Latviešu literatūra: Mēsls jeb tomēr nē? Opcijas

[DarkJedi]

Palasījos Ila tulkoto rakstu par vienu no Amerikāņu Sci-fi raksniekiem kur beigās bija izteikta nožēla, ka latvieši paši nerakstot sci-fi. Domāju, ka Sci-fi latviski nav īpaši izdevīgi rakstīt, jo imo jaunākā paaudze (piemēram es) nemaz neskatās uz latviski sarakstīto literatūru, jo mans tipiskais stereotips kas ir latviešu literatūra ir šāds

Mūsdienu Latviešu literatūra ir kaut kas bez sižeta, darbības un action latviešu literatūrā vispār ir aizliegts. Latviešu literatūra ir sarakstīts tipa kaut kas filozofiski dziļš, bet sanākuši vien svētā suņa murgi, kurus nav nesapratis ne vien lasītājs, bet arī pats autors. Taču paši autori ( + pensionāres, kas tāpat neko nesaprot) ir domās, ka ir uzrakstījies the best ever garadarbs, jo tas taču ir kruti un augsti intelektuāli ja neko nevar saprast. Vienkāršāk sakot mūsdienu latviešu literatūra ir nevis literatūra, bet gan bezjēdzīgs filozofisks bullshits kas spēj ieinteresēt tikai pensionārus.

Taču kā jau teicu tāds ir mans stereotips, visticamākais nepareizs jo gan jau ir kaut kas interesants, taču tas nemaina manu attieksmi grāmatnīcā pa taisno durt pie tulkotās daiļliteratūras latviešu rakstnieku plauktam neuzmetot aci.

Domāju mans viedoklis ir veidojies no tā, ka atmiņās vēl obligātās literatūras stundas vidusskolā, kādas trīs reizes aplūkojot portālu satori.lv + palasot reizi pusgadā kādu rindkopu Kultūras dienā (ievērojiet, ka reāli neviena pēdējos 20 gados latviešu valodā sarakstītā grāmata nav lasīta, kas varētu kalpot kaut vismaz kaut kāds reāls pamats stereotipam). Pie vainas droši vien arī tas, ka dažkārt pats mēdzu uzrakstīt kaut kādu īsu bullshitu un domājot, ka tas ‘’noteikti’’ ir 10x labāks kā grāmatplauktā (jo to taču esmu rakstīji es lol).

Vienīgais ko no latviešiem par labu atzīstu ir oldskool Zentas Ērgles veidīgie jauniešiem domātie garadarbi. Taču nez vai man gribētos lasīt modernizētu Zentu Ērgli kur pionieru vietā ir goti un reperi.

Kādas ir citiem domas un viedoklis par latviešu literatūru? Mēsls vai nē? Ja tomēr nav mēsls, tad vai tomēr ārzemju alternatīvas nav vēl labākas?

Visu literatūru nekad neizlasīsi, tādēļ vai ir vērts teiksim Umberto Eko vietā ņemt kaut kādu pašmāju brūvējumu? Vai ir vērts riskēt, jo par Umberto es zinu, ka milijoniem atzinuši par labu esam, kamēr pašmāju autoriem ir tikai nekam nederīgi vecmāmiņas rekomendācijas?

Šo rakstu rediģēja DarkJedi: 05.09.2007 12:15

[Ļipa]

Nejauši uzdūros uz šo pavedienu un izlasīju tā īsti, no sirds un līdz galam. Pirmajā mirklī gribēju piekrist tiem, kas saka, ka nekā baudāma latviešu literatūrā nav, bet tiklīdz izdomāju šo domu atcerējos, ka man ļoti patīk Nacionālā teātra „Pūt vējiņi izrāde”. Pēc šīs izrādes skrēju mājās un lasīju grāmatu. Patika arī tā. Rakstot šo atcerējos, ka skolas laikā lasīju Mērnieku laikus un smējos. Ļoti patīk trimdas autori, kas stāsta par Latviju kāda tā ir bijusi kara, pirmskara laikos.
Labi... Mūsdienu literatūra... Pirmais prātā ienāca Imants Ziedonis ar savām lieliskajām epifānijām. Māra Zālīte, kas reiz tik brīnišķīgi stāstīja par savu topošo lugu, ka tā stāstot vienkārši nekas slikts nevar sanākt. Turklāt mēs taču visi zinām cik lieliskas teātra izrādes ir sanākušās no šīs autores darbiem – meža gulbji, Tobāgo, Eža kažociņš, Kaupēn, mans mīļais, Lāčplēsis un gan jau jums nāk prātā vēl kāda. Manuprāt arī action tur ir gana.
Atceros, ka vidusskolā mums lika izvēlēties grāmatu, kas būtu latviešu autora sarakstīta un piedevām mūsdienās. Tas bija jādara pēc savas izvēles vien atceroties, ka mūsdiena ir pēdējie 10 gadi. Šķiet, manējā bija izdota 1999 gadā un es atceros, ka lasīju savu grāmatu ar lielu aizrautību un nemaz nešķita, ka skolotāja būtu ar varu spiedusi to darīt. Izlasīju vēl arī dažas no tām, kuras prezentēja mani klasesbiedri.

Šo visu rakstot apdomājos un secināju, ka arī lasot ārzemju literatūru bieži nākas uzrauties uz manā uztverē nebaudāmiem darbiem. Tāpat ir ar LV literatūru un tāpēc jau viena nav sliktāka par otru. Man šķiet, ka tās ir līdzvērtīgas.

Jā, un manā darbā vienīgajā plauktā, kas ir veltīts Latvijai ir pat šāda tāda daiļliteratūras grāmata, protams, pieturoties pie tā, ka tās ir svešvalodās. Turklāt ir pat šādi tādi cilvēki, kas tās izvēlas un to dara ne tikai latvieši. Prātā ienāca Sandras Kalnietes grāmata „Ar balles kurpēm Sibīrijā” (lielisks sižets, jā, skumjas gan arī ir ) vai arī Inara Mantinieks „Baltic Amber”. Beidzamā vienmēr uz mani tā kārdinoši nolūkojas tik es nevaru izlasīt.

[*Kokonatiene]

latviešu literatūra nav mēsls. vienkārši gaumes atšķirās.
protams, ja lasīs tikai to, kas ir iekļauts obligātās literatūras sarakstā, nekādas "siltas jūtas" pret to neradīsies, jo neuzskatu, ka grāmatas būtu jālasa piespiedu kārtā - tikai lai būtu miers.

Šo rakstu rediģēja *Kokonatiene: 12.12.2008 23:23