Kas ir pūķi? Opcijas

[Kill and Ded]

Kopumaa es jau zinu kas ir Puukji vai arii Dakoni.Kad Biju mazinsh domaaju ka tie ir Ruukji Bet tagad zinu ka tie nav ruukiishji.Bet tagad zinu ka puukji ir mistiski radiijumi.Kas spljauj uguni,lido ai un ko tur veel dara... manupraat puukji ir izgudroti...

[Erasmus]

Nēē!! Pūķi eksistē es pats sev vienu gribētu!
Visstulbākie pūķi ir M.Zariņa grāmatā "Rūķi un Pūķi", kur pūķi tādi paši rūķi vien nelietīgāki ir..

[Haleja]

Nemaz negribu par tiem ugunsrijējiem neko zināt!!!!

[Kalevale]

Es domāju, ka pūķu nav, bet te būs info par pūķiem Latvija (laikam) sen lasīju, neatceros!!!

Pūķis ir mantas vilcējs gars, kuru var iegūt jebkurš cilvēks, zinot īpašus tā iegūšanas paņēmienus. Visvairāk ziņu par pūķa iegūšanu un darbību atrodamas K.Strauberga “Latviešu buramvārdos”. Par pūķi ir daudz teiku un nostāsti, bet gandrīz nemaz pūķis nav minēts tautasdziesmās, kas norāda uz tā salīdzinošo jaunumu.
Pūķi iegūt var diezgan daudz veidos - gan to nopērkot par dālderi, sidraba rubli, ogli, dzelzs gabalu utt., gan pārmantojot no iepriekšējā pūķa saimnieka, gan izaudzējot no gaiļa dētas olas un citādi.
Pūķi var pirkt Rīgā pie namnieka. Jāpērk par sidraba naudu, bet par to jāapsola paša, sievas un bērnu dvēseles velnam.. Namnieks iemet 15 kapeiku gabalu ugunī, kas tur dancodams un ar dzirkstelēm sprēgādams sadeg. Lai redzot, ka tā arī degšot pircēja dvēsele. Ja tomēr grib pūķi pirkt, tad pircējam iedod kastītē jeb maisā: vai kaķi, vai kurmi, vai zirga pineklu, vai citu kādu dzīvu vai nedzīvu lietu par zīmi, ka pūķi ir nopircis. Mājā pārbraucis, saimnieks, lai labdienas vietā saka sievai: «Nu. sieviņ, velns tavā un manā sirdī.» Tad palaiž to kustoni, ko pircis, vaļā, jeb noliek to pirkto lietu nosacītā vietā.
(Pūķi var arī pats mājā izaudzēt.) Deviņi gadi vecs gailis dējot vienu olu, šī jānēsā deviņas nedēļas padusē vai azotē, tad no šīs olas izperinoties putns, kas esot pūķis. (Pēc Grāvendāles varianta (ibid. 16, 19) gailim jābūt melnam). [1. Skolotājs D. Dambergs Smiltenē. R. Auning, Drachen-Mythus, 33. 44. - LPT]
Pūķa saimnieks nekādā gadījumā nav ieredzēts cilvēks apkārtējo vidū, jo pūķis velk labību un citu mantu no apkārtējiem cilvēkiem, tai skaitā kaimiņiem.
Kurzemē ap Ēķingrāvi un Vidzemē ap Kalsnavu priekš 50 gadiem ticēja, ka tam, kam pūķis klausot, šis (pūķis) sanesot naktīs pa dūmu ceļu mantas. (Par dūmu ceļu tolaik nosauca to caurumu jumta šķorē, pa kuŗu dūmi mēdza ņemt ceļu no kurināmām vietām). Bet ja kāds, pūķi gaisā redzēdams, uzminot pūķa pieturētāja vārdu, tad pūķis pārsprāgstot un tam visa manta izzūdot. Pārvērsties par pūķi un aplasīt kaimiņiem svētību esot velna skola. Vēl tagad saka par tādu, kam laicīga manta vairojas: «Viņam ir pūķis!»
Netālu no Ēķingrāves, gar vienām mājām braucot, mans vedējs piepēži izsaucās: «Re, re, kur pūķis!» un nokrustījās. (Tas bija nakts putns, kaš lidinājās un pazuda pa dūmu ceļu.) Pūķa uzdevums bija sanest pa jumtu mantas. [21. P. Alunāns Ēķingrāvē. Balss 1879. g. nr. 84 LP, VlI, II, 734, 4. - LPT]
Cilvēks ar pūķa iegūšanu savu dvēseli pārdod Velnam.
Nabaga saimnieks aizbraucis uz Rīgu pūķi pirkt, jo tur namnieki pārdevuši viņus par dālderi gabalā. Jā, un kā nu iedevis namniekam to dālderi, tā tas iemetis viņu krāsnī - krāsns pilnās liesmās degusi - teikdams: «Ja gribi, lai tava dvēsele tāpat ellē danco, kā šis dālderis krāsnī, tad še - ņem to pūķi; bet ja ne - neņem!» Saimnieks paskatījies krāsnī un ieraudzījis, ka dālderis nejauki pa uguni lēkā un, negribēdams savu dvēseli vellam atdot, pārmetis krustu un atteicis: "Negribu!" Pārbraucis bez pūķa mājā. [27. Jansonu Jānis Lielplatonē. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 759, 3. - LPT]
Ir sastopami dažādi pūķi - labības, naudas, lopu u.c. Katrs no tiem atbilstoši darbojas savā sfērā un nes savam saimniekam attiecīgi labību, naudu vai ko citu. Bet iespējami arī pūķi, kas darbojas vairākās sfērās.
25129. Kam tāds pūķis mājās atrodoties, tam visās malās esot diezgan bagātības; jo pūķis pienesot nevien naudu, bet arī labību apcirkņos, pienu govīm, treknumu zirgiem u. t. pr. [Mājas Viesis, 1881, 23 (183). - LTT]
Pūķis līdzīgi putnam laižas pa gaisu un līdzīgi čūskai lokās. Pūķis izskatās arī kā uguns blāķis, ugunīga čūska, uguntiņa un līdzīgi. Pūķis tēlots diezgan raibās krāsās: zils, sarkans, kā varavīksne, kā spīdīga zvaigzne utt.
Ja redz pūķi lidojam, tad var pateikt, vai viņš jau ir paspējis savākties naudu vai citu labību vai tikai gatavojas to darīt. Savākto mantu tas glabā savā astē. Ja cilvēks, redzot pūķi, novelk bikses vai svārkus, tad pūķim izbirst manta.
Pret pūķa kaitējumiem var līdzēt, metot tam ar nazi, nošaujot to ar sudraba lodi. Pūķi apturēt var arī ar īpašiem pūķa vārdiem.
Bijuši reiz divi nāburgi. Vienam bijis pūķis, tas bijis bagāts, jo pūķis no otra nāburga rijām pienesis šim labību. Pūķis sacījis vienreiz savam saimniekam, ka nu šis nevarot nāburga rijā tikt pie labības, jo tur esot slieksnī nazis iesprausts; par to šis nevar tikt. Lai to nazi izvelkot. Pūķa saimnieks aizgājis un nazi izvilcis. Tad pūķis atkal labību nesis. [4. Āronu Matīss Liezerē. Drachen-Mythus, 35, 46. - LPT]
Ar pūķi nedrīkst jokot. Uz to norāda teikas, kurās stāstīts par saimniekiem, kas, pūķi pērkot, izteikuši ko neapdomātu un pēc tam tiem nācies nožēlot.
Saimnieks braucis uz Rīgu pēc pūķa. Viņš iegājis pie pūķu pārdevēja. Tas prasījis, kā vajagot. «Nu tā paša sūda pūķa!» Rīgas kungs saimniekam iedevis mazu kastīti un piekodinājis, lai pa ceļu vaļā netaisa un mājā aizbraucis uz sievu lai sakot: «Velns tavā sirdī, velns manā sirdī!» - tad pūķis naudu nesīšot.
Saimnieks visu ceļu uz māju domājis, kā lai dara. Beidzot viņš nospriedis ar velnu nesasieties. Kad viņš ticis mājā, tad uz savu sievu sacījis: «Velns tavā pakaļā, velns manā pakaļā!»
Kad saimnieks attaisījis kastīti, tad tajā bijis zirga pinekļa gals. Saimnieks domājis, ka Rīgas kungi to piešmaukuši, un pinekļa galu izmetis aiz durvim. Kad saimnieks otrā rītā uzcēlies un gājis zirgus barot, tad nevarējis pa sūdiem vien pabrist. Istabas priekša bijusi sūdu pilna.. Tas bijis pūķa darbs. [30. H. Skujiņa Aumeisteŗu pag. - LPT]
Pūķa līdziniece, iespējams - pūķa paveids, ir zemākās mitoloģijas būtne vilce.



Mitoloģijas enciklopēdija II. R., 1994.
Pūķis, latviešu mitoloģijā bagātības vācējs un svētības patrons, kurā saplūdušas kopā auglības un svētības gara (Jumis, Gausa māte), kā arī mājas gara funkcijas. Nostāstos par pūķi savijušies senlatviešu un aizgūti elementi. Jau D.Fabrīcijs, P.Einhorns un G.Mancelis piemin pūķi. Svarīgus materiālus par pūķi savākuši R.Auniņš, A.Lerhis-Puškaitis un P.Smits. Pēc P.Šmita domām, pūķa vārds aizgūts no vācu valodas (mājas gars ar līdzīgām funkcijām), bet J.Endzelīns pieļauj, ka tas varētu būt arī latviešu vārds. Latgaliešu tekstos minētas formas “pyučs” uin “pyukulis”. Ar tādu pašu nozīmi ir lietuviešu Pūkys, igauņu puuk un lībiešu pūik jeb pūk. Lietuvieši gan biežāk lieto sinonīmus “kauki”, “aitvari”, bet arī latviešiem pazīstami paralēli nosaukumi - vilce (Z-Vidzemē), viļķis jeb vilcējs, rudzu ruņģis jeb rudzu ````ģis, Latgalē arī - smaks. Jaunākie ticējumi kristīgās ticības ietekmē uzskata pūķi par ļaunu garu un arī pūķa turētājus ierindo Velna kalpos. Pūķi var dabūt, ar paša asinīm norakstot savu un savas sievas (reizēm arī bērnu) dvēseli Velnam vai nopērkot pūķi no kāda pilsētas kunga. Rīgā vai Rīgas apkārtnē esot pat īpašs pūķa nams un pūķa kungs jeb saimnieks. Pircējam atgādina un pat rāda gaidāmās elles mokas, viņam jāatsakās no Dieva un jānovēl sievai mājas: “Velns (Melnais) tavā sirdī, Velns manā.” Pūķa īpašnieks nedrīkst piesaukt Dievu, atņemt dievpalīgu, mest krustu, baudīt Svēto vakarēdienu; viņam jābaro pūķi ar asinīm un jāziedo tam pat cilvēki. Pūķa turētājs mirst grūtā nāvē vai pašnāvībā, pat kapā viņam nav miera. Pūķa kults ir saistīts ar dažādiem baznīcas kalendāra laikiem: Jurģiem, piektrītiem, jaungada, Lielās Piektdienas un gavēņa naktīm u.tml.; maksā par pūķi ar 17.-18.gs. naudu: dukātu, dālderi, ortu, bet katrā ziņā sudraba naudu. Pūķa apkarošanai ieteic šaušanu ar zelta vai sudraba lodi, Dieva lūgšanu, ačgārni skaitītu tēvreizi, uzdurt labības kaudzei vienu vai trīs krustus vai iespraust tur sērmūkšļa krustiņu. Norādījums, ka pūķis pērkams no vāciem, liecina, ka latvieši uzskatījuši šādus māņus par aizgūtiem. Svešs motīvs ir pūķa izperināšana no 9 (arī 3, 7 vai 12) gadus veca melna gaiļa vai 200 gadus vecas kraukļa olas, nēsājot to 3 gadus (9 nedēļas) padusē. Tas ir R-Eiropā pazīstamais baziliska motīvs.
Teikās par pūķi ir galvenokārt divējāda veida latviešu ticējumi - par īpašu svētības, sāta jeb gausa devēju un par visādas mantas vilcēju jeb vācēju. Sāta nodrošināšana galvenokārt un laikam arī vispirms attiecas uz zemkopības un lopkopības produktiem: labību, lopiem, pienu u.c. To var saukt arī par laimi. Tā parādās lopu brangumā, produktu labumā un pilnvērtībā, kā arī sātā, gausā, mantas pieaugumā, pārpilnībā un visāda veida veiksmēs, pat spējā savaldīt zagļus un izglābties no pēriena. Pa daļai to veic īpaši kalpotāju gari, lielākoties citiem neredzami, pa daļai pūķis, kas noņem citiem svētību un nodod to savam saimniekam. Lopu un zirgu pūķis apsargā šos dzīvniekus un baro naktī, lai tie vienmēr būtu trekni un veseli. Pūķis pienes savam saimniekam citu zagtu mantu - vainu pēc kattreizēja pasūtījuma, vai tikai to, kas ir viņa specialitāte (labības pūķis - labību, naudas pūķis - naudu). Visvairāk nostāstu ir par labības jeb graudu pūķi, kas pienes graudus klētī, apcirkņos, sētuvē sējējam tīrumā vai dzirnavu acī maltuvē, paņemdams tos no kaimiņu druvas, labības kaudzes utt. Piena un sviesta pūķis piegādā saimniecei pienu, īpaši sviestu attiecīgā vietā noliktos traukos, savākdams to kaimiņos sviesta darāmās dienas vakarā. Pūķa saimniekam vienmēr ir kāda dzīva vai nedzīva lieta par ķīlu jeb zīmi, it kā kāds fetišs, ko viņš tur slepenībā. Tāds var būt maizes rieciens, ogle, apdegusi pagale, valga gals utt. Pūķis parādās arī kā dzīva radība: pelīte, odze, dundurs, putniņš, gailis, kaķis, reizēm kā ēna (latgaliešu “susātevs”). Īpaši izcelts pūķa izskats, pūķim laižoties pa gaisu darbā. Šais tēlojumos saskatāmi dažādi meteoroloģiski parādību vērojumi. Dienā pūķī iedomājās kā viesuli, naktī - kā dažādas gaismas un debess ķermeņu parādības, kā dzirksteli, zvaigzni u.c., kā dīvainu nezvēru visādās krāsās un dažādā lielumā, piem.: “Galva melna, vidus tievs, aste brūna, kupla, sprēgādama tīri kā egles malka,” - u.c. Īpašu uzmanību pievērsa pūķa astei, kur iedomājās viņa nesamo; pilna ar labību tā resnāka, nolīkusi uz zemi un citā krāsā.
Lielākā daļa teiku uztver pūķa atnestos labumus par iedzīvošanos uz citu cilvēku rēķina ierindo pūķa turētājus skauģos, pret kuriem jālieto visādi pretlīdzekļi. Lai varētu atvairīt un savaldīt pūķi, tas jāpazīst un jāzina viņa saimnieks: rijā ieser un piejauc labībai skujas un pārliecinās, vai pūķis aiznes arī tās uz aizdomās turētā saimnieka klēti. Pūķi atvaira čūska (iespējams, mājas gars) rijā uz labības, pērkona lode klētī, uz augšu nolikta izkapts u.c. Pūķim met ar nazi, lai to aizdzītu, piekauj ar spriguli vai slotas kātu, arī nosit.
Latviešu folklorā pazīstamas arī pūķu un pūķu kāvēju teikas. Pūķis vai čūska ar vairākām galvām ir viens no pārdabiskā pretinieka veidiem blakus milžiem, Velnam vai arī ir radniecībā ar Velnu un viņa kalpībā. Pa daļai pūķa pazīmes attiecinātas uz Velnu vai viņa māti. Pūķa izskata attēlošanā latviešu pasakas ir diezgan atturīgas: tās viņu raksturo kā milzīgu rāpuli (tārps ar deviņām galvām; čūska, kas spļauj dzīvas ugunis, kas laižas pa gaisu un nozog bērnus, pat pieaugušos). Pūķis prasa ziedot cilvēkus, īpaši jaunavas kā atpirkšanas maksu veselas valsts vietā, bet ne vienmēr aprij savus upurus, - ziedoto jaunavu viņš dažkārt tur gūstā par sievu. Pūķis reizēm sajaukts ar citām mītiskām būtnēm, piemēram, pazemes ērgli, minēta arī pūķiene un pūķa bērni. Pūķis šādā veidā latviešu pasakās nav populārs, viņa priekšstats ir aizgūts, un viņa jēdziens zaudējis pirmatnējo kosmiskā nezvēra raksturu. Pūķis sastopams arī dažās tautasdziesmās, bet tās visas šķiet jaunāka laika un pauž cilvēka pārākumu pār pūķi. Pūķis minēts arī dažās mīklās: “Pūķīt’s tup kalniņā, zelta pieši kājiņā” (arkls) - un parunās: miega pūķis, dusmu pūķis (sieviešu kārtā - pūce).
Šmits P. Latviešu mītoloģija. R., 1926.
Ar Velnu stāv tuvā sakarā pūķis jeb vilce, kas nesuši savam saimniekam visādas mantas mājā. Šis pūķis pēc vārda un nozīmes pilnīgi saskan ar leišu "pukys", igauņu "puuk" un lībiešu "pūik" jeb "pūk". Jau Hūpelis (Topographische Nachrichten, IV, 207.lp.) bija ievērojis, ka tādu pašu pūķi pazīstot arī vācieši. Aprakstīdams šo pūķi, viņš piezīmē: "Līdzīgu māņticību esmu atradis pie vienkāršas tautas Saksijā: tādēļ mums nevajaga par šejienes māņticību smieties." P. Einhorns nevien raksta par pūķu turēšanu, bet arī pats viņam tic. Tā kā nu pūķis arī fonētiski saskan ar vācu "Puck", tad nu mums nekādu šaubu, ka latvieši, leiši, lībieši un igauņi ir savu pūķi aizņēmušies no vāciešiem. Īstais latviešu vārds, ka fonētiski atbilst vācu vārdam "Puck", ir Buzis.
Jau 1610. gadā Dionīzijs Fabrīcijs par latviešiem: "Daži tura savā mājā pūķus (dracones), kas citiem zog labību un nes māja." Plašākas ziņas sniedz P. Einhorns 1636. gadā savā grāmatā "Reformation Gentis Letticae in Ducatu Curlandiae". Viņš raksta šā: "Šai tautai ir viens tāds ļauns, riebīgs bagātības elks, kuru viņi savā valodā sauc par pūķi (Puke, vāciski Drachen), un kuru daudzi tura līdz šai dienai. Saviem turētājiem viņš nesot labību un citas mantas, ko visu zogot no tādiem, kas ar viņu neturoties. Viņš esot sarkans un laižoties kā degoša uguns pa gaisu. Kad viņš esot tukšs un neesot piepildījies ar labību, tad viņš izskatoties sarkans kā uguns, bet kad viņš esot sazadzies graudus un citas lietas, tad izskatoties zils un riebīgs. Saimniekam, kas šo pūķi glabā, vajagot izmeklēt tam sevišķu telpu, ka jāturot ļoti tīra. Tur nedrīkstot arī neviens iet iekšā, kā tik pats saimnieks, un kam pēdējais to atļauj. To nedrīkst arī katrs zināt. Tur nu pūķis esot jāēdina un jādzirdina, viss tas tam allaž jāpasniedz pirmajam. Kad viņš alu darījis, tad tas tūliņ jādod pūķim, kamēr ne viņš pats, ne viņa tuvinieki to nav baudījuši. Kad maize tiek cept, viņam atkal jāpasniedz pirmā svaigā maize. Tas pats ir jādara ja kas tiek vārīts. Ja pūķis mana, ka viņš netiek labi turēts, jeb kāds no mājas ļaudīm viņu apsmej, tad tas paliek tik dusmīgs, ka aizdedzina visu saimnieka māju."
Vecais Stenders raksta par pūķi tā: "Pūķis nesot ļaudīm naudu un labību. Es dažu reizi ar savām acīm esmu redzējis, ko latvieši par pūķi daudzina. Skaidrā vakarā liekas, it kā zvaigznes no debesīm kristu. Bet tās nav ne zvaigznes ne pūķis." Vecs Tirzas mācītājs K. Štilings raksta 1832. gadā: "Kad ap sauli un mēnesi rādās gaiši riņķi, kad pie debess ierauga astes zvaigznes un kad skaidrā naktī... it kā zvaigznes zemē krīt, tad tumši ļaudis saka, ka pūķis naudu un labību nēsājot, un trīcēdami gaida kādu nelaimi un briesmību."
Pūķi varot dabūt vai nu Rīgā, vai arī turpat uz laukiem no ļauniem cilvēkiem. Kad pircējs pūķi pārnesot mājā, tad viņam jāsakot savai sievai: "Velns tavā sirdī, Velns manā sirdī."
Pūķi varot arī pats, kas gribot, izaudzināt. "Ja gaili turot septiņi (variantos trīs jeb deviņi) gadi, tad septītā gadā viņš izdēšot olu. Šī ola jānes trīs gadi padusē, tad no šīs olas iznākšot pūķis" (J. Bitaks Liteniešos). Šis mīts ir pie mums pārnācis no rietuma Eiropas baziliska teikas (P. Šmits, Latviešu pasakas un teikas, I, 42).
Pūķis parādoties kaķa, čūskas, peles, kaupiņa un dažādu putnu izskatā. Nošaut pūķi varot tikai ar sudraba jeb zelta lodi. "Ja pūķi redzot mājā ieskrienam, tad tutens sienā jāiedur, lai pūķis vairs prom netiekot" (J. Bitaks). "Kad pūķi lamāja par cūkas sūdu un tam meta ar sūdu kunkuļiem, tad tas aizgāja, kur nācis" (A. Žeibe). "Ja redzot pūķi skrejam, tad jānolaižot bikses un jāsaucot: "Pūķim bikses nokrita!" tad viss nesums paliekot tai vietā" (J. Bitaks).
To pūķi, kas rudzus velk, sauc arī par Rudzu ruņģi, jeb Rudzu ````ģi. R. Aunings ruņģa vietā vēl pazīst runkuliņu, runduliņu un rutulīti. Šis ruņģis laikam būs tas pats, kas pie Fabrīcijas ir karēļu rudzu dievs Rongoteus.
Straubergs K. Latviešu buramie vārdi II. R., 1941.
Uzskatos par pūķi varam vērot vairākus slāņu un lielu dažādību.
Nepakavēsimies pie senākajiem uzskatiem par pūķi, bet tikai pie diviem momentiem: pūķa-velna un velna kalpa. Mūsu avoti par pūķi pie latviešiem rāda to, ko P.Šmits konstatē arī citur. “Ja nu vairāk kā 700 g. Laikā tika sludināts, ka pagānu dievi ir velni un seno ieražu piekopēji ir velna kalpi... tad burtnieks, kas no iesākuma bija tikai kāds vārdotājs, pārvērtās par velna kalpu; ragana, kas laikam bija kāda pareģe vai zīlniece, attīstījās par velna apsēstu sievieti, bet Mājas kungs un Vilce tika noturēta par pašiem velniem”.
Līdzīgi ir ar pūķi. 17.g.s. par to raksta Mancelis: “Kas pūķi tur, tas cienī velnu”; arī: “Ciekāds, gribēdams liels būt, metas vellam ceļos, dodas uz burvību, tur un cienī pūķi.” Sal. Arī Langija vārdnīcā (1685): “Kas pūķi mielo, tas cienī pašu velnu.” H.Samsons savos raganu sprediķos pūķi netieši identificē ar velnu, burvjus nosaucot par pūķa resp. velna kalpiem: burvis ir Drachenhegst, ragana Drachenhure, velna kalpi Drachengesinde (1626.g.).
Lidojošo pūķi piemin Seb.Minsters 16.g.s. (III, 497): Es erscheinen in diesem Landt zum oftermal des Nacts fliegende Fewrige Schlangen und anders Teufels Gespänst; 1574.g. raganu prāvā minētā zilā uguns, ko redz tikai ragana pati, bet neviens cits, būs arī pūķim vai lidotājām raganām piedēvējama. Sal.1631.g. prāvu par lidošanu ugunīga pūķa veidā ar pūķa piesiešanas un atlaišanas vārdiem. 1610.g. pūķi piemin D.Fabricijs: citi kopj savās mājās pūķus, kas zog labību un nes savējiem; plašāku aprakstu sniedz 1627.g. P.Einhorns. “Šai tautai ir viens tāds ļauns un riebīgs bagātības elks, kuŗu viņi savā valodā sauc par pūķi (Puke, vāciski Drache) un kuru līdz šai dienai daudzi tur. Saviem turētājiem viņš nesot labību un citas mantas, ko visu zogot no tādiem, kas ar viņu neturoties. Viņš esot sarkans un laižoties kā degoša uguns pa gaisu. Kad viņš esot tukšs un neesot piepildījies ar labību, tad viņš izskatoties sarkans kā uguns, bet kad viņš esot sazadzies graudus un citas lietas, tad viņš izskatoties zils un riebīgs. Saimnekam, kas šo pūķi glabā, vajagot izmeklēt tam sevišķu telpu, kas jāturot ļoti tīra. Tur nedrīkstot arī neviens iet iekšā, kā tik pats saimnieks un kam pēdējais atļauj. To nedrīkst arī katrs zināt. tur nu pūķis esot jāēdina un jādzirdina, viss tas tam allaž jāpasniedz pirmajam. Kad viņš alu darījis, tad tas tūliņ jādod pūķim, kamēr vēl ne viņš pats, ne viņa tuvinieki to nav baudījuši. Kad maize tiek cepta, viņam atkal jāpasniedz pirmā svaigā maize. Tas pats ir jādara, ja kas tiek vārīts. Ja pūķis mana, ka viņš netiek labi turēts, jeb kāds no mājas ļaudīm viņu apsmej, tad tas paliek tik dusmīgs, ka aizdedzina visu saimnieka māju.” Einhorns turpina, ka nav dabisku pūķu, bet tas esot velna spoks, kas parādoties lidojoša pūķa ugunīgajā veidā un caur kuŗu sātans pats darbojoties, dievam to pieļaujot; par velna māņiem viņš uzskata pūķa ēšanu un dzeršanu, bet pūķa turēšana ir nekaunīgs velna pavedinājums, lai laupītu mūžīgo dzīvošanu.
Pūķi kā lidotāju garu diezgan gaŗa un pa piedarbu dažādi izklaidēta gaišuma izskatā atvaira kūlēji, kliegdami par ugunsgrēku piedarbā (1674.g. jezuītu ziņojumā). 1691.g. vilkaču prāvā minēts, ka vilkaču vidū var būt arī viņu sievas, bet meitas ejot lidojošos pūķos (fliegende Puicken oder drachen), un tās izsūtot, lai noņemtu svētību pienam un sviesta. Pūķos gan lido arī burvju meitas. Vienu no tām kāda cita, arī mākslas zinātāja, saistījusi, uz uguns likusi un vārījusi, jo kā tai bijušas lielas sāpes, kamēr viņas kungs to atsvabinājis (1647).
L.Adamovičs ir sakopojis latviešu folkloras ziņa par pūķi - velnu, kas pilnīgi apstiprina kā identitāti, tā arī uzskatus par pūķi - velna kalpu.
Identitāte ir visvairāk pasakās, kur pūķis ir drakons vai čūskas izskatā un kas iekļaujas grupā par cīņu ar pārdabisko pretinieku (Š.II), kur pūķis jeb čūska ar vairākām galvām ir sājos pretiniekos, līdzās velnam, milzim u.c. Pūķis šeit ir velns ar 3, 6, 9, 12 galvām.
Ticējumos identificēšanas vietā ir uzskats, ka pūķis ir ļauns gars (LP VII 1, 741) un viņa turētāji ir velna kalpi. Pūķi iegūst, dvēseli velnam atdodot, vai tieši par to parakstot līgumu ar savām asinīm (Š.XIII 355, 386, 396, 407), vai arī velnam dvēseli atvēlot (371, 379). Ja pūķim dvēsele atvēlēta, tā pēc nāves paliek par pūķi (360). Pūķi var arī pirkt, apsolot velnam savu un savu piederīgo dvēseles. Parasti prasa, lai tam nodod sievas dvēseli (284, 354, 363, 367, 372, 376, 396, 401, 407, 429, 441, 447). Pūķa pircējam jāatsakās no dieva (409, 445), iet pie bikts, krustu mest (LP VI 50). Kā redzam, noteikumi ir tādi, kā arī burvim savu mākslu no velna iegūstot. Arī mirstot viņam ir tāds pats liktenis kā burvim.
Pūķi ticējumos identificē ar velnu. Sal.: pūķis nav nekas cits kā velns (Š. XIII 408); tas ir velns, kas tur skrien (LP VI 64); pūķis jau pats ļaunais (408); rē, kur velns pa gaisu skrien (287); nopirktais tārpiņš ir pats nelabais (402) u.t.l.
Pūķa kalendārā ir jaunsgads, gavēņu naktis (400), l. piektdiena (354, 385), Jurģi (385), Jāņi (385, LP VI 80J); L.Adamovičs pastiprina vērojumus par 16.-18.g.s., kā pūķu nostāstu ziedu laiku arī to, ka nostāstos minēta šī laika nauda dukāts, dālderis, orta u.c. Velns un pūķis ir 17.g.s. autoriem reālas būtnes.
Nākošā katēgorijā ir nostāsti par cilvēku, kas kā pūķis lido. Tā ir 1631., 1691.g. prāvās, kas liecina par lidojošo pūķu pielīdzināšanu burvjiem un raganām. Tāpat pārvēršanās par pūķi ir arī pieminēta latviešu folklorā. Šādi vecenes dvēsele zīž kaimiņu kūtīs govis (LP VI, 81, LP VII, 1, 745). Klaušu laikos Annas muižā dzīvojis modernieka tēvs. Tas bijis pūķis: - viņš izzīdis govis, izzadzis sviestu no spaiņiem - padarījis nelabumu muižā, padarījis apkārtnei. Ļaudis daudzreiz gan pūlējušies pūķi nomaitāt, bet velti: - katrreiz pūķis bijis gudrāks. Tad kungs tumšā rudens naktī nolicis pašā kūtī sargus, lai noskatītos, kā pūķis izdara savu darbu. Labi, - pienāks pusnakts, vecais modernieka tēvs gadīsies vienā kūts kaktā un runās tādus nesaprotamus vārdus. Tik ko izteicis tos vārdus, tad no veča izcēlies liels sarkans tārps, aizskriedams pa gaisu projām, bet veča miesas palikušas bez dzīvības. Sargi iznesuši miesas laidarā un paši paslēpušies aiz sētas. Drīzi vien nācis pa gaisu veča gars, nevis sarkans vairs kā pirmāk, bet zili melns, meklēdams pa kūti savu veci. Bet kad veča tur neatradis, - izskrējis gaudodams laukā, lidinājies gar veča miesām. Lidinājies, lidinājies, bet tiklīdz pamanījis cilvēkus tur skatāmies aiz sētas - tūdaļ pārplīsis ar lielu troksni - nokritis zemē. Rītā atraduši laidarā sviesta pikas, piena peļķes, bet veča miesas kur palikušas, kur ne - to nezina (LP VII 1, 745).
Arī D.L. etn.p. (1691, 96, 106 s.) publicēti nostāsti par veci, kas pusnaktī par pūķi laidies un lielu postu darījis.
Lai par pūķi pārvērstos, jāieēd ar maizi 9 puisiešu sēkla; meitas par tādu paliekot, ja ēdot sadedzinātas puiša bārzdas pelnus; arī, ja maizi apsmērē ar raganu sliekām, pusnaktī ejot pie baznīcas un soloties atsacīties no baltā un palikt pie melnā, pēc kam maizi apēdot; tāpat, ja apēdot trejdeviņus zirņus, kas 3 dienas brieduši čūskas miesā; ja nekristītu bērnu paņem pūķis, tas top par pūķi. Šie nostāsti tuvina pūķi raganām, piena slaucējām. Pūķis skrien arī viesulī (Š.III 398, LP VI 114 u.c.). L.Adamovičs saskata 17.g.s. veidojumos uzskatu, ka pūķis ir ļauns cilvēks - burvja vai raganas dvēsele pārņem pūķa un spīganas funkcijas.
Atsevišķi jāmin svarīgākie gadījumi, kur izpaužas velna pārvērtības jeb tas, ko par tādām uzskata.
Šmits P. Latviešu pasakas un teikas. XIII sēj. R., 1937.
Kā gandrīz pie visām tautām ziemeļu Eiropā, tā arī pie latviešiem līdz ar tautisko atmodu iesākās arī seno dievu cildināšana, sevišķi vēl dzejā. Bet nu ziņu par seno latviešu dzīvi pagānu laikos ir vecos rakstos ļoti maz un tās pašas ir grūti sameklējamas. Tādēļ jau agrākie vācu rakstnieki bija sākuši pārnest nedrošos prūšu un leišu chroniku dievus arī uz latviešu mītoloģiju un to pašu virzienu toreiz turpināja arī latviešu rakstnieki. Bet nu mūsu tautas nacionālās atmodas laikā nodibinājās arī zinātniskā salīdzināmā mītoloģija, kur tad izrādījās, ka bieži daudzinātie seno prūšu un leišu dievi neiztura zinātnisku kritiku. Tā nu ir pats par sevi saprotams, ka latviešu mītoloģijā šie Dievi vēl mazāk noder. Tā nu arī Baltijas vāciešu rakstnieki ne bez ironijas rakstīja, ka latviešu rakstnieki esot atraduši savu Olimpu. Šādu spriedumu latviešu rakstnieki nevarēja turēt par bezpartejisku un priekšzīmīgu.
Mācītājs R. Auniņš nu bija pirmais zinātnieks, kas iesāka pareizāku ceļu latviešu mītoloģijas pētīšanā, meklēdams pirmā kārtā pašu latviešu tautas tradicijās ziņas par seno laiku dieviem. Tā viņš publicēja, kā zināms, divus plašākus rakstus, vienu par Ūsiņu un otru par pūķi. Bet nu R. Auniņš, nebūdams valodnieks, bieži vien dibina savus spriedumus uz nedrošām vārdu etimoloģijām; turklāt meklēdams savus materiālus arī tautas dziesmās, viņš dažreiz ir uzņēmis arī tīšām izdomātas, vismaz stipri sagrozītas, dziesmas par īstām tautas tradicijām. Šādu apstākļu dēļ latviešu zinātnieki atrada vairāk trūkumu R. Auniņa pētījumos un varbūt aizmirsa pienācīgi atzīmēt viņa pētīšanas jaunā virziena labās puses.
Šādu apstākļu dēļ latviešu rakstnieki nevarēja tikt pie skaidrības, kas nu ir tie īstie un kas neīstie latviešu dievi. Tā mums vēl tagad parādās raksti, kur prūšu Romove ar visiem viņas dieviem tiek cildināta par latviešu seno svētnīcu Rāmavu. kamēr pētījumiem R. Auniņa sāktā virzienā pārmet vienpusību un chroniku ziņu trūkumu. No tā nu var domāt, ka laikam vēl paies ilgs laiks, kamēr zinātniskie pētījumi par latviešu mītoloģiju iegūs; popularitāti. Tādēļ arī nespeciālisti gan laikam negribēs ticēt, ka. Ūsiņš nav bijis seno latviešu dievs, bet, kā jau augšā :minēts, ir drīzāk uzskatāms par ūsaini Jurģi. un ka mūsu visai populārais pūķis ir aizņemts no vācu valodas, par ko ir rakstīts arī jau Mulenbacha un Endzelīna vārdnīcā. Lai nu lasītāji varētu sekot mītoloģijas ziņām mūsu teikās par pūķi, tad še būs vajadzīgi plašāki paskaidrojumi.
Vispirms mums nav jāaizmirst, ka mēs nestāvam tik tuvā radniecībā ar leišiem un sevišķi vēl senajiem prūšiem, kā piemēram krievi ar poļiem un igauņi ar somiem. Archaiologi domā, ka jau no bronzas laikmeta sākot ir radusies starpība starp austrumu baltu un prūšu kultūru. Valodas ziņā var tomēr vērot, ka līdz Kristus laikiem baltu ciltis ir vēl turējušās kopā, bet pēc tam prūši jau ir sākuši atsvešināties no citām baitu ciltim. Leiši ar latviešiem ir laikam uzglabājuši kopēju valodu vēl kādu pusgadu tūkstoti ilgāki. Pēc tā nu redzam, ka mums nav tiesības runāt par vienu pašu prūšu, leišu un latviešu mītoloģiju, kā vēl dara tie rakstnieki, kas mītoloģiju grib pētīt tikai no chroniku ziņām.
Otra kļūda ir tā, ka rakstnieki nav pienācīgi apsvēruši chroniku ziņu drošību par seno baltu tautu dzīvi. Plašākas ziņas par pagānu laiku dieviem parādās tikai ap 16. gadsimteni, kad prūši, latvieši un leiši jau sen bija kristīti, kādēļ arī seno laiku mītus jau stipri vien bija aizmirsuši. Chroniku autori pa lielākai daļai bija svešnieki, kas maz prata vietējās valodas un maz pazina vietējo tautu dzīvi. Tautas māņi un teikas pastāvīgi mainās, tā kā 16. gadsimtenī pašas baltu tautas vairs nezināja, kādi mīti viņiem ir veci un kādi jauni, kādi dievi jeb gari ir mantoti no pagānu laikiem un kādi ir aizņemti no kaimiņu tautām.
Tā mēs tagad droši zinām, ka par prūšu dievu daudzinātais Pilvits ir aizņemts no vāciešiem (Handworterbuch des deutschen Aberglaubens, I, 1308: 1323.), Pikols ir poļu vārds un apzīmējis kristīgas ticības velnu (Latviešu mītoloģija, l926., 70. 1. p.), Kurche (Curche) ir mazūru vārds, kas nozīmējis gailīti un ticis daudzināts dīdzīgi latviešu Jumim (L. Bērziņš, Latv. literatūras vēsture, I, 126. l. p.). Dažu chroniku ziņas par leišu dieviem nav nebūt drošākas. Dzidzis Lado ir pārprasts krievu vārds (did-lado), Milda ir vācu kristīts vārds, Marcopolus ir cēlies no italiešu ceļotāja Marco Polo. Patrimps, Patollo, Drebkulis un citi līdzīgi ir gan laikam īsti baltu vārdi, bet mēs tomēr nezinām viņu īsto nozīmi. Ja viņi ir bijuši drošas mītoloģiskas būtnes, tad gan tikai otras šķiras dievi, kas nav attiecināmi uz kopējo baltu pirmtautu. Pavisam citādi mums izklausās Dievs, Pērkons un Laima, kas ir visās trijās baltu valodās sastopami vārdi un arī salīdzināmā mītoloģijā neapstrīdamas dievības. Ja nu mēs tos nostādām blakus nesaprotamam un grūti izrunājamam Pergrubrim, tad arī nespeciālisti sapratīs, ka visus šādus dievus nevaram mērīt ar vienu pašu mērauklu.
Pēc šāda ievada nu arī varēsim iedomāties, ka latviešu pūķis ir nevien no vācu valodas aizņemts vārds, bet arī no vāciešiem patapināta mītoloģiska būtne. Jau pie vāciešiem pūķis bija samaisījies ar kristīgas ticības velnu, grieķu drakonu un bazilisku. Pūķim ir pat senākie mācītāji ticējuši un droši vien arī no kanceles par to runājuši. Arī kāds tiesnesis L. Hintelmanis 1631. g. Rūjienā apliecina savā protokolā, ka viena 14 gadus veca meitene apturējusi ar buramiem vārdiem savu saimnieci, kas par pūķi laidusies pa gaisu (Magazin, XIX, Il, 81). Ja nu vairāk gadsimteņu laikā baznīcā un tiesā daudzināja šādu pūķi, tad ir viegli saprotams, ka šī māņticība pilnīgi iesakņojās pie latviešiem.
Nebūtu tomēr pareizi domāt, ka visas latviešu teikas par pūķi būtu nākušas no Vācijas un ka seno latviešu mītos nebūtu bijis nekādas būtnes, kas līdzinājusies aizņemtajam pūķim. Mēs jau redzējām, ka pēdējais ir aŗ laiku ieviesies Mājas-kunga, Vilces un Gausu-mātes vietā. Bez tam latviešiem ir vēl bijis laikam no senajiem sārmiem aizņemts labības dievs Ruņģis, ko sastopam arī starp seniem māju vārdiem. Ruņģis dažās teikās tiek saukts arī par ruņģi, runduliņu, runkuliņu un runcīti. Tāpat kā latvieši, arī igauņi ir aizņēmušies savu puuk no vāciešiem. Pie leišiem «pūkvs» ir gan retāki sastopams, bet tai vietā biežāki kauks, aitvars, spirūks un smaks (no poļu valodas). Tāpat arī pie slavu tautām sastopam līdzīgu mantas vilcēju, kas no iesākuma gan laikam līdzinājies senu-senajam mājas dievam, bet zem kristīgas ticības ietekmes izvērties par [aunu garu, kas atrodas velna kalpībā. Tā tad latvieši līdz ar savām kaimiņu tautām būs gan arī patstāvīgi radījuši savas teikas un ticējumus par šo pūķi. Šis bieži daudzinātas mantas vilcējs sāka ietekmēt arī citas mītu būtnes, kā p. p. rūķus, burvjus un raganas. Lai arī še nevaram noliegt, kā jau minēts, dažas atmiņas no tālajiem aizvēstures laikiem ,tomēr vispārīgi ņemot, mēs še redzam Eiropas starptautiskos nostāstus un ticējumus.
Tā arī mītoloģijas teoriju cienītāji še viegli vien atradīs atbalstus saviem uzskatiem. Natūristi būs pārliecināti, ka pūķis ir tikai meteors, bet animisti to turēs gluži vienkārši par veli. Bet salīdzinot daudz teiku variantus, mums izliksies, ka minētie sīkumi ir drīzāk teiku attīstības pazīmes nekā paši teiku pamati. Turklāt divi gluži pretēji tulkojumi vien jau liecina, ka par kār diam drošiem pierādījumiem te nevar būt runa. Nav arī tik viegli sameklēt mūsu modernajās starptautiskās teikās pašu latviešu aizvēstures laiku ticējumus. Jau iepriekšējos apcerējumos mēs redzējam, ka jaunāku laiku dzejiska fantazija tiek uzskatīta par tālajās aizvēstures mītiem.
Lai nu pūķa pirmsākumi būtu kādi būdami, tomēr mēs redzam, ka šinīs teikās ir saplūduši ļoti dažādi mīti, kas pastāvīgi ir attīstījušies un pārveidojušies. Grūti mums arī būtu uzmeklēt vēl citu kādu teiku būtni, kur tik labi varētu novērot teiku ceļošanu un attīstību. Tādēļ arī esam R. Auniņam pateicību parādā, ka viņš sācis par šo pūķi interesēties un sakrājis par to daudz svarīgu teiku un citu materiālu.


\

Pūķis

Gadi: 1928, 1940, 1952, 1964, 1976, 1988, 2000, 2012

Pūķa gads skaitās mieru un auglību nesošs. Pūķa zīme sniedz cilvēkiem, kas dzimuši šajā gadā četras dāvanas: bagātību, labestību, harmoniju un ilgu mūžu. Pūķi ir veselīgi, dzīves mīloši un enerģiski, kas iedvesmo ticību nākotnei. Viņi nav spējīgi uz nekrietnībām, meliem un nodevību. Viņu raksturīgākā iezīme ir tiešums un tikumība. Pūķi ir ļoti prasīgi pret sevi un apkārtējiem; viņi patiesi tiecas sasniegt savu ideālu, pilnību. Jebkura diletantisma, neprecizitātes un antiestētisma izpausme Pūķus kaitina un tracina. Viņi ir pārāk neiecietīgi pret apkārtējiem, reizēm pat augstprātīgi. Pūķim viss ir pa spēkam, un, lai pie kā arī ķertos, visu viņš izdarīs precīzi un tieši laikā. Pūķi var droši ķerties klāt jebkuram darbam - viņi gūst panākumus jebkurā nozarē, lai tā būtu medicīna, politika, reliģija vai māksla. Nereti Pūķi ziedo sevi cēliem mērķiem un pat šeit sasniedz iecerēto. Tomēr dažreiz Pūķi izlieto savu enerģiju un entuziasmu ļauniem mērķiem ar tādu pašu neatlaidību, kādu citos apstākļos izmanto labiem nodomiem. Pūķiem reti izdodas kādu mīlēt. Viņiem nav raksturīgi emociju uzliesmojumi, jūtu izsmalcinātība. Pūķi nereti kļūst par avotu personīgajai traģēdijai, citu cilvēku mīlas drāmai. Pūķi vēlu precas, un daudzi no viņiem paliek neprecējušies. Pūķi labi sadzīvo ar Žurkām, Čūskām un Gaili. Bet visideālākā savienība ir Pūķim ar Pērtiķi - kā biznesā, tā arī mīlestībā. Pūķi nevar sadzīvot ar Tīģeriem un Suņiem. Ķīniešu astrologi, redzot Pūķa gadā svētītu simbolu, atzīmē, ka ķīniešu tradīcijās Pūķis ir karnevāla dzīvnieks, visbiežāk rotaļu un no papīra. Tāpēc cilvēka spēks, kas dzimis zem šīs zīmes, bieži vien ir mānīgs. Tāpat kā Pūķis pēc karnevāla ir paredzēts sadedzināšanai, tāpat arī cilvēki, kas dzimuši Pūķa gadā, kļūst par jokdariem, nevērtīgām personām.

[Saris]

Njā es šaubos vai spēšu piekrist kāda cita domām, šajā gadijumā šī.... Man tas atgādina kaut kādas ````ības...

Deviņi gadi vecs gailis dējot vienu olu, šī jānēsā deviņas nedēļas padusē vai azotē, tad no šīs olas izperinoties putns, kas esot pūķis. (Pēc Grāvendāles varianta (ibid. 16, 19) gailim jābūt melnam). [1. Skolotājs D. Dambergs Smiltenē. R. Auning, Drachen-Mythus, 33. 44. - LPT]

nu bac.. tas taksh biologiski nav iespējams.....


Cik mitologijā ir zināms-- pūķi ir cēlušies no rāpuļiem tuvākā radniecība ir no č'ūsku un ķirzaku puses. Par radniecību ar čūskām norāda, zvīņainā āda un ādas mešana, kā arī uzvedības pazīmes [protams mitoloģijā]. Atkal par radniecību ar ķirzakām norāda atsevišķas ķermeņa daļas: kājas, spārni

[Kalevale]

Tjāaaa... man arī tā vieta diez ko nesimpatizēja, taču es tikai ieliku informāciju, pati es uzskatu, aj pūķi tiešām pastāv/ ir pastāvējuši, tad tie noteikti ir cēlušies no kkādiem rāpuļiem vai dinozauriem, šito info par tām olām jau es neizdomāju... bet cilvēki tam kādreiz tiešām ir ticējuši!!! iedomājies, Saris, kā mēs esam attīstījušies, mēs zinām, ka gaiļi olas nedēj!!!


Kalevale//**// šodien, laikam, pārāk jautra!!!

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 22.01.2006 19:08

[ogle.]

Hmm...pūķi..nedomāju, ka tie existē.

[resella]

es gan domaju ka shie noteikti ir, beeet.... nu diez vai vinji spljauj uguni. un tadi pukji kas nesplaju uguni, varetu but kads paraudzis krokodils vai tas pats dinasors.

[Livillas]

Pūķi jau tie paši dinozauri ir tikai dinozauri namāk spļaut uguni(Vai tomēr var?)...

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Vispār. PŪĶI eksistē. Un kā vēl. Jeb precīzāk - kaut kādā mazapdzīvotā un klinšainā salā dzīvo tāds rāpulis,kuru tā arī sauc : Drakons. Baigi indīgie esot.

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 25.01.2006 21:19

[berserks]

Nu mans domāt, ka tā doma par pūķiem-dinozauriem varētu būt ticama ... nu baigi jau līdzīgais, vienīgi par to ugunsspļaušanu ... nu bet stāstu pārstāstot jau daudz ko piedzejo, lai gan nekas neiespējams jau nav - dziedzeri, kuru šķidrumi sajaucoties gaisā uzliesmo un tādā garā ...

[Atēna]

vispar puki ir.(vismaz es ta kautkur lasiju ka salamandra varetu but ugunsplaveja puka aizakums) be par pukiem var uzina daudz interesanta seit un seit ka ari seit .

[Patriote.]

nu bac.. tas taksh biologiski nav iespējams.....


Cik mitologijā ir zināms-- pūķi ir cēlušies no rāpuļiem tuvākā radniecība ir no č'ūsku un ķirzaku puses. Par radniecību ar čūskām norāda, zvīņainā āda un ādas mešana, kā arī uzvedības pazīmes [protams mitoloģijā]. Atkal par radniecību ar ķirzakām norāda atsevišķas ķermeņa daļas: kājas, spārni

nu dah manas domas

[de_ed]

Tāč dāāā. Protams ka pūķi ir tie paši dinozauri. Sākuma bija ķirzakas un tad evolūcija darīja savu un radīja Dinozaurus. Kā senie ļaudis varētu zināt ka tie ir Dinozauri??? Tātad tos sauca par Pūķiem. Bet tad Dinozauri jeb pūķi izmira, un palika tik mazāki reptīļi. Piemēram aligātors, vai nav viens MINI dinozaurs???

[Roviela]

Kopumā pūķi ir sīki un smalki apspriesti šajā te foruma pavedienā:
Pūķi

Bet - Atēna, salamandrām nav pilnīgi nekāda sakara ar uguni! Viņas ir radinieces tritoniem.

TaureņmeiteneAur' - eksistē tāds rāpulis, kuru sauc par drakons. Jā, tāds ir tās zinātniskais nosaukums. Komodu salās, šķiet, mitinās. Tāpēc jau tā nekļūst par mitoloģisko pūķi!
Tad jau visas spāres tādas ir tikai tāpēc, ka angliski tās dēvē par dragonfly.

Nē, aligators nav mini-dinozaurs Vienīgais līdz mūsdienām izdzīvojušais dinozaurs ir tuatra. Tajā, iepriekš norādītajā pavedienā viņa ir atrodama. Smuka!

[Atēna]

Bet - Atēna, salamandrām nav pilnīgi nekāda sakara ar uguni! Viņas ir radinieces tritoniem.

arbuzs vinu zin kas tam senajam tautam prata, bet vispar salamandras var ieiet uguni un nesadegt tapec tas vareja but aizsakums uguns radijumiem pukiem.

[Roviela]

arbuzs vinu zin kas tam senajam tautam prata, bet vispar salamandras var ieiet uguni un nesadegt tapec tas vareja but aizsakums uguns radijumiem pukiem.

Ā! Tu par mitoloģiskajām salamandrām runā, bet es - par reālajiem rāpuļiem. Tiem, kurus bioloģijā sauc par salamandrām.
Mitoloģiskās salamandras nekad nav dzīvojušas, tāpat kā mitoloģiskie pūķi un mitoloģiskie drakoni.
Tā kā nezinu... uzskatīt, ka mitoloģiskie pūķi radušies no mitoloģiskajām slamandrām ir tikpat laba teorija kā visas citas. Tikai ar realitāti tam nav nekāda sakara.