Vilkaču medības. Nolādēto ciemats., PG-16, [C][PZP] Opcijas

[Džūna]

Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

[Bizii van Dope]

Zvans pārstāja zvanīt, un drīz vien garām panesās zvana zvanītājs.
Beidzot viņš sāks nodarboties ar kaut ko lietderīgu.Remīna nodomāja, īsi paskatīdamās uz vīrieti ar greizu brūno acu skatienu.
Protams! Tūlīt!sieviete atsaucās un metās palīgā žiglajam māceklim, kas tik aktīvi visu stūma pie durvīm. Viņa pati žigli ķērās klāt kādam krēslam, kas pagadījās turpat pie rokas, un pielika to pie durvīm tā, lai rokturi nevarētu nospiest, tad medniece metās stumdīt smagākus priekšmetus. Vilkači taču pieklājīgi nenospiedīs rokturi, bet gan brāzīsies iekšā, izlaužot durvis ar visām eņģēm. Tomēr nekaitēja, ja arī rokturis bija nesakustināms - tas palielināja durvju pretestību.
Tā nu abi, šaudīdamies kā zibens šautras, sakrāva pie durvīm lielāko daļu istabas mēbeļu (ko nebija daudz).

Seko man!Remīna jauneklim uzsauca un metās uz priekšu, sev priekšā izstiepjot zobenu. Kopīgi viņi izmetās pa mazajām durtiņām, kas atradās telpas kaktā, un šķērsoja kādu ēnainu, slikti apgaismotu telpu. Sieviete uzmanīgu lūkojās apkārt, bet neviens vilkatis vēl te nebija redzams, lai arī kaut kur varēja sadzirdēt strauju zvēra elpu, bet tā vēl bija pārāk tālu, lai vajadzētu uztraukties.
Kuš. Pats redzēsi.Remīna atteica.
Viņi izlavījās caur daudzām telpām līdz iznira pie ērģelēm. Pavērās skats uz baznīcas zāli. Sieviete ar roku norādīja, lai jauneklis ar ievainoto sievieti apstājas un pagaida. Viņa pati lēnām palavījās uz priekšu un ieklausījās, ar acīm drudžaini pārskatot zāli. Paldies, Dievam, neviena te vēl nebija, tomēr tas nenozīmēja, ka drīz neuzradīsies.
Medniece atkal pamāja ar roku un viņi skriešus metās lejā pa kāpnēm. Abi cilvēki izšāvās caur katedrāles eju, kas atradās starp solu rindām, un nonāca pie kāda stūrīša, kura greznie izrotājumi un raksti liecināja par to, ka te atdusas kāda varena persona. Remīnai gan ne interesēja, ne bija laiks noskaidrot, kas tad tur ir īsti apglabāts. Viņa ar zobenu atlauza vaļā smago akmens plāksni, elšot pastūma to nostāk no pazemes kapa un uzlūkoja jaunekli.
Mēs viņu paslēpsim te. Drošāku vietu par šo nekur neatradīsi.sieviete klusu sacīja.Liec sievieti iekšā.

[Demiurgs]

Veimārs tuvojās vilkacim kas šķiet nedaudz minstinājās iet iekšā baznīcā, kad Veimārs jau bija cirtien attālumā vikacis strauji apmetās riņķī un ierēcās, tas atvēzēja abas ķepas ar asajiem negiem lai cirstu taču Veimārs bija straujāks un vilkacis palika bez vienas no ķepām, tas ar baigu un skaļu kaucienu atleca atpakaļ, tas lēnām atkāpās skaļi elsojot un rūcot, Veimārs turpināja tuvoties bet vilkacis atkāpties viens no otra nenolaižot acis.
Tuvojoties baznīcas sānu durvīm Veimārs izdzirdēja vel kādas skaņas nākam no baznīcas taču nebija nosakāms vai tas ir vilkacis vai kāds no medniekiem tādēļ veimārs nenolaižot acis no vilkača iesaucās MEdnieki atsaucieties.

[Pūķēns Sāra]

Terija atkal kur aizklīda, bija vēlme iet pakaļ šim skuķim, bet kaut nebija pareizā vieta un laiks, Leo ļāva viņai iet. Ja viņa vēlas... puisis pie sevis nodomāja, un kaut viss viņš izstaroja tādu kā pārliecību, domās bija kas sajūtams no bezspēcīguma un izmisuma. Varbūt tomēr man nevajadzēja... domas netika turpinātas, nebija laika te apdomāt lietas, kam tagad nebija ne varas, ne svara, tādēļ puisis sakoncentrējās uz skaņām, kas nāca no ārpuses. Kāds sauca un izklausījās pēc mednieka, tādēļ Leanords klusām gāja laukā. Viņš bija gatavs uzbrukumam un pats uzbrukt, bet izejot ārā viņš ieraudzīja Veimāru, kurš tīri veiksmīgi tika galā ar vilkati, bet, protams, tas jau neko nemainīja. Pagaidām puisis neuzbruka, viņš gaidīja kādu zīmi no Veimāra, lai viss būtu saplānoti un droši.

[Margo]

Savācies! nodomāja Elians, skriedams pa mežu. Likās, ka vilkača dziņas ir pieklusšas. Vismaz viņš tagad spēj kontrolēt ķermeni. Ne savu - bet vilkača ķermeni. Viņš nesaprata, kur ir pārējie. Tikai vienu viņš znāja skaidri. Viņam bija jāpaiek pie saprašanas un jāturas tālāk no visiem. Pametis skatu atpakaļ viņš skrēja dziļāk, dziļāk mežā. Vismaz tā viņam pašam ''kita, jo likas orientēšanas spējas zudušas.
Tālumā iekaucās vilks. Eliana galva sāka dunēt. Likās, ka ta ir k'cīņas sauciens. Instinkti lika plosīt un sameklēt kādu. Es ne-nedrīkstu. Elians sev skaidroja un metās skriet ātrāk. Vēlviens kauciens. Nē! pēkšņi vilkatis apstājās. Acis raudzījās visapkārt. Arī Elians iekaucās un apmetās riņķī. Atpakaļ uz ciemu.

Mežmal. Vilkatis palēnināja soli. Viņš bija nokausēts. Pēkšņi kaut kur iekrakšķējās zari. Ar klusu rūcienu, viņš apmetās riņķī. No koku aizseka klusi lavījās vēl viens sugasbrālis. Konukrence, taču Elians neuzbruka. Šis bija miesās lielāks un spcīgāks radījums. Viņa sabiedrība drīzāk varēja būt noderīga. Elians apsēdās turpat koku aizsegā. Otrs vilkatis darīja tāpat. Vajadzēja nogaidīt. Mednieki drīz vien paši nāks viņus uzmeklēt.

[Demiurgs]

Kad Veimārs samanīja ka no bazīcas tuvojas kāds no medniekiem viņš atviegloti uzelpoja, 'tādad šobrtīd bija jātiek galā tikai ar vienu jau sakroļotu vilkaci. Veimārs pamāja ar vairogu lai mednieks tuvojas. Piepalīdzēsi neduadz, es no kreisās tu no labās, tam labās ķepas jau vairs nav Veimārs noteica gana skaļi lai mednieks viņu sadzirdētu, taču Veimārs nebija drošš kurš no medniekiem tas bija jo nevarēja nolaist acis no vilkača

[mr Bl@ck]

Džeks bija sēdējis kluss kā statuja zemkoka ieklausīdamies savos sirdspukstos un mēģinādams tos palēnināt. Viņš bija iegrimis pārdomu transā. Zemplakstiem laiski slīdēja atmiņu bildes, Ierašanās krodziņā, pārgājiens pāri kalniem un cīņas mežā. Domu pavediens izvijās cauri visām cīņas pizodēm, līdz nonāca līdz mirklim kad Džeks apsēdās zem koka.
Šajā mirklī viņa acis atdarījās, tajās vairs nebija ne miņas no sarkanīgā mirdzuma,saltais un nežēlīgais Džeks Danielss bija atgriezies.
Ciematā plosījās cīņa, vaēja dzirdēt izplēnam pēdējās baznīcas zvana skaņas. Mednieki sauca palīgā.Sakārtojis apmetni, lai tas pilnībā ieskauj viņa stāvu Džeks nolaida zemu pār acīm platmali un nesteidzīgiem platiem soļiem devās uz mežmalas pusi, bet tad viņa ausis sasniedz rūcieni, vilkači, Džeks uz mirkli sastinga, bet tad pasniedzās pāri plecam un ar lēnu kustību izvilka kleimoru. Tad turēdams zobenu gatavībā turpināja soļot uz mežmalu.

[Margo]

Spēcīgākais vilkatis piecēlās kājās un saspicēja ausis. Visapkārt bija pilns dažādu trokšņu. Zvanu skaņas, soļi, rēcieni. ELians nelikās manam. Otrs vilkatis nopētīja apkārtni. Tad saslēja spalvu uz skausta un pavērās pa kreisi un pa labi. Arī Elians pavērās visapkārt, bet nevienu nemanīja, tomēr arī viņš pieēlās kājas. Alkas pēc asinīm bija pārāk lielas. Viņ'vairs negribēja gaidīt. Elians paspēra divus soļus ciemata virzienā, taču vecākais vilkatis ierūcās un metās virsū. Tas paguva iekosties Eliana skaustā. Elians atlēca sāņus. Otrs vilkatis atkal saspicēja ausis. Šoreiz arī Elians ieklausījās.

[Elven]

Kristofers atjēdzās vēl joprojām guļot siengā, apkārt neviens nebija visi bija viņu pametuši taču nebija nogalinājuši. Kristofers nespēja saprats ,kāpēc viņi bija vienkārši aizgājuši ,bet viņu atstājuši dzīvu ,varbūt bija noticis ,kas pavisam negaidīt ,taču viņš nebija pārliecināts par to tāpēc nolēma doties un noskaidrot ,kas pa to laiku kamēr viņš bija atslēdzis bija noticis.
Puisis piecēlās kājās un stāvēja diezgan nestabili viņam sala ,jo viņš bija gandrīz kails un pie tam apkārt neviens nebija valdīja pilnīgs klusums, paskatījies uz naksnīgajām debesīm viņš konstatēja ,ka mēnēss vēl joprojām atrodas aiz mākoņiem ,taču ne vairs uz ilgu ,laiku ,jo tas bija jau gandrīz nokļuvis uz debesīm ,tikai to sedza paša mākoņa maliņa.

Pēc īsa brīža ,kuru viņš bija pavadījis skatoties uz debesīm viņš pagriezās un sāka skiret uz meža pusi viņš nevēlējās nevienu apdraudēt ,labāk paspēt tik pēc iespējas ātrāk prom no šī ciemta pirms šeit bija notics vēl kaut ,kas pirms atgriežas pārējiem vilkači pirms tie uzbrūk Veimārām un Džeinferai viņš negribēja būt viens no uzbrucējiem, tāpēc cik vien ātri varēdams sāka skriet uz meža pusi.
Ieskrējis mežā jauneklis sāka lauzties cauri kokiem ,lai pēc iespējas ātrāk tiktu prom, skrienot viņš aizķērās aiz kādas lielas priedes saknes ,kura bija izaugusi ārā no zemes. Nokritis zemē viņš pagriezās uz muguras un kārtējo reizi paskatījās uz debesīm. Vienīgais ,ko viņš ieruadzīja pirms nezaudēja pilnīgu kontroli pār sevi un nepārtapa vilkacī bija mēness ,kas lēnām izslīd no mākoņu aizsega.

Pārtapis vilkacī zvērs sajuta asins smaržu ,kas nāca no ciemata puses lēnām no visām pusēm tām sāk tuvoties vilkači un Kristofers nebija izņēmums ,tikai atšķirība no lielākās daļas viņš pārvietojās klusi un uzmanīgi ,kustoties tikai ēnu apslēpts. Nonānics pie baznīcas viņš redzēja ,dažus medneikus un kādu meiteni ,kas lēnām noasiņo, smarža bija tik patīkama un tā pilnīgi vilka zvēru uz viņas pusi, taču vilkacis nekustīgs un nemanām sēdēja uz kādas būdiņas jumta piespiedies ,pie sienas ,kas veidoja mājai paukstinājumum ,un ,kas slēpa viņa ķermeni ēnā.
Vilkacis nenolaida acu skatienu no meitenes ,bet tomēr vēl neuzbruka un neizdvesa gandrīz nekādu skaņu.

[Šamanis]

Dante nolika meiteni un izvilka pistoles: Mēs paliksim šeit? viņš piegāja pie baznīcas loga un izsita to ar savu roku. Viņš apskatījās apkārt un ieraudzīja vilkati ,kas devās augšā pie viņiem. Viņš iesaucās: Mums te ir kompānija! viņš izvilka pistoles un kārtīgi notēmēja lai būtu precīzs šāviens galvā un pēc īsa brīža viņš ielaida divas lodes viņam galvā. Tas viņu uz laiku aizsturēs! viņš ielādēja nākamās lodes. Es nezinu cik ilgi vārēsim šeit noturēties. Tev būs jāpasargā meitene man vajadzēs nokāpt lejā un nogalināti to kroplīgo radījumu. Diemžēl ar lodēm tas nav iespējams tāpēc es iešu viņu censties no beigt tuvcīņā. to pateicis viņš piegāja pie Remīnas un iestūma viņai rokās vienu pistoli: Atceries, ka lodes viņus tikai uz laiku aizsturēs, lai tev veicas! un viņš noleca lejā, uzsākdams cīņu ar vilkaci. Viņš izvilka meistara Hvo doto zobenu un izstiepa to pret vilkati uzsaukdams: Nu, panāc tik šurp!

[Seila]

Terija negribīgi apstājās un palūkojās atpakaļ. Leobi bija pazudis no viņas redzes punkta un meitene atviegloti uzelpoja. Kaut gan cik nu daudz to varēja saukt par atvieglotu uzelpošanu nebija saprotams. Drīzāk viņa vienkārši sajuta, ka beidzot var rīkoties patstāvīgi. Ko tur Leo teica? Esot jāsameklē rezerves ieeja un to jā nobloķē. Ja mēs atrodamies baznīcā tādā gadījumā rezerves ieejas var būt vairākas. Vienai no tām loģiski spriežot būtu jāatrodas kaut kur aiz baznīcas altāra, bet otrai zem. Pa to, kas atrodas zem altāra es šaubos vai kāds vilkatis spēs tikt iekšā, jo tie apdraud mūs tikai tajā laikā kad ir pārvērtušies. Līdz ar to varam uzskatīt, ka pārvērties vilkatis nespēs uzkāpt pa stāvām kāpnēm pie kurām ir jāturās ar rokām. Tādā gadījumā jāmeklē eja, kura atrodas aiz altāra. Ko es arī daru. Tikai man nez kāpēc šķiet, ka šī baznīca nekad nebeigsies. Terija noskurinājās un smagi nopūtās. Nemaz nebija tik vienkārši izdomāt ko darīt un kā pareizāk darīt, kad skolotājs nestāvēja blakus un nesniedza mūžīgos vērtīgos padomus. Vēl viens neliels pagrieziens un meitene pamanīja nelielas durtiņas, kuras veda ārā uz ārpasauli. Par nelaimi meitenei daļa durvju bija atlauztas vaļā. bet aiz sienas bija dzirdama gaudošana un čabēšana. Durvis vajadzēja steidzami nobloķēt. Vienīgi ar ko? terija izmisīgi palūkojās apkārt.

[Šamanis]

Dantes cīņa risinājās kādu laiciņu. Viņš izvilcis savu zobenu leca virsū vilkatim iešķeļot tam pa kŗūškurvi, tas viņu sadusmoja.Pēkšņi vilkacis iekaucās un metās straujā uzbrukumā virsū māceklim, viņš pie sevīm nodomāja Nu nebūs labi! viņš pēdejā brīdī paleca malā, un gaisā lidojošais vilkacis nokrita uz zemes, ne par brīnumu viņš piecēlās atkal.Šoreiz vilkacis paspēja noķert mednieku, tas sagrāba viņu aiz kakla un piespieda viņu pie sienas, celtdams to augstāk un augstāk, māceklis lēnām piesarka, jo sāka trūkt gaisa.Nevarēdams noturēt viņam no rokas izkrita meistara Hvo dotais zobens.Viņš knapi varēdams iebāza divus pirkstus tieši viņam starp acīm.Vilkacis nobļāvās un iešķaidīja ar roku mācekļa vēderā. Pēc tam atlaida viņu, turēdams roku pie tagad ievainotajām acīm.Dante nokrita uz zemes piezemējoties uz muguras, mokoties sāpēs viņš nobļāvās Aaaaggghhh!, viņš ieraudzīja, ka pirkstu veiklība labi noderējusi: Tā tev arī vajag!Cietpauri! kārtējo reizi viņš aizrāvās ar izteicieniem.Māceklis nedaudz atkāpās no radījuma. Viņš vēlreiz pacēla zobenu no zemes un skrēja virsū vilkatim augstu paceldams zobenu.Viņš izdarīja veiklu cirtienu no gaisa, bet par nelaimi vilkatis paspēja izvairīties tāpēc Dante aizcirta garām.Radījūms atvilka spalvaino roku un iesita māceklim pa seju, viņš nokrita uz zemes, trieciens bija pamatīgs.Vilkatis piegāja klāt medniekam uz zemes un kad grasījās dot pēdejo triecienu, māceklis ar pēdejiem spēkiem iecirta tam labajā rokā.Radījums nokrita uz zemes asiņodams un tad māceklis ar grūtībām piecēlās, un nocirta tam galvu.Asinis notašķīja mācekļa drēbes un zobena asmeni.Tas bija paveikts, vilkacis nu gulēja uz zemes, māceklim tas bija izdevies. Pēc padarītā viņš nobļāvās: Beidzot!Tas viss ir........... nepabeigdams viņš nokrita uz zemes.Māceklis piezemējās sniegā, un asinis izplūda pa to.Uz zemes guļot, kaut kur prātā viņu uzrunāja kāda balss: Es ar tevi lepojos Dante.Balss līdzinājās meistara balsij, un tad viņš atslēdzās.

[Bizii van Dope]

Remīna uz mācekli paskatījās lielām acīm it kā turētu viņu par pasaules lielāku muļķi. Bet klusēja tikai vienu sekundi, lai arī nemaz nezināja, ko atbildēt uz šādu jautājumu. Viņa par to, godīgi sakot, nebija domājusi.
Cik ilgi varēsim. Kad vairs nespēsim pretoties vilkačiem, tad atkāpsimies un meiteni ņemsim sev līdz.medniece mierīgā, klusā balsī atbildēja. Jā, viņa patiešām tāda arī izskatījās. Tikai acis dzīvīgi mirdzēja, neslēpdamas spēku un enerģiju, kas kūsāja Remīnas ķermenī.
Bet pie reizes nebija nekādas nojausmas, kas varētu tagad notikt tālāk. Remīna vienmēr mēdza domāt uz priekšu, bet šoreiz nāksies samierināties tikai ar reakciju un iekšējiem jutekļiem, kas nepalaida garām gandrīz nevienu aizdomīgāku troksnīti. Tiem darboties nemaz jau nebūs tik grūti. Remīna bija visai uzvilkta. Visi viņas muskuļi bija saspringuši cieti. Taču miers kā apģērbs bija apņēmis sievietes ķermeni, lai noslēptu patieso ķermeņa izskatu.
Pēkšņs pavērsiens lika medniecei mazliet salīkt un miera plīvuram izsvēpēt gaisā, atklājot smalku uzmanību katram sīkumam, katram notikumam, katram tuvumā redzošo solim. Remīna atkal bija kaujas gatavībā, un viņas zobenā spoži atspīdēja pilnmēness sudrabainā gaisma. Sieviete jau atkal nezināja, ko darīt. Bet vārdi un pavisam dabiskas, pašsaprotamas idejas pārvēlās pār lūpām nedomājot, jo tā vienkārši vajadzēja.
Paliec te! Es došos tuvcīņā! Tu tam esi par jaunu un ne...brūnmate aprāvās un apmulsumā nolaida zobenu, ieraugot savā plaukstā guļam aukstu pistoli.
Remīna samirkšķināja acis un pacēla galvu, bet Dante jau bija prom. Viņai atlika tikai paspert soli uz priekšu un no augšas noskatīties kā jauneklis cīnās. Kas gan cits medniecei atlika. Ievainoto meiteni pamest nevarēja, tomēr, ja nu šim jaunulim draudētu briesmas, tad Remīnai nāktos steigties palīgā. Viņa nevēlējās, lai uz viņas sirdsapziņas guļ jauna, nepieredzējuša mācekļa nāve, kuru medniece nav mācējusi atturēt no cīņas, kam viņš nemaz vēl nav gatavs.
Te pagaidām bija mierīgi, taču cīņas kņada un suņa smaka piekļuva ar vien tuvāk un kļuva ar vien spēcīgāka.
Paldies.Remīna klusu nodomāja un cieši sažņaudza pistoles spalu. Arī otra roka bija gatavībā. Tikai gatavībā cirst.

Cīņa darīja vilkaču medniecei raizes. Māceklim Dantei gāja labi, bet ne pietiekami labi. Viņam vēl trūka cīņas pieredzes un mākslas. Viņam vēl bija jāmācās un jāatīstās, tāpēc vilkacis nodarīja jauneklim patiesu postu. Remīna kādu brīdi stāvēja noskatoties šajā cīņā, jo šaubījās vai būtu prātīgi atstāt ievainoto vienu, taču, ieraugot cīņas izšķirošo daļu, viņa juta, ka ir laiks iejaukties.
Remīna zibens ātrumā aizbāza pistoli aiz zobena jostas un metās lejā pie jaunekļa. Taču, kad sieviete nonāca pie puiša, vilkacis bija miris, bet pats varonīgais kaujinieks gulēja bezsamaņā asins peļķē.
Piesardzīgi paskatījusies apkārt, brūnmatainā medniece viegli un klusi notupās pie viņa. Remīna novilka cimdu un žigli piespieda roku pie mācekļa Dantes deniņu artērijas. Viņa paklusām atvieglotāk uzlepoja, jusdama sirds toņus atbalsojamies pret saviem pirkstu spilventiņiem. Māceklis bija dzīvs. Taču nebija nekādas nojēgas vai tās ir viņa asinis, vai vilkača.
Sieviete žigli atrāva pirkstus no Dantes deniņiem un ar strauju žestu uzvilka savu mīksto cimdu rokā. Viņa tupēja vienu kāju nolikusi uz zemes, otru ieliekusi celī. Remīna piesardzīgi palūkojās apkārt. Tas bija tikai laika jautājums līdz kāds vilkacis viņus abus pamanīs. Bet pēc palīdzības nebija ko cerēt.
Remīna uzstājīgi iepliķēja jauno mācekli.

[Forsaken]

Kristofers bija turpinājis vērot ievainoto meiteni, un pēc īsa brīža vilkacis nolēca no mājas jumta, ar gandrīz nedzirdamu skaņu un lēniem soļiem turpināja tuvoties tai. Izsalkums darīja savu, un viņš zināja, ka viņam ceļā stāv tikai vien lieta ,kuru viņš nekad nebija uzskatījis par pārāk lielu traucēkli vienīgi izskatīgu un viss proti Remīna. Gan jau tā pat vilkacis ar to viegli tiks galā un pēc tam arī piebeigs pārējos medniekus tieši tāds bija viņa šīs nakts plāns.
Tuvojoties viņai, pie barības pievienojās arī Dantes ķermenis ,kas pašlaik atradās bezsamāņā, un arī gan jau būs diezgan gards kumosiņš. Vilkacis lēniem soļiem turpināja tuvoties viņiem, nonācis mazliet tuvāk, viņš dzirdēja ,ka kāds vilkacis diezgan skaļi tuvojās viņiem vai vismaz devās uz šo pusi. Un tam noteikti bija jānovērš mednieces uzmanība, mazliet nogaidījis viņš pats atspērās no zemes, kad bija diezgan tuvu, un uzbruka medniecei no gaisa un vēl pie tam no mugurpuses.

[Bizii van Dope]

Sievietes brūnās acis ieraudzīja tuvojamies kādu vilkaci. Taču ausis sev aiz muguras saklausīja kādus citus zaglīgi smagus soļus. Un tie nevarēja būt nekādi apkalti zābaki. Tas bija cits vilkatis. Katra sekunde tagad bija no svara. Tāpēc jādomā bija ātri. Ļoti ātri. Vienai domai viena sekunde. Patiesībā vienkārši bija jāzin kā rīkoties, ja vēlējies nevien tikai glābt savu ādu, bet palīdzēt arī citam cilvēkam.
Remīna ar švunku izrāva pistoli, pavērsa pret uzbrūkošo vilkaci, nospieda mazo slēdzīti, kas pielādēja pistoli un, piemiegusi vienu aci, izšāva. Mērķēšana bija šīs sievietes stiprā puse un no viņas noteiktu iznāktu tikpat laba šāvēja ar pistoli kā šāvēja ar loku. Lode ietriecās vilkača stilbā, un tas paklupa.
Pāris mirkļi un zibenīga rīcība. Pistole tur, zobens makstī, jaunekļa pleci aptverti. Remīna bija tikai visai nedabiski tieva sieviete un tas, ko viņa tagad gribēja nosargāt viņu no vilkača zobiem.

''Reakcija. Tev ir vissasodītākā un nolāpītākā reakcija kāda jel kad piemitusi cilvēkam. Neviens nekad nevarēs tev pielavīties no mugurpuses.''galvā pēkšņi ieskanējās mednieces senā kunga un pavēlnieka Lielā meistara Valdoniona Valiona balss.
Viņa pieliecās un vilkacis pārlidoja pāri sievietes galvai. Remīna rāvās uz aizmuguri, bet paklupa no mācekļa Dantes svara un nokrita uz muguras, tomēr aizrāva viņu prom no vilkača ķetnām. Sieviete pacēla galvu no zemes, vienu aci piemiegusi. Viņas tievās rokas vēl joprojām stingri turēja jaunekļa plecus.
Vieglas trīsas. Patiesi. Remīna viegli drebēja.
Nebija laika. Nebija laika. Abi vilkači tūlīt, tūlīt atgūsies. Vilkacis ar lodi kājā jau bija puslīdzpiecēlies un tas bija divu minūšu jautājums līdz tas atkal metīsies virsū, bet šis, kas tagad uzbruka, uzbruks tūlīt. Vēlreiz. Tagad.
Nāves briesmas.
Medniece uzspirinājās sēdus un pagrūda mācekļa nevarīgās miesas malā. Viņas rokas trīcēja vēl vairāk un stiprāk. Taču Remīna ietiepīgi tvēra pēc sudraba bultas un loka.
Pusminūte tvērienam. Vēl viena minūte šāvienam. Trāpīts mērķī. Sašautais vilkacis gulēja beigts gar zemi. Sudraba lāsts pār nešķīsto.
Remīna uzlēca kājās un viegli pārlēca Danti bīstami tuvu aplecot līkumu ap pēdējo palikušo vilkaci. Viņa ātri aizbāza loku aiz bultu maka un atkal izvilka zobenu ar sudrabainu, kareivīgu šķindoņu. Medniece panāca vilkacim vēl mazliet tuvāk, cieši veroties tā purnā. Viņa nedrīkstēja pieļaut, ka tas saplosa bezpalīdzīgo Danti vai kaut vai tikai iekož tam. Tā tik vēl viņiem trūka. Vēl vienu vilkaci. Tāpēc tagad Remīna novērsīs šī zvēra uzmanību. Varbūt tomēr viss vēl varētu iznākt labi. Tikai mazliet lēcienu, spērienu, izveicības un, tad... cirtiens un vilkača vairs nebūs.

[Forsaken]

Vilkacis lēniem soļiem turpināja tuvoties viņai, jāatzīst ,ka Kristofers bija pie pilnas apziņas, bet tagad viņš vienkārši domāja skaidrāk, un šis ķeremenis viņam bija devis daudz lielākas iespējams kā jebkad pirms tam. Un viņš patiešām negrasījās neko mainīt šajā ziņā, viņam godīgi sakot pat patika būt vilkacim, tas deva viņam neierobežotu spēku, un kopš viņš sāka aptvert šis domas, zvērs viņā kļuva mazliet mazāk valdonīgs, un viņš arī ieguva kaut kādu spēku par savu ķermeni.
Viņš turpināja lēniem soļiem tuvoties viņai ,un vilkača sejā parādījās kaut kas iespējams pat varētu atgādināt smaidu. Viņš atspērās un pārlecis pāri meitenes galvai uzlēca uz kādas mājiņas jumta radot nogruvumu ar tās dakstiņu jumtu, un ar ķepas palīdzību daļu no tiem aizista Remīnas virzienā. Pēc brīža atspēris sekoja arī uzbrukums no viņa puses. Šoreiz vienkārši cenšoties izsists viņai ieroci no rokām neko vairāk.

[Šamanis]

Dante atvēra acis, viņu pamodināja cīņas skaņas.... viņš atbalstījās pret sienu un lēnām piecēlās kājās...viņš izvilka meistara doto pistoli un iestumdams roku kabatā viņš atrada vēl palikušas dažas lodes.Viņš pielādēja ieroci un skrēja pie vilkača, kas grasijās uzbrukt medniecei, viņš kārtīgi, bet veikli notēmēja vilkatim galvā un izšāva, pirms tas bija paspējis uzbrukt medniecei.Viņš pieskrēja tuvāk medniecei, un kā šķita bija aizmirsis savu zobenu vietā kur tas bija izkritis, tādēļ nācas palikt pie pistoles.
Viņš veikli ielādēja nākamo lodi, un iešāva vilkatim kājā uzsaukdams medniecei: Nāc, mums jādodas....drīz viņš atkal būs gatavs uzbrukt... vismaz man tā liekas..... viņš paņemdams mednieci aiz rokas sāka skriet uz priekšu, cenšoties attālināties no vilkata.Skriedams ar mednieci pie rokas viņš teica: Paldies, ka mani pirmstam paglābi, bez tevis es jau būtu beigts....es tiešām to spēju novērtēt, viņa vaigos sāka parādīties sārtums.Viņš ielādēja pistolē nākamo lodi.

[Hworang666]

Pēc trieciena ar kādu nezvēra ķetna ietriecās mednieka ķermenī pārējie varēja vien noskatīties, kā Hvorangs smalki pārlido pāri trešdaļai baznīcas, lai piezemētos krēslos. Par brīnumu sev un vilkatim, viņš tur nepalika guļot, bet gan uzreiz paslīdēja zem pārējiem krēsliem, tādējādi apgrūtinot savu atrašanu. Tik ātri mani vēl rokā nesadabūsi... Viņš domāja, kamēr uz vēdera līda pēc sava arbaleta, kas gulēja samērā netālu - vien 6 krēslu rindas. Pēkšņais skaļais rūciens un vilkatis, kas tuvojās, plosot krēslu rindas un nākot tuvāk Hvorangu neiepriecināja. Bet iemeslu pasteigties - deva gan. Mednieks sāka ātrāk rāpot uz vēdera un mirklī, kad jau gandrīz bija saniedzis arbaleta rokturi, viņa priekšā parādījās vilkatis. Labi barots, ja tā par tiem varētu teikt... Atpletis rīkli, tas sniedzās uz mednieka rīkles pusi, bet mednieka labā roka uz mirklīti pazuda piedurknē un pēc sekundes tajā parādījās trīs mazas bumbiņas. Viņa slepenais aprīkojums - dūmu bumbiņas. Strauji iemetis tās nezvēram acīs, Hvorangs nepievērsa uzmanību gaudošanai un paķēris savu loku, pārlādēja to un tieši mirklī, kad vilkatis atvēra acis, Hvorangs nospieda gaili un abas bultas ar klusu šņāpoņu ietriecās nezvēra galvā. No kā tāda iespējams izvairīties nebija... Tā, kur tagad ir mans māceklis? Hvorangs pajautāja uzvelkot kārtīgāk savas drēbes un savācot savus ieročus.

[Bizii van Dope]

Remīna ar pūlēm, sekodama līdz tam, kas notiek viņai vispapkārt un ko pati dara, pieliecās, ar rokām aptverot galvu, lai aizsargātu savu galvu no dakstiņu trieciena, ja kāds nebūtu pārlidojis medniecei pāri. Labāk rokas, nekā smadzenes. Sieviete arī aizvēra acis, sekodama cilvēciskajam impulsam. Pie reizes Remīna izstrādāja rīcības plānu nākamajiem cīņas mirkļiem. Vajadzēs pielietot visu to izveicību, kas viņai ir, un censties nepatrāpīties nevienam vilkacim pa kodienam, tad abus nogalināt un mēģināt jauno mācekli uzmodināt un, ja tas neizdodas, tad saukt pēc palīdzības, bet, ja nē... nē, par to labāk nedomāt. Viss izdosies... viss izdosies... Bet, ak, cik sarežģīta situācija. Viens solis nepareizi tā vai tā, vai novirze no aptuvenā plāna, un viss būs cauri.
Pēkšņi kāds satvēra Remīnu aiz rokas un, uzrāvis viņu kājās, metās raut prom. Medniece savā apjukumā klenderēja prom un samulsusi palūkojās apkārt un ieraudzīja, ka viņas roku satvēris jaunais māceklis, kuru brūnmate bija centusies glābt no vilkaču zobiem, riskējot pati ar savu dzīvību. Medniece vienā mirklī atguvās no mulsuma un strauji, bet viegli izrāva savu roku no mācekļa tvēriena. Viņa pielika soli un ar nākamo mirkli jau bija vienu soli priekšā māceklim. Remīnas acis bija ieguvušas akmenscietu mirdzumu un seja iezīmējusies asāka viņas nopietnībā.
Nav par ko.Remīna klusu nopurpināja, pamesdama uz jaunekļa piesarkušajiem vaigiem asu skatienu. Jaunā sieviete bija mazliet sašutusi par mācekļa uzdrošināšanos sarkt un buldurēt viņas klātbūtnē. Taisni vai likās, ka tas jaunais puisietis būs iemīlējies vienas dzīvības glābšanas dēļ. Remīna par labu tagad izlēma norobežoties.
Pieliec soli vēl!sieviete asi nokomandēja un, iebāzusi zobenu makstī, izvilka pistoli. Viņa uzmeta tai nelietpratējas aci, tomēr likās, ka vēl kādas lodes tajā ir palikušas. Remīna to atkal pielādēja un atskatījās pār plecu. Brūnie, mežonīgie mati brīvi plīvoja, bet acis bija sākušas mirdzēt kā mežonīgai meža kaķei vai jebkuram uz medību takas izgājušam meža dzīvniekam, kas iededzies savā uzdevumā. Adrenalīns.
Skrien atpakaļ uz baznīcu un mēģinam sameklēt kādu citu mednieku. Mums vajag aizsardzību un... atpūtu.sieviete pēkšņi smagi nopūtās, taču šo pēdējo vārdu izrunāja klusi.Pārlūkosim tavus ievainojumus. Vai neesi kaut kur saskrāpēts vai sakosts.viņa pameta īsu, profesionālu skatienu uz mācekli Danti.
Atpūtu vajadzēja. Pilnīgi noteikti vajadzēja. Gan garīgo, gan fizisko.

[Šamanis]

Dante izdzirdēdams par to, ka medniece, grib apskatīt ievainojumus atteica viņai teikdams : Man viss kārtībā! Tas, ka esmu māceklis nenozīmē, ka esmu slikts mednieks... un es nedomāju tevi te atstāt vienu..... Vilkaču šeit ir ļoti daudz.. un lai arī kā....es neapšaubītu tavas labās cīņas spējas...tas tomēr ir bīstami! viņš atskatījās vai netuvojās vilkači.Mēs varētu kopā sameklēt meistaru Hvo, viņš noteikti varētu pietiekami labi palīdzēt... viņš droši noteica un skatījās uz mednieci..