Vilkaču medības. Nolādēto ciemats., PG-16, [C][PZP] Opcijas

[Džūna]

Nomaļajā Transilvānijas ciemā Sibiu pulkstenis tikko nozvanījis divpadsmit dienā un bija sācies sniegputenis. Pilsēta, kas sastāvēja tikai no zemiem koka namiem bija pilna dzīvības. Pa ielām staigāja jautri čalojoši cilvēki. Sniegpārslas, vērpetēs griezdamās, krita lejup. Tukša bija tikai viena iela un uz tās fona izcēlās kāds vīrs- vienīgā dzīvā dvēsele, kas atradās ielas pašā galā. Viņš bija nopietns, domās iegrimis un mugurā tam bija mācītāja sutana un viņš stāvēja pie kroga „13 raganas” durvīm. Mācītājs lūkojās tālē un gaidīja. Cerēja, ka vēstules sasniegušas adresātus.

[Hworang666]

Ceļā, kas ved uz Sibiu valdīja klusums. Vējš pūta mierīgi, neviena netraucēts. Tikai kādi divi stāvi ar kājām braši soļoja gar paša ceļa malu, censdamies palikt paēnā. Abiem diviem bija kapuces, tādēļ sejas pamanīt nebija viegli. Pirmatnējo iespaido noteikti veidotu, ka abi šie cilvēciņi (vai vismaz viens no tiem) bija par kaut ko ļoti uzmundrināti.
Hermanstādē nu gan bija jautri, vai ne, Dante? Hvo pajautāja savam māceklim. Tā vien liekas, ka ikviens ciemata iedzīvotājs nu tevi pazīs! Hvo turpināja smaidot. Kā nekā, tu tur biji pats pirmais, kurš tur bija pacenties tik īpaši, lai nogalinātu to vilkati, ka nebiji pamanījis, ka ķerot viņu, tu pašrocīgi nojauci pilsētas labāko bāru... Pēc pēdējā teikuma likās, ka viņa seju no smaidīšanas saraus krampjos. Bet, ja tā kārtīgāk padomā, tad tu nogalināji jau ceturto... Malacis! Uz mirkli pārtraucis smaidīt, mednieks secināja. Tā tik turēt... viņš uzmundrināja biedru, kas nemaz neizskatījās tik ļoti jautrības pārņemts, kā pats Hvo. Ja tā padomā, tad jau tas tāds ūķis vien bija... Un arī ugunsdzēsējiem beidzot pēc ilgāka laiciņa bija ko darīt... smaids Hvo sejā palika plašāks.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 17.01.2007 16:35

[Džūna]

Pie apvāršņa parādījās pirmie stāvi. Viņi nāk. sirmais garīdznieks nodomāja. Arī pilsētas iedzīvotāji bija pamanījuši tuvojošos svešiniekus un gandrīz vienā acumirklī pilsēta bija kā izmirusi- pilnīgi visi Sibiu iedzīvotāji iebēga savās mājās un aizrāva ciet logu aizvirtņus. Māņticība šajā ciemā bija spēcīgāka par visu. Beigu beigās, mācītājs bija palicis viens.

[mr Bl@ck]

Abiem pārējiem stāviem aizmuguras parādījās vēl kāds stāvs, vīrietis melnā apmetnī un ļoti platā platmalē kas slēpa viņa bālo seju ar šaurajām lūpām. Skatiens gan bija caururbjošš un vērās ktrā pretin ņākošajā kas steidzās pazust tālāk no acīm. Uz muguras svešiniekam atdusējās maksts ar smagu zobenu. Nāvīgs ierocis. Izskatījās ka tas ir viņa vienīgais ierocis, bet kā pats Džeks sacīja: Es esmu pārsteigumu pilns.
Priekšā ejošie mednieks un māceklis sarunājās, diezgan skaļi sarunājās. Uz Džeka lūpām uzziedēja sarkasma pilns smaids ieklausoties vārdos. Melnais apmetnis turpināja plīvot kad Džeks devās uz mācītāja pusi drī viņa caururbjošais skatiens grauzās māītājā vērodams, domādams

[Eņģeļu gūstekne]

Dreiks ģērbās gaidāmajam gājienam, kamēr Aurelius, viņa tēvs bažīgi kravāja vēstules smagajā ādas somā, atkal bija jāpiegādā pasts, vecais vīrs atkal un atkal atkārtoja. -Tu neesi radīts tādiem uzdevumiem, dēls, kādēļ tu man to nodari, tas nav pareizais ceļš, attopies reiz, piedod tiem grēcīgajiem zvēriem.- Dreiks novērsās. Tēvs, tā ir mana sūutība. Neko vairāk viņš nepateica, viņam nepatika izplūst garās runās. Aurelius smagi nopūtās un apķēra dēlu, -Tādā gadījumā, sargi sevi, lai Dievs tev stāv klāt, es ticu, ka reiz pienāks diena, ka tu sapratīsi un atgriezīsies, ka piedosi un dzīvosi ikdienišķu dzīvi, ikdienišķā ciematā.- Pēc šiem vārdiem vīrietis atlaida Dreiku un aplicis ap kaklu biezu vilnas šalli, apmetnī ietinienies viņš izgāja ārā. Dreiks tikai noskatījās Un klusi noteica Es nekad neatkāpšos. Pēc tam, viņš atvēra lielo koka skapi un izvilka savu šķēpu, pie tā bija piekārts kuloniņš ar mazu vilka galviņu, tas kādreiz bija piederējis viņa mātei. Pēc tam puisis somā ielika savu arbaletu un sudraba bultas, viņam nepatika izmantot šo ieroci, tāpēc viņš parasti to nobāza ārkārtas gadījumiem. Sekojoši Dreiks atvēra kādu atvilkni un izvilka astoņus sudrabā kaltus metamos nazīšus, salicis tos smagnējajos ādas zābakos, kas viņam bija kājās, Dreiks uzskatīja, ka ir pietiekami gatavs atkal atgriezties ierastajā rutīnā ar savu senseju mācīties nogalināt vilkačus. Dreiks aptina ap kaklu šalli, uzlika galvā melnu hūti un uzvilcis kādu nobružātu, bet mīļu jaku izgāja ārā. Durvis tika aizvērtas un uzmanīgi aizkrampētas.
Dreiks nogriezās kādā šķērsielā, pēc tam vēlreiz pa labi un visbeidzot nokļuva netālu no mācītāja. Priecēja doma, ka ciematnieki beidzot ir pazuduši savās mājās, viņam bija apnikuši dažkārt pievērstie skatieni. Puisis nolieca galvu mācītāja priekšā, balti melnie mati sakrita priekšā sejai. Sveicināts, svēto tēv! Dreiks sasveicinājās ar mācītāju un atkal uzlika galvā hūti ko pieklājības vadīts bja paspējis noņemt. Vienā rokā atradās šķēps, uz muguras mugursoma ar arbaletu, bultām un vēl dažiem ceļam noderīgiem sīkumiem, otra bija brīva. Māceklis pagāja malā un vēroja ceļa galu, gaidot savu skolotāju, arī viņam drīzumā bija jāierodas.

[Pūķēns Sāra]

Caur sasnigušo sniegu, uz ceļu uzjāja kāds stāvs, tas apstādināja zirgu, gaidīdams kamēr otrs viņam sekos. Bija mērots tāls ceļš, un ne vienmēr tas bija vedis pa ceļu, kurš bija tik mīlīgi aicinājis. Laika, drošības un vienkāršu untumu dēļ tas bija pārāk bieži pamests.

Stāvs palūkojās uz atpakaļu, sejā iesitās sniegs un kapuce tur neko nepalīdzēja. Terij, pasteidzies. Es vēlos ātrāk tikt tai ciematā. Ar galvu viegli tika pamāts uz viena ceļa pusi, kur varēja saskatīt ciematiņu. Zirgs neapmierināts nomīdījās un pie sevis nobubināja, kaut ko tikai sev saprotamu. Klusu draugs, klusu, gan jau tu arī tiksi pie sev pelnītas atpūtas. Vīrietis pieliecās un papliķēja pa zirga kaklu, tas acīmredzami nomierināja lopiņu un tas, beidzis mīdīties, stalti izslējās. Vīrietis atkal palūkojās uz atpakaļu, gaidot savu mācekli, kura atkal māžojās.

[Seila]

Paskaties! paskaties cik skaists sniegs...Nu kāpēc mums ir jāsteidzas? Tu nekad neapstājies un nepagaidi. Tu nekad neskaties apkārt, bet sniegs ir tik burvīgs Meitene nemaz nesteidzās un šķita esam pilnībā iesaistījusies sniegpārsliņu rotaļā. Viņa izskatījās tik līksma un sasārtusi, ka nebija iespējams uz meiteni dusmoties pat tagad, kad bija jāsteidzas un tuvojās sniega vētra. Meitene to šķita nemanām. viņa bija iegrimusi savās rotaļās.

[Pūķēns Sāra]

Puisis nogrozīja galvu, Un ko tu gribi, lai es daru? Lai lecu nost no zirga, atmetu visus darbus un metos taisīt sniegavīrus? Leo to pateica pietiekami nopietni, lai meitene saprastu, ka viņam nav prātā joki, kaut bija jūtams, ka puiša seju rotā smaids, kuru nosedza kapuce. Labāk pasteidzies, drīz sāks putināt un mūs jau gaida. Zirgs nesteidzīgā solī sāka iet uz priekšu kā sapratis saimnieka domas.

[Seila]

Meitene skumji palūkojās uz sniegpārsliņām un turpināja ceļu paklausīgi slādama no mugurpuses savam skolotājam. Tomēr ilgi tas nevilkās, jo tagad viņa jau bija tam blakus un šķelmīgais smaids atkal rotāja meitenes sejiņu. Bet tur? Vai tur, kad nonāksim galā tu nāksi kopā ar mani uzcelt sniegavīru? Viņa izklausījās tik nevainīga un lielās zilās acis uzmanīgi vērās skolotājā, lai pamanītu, ja tas paliek dusmīgs.

[Pūķēns Sāra]

Ja dievs pastāv, viņš parūpēsies, lai tas līdz tam brīdim nokūst. Leonards pie sevis nočukstēja, un tad skaļāk iesāka, Kad tur nonāksim, es tev saku, laika tādām lietām nepietiks. Pirksti palaida vaļīgāk zirga pavadu, un tas sāka lēnām rikšot. Tādēļ izbaudi vēl to cik vari tagad, tikai neatpaliec. Zirgs jau auļoja uz priekšu pa celiņu, tā likdams vējam nopūst no galvas kapuces, atklājot jauneklīgu seju ar nevaldāmiem matiem.
Negaidīti un ar spēcīgu kustību zirgs tika apstādināts, acis pievērsās pēdām, kas jau bija viegli aizputinātas.

[Seila]

Neuztraucies, skolotāj. Es neatpalikšu. Meitene priecīgi pagrieza savu zirdziņu nedaudz uz sāniem un apstājusies nokāpa no tā un sāka velt viss parastāko sniega vīru.
Būs sniegavīrs jauks
Būs sniegavīrs balts
Būs sniegavīrs stalts
Un nekusīs tas nekad...
Meitene pie sevis dungoja dziesmiņu un viņas sejā rotājās bērnišķīgs smaids. Viņa bija priecīga un apmierināta ar dzīvi pat nenojausdama, kas viņa un viņas skolotājam drad.

[dark_one]

Anita palaida savu melno ērzeli klusā riksī, zinādama, ka sniega vērpetes viņu paslēps no nevēlamiem skatieniem. Vāverādas kažoks brīvi plīvoja aiz muguras, ļaujot sniegpārslām brīvi klāties uz baltās zīda blūzes un tur pat arī izkusa. Nebija jau tik auksts. Arī mācītājs, skat, vienā sutanā. Nez kuro stundu jau stāv?
Melnais ērzelis iezviedzās sveicienam un jātniece laiski noslīdēja pār ar melno, pūkaino vilnu klāto sānu.
"Regis, Anite de Regis Jūsu rīcībā, " viegls aizsmakums balsī liecināja, ka ziemas siltums tomēr tapis pārvērtēts.
Rudā vāverāda, melnā bize - uz baltā sniega fona medniece izskatījās satriecoši. Ja vien ne noslēpumainās skumjas acīs.

Šo rakstu rediģēja dark_one: 17.01.2007 19:15

[Pūķēns Sāra]

Leonards palūkojās uz atpakaļu un stipri pārsteigts atklāja, ka Terija veļ sniegavīru. Ko gan Dievs, es esmu nodarījis?! Puisis apgrieza zirgu, skatiens vēl pakavējās pie pēdām, bet tad zirgs negribīgi aizgāja atpakaļ pie sava biedra.
Vīrietis noleca no zirga un izņēmis, no pieliktajām somām pie segliem, vienu zobenu ielika to makstī, kura bija uzlikta uz muguras. Terij, pasaki, ko tu dari? Ar sataustāmu neapmierinātību viņš noprasīja un pagāja pāris soļus uz meitenes pusi, iebrizdams sniegā. Kapuce vēl joprojām nebija uzlikta un sniegs sitās puiša sejā un ieķērās matos. Ar to, lai tu baudi, ko vari tagad, nebija domāts sniegavīra būvēšana. Es vēlējos, lai tu vienkārši... Leo atsvieda ar roku skaidrošanai, viņš tāpat zināja, ka tā būs tikai lieka nervu bojāšana.
Varbūt mēs varam turpināt ceļu? Pēc kāda brīža, nolūkojies meitenē, vīrietis ierunājās, kaut gan viņu māca šaubas, ka jēga šim jautājumam nebija nekāda.

[coldy]

Sirīna brida pa sniegu , ciems jau bija diezgan tuvu cik varēja spriest no ugunīm un tas bija diezgan iepriecinošs fakts ņemot vērā to ka viņas zirgs bija izlēmis nosprāgt pirms pāris kilometrim un tagad viņai bija jāiet ar kājaām, kas nemaz nebija tik viegli. Kaut kāds mācītājs bija jāsatiek pie trīspadsmit raganām vai kur (ko mācītājs dara pie trīspacsmit raganām patiešām bija ļoti interesanti un to viņa gribēja uzzināt). Protams ka jauns darbiņš arī nenāktu par ļaunu un tas jau nenoliedzami bija galvenais temats.
Priekšā spiedzīgā balsī pīkstēja kaut kāds skuķis, neizturami patiešām, brīnišķīgāks par to bija tikai fakts ka viņa sāka ņemties pa sniegu. Izskatījās ka zirgs viņai vairs sevišķi nav vajadzīgs un Sīra nekavējās. Melnais apmetnis uz baltā sniega fona gan izcēlās pietiekoši bet tā kā viņa bija ātra un veikla, tad nepagāja ne acu mirklis, kad viņa nepamanīta pielavījās klāt zirgam bez jātnieka, uzleca sedlos un aizauļoja atstājot skuķi un to otru pie sniegavīriem. Divus zirgus viņai šobrīd nevajdzēja.
Tā 13 raganas, izskatījās pēc īstās vietas.
- Vakars labs, esmu Sirīna De Kalivilona, Sīra. Jūs man laikam vēstuli atsūtījāt. - Sīra noleca no zirga.

Šo rakstu rediģēja coldy: 17.01.2007 19:35

[Elven]

Crisophers beidzot pec ilga ceļa bija nonacis Sibulu. Sniegs parslas sitas viņam sejā. Viņš pēc tik ilga laika bija atgriezies Transilvānijā un viņš beidzot bija atradis vietu kur atrodas viņa vecāku slepkava. Viņš atcerējās kā dažās bērnības dienās bija ar tēvu un brāli devies Sibulu. Cristophers bija pametis vienīgo draugu kas viņam šajā pasaulē bija Levingu, kaut arī viņš pats zināja, ka Levings ir traks angļu izgudrotājs, bet tas bija viņa vienlaikus labākais un vienīgais draugs. Levings bija arī viņam atstājis divas atvadu dāvanu neparastu nazi. Viņš vēlreiz pārbaudīja vai viņam viss ir līdzi un devās iekša pilsētā. Piesējis zirgu un paņemis visus ieročus un mugursomu viņs pilnība aiztaisīja melno mēteli sakārtoja platmali, atmeta uz aizmuguri blond-brūnos matus un devās tālak pa kādu tukšu ieliņu uz kroga „13 raganas” pusi. Arpūs tās viņš redzēja dažus stāvus tāluma, tie bija vienīgie visā ielā. Ejot tuvāk viņš saprata, ka tas ir mācitājs un daži vīri.
Viņš piegāja klāt macītājam un to uzrunāja - Sveicināti, mani sauc Cristophers Fon Nogards , ja nekļudos jūs man sūtijāt šo vestuli. - izvilcis no mēteļa kabatas salocītu vēstuli viņš to parādija mācītājam

Šo rakstu rediģēja Elven: 17.01.2007 19:54

[Bizii van Dope]

Raitā, bet mierpilnā solī kroga durvīm tuvojās sieviete brūnā samta apmetnī. Kapuce bija uzmaukta galvā un kastaņbrūnie mati vienīgie nepaklausīgi spurojās no tās ārā.
Uz muguras bija loks un bultu maks, bet ap slaiko vidukli brūna ādas josta. Apmetnis apņēma visu sievietes augumu un bija redzams tikai zobena rokturis. Rokās bija mīksti, pieguļoši briežādas cimdi.
Viņa tikai jau esot gandrīz pie kroga durvīm pacēla noliekto galvu un novilka kapuci, un tieši tad medniece Remīna bija klāt.
Viņa apstājās un palūkojās apkārt. Šur tur manīja pa cilvēkam, taču nekādu sarunu uzsākt Remīna nevēlējās, bet drīzāk aplūkot visus te esošos no malas.
Sieviete sakrustoja rokas uz krūtīm un sāka pētīgi katru noskatīt.

[Margo]

Elians jau dienu bija pavadījis ciemā. Viņš soļoja uz kroga "Trīspadsmit raganas" pusi.
Sniegs bija ieķēries matos, jo Elians nebija uzlicis kapuci. Silts ceļojuma apmetnis sniedzās nedaudz pāri celim. Uz pleca bija ceļasoma. Uz muguras bultu maks un loks. Zobens bija paslēpts zem apmetņa, bet tā maksts gals spraucās ārā no ceļojuma apmetņa.
Nedaudz samiedzis acis puisis lieliem soļiem devās uz kroga pusi. Tas jau bija saredzams. Pie tā bija jau bariņš ļaužu.
Elians lūkojās pēc sava jaunā mācekļa. Brīžam viņš nožēloja, ka to puisi paņēmis savā paspārnē. Lai gan izturējās kā vīrs bija vēl īsts zaļknābis.
Solis tik palēnināts, kad līdz krodziņam bija atlikuši pāris metru. Sejā nebija redzamas nekādas emocijas. Viņš klusēja.

[Šamanis]

Nu, jā, varbūt tev tas liekas smieklīgi, Dante atsāka runāt ar savu meistaru. Bet man kaut kā neliekas, ka tu justos ļoti laimīgs, ja tev virsū nāktu krodzinieks ar rungu rokās, un viņa sejā būtu redzama vēlme ielauzt tavu galvaskausu. viņš sarkastiski paskatījās uz Hvo.
Kad viņi ienāca pilsētiņā, jaunais māceklis dzirdēja, ka viņu uzrunā kāds mūks. Jeb arī viņš runāja ar meistaru? Ehhh... Hvo? Par kādu vēstuli viņš īsti runā? Dante ieinteriģēts pajautāja.

[mehaniskais koli...]

Dženifera stalti sādāja baltās ķēves mugurā ietinusies apmetnī ,viņas mati bija piesniguši un viņa klusi dungoja galma dziesmiņu.Ieraugot ciemu viņa metās aulekšos ,netālu no ciema jau stāvēja viens jātnieks ,Dženifera to nopētija pašaujoties tam gatrām uz ciemu,pie paša ciema viņa lika ķēvei braši soļot.Uz ielas bija pilns ar cilvēkiem,bet viens izskatijās kādu gaidām ,piejājot tuvāk atklājās ka tas ir mācītājs un pie tā stāvēja jau bariņš cilvēku.Viņa piejāja viņiem tieši klāt"Vai jūs gaidāt grāfieni Dženiferu De Lorēnu,ja tā prieks iepazīties?"viņa pieklājīgi noteica vēl projām sēžot uz sava zirga.Uz muguras viņai bija loks un bultu maks un pie jostas mirdzēja sudraba zobens.

[Eņģeļu gūstekne]

Dreiks netālu no kroga saskatīja savu skolotāju, puisis noņēma cepuri sveicienam un viegli uzsmaidīja. Skatiens liecināja"nu ko atkal tiekamies" Jaunais puisis uzlika hūti atpakaļ unn pakāpās dažus soļus tuvāk savam skolotājam, tāpat kā parasti Dreiks runāja maz. Esiet, sveicināts! Viņš pamāja, bet vairāk vārdu pār lūpām nepārkāpa. Ar Elianu viņi bija laba komanda, jo neskatoties uz to, ka mednieks bija vienpatis un runāja maz, bet Dreiks priekpilns pozitīvisma iemiesojums, kurš arī runāja maz, vai arī mīklās, viņi abi sapratās no pus vārda.