Padomju fantastikas ”Zelta laikmets” Opcijas

[ils]

Referāts no LFFB pasākuma 6. decembrī.

1. daļa.
Es gribu mazliet pastāstīt par tādu jums varbūt nezināmu vai maz zināmu posmu bijušās
Padomju Savienības zinātniskās fantastikas literatūrā, ko sauc par "zelta laikmetu". Izmantoju materiālus no žurnāla „Jesļi” šī gada septembra numura.
"Zelta laikmets" bija arī amerikāņu fantastikā, tikai kādus desmit gadus agrāk 1940. - 1950.
gados. PSRS to iezīmēja tā sauktais "Hruščova atkusnis", valsts nedaudz uzelpoja, bija
radies iespaids, ka baigie gadi ir palikuši pagātnē un cilvēki varēs dzīvot brīvi un daudzi,
īpaši Krievijā patiesi noticēja, ka iespējams sasniegt komunismu. Sabiedrību, kurā visi varētu būt laimīgi, strādātu darbu tikai prieka pēc un saņemtu visu, ko sirds vēlās.
Padomju fantastikas „zelta laikmetu” 1960-tajos gados lielā mērā „noorganizēja” viens cilvēks – izdevniecības „Molodaja gvardija” fantastikas redakcijas „pirmā iesaukuma”
redaktors Sergejs Žemaitis, kuram šogad paliktu 100 gadu. Pirms tam, pēc stingrām vienīgās partijas nostādnēm, ja rakstnieks gribēja rakstīt fantastiku, tad tai bija jābūt „tuvā mērķa fantastikai”. Tas ir, notikumiem bija jānorisinās tuvākajā
nākotnē un parasti jāgrozās ap kādu zinātniski tehnisku jaunievedumu, kuru bieži
mēģina nozagt Rietumu spiegi vai aģenti, jo, protams, padomju valsts sasniegumi Rietumiem tikai sapņos rādās. Vēl varēja rakstīt ZF pamfletus par Rietumiem. Taču rakstnieki jau vienmēr grib ko lielāku.
1958. gada sākumā izdevniecībā „Molodaja gvardija” tiek izveidota zinātniskās fantastikas redakcija. Uz vairākiem gadu desmitiem izdevniecība nosaka toni padomju fantastikā. Krājumi: „Ceļš simts parseku garumā” (1959.), „Eridana alfa”
(1960.), „Zelta lotoss” (1961.) – jau nosaukumi runā, ka tas ir kas jauns. Sākot ar
1962. gadu sāk iznākt ikgadējais izdevums „Fantastika” (1965. un 1966. gadā – pat trīs sējumi gadā), sešas Strugacku grāmatas, no 1960. līdz 1968. gadam: „Praktikanti”, „Tālā Varavīksne”, „Gadsimta plēsīgās lietas / Bēgšanas mēģinājums”, „Grūti būt dievam / Pirmdiena sākas sestdienā”. „Padomju fantastikas bibliotēkas” pirmie sējumi (I. Jefremovs, V. Grigorjevs, D. Biļenkins, Voiskunskis un Lukodjanovs, Gansovskis un citi). Lieliskā 27 sējumu „Mūsdienu fantastikas bibliotēka” (1965. – 1975.). Pēc šīm grāmatām var izsekot, ne vien pēckara padomju fantastikai, bet arī to laiku grāmatu iespiešanas panākumiem.
Taču tas viss varēja arī nebūt, ja redaktora krēslā iesēstos kāds cits, nevis piecdesmit gadus vecais Žemaitis, to arī apstiprināja zināmie 1970-to gadu sākuma notikumi, kad redakcija pārgāja citās rokās...
Žemaitis bija cilvēks, ļoti labvēlīgs un delikāts, viņš redakcijā radīja brīvības un viegluma atmosfēru. Tādu viņu atceras bijušie darbinieki. Štatā bija tikai pieci cilvēki, sākumā viņi izvietojās vienā, vēlāk divās istabās izdevniecības piektajā stāvā: vadītājs, trīs redaktori un jaunākais redaktors. Taču, cik daudz viņi izdarīja! Tieši pateicoties tam, kāds bija „pacietīgais, mierīgais un godīgais priekšnieks, kāds arī bija Sergejs Georgijevičs.”
Taču, lai nokļūtu līdz šai sekmīgajai desmitgadei, bija jānodzīvo nemaz ne viegli piecdesmit dzīves gadi...
Sergejs Georgijevičs Žemaitis piedzima 1908. gada 10. (23.) septembrī, Nikolajevskas pilsētā (no 1926. gada – Nikolajevska pie Amūras) lietuviešu ģimenē, kas bija pārcēlusies uz dzīvi tur. Par Sergeja bērnību un jaunību zināms pavisam maz... Tēvs bija mežsargs ciematā pie Amguni, Tālajos Austrumos pagāja arī pirmie 33 Sergeja dzīves gadi: Amūras apgabalā, Piejūras novadā, Pieamūrā. Pēc skolas strādājis par traktoristu, dienējis Klusā okeāna flotē. Pēc tam strādājis par korespondentu Tālo Austrumu avīzēs. Augstāko izglītību nav ieguvis, bet paspējis mācīties Augstākajos literārajos kursos. 1941. gadā kā brīvprātīgais devās uz fronti, uzdienējies līdz kapteinim. Iestājies partijā.
Pēc kara dzīvojis Maskavā, 1950-tajos gados sācis rakstīt stāstus, sākumā kļuvis par bērnu rakstnieku. Autoram tuva jūras tematika, rakstījis piedzīvojumu stāstus par karu. Kāpēc tieši Žemaiti ieceļ par fantastikas redakcijas vadītāju, ja līdz tam ar fantastiku praktiski nav saistīts, izņemot vienu bērniem domātu garstāstu?
Var jau būt, ka tieši tāpēc arī iecēla.
Tieši tagad autors pa īstam, nopietni pievēršas arī fantastikai. 1967. gadā tiek izdots viņa pirmais nopietnais fantastiskais garstāsts „Okeāna bērni”. Vēlākie garstāsti turpina jūras tēmu: „Mūžīgais vējš”, „Lielā Lagūna” (1977.).
Romāns „Ugunīgā planēta” (1973.) veltīts Marsam. Ekspedīcijai uz to un zudušās marsiešu civilizācijas atrašanai. Tomēr labākie autora darbi veltīti jūrai.
Galvenais Žemaiša nopelns tomēr vēl pilnībā nav novērtēts, viņš ļāva daudziem
autoriem publicēties, sargāja tos no sistēmas, ļāva rediģēt šos darbus savai palīdzei Belai Kļujevai, bet pats uzņēmās „kaunu” – rediģēt „tuvā mērķa” fantastu darbus. Viņa redakcijā iznākušas arī nozīmīgas grāmatas: Mikolas Rudenko „Brīnuma bumerangs” (1968.), Romana Podoļnija „Ģēnija ceturtdaļa” (1970.),
nežēlastībā kritušā I. A. Jefremova „Vērša stunda” un kopotie raksti.
1962. gadā Žemaitis noorganizē pirmo oficiālo izdevniecības „Molodaja gvardija” Fantastu semināru. Kādi gan cilvēki tad nāca uz redakciju! Dņeprovs, Gansovskis, Gurevičs, Gromova, Berkova, Kolpakovs, Jemcevs un Parnovs, Mirers, Poļeščuks, Revičs, A. Strugackis! Sešdesmitajos viss bija lieliski, auga dēls, arī Sergejs, sieva Natālija rūpējās par pavarda siltumu. Taču septiņdesmitajos viss sāka iet uz slikto pusi. Augšas nolēma, ka pārāk ilgi ir pacietušas brīvāku vārdu pie sevis. 1973. gadā izdevniecības direktors Ganičevs izsauca Žemaiti pie sevis un lika priekšā aiziet pensijā. Sergejs Georgijevičs karot nesāka un pensijā aizgāja, lai arī vēl jutās spēka pilns. Tomēr, kā jau tas gadās ar cilvēkiem, kas pēkšņi kļūst lieki, viņu ķer infarkts. Nē, rakstnieks izdzīvo.
Viņu 80-tajos gados vēl atceras, tiek izdoti dažu viņa garstāstu atkārtoti izdevumi,
taču nākošā gadu desmita dažos enciklopēdiskos izdevumos pat nav minēts, kad
Sergejs Žemaitis ir miris. Tas notiek 1987. gadā...
Tajā pat gadā mirst arī viens no ievērojamākajiem padomju fantastikas „zelta laiku” fantastiem Dmitrijs Aleksandrovičs Biļenkins (dzimis 1933. gadā, šogad viņam paliktu 75. gadi). Kādreiz, domājot par to, kuri no padomju fantastiem tiešām bija sasnieguši pasaules līmeni, es nosaucot brāļus Strugackus, Kiru Buličevu un savos labākajos darbos vēl kādus desmit, noteikti kādā trešajā vietā liktu īsā stāsta meistaru Dmitriju Biļenkinu. 80-to gadu sākumā Rīgā notika, ne tikai neopiciāli grāmatu tirdziņi mežos, bet arī oficiālāki pasākumi, piemēram, tagad nojauktajā Sporta pilī, un vienreiz, kad tur biju iegriezies arī es, to apmeklēja kā viesis arī Biļenkins. Tā kā varēju mazliet paklausīties cilvēku diskusijās ar šo rakstnieku. Neko daudz jau no tām runām neatceros, vienīgi to sajūtu, ka vari tuvumā vērot dzīvu klasiķi. Taču tā reizēm notiek, ka it kā vienkārša, plānveida operācija, kaut kas ar kuņģi, izrādās fatāla. Pēc dažiem gadiem Biļenkina vairs nav starp dzīvajiem.
Labāk lai runā cilvēki, kas viņu labāk pazinuši, tāpēc te būs dažas atmiņas par viņu, ko izsaka Vl. Gakovs – viens no galvenajiem fantastikas kritiķiem un teorētiķiem Krievijā.
Gakovs stāsta:
- Man laimējās būt draudzīgās attiecībās ar viņu visus viņa pēdējos piecpadsmit dzīves gadus. Es lepojos, ka mēs bijām uz „tu”, un man viņš bija vienkārši Dima. Neskatoties uz gadu starpību, ne tik lielu, lai viņš derētu man par tēvu, bet pietiekošu, īpaši, ja starp mums ir bijuši kara gadi. Kad mēs iepazināmies, es vēl biju MVU students, bet viņš jau pazīstams rakstnieks, viens no tā pirmā „Jaunās gvardes” iesaukuma, kas ienāca literatūrā tālajos sešdesmitajos, uz atkušņa viļņa. Man pietika, ka viņš ir stāstu „Marsa bangas” un „Pilsēta un Vilks” autors. Ko tikai neesmu izlasījis, bet šos atceros. Pēc tam pazīšanās pārauga draudzībā – īstā, neskatoties uz vecumu, jo mums abiem – tāpat kā visiem, kas kaut kādā veidā bija saistīti ar fantastiku - iesākās savs karš. Un mēs vienā mirklī kļuvām ierindas biedri. Mums bija kopēja lieta, kopīgi draugi un kopīgi ienaidnieki un mums tāpat bija vajadzīga uzvara, viena uz visiem. Un par cenu mēs pastāvējām... Es rakstu šos augstos vārdus bez ironijas un bez patosa, kaut arī šodien, pēc trīsdesmit gadiem, es skatos uz to visu savādāk. Taču tad, tiem, kas tur bija iesaistīti, tas bija īsts karš. Un viss bija pa īstam, tikai reālas asinis nelija. Sabojātu gan netrūka. Tāpat, varonības un nelietības, uzvaru un zaudējumu, prieka un izmisuma, atklātu kauju un slepenu operāciju. Un galvenais, mierīgā dzīvē nesasniedzamas vienkāršības.
Daudz nerunāšu par to, tā ir īpaša tēma. Pateikšu, ka tikai tajā tālajā, „Jaunās gvardes” karā bija tādas kara pazīmes kā panika, impulsīvi risinājumi, niknums, zvērīgums – vienu vārdu sakot - „prāta aptumsums.”
Un, kad no izmisuma nolaidās rokas un gribējās izmisumā kaukt (spēki taču bija ne tikai nevienlīdzīgi – tie bija nesamērojami), vienmēr palika viens: piezvanīt Dimam un prasīties ciemos.
Dima vienmēr prata nomierināt sakarsētos nervus, cienājot ar tēju, visu izrunāt un „salikt pa plauktiņiem”. Viņš stingri izanalizēja radušos situāciju, pateica risinājuma variantus, pārdomāja un analizēja tos. Likās, ka tur, aiz loga, nesprāga lādiņi, negāja bojā cilvēki un viss nelidoja uz elli!
Protams, tur Maskavas ielās, nekas tāds septiņdesmito gadu beigās nenotika, taču mēs abi zinājām, ka notika kaut kas cits. Konkrētos kabinetos tika radīti konkrēti viedokļi, tika rakstīti konkrēti papīri, kas vēlāk kļuva par pamatu konkrētiem dokumentiem, kas tika nolasīti konkrētās sapulcēs un plēnumos. Pēc tam no augstām tribīnēm un avīžu – žurnālu slejām „konkrēti” tika sunīti konkrēti rakstnieki – kā likums, ar aizdomīgi netitulētiem uzvārdiem. Un labi vēl, ja no izdevniecību tematiskajiem plāniem „lidoja” laukā tikai viņu grāmatas. Dažiem tā vispār tika „nogriezts”
ceļš uz literatūru. Pēc tam, kāds aiz bēdām nodzērās, vai pat vispār aizgāja, ne tikai no literatūras, bet arī no dzīves. Arī tādas lietas bija, tāpēc es joprojām saucu to laiku par karu. Nozākāto vai tikai klusu no literatūras izspiesto vietā, pārpludinot žurnālus, grāmatu lapaspuses un prātus, līda pretīga un spēcīgi smakojoša substance, smaka no kuras nav izvēdināta vēl šodien. Kanalizācijas sistēmu, no kuras tā radās, sastādīja pazīstamās iestādes – izdevniecība „Molodaja gvardija” un abas valsts komitejas: Goskomizdats un Roskomizdats. Kaut arī radās šie miazmi augstāk – varas „Bermudu trijstūrī”, ko veidoja trīs drūmas ēkas Lubjankā, Vecajā un jaunajā laukumā (VDK, PSKP CK un VĻKJS CK).
Sliktākais bija tas, ka arī palīdzību mēs varējām gaidīt tikai no turienes, tikai no citiem kabinetiem. (ja kāds ir lasījis par Maksima svaidīšanos „Apdzīvotajā salā”, tas sapratīs, tikai supermeņi mēs nebijām). Lai pretotos agresīvās entropijas viļņiem, nācās rakstīt citus papīrus, piestiprināt tiem „spārniņus”, lai aizlido līdz vajadzīgajam kabinetam. Šajos kabinetos bija jāmeklē, ja ne cilvēkus ar līdzīgām domām, tad vismaz konkurentus īpaši trakiem nešķīsteņiem. Bija vajadzīgi argumenti, kurus spētu saprast varbūtējie partijiski – oficiozi sabiedrotie. Vajadzēja kļūt par gudriem demagogiem, bija vajadzīga Maksima Kammerera un Oto fon Štirlica prasme, lai sasistu kopā ar pierēm ienaidniekus un piespiestu viņus izteikt pretējus viedokļus. Tāpēc, ka īstu draugu un domubiedru mums toreiz tur – „augšā”, bija - teiksim atklāti – maz.
Un šajās izdarībās Dima Biļenkins bija neaizvietojams. Tāpēc, ka viņš bija, ne vien gudrs, bet arī domājošs. It kā tieši par viņu ir frāze no Strugackiem: „Domāšana nav izklaide – domāšana ir pienākums”. Dima nebija viszinis, kaut arī zināja ļoti daudz, viņš bija domājošs cilvēks. Sajūtiet starpību. Atceros, reiz viņš apstulbināja mani ar paradoksālu skaidrojumu zināmajam un noslēpumainajam bērnu krusta gājienam: varbūt, ka tas bija „vēsturiska patoloģija”? Vēsturē kā cilvēka organismā viss iet normāli, bet te pēkšņi – bac! – iemaisās kāds patogēns faktors un viss saiet šķērsām?
Dima domāja vienmēr, kad rakstīja, kad uzstājās, kad cīnījās. Kad analizēja iesācēju darbus literatūras semināros. Ir jāprot izvēlēties tas, ko gribi sasniegt. Ja nevari uzreiz, jāprot atrast apkārtceļus, un risinājums ir jānoved līdz galam. Tāpēc viņš vienmēr likās vecāks par saviem gadiem. Var jau būt, ka maldināja viņa izcili lielā bārda. Melna, gandrīz asīriešu. Tāpēc viņš manās atmiņās ir palicis kā Vecais, nevis nozīmē vecs, bet gan gudrais.
Beigās vēl viens atmiņu citāts, ko par Biļenkinu ir teicis Eduards Gevorkjans:
- Mūsu „diskusiju kluba” sarunu laikā, kāds izteica domu, ka „Visums spiež”, bet dzīve mums kā mušai dzintarā. Uz to Dmitrijs Aleksandrovičs noglaudīja savu kuplo bārdu, kas padarīja viņu līdzīgu Aleksandram III, un sacīja, ka jebkuras vides funkcija ir spiediens, citādi organisms uzpūtīsies un pārplīsīs. Taču, ja vide sāk spiest par daudz, tad organisms spirinās pretī, sāk pretoties, evolucionēt, ar vienu vārdu sakot. Es atceros, kā viņš pacēla pirkstu un noteica: „Pretošanās ir neizbēgama”.

Dažas saites:
http://fantastiki.net/avtory-fantastiki/zh...eorgievich.html
http://en.wikipedia.org/wiki/Dmitri_Bilenkin
http://www.rusf.ru/litved/biogr/bilenkin.htm
http://03www.msk.ru/

2. daļa.
Pretošanās ir neizbēgama. Un tāda tā arī bija, brīžiem pat neapzināta. Padomju fantastikas
"Zelta laikmets" uzplauka uz Hruščova "atkušņa" cerībām, ka sociālisms, kā vēlāk teica, var būt
ar "cilvēcisku seju". Protams, lka "Zelta laikmeta" rakstnieki - fantasti pēc savas pārliecības
lielākoties bija komunisti, taču varētu teikt - sirdsšķīstie komunisti, kas patiesi ticēja, ka izmainot
sabiedrības uzstādījumus uz labu, var uzcelt vispārējas laimes valstību Zemes virsū. Taču viņi
neņēma vērā to, ka Komunistiskās partijas galvgals, tā dēvētā nomenklatūra, nemaz nevēlējās,
lai tāds komumnisms tiktu uzcelts visiem. Pašiem priekš sevis tas jau sen bija uzcelts.
Pārējiem vajadzēja tikai bez ierunām izpildīt visu, ko partija liek. Tāpēc arī vienīgais atļautais stils
mākslā un literatūrā bija sociālistiskais reālisms, uz visu, kas nelīda iekšā šajos rāmjos, skatījās ar
aizdomām un fantastika jau nu nepavisam nelīda iekšā socreālisma rāmjos tad, ja rakstnieks bija
pa īstam talantīgs.
Man pirmā iepazīšanās ar padomju fantastiku sākās 60-to gadu sākumā, kad pirmajās klasēs,
kārtīgi ietrenējies lasīšanā, sāku lasīt visu pieejamo literatūru, fantastiku atklāju, kad sāku izaugt
no tautas pasaku lasīšanas perioda. Laikam pirmai lielākais piedzīvojums bija pāris gadu vecu žurnāla
"Zvaigzne" numuru atklāšana, kuros turpinājumos bija publicēts Ivana Jefremova romāns
"Andromēdas miglājs", īpaši tā sākums ar zvaigžņu kuģa "Tantra" apkalpes dēkām uz tālās,
naidīgās planētas bija kaut kas vienreizējs, atceros, ka vakaros man tumsā aiz loga rādījās
milzīgās, baigās medūzas. Ņemiet vērā, ka tajos laikos nebija fantastiskās literatūras pārbagātības,
gadā iznāca latviski labi, ja 2 - 3 grāmatas, krievu valodā fantastika vispār nebija nopērkama,
bet socvalstu grāmatu dekādēs veikalā "Globuss" rindas stiepās kvartāla garumā. Arī TV neko
"tādu" nerādīja, tāpēc "Andromēdas miglājs" atstāja uz mani milzīgu iespaidu, šo grāmatu pusaudžu
gados esmu izlasījis kādas 14 reizes. Romāns stāsta par tālu nākotni, kad visā pasaulē uzcelts komunisms
un cilvēce nodarbojas ar jaunu zināšanu atklāšanu un sapņo par tikšanos ar citām civilizācijām.
Tomēr, dzīve nav bez problēmām, lai nu kā tā tomēr ir "gaišā nākotne". Vēlāk rakstnieks
sarasta romānu "Vērša stunda", darbība norisinās vēl tālākā nākotnē, jau notiek reālas
tikšanās ar citām civilzācijām. Romāns iecerēts kā maoisma kritika un rāda Zemes cilvēku
sastapšanos ar degradētu pasauli, kurā apkārt klīst pussaprātīgu grāvēju bandas (mājiens uz
hunveibiniem). Tomēr, rakstnieks nenovērtē situāciju, partijas elite jau īstenībā apskauž Mao.
Un romānā izteikto kritiku ņem uz sevi. Romānu aizliedz un, kad beigās to publicē, tad tas iznāk
"apgraizīts". Tikai perstroikas lakā to publicē pilnībā. Pilnībā parādās komunisma ideoloģijas divkosība,
visiem sastāsta pilnas ausis ar to, cik brīva un lieliska dzīve ir Padomju Savienībā, bet tajā pat laikā
- partija ir absolūti neaizskarama un nosaka mākslinieka dzīvē un daiļradē absolūti visu.
Otrais krievu rakstnieks-fantasts, ko es iepazinu pusaudža gados, bija Aleksandrs Šaļimovs. Latviešu
valodā iznāca viņa garo stāstu krājums "Dārdu aizas noslēpums", tiem laikiem ļoti aizraujoši stāsti
par pamestas citplanētiešu bāzes atklāšanu Mongolijas kalnienēs, par dinozaura medībām Kongo
džungļos, par tikšanos ar citplanētiešiem Antarktīdā. Ko gan vēl var vēlēties pēc piedzīvojumiem
izslā```` pusaudzis. Tā es atklāju priekš sevis grāmatu sēriju "Piedzīvojumi un zinātniskā fantastika".
Tā kā, kā jau teicu, fantastika latviešu valodā iznāca samērā reti, uzgāju un izlasīju arī iepriekšējos
gados izdotās grāmatas. Šeit varu pieminēt padomju 30-to gadu talantīgāko rakstnieku Aleksandru
Beļajevu, lai atceramies kaut vai "Cilvēku-amfībiju" - nelaimīgo Ihtiandru. Ja ne grāmatas varoni, tad
varbūt filmas tēlu.
Vēlāk latviski iznāca romāns "Profesora Dovela galva". Par spīti viscaur sociālistisku ideju strāvotiem
tekstiem, arī šim rakstniekam nemitīgi nācās cīnīties, lai viņu publicētu. Droši vien tādu problēmu
nebija 40-to gadu lielākajam padomju fantastikas pārstāvim Grigorijam Adamovam, kura romānu
"Divu okeānu noslēpums" mana vecuma grāmatmīļi droši vien atceras un vēl tāda paša nosaukuma filmu.
Vēl no agrīnajiem laikiem atmiņā palikusi filma "Vētru planēta", kas veidota pēc Aleksandra Kazanceva
romāna. Vēl jau var minēt Vladimira Obručeva "Plutoniju" un citu rakstnieku darbus, taču tie pieder
pie "Pirmszelta laikmeta".
Vēl viens slavens krievu rakstnieks - fantasts lielu savas dzīves daļu ir dzīvojis arī pie mums Latvijā. Es
runāju par Vladimiru Mihailovu, kura garais stāsts "Sevišķā Nepieciešamība" arī pieder pie tiem
darbiem, kas lika man iemīlēt šo žanru.
Tad jau pienāca gadi, kad biju vairāk ielauzījies krievu valodā un arī fantastika šajā valodā kļuva
pieejama. gan vairāk nelegālajās grāmatu mīļotāju un tirgoņu saiešanās Pierīgas mežos, kuras
bieži iztraucēja milicijas uzlidojumi, taču vienmēr atradās kāds mežs, uz kurieni doties.
Mans krievu fantastu pazīšanas klāsts stipri paplašinājās. Protams, ka arī ārzemju fantastika un, ne tikai
sērijā "Fantastikas pasaulē", kas bija sākusi iznākt latviešu valodā.
Vienkārši nosaukšu tos, kas tagad atceroties, palikuši vairāk atmiņā. Un ne tikai, jo es jau pierakstīju
galveno, lasīto daiļdarbu nosaukumus.
Varu minēt īso stāstu meistarus Iļju Varšavski un Severu Gansovski, Georgiju Gureviču (krājums
"Asteroīda gūstekņi", romāns "Mēs - no saules sistēmas"), Oļesu Berdņiku (kādas šausmas, viņš
rakstīja kosmiskās operas, tajos laikos?!), Vladimiru Savčenko - debijas romāns "Sevis atklāšana".
Turpinājumā:
Sergejs un Aleksandrs Abramovi, gan kopā gan atsevišķi, Isajs Lukodjanovs un Jevgeņijs Voiskunskis,
romāns "Zvaigžņu jūru šļaksti", dīvainais, kaut kur Šeklijam līdzīgais stāstnieks Vadims Šefners,
Viktors ņevinskis ar romānu "Zem vienas saules". Protams divi Sergeji: Sergejs Pavlovs: romāni
"Okeanauti" un "Mēness varavīksne", un Sergejs Sņegovs - triloģija "Cilvēki kā dievi", kaut kas tāds,
ko var salīdzināt pat ar "Zvaigžņu karu" klasisko triloģiju. Arī sievietes: Olga Larionova "Kentaura čakra".
Protams, ka arī raksta sākumā pieminētos Sergeju Žemaiti un Dmitriju Biļenkinu. Pēdējais, manuprāt,
kopā ar brāļiem Strugackiem un Kiru Buličevu vispār satādīja padomju fantastikas "Zelta laikmeta"
eliti. Brāļu Strugacku daiļrade un tās posmi jau būtu pelnījuši veselu referātu, turklāt vismaz daži no viņu
darbiem ir iznākuši arī latviski, kaut arī ne nozīmīgākie. Tāpēc nobeigumā mazliet apstāšos pie Kira
Buličeva, jeb īstajā vārdā Igora Možeiko. Pēc profesijas vēsturnieka, tāpēc rakstījuša ar pseidonīmu -
sievas vārds Kira, mātes uzvārds, kurš tad nopietni uztvers vēsturnieku, kas raksta fantastiku?
Možeiko rakstīt fantastiku sāk 1965. gadā, vēlākos gados viņam ir arī citas tēmas, taču "Zelta
laikmetā" varam iezīmēt trīs. Un visās tajās viņš sasniedz atzīstamu meistarību. Protams, viņa dzīve arī
vesela referāta vērta, taču varbūt kādreiz, citreiz.
Vispirms jau bērniem domātais seriāls par meitenīti no nākotnes - Alisi Seļezņevu, kuras prototips
ir viņa paša meita, arī Alise. Tā ir nākotne pēc 100 gadiem un Alise krievu bērniem kļust par tādu kā
mūžīgo varoni un savā laikā ir ārkārtīgi populāra, par viņu tiek uzņemtas arī filmas, cikla pirmā grāmata
ir mazi stāstiņi par vēl pavisam jauno meitēnu "Meitenīte, ar kuru nekas nenotiks". Par spīti nosaukumam,
notiek jau gan un piedzīvojumi nav mazāk aizraujosi kā klasiskajai Alisei no Brīnumzemes, taču
vienmēr viss beidzas laimīgi. Pēc stila atgādina filmas "Viens pats mājās", protams, bez amrikāniskajiem
asumiem. Pavisam, ja nekļudos ir iznākušas kādas 16 grāmatas par Alisi. Var minēt "Pasaku rezervātu",
"Alises ceļojumu", "Violēto lodi" uc. Tikpat populāri kā Alise kļūst arī citi grāmatu varoņi: Gromozeka, putns
Govoruns un citi. Varbūt kādam atmiņā palikusi arī kada filma par Alisi vai arī multene "Trešās planētas
noslēpums".
Otrā darbu sērija, kas padara rakstnieku slavenu, ir viņa izdomātā krievu mazpilsēta Veļikijgusļara, kurā
nepārtraukti notiek visai un pat ļoti dīvainas lietas, kas ļauj autoram pasmieties par dažādām cilvēku
rakstura negatīvajām īpašībām, vai arī pacildināt labās. Piemēram, reiz vietējā veikalā pārdošanā parādās
zelta zivtiņas. Nav ilgi jāgaida, kad dzīvokļos no krāniem sāk tecēt, nevis ūdens, bet vodka. Vispār vieni joki, bet
ar savu pamācošu jēgu. Pavisam īsie un garie stāsti par šo pilsētiņu un tās iemītniekiem tagad izkārtojušies
5 krājumos: "Brīnumi Gusļarā", "Atnācēji Gusļarā" uc. Atsevišķi darbi no sērijas ir arī ekranizēti, piemēram,
"Marsiešu dzira". Kopumā tās ir tādas, fantastiskas krievu "Skroderdienas Silmačos".
Trešā darbu sērija apvieno stāstus par tālo kosmosu, kuros darbojas kā viens no varoņiem kosmoārsts,
doktors Vladislavs Pavlišs un kosmiskā kuģa "Segeža" apkalpe. Tieši uz tāda īsta kuģa rakstnieks reiz veica
kuģojumu pa Ziemeļu ledus okeānu un uz kuģa bija ārsts Vladislavs Pavlišs. Stāsti ir par to, kādiem cilvēkiem
ir jābūt un par to, ka cerība uz laimi saglabāsies vienmēr. Tas ir tāds nopietnāks seriāls un apliecina to, ka
Kiram Buličevam padodas, gan uzjautrināt, gan izklaidēt, gan nopitnā sarunā iesaistīt. Un tiešām ļoti žel,
ka 2003. gadā pēc ilgas slimības 68 gadu vecumā rakastnieks mirst, daudzas ieceres paliek tikai ieceres,
taču tas, kas padarīts, vienmēr apliecinās šī rakstnieka augsto vietu krievu fantastikā, lai gan Krievijā ir
cilvēki, kas cenšas mazināt viņa nopelnus, jo Igors Možeiko nekad nav bijis impērists, bet tagad Krievijā
impērisms ir lielā cieņā. Ne jau velti vienu no viņa stāstu krājumiem sauc "Cilvēki kā cilvēki".
Tas nu tad arī būtu viss. Varu tikai teikt, ka labākie padomju krievu fantastikas darbi, "Zelta laikmetā" un arī
pēc tā, ir pelnījuši, lai tos neaizmirstu un pārlasītu vēl un vēl. Tieši tāpat, kā citu ārzemju fantastikas klasiku.