vērojot sabojāto krūzīti.
Souns nolaida avīzi un satraukti paskatījās uz vidējo no savām trim meitām.
Nabiki sarkastiski iesmējās, “Kas gan vēl cits,” viņa pamāja uz abu Saotomes pusi. Genma bija izrāpies no karpu dīķa, pamanījies noķert Ranmu aiz skausta un tagad mēģināja ar puiša pakausi izsist caurumu mūra sētā ap Tendo īpašumu. Izskatījās, ka sēta šai cīņā zaudēs pirmā.
“Mūsu ‘dārgie’ viesi rūpējas, lai mūsu izdevumi nemazinātos,”meitene indīgā tonī nopūtās, tad nokāra galvu un atgriezās pie kafijas vērošanas.
Souns dziļi ievilka elpu. “Es ar viņiem parunāšu,” viņš apsolīja.

Tikmēr kaut kur pie Nerimas rajona robežām…
“Kur, pie visiem kami, es atrodos?!!” atskanēja skaļš izmisuma pilns brēciens pret debesīm.
Rjuouga Hibiki apspieda vēlmi palaist Ši-Ši-Hokodan. Lai kādā depresijā viņš nebūtu, apkārtējo namu īpašnieki viņam nepiedos tādu īpašuma bojāšanu. Bet jau otro nedēļu nespēt atrast Nerimu, tas tomēr bija par daudz pat Rjuougam.
“Nē! Es nelikšos mierā, lai cik daudz laika man tas prasītu!” Mūžam Pazudušais Zēns nozvērējās.
Ar vieglu trīcēšanu, Rjuouga atcerējās, kā kaut kur uz Ķīnas-Tibetas robežas viņš bija sadūries ar sirmu vīru, kas bija piespiedis viņu apgūt seno Tibetiešu Kaujas Nažu deju. Nu, no vienas puses, tehnika bija visai iespaidīga, bet rētas, ko Rjuouga bija ieguvis mācību laikā, vēl nebija pilnībā sadzijušas. Iegrimis domās par pieredzēto, puisis soļoja tikai taisni uz priekšu, neskatoties kurp iet, līdz uzskrēja ceļa rādītājam. Atšķirībā no parastajām ceļazīmēm, šī nenolūza, bet tikai saliecās.
Rjuouga ieplēta acis, izlasījis uz saliektās zīmes ar lieliem hieroglifiem rakstīto. “Nerima, Tokija”, viņš noelsās un tad sāka skaļi smieties.
“Es atradu ceļu atpakaļ! Es esmu Nerimā!” viņš iesaucās. “Ranma Saotome, gatavojies savai pēdējai stundai! Šodien tu zaudēsi! Šodien būs mana uzvaras diena, jo veiksme beidzot ir manā pusē!”
Mūžam Pazudušais Zēns drosmīgi metās soļot uz priekšu. Tai pat laikā, visā Nerimā daudzviet salūza tējas un kafijas tasīšu osiņas.

Divas stundas vēlāk…

Rjuouga stāvēja ielas vidū kaut kur zemu māju ielokā un apjucis skatījās apkārt.
“Kur, pie visiem kami, es atrodos?!!” atskanēja skaļš izmisuma pilns brēciens pret debesīm.
“Nerimā, tu Mūžam Apmaldījies Hibiki!” puisim aiz muguras atskanēja uzjautrināta balss. “Turklāt šī informācija tev tiek dota par baltu velti, novērtē to!” Nabiki turpināja, kad Rjuouga apcirtās pret viņu.
Sākumā zēns lūkojās uz Nabiki pilnīgā apjukumā, bet tad viņa sejā sāka uzplaukt plats smaids, tā ka palika redzami puiša visai smailie ilknīši.
“Tātad, es joprojām esmu Nerimā?” Rjuouga sajūsmā iesaucās. “Es zināju! Šodien patiesi ir mana laimīgā diena!”
Pēc tāda paziņojuma Nabiki uzacs vaicājoši parāvās uz augšu.
“Tiešām?” viņa indīgā tonī painteresējās.
“Jā!” pazudušais zēns sajūsmā iesaucās. “Iedomājies tikai! Veselas divas stundas, un es joprojām esmu tepat Nerimā!”
Nabiki nogrozīja galvu, taču izlēma labāk paklusēt. Ta vietā viņa tikai nopūtās.
“Nu labi, bija jauki ar tevi pārmīt pāris vārdus, bet es tagad iešu tālāk…” viņa iesāka.
Meitene jau gatavojās pagriezties, lai turpinātu ceļu, kad ap stūri atskanēja vecišķs smiekliņš, kam sekoja saniknotu sieviešu balsu koris.
“Turiet to zagli!”
“Stāvi tu nelieti!”
“Vecais izvirtulis!”
“Mans krūšturis!”
“Mani dārgumiņi!” Smiedamies kā traks, Haposajs nesās lejup pa ielu ar milzīgu maisu uz muguras, tieši virsū abiem tīņiem, bet bars pārskaitušos sieviešu un meiteņu, bruņojušās ar slotām un citiem mājsaimniecības rīkiem, mina viņam uz papēžiem.
Rjuougam jau agrāk bija nācies saskarties ar Haposaja sarīkotajiem ‘apakšveļas reidiem’. Par mata tiesu, bet Pazudušais zēns atlēca malā. Nabiki paveicās mazāk. Vecais izvirtulis atsitās pret meiteni un atgrūda viņu sāņus. Būkšķis, un meitene noslīdēja lejup gar mājas sienu. Nākamajā mirklī vajatāju bars aiznesās viņiem garām.

Rjuouga izslējās un nikni noskatījās nopakaļ vajātāju pūlim.
“Nespēju noticēt, ka tā vecā dēle joprojām ir dzīvs,” viņš nopūtās. Kad atbilde nesekoja, Rjuouga pagriezās un šokā pamanīja Nabiki guļam pie sienmales zemē.
“Sasodīts!”
Puisis pieskrēja klāt un apvēla Nabiki augšpēdus.
Vienīgais ievainojums, ko viņš atrada, bija pamatīgs puns, citādi meitenei nekas nekaita.
“Man vajadzētu aiznest viņu pie ārsta…” Rjuouga nodomāja.
Uzmanīgi Mūžam Pazudušais Zēns pacēla meiteni uz rokām.
“Tepat tuvumā dzīvo dakteris Tofu, aiznesīšu viņu uz klīniku. Tā, uz kuru pusi viņa bija?”
Problēma tika atrisināta tipiskā Hibiki garā. “Iešu un pa ceļam kādam pajautāšu,” Rjuouga izlēma un sāka skriet kur acis rāda. “Viss taču būs kārtībā, vai ne, šodien taču ir mana laimīgā diena!”
Ar šiem slavenajiem vārdiem galvā, Rjuouga atstāja Nerimu un veiksmīgi apmaldījās….

Šo rakstu rediģēja Aiva: 05.10.2020 19:13

[Aiva]

Weiter geht es....

Lost Boy, Lost Girl
Kapitel 2

Pirmais, ko Nabiki sajuta, ar milzīgu piepūli atvērusi acis, bija neciešamas galvassāpes. “Āāaaa…” viņa noelsās, un pacēla roku, lai piespiestu pie pulsējošajiem deniņiem. “Kas, pie visiem kami…”
“Labāk tev vēl mazliet pagulēt,” kaut kur ārpus Nabiki redzesloka atskanēja klusa balss. Sāpes bija tik spēcīgas, ka Nabiki ar lielāko prieku paklausīja piedāvājumam un atslīga atpakaļ gultā… tikai lai aptvertu, ka lietas nav gluži tādas, kādām tām pienāktos būt, pamostoties no rīta pirms došanās uz skolu.
Pirmkārt, viņa nekad… gandrīz nekad … negulēja teltī. Vēl jo vairāk guļammaisā. Vēl jo vairāk uz kailas zemes, tikai ar plānu pīteni apakšā. Un vispār, vai tad viņa jau nebija devusies uz skolu? Ar rāvienu meitene pieslējās sēdus, uz mirkli ignorējot jaunu sāpju eksploziju galvā. Tepat blakus sēdēja un uz viņu skatījās tas Hibiki puika, apjucis kasot savus lēkšķainos garos matus. “Erm…” Mūžam Pazudušais zēns sastomījās, atklepojās un tad savilka seju vārgā smaidā.
“Čau. Tu atkal atguvies…” puisis beidzot izstomīja no sevis.
“Rjuouga…” Nabiki, kuras sejas izteiksme, vērojot visu to, kas bija apkārt ap viņiem, strauji mainījās no ‘neticami’ uz ‘kas pie velna tas ir’, pārtrauca puisi pusvārdā. Rjougam uz pieres izsitās vieglas sviedru lāsītes. “Tu taču… varēsi man to visu izskaidrot?” viņa klusā un tai pat laikā apņēmīgā balsī pajautāja.

Tas taču nevarēja būt tiesa! Tam tā nevajadzēja notikt! Kaut kam tādam bija jānotiek tikai ar Ranmu un pārējiem idiotiem no Nerimas Iznīcinātāju Bandas! Ne jau ar viņu! Nabiki domas joņoja ieciklētas aplī, kamēr pati viņa sēdēja panikā sastingusi un klausījās Rjuougas stāstā.
“Par ko man tas…” meitene beidzot klusi nomurmināja.
Rjuouga, kas sēdēja viņai pretī, vainīgi nokāra galvu. “Es gribēju kā labāk…” viņš aizstāvoties izdvesa. “Es tikai gribēju tev palīdzēt…”
Tas beidzot izrāva Nabiki no domu joņošanas tukšgaitā, un viņa veltīja Mūžam Pazudušajam Zēnam slepkavniecisku nodomu pilnu skatienu. “Ak tad palīdzēt man? Tu nu man patiešām pamanījies PALĪDZĒT!!!” vidējā no Tendo māsām sāka pacelt balsi, ignorējot pulsējošās sāpes galvā. “Tev tik LIELISKI sanāca man PALĪDZĒT!” viņa sarkastiski iesmējās. “Paskatīsimies, kas tev sanāca… Mēs esam KAUT KUR NEKURIENES VIDŪ… Mums nav ne mazākās nojautas kā ATGRIEZTIES MĀJĀS… mums nav līdzi tikpat kā nekā ĒDAMA… vai ekipējuma IZDZĪVOŠANAI… vēl jo vairāk SAVVAĻĀ…”
Ar katru nākamo meitenes argumentu, Rjuouga sarāvās arvien mazāks un mazāks.
“ …paskatīsimies… Es neko neaizmirsu pārskaitīt no tevis minētā?”Nabiki beidzot pārtrauca tirādi un dziļi ievilka elpu. Rjuouga, kam uz visu uzskaitīto īsti ko iebilst nebija, izslējās taisni.
“Es jau teicu, ka man ir ļoti žēl…” viņš vārgā balsī izdvesa. “Bet… viss jau nav tik slikti…”
Nabiki nicīgi nosprauslājās, to izdzirdējusi, taču Rjuouga izlēma tādu necieņu ignorēt.
“… agrāk vai vēlāk, es vienmēr atrodu ceļu atpakaļ uz Nerimu, pat ja tas nav uzreiz… Un nākamajā lielākajā pilsētā mēs varēsim iekāpt vilcienā vai autobusā un aizbraukt atpakaļ…”
Meitene veltīja Rjuougam neticības pilnu skatienu. ‘Viņam ko, ir vairāk smadzeņu nekā es būtu iedomājusies?’ Nabiki paskatījās uz puisi un tad uzmeta lūpu. “Paklau, ja tu esi tik gudrs, kāpēc tu to pats nekad nepamanies izdarīt? Tas taču būtu prātīgāk kā mūždien maldīties apkārt kājām…?”
Rjuouga nopūtās. “Es jau ar lielāko prieku… bet es vienmēr pamanos apmaldīties pa ceļam no kases līdz transportam…” viņa balss palika klusāka. “ … un pat tad, kad man izdodas nonākt laikus pie transporta, tas izrādās nepareizais transports vai es esmu nepareizā pieturā…”
Nabiki vairs īsti nesaprata, vai viņai vajadzētu sākt smieties vai raudāt. Tas taču bija nepārspējami… Rjuouga patiesi bija Mūžam Pazudušais. ‘Un tagad man nāksies ceļot kopā ar viņu…’ “Kas gan vēl varētu noiet greizi?” meitene pie sevis nomurmināja.
Gluži kā atbilde uz viņas jautājumu, gaisā atskanēja pērkona ducināšana. Vēl pēc minūtes, pa telts virsmu sāka bungot lielas lietus lāses.
Nabiki piešķieba galvu un iekoda mēlē, apspiežot tos vārdus, kas šobrīd bija gatavi izlauzties pār viņas lūpām. Tos, ko meitenei teikt būtu galīgi nepieņemami.
“Man, protams, vajadzēja uzprasīties…” viņa nopūtās, pamanījusi Rjuougas pārsteigto skatienu.

[Aiva]

Divas stundas vēlāk…

Ārpusē joprojām gāzās lejup ūdens straumes, un viss bija tik tumšs un nomācies, ka pat Nabiki bija skaidrs, tuvākajā laikā nekas arī nemainīsies. Meitene sēdēja, pievilkusi ceļgalus pie krūtīm, un drūmi skatījās ārā pa telts ieeju. Tepat blakus viņai - pat pārāk tuvu, Nabiki-prāt, jo telts īsti nebija domāta diviem - sēdēja arī meitenes domās vainīgais šajā situācijā - Rjuouga.
“Ideāli,” murmināja Nabiki. “Vienkārši burvīgi…”
Rjuouga sēdēja klusējot, tomēr iekšēji arī viņš vārījās dusmās. Nabiki jau bija pamanījusies sakrist viņam uz nerviem, un puisis nožēloja to prāta aptumsuma brīdi, kurā bija iedomājies vietējam Šeilokam palīdzēt. ‘Viņa kaut ko citu, kā žēloties, arī pieprot?’ Rjuouga pie sevis nodomāja. ‘Es ceru, ka tas lietus beidzot sāks rimties…’
Rjuougam bija pamatoti iemesli uztraukties. Pietiks tikai ar nedaudz auksta ūdens, lai vidējā no Tendo māsām atklātu viņa rūpīgi sargāto noslēpumu - Džusenko lāstu. Kad Nabiki sapratīs, kas patiesībā ir Šņukurs… Tas lika Mūžam Pazudušajam Zēnam bailēs sarauties. Nebija ne mazāko ilūziju, ka, to uzzinājusi, Nabiki viņu šantažēs tik ilgi, līdz būs izvilkusi visu, kas Rjuougam piederēja. Puisis ar acs kaktiņu pašķielēja uz negaidīto ceļabiedri. ‘No skata tik jauka, pat nepateiksi, ka tāda alkatīga draņķe…’ Domas aprāvās, kad Nabiki pagrieza galvu un viņu skatieni sakrustojās.
Nabiki uzacs parāvās uz augšu, kad viņa ievēroja Mūžam Pazudušo Zēnu piesarkstam un strauji novēršamies. “Ko gan viņš tur tā mēģināja izpētīt manī? Viņš taču nedomā…” Te Nabiki sapurināja galvu. “Nē, šis te lempis jau nav Kuno!”
Tagad bija Nabiki kārta novērot nejaušo nelaimes biedru. “No otras puses, ja tā labi ieskatās, viņš ir pat savā ziņā piemīlīgs. Tas nekas, ka vairāk kā gadu jaunāks, no skata galīgi nepateiksi…” Te Nabiki sapurinājās. “Tā, par ko gan es te tagad domāju! Muļķe Nabiki, domā labāk, kā tikt ārā no šīm nepatikšanām!”
Vēlāk, kad Nabiki bija mazliet atguvusies, viņa ievēroja, ka Rjuouga izskatās samulsis un domīgs. Samulsusi, viņa uzgrieza puisim muguru un turpināja īgni skatīties lietū.
‘Par ko man tas…’ doma teju vai vienlaikus iešāvās abu galvās.

Tai pat laikā, Nerimā, Tendo mājās.

Kasumi saimniekoja virtuvē, kad mājās iedrāzās aizelsusies Akane. “Tas sasodītais IDIOTS!!!” jaunākā no Tendo iešņācās, aizcērtot aiz sevis durvis.
“Ko tad Ranma šoreiz izdarīja?” Kasumi pasmaidīja un maigā balsī painteresējās.
Akane salecās. “Kā tu…” viņa noelsās.
“Tikai Ranma ir spējīgs tevi tā satracināt, Akane!” Kasumi iesmējās.
“Tev taisnība…” jaunākā no māsām nopūtās. “Paklau, Nabiki ir mājās?”
“Nē. Neesmu redzējusi viņu, kopš jūs aizsteidzāties uz skolu. Kāpēc jautā?”
“Šodien skolā es Nabiki nesatiku, vēl vairāk, pāris viņas klasesbiedrenes bija atnākušas apjautāties par viņu…” Akane izskatījās norūpējusies. “Domā, kaut kas noticis?”
“Es tā nedomāju. Tā taču ir Nabiki,” Kasumi pašūpoja galvu. “Nabiki vienmēr pratīs parūpēties par sevi,” vecākā no māsām nomierinoši paziņoja.
Akane piekrītoši pamāja ar galvu. “Tev taisnība. Droši vien viņa atkal nodarbojas ar kādu sarežģītu bisnesa plānu un ir aizmirsusi par laiku…”
Te piepeši melnmate aprāvās un ieķiķinājās. Kasumi pārsteigta paskatījās uz māsu.
Akane tikko savaldījās. “Nekas. Es tikai… piepeši iedomājos… Kā būtu, ja Nabiki izdomātu aizbēgt ar kādu puisi…”
Vecākā no māsām pārsteigumā noelsās un tad arī sāka smieties. “Akane, goda vārds…” viņa nosodoši iesāka, taču tad atkal izplūda smieklu lēkmē.
Tā, smiedamās, abas māsas arī pārtrauca apspriest trešo.

[Aiva]

Lost Boy, Lost Girl
Kapitel 3

Nākamajā rītā lietus beidzot bija pārgājis un pārītis varēja līst ārā no šaurās telts. Nabiki Tendo stāvēja un kaut ko pie sevis murmināja, izskatoties reizē nikna, nelaimīga un nožēlojama. Rjuouga bija licis viņai uzvilkt šo to no savām mantām, pasludinot meitenes skolas formu par ‘ceļošanai galīgi nepiemērotu’.
Tagad vidējā Tendo stāvēja tērpusies vienā no Rjuougas džemperiem, melnās garās biksēs, un kājās pāri trim zeķu pāriem viņai bija uzstīvēti un sašņorēti pusgarie zābaki. ‘Šaolina stils’, Rjuouga bija paziņojis atbildē uz viņas neizteikto jautājumu, acīmredzami jūtoties uzjautrināts.
“Hmmm,” Mūžam Pazudušais Zēns domīgi turpināja vērot Nabiki. “Kaut kas vēl trūkst…” viņš nomurmināja.
“Kas tad vēl?!” Nabiki indīgā tonī painteresējās, jo viņa nudien nebija pašā labākajā garastāvoklī. Rjuouga bija pamodinājis meiteni vēl pirms saullēkta un izlicis ārā no telts. Kas bija vēl ļaunāk, brokastīs viņai bija tikusi tikai tēja, jo kafija Mūžam Pazudušā puiša krājumos neatradās. Pēc tam Rjuouga bija sācis rakties pa mugursomu, piemeklējot viņai jaunas drēbes no saviem ‘rezerves krājumiem’.
Rjuouga ignorēja šo dzēlienu un tad piepeši uzsita knipi. “Nu protams!” viņš iesaucās un noņēma vienu no saviem lakatiņiem. Smaidot viņš apsēja to ap Nabiki matiem un tad apmierināti pamāja ar galvu. “Tagad tu izskaties perfekti.”
Nabiki apspieda vēlmi pateikt Rjuougam visu, ko viņa domā par šo ietērpu. Tā vietā viņa dziļi ievilka elpu. “Mēs beidzot varam doties ceļā?” meitene rāmā tonī painteresējās.
Rjuouga Hibiki pasmaidīja tik plati, ka nozibēja viņa ilknīši. “Protams!” viņš jautri atbildēja. “Un nepārdzīvo tik ļoti…” Mūžam Pazudušais zēns turpināja jau nopietnākā tonī. “… vēl diena vai divas, un mēs sēdēsim transportā uz Nerimu!”
“Tevis paša labā, es ceru ka tā būs,” Nabiki Tendo izturēja puiša skatienu nenovēršoties, un saldā tonī attrauca. “Jo, par katru dienu… ko es pazaudēšu… klejojot kopā ar tevi… es tev piestādīšu rēķinu…” Rjuougas smaids izdzisa, un puisis nobālēja. “… jo mana prombūtne… nozīmē zaudējumus… manam biznesam… kas palielināsies…” Mūžam Pazudušais Zēns norija kaklā pēkšņi iesprūdušo kumosu un spēra pussoli atpakaļ. “… ar katru manas prombūtnes dienu.” meitene pabeidza savu runu un veltīja puisim stingru skatienu. “Mēs sapratām viens otru?”
Rjuouga atkal norija kaklā parādijušos kumosu un bez vārdiem pamāja ar galvu. “Tad… laikam jau… mēs varam doties.” viņš izstomīja, samulsis, un steigšus uzmeta plecos milzīgo mugursomu.
Nabiki piepeši sāka justies daudz labāk un smaidot pamāja. “Jā, varam gan. Bet, pirms mēs sākam kustēties…” viņa piegāja klāt puisim, noāķēja auklas rituli no mugursomas sāniem un veikli apmeta cilpu ap Rjuougas labo delnu. Puisis pārsteigts ieplēta acis, un tikai klusējot vēroja, kā Nabiki otru virves galu sasien cilpā ap savu kreiso roku.
“Kas… kāpēc?” Rjuouga stostoties izdvesa, taču neko vairāk nepaguva pateikt, pirms Nabiki parāva auklu un apklusināja viņu. “Tas ir manai drošībai, lai mēs nejauši nepazaudētu viens otru. Man nav vēlēšanās palikt vienai kaut kur mežā nekurienes vidū. Mēs taču sapratīsimies, vai ne?”
Rjuouga apspieda nopūtu. “Jā, protams…” viņš neveikli atzina. “Nu, tad laiks doties.”
Nabiki pasmaidīja un paskatījās apkārt. “Protams. Un uz kuru pusi mēs dosimies?” viņa pajautāja Mūžam Pazudušajam zēnam. Rjuouga brīdi paskatījās apkārt, padomāja, un tad pieņēma lēmumu. “Dodamies tur!” viņš paziņoja un sāka soļot. Nogrozījusi galvu, meitene sekoja viņam pa pēdām.
“Es tiešām ceru, ka tas neievilkies ilgāk par pāris dienām…” viņa klusi nomurmināja.

[Hermaine]

Tiešām jau paliek interesanti!

[Aiva]

Tiešām jau paliek interesanti!

Man gan vairāk patiktu, ja autors būtu vairāk pievērsies Rjuougas un Nabiki piedzīvojumiem ceļojumā, jo tas man likās pats interesantākais šai stāstā... Mazliet jau ir, bet pamatā piedzīvojumi paliek aiz kadra... Ieliku pārlasīto daiļdarbos, 4 no 6 nodaļām.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 10.10.2020 20:52

[Hermaine]

O jā, es jau biju noskaņojusiss, ka nu tik ies vaļā, bet nekā. Jautrākā daļa tiešām izpaliek. Un noskaņa arī palika tāda kā skumīga.

[Aiva]

O jā, es jau biju noskaņojusiss, ka nu tik ies vaļā, bet nekā. Jautrākā daļa tiešām izpaliek. Un noskaņa arī palika tāda kā skumīga.

Vēl 2 nodaļas ir palikušas, noslēdzas samera loģiski. Bet pietruka ta ceļojuma, vai ne?

Es mēģinu uzrakstīt pasts kko, bet pagaidam nekas vairak par nesaistitam ainam man nesanak...

[Hermaine]

Jā, ārkārtīgi pietrūka! Kā tieši viņi sadraudzējas. Droši vien, ka Rjouga kaut kādā brīdī viņu izglābj no diezgan drošas savainošanās vai kādas citas bīstamas situācijas. Un tad Nabiki nākas lēnām rēķināt, cik viņa paliek parādā viņam... Līdz kamēr viņu parāda apmēri paliek vienādi. Hihi.