Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> "Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy
Sindra
iesūtīt 26.01.2014 15:15
Raksts #1


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012





Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.




Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
123 Lapas V  < 1 2 3 4 5 > »   
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (40 - 59)
echo3
iesūtīt 29.01.2014 14:01
Raksts #41


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Sarunām pievienojās soļu skaņas, un Kenolts paskatījās uz nācējiem. Nevarētu teikt, ka viņš kādu no Valdnieka galma būtu iepriekš redzējis, bet saprata gan, ka gaidītās ziņas būs klāt. Kamēr trijotne šķērsoja zāli, druīds piemeklēja savās atmiņās saglabātos reiz dzirdētos vārdus tiem, ko šobrīd redzēja. Visdrošāk viņš atpazina Vēju.

Kājās Kenolts necēlās, lai neizjauktu Moiras iecerēto vēstījuma ritmu. Vēstījums pats gan druīdu satrauca. Pirmajā brīdī viņam pat nācās apspiest vēlēšanos mesties ārā no zāles. Ne jau, lai izvairītos no uzdevuma, bet - Pīlārs grūst! Kenolts ļoti labi zināja, kā grūst klintis, kā gāžas lavīnas un krakšķ vētras lauzti koki. Bet tad viņš saprata, ka, lai arī runa ir par senseno ēku, šī grūšana ir citāda. Notiek kas krietni sliktāks kā vienkārša akmeņu būves drupšana gabalos.

Druīds palika sēžam, gaidīdams tālāku stāstījumu par uzdevumu. Iespējams, valdniekam Devanam un viņa padomniekiem ir jau kādi apsvērumi radušies. Balvas solījumu Kenolts palaida gar ausīm - domās par to tad, kad darbs būs padarīts.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 29.01.2014 14:35
Raksts #42


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Vieglu vēja dvesmu Marko sajuta ap savu ķermeni, kad bija nosaucis savu vārdu un apliecinājis gatavību doties valdnieka uzdevumā. Tas bija šamaņa skatiens. Viņš ieinteresēti nopētīja jauno pūķi. Tomēr, neko neteica.

Pēc karotāja pieteikuma un paredzami, ka arī citi sanākušie tūdaļ steigs izteikt savu piekrišanu, Malevons pamāja ar galvu. - Tas nebūs vienkārši. - viņš noteica, pagājies pāris soļus uz priekšu. - Mūsu valdnieks tika ievainots, kad meklēja atbildes, lai izskaidrotu notikušo. Lai saprastu, kā apturēt draudošo nelaimi.
Ir tikai vēl viena persona, šajā pasaule, kas varētu zināt notikušā iemeslus un zināt, kā rīkoties. Jums nāksies ceļot caur akmens milžu zemēm, uz Pusnakts cietoksni. -
Malevons noteica, skatienam pirmām kārtām nopērtot tos, kas jau bija izteikuši savu gatavību doties uzdevumā. Tad tikai pārējos.
Raugi, visi pūķi zināja, ka Pusnakts cietoksnis bija tikai skaists nosaukums, kas patiesībā zem sevis slēpa izraidīto pūķu cietumu. Tā bija vieta, kur nosūtīja tos, kuri bija noziegušies tik smagi, ka viņu atrašanos sabiedrībā, kopā ar citiem pūķiem, valdnieks nepieļāva.
Pusnakts cietoksnis bija vieta, kur izraidītie dzīvoja. Vieta, no kuras tie nevarēja aiziet. Vieta, kurā neviens pūķis nespēja pārvērsties par pūķi. Tā bija tumsas zeme.
Un akmens milži? Tie bija neganti radījumi. Dumji nenoliedzami, taču daudz pūķu bija gājuši bojā tieši no šo radījumu rokas. Tie bija milzīgi, tie bija spēcīgi un tie spēja pūķim noraut galvu, pirms tas vēl bija paspējis likt lietā savus ieročus un prasmes. Iet cīnīties ar akmens milžiem bieži bija jauno pūķu karotāju kļūda. Nē, tas nebija tad, kad apmācība jau bija pabeigta. Jo tad jau pietiek prāta nepatikšanās speciāli nelīst. Tas bija tad, kad likās, ka esi spēcīgs, jauns, visu spēj un nav neviena pretinieka, kuru nespētu uzveikt. Taču akmens milžiem ļoti nepatika, ka pūķi līda viņu mājvietā. Tad tie ņēma milzu akmeņus un svieda pa lidojošajiem pārdrošniekiem un kad tie bija notriekti, vienkārši uzmina savu smago akmens pēdu.

- Jums jāuzmeklē Vordans. Viņš varētu zināt atbildes. - Malevons bija devis skaidrākus norādījumus par personu, kura meklēja Pusnakts cietoksnī.

Vordans bija vārds, kas klejoja daudzās pūķu leģendās un dziesmās. Taču nekad ne ar labu pieskaņu. Tas bija kā pūķu pasaules kopējais ienaidnieks, kurš bija iedomājies sevi esam varenāku par valdnieku. Patiesībā, Devana un lorda Vordana saķeršanās bija notikusi tik sen, ka jaunie pūķi nemaz tā īsti neticēja tāda Vordāna eksistencei, kamēr vecajiem stāsta patiesie notikumi jau bija pagaisuši no atmiņas. Vordans kalpoja kā lamuvārds nepaklausīgiem bērneļiem, kā sliktā persona, ja kādā stāstā tādu savajadzējās.
Un tagad izrādījās, ka kaut kur, Pusnakts cietoksnī, nudien tāds pūķis eksistēja?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 29.01.2014 14:56
Raksts #43


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Kad priekšplānā iznāca Malevons, Marko mazliet atslāba. Tiešais tuvums ar sarkanmati, kaut arī ne šo konkrēti, lika jaunekļa augumam saspringt un galvā raisīties domām, kas būtu pilnīgi nepareizas šajā situācijā. Devana galmā netika dalīti klani, te pūķi vietu nopelnīja savādāk, pie tam visi par to bija cienījami. Un cienot Devanu, nācās cienīt arī viņa lēmumus, kuru šurp sūtīt ar ziņām.

Malevona stāstītais izraisīja divējādas jūtas. No vienas puses Marko jutās glaimots, ka vinš zināja šos stāstus par Pusnakts cietoksni un Vordanu. No otras puses pūķa vārds joprojām stindzināja, it kā Marko būtu mazs bērns, kuru cenšas iebiedēt. Tomēr lepnums neļāva tagad atkāpties vai izrādīt šaubas. Izslējies staltāk, Marko ar labo dūri piesita sev pie krūtīm. "Es esmu gatavs doties," un tieši to arī domāja. Viņam bija līdzi viss, ko pūķis ņemtu ceļā. Pat dodoties uz Pusnakts cietoksni.

"Es neatminos dzirdējis, ka Vordans tiktu piedēvēts kādam no klaniem," Marko ieminējās. Varbūt tik senam pūķim tas nebija svarīgi, jo arī Devans bija ārpus piecām krāsām. Tomēr kādas iezīmes varētu palīdzēt tad, kad nāksies nodibināt kontaktu ar šo pūķi. Milži? Tie Marko šobrīd uztrauca mazāk. Viņš vairs nebija tik pārgalvīgs, lai ielaistos ar tiem jebkādā kontaktā, tomēr par spējām izvairīties viņš bija vairāk kā pārliecināts.

Marko jau bija sācis apdomāt plānu, it kā būtu ticis līdz Cietoksnim un garām milžiem, un tikai tagad skatiens aizslīdēja līdz Lilijai. Tas nebija rūpjupilns skatiens, kas aicinātu viņu atteikties no pārlieku bīstama uzdevuma, tas nebija arī tāds, kas lūgtu dziednieci nākt līdzi un ārstēt viņa ievainojumus. Acīs nozibēja viltīga uguntiņa, skatienam atkal ātri novēršoties.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 29.01.2014 15:25
Raksts #44


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



"Akmens milži" bija vārdu salikums, kuru no Atorma galvas viņa skolotājs bija pamanījies izklapēt savlaicīgi. Kopā ar vārdiem "lidošu un uzveikšu!". Sarkanais pūķis bija tos redzējis, jo mācību nolūkos kopā ar skolotāju bija aizlidojis līdz šo zemju robežai. Tur vēl jaunajam māceklim bija jāuzklausa daudzas pamācības un padomi, un viņi bija devušies projām, līdzko skolotājs uzskatīja, ka skolnieks ir redzējis milzi, bet milzis nav pienācis pārāk tuvu.

Sarkanais karotājs nenolaida skatienu Malevona priekšā. Ja jau reiz viņš bija teicis, ka kalpos Valdniekam, tad to arī darīs tik ilgi, kamēr Valdniekam būs vajadzīgi viņa pakalpojumi, vai arī mirs.
Tas ļoti varēja gadīties. Ne vien jāceļo cauri akmens milžu zemēm, bet vēl jāatrod Vordans, kurš tiešām eksistē (pūķis nešaubījās, ka Malevons nemelo, kāpēc gan lai viņš to darītu?), un par to Atormam nebija nekādu konkrētu ziņu, izņemot atmiņas no laikiem, kad pats tikko bija izšķīlies no olas, un reizēm viņu ar šo vārdu biedēja. Vārdam nebija izskata, un tāpēc tas toreiz likās vēl baismīgāks.
Tagad kļuva svarīgi - ļauns, ļauns, bet kā izskatās?

Viņš atbalstīja Marko jautājumu. Jā.
- Vai ir kādas kādas precīzākas ziņas par Vordanu? - balss labskanība nebija mainījusies, - Kā viņš izskatās, kas patīk.
Bardi apdziedāja vienīgi slaveno Valdnieka uzvaru, un vismaz Atorms nebija dzirdējis dziesmas, kur būtu pieminēts, kā kurš izskatījās.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
washulis
iesūtīt 29.01.2014 16:18
Raksts #45


Cogito ergo sum
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 28.02.07
Kur: Divas mājas tālāk
Jaukais snīpis



Un rau, viņu sagaidītāji ieradās. Novēršoties no Elrika, Halla pagriezās pret sarkano pūķieni, kas rotājusies baltiem ziediem. Kā sniegs uz asins upes, lai arī viņas rimtā balss pierādīja, ka ne asmeņus viņa lietotu, lai asinis lietu. Dažkārt spalva tomēr spēj būt spēcīgāka par zobenu. Tam sekoja divi baltie pūķi, apliecinot, ka valdnieka Devana uzticību nopelnījuši tieši daudzi tie. Jo tie, kas seko vēja vārdam, nekad nenodod un nekad nepieviļ. Tas bija lepnums par pašas tautu, kas mudināja lepnāk pacelt galvu. Un, ak, Vējš. Māsas reiz bija muļķojušas Hallu, ka šis patiesi ir tas pats Vējš, kas ieskandina zvanus no rītiem, vai arī plosās negantās rudens vētrās, atkailinot kokus un aurojot kalnu nogāzēs, bet nē. Īstais Vējš ir kas vairāk par tikai vienu personu, lai arī kripata Vēja iespējams atrodama katrā. Viņiem ierodoties, Halla nolika malā ūdens kausu un noslīga uz ceļiem, tā sasveicinoties ar nācējiem, bet pēc tam kājās neslēdzās, neiebilsto just akmens grīdas vēsumu un uzlūkot viņu trijnieku no apakšas. Abas ausis tika saspicētas jo īpaši uzmanīgi, lai saklausītu ik vārdu.

Pilārs brūk. Valdnieks ievainots. Beidzot dzirdot gaidāmo nelaimi, Halla apjauta, ka viņa būs pirmā, kura spēs to ievērpt dziesmā. Pirmais bards, kas pavēstīs pasaulei šo katastrofu. Tas sniedza... varu, jo viņa šo varētu arī noklusēt... sagrozīt. Meli viņai gan bija sveši, bet augstāka labuma vārdā klusēšana vienmēr top par zeltu. Tomēr ne jau tas te saucams par galveno. Viņiem tika nosprausts mērķis. Pusnakts cietoksnis. Halla aizslēpa lūpas aiz plaukstas, apslāpējot īso elsu. Neviens no gudra vai brīva prāta nevēlējās tur klejot, bet tieši tādēļ aicināja tos, kas nebīstas izaicinājuma. Un noskurināties vēlreiz, izdzirdot Vordana vārdu. Šie stāsti nebija viņai sveši, lai arī tikai tagad šis lietuvēns ieguva miesu un asinis, tā topot vēl jo baisāks. Es šaubos, ka Vordanam kaut kas patīk, neskaitot varu un sevi. Baltā pūķiene palūkojās sarkanā virzienā, vairāk gan nopētot viņa kājas, nekā seju. Kā arī Halla nešaubījās, ka viņu ieraugot, Vordanu pazīs jebkas. Ne gluži ar stāstu pievienotajiem ragiem un kā ogli kūpošām acīm, bet tomēr, tuvu tam. Bet lai kādi izaicinājumi, es, Halla, Liosa meita, došos un pildīšu tos. Un te arī viņa sniedza savu uzticību. Solījumu, ko neiedrošināsies lauzt. Viņa netīkoja pēc mantas un nezināja, ko viņas sirds kārotu, šim visam beidzoties, bet ja šis piedzīvojums būs īsts, tad tajā apgūtā gudrība pateiks atbildi priekšā. Ja es drīkstu jautāt - kā tieši valdnieks tika ievainots? Vai viņš pie Vordana devās pats?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Mākoņkaķis Aurēl...
iesūtīt 29.01.2014 19:06
Raksts #46


Knakts autobusa konduktors
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.03.05
Kur: Jaukā vietiņā.



Vēl par agru nolemt, vai viņa Kenoltam piekrīt vai nē, bet atbilde par dzīvesvietas izvēli jebkurā gadījumā nebija uzskatāma kā pietiekams pamats, lai nu sāktu tiesāt zaļo pūķi un viņa uzskatus. No otras puses - tikai retu reizi tas maz spēja būt "pietiekams"... Bet tad, šis Kenolta jautājums par... "Hm?" Griša samirkšķināja acis, bet vaibsti savu izteiksmi nemainīja - interesanti, vai tie saplaisātu, ja viņa iesmietos...? "Nē."

Un tad notika lietas.

Ieradās valdnieka galms (ja vien šo trijotni tā ir cienīgi dēvēt), un Griša nekavējoties izrādīja viņiem cieņu, paklanoties. Tiesa, pirmajā mirklī radās neziņa, kurp vērst skatienu, tādēļ - (lai arī viņa vislabprātāk uzlūkotu visaugstāko šamani Vēju, un vēl jo labprātāk no cēlā skata nenovērstos) - vien pēc tam, kad bija izrādījusi cieņu, atnācējus pasveicinot, Griša pacēla skatienu augšup, pret dziesminieci Moiru. Šis tomēr bija augsts gods - uzlūkot leģendas, ne pūķus, aci pret aci. Un tikai pēc tam pūķiene atļāvās izrādīt ko citu kā tikai savu cieņu.

Valdnieks iet bojā? ... Dragāras pilārs - brūk? ... Neviens neko nezina? ... Akmens milži, ak, Tavu māti...
Tas pavisam noteikti bija netīši, kā Grišas uzacis krita aizvien zemāk ar katru Moiras un Malevona vēstījuma vārdu. Un viņas skatiens - jo tukšāks. Jā, tieši šādi, un ne savādāk, Griša iekšēji lamājās. Starp citu, ne sliktāk par darvas pūķi, kam vairs nav zaudēt. Pat neņemot vērā nesen atklātos uzskatus par klaniem un to "stereotipiem". Bet labi. Šis taču bija viņas pienākums. Protams, Grišai bija izvēle nu bēgt, bet vai tā viņai tiekties pēc dzīves piepildījuma? Izvēle šeit vienkārša - atsaucoties Griša dosies ceļā, kas nesīs daudzus, daudzus upurus, bet atteikšanās nozīmē ciešanas. "Griša, sarkanā klana Raša meita, es apliecinu savu uzticību valdnieka gribai. Ja Dragāra sauc pēc palīdzības, ir mans pienākums atsaukties." Viņa vēlreiz pielieca galvu, bet šoreiz valdnieka pārstāvjus uzlūkot neizvairījās.

Bet ar pliku vēlmi nepietiks. "Ja atļausiet vaicāt, kādēļ tieši pie viņa? Vai Jums ir aizdomas, ka draudi radušies Vordana vainas dēļ?" Kas būtu sarežģīti paveicams no sensena pūķa, kas iepriekš mitis galvenokārt teiksmās, bet nu - gluži reālā cietumā, no kura ir gluži nereāli izbēgt, lai ietekmētu Dragāras civilizācijas centru... Kas noved pie nākošā jautājuma. "Un vai Jums ir nojauta, ko Vordans varētu pieprasīt apmaiņā pret mums vēlamo informāciju?" Ja nu naidnieks vēlas saņemt atpakaļ savu brīvību? Ja tā ir tiesa, un šī pūķa rīcībā ir kas tik nenovērtējums, tad... Griša viņa vietā šādu prasību vismaz apsvērtu.

Šo rakstu rediģēja Mākoņkaķis Aurēlija: 29.01.2014 19:08
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Urdrunir
iesūtīt 29.01.2014 19:38
Raksts #47


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.01.04
Kur: starp likumu un dvēseli



Batirs pieslējās no krēsla, izstaipījās un sāka krāmēt tarbā no šķīvjiem šķiņķi un sieru, un rāceņus, un maizi. Un nevērīgi un it kā starp citu noducināja zemā balsī. Uz kuru pusi ir tas cietoksnis? Kas viņam daļas gar senām leģendām un savu vārdu izbrēkšanu zālē ar dīvainām atbalsīm?! Viņam vajadzēja virzienu, kurp jādodas, lai izglābtu to muļķa torni no sagrūšanas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 29.01.2014 19:43
Raksts #48


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Valdnieks ievainots? - Tas bija galvenais, ko Kenolts saklausīja tālāk stāstītajā. Viņš sakustējās, gribēdams iet, palīdzēt, dziedēt. Tāpat, kā būtu to darījis mājās. Bet, piecēlies, palika stāvam uz vietas - pilī taču dziednieku netrūka. Viss, kas bija šajā lietā darāms, noteikti ir jau izdarīts. Bet sliktums tik un tā palicis, jo Pīlārs brūk.

Pārējie pūķi uzdeva jautājumus, uz kuriem arī Kenolts labprāt dzirdētu atbildes. Jo tagad tika pieminēti akmens milži un pat Vordans, par kuru pūķi jau ir aizmirsuši, izņemot Devana senā pretinieka vārdu. Un Pusnakts cietoksnis, uz kuru neviens pūķis labprātīgi nedodas...
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 29.01.2014 19:54
Raksts #49


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Vai patiešām aizvainojums, bija tikai izdomāts? Lilijai tomēr tam neticēja un viņa domāja, ka nav no tām sievietēm, kuras pašas kaut ko izdomā un pēc tam dusmojas uz visu pasauli. Drīzāk viņa bija kā ūdens, mierīga un nosvērta, tikai nevajadzēja sadusmot, ne jau par velti viņas stihija spēja aizslaucīt visu savā ceļā.
Bet pašreiz meitene izskatījās maiga, kā rīta rasa, kurā atspīd saules stari un kur migla lēnām ceļas no zaļām pļavām.

Viņas sarunas ar Marko noklusa, tiklīdz kā zālē parādījās valdnieka sūtņi. Arī Lilija bija piecēlusies kājās, bet nemetās uz zāles vidū, kā to bija izdarījis melnais darvas pūķis, viņa pa priekšu vēlējās noklausīties, kas sakāms ir Devana pūķiem. Pirms solīt savu palīdzību.
Zilmates skatiens aizslīdēja pie Moiras, un tad līdz baltajam karotājam, kurš stāvēja aiz viņas, pie šī pūķa meitene nedaudz aizkavējās, tomēr tiklīdz kā sarkanā dziesminiece bija sākusi runāt Lilija uzlūkoja viņu. Zilā pūķene izskatījās pārsteigta, šīs ziņas bija vēl sliktākas nekā viņa bija gaidījusi.

Akmens milži un Pusnakts cietoksnis, šis uzdevums būs bīstamāks nekā Lilijai patiktu, bet doties atpakaļ viņa negrasījās, bet Vordans... viņš bija leģenda, ar viņu biedēja mazos pūķēnus, nevarēja būt, ka viņš ir īsts... pārāk daudz jaunumu vienai dienai.
Laikam jau priesteriene bija īstajā brīdī palūkojusies uz Marko, lai ievērotu to viņa viltīgo skatienu, meitenei atlika vien minēt, ko tas varēja nozīmēt.

Viņai nebija jautājumi, pārējie tos jau paspēja uzdot, Lilija vien paspēra pāris soļus tuvāk zāles centram un meitenes zilais skatiens uz brīdi ieskatījās Moiras acīs.
- Es Lilija, Nalaka meita esmu valdnieka rīcībā, darīšu ko spēju, lai palīdzētu. - Viņa godbijīgi paklanījās. Bet kad atkal izslējās stalti palūkojās uz Marko, priesteriene pasmaidīja.
Meitene, protams, uztraucās par Devanu, viņš bija ievainots un ja varētu tad viņa visticamāk zelta pūķi izdziedētu, bet nebija šaubu, ka tiek darīts viss iespējamais, lai valdniekam palīdzētu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 29.01.2014 21:15
Raksts #50


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



- Nē... - Moira noraidoši pamāja. - Valdnieks nedevās pie Vordana. Viņu ievaino pilāra grūšana. Viņi ir saistīti. Viņš un pilārs. - sarkanmate cetās paskaidrot. Viņa īsti nezināja, kā jaunajiem pūķiem izskaidrot. Un vai viņi līdz galam saprata. Jā, nenoliedzami, dziesminiece bija pamanījusi starp sanākušajiem gan druīdus, gan raugi, zilā pūķiene izskatījās pēc priestera. Taču neviens no viņiem nevarēja palīdzēt tieši Devanam. - Ir jānovērš draudi pilāram, lai valdnieks atlabtu. - bija tiešākais paskaidrojums.
Jā, arī Moirai tas likās savādi. Viņa bija kopā ar valdnieku pēdējos trīssimts gadus un viņai allaž valdnieks bija licies spēcīgs un teju neievainojams. Viņš vienmēr jutās labi, sveica viņu ar siltu sveicienu. Aicināja doties kalnos. Un tagad vienkārši tā visa vairs nebija. Viņa bija palikusi viena. Viņas valdnieks bija sasirdzis un neviens pat nezināja padoma, ko iesākt, kā palīdzēt. Moiras acis skuma...

- Vordans ir Krēslas princis. - ierunājās Vējš. Viņa balss skanēja nedaudz asāk, kā būtu gaidīts no šādas personas, kura vaibstiem teju nevarēja noteikt dzimumu. - Viņa klans bija Krēslas pūķi. Violetie pūķi. - šamanis paskaidroja vairāk.
- Bija. Cik mums zināms, Vordans ir vienīgais krēslas pūķis un tā kā viņš nespēj pieņemt pūķa formu, viņam nav iespēju radīt pēcnācēju. Viņa klans tika iznīcināts, kad viņš vadīja savu uzbrukumu valdniekam Devanam. Pēc sakāves, viņam tika atņemti tituli, mājas. - tā vietā viņš ieguva jaunu mājvietu - Pusnakts cietoksni.
- Man nav ilūziju, ka sarunas ar Vordanu vedīsies viegli. Un jūs, mēs... diez vai mēs spējam piedāvāt viņam kaut ko, kas viņam patiktu. - Vēja lūpās pat parādījās viegls smaids.
- Tomēr, pilāra sagrūšana, nozīmēs arī viņa bojāeju. Bet viņam pavisam noteikti patīk būt dzīvam. Ja vien tas kaut kā līdz... - šamanis apzinājās, ka neko daudz Devana varoņiem tas nelīdzēja.
- Mēs nedomājam, ka Vordans ir izraisījis pilāra sagrūšanu. Taču, mēs zinām, ka viņš ir tas, kurš atskaitot valdnieku, varētu zināt, kas notiek. Diemžēl, valdnieks mums nespēj šobrīd palīdzēt... mums ir jāpalīdz viņam. Mums jādodas pie Vordana un jālūdz viņa palīdzība. - Vējš viegli pielieca galvu. To varēja izskaidrot dažādi. Vai nu viņš šādi vienkārši nobeidza savu runu, vai arī tas bija cieņas izrādīšanas žests drosminiekiem, kuri bija gatavi sevi pakļaut briesmām un doties uz Pusnakts cietoksni.

Un par cietoksni runājot... Malevons jau tādu brīdi vēroja, kā melnais pūķis krāva somā labumus no galda. Viņš lūpās bija parādījies uzjautrināts smaids.
- Jums jādods uz ziemeļiem. Pēc dienām trim, būsiet pie milžu zemēm. - viņš paskaidroja. - Druīdi zinās ceļu. - ja nu gadījumā citiem pūķiem tomēr nav ne mazākās nojausmas, kur atrodas ziemeļi un kur ieslodzīto pūķu zeme.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 29.01.2014 21:29
Raksts #51


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Marko gandrīz iespurdzās, izdzirdējis Grišas teikto. Būtu viņi citā vietā, viņš nekautrētos ne komentēt, ne skaļi smieties par nejaušo sapritību. Proti, ieraugot gludi skūto galvu, viens no uzjautrinošiem minējumiem melnajam pūķim bija doma, ka Grišai ir kāds karstasinīgs sarkanais mīļākais, kurš kādā kaislīgākā brīdī nav noturējies un... manāmi apsvilinājis meitenes galvas rotu, kas lika no tās atbrīvoties un varbūt pat turpmāk turēt galvu gludu. Un izrādījās, ka viņai patiesi ir sakars ar sarkanajiem pūķiem, kas neizslēgtu arī tādu iespēju. Bet nē, šeit smieties nebija vietā, kad tika spriests par Devana ievainojumiem un Pīlāra glābšanu, tomēr roka pasniedzās un pakasīja aiz auss. Marko mati bija. Pagaidām. Pūķenei gan netika veltīts pārāk ilgstošs skatiens.

Vērojot, kā pamazām piesakās arī citi sanākušies pūķi, nācās secināt, ka laikam jau šeit netiek meklēts viens varonis, bet gan grupa, kas pie šāda ceļamērķa varbūt pat bija labāk. Un tas nozīmētu, ka visiem piekritušajiem būtu jādarbojas kopā. Ja zilmataino daiļavu jau bija sanācis diezgan cieši nopētīt, tad tagad skatiens pievērsās arī citiem — tālāk stāvošajam sarkanajam karotājam, par ko pārsteigumu nebija, toties baltās meitenes dedzība gan šobrīd šķita par pārsteidzīgu. Dzirdēt smalkos kauliņus krakšķam zem milžu pēdām nebija bauda pat Marko ausīm. Kad no zāles dibengala atskanēja dobjš rūciens, Marko beidzot paskatījās ciešāk uz savu ciltsbrāli, kas šķita no ēšanas uzblīdis vēl vismaz par kādu pēdu katrā virzienā. Aizsegs, lielakais mērķis un lēnākais skrējējs varēja izglābt kādu mazāku vai veiklāku, ja gadījās nokļūt uzbrukumā. Bet kad tūlīt blakus pievienojās arī Lilija, Marko uz viņu palūkojās ar nedaudz aizdomīgu skatienu. Ne tāpēc, ka viņas teiktais pēc slavas kāres nesaskanētu ar piekrišanu doties, bet tas, ka viņas skatiens par spīti klanam gandrīz vai lipa Marko klāt. Par savu pievilcību un valdzināšanas spēju puisis nešaubījās, bet par meitenes piesardzību un savu mantu drošību gan. Roka neviļus pārslīdēja makam un dunča makstij.

Tomēr Marko uzmanīgi klausījās, kas valdnieka delegācijai sakāms. Katra informācijas druska šķita noderīga, un pie apgalvojuma, ka pats Vordans varētu būt ieinteresēts Pīlāra salabošanā, Marko sajutās tā, it kā viņiem būtu līdzi iedots zelta gabals vismaz melnā karotāja izmēros, ko iemainīt kā samaksu. Vismaz Marko to vērtētu augstu. Tomēr dzīvība... Jebkurā gadījumā — ja bija arguments, varēja vest sarunas.

"Vai ir zināms kāds termiņš, kurā mums jāiekļaujas? Protams, nerunājot par jo ātrāk, jo labāk, bet reizēm apdomāt var būt svarīgāk kā skriet," melnais pūķis vērsās pie trijiem Devana sūtņiem, ne pie viena konkrēti.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 29.01.2014 21:59
Raksts #52


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Šķita, ka laiks slīd caur pirkstiem kā smiltis, viņiem vajadzētu steigties pretī ziemeļiem, pretī tiem plašumiem, kur Lilija nekad nebija bijusi, ar ko bērnībā tika baidīta. Meitene iedomājās par Ardosu, viņam būtu patikuši šie stāsti un šis uzdevums. Zilais pūķis bezbailīgi būtu devies uzdevumos un Lilija kā jau vienmēr viņam būtu līdzās, bet draugs šeit nebija. Viņš bija palicis ar klanu, viņai nesaprotamu iemeslu dēļ, jo viņi taču vienmēr bija visur kopā. Bet priesteriene viņam uzticējās un cienīja viņu lēmumu nedoties viņai līdzi.
Acīs uz brīdi parādījās tāda skumja izteiksme, bet zilā pūķene klausījās, ko stāstīja valdnieka pūķi, tas bija svarīgāk par visu.

Meitene nebaidoties uzlūkoja Vēju. Viņš bija interesants pūķis, nenoliedzami. Bet klausoties par violetajiem pūķiem sajūtas palika nedaudz neomulīgas.
Tātad viņiem vajadzēs runāt ar Vordanu, neliela sajūsma gan domās valdīja par to, ka viņi redzēs dzīvu leģendu. Tomēr šajā pašā brīdī meitene arī saprata, ka visi būs komanda. Sadzīvot ar sarkanajiem pūķiem varētu būt pagrūti, vai arī ar melnajiem, kuri neuzticējās nevienam.

Varbūt Marko likās, ka Lilijas mērķis ir viņu apzagt, bet tā nebija.
Viņš laikam nebija iedomājies par to, ka viņa nav vairs maza pūķene, kas nedomā loģiski, turklāt šī uzdevuma izpildīšana noteikti sniegtu vairāk kā darvas pūķa maks. Un ap to viņa mieloties nevēlējās, drīzāk gribēja nodrošināties ar spēcīgu aizmuguri, jo ko gan viņa... trausla dziedniece spētu izdarīt pret akmens milžiem un Vordanu?
Bet Lilijas spēks varētu noderēt, ja nu viņi iekļūst nevēlamās situācijās.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Urdrunir
iesūtīt 29.01.2014 23:51
Raksts #53


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.01.04
Kur: starp likumu un dvēseli



Nu, lūdzu! Uz ziemeļiem. Trīs dienas. Batirs apdomīgi iemeta tarbā vēl vienu šķiņķi un aiztaisīja somu ciet. Viņaprāt viss bija gatavs. Melnais pūķis uzmeta plecā vāli un devās ārā no pils.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 30.01.2014 09:42
Raksts #54


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Atorms nebija tik steidzīgs kā melnais karotājs, kurš laikam jau grasījās doties uz cietokskni viens pats. Lai nu viņam veicas!
Sarkanais pūķis nolēma pagaidīt pārējos. Barā trūkst individuālas brīvības, bet barā ir daudz acu, ausu, ķetnu, nagu un zobu. Kā putniem barā, kas ar baru nojauc plēsoņam galvu, kamēr vienu pašu noķert nav nekādu grūtību.

Ziemeļu virzienu noteikt nav grūti. Saule dienā un zvaigznes naktī, bet taisnība vien ir, zaļie pūķi to pieprata vislabāk.

Nolēmis, ka ņemt smagas pārtikas somas nav jēgas, jo tāpat pa ceļam būs jāmedī kādi lopi vakariņām, sarkanais karotājs savā somā ielika divas pudeles vīna, maizi un žāvētu gaļu tam laikam, kad viņiem būs jāstaigā cilvēka izskatā, un tad bija gatavs doties.

Par to, kas Vordanam patiktu vai par savu atlīdzību Atorms nolēma prātot vēlāk. Vēl tik tālu jātiek.
Viņš noskatīja ziņnešus - Vēju, kurš zināja tik daudz, Malevonu, kuram bija vērts pakļauties, un Moiru, kas izskatījās tik bēdīga, ka žēluma gals. Sarkanais pūķis aiz lepnuma neizrādīja, ka viņu ir aizkustinājušas šīs bēdas, bet tas būs vēl viens iemesls pacensties tā kārtīgi.

Tikai vēl sagaidīt atbildi, un dodamies! Tie, kas nāk.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
washulis
iesūtīt 30.01.2014 16:51
Raksts #55


Cogito ergo sum
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 28.02.07
Kur: Divas mājas tālāk
Jaukais snīpis



Vienots ar pilāru. Jā, tas izklausījās sarežģīti, sarežģītāk, kā Halla šobrīd varētu domāt, bet šīm teorijām, kas no tā varētu rasties, būs laiks citad. Tagad? Klausīties citu zvērestos un tālākās norādēs un paskaidrojumos. Par Krēslas klanu un virzienu, tā arī laiku, kas jāpavada šajā ceļā. Tikmēr tā Vēja piebilde par to, ka arī Vordans cietīs no pilāra grūšanas? Tas bija... interesanti. Varbūt arīdzan palīdzīgi, jo lai dzīvotu, daudzi ir gatava uz jebko.

Viens no pūķiem, būdīgs melnis, jau devās uz izeju. Laiks kādām dižām atvadām acīmredzot netiks ielikts. Halla gan negrasījās laist garām īso izdevību. Pieslejoties kājās un aši izdzerot iesākto ūdens kausu, Halla pagriezās pret valdnieka padotajiem, vēlreiz tiem paklanoties. Mēs ceram uz drīzu atkal tikšanos, jau ar atbildēm mūsu rokās. Te savācot savu liru un pasperot dažus soļus atpakaļ, arī viņa bija gatava doties nezināmajā.

Šī diena pielieta ar dzidru un siltu zeltu,
Bet gaismā jau iemirdzas jaunās Pilāra plaisas.
Uz vakaru dodamies, lai no jauna valdnieka varu celtu,
Akmens vai nakts mums draud, mēs atgriezīsimies pie gaismas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 30.01.2014 18:19
Raksts #56


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Marko jautājums bija vietā. Jo ja jau runa bija par pilāra grūšanu, tad visi meklējumi bija atkarīgi no tā, cik ātri pilārs sagrūs. Un jaunie pūķi jau nevarēja zināt, vai tas negrasās sabrukt, piemērams, nākamajā dienā, vai nākamajās trīs dienās.
- Jums ir vismaz trīs cikli laika. - Vējš atbildēja uz Marko jautājumu. - Tas ir tik tālu, cik es redzu, šobrīd. Pēc tam... - viņš domīgi ievilka elpu. - Kas būs pēc tam, nav skaidrs. Tas ir tikpat mainīgi, kā vēja plūsma. - šamanis pasmaidīja un viegli paklanījās burvim.

Malevona skatiens aizkavējās pie sarkanā pūķu karotāja, kad arī tas somā sakrāva ēdienus no galda.
Taču vēl pirms melnais pūķis bija paspējis iziet no zāles, viņu sasniedza Devana ģenerāļa balss: - Es turp neskrietu viens, ja es būtu tu.
Patiesībā, es turp neskrietu viens pat esot par sevi. -
Malevons pasmaidīja. - Jums jādodas kopā. Lai arī cik vareni un spēcīgi jūs nejustos, diez vai jums ir izredzes individuāli. - karotājs gan apzinājās, ka šeit bija sapulcējušies dažādi pūķi un daudziem no tiem bija problēmas sadzīvot savā starpā. Bet, neko padarīt! Nāksies.

-Ja mēs esam atbildējuši uz visiem jūsu jautājumiem, jūs varat doties. - Moira noteica. Viņas skatiens aizkavējās pie pūķiem, kuri tagad bija viņu cerība. Ne tikai Moiras un viņas valdnieka, bet visas Dragāras cerība. Sarkanmatei gribējās ticēt, ka viņi nepievils. Viņa pasmaidīja, bet skatienā tomēr jautās skumjas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Urdrunir
iesūtīt 30.01.2014 18:40
Raksts #57


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.01.04
Kur: starp likumu un dvēseli



Pie durvīm Batirs apstājās un pa pusei pagrieza galvu pāri plecam, lai noklausītos, kas sakāms ģenerālim. Tad pavīpsnāja, paraustīja plecus un izgāja pa durvīm. Viņš nebija domājis skriet viens. Viņam gribējās būt pirmajam. Un, skat, kā pārējie arī uzreiz sarosījās soļot līdzi!

Ārā citus uz varoņdarbiem kāros jaunos pūķus sagaidīja liels, melns nezvērs ar apaļu vēderu un garām melnām ūsām. Viņa šaurās ačeles nepacietīgi urbās tajos, kam labpatika steigties pārāk lēni, bet melno zvīņu gali reizēm nozvīļoja ar tumši zaļganu nokrāsu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 30.01.2014 21:35
Raksts #58


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Nūks veikli uzskrēja pa Kenolta roku uz ierasto vietu uz druīda pleca, pēc pieredzes nojaušot, ka saimnieks un draugs gatavojas kaut kur iet. Kenolts atbīdīja solu un, pirms promiešanas pieklājīgi uz mirkli pagriezies pret Moiru, Vēju un Malevonu, devās ārā no pils telpām. No galda labumiem viņš neko nepaņēma.

Ārā Kenolts sajutās stipri labāk - virs galvas bija debesis, nevis griesti. Tur, tālāk priekšā, jau dīdījās liels, melns pūķis, un zaļais pūķis arī nekavējās pārvērsties. Kenolts pūķa izskatā arī bija liels, bet nebija masīvs. Viņš mierīgi gaidīja pārējos ceļabiedrus, pat nemīņājās.

Druīdiem, tātad, jārāda visiem ceļš uz ziemeļiem. Kenolts gan domāja, ka visi pūķi pietiekoši labi orientējas pasaulē, bet varbūt Malevons paredzēja ko tādu, kas citiem spēj sajaukt galvu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 30.01.2014 21:54
Raksts #59


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Atorms sveicinot viegli nolieca galvu trijotnes priekšā, tad pagriezās un gāja ārā. Trīs cikli laika, tas ir daudz un reizē pavisam maz. Viņiem nesolīja, ka Vordans vispār zinās, kas darāms, pie tam, ja arī zinās un pateiks, tad cik laika prasīs darāmais, ja to vispār var izdarīt. Tātad jādodas nekavējoties.

Laukums pils priekšā bija liels, bet ne tik liels, lai viņi visi reizē iznākuši no pils, spētu pārvērsties par pūķiem, skat, piemēram, kāds pirmais izgājušais melnais pūķis bija ražens augumā, un zaļais nebija daudz mazāks, tāpēc karotājs pagāja tālāk, kur pārvērtās par sarkanu pūķi, kas gandrīz, gandrīz no vidēja jau bija kļuvis liels, ar daudziem dzelkšņiem pāri mugurai un astei, bet tādi jau lielākoties bija vai visi sarkanie pūķi.

Viņš piegāja malai un gaidīja, gatavs mesties lidojumā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Malduguns
iesūtīt 30.01.2014 23:37
Raksts #60


Skatās acīs baziliskam
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 02.10.06
Kur: klejojumos



Ierodoties valdnieka vēstnešiem, Morigana krēslā izslējās staltāk, bet necēlās kājās. Viņa cieši nopētīja atnācējus un to vidū atpazina Moiru, par kuru mēļoja sarkano pūķu ciematos.
Ziņas par pilāra grūšanu un valdnieka slimību nebija labas kaut vai tādēļ, ka valdnieks bija tas, kurš spēja noturēt pūķu klanus ierindā, neļaujot pārāk asi uzplaukt naidam un spēja atrisināt visdažādākos konfliktus vai jautājumus.
Kad daļa no klātesošajiem stādījās priekšā, Morigana sazin kādēļ nevēlējās sekot viņu priekšzīmei. Ja jau viņa bija šeit, bija tikai un vienīgi skaidrs, ka viņa ir gatava doties uzdevumā, piedevām, varoņu vārdus neviens tāpat neatcerēsies līdz kaut kas tiešām tiks paveikts, kas nozīmēja, ka galvenais bija izpildīt uzdevumu, par iepazīšanos ar valdnieka sūtņiem varēs domāt pēc tam.
Kad šķita, ka visas runas jau ir garām, arī Morigana piepildīja savu ceļojuma tarbu un devās ārā pie tur jau esošajiem pūķiem, pagalmā pārvēršoties par vidēji lielu sarkano pūķi, kas nebija masīvs, bet gan stiegrains un izturīgs. Tāpat kā viņas cilvēciskā forma.
Morigana ieņēma vietu blakus Atormam un gaidīja pārējos.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

123 Lapas V  < 1 2 3 4 5 > » 
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
1 lietotāji/s lasa šo pavedienu (1 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 28.03.2024 13:29