_Kārdinājums_, [GM][PZP] Spiegu spēles Opcijas

[Ķipītis amonjakā]

Apkopojums:
Paši dalībnieki un tēli.

1) Storyteller — Alans Arklins (Fins) [25] bilde

2) Andromeda — Aleksandra Hjūza [24] bilde

3) bengalaas — Mirjama "Sniega cilvēks" O'Konelija [21] bilde

4) Deonalds Bils — Endija Šteilere [25] bilde

5) washulis — Tempera (Temija) Maika [24] bilde

6) Apaču Tuksneša Rēgs — Kirstens Kerrs [24] 44. bilde

7) Miervaldis Gotiņš — Džons Smits [24] bilde

8) Grēkmeistars — Viliams Dreivens [22] bilde

9) Beppo — Frančeska van der Perena [25] bilde

10) ~SweetIrony~ — Ališa Konelija [22] bilde


SPĒLE

Kā jau es jums visiem prasīju- atrašanās vietu, un darbību- nu jūs varat to sīki un skaidri aprakstīt šeit.
Un vēl atgādinu, jūs nedrīkstat atrasties mājās.

Uz priekšu, un tad turpināšu es!

[Malduguns]

Fins pamodās ap pieciem no rīta. Viņš nebūtu pamodies, ja vien persona, kuras gultā viņš atradās, nebūtu sākusi paniski knosīties. Kaut ko īgni nomurminājis puisis pagriezās uz otriem sāniem un gulšņāja tālāk. Vēl viens traucēklis - paniska purināšana aiz pleca.
-Kas?-Fins pavēra vienu aci un pašķielēja uz meiteni, kuru, šķiet, redzēja pirmo reizi.
-Klau, tev būtu jāiet,,-viņa mazliet nervozi pasmaidīja.-Protams, nakts ar tevi bija brīnišķīga, bet šodien ciemos ierodas mana māte un es nedomāju, ka viņa priecātos par ko šādu. Nepārproti, lūdzu,-meitene nervozi pasmaidīja.
-Kurš normāls cilvēks brauc ciemos rīta agrumā?-Fins nopurpināja un sameklēja savas lupatas. Uzvilcis mugurā noplēstos melnos džinsus, aizpogājis melno kreklu un aizsējis kerzas, puisis uzmeta sev paviršu skatu spogulī - mati bija nežēlīgi izspūruši un zem acīm varēja jaust tumšus lokus, tas no negulēšanas. Paņēmis ģitāras somu, Fins to uzkarināja plecos.
-Pēc divām dienām turpat?-meitene jautāja, izvadot viņu ārā pa durvīm.
-Nedomāju gan,-Fins atrūca un teju vai nolidoja lejā pa kāpnēm.
Nakts ar tevi bija brīnišķīga, puisis prātā izķēmoja meitenes pārlieku smalko balstiņu. Viņš nekad nepalika ar vienu meiteni kopā ilgāk par vienu nakti. Tā bija vieglāk visiem, jo īpaši viņam. Uzlicis ģitāras somu ērtāk uz pleciem un sabāzis rokas kabatās, Fins nesteidzīgi devās uz mājām pa vientuļi kluso ielu. Sētnieki vēl nebija sākuši rosīties, sabiedriskais transports vēl negāja un Fins izbaudīja pilsētas klusumu. Drīz vajadzēja lekt saulei, tās stariem piepildīt šīs klusās ielas, bet ap to laiku Fins jau cerēja būt savā pagraba ūķī un saldi gulēt. Līdz nākamajai naktij.

[washulis]

Ņujorkas centrālparks. Pāris soļi nostāk no ierastās lielpilsētas gūzmas un trokņiem. Lai gan simtās takšu un citu braucamrīku signāltaures nespēsi izbēgt nekad. Vismaz ne Ņujorkā.

Bija rīts. Nevarētu teikt, ka īpaši agrs. Mātes pastaigājās ar bērniem ratiņos, citi veda savas atvases uz spēļu laukumiem, vai vienkārši pastaigā cauri tam. Skolēni devās pa īsāko ceļu cauri koku labirintiem, lai nokļūtu skolās. Netrūka arī smalki tērptu ļaužu ar diplomātiem rokās. Kāds bomzis vientuļi gulēja uz parka soliņa.

Rīts parkā, ideāla vieta, kur paspiegot pēc kādām zvaigznēm, kas bijušas pārāk aizņemtas, lai neuzliktu meikapu un citus dranķus. Temija, jeb Tempera nodomāja, gausi šļūkajot pa bruģētajiem celiņiem, turot savu spoguļlēcas fotoparātu rokās un blenžot uz bomzi, kamēr nebija atradusi ko labāku vērot.

Viņa ar interesi pētīja arī citus cilvēkus. Nebija jēga lēkt krūmos un tā censties kādu peiķert. Parasti tieši nesteidzīga gaita nepievērsa lielu uzmanību un varēja noķert kādus jaukus kadrus.

Vieglie apavi teju nebija redzami zem platajām biksēm. pašadītais džemperis teju nosedza pusi bikšu. Galvā vienkārša cepurīte. melnādainā sieviete izbaudīja rītu parkā. Kamēr nebija jādodas uz žurnālu un avīžu redakcijām, aprunājot citu bilžu sērijas.

[Ķipītis amonjakā]

FINS:


Agrs Rīts. Ielas bija pavisam tukšas un apkārt valdīja klusums, kas bija tik neraksturīgi Ņujorkai. Bija vēl nedaudz krēsla, bet ar katru mirkli palika arvien gaišāks un gaišāks. Gaiss arī bija svaigs, tik svaigs, kā nekā mašīnas vēl nebija paspējušas piepukot ielas.
Džeiks bilde stāvēja uz ielas stūra un smēķēja dārgas cigaretes un gaidīja savu upuri. Ik pa brīdim palūkojās pulkstenī, un tad nožāvājās. Viņš nebija pieradis tik agri celties, un pie sevis lādējās, ka tā arī būs pirmā un pēdējā reize, kad kaut ko tādu darīs, kā piecos no rīta plandīties apkārt.
Un te nu, pāri ielai, gāja viņa melnais tipiņš, kuru viņš arī gaidīja. Puisis šķērsoja ielu un nu lēnām gāja nopakaļ Finam.
Nometis cigareti, piekārtojis jakas malu, Džeiks iesaucās- Hey, Alan, man liekas mums vajadzētu parunāt! Viņš to teica visai vēsi, bet piesardzīgi, lai puisis nepārprot un nedomā sākt neadekvāti uzvesties.


WASHULIS

Bils bilde sēdēja uz soliņa un vēroja Temiju. Skaista sieviete viņš prātoja. Tikai kādēļ cilvēki kļuva par paparaci viņš tā arī nevarēja saprast. Bet ne jau tas tagad bija svarīgs, svarīgi bija sagaidīt vislabāko brīdi, kad uzsākt sarunu ar Temiju.
Bils bija ģērbies uzvalkā, atbilstoši viņa darba prasībām. Šoreiz darba pienākumos ietilpa arī izsekot meiteni, lai gan kaut kas tāds gadās visai bieži.
Viņš enerģētiski piecēlās kājās un devās uz sievietes pusi. Lēnām, lēnām tuvojās, līdz viņi bija viens otram pavisam tuvu.
Bils uzlūkoja viņas acis un veltīja ļoti maigu un patīkamu smaidu, un tad viņš apstājās iepretim viņai - varbūt nobildēsiet arī mani? Viņš koķetīgi, nedaudz smejoties izteica.

Šo rakstu rediģēja Ķipītis amonjakā: 31.03.2009 16:52

[Andromeda]

17:30
Kārtējā garlaicīgā un garā darba diena.Viņa pie sevis nošķendējās, iemetot somā savu mobilo telefonu, atslēgas un devās laukā no savas pašreizējās darba vietas, mūzikas CD veikala, lai paceļam uz mājām ieskrietu kafejnīciņā uz tās pašas ielas. Ņujorka, šī trokšņainā un pārblīvētā pasaules vieta, kurā jebkurš var justies kā adata siena kaudzē. Aleksas skatiens klīda apkārt uz garām ejošajiem cilvēkiem. Katram savas darīšanas, kāds norūpējies, kāds smaidīgs, kāds dusmīgs un noskaities uz visu pasauli. Bagātie, veikalnieki, parastie cilvēki, ielu mākslinieki, prostetūtas, nabagi, jauni, veci, tievi gari, balti, melni.
Kafejnīciņa atradās tikai kādu desmit minūšu attālumā no viņas darba vietas. Kafija šeit bija ciešama. Šajā vietā Aleksa mēdza iegriezties visai bieži, īpaši pēc tādām darba dienām, kā šī. Viņa apsēdās savā parastajā vietā pie loga, lai, mierīgi dzerot kafiju, varētu novērot cilvēkus uz ielas.
Vēl dažas minūtes un oficiants Aleksai priekšā nolika kafijas tasi. Melna, bez cukura. Viņas pasūtījumu viņš jau zināja no galvas.
Aizdegts cigārs.

[washulis]

Tempera sadzirdēja aiz sevis sekojošus soļus, līdz arī ieraudzīja uzvalkā tērptu vīrieti. Viņa neviļus pasmaidīja, lai arī tas bija pilnīgs svešinieks. Tā pat puse man pazīstamo, beigās tomēr ir svešinieki. Viņa nodomāja.

Vīrieša koķetais tonis Temiju uzjautrināja, bet viņa nebūt nedomāja vīrieti atraidīt. Viņa klātbūtne darīja viņu ziņkārīgu. Ja vien es varētu zināt, kā sauc personu, ko fotografēšu. Tad vēl varētu pakaulēties. viņa smaidot atbildēja, vēl jo projām turot fotoaparātu rokās, pavērstu pret vīrieti.

Nedz jā, nedz nē. Laba atbilde ar nepazīstamiem indivīdiem, lai arī Temija zināja, ka ziņkāre par šo cilvēku ņems virsroku.

[Malduguns]

Fins īpaši nepievērsa uzmanību tukšajām ielām, viņš vienīgi tīksmi elpoja. Gaiss nedaudz atgādināja par mājām, tāpēc puisis pievēra acis un ik pa brīdim gāja neskatīdamies apkārt. Tomēr nebija iespējams neievērot agro sekotāju, kurš zināja arī viņa vārdu. Fins neapšaubīja to, ka kādreiz šo personu bija saticis kādā pasākumā vai vienkārši dzerstiņā, kur skatiens ir apmiglots. Tā nebūtu pirmā reize, kad viņu uz ielas uzrunā nepazīstami cilvēki, kuri izrādās iepriekš satikti.
Apstājies, lai pagaidītu nācēju, Fins viņu pie viena nopētīja. Aziātiska tipa, nedaudz bandiska paskata. Kas būs, būs.
-Ko vēlējies?-Fins vaicāja, kad nācējs bija tuvāk.

[Ķipītis amonjakā]

ANDROMEDA

Deivs sēdēja kafejnīcā pie bāra letes jau kādas divdesmit minūtes un dzēra alu. Viņš bija ģērbies parastā melnā žaketē un zem tās melns, nedaudz atpogāts krekls. Vīrietis visai pievilcīgi izskatījās šajā apģērbā. Blondie mati bija nedaudz paspūruši, bet kopumā izskatījās labi.
Kafejnīcas atmosfēra bija patīkama, mājīga. Tumši bordo krāsotās sienas radīja ne tik uzkrītošu skatu, un sarunas šeit varēja ritēt netraucēti. Arī oficianti bija visai viesmīlīgi, un tomēr šādas vietiņas nebija viņa iemīļotākās.
Un drīz vien pa druvīm ienāca Aleksa. Aleksandra Hjūza, lieliski. Viņš papriecājās iekšēji.
Deivs uzlūkoja viesmīli, padeva viņam piecus dolārus par alus pudeli, atlikumu nevajag, un piecēlās, lai taisnā ceļā dotos pie pēdējā apmeklētāja.
Pienācis klāt galdiņam viņš visai pieklājīgi iesāka Labdien, drīkstu piesēst? Viņš uzlūkoja sievieti.

STORYTELLER

Džeiks pasmaidīja un pavērās apkārt
- Džeiks. Viņa sejas izteiksme palika nopietnāka. Visticamāk tu mani nepazīsti, un nemaz nevajadzētu, tomēr ir lietas par kuram mums vajadzētu parunāt. Vīrietis palūkojās apkārt tā teikt drošībai, it kā aizmirsis, ka ir pieci no rīta un neviens viņus netraucē. Man ir tev piedāvājums, kuru tu vari atraidīt vai arī pieņemt. Ir interese klausīies tālāk?

WASHULIS

Ak, jā! Piedošanu. Bils, Bils Metjūzs
Atkal tas šarmantais skatiens. Tātad, jums patīk fotogrāfēt? Bils palūkojās apkārt. Šobrīd ne visai daudz cilvēku viņiem bija apkārt.



Šo rakstu rediģēja Ķipītis amonjakā: 31.03.2009 17:16

[Beppo]

Pēc Frančeskas varētu noregulēt pulksteni — precīzi pusdesmitos garā violetā nedaudz plandošā tunikā un pelēkās biksēs tērptā sieviete vēra tuvējās kafejnīcas un apsēdās pie ierastā galdiņa. Pasūtīt viņa neko nepasūtīja, oficiante jau pati viņai nesa kruasānu un kapučīno ar baltu putukrējuma cepurīti.

Ar smaidu un galvas mājienu pateikusies, Frančeska attina pa ceļam nopirkto avīzi un sāka lasīt.

[Grēkmeistars]

Viliams pamodās sev neraksturīgā laikā, tas ir, pašā rīta agrumā, jo zvanīja modinātājs. Vieta gan bija viņam raksturīga. Drauga dzīvoklis gandrīz pašā Ņujorkas centrā. Viņš atskārta, ka ir gulējis ar visām drēbēm un spilvena vietā izmantojis kaut kādas nepazīstamas meitenes krūtis. Pārējie grupas biedri vēl saldi šņāca, dvakoja pēc alkohola un ūdens pīpes tabakas ar zemeņu garšu.
"Pretīgi, bet, ko nu padarīsi..." viņš norūca un tad nožāvājās.

Viliams izlēma pie spoguļa nerādīties, bet dušā gan viņš iegāja, lai pēc tam atkal uzvilktu ar alu aplieto kreklu un melnās, šaurās džinsbikses. Neizsusinājis matus, viņš ieskatījās pulkstenī, tad ātri uzvilka savas tirkīzkrāsas kedas, apsēja jocīgo šalli, uzvilka ar apdrukām un uzšuvumiem rotāto leģendāro žaketi un sev raksturīgo mūžīgo platmali.
Viņš atkal skatījās pulkstenī, tad zibenīgi uzmeta virsū lences somu, ko viņa māte reiz mēdza saukt par no atkritumiem izvilkto brīnumu, pārkāra pār plecu drauga akustisko ģitāru un laukā bija.

Nepaspējis iziet laukā, viņš atgriezās pie guļošajiem. Pieliecies pie Dāvida auss, viņš nočukstēja: "Es vakar sacīju, ka pamodīšos laikā, tu neticēji, nu re, derības ir zaudētas. Izmaksāsi man aliņu visu mūžu." Tad Viliams noskūpstāja Dāvidu uz vaiga un lasījās ārā.

______________

Viliams atrodas Ņujorkas centrālajā daļā. Viņam ir sarunāts satikties ar kādu jaunu meiteni, kas vēlas dziedāt Viliama grupā, jo vecā soliste vairs neatrod tam laiku un vēlmi.
Viliams gaidīja jau laiciņu un tūlīt pat viņai it kā būtu jānāk. Nu, kur var tik agri sarunāt tikšanos? Viņš atkal nožāvājās. Viliams sēdēja uz strūklakas malas, iespiedis ģitāru starp kājām. Laiciņu padīdījies, viņš aizsmēķēja (parastu cigareti) un atrotīja matus, lai tie neaizdegas.
"Kamōn, tu taču esi pie strūklakas. Vari degt, ja gribi," viņš nomurmināja pats savam priekam, tad sāka bungot ar pirkstiem pa ģitāras korpusu.

Šo rakstu rediģēja Grēkmeistars: 31.03.2009 17:18

[Malduguns]

Fins mierīgi uzlūkoja atnācēju.
-Tas atkarīgs no tā, ko tu man vēlies piedāvāt un kas tās ir par lietām,-Fins mierpilni sacīja, lūkodamies uz maķenīt piesardzīgo Džeiku. Fins gan nejutās īpaši labā kondīcijā priekš nopietnām sarunām, tomēr uz visu varēja saņemties.

[Andromeda]

Aleksa jau bija paspējusi iegrimt domās, tāpēc jaušami iztrūkās, kad viņu uzrunāja vīrietis ar blondajiem matiem.
Viņas dzintarainās acis ieurbās vīrieša sejā. Viņa nokratīja pelnus no cigāra pelnu traukā, kas atradās uz galda.
Ok, nu viņš neizskatās pēc tāda, kas varētu kost. Viņa aizdomīgi nopētīja vīrieša apģērbu un matus. Tad pamāja uz brīvā krēsla pusi. Labdien. Viņa klusu atbildēja un pievērsās kafijas tasei.

[Ķipītis amonjakā]

Grēkmeistars

Ketrīna bilde izkāpa no melnas mašīnas. Šoferis viņu bija aizvedis līdz lielajam laukumam Ņujorkas centrālajā daļā.
Cilvēku šeit bija daudz, gan tūristi, gan pilsētas iedzīvotāji. Visi steidzās šurpu turpu, tā bija liela masa, un neviens ne ar ko neatšķīrās. Pelēka Ņujrokas daļa.
Taču pati sieviete izcēlās gan. Ar savu augumu ar stāju, ar lēno gaitu, ar drēbēm, ar visu. Viņa bija ģērbusies zeltīti melnā Pradas kostīmā, elegantās kurpēs, mati bija saņemti copē. Nekas apkārt notiekošais viņu neinteresēja, tikai mērķis, mērķis, kas atradās nedaudz tālāk uz priekšu, sēdēdams pie strūklakas. Un Ketrīna lēnām, graciozi virzijās uz viņa pusi.
No strūklakas nāca smalkas ūdens pilītes, no kā viņai uzmetās zosāda.
Sieviete apsēdās cieši blakus Viliamam. Nespēlēsim spēlītes, viņa nepalūkojās uz viņu, tikai skatījās taisni, es zinu, kas tu esi. Un tikai tagad Ketrīna dziļi ieskatījās puiša acīs. Tas varbūt bija nedaudz ērmīgi, bet tāda nu bija viņas daba.


ooc: pārējiem tēliem atbildēšu vēlāk.

[washulis]

Tempera, vai vienkārši Temija Maika. Viņa smaidot teica.

Tika pieminēta fotografēšana. Ja jau ir fotoaparāts rokās, tad nez vai tāpēc, ka nepatīk fotografēt. Jā. Notiesas tā ir. Viņa vienkārši noteica. Jāsaka, ar to arī pelnu iztiku. Bet vai drīgst jautāt, viņa tomēr pacēla fotoaparātu, pieliekot to pie acs, un drīz digitālajā ekrānā parādījās labi apgaismota Bila seja, ar ko nodarbojaties pats? viņa interesējās.

Nebija jau tā, ka neviens viņu uz ielas nekad neuzrunāja, bet tomēr sarunas no rīta viņa nebija gaidījusi. Viņa lūkojās uz Bilu, reizē vērojot arī apkārtni. Ja nu gadās pieķert kādu Vainhausu vai vēl sazin ko pieķert te brāžamies no rīta? Tas vismaz varētu iepelnīt nedaudz naudiņas, lai sapirktu jaunus dzijas diegus. Viņa iepriecināti nodomāja. Kā arī, kas jūs atvedis uz šo parku. Vienkārši brīvs laiks pirms darba vai citi nolūki? Viņa turpināja uzrunāt Bilu.

[Grēkmeistars]

Viliams sievieti tā īsti pamanīja tikai tad, kad tā bija piesēdusies blakus. Viņam iestājās kaut kas līdzīgs rokmūziķa šokam. Jaunā soliste nebūt neizskatījās pēc tādas, kas kratīs matus uz skatuves un ķērks "rape me before I die!". Viņa bija... Viliamam trūka domu, lai aprakstītu topošo solisti - viņa izskatījās pēc tādas, kas normālā gadījumā turētos no Viliama pa gabalu. Spīdīgi mirdzoša, tīra, sievišķīga un nopietna.

"Protams, tu zini, kas es esmu," viņš beidzot izdvesa un novērsa acis no viņas ciešā skatiena. "Bet es esmu pārsteigts kā pats nelabais, kad dievs šo izspēra no paradīzes," viņš ievilka dūmu un tad iemeta cigareti strūklakā. No vienas puses viņam gribējās tagad aiziet un tad draugiem pateikt, cik jocīgs bija šis gadījums, no otras puses derētu tā kā nespriest pēc cepures vien, bet viņu taču NEVAR rādīt grupai. Varbūt tas ir kāds darba kostīms. Viliams nokrekšķinājās.
"Nu ja... Esi nu atnākusi. Man ir ģitāra. Parādīsi, ko māki. Let's go?" smīniņš no Viliama puses.

[Miervaldis Gotiņ...]

Skvotā valdošā kņada kārtējo reizi bija pamatīgi sakritusi uz nerva, tāpēc Džons tā paagrāk bija no turienes aiztinies prom bezmērķīgi paklīst pa pilsētu. Šobrīd, piemeties parkā uz nomaļāka soliņa, viņš drupināja baltmaizi pīlēm, kuras to badīgi rija. Džons jau bija paēdis, tāpēc viņš nevērīgi žļembāja košļeni un smaidīdams vēroja, kā pīles kampj baltmaizes drupačas.

[Ķipītis amonjakā]

GRĒKMEISTARS

Sieviete atkal bija novērsusies un skatījās tieši uz priekšu, kā to bija darījusi pirms brīža. Taču diezgan izbrīnīta, izsista no sliedēm, viņa kļuva, kad jauneklis, lūdza parādīt, ko viņa māk. Tas bija, kā asprātīgs joks, tikai viņa nesaprata vai tas arī tā "smieklīgi" ir jāsaprot, vai arī tas bija domāts pavisam nopietni.
Ketrīna palūkojās uz peldošo cigareti, kas tik nesmuki izskatījās strūklakā. Nu viņai bija radies iespaids par jauno kultūru, lai gan pati nebija nemaz tik veca, tikai pie 30 gadiem, tomēr jutās daudz nobriedušāka.
Tad atkal pievērsusies pie Viliama ar savu caururbjošo skatienu viņa turpināja- Tev šķiet es esmu atnākusi spēlēties ar tavu instrumentu? Viņa kvēlinošām acīm palūkojās vēl dziļāk puiša dvēselē, pieliekusies klāt pavisam tuvu, ka varēja pat sajust viens otra elpu.
Tad atkal ieņēmusi savu pozīciju sieviete turpināja lūkoties uz viņu. Nu jau mierīgāk.

Storryteller

Tas, ko tu dzirdēsi uz turpmāko laiku paliks pie tevis. Es vēlos, nu precīzāk ne es, bet kāds cits, augstākstavoša persona, vēlas tevi, viņš uzskata, ka tu es vajadzīgs, Džeiks kārtīgi nopētija Finu, lai gan es tiešām nezinu kādēļ.Puisis ar nelielu izsmieklu iesmējās. Iespējams viņš vienkārši man nav izbaudis pietiekami daudz informācijas. Un tas viņš, arī šobrīd paliks viņš. Es esmu Džeiks Elans, un mans darbs ir tevi informēt par šādām tādām lietiņām.
Redzi, ir kāda korporācija, kas vēlas tavu palīdzību, vai tu vēlies klausīties tālāk? Viņš izturējās diezgan vēsi, ar nelielu smaidu uz lūpām.


Andromeda

Piemīlīgais un visai pieklājīgais vīrietis kļuva nedaudz nopietnāks. Taču tik un tā izskatījās pēc labvēļa. Vai es drīkstētu uzzināt jūsu vārdu?
Viņš skanīgi ierunājās. Deivs. Pie viņu galdiņa pienāca klāt viesmīlis, un vēlējās uzzināt pasūtījumu. Deivs uzlūkoja viņu, nedaudz apdomājās Cappuccino. Un pievērsās atkal Aleksai.


Washulis

Viņš joprojām smaidīgi lūkojās uz viņu, radīdams patīkamu noskau visapkārt. Arī laiciņam nebija nekādas vainas, bija pat patīkami uzturēties ārā, baudīt gaismu. Lai gan es tāpat jūs zinu. Tātad nekas nav mainījies, nodarbojieties ar papparaci lietām? Izsekojat zvaigznes, uzņemat skandalozas bildes! Drīkstu jautāt, kādēļ tas jums patīk? Runas kļuva mīklainākas, varbūt ne ļoti, bet..
Bilam pie rokām nebija nekas, tikai bikšu kabatā atradās maks. Par manu nodarbošanos? Tas ir valsts mēra noslēpums. Viņš noķiķināja. Nē, ja nopietni, tas ir noslēpums, bet ja vēlaties, es jums to varu atklāt, bet ne tagad, nedaudz vēlāk. Viņs kļuva nedaudz nopietnāks, bet tas netraucēja. Varbūt varam piesēst? Viņš ar roku pamāja uz tuvākā soliņa pusi.


Beppo

Frančeska mierīgi sēdēja pie sava galdiņa, līdz kāda sieviete, jauna paskata, apsēdās pretī un tikai pēc tam noteica, Es te apsēdīšos, nav iebildumu? Burvīgi! Viņa bija nopietna, nosvērta un zināja, ko dara. bilde
Viņa bija ģērbusies gaišās kostīm biksēs, kas lieliski izcēla viņas gurnus un perfekti slaido vidukli, un rūtaina blūzīte. Mati melni, lūpas pilnīgas un acis, acis viņai bija vienkārši daile. Ļoti simpātiska sieviete kopumā.
Uzlūkojusi tuvāko oficianti, viņa skaļi iesaucās- Kruasānu ar zemenēm un svaigi spiestu apelsīnu sulu.


Miervaldis Gotiņš

Sekodams Džonam uz pa pēdām uz parku, Maikls bilde bija apstājies kādu gabaliņu atpakaļ. Tagad, kad novērotais vīrietis bija apsēdies un vienaldzīgi baroja rijīgās pīles, Maikls nolēma doties pie viņa. Viņš aplūkoja, kā Džons bija ģērbies, viņa sejas vaibstus un kustības, nemaz nevarētu pateikt, ka dienēja. Be nu tā tas ir. Maikls klusītēm apsēdās blakus pīļu barotājam, un nolūkojās putnos. Maikls.

Šo rakstu rediģēja Ķipītis amonjakā: 31.03.2009 22:10

[Beppo]

Frančeska pārsteigta pacēla acis no avīzes. Kafejnīcā bija ne viens vien brīvs galdiņš ,kādēļ šai sievietei ievajadzējies tieši viņējo? Mīļā miera labad viņa varbūt pat nebūtu iebildusi pret šādu uzmākšanos, taču bezkaunīgā izrīcība pasūtot brokastis viņai pamatīgi aizdeva dusmas.
— Atvainojiet, šeit ir aizņemts, — Frančeska salti noteica, — jūs varat apsēsties lūk, tur pie tā galdiņa, tur jūs nevienam netraucēsiet.

Šo rakstu rediģēja Beppo: 31.03.2009 22:11

[bengalaas]

Mirjama uz brīdi iedomājās, ka lido, bet jau tūlīt asfalts smagi triecās pret viņas zolēm, un kā izšauta bulta viņa traucās tālāk, pār bedrēm, ap kanalizācijas meistaru izliktajiem satiksmes konusiem un STOP zīmēm, ap simtreiz degušām miskastēm un aizmirstiem auto vrakiem.

Bronksā krēsloja. Vēl bija pietiekami gaišs, lai redzētu ceļu, bet jau gana tumšs, lai šķērsielas būtu tukšas un šķietami pamestas - tik, lai Mirjamai katrreiz mazliet iedrebētos sirds, ap stūri gandrīz uzskrienot kādam iedzērušu reperu bariņam vai tramīgam ķīnietim.

Aklā iela, līdz galam, ieskrējienā uzlidot žogam, iekrampēties un uzrāpties, nobalansēt, tālāk uz balkona, pievilkties ugunsdzēsēju kāpnēm un uzrāpties, un tad tik uz augšu, augšu, augšu, līdz sirds kāpj pa muti ārā. Palēkusies no pēdējā kāpņu laukuma margām un pievilkusies, meitene beidzot izlīda uz plakanā jumta un aplaida apkārt skatienu.

Pār Ņujorku rietēja saule, debesis un tālumā vīdošās Manhetenas augstceltnes krāsodama zeltainā un rozā krāsā. No šejienes miljonu pilsēta izskatījās pavisam citādi nekā no lejas, te rotaļājās vējš, svilpodams ap ventilācijas izvadiem un grabinādams laika gaitā izļodzījušās drošības margas, un satiksmes duna no galvenajām ielām šurp atplūda klusināta kā fona troksnis.

Viss viņas augums no piepūles patīkami pulsēja, visas stulbās domas no prāta bija izmēztas. Tāpēc viņai patika parkūrs, tāpēc viņa skrēja līdz spēku izsīkumam - lai tad naktī gulētu kā nosista. Līdz nākamajai stulbajai dienai.

Mirjama blenza rietošajā saulē, kamēr atelsās, tad principiāli pagrieza tai muguru un apsēdās jumta vidū uz sasilušā ruberoīda, lai uztītu sev cigareti.

[Eņģeļu gūstekne]

Pulkstenis sita jau sesto stundu, rīts bija pavēss, dūmakains tomēr jauks. Leia ar starojošu smaidu uz lūpām vēroja nesen kā uzlekušo sauli, visi četri suņi skrēja kur nu kurais, gan abi toiterjeri, gan mazulīši dobermaņi. O jā, neskatoties uz to, ka uz neilgu laiku meitene viesojās Ņujorkā, atpūtās no skolas, darba, mājām, nogurdinošās ikdienas, viņa līdzi bija paņēmusi suņus. Par spīti mātes karstajiem iebildumiem un vēlmi dzīvniekus pieskatīt, Leia ņēma līdzi visus, Grāfu, Grāciju, Atlantu un Kariatīdi. Arī visas klades, piezīmju grāmatiņas, viss bija sapakots līdzi.Patiesībā lidostā meitenei nācās piemaksāt prāvu summiņu, lai viņu ielaistu lidmašīnā, jo mantu svars pārsniedza vismaz sešas reizes, turklāt līdzi bija četri dzīvnieki.
Atgriežoties pie pastaigas, Leia bija izskatījusi simtiem Ņujorkas kartes, lai tikai izdomātu kurā vietā vest suņus, lai tiem būtu jaukāka un interesantāka atmosfēra, beigu beigās viņa bija nolēmusi par labu kādam lielam suņu apmācībai paredzētam parkam, kurā sešos no rīta vēl nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai suņu bariņš, krāšņi tērpta meitene un viegls vējiņš.
Grāf, Kariatīde!
Viņa iesaucās virpuļojot starp kokiem.
Grācija un Atlant!
Visi suņi atsaucās, mīlestības pilniem skatieniem lūkojoties uz meiteni, savu saimnieci. Bet Leia tikai dzirkstoši iesmējās. Kājas bija tērptas koši zaļās zeķubiksēs un tik pat izteiksmīgi dzeltenos gumijas zābakos, oranžie svārciņi un zai punktotais krekliņš padarīja meitenes siluetu vēl saulaināku un pavasarīgāku, bet lielākais akcents bija uz meikapu, koši zaļās ēnas un dzeltenās pielīmētās skropstas, kā arī dzeltenām akrila narcisēm rotātie nagi tā vien kliedza, dzīve ir jaukākā lieta pasaulē.