Zona 52, Sci-Fi [C] [PZP] [BP] Opcijas

[echo3]

Atkal šīs nepārspējami muļķīgās ziņas! - Izsauciens misteram Vorenam izspruka pats no sevis, paņemot rokā kārtējo New York Times izlaidumu. Avīzes titullapu greznoja uzraksts "Zona 52 - mūsdienu mistērija". - Atkal avīžniekiem pietrūcis, par ko rakstīt... - gremzās misters Vorens. - Noslēpumainas ugunis, trokšņi, pamestas mašīnas un... nu nē, re, ko vēl sadomājuši - pazuduši aculiecinieki! Tā gan. Visu ko raksta, bet to, kur tā Zona 52 atrodas - to laikam nespēj no pirksta izzīst! - Misters Vorens vēl indīgi piebilda, beidzot sākdams lasīt noniecināto avīzi.

Mistera Vorena skatiens, avīzi pārlapojot, aizķērās pie lielākajiem virsrakstiem - "Karstuma vilnis Teksasā", "Senāta pieprasījums Prezidenta birojam", "Pacifistu gājiens: Ierobežot bioloģisko ieroču izstrādi!", "Gadsimta lielākā ziedu izstāde". Ticis līdz sludinājumu lappusei, misters Vorens vispirms iedziļinājās tajā - ko pārdod, kur pārdod, piedāvājumi, reklāmas. O! Tepat priekšpilsētā, netālu (ja misters Vorens pareizi atcerējās), viens tips pārdod gandrīz jaunu zāles pļāvēju. Interesanti!

Sludinājumu pašā lappuses apakšā misters Vorens bija redzējis tik bieži, ka nelasot zināja, kas tajā teikts:

"Mūsdienīga, aizraujoša un izcila karjera pasaules labākajā armijā! Nepalaid garām iespēju, kas ir izdevīga gan Tev, gan Tavai valstij!"

Sludinājumam sekoja sīkiem burtiņiem nodrukātas pieņemšanas biroju adreses, kuras misters Vorens nekad nebija papūlējies izburtot.

Ik pa brīdim apmierināti vai, tieši otrādi, īgni ieņurdēdamies, misters Vorens turpināja lasīt rakstu par gadsimta lielāko ziedu izstādi. Misis Vorena, blakus klubkrēslā sēdēdama, stoiskā mierā klabināja adāmadatas.

-------------------------------------

147. avēnijas 86. nama durvis greznoja spoži dzeltena metāla plāksnīte ar uzrakstu "A.S.V. militārie spēki. Pieņemšanas birojs", bet blakus uz sienas - paliels plakāts ar to pašu tekstu, kas lasāms sludinājumā: "Mūsdienīga, aizraujoša un izcila karjera pasaules labākajā armijā! Nepalaid garām iespēju, kas ir izdevīga gan Tev, gan Tavai valstij!"

Vairums garāmgājēju uzrakstiem nepievērsa nekādu uzmanību. Tomēr ik pa brīdim varēja ievērot kādu, kas nāca šurp no tuvākās metro stacijas, uzmanīgi vērodams māju numurus. Atradis vajadzīgo, nācējs parasti brītiņu vilcinājās, pirms atvērt durvis. Bet tad satvēra rokturi un apņēmīgi devās iekšā.

-------------------------------------

Spēle Zona 52
[C] [PZP] [BP]

Žanrs - Sci-Fi (nekādas maģijas!)
Spēles pasaule - Amerika 2057.gadā.
Personāži - cilvēki vecumā no 18 līdz 50 gadiem, pietiekoši fiziski un garīgi veseli, lai varētu dienēt armijā. Jebkādas tautības vai izcelsmes, ja tikai ir Amerikas pilsoņi.
Spējas - lūgums nepiedēvēt sev nekādas pārcilvēciskas spējas, bet drīkstat būt trenēti sportisti, apdāvināti datoriķi, pieredzējuši automehāniķi utt. atbilstoši izvēlētajam vecumam. Izglītība - vidējā vai vidējā speciālā.

Pieteikšanās spēlē pa PZ.

Tēla leģenda:

1) vārds
2) dzimums
3) vecums
4) tautība vai izcelsme
5) izglītība un iepriekšējā pieredze
6) fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība
7) motivācija iestāties armijā
8) rakstura apraksts
9) izskata apraksts un/vai attēls (anime bildes neiesūtīt)

Brīdinājums!

1) Pēc kopēja ievada sekos individuālas spēles posms pa PZ. Pēc tā spēle atkal turpināsies kopēji.
2) Spēles pasaule nebūs saudzīga, un tikai no personāžu veselā saprāta būs atkarīgs viņu liktenis, tajā skaitā - personāži ir mirstīgi. Personāža bojāejas gadījumā spēlētajam ir tiesības veidot jaunu personāžu un pieteikt to spēlē.
3) GM patur tiesības no spēles izslēgt neaktīvos spēlētājus - tos, kas bez ATD pavedienā ierakstīta paziņojuma (vai citādi brīdinot GM) pazūd ilgāk kā nedēļu.

Šo rakstu rediģēja echo3: 27.08.2007 13:09

[Roviela]

- Nekas, ilgi parasti nevajag, tikai tik, lai nokļūtu drošībā, kur var apstāties un salabot to, kas labojams, - Maiks atteica, - ir darīts gan viens gan otrs. Regbijs nav nekāda pastaiga zaļumos.
Ja arī Maikam kādreiz ir bijis lauzts deguns vai žoklis, tad tie bija saauguši ļoti veiksmīgi, jo nekādas rētas vai ko tādu nemanīja.
- Summa tika iedota pat pārāk laba. Taisni aizdomīgi laba, un man tas nepatīk, - viņš paziņoja, mazliet alus iespaidā, - bet tagad neko vairs nepadarīsi, līgums parakstīts, un viss. Bet testamentu es neaizmirsīšu uzrakstīt, nudien!
- Mana specialitāte ir tehnika. Visāda. Smalka un ne tik smalka, visāda aparatūra, mehānika un elektronika, arī pavisam neparasti un smalki verķi. Galvenokārt, tie.

[Semijs]

-Mjā arī fakts.. Ak tad esi saistīts ar tehniku.. Heh sanāks laba komanda, es tieši vairāk esmu piešāvies un ieročiem un cīņas mākslu, tas man vienmēr ir paticis.. Jau gandrīz kopš bērnības esmu nodarbojies ar medībām un nenožēloju ik mirkli, medību pavadīto laiku...-
Hjords iedzēra malku alus, runas par medībām lika viņam atcerēties par sevu vectēvu. Viņš bija krietns vīrs, bet liktenis visiem dzīvē izspēlēja ļaunus jokus.
-Par summu tik tiešām dīvaini... it kā kari vairs mums nenotiek, tad kādēļ mums tika tāda summa pieskaitīta, es nezinu, bet daļa no manis saka, ka tā bija slikta doma..-

[Džezā tikai Meit...]

Rozālija izgāja no pieņemšanas ēkas un bija uztraukta. Tagad dzīve sāksies no jauna. Pilnīgi viss. Viņa devās uz tuvāko bankas automātu un pārbaudīja savu kontu. Milzīgā summa jau bija ieskaitīta. Sieviete domāja ko tagad darīt. Viņas draugi neatbalstīja šo ideju, taču Rozālija nebija atrunājama. Aizgājusi līdz tuvākajai kafejnīcai, viņa apsēdās pie galdiņa un domāja par to, kas notiks. Pie viņas piegāja kāds jauns oficiants un veltījis viņai smaidu, jautāja. Ko pasūtīsiet madam? Rozālija paskatījās ēdienkartē un pasūtīja karstvīnu un īpašo tās dienas ēdienu. Sieviete atļāvās iztērēt lielāku summu nekā parasti, jo tas tomēr bija kaut kā jānosvin.

[Miss Doherty]

Izgājusi uz ielas, Domino likās tāda jocīga. Sev netipiski domīga. Vispār netipiski, ka visi, kas no šejienes iznāca vairāk vai mazāk bija domīgi. Kādas minūtes desmit viņa centās noķert taksi, tad atmeta tam ar roku un sāka iet lejup pa ielu ātrā gaitā. Pēc kvartāliem 10, viņa atsāka taksometra medības. Galva bija izvēdinājusies, plaušas papildinātas ar darvu un viņa bija izdomājusi, kas tagad darāms.
Uz 58. avēniju, iekāpusi taksometra aizmugurējā sēdeklī, viņa nolēma, ka nedosies mājās. Aizbrauks pie Leona un atzīmēs šo sasodīto notikumu.

Vakarā savā plašajā, bet gandrīz nemēbelētajā dzīvoklī, viņa atgriezās krietni iereibusi, krietni izrunājusies un ar tetovējumu uz muguras, tieši zem tādas pašas krāsas krusta, kas starp lāpstiņām atradās jau 4 gadus. Toreiz, kad bija sākusi šo ceļu viņa izdarījo to pašu. Un nu viņa turpināja. Vismaz domāja, ka to dara.

Tetovētais uzraksts vēstīja Everything Happens For A Reason

Viņa zināja, ka nevajadzēja. Šobrīd ne. Kamēr sadzīs un ja vispār.. un ja nu viņa dabūjsi kādu zarazu, un noteikumi un vai un.. ja nu.. Nē, ````t to visu! Tā vajadzēja. Jauns sākums, to vajadzēja izdarīt.

Iekritusi milzīgajā gultā un savilkusi ap savi visu satīna palagu, viņa iesmējās. Mirkli pagulējusi ar aizvērtām acīm, viņa pastiepās pēc telefona un uzgrieza kādu labi zināmu numuru. Hallo, mā! Tēvs ir mājās...?

Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 29.08.2007 22:02

[Roviela]

- Mums vēl tikai smukulīti vajag, kas bīdītu diplomātiju un prastu veikli melot, un pilotu, kas spēj lidot arī ar lietām, kas nav paredzētas lidošanai, un A-tīms gatavs, - Maiks pajokoja.
Viņam sāka likties, ka nupat pietiks prātot, citādi galva pārplīsīs no drūmām domām par tēmu, kas nemaz nav skaidra un zināma.
- Nu labi, draugs, es esmu mazliet aizsēdējies, būtu tā kā jādodas. Kas būs, tas būs un tad jau redzēs.
Viņš piecēlās
- Tiksimies pār tām trim dienām, vai kā tev noteikts? Man pēc trim, nakts vidū. Tad sveiks! Bārs ir uz goda, jāsaka.

[Semijs]

Hjords pasmējās un teica.
-Jā, tikai man jauztaisā ādas krāsu nomaiņas operāciju, jābiaudzē bārdu, jāpkarās ar ķēdēm un jāizveido stulbu grebeni. Nu labi, dari kā zini. Jā man ar pēc trīs dienām jāiet atpakaļ pulksten 2:00. Es takš zināju, ka tev patiks bārs.-
Vīrietis pasmaidījis un piecēlies, izstiepa roku.
-Tad, lai tev veicās, dzīvē, panākumos, mīlestībā un seksā. Galvenais, lai tev neveicās kārtīs, jo tiem vairāk veicās mīlestībā.-
Viņš nosmējās.

[Roviela]

- Es jau Tev biju komandiera lomu paredzējis, man pašam tā bārdas audzēšana un apkarināšanās ar ķēdēm sanāktu. Norunāts, šo brītiņu kārtis nespēlēt! - Maiks paspieda roku Hordam, un projām bija.

Šovakar viņš devās pa taisno uz savu mēbelēto istabu. Izgulēties, lai rīt ar skaidrāku galvu varētu nodarboties ar paziņu un draugu apziņošanu, mājokļa uzteikšanu, personīgo mantu kaut-kur-nobāšanu un, jā, to, par testamenta rakstīšanu viņš domāja nopietni. Tas arī jāpaspēj rīt. Un nauda! No sava konta jāpārskaita brālim. Lai nav lieka ņemšanās un nodokļu maksāšana pēc tam.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 30.08.2007 09:26

[Lia'angia]

Emīlija pamodās ar sajūtu, ka viņas mutē ciemojušies visi apkārtnes kaķi. Šķībi pavērusi vienu aci, viņa konstatēja, ka atrodas kaut kādā dzīvoklī, un blakus krāc Maiks, viņas iepriekšējās komandas biedrs no alpīnistiem. Spriežot pēc vakardienas, ja tūliņ kaut kas netiks pasākts, viņai sāksies nežēlīgas paģiras. Pastiepusi drebošu roku uz žurnālgaldiņa pusi, viņa kārīgi piezīdas pie džina pudeles. Stop! Tikai nepārforsēt!
Atlaidusies melnajos satīna palagos, viņa mēģināja atcerēties vakara noslēgumu. Bija rokkafejnīca, tad bija kaut kāds koncerts... Šķiet, ka spēlēja pat kaut kada slavena grupa... samērā... pēc tam kaut kāds krogs, džins un Maiks. Jā, sen neredzēts, gadus trīs... Tie bija traki laiki, traki un labi.. Bet kas zina, varbūt - droši vien! - tie būs tīrās bērnu spēlītes salīdzinajumā ar nākamajiem trim gadiem. Emilija tīksmi izstaipījās un tāda pat, kā no mātes miesām nākusi, devas uz virtuvi uzvārīt kafiju un paokšķerēt pa ledusskapi. Priekšā bija vēl veselas divas dienas - oh, cik daudz visa kā var izdarīt!

[Semijs]

Hjords atvadījās pamājot ar galvu. Pasmaidījis viņš turpināja dzert savu alu un pīpēt. Kad Hjords bija izdzēris trīs kausus, viņš piecēlās un gāja pie letes samakstāt par sevi un Maiku. Vīrietis vispār nejuta sevī nekādu reibumu, Hjordam vienmēr vajadzēja padaudz alkohola, bet viņš bieži arī nedzēra. Atvadījies no 7 dolāriem, viņš izlēma laicīgi iet jau sagatavoties armijai. Izgājis no bāra, Hjords devās uz šautuvi, kas bija netālu no bāra, šo vietu Hjords bieži ir apciemojies un piegājis vīrieša, aiz smagi stiklotās būdas teica.
-Sveiks Džon! Es gribētu šito nakti pašaudīties, ar visu pēc kārtas..-
Džons nedaudz apstulbis iesmējās.
-Domā, ka pa brīvu došu? Pa visu nakti vajadzēs kādus.. nu teiksim tākā tu esi man labs čoms, 120 dolārus..-[
Hjords pasmaidīja un nomaksājis visu ar kredītkarti, ķērās pie šaušanas. Viņš pa nakti izmēģināja visus iespējamos ieročus un 75% procenti no 2000 šāvieniem trāpija mērķī, kas bija ļoti labs rādītājs, nekā iepriekš. Medīšana ar radiniekiem un militārā skola tomēr atmaksājās.

Šo rakstu rediģēja Ilivarra: 30.08.2007 09:52

[Piligrims]

Pateicos, ser. Paņēmis savu līguma kopiju, viesnīcas karti, Marks to kopā ar citiem dokumentiem ielika savā somā. Atvadījies no leitnanta, viņš izgāja uz ielas. Pagājis dažus kvartālus, viņš atrada parkā brīvu soliņu un apsēdās. Viņš atvēra somu un izņēma pilsētas karti. Tā, kur tad ir tā viesnīca? Ā, re, kur ir! Viesnīca atradās te pat netālu, Marks salocīja karti, iebāza to atpakaļ somā, paņēma viesnīcas ieejas karti un devās novietot savas mantas. Vajadzēs tikt vaļā arī no tām. Nekas īpaši vērtīgs jau tur nebija, visādi sīkumi, bez kuriem šķiet tu nekādi nevari iztikt, bet ja labi apdomā, ko tad īsti cilvēkam vajag it īpaši, ja par tevi sāk gādāt varenā armija.

[echo3]

Ieraksts BEI augstākās drošības kategorijas vadības centra DB

Ziņojums nr.: 183J7J2
Kods: NY147MD28
Atzinums: derīgs
Kategorija: I1
Piezīmes: nav

[Džezā tikai Meit...]

Rozālija, paēdusi pusdienas, devās lēnā gaitā uz savu dzīvokli. Tas atradās 154 avēnijā. Sieviete iegāja pussagruvušajā mājā un uzkapa augšā pa trepēm. Viņa dzīvoja sestajā stāvā, taču tas viņai problēmas nesagādāja. Atvērusi durvis, viņa izdzirdēja daudzas balsis nokliedzamies. Daudz laimes dzimšanas dienā, Rozālij! Sieviete satrūkās un skatījās uz daudzajām sejām viņas priekšā. Viņa bija pilnīgi aizmirsusi savu dzimšanas dienu. Ak, Dievs. Viņa sāka smieties un turēja roku uz savas sirds. Tas ir.. tas tik ir pārsteigums. Es pati jau biju aizmirsusi un.. Visi devās apskaut Rozāliju un līdz vēlam vakaram dzīvoklī varēja dzirdēt smieklus, mūziku un glāžu džinkstēšanu.

[Piligrims]

Nolicis mantas istabā, Marks sāka pārdomāt ko vēl varētu pasākt šajās 3 brīvajās dienās, kad vēl pats esi noteicējs pār savu laiku. Viņš nosprieda iet iestiprināties. Sameklējis tuvāko labāko restorānu (naudu nebija, ko žēlot, jo tās viņam bija tagad vairāk kā vajadzīgs), izīrētā uzvalkā (kāpēc velti izšķiest naudu) viņš devās iekšā pa pakalpīga šveicara atvērtajām durvīm. Tas bija itāļu restorāns un šo to no tur pasniegtā viņš atcerējās no vecmāmiņas gatavotā un stāstītā. Nesteidzīgi izvēlējies ēdamās un dzeramās lietas, viņš mierīgi baudīja dīku vakaru. Kārtīgi paēdis, viņš atgriezās viesnīcā, iegāja vannā, kur pamirka kādas pāris stundas un tad jau bija tādā noskaņā, ka vienīgais kas vēl trūka pilnīgai laimei bija miegs.
No rīta viņš modās spirgts un labi atpūties. Gultā dīki vāļādamies, viņš pārdomāja darāmās lietas. Lielums jau bija paveikts pirms došanās uz rekrutēšanās punktu. Visu kapitālu viņš bija sadalījis 3 daļās – 1. akcijās, 2. depozītā ar maksimālo % likmi, 3. dārgmetālos bankas seifā. Testamentu par labu māsai viņš bija jau uzrakstījis tūlīt pēc Ziloņa pazušanas. Ar māsu viņam nebija nekādu ciešo kontaktu. Pēc vecāku bojāejas nelaimes gadījumā, viņi mantoja diezgan pieklājīgu summu, kura kopā ar viņa paša ietaupījumiem tad arī sastādīja viņa kapitālu. Drīz pēc tam māsa aizprecējās uz Angliju un viņu vājā saikne pārtrūka gandrīz pilnīgi. Atlika tikai izdomāt ko darīt ar šo negaidīti lielo summu. Par cik viņš nedaudz bija ņēmies pa biržu, tad nolēma šo summu ieguldīt visriskantākajās, bet līdz ar to arī vispelnošākajās akcijās (veiksmes gadījumā). To izlēmis, viņš piecēlās, iegāja dušā, saģērbās un devās uz savu banku. Caur bankas termināli iegājis netā, viņš vairākas stundas pētīja akcijas, līdz atrada nelielu firmu, kura tikai nesen bija uzsākusi darbību. Tā bija piesaistījusi viņa uzmanību ar straujo akciju vērtības kāpumu un pēc tam ar gandrīz tik pat strauju kritumu. Šādu viendienīšu bija diezgan daudz, parasti pēc tam sekoja bankrots, bet šī firma izdzīvoja un pašreiz tās akcijas varēja dabūt par sviestmaizi. Cik viņam izdevās noskaidrot, tas bija jaunu zinātnieku kop projekts, lai paši attīstītu un tirgotu savu atklājumu. Pēc pirmajiem panākumiem un neveiksmēm viņi joprojām bija kopā un tas jau par kaut ko liecināja. Viņš visu atlikušo naudu ieguldīja šajās akcijās atstājot kontā tikai kādus pāris tūkstošus ar ko segt konta apkalpošanas un seifa īres izmaksas. Pašam nezinot, viņš ar šo savu rīcību bija izkustinājis lavīnu. Negaidīti lielā investīcija deva iespēju jaunajiem censoņiem izvairīties no finansu krīzes, kas bija radusies no nemākulīgas savu pirmo panākumu peļņas reinvestēšanas un atsperties jaunam lidojumam, bet to, protams, Marks nezināja un pat nenojauta.
Apmierināts ar noslēgto darījumu un mazliet apreibis no putna viegluma sajūtas, jo nu viņš bija pilnīgi brīvs no jebkādām saistībām un problēmām (vis maz tuvākās pāris dienas) viņš izspurdza pa bankas durvīm. Vajadzētu kaut kur tāpat vien paklīst pa pilsētu, izlēma Marks un devās tur kur deguns rāda. Klīstot pa pilsētu, viņš uzdūrās rajonam, kur bija bomžu kolonija – Te es varētu atnest savu somu ar visām atlikušajām pekelēm. Viņš ielāgoja šo vietu un devās tālāk. Uz šo brīdi arī vēders sāka par sevi atgādināt un viņš iegriezās ēstuvē, lai papusdienotu.

[Lia'angia]

Beidzot tikusi līdz savām mājām, Emīlija ielīda dušā un tad nostājās istabas vidū. Hmmm, ko lai dara ar visām drēbēm un iedzīvi? Labi, dzīvoklis tika uzteikts vakar, saimniece gan papūta un pavaidēja, bet Emīlija plašu žestu samaksāja divus mēnešus uz priekšu, kā bija rakstīts līgumā.
Tomēr tas neatrisināja mantu problēmu. Beidzot Emīlija izdomāja, kā to visu apvienot ar jauku pasācienu un sēdās pie datora:
Sveikas, mīļās un mīļie! Es no parītdienas sāku pavisam jaunu dzīvi, un tādēļ gribu atvadīties no visiem jums (nezinu, kā un kad tiksimies nākamo reizi). Tāpēc ielūdzu jūs visus vakarā pie sevis uz vienu pamatīgu ballīti - izsoli, no kuras varēsiet aiznest prom visu, kas jums iepatiksies (izņemot mani pašu). Samaksu pieņemu ēdienos, dzērienos un bučās. Gaidu jūs astoņos vakarā. Prozit!
Izūtījusi šo vēstuli visiem, ko viņa vēlējās redzēt, un vēl papildus apzvanījusi tos, ko gribēja redzēt īpaši, Emīlija piezvanīja restorānam, pasūtīja vakariņas uz mājām un ķērās pie mantu kārtošanas. Bija lietas, kuras viņa nevēlējās atdot - dokumenti, fotogrāfijas, vēstules, mīļākās rotas un citi sīkumi - tās tika saliktas kastēs un noliktas malā - vēlāk aizvedīs uz vecāku mājām, lai stāv bēniņos. Pārējās mantas tika sagāztas kaudzēs uz grīdas guļamistabā - sporta ekipējums, drēbes, apavi, mūzikas ieraksti - lai katrs nāk un paņem, kas kārojas.
Pēc trim gadiem un vēl ar tādu naudas summu uz konta viņa varēs sapirkties visu jaunāko un labāko. Bet tagad - lai dzīvo draugi un jautrība!

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 30.08.2007 21:28

[Džezā tikai Meit...]

Vakara noslēgumā, Rozālija visiem pateica, ka ir iestājusies armijā. Visi neticībā un šokā reudzījās uz sievieti, taču viņa neko neteica, tikai to, ka nu jau pēc divām dienām, divos naktī viņa dosies prom. Visi centās viņu atrunāt, taču sieviete atbildēja, ka viss jau ir izdarīts. Pamazām draugi atguvās un sākās jautras sarunas par armijas dzīvi. Vakars izvērtās labāks, nekā Rozālija to bija gaidījusi. Ei, Tom. Es jau sen esmu vēlējusies tikt vaļā no šī dzīvokļa un tākā zinu, ka Tev tagad ir nepiecišams jauns un Tu jau sen tīko pēc manējā, es to novēlu Tev. Par Tomu nosauktais vīrietis skatījaš uz Rozāliju un nespēja novaldīt smaidu, kas parādījās viņa sejā. Un jums pārējiem, es vēlētos iedot kaut ko īpašu. Viņa atvēra kasti istabas stūrī un tajā izrādījās bija visas fotogrāfijas, kuras pēdējo gadu laikā bija tapušas ar viņas draugiem. Sieviete tās bija ielikusi īpašā rāmītī un pie katras pielīmējusi vēl vienu, savu fotogrāfiju un uz tām uzrakstījusi kādu novēlējumu. Visi nezināja ko teikt un tādēļ vienkārši apskāva Rozāliju. Pēc stundas viņi atvadījās no viņas un devās projām. Sieviete sakārtoja visu, nomazgājās un devās gulēt. Apgūlusies gultā un palīdusi zem segas, viņa vēl ilgi domāja par šo dienu. Viņa bija norunājusi, ka rīt dosies kopā ar saviem labākajiem draugiem uz restorānu, tādēļ sievietei bija vajadzīga apūta.

[Roviela]

Vēl viens vakars un viena diena, Maiks nogurdinoši organizatoriskas dienas pievakarē gulēja nu jau pavisam bezpersoniskajā mēbelētajā istabā uz dīvāna.
Šķiet, viņš bija izdarījis visu - gan saimniekam paziņots, gan liekās mantas izvāktas, gan ar brāli sarunāts par dažādu pāri palikušo pekeļu uzglabāšanu, gan par to, ko darīt ar naudu. Maiks bija uzrakstījis testamentu un apdrošinājies. Par un pret. Rīt bijušie kolēģi bija sadomājuši sarīkot baļļuku ķīniesu restorānā viņam par godu. Šefs uzlicis! Maiks nemaz nebija gaidījis tādu devīgumu, bet kā nu bija tā bija, un tas bija patīkami.
Zvanīja telefons. Ieraudzījis zvanītājas vārdu, Maiks atplauka. Edīte! Un viņš bija domājis, ka nesastaps viņu, kas taisījās nezin-kad atgriezties no ceļojuma ar ekspedīcijas kuģiem, kuriem nedēļa šurp, nedēļa turp bija sīka vienība. Tāda viņa bija - te ir, te nav, bet vienmēr mīloša, un Maiks pacietīgi gaidīja. Tas bija tā vērts.
Edīte bija Ņujorkā. Izdzirdusi jaunumus par Maika iestāšanos armijā, viņa vispirms nošausminājās, tad paziņoja, ka neliela disciplīnas deva viņam par skādi nebūs un beigās - ka pēc pusstundas būs Maika dzīvoklī.
Nu vairs nekāda gulšņāšana nesanāca. Puisis steigā pārbaudīja, kas viņam vēl palicis ledusskapī (tukšs kā izslaucīts, ja neskaita nelielu siera gabalu), bāriņā (tikpat tukšs), un vairāk viņš nemeklēja, bet drazās lejā uz tuvāko veikalu.
Atgriežoties, Maiks saskrējās ar Edīti ieejas durvīs. Saulainais smaids, ar kādu jaunā sieviete apveltīja puisi, bija garants ļoti labam dienas noslēgumam.

[echo3]

Ņujorka dzīvoja savu dzīvi. Lielā pilsēta izturējās gluži vienaldzīgi pret sīkajām to apdzīvojošajām skudriņām. Notikumi nāca un pagāja, atrazdami (vai neatrazdami) vietu avīžu slejās.

Caur mistera Vorena dzīvokļa durvju spraugu uz parketa grīdas nolidoja kārtējais New York Times izdevums. Nesatraucamā misis Vorena to pacēla un nolika vīram blakus un žurnālgaldiņa. Misters Vorens pastiepa roku, paņēma avīzi un iegrozījās krēslā ērtāk. Misis Vorena apsēdās un atsāka savu adīkli.

Avīze nevēstīja neko jaunu, tā pat nebija ievietojusi rakstu par Zonu 52, - kas atkal izsauca mistera Vorena burkšķēšanas lēkmi. Toties avīzē bija plašs raksts par to, kā pagājusi pacifistu manifestācija pret bioloģisko ieroču izstrādi. Jāsaka gan, - arī šīs raksts misteru Vorenu nepamierināja, jo gājiens bija norisis mierīgi, Ņujorkas iedzīvotāji bija šo gājienu plaši atbalstījuši un policija nevienu nebija arestējusi. - Dievs vien zina, kur ļaudīm ir tik daudz laika, lai vazātos pa ielām! - Mistera Vorena reakcija bija nepārprotama.

Misters Vorens iedziļinājās reklāmās. Khm, varbūt nopirkt to zāles pļāvēju? Bet ka tik nav pilnīga grabaža? Jo sludinājumu misters Vorens lasīja jau trešajā avīzē pēc kārtas.

Pamazām bija pagājušas divas no trim brīvajām dienām.

[Miss Doherty]

Trešās dienas rītā viņa pamodās pie Leona. Galva nesāpēja par spīti uz galda esošajām zaļo laumiņu dzēriena pudelēm. Tukšām, saprotams. Viesistaba bija gandrīz pilnīgi kārtīga. To viņa vienmēr bija apbrīnojusi - lai cik grandioza būtu ballīte, otrā rītā nekad neizskatījās kā pēc kodolsprādziena.

Uzvilkusi apakšveļu un ādas šortus (pasaulē tomēr ir maģija - krekliņa pazušana bija pilnīgi mistiska, īpašitāpēc, ka lakoniskajā interjerā bija maz vietu, kur paslēpties un nerādīties saimniekam), Domino aizdipināja līdz Leona un viņa sievas Džias guļamistabai. Kā kādreiz, bērnībā. Tikai toreiz viņa gāja pie vecākiem. Žēl, ka tas prieks bija beidzies jau 5 gadu vecumā. Tad, pēc tēva domām, viņa bija kļuvusi par pieaugušu tādām atrakcijām.

Labrīt, burvīgie.. sejā parādījās smaids - abi gulēja apskāvušies it kā būtu precēti nevis 10 gadus, bet 3 mēnešus. Viņa apsēdās uz gultas malas, un Leons viņu ievilka iekšā. Mirkli padauzījušies kā tādi bērni, Domino lūdzošo pavērās otrā sievietē Uztaisi brokastis, mana skaistā.. Abas apskāvās un saskūpstījās, tad viņa palika ar Leonu divatā. Domino, uz kurieni tu dodies? Vairs ne miņas no nenopietnās rīta ālēšanās. Domino novērsās, lai palūkotos ārā pa logu. Cik jauks rīts! Ejam uzsmēķēt..

Viņa negribēja nevienam to stāstīt. Tikai pateikt, ka dodas prom. Kas tur liels, reizēm cilvēki mēdz aizbraukt. Bet tas, ka tēvs atteicās ar viņu runāt.. tas iedragāja viņas pārliecību. Domino izstāstīja Leonam. Par visu. Par to, ka tēvs tā, par to, ka tagad viņai tā šķiet dumja doma, ka viņa uztraucas par to, kā būs, par šaubām un cerībām un... Nerunā par to ne ar vienu. Pat ar Džiu nē, apsoli?

Tā bija jauka pēdējā diena. Viņi aizgāja uz zoodārzu, viņa tik sen tur nebija bijusi. Un tagad bija jaukas dienas, jaukais vakars. Leons bija viņu nomierinājis un viņa ticēja, ka tā arī būs, kā viņš saka - viss labi. Izkāpusi no milzīgās vannas, Domino devās uz gultu. Bija agrs, tikai astoņi vakarā, bet ja 2os jābūt pavisam citā Ņujorkas daļā..

[Semijs]

Hjords bija šautuvē pavadījis ļoti labu laiku izmēģinādams gandrīz visu, izņemot smagākus ieročus, kā granātas, raķešumetējus u.c. Samaksājis par labi pavadīto laiku šautuvē, vīrietis ap 7:00 no rīta devās beidzot iet gulēt. Iegājis savā dzīvoklī, Hjords aizslēdza durvis un nožāvājies likās gulēt.

Ap 17:00 Hjords beidzot pamodās un sakārtojis gultu, piegāja pie spoguļa. Nopētijis savu seju, viņš paņēma skūšanās želeju un smērēdams to sev uz sejas, prātoja.
-Šodien vajadzēs dienu mierīgi pavadīt..-
Paņēmis žileti, viņš sāka skūties, bet aiz pavadītās šaudīšanās, rokas nedaudz aiz satraukuma trīcēja un Hjords sagrieza sev nedaudz vaigu. Savā dzimtajā valodā nolamājies, Hjords pabeidza skūties un uzlika salveti uz vaiga. Saģērbies, vīrietis devās uz virtuvi kaut ko paēst, bet ledusskapis bija tukšs un vēders kurkstēja. Noņēmis salveti no vaiga, Hjords paņēma savu maku un izgājis laukā no dzīvokļa aizslēdza to.

Izgājis laukā pagalmā, vīrietis lēnā gaitā ar aizdedzinātu cigareti zobos, devās uz veikalu ( Ja gm nav grūti tad iespējams varētu kādu actionu piemēram no kādiem uzmācīgiem huligāniem, ja nē, tad es turpinu gaitas ). Hjords iegāja iekšā veikalā un paņēma dažas olas, sieru, pienu, žāvēto desu un piparus. Samaksājis pa iepirkumiems, viņš devās atpakaļ uz dzīvokli ar domu uzcept garšīgu omleti.

[Piligrims]

Marks pēc dabas bija nesabiedrisks un viņa profesija šo defektu tikai pastiprināja. Šīs 3 dienas bija pilnīgi ārpus visa tā ko Marks sauca par savu dzīvi. Pēc pusdienām nopircis prospektu ar šīs nedēļas pasākumiem, Marks atzīmēja tos, kurus pagodināt ar savu klātbūtni. Tā viņš nokļuva 2 izstāžu atklāšanās, 1 operas pirmizrādē un vēl noskatījās 2 Brodveja teātra izrādes. Pēdējās dienas vakarā pēc pēdējās izrādes, viņš pārnāca mājās, sakravāja visas mantas somā, izīrēto uzvalku tam paredzētajā virsvalkā, dokumentus kabatā un devās prom no viesnīcas. Atdevis viesnīcas karti un samaksājis viesnīcas dežurantam labu dzeramnaudu, viņš palūdza nodot izīrēto uzvalku īpašniekiem. Pēc tam viņš devās uz iepriekš nolūkoto vietu, kur pulcējās bomži un aplaimoja vienu no tiem ar savu somu. Atlikušās stundas viņš pavadīja kādā nakts bārā, kur bija mājīga un romantiska atmosfēra. Paņēmis nealkoholisku(OOG tas cenzors mani reāli izčakarēja, kamēr sapratu, kāpēc nevar uzrakstīt vārdu atspir_dzinošs ) dzērienu un vieglus uzkožamos viņš ierīkojās bāra stūrī, kur mierīgi pavadīja laiku vērojot pārējās publikas aktivitātes. Šajā laikā viņam nācās atšūt kādas pāris uzmācīgas dāmītes un pat kādu kavalieri. Tuvojoties nozīmētajam laikam viņš atstāja šo iestādi atstādams uz galda visu skaidro naudu kāda viņam vēl bija atlikusi. Rekrutēšanās punktā viņš ieradās 1:55.

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 02.09.2007 22:55