Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Antiutopija: dievišķā enerģija, piedodiet, ka tik ilgi bija jāgaida
Melnais Akvareļu...
iesūtīt 21.09.2007 15:42
Raksts #1


Dzer sviestalu Trijos slotaskātos
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 22.05.05
Kur: Pie Cerības



Laboratorija
-Kādi ir eksperimenta rezultāti?- diezgan vēsa, pat metāliska balss vaicāja, liekot baltajā uzsvārcī tērptajam zinātniekam viegli sarauties. Neviens tā īsti nezināja kādas ir Triumvirāta locekļu sejas tagad. Un komunikatora lielajā ekrāna, ar kura palīdzību pasaules galvas parasti sazinājās ar padotajiem, sejas nebija redzama, vien silueti.
-Nevienam no brīvprātīgajiem neuzrādās papildus enerģijas pieplūdums.- zinātnieks nedroši iesāka. Klīda runas, ka iepriekšējo reizi, kad To enerģiju mēģināja iegūt, projekta vadītājs vēlāk pazudis. Neveiksminiekus Triumvirāts savā tuvumā neturēja, tomēr viņi zināja pārāk daudz, lai tiktu tā vienkārši atlaisti.
-Vai jūs apgalvojat, ka jūs piemeklējusi neveiksme?- jautājums bija pārāk tiešs, lai varētu sameloties.
-Jā,- skaļi un negrozāmi to apliecināt nozīmēja parakstīt savu spriedumu. –Tomēr,- zinātnieks strauji turpināja, cerēdams, ka teiktais kaut kā glābs viņa ādu. – Ierīces uzrāda, ka enerģija ir nonākusi pie cilvēkiem. Mums ir teorija, ka tā pati izvēlējusies sev nēsātājus, tomēr pilnībā noteikt kuras personas tās ir nav iespējams. Taču enerģija noteikti izpaudīsies...-
-Klusu!- zinātniekam nebija atļauts pabeigt bērt vārdus. –Enerģija ir nonākusi šeit?- vēsā balss pārjautāja.
-Jā,-
-Kādā veidā tā izpaudīsies?-
-Nav zināms. Ir teorija ka tādā veidā ar ko nozīmīgs antīkajai pasaulei bija attiecīgais dievs,- vārdi šķita neparasti un pavisam neierasti zinātniekam. Tomēr tas bija pēdējais glābšanas salmiņš.
-Vai dzirdējāt Admirāle?- vēsā balss uzrunāja sievieti aiz zinātnieka muguras.
-Jā,- sieviete neizteiksmīgi, bet skaidri atbildēja.
-Jūsu kompetencē būs šos cilvēkus atrast un par jebkuru cenu pierunāt ierasties šeit. Pasaules interesēs.-
-Skaidrs.- viņas viegli palocīja galvu
-Kad šie cilvēki būs atrasti, jūs turpināsiet projektu.- vēsās balss īpašnieks atkal pievērsās zinātniekam.
-Ja, ser,- zinātnieks paklanījās teju līdz zemei. –Ko iesākt ar brīvprātīgajiem?- jautājumā izskanēja nedrošība.
-Admirāle, pirms ķerieties pie uzdevuma, tieciet galā ar šo problēmu,- Triumvirāta loceklis atbildēja un nesagaidījis atbildi atslēdzās. Triumvirāts zināja, ka pavēlētais tiks izpildīts. Pārāk daudz padotie varēja zaudēt nepakļaujoties.

Antīkās Grieķijas templis Olimpa kalna pakājē
Cilvēki ir nepieklājīgi, pavisam nepieklājīgi! Iztraucējuši snaudu, tie vēl atļāvās mani apzagt! Vai tas maz ir pieļaujams? Kur palikusi ļaužu cieņa? Bijāšana? Vēl nemaz tik sen atpakaļ cilvēki baidījās dievu, baidījās to varas. Bet, še tev!, tagad pārītis muļķīšu izdomājuši, ka viņi varētu patēlot dievus. Ak, kas tās būs par dusmām, kad pārējie pamodīsies! Labāk visu vērst par labu un ātri. Lūk tā!
Jauneklīgs puisis, tērpies tunikā, pielēca kājās no akmens pakāpiena uz kura iepriekš bija sēdējis. Pārbaudījis vai sandaļu auklas sasietas stingri, viņš ļāva pie apaviem pieliktajiem spārniņiem izkustēties. Drīz būs darbiņš, garš un grūts darbiņš. Ja to visu atstās tā kā ir – cilvēki salaidīs visu grīstē. Tā nevarēja palikt. Un, diemžēl, viņš bija vienīgais, kurš varēja ko labot.
Nopūties, jauneklis paņēma rokās vienkāršo scepteri, sakārtoja uz viegli sprogainajiem matiem uzmaukto bruņucepuri un sasita sandaļu papēžus. Laiks doties ceļā.


[Hwo tēls]
Sibīrijas pierobeža
Rudens rīts Sibīrijas pierobežā bija tipisks rudens rīts radioaktīvajā un neradioaktīvajā zonā, kurā vēl bija saglabājušās ‘vecās’ pasaules ainas. Lapu koki, sajaukušies ar dažādiem skuju kokiem, bija pārņēmuši teju visu zemi, vien dažviet atļaujot savu vaļu pļavām , kurās ganījās dzīvnieki, kuru attēlus nu teju varēja redzēt vien bērnu grāmatās, varbūt dažus varēja manīt arī zooloģiskajos dārzos.
Smidzināja viegls lietus, kas dzeltenajām, sarkanajām un citās rudens krāsās iekrāsotajām koku lapām lika izskatīties pelēkām. Šī bija viena no tīrajām zonām starp, tā teikt, netīrajām. Josla, kur Geigera skaitītājs nepīkstēja un neuzrādīja augstāk par drošo normu. Te varēja uzelpot, ja vien nebaidījās no lietus. Šeit gan pastāvēja maza iespēja, ka tas būs piesūcināts ar rūpnīcu izmešiem un palicis skābs. Šeit, vairāku pat simtu kilometru rādiusā nebija nevienas celtnes, kurā mistu vai strādātu cilvēki. Ja, protams, neskaita stalkeru izkaisītās apmetnes.

[Pūķēna Sāras tēls]
Pēterburga
Rīts pāri kādreizējai senās un varenās Krievijas impērijas pilsētai atausa pelēks un samācies. Tas solīja lietu, bet lietus savukārt nozīmēja sarežģījumus. Protams, tas nekaitēja, ja atradies mājās vai rūpnīcās, ja vien tās nebija pagaišā gadsimta sākuma vai agrāk celtas ēkas, tomēr tas nozīmēja, ka diena būs vēl pelēkāka un drūmāka kā ierasts.
Starp daudzstāvu namiem valdīja mūžīgā krēsla, kuru jauca vien uz fosfora sadalīšanos balstīti gaismas ķermeņi, liekot visam izskatīties nedaudz spocīgam. Parastā neona un citas spuldzes bija pārāk dārgi pagatavojamas, lai atļautos ar tām izgaismot ielas. Cauri spocīgajai gaismai turp un atpakaļ traucās sabiedriskie tramvaji īsākiem attālumiem un pa sliedēm metro – garākiem reisiem. Uz ielām pamazām sāka parādīties cilvēki, steidzoties uz darbu vai kādu mācību iestādi.

[sirds1 tēls]
Budapešta
Pilsēta ārēji līdzinājās jebkurai citai pasaules pilsētai jebkurā citā laika zonā. Ja neskaita samākušās debesis, kas vedināja domāt par lietu, tad tā būtu varējusi atrasties jebkurā citā vietā uz Zemes. Tās pašas pelēkās, neizteiksmīgās daudzstāvu mājās(kuras tikai dažas zemākās bija 18stāvīgas, bet citas kāpā teju mākoņos), tie paši rūpnīcu skursteņi un lielie kompleksi, kas atgādināja mūsdienu baznīcas, un tās pašas krēslainās ielas, kur mūžīgi dega spokainā fosforizēto gaismas ķermeņu radītā gaisma.
Protams, ja apskatījās uz vietu, kur dzīvo labāk apmaksātie pilsētas iedzīvotāji aina šķita mazliet savādāka. Tur gan tāpat kā jebkur citus uz ielām dega fosfora lampas, nami bija augsti, tomēr atradās tālāk cits no cita. Ārēji šķita modernāki un modīgāki, kā liecinot, ka šeit mīt ļaudis, kuriem aptīk izcelties uz vispārējā fonā. Šeit labāk neklejot, ja vien neesi militārists vai šejienes iemītnieks.

[Līg tēls]
Parīze
Parīze, sen atpakaļ tā saucās mīlas un mākslas pilsēta. Tomēr šodien šķiet tajā no tā visa nebija ne smakas, ja neskaita noputējušus un visbiežāk slēgtus muzejus un dažas sarkano lukturu ielas, bet tādas lietas šķiet bija katrā pasaules pilsētā, kas stāvēja tur, kur pirms gadiem simts bija atradusies kāda lielpilsēta. Tagad gan lielpilsēta status biežāk bija zaudēts, īpaši Eiropas reģionā, tomēr Parīze vēl turējās. Tikpat pelēka kā citas, tikpat noplukusi un neizteiksmīga ar augstajiem namiem, rūpnīcu kompleksiem un mūžam krēslainajām ielām tā atgādināja jebkuru citu pilsētu uz Zemes virsmas. Ja vien neskaita vecpilsētu, kurā mita bagātie un varenie. Īpaši noslēgta zem specifiska kupola (nesen izveidota) tā bija kļuvusi par ekskluzīvu dzīvesvietu tiem, kam kabatā netrūka naudas. Taču parastie ļautiņi par ko tādu varēja tikai sapņot, ja vien gribēja vēl sapņot.
Rīts bija atnācis un sagaidīja ar ierastajiem modinātājiem Parīzes vienkāršo strādnieku tautu. Uz ielām sāka parādīties pirmie cilvēki, kas devās uz darba vietām rūpnīcu kompleksos, kuru skursteņi, gluži kā agrāk baznīcu torņi, visbiežāk iezīmēja ļaužu pulcēšanās vietas.
Vislielākā Parīzes rūpnīca bija „Eifelis”, uzcelta vietā kur līdz pagājušā gadsimta 50.tajiem gadiem atradās Eifeļa tornis, nu nojaukts un sen pārstrādāts, iespējams, ne reizi vien. Šajā rūpnīcā ražoja blokus māju celtniecībai. Par izejvielām visbiežāk kalpoja vecās ēkas un savu laiku nokalpojuši tehnika.
Līdzās „Eifelim” atradās vēl daudzas citas rūpnīcas, katra savā pilsētas daļā. Kā katrā lielākā pilsētā viena bija pārtikas ražotne, cita fosforizēto gaismas ķermeņu, cita atkal tehnikas, kas nepieciešama, bet tās nebija vienīgās. Vēl daudzas citas rūpnīcas, katra specializējusies savā nozarē, apgādāja ar darbavietām daudzskaitlīgo Parīzes vienkāršo tautu.

[Haskes tēls]
Krievija – Kostroma
Rīts uzausa samācies un nemīlīgs, tāpat kā lielākajā daļā Austrumeiropas un ne tikai. Šodien pilsēta šķita vēl pelēkāka un nenozīmīgāka kā agrāk. Vai nu pie vainas bija laikapstākļi, vai arī kas cits. Ieliņas starp augstajiem namiem bija diezgan šauras un krēslainas. Laukā manāmi bija vien pāris agrie putni un militāristi, savās stiprajās automašīnās. Vēl lielākā daļa rūpnīcu skursteņu klusēja un gaidīja rīta sastrēgumstundu.

[Aur’ tēls]
Anglija
Rīts bija atausis nedaudz mākoņains, tomēr gana skaidrs. Laika ziņu doktors vēstīja, ka diena būs saulaina, vismaz šajā Eiropas reģionā. Uz ielām jau sāka parādīties cilvēki, kas devās uz darbu. Modās rūpnīcas, izvirzdamas gaisā dažādu krāsu dūmu mākoņus.
Plsētas inteliģento rajons bija mazliet, mazliet zaļāks kā citi. Kāpēc? Tādēļ, ka atradās līdzās vietai ko agrāk sauca par parku. Šobrīd gan tas bija pārtapis par militāristu bāzi, tomēr daži seni un lieli koki nedaudz gaišākajā vietā starp krēslainajām ielām bija saglabājušies. Lapas gan tiem teju visu gadu bija pelēkas, pilnas dažādajiem ielas putekļiem. Tām par labu šķiet nenāca arī fosfora lampu radītā gaisma, tomēr koki vēl turējās.

[Dvēselītes tēls]
Īrija
Pilsētas daļa, kurā atradās visas mācību iestādes, varētu tikt dēvēta par vecpilsētu, bet tas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ēkas, kurās katra bija sava novirziena fakultāte, pamatskola vai vidusskola atradās zemākās ēkās nekā citos pilsētas rajonos. Un iemesls bija pavisam vienkāršs – ne visiem bija pieejama tāda līmeņa izglītība kāda tika piedāvāta šajā rajonā. Vienkāršajai tautai nevajadzēja pārāk daudz zināt, galvenais bija, lai tiktu padarīts darbs. Inteliģence tika pieskatīta, neuzkrītoši, bet pieskatīta. Zināt mūsu dienās nozīmēja briesmas.
Tomēr arī pāri šai pilsētas daļai bija atausis viegli samācies rīts. Rīta laika ziņās solīja skaidru un pat saulainu dienu.

[storyteller tēls]
Amsterdama
Ostas pilsētā, kur lielākā daļa māju tāpat kā jebkurā citā pilsētā bija augstas un skarbas, rīts bija pienācis pelēks un samācies. Lietu nesolīja, tomēr arī pilnīgi skaidru laiku nē.
Pamazām cilvēki modās un devās savās darīšanās, savos darbos. Ostā jau atskanēja ierastie trokšņi, kur tika izkrauti un iekrauti kuģi, kamēr zem klājiem skalojās pelēkais, netīrais ūdens. Pamodās jau daži rūpnīcu skursteņi un ielas. Starp fosfora spuldzēm vēl gan cilvēku bija maz.

[elesarela un melomania tēli]
Ņujorka
Šī jau sen pārapdzīvotā pilsēta nebija mainījusi savu vaigu jau teju gadsimtu, ja vien neskaita to, ka izzuda zemās ēkas, to vietā stājoties gigantiskajiem debesskrāpjiem, pazuda automašīnas no ielām, tās kļuva vēl krēslainākas, izgaismotas vien ar fosfora lampām, pa visiem stūriem regulāri patrulēja militāristi. Cilvēki bija mainījušies, visi tuvinājušies vienam dzīves līmenim. Protams, bija arī izņēmumi, taču to aprindu ļaudis klejoja vien pa attiecīgajiem rajoniem. Vienkāršo strādnieku gaitas veda tik pa ierastajiem maršutiem uz darbavietām kādā no rūpnīcām vai citur.
Diena jau bija sākusies un pamazām uzņēma apgriezienus. Uz ielām sākās ierastā rīta sastrēgumstunda, kad lielākā daļa cilvēku pameta namus, lai dotos uz darbu vai obligāto mācību iestādi. Uz metro un autobusiem gaidīja daudzi.

[Anomalia tēls]
Los Andželosa
Piekrastes pilsēta ne ar ko neatšķīrās no citām lielajām kādreizējās ASV un arī citām pasaules pilsētām. Vismaz šobrīd tā neatšķīrās, kā tas bija pirms gadiem simts – nevienam nebija vērts zināt. Debesskrāpji šķita tiešām skārējam debesis, ielas starp tiem bija tieši tik tumšas, lai liktu domāt, ka starp namiem valda mūžīgā nakts, kuru izgaiņāja vien spocīgās fosfora spuldzes. Klīda gan runas, ka šeit nolēmis apmesties Triumvirāts(ja vēl to nav izdarījis), tomēr vienkāršajai tautai par to nebija ne jausmas, vai vismaz neviens no augstāk stāvošajiem neuzskatīja, ka viņiem tas būtu jāzina.
Arī šeit diena jau bija sākusies. Ļaudis katrs devās uz savu darbavietu, spraukdamies cauri burzmai, lai paspētu ielekt vajadzīgajā metro, autobusā vai arī kājām nonāktu kur vajadzīgs. Vienīgie, kas pārvietojās ar automašīnām bija bagātnieki un militāristi.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
2 Lapas V   1 2 >  
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (1 - 19)
Pūķēns Sāra
iesūtīt 22.09.2007 10:15
Raksts #2


Gadalaiku aizstāve
Grupas ikona

Grupa: Spēļu pārziņi
Pievienojās: 14.11.05
Kur: Visa sākumā, vidū un beigās
Spēļu pavēlniece



Adriana klusām aizvēra aiz sevis dzīvokļa durvis un tik pat klusu izgāja laukā no kāpņutelpas. Bija vēl agrs, daudzi tikai taisījās uz darbu, bet viņa deva priekšroku būt starp tiem, kas agri no rīta vēl izbauda kaut cik tukšo Pēterburgu, protams, pēc mazliet vairāk kā 10 minūtēm šī pilsēta mudžēs no strādniekiem, kuri steidzas uz savām darba vietām, bet vēl šobrīd uz ielām bija tik cilvēki, kas tāpat kā viņa, izbaudīja kaut cik tukšās ielas.
Vispār jau šorīt Rina bija aizgulējusies, jo parasti, kad viņa gāja uz darbu, uz ielām tiešām bija tik pāris cilvēki, un tas ļāva izbaudīt šīs pilsētas seno varenību un skaistumu. Paskatījusies uz debesīm, jaunā sieviete nogrozīja galvu, tas nav uz labu... atkal lietus. Piekārtojusi sava pelēcīgā lietusmēteļa apkakli, viņa sāka steigties uz metro, savādāk varēja draudēt darba kavēšana, un tas nevēstītu neko labu, jau pietika, ka drīz varēja sākt līt.
Nonākusi līdz metro ieejai, viņa vēl palūkojās pelēkajās debesīs un iesteidzās pa durvīm.
Nevarētu teikt, ka metro bija tukšs, drīzāk jau gandrīz pilns. Turoties pie tam paredzētās stangas, Rina nolaidusi galvu prātoja par šo un to, kā piemēram, vai šodien atkal viņai liks apkopt gurķus, kuri pēc jaunās modifikācijas palikuši pavisam niķīgi, vai burkānus, kuri nerada nekādas bažas, kad pēkšņi viņas domas aizklīda līdz Ņevas prospektam. Jau vairāk kā mēnesi, viņa ar draugiem vēlējās beidzot pastaigāt pa šo skaisto ielu, iespējams ko nopirkt un vienkārši atpūsties, bet, protams, kam tādam vienkārši nepietika laika, jo vienmēr gan viņai, gan arī pārējiem draugiem vajadzēja ilgāk strādāt un pēc darba vienkārši nebija spēka. Par laimi domu pavedienu pārtrauca tas, ka bija pietura, kurā viņai vajadzēja kāpt laukā. Ar veselu pūli burtiski izstumta no metro, viņa soļoja augšā, lai pēc tam izzietu uz pelēcīgās ielas, kas veda uz viņas darba vietu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elony
iesūtīt 22.09.2007 11:45
Raksts #3


Alveus anima
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 18.05.07
Kur: Aiz maskas
HP eksperts 2008



Aleksandrs steidzīgi gāja pa pārpildīto ielu, izvairoties no noplukušiem kabatzagļiem un vīriem militārā formās. Viņš nekavēja, nepavisam. Taču tēva acīs, ja Aleksandrs ieradās darbā pēc viņa, tad tas vienmēr bija par vēlu.
Par laimi viņš paspēja uz metro vilcienu, turklāt tas nebija piebāzts līdz malām, ka parasti, lai gan kājās vienalga bija jāstāv.
Visapkārt bija vienaldzīgas un jau nogurušas sejas. Aleksandrs domāja, vai viņam ir tāda pati. Vilciens strauji brauca pa tumšajiem tuneļiem ar neregulāro apgaismojum.
Cik daudz gadu viņam būs jāraujas tajā ellē, ko viņi sauca par Iron Inst Corp? Desmit? Iespjams vairāk, lai beidzot sakrātu pietiekami daudz naudas, lai iestātos normālā universitātē. Stulbās valdības stipendijas. Aleksandrs bija pārliecināts, ka vismaz puse stipendiātu bija saistīti ar savējo bīdīšanu un ierēdņu piekukuļošanu. Bet viņam toreiz nebija nedz naudas, nedz blata. Tagad jau arī nav. Un nebūs, ja viņš atdos trešaļu nopelnītā par dzīvokļa īri. Bet dzīvot kopā ar vecākiem - tā būtu vel sliktāk. Nāksies rauties melnās miesās šos gadus, paciest tēva padomus un mācīties no tā, ka ir vietējā datu bāzē. Varbūt tad kādreiz viņš tiks uz augšu.

Kad vilciens apstājās, Aleksandrs veikli izlēca un ar elkoņiem lauzās uz priekšu. Tagad viņš pazuina daudzus cilvēkus, kas strādāja tai pašā metalurģijas monstrā un ar dažiem apsveicinājās.
Kad puisis tika līdz ieejai un atzīmējās par ierašanos, tad pamanīja, ka tēva vēl nebija.
Lieliski, šī diena varēja izdoties.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Līg
iesūtīt 22.09.2007 16:32
Raksts #4


Mācās koptelpas paroles
**

Grupa: Biedri
Pievienojās: 21.04.07



Nedaudz ziemeļnieciskā paskata Amanda lēnām kustoties kāpa lejā pa kāpnēm no sava otrā stava dzīvokļa. Katru reizi no tā izejot viņu pārņēma tāda skumju sajūta, jo dzīvoklis bija vienōgais, kas meitenei piederēja. Vieta, kur viņa spēja justies kā mājās un spēja būt pati sev. Atmetusi garos matus pār plecu viņa neuzkrītoši paskatījās pulkstenī.
Vieta, kur agrāk bija bijusi Parīze pašlaik kizskatījās pelēka un garlaicīga. Nu dien. Kā kaut kas tik skaists, ko Amanda bija lasījusi grāmatās par mīlas pilsētām, varēja pārvērsties pelēkā, garlaicīgā vietā.
-Vēl ir laiks,- meitene laiski nodomāja. Kājas nemaz negribēja vilkties uz to'" satrunējušo" kafejnīciņu, kurā viņa strādāja par oficianti.
Tas bija visgarlaicīgākais, idiotiskākais, nogurdonošākais, nomācošākais un nepiemērotākais darbs kāds viņai vien varēja būt. Un nekur citur meiteni neņēma. Viņa nebija mācījusies augstskolā, kaut gan skolā bija bijusi pati labākā. Katru dienu viņa nožēloja to, ka nav piedzimusi kādā bagātu bērnu ģimenē, bet gan ir atvase kaut kādiem noslēpumainiem ziemeļniekiem, kas nekad viņai neko par savām saknēm nav stāstījuši.
Iegājusi pelēkajā un netīrajā kafejnīcā Amanda sasēja melnos, garos matus ar sarkanu lenti un uzvilka oficiantes formu. Pie Nolādētās Robežas, tas meitenei tā riebās.
Viņa pat necerēja sagaidīt sveicienus, kā "Labrīt, Bobadiljas jaunkundz!" vai "Patīkamu dienu, Bobadiljas jaunkundz," ja tā vietā varēja saņemt vēso un irdzīgo "Jauki, esi klāt. Tagad sāc strādāt."
Tīrot galdu viņa iedomājās par to, kas no šīs nolādētās dienas ir gaidāms. Kafejnīcā, kur pārsvarā apgrozījās tikai nepieklājīgas padibenes nekas interesants nu notiekti nevarēja notiks.
Amanda spītīgi aizliedza sev domāt par lietām, kas varēja būt savādāk un kā būtu, ja viņas dzīve būtu labāka. Pie tam drīz atkal bija jāapmeklē tas nolādētais psihologs. Nīgrums. Tas bija tas, kas pašlaik pilnībā apņēma meiteni.
Uzlikusi savas bālās rokas uz smagā galda viņa to pacēla. Tiešām, viņa bija gandrīz vienīgā šajā pretīgajā kafejnīcā, kas to vispār spēja izdarīt. Taču pēc meitenes izskata to gan nevarēja pateikt. Izskatījās tāda nedaudz slimīgi bāla meitene, kas reti ēd.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Hworang666
iesūtīt 22.09.2007 21:21
Raksts #5


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 24.05.06
Kur: Atprātojot atprātotājus...



Martiņš klusu gāja pa kādu iemītu taciņu un skatījās debesīs. Tā bija viņa mīļākā nodarbe jau kopš bēnības... Lai gan pēc stalkeru apmācības pabeigšanas debesīs zīmējā vairāk jocīgi mutanti, nevis kaut kas patīkams, šī nodarbe nekad neapnika... Pēkšņi atskanēja balss čerkstošajā rācijā: Mārtiņ, Mārtiņ, dzirdi? Viņš pagāja vēl uz priekšu, nolūkojās pieckājainā aitā un tikai tad, kad nolēma, ka tā nevienu neapdraudēs, viņš atbildēja: jā, jā Bob... Kā nu tevi nedzirdēšu... Kur tu atkal slapsties? atskanēja pretjautājums. Pats zini, ka kapteinim nepatīk, ja slapsties vien pats... Čerkstoņa izrunājot pēdējos vārdus pastiprinājās. Negaidīti, atbilde atskanēja mazliet par daudz asi, kā bija gaidīts: kas tas tāds par kapteini, velns parāvis! Pats nedz šaut māk, nedz "zonā" ir bijs! Tik daudz kā runāt māk... vārdiskais uzbrukums pēkšņi apklusa. Un viņam vispār nepatīk, ka es ko daru vienatnē... Balss otrā rācijas galā uz mirkli apklusa. Labi, jau atgriežos... Mārtiņš klusākā balsī novilka. Atskanēja balss no rācijas: skaidrs... Un zinu, zinu... Tad... Gaidām tevi... un rācija atslēdzās. Mārtiņš lēnām turpināja ceļu pa taciņu, kas veda uz viņa nometni.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 22.09.2007 21:22
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Malduguns
iesūtīt 22.09.2007 21:45
Raksts #6


Skatās acīs baziliskam
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 02.10.06
Kur: klejojumos



Elianna lēnā solī devās uz priekšu gar kanālmalu. Bija vērts piecelties agrāk vien tādēļ, lai izbaudītu pilsētas pirmos nomoda mirkļus. Eila nopētīja kādu māju, ieskatījās pretimnākošo cilvēku raizīgajās sejās un pacēla seju augšup pret pelēkajiem mākoņiem klātajām debesīm. Sapņošanai daudz laika nebija atvēlēts, vajadzēja doties mājās, lai paspētu uz studijām. Meitene paraudzījās pulkstenī un nopūtās. Pagriezusies uz papēža, viņa sāka soļot nu jau mundrākā gaitā un pārāk daudz apkārt neskatījās.
Pie sarkanu ķieģeļu mājas Eila strauji palēnināja gaitu, uzkāpa pa nedaudzajiem pakāpieniem un atvēra durvis. Ceturtais stāvs un tikšana tajā bija gluži kā neliela rīta rosme pirms dušas. Meitene nometa atslēgas uz nelielā gadiņa pie durvīm un devās nomazgāties. Eila ļāva karstajam ūdenim iekaut augumu un sisties pret pieri. Tā bija gluži kā emocionāla attīrīšanās. Patīkama un bezgala sildoša.
Pēc dušas, saņēmusi mitros matus vaļīgā astē, jaunā sieviete sameklēja savas ikdienas drēbes - džinsa bikses, melnu, pieguļošu krekliņu ar pusgarajām piedurknēm, kedas, melnu žaketīti un ādas aukliņā iekārto bultas uzgali, kurš tikpat kā nekad netika noņemts no Eilas kakla.
Meitene bija sakārtojusies un pēc iespējas ātrāk šāvās uz akadēmiju. Viņa jau kavēja. Kā vienmēr. Laiks bija nepielūdzams un tikpat kā nekad nenostājās viņas pusē.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Melnais Akvareļu...
iesūtīt 23.09.2007 14:33
Raksts #7


Dzer sviestalu Trijos slotaskātos
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 22.05.05
Kur: Pie Cerības



Pūķēns Sāra – Adriana Kara Montegro
Pēterburga


Laikā, ko bija aizņēmis brauciens ar metro, uz ielām biaj saradušies cilvēki, kas devās savās ikdienas gaitās. Pēterburgas sastrēgumstunda gāja vaļā pilnā sparā. Vienīģa atšķirība no tām, kas bija norisinājušās 100 gadus ātrāk, bija mašīnu trūkums. Tikai šad tad kaut kur aizbrauca kāds militāristu braucamrīks. Tomēr ielas bija pilnas, par spīti visam.
Bija sācis smidzināt, un tas nozīmēja, ka tūdaļ gāzīs. Pēterburgas lietus nebija no atsvaidzinoši veselīgajiem, tādēļ tā biaj visnotaļ slikta zīme. Visi gājēji, to nopratuši, metās skriet. Šur tur pat bija dzirdams kāds satraukts kliedziens.


elesarels – Aleksandrs Korvens
Ņujorka


Pie Aleksandra piesteidzās kāds fabrikas ierēdnis, kas savā priekšā turēja nelielu planšetīti, kurā visu laiku skatījās. Nepacēlis acis no tās, viņš teica.
Aleksandrs Korvens? Jums šodien ir vizīte pie psihologa. Labāk ejiet tagad, lai netraucētu daba procesu. Jūs jau zināt, kur atrodas psihologs un viņš aizsteidzās.
Iron Inst Corp bija pietiekoši liela fabrika, lai tai būtu piešķirts savs psihologs, kas darbojas ap visiem tās strādniekiem. Psihologa kabinets bija iekārtots diezgan tālu no parastās strādnieku darba vietas. Tā apmeklējuma laiks vienmēr bija ieplānots katra strādnieka darba grafikā un tika izziņots attiecīgajā dienā. Šoreiz Aleksandram vēl bija paveicies – citreiz to paziņoja pa skaļruni cauri visai fabrikai.


Līg – Amanda Bobadilja
Parīze


Līdz ar darba stundu sākumu, kafejnīciņā saradās arī cilvēki, no kuriem lielo vairumu sastādīja diezgan noplukuši, stulbi, rupji un, ko tur liegties, arī izvirtuši vīrieši. Lielākā daļa no viņiem bija pastnieki, kurjeri, preču pārvadātāji, celtnieki un citi ļaudis, kuru darbs nesaistījās ar darbošanos iekštelpās.
Ei tu! Skaistulīt! kāds netīrs, neskuvies un visādi citādi pretīgs vecis uzsauca Amandai. Esi laba meitene un atnes man kaut ko spēcīgu!
Viņa draugi, ar ko kopā vīrietis bija apsēdies pie galda, sāka smieties, nē, rēkt, tā, ka visa kafejnīca drebēja.


Hworang666 – Mārtiņš Šmits
Sibīrijas pierobeža


Mārtiņam aiz muguras atskanēja jauneklīga zēna balss, kas, kā likās, vēl nebija īsti pārdzīvojusi balss lūzumu.
Sveiks, ē... Mārtiņ.
Tās īpašnieks bija pusaugu zēns baltā togā, kas nepavisam neatbilda apkārtējiem laika apstākļiem, zandalēs ar spārniņiem un bruņucepurē. Rokā tam bija zelta scepteris, ar kuru viņš žirgti māja. Neskatoties uz, kā likās, neveiksmīgi izvēlēto apģērbu, puisis škita visai žiperīgs un žirgts. Viņa sejā bija smaids, kas vēstīja kaut ko līdzīgu „Atradu, rekur tu esi!”


storyteller – Elianna Birkerta
Amsterdama


Šī bija tā diena, kad Eilai bija jādodas pie psihologa, tādēļ akadēmijā viņu neviens negaidīja. Visiem bija zināms, ka šorīt viņas nebūs. Par to meitenei atgādināja pirmais cilvēks, kas to varētu zināt – akadēmijas durvju sargs.
Meitēn, vai tad tev šodien nebija psihologs? Man škiet, ka bija, pietam, tu viņu kavē
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Malduguns
iesūtīt 23.09.2007 14:55
Raksts #8


Skatās acīs baziliskam
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 02.10.06
Kur: klejojumos



Elianna nolamājās, palūkojās pulkstenī un metās uz vietu, kur psihologs uzņēma savus pacientus. Meitene skrēja līdz elpa aizsitās. Pēc mirkļa viņa sākaa iet lēnāk, jo nolēma, ka šāda skriešana tikai radīs viņai tādu bezspēku, ka meitene nespēs pavilkties uz priekšu. Tādēl viņa turpināja iet pietiekoši ātri, lai pārāk nekavētu un pietiekoši lēni, lai varētu paelpot.
Nonākusi līdz ēkai, kur vajadzēja notikt viņas psiholoģijas seansam, Eila notrausa no drēbēm putekļus, ievilka elpu un devās iekšā.
-Sveiki! Piedodiet, ka kavējos man bija... sarežģījumi,-meitene nervozi pasmaidīja.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Līg
iesūtīt 23.09.2007 15:22
Raksts #9


Mācās koptelpas paroles
**

Grupa: Biedri
Pievienojās: 21.04.07



Kafejnīcā jau bija paspējuši sarasties cilveki un Amandas rokas bija aizņemtas, lai gan prāts visu laiku atradās tādā kā nīgruma un garlaicības stāvoklī. Tomēr meitenei bija vajadzīga nauda. Viņa vēlējās iestāties universitātē un būt labākā arī tur. Tāpat kā skolā, kad viņa baudīja jaukos gudrības laurus.
Noslaucījusi tikko izbrīvējušos galdiņu, Amanda jau grasījās iet prom, kad kāds viņai uzsauca.
-Ei tu! Skaistulīt! Esi laba meitene un atnes man kaut ko spēcīgu!- skanēja pretga, atbaidoša vīrieša vārdi.
Vārdi tika pavadīti ar irgošanos un rēkšanu.
Amandas smalkie, ziemeļnieciskie sejas vaibsti saviebās riebumā. Viņa pēkšņi vairs nedomāja par savu darbu un par naudu, kas tik ļoti bija nepieciešama.
Kā vienmēr bija vainīgs viņas temperaments. Viņa biia spītīgas un diezgan ātri aizkaitināmas dabas.
Brīžos, kad kāds centās viņu apvainot, aizskart vai ņirgāties par viņu, meitenes ķermeni pāršalca vēlme sāpināt otru. Sāpināt tik spēcīgi kā neviens.
Tēloti pasmaidījusi viņa pienāca klāt tam pašam nolādētajam vecim un ierunājās saldā, mīlīgā balstiņā.
-Bet protams. Ja jūs tā tik ļoti vēlaties, tad būs jums kaut kas spēcīgāks!,- par spīti ne sevišķi skaļajam tonim, viņas roka, kas turēja vienu no kafejnīcas dzelzs paplātēm, tagad jau atradās ceļā uz vīrieša galvu.
Kamēr vīrietis atguvās no trieciena, Amanda tik pat mīļā balsī kā iepriekš pieliecās pie pretekļa un ierunājās.
-Nu? Vai bija pietiekami spēcīgi?-
Tad nicīgi pasmaidījusi, viņa pagriezās un devās pie plīts. Varbūt viņai kādu laiciņu palīdzēt tur?
Viss bija it kā pārgājis, vienīgi asinis vēl nedaudz burbuļoja viņas vēnās. Bija reizes kad Amanda spēja sevi novaldīt, bet tās nebija vienas no tām, kurās bija iesaistīti pretīgi, bezkaunīgi vīrieši.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Džezā tikai Meit...
iesūtīt 23.09.2007 17:29
Raksts #10


Prāto, kā lietderīgāk ieguldīt rūķīšu zeltu
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 21.06.07
Kur: ārpasaulē



Emīlija piecēlās agri no rīta un piegājusi pie savas istabiņas loga, lūkojās uz austošo sauli. Sieviete atkal laimīgi paskatījās uz pilsētu. Viņa dzīvoja kaut kur ap debesskrāpja vidu, kā vienmēr bija to vēlējusies. Sameklējusi ar acīm savas mātes dzīvokļa logus, viņa pasmaidīja, jo ieraudzīja tajos gaismu. Tātad viņa jau ir augšā. Sieviete nodomāja un iegāja guļamistabā. Ieskatījusies pulkstenī, viņa atklāja, ka līdz darbam ir vēl trīs stundas laika. Piegājusi pie skapja, viņa rakājās pa drēbēm un domāja ko šodien vilkt mugurā. Uzvilkusi kādas gaiši zilas džinsu bikses, baltu blūzi, uzkrāsojusi skropstas un aplikusi ap kaklu savu zeltīto medaljonu, viņa iegāja virtuvē, uzlika vārīties ūdeni un paskatījās kas ēdams. Izņēmusi no skapīša kaut kādas pārslas, viņa iebēra tās trauciņā, pārlēja tam visam pienu un sāka lēnā garā ēst. Vēl paspējusi izdzert tējas tasīti, sieviete uzvilka garu, melnu mēteli, aplika baltu šalli, apāvusi kājās skaistas, melnas augstpapēžu kurpēs un uzlikusi galvā cepuri, kas ļoti atgādināja detektīvu romānus, izgāja laukā no dzīvokļa, aizslēdzot to un devās uz liftu, pa ceļam paķērusi savu somu, kurā atradās visi dokumenti. Nonākusi lejas stāvā, sieviete izgāja laukā uz pārpildītās ielas un lauzās cauri cilvēku gūzmai, lai tiktu laicīgi uz darbu. Izsaukusi taksi, viņa iekāpa iekšā un nosauca adresi. Uz Beringtona ielu. Un paskatījās pulkstenī. Bija vēl trīsdesmit minūtes laika un sieviete iekārtojās ērtāk sēdeklī. Pēkšņi mašīna apstājās un viņa paskatījusies laukā pa logu ievēroja garu mašīnu rindu sev priekšā. Novaidējusies sieviete samaksāja šoferim un izkāpusi no takša, cik vien ātri iespējams, devās uz darbu. Nonākusi tur piecas minūtes pirms noteiktā laika, viņa iegāja savā kabinetā, nolika somu uz galda, novilka mēteli un pakāra to uz pakaramā tāpat kā cepuri un šalli. Apsēdusies pie galda, sieviete nospieda podziņu blakus tālrunim un jautāja. Labrīt, Mērij. Vai priekšnieks jau ir savā kabinetā? Izņēmusi no somas dokumentu kaudzi viņa piecēlās, atvēra žalūzijas un paskatījās uz nu jau pilnībā uzausušo sauli. Atskanēja skrapsti un tad kāda sīka, maiga balstiņa atbildēja. Nē, Haginsas jaunkundz. Vēl nav. Viņš teica, ka šodien mazliet kavēsies. Emīlija nospieda podziņu un noteica. Labi, Mērij. Paldies. Tas laikam arī būs viss. Sieviete nopūtās un apsēdās krēslā, pagriezusies pret sauli, domāja par to, ko šodien vēl varētu darīt. Varbūt Kleo būs laika kaut kur aiziet.. Paskatījusies uz dūmu strēli, kas līda laukā no kāda gara, tieva skursteņa, sieviete vēlreiz nopūtās un aizvēra acis.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Pūķēns Sāra
iesūtīt 23.09.2007 18:00
Raksts #11


Gadalaiku aizstāve
Grupas ikona

Grupa: Spēļu pārziņi
Pievienojās: 14.11.05
Kur: Visa sākumā, vidū un beigās
Spēļu pavēlniece



Sāka smidzināt, bet līdz rūpnīcai bija vēl piecu minūšu gājiens, prasījās skaļi nolamāties, bet, protams, tas jau nebija pieņemts, un labāk tomēr bija pievaldīt mēli gan sabiedrībā, gan vienatnē, jo pat sienām ir ausis. Ierāvusi galvu plecos un uz tās uzlikusi lietusmētaļa kapuci, Rina paātrināja gaitu līdz vieglam riksītim, protams, tieši šodien viņa nebija pamēņumi lietusargu. Tas, saprotams, pārāk neaizsargāja no lietus kaitīguma, bet tomēr kaut kāds mierinājums, ka tas ūdens nelija tieši uz galvas, bija.
Lēnām acu priekšā iznira rūpnīcas aprises, kas arvien ātrāk kļuva skaidrākas un tuvākas. Cilvēki arvien centās atrast pajumti, zem kuras varētu paslēpties no lietus, kas lēnām pieņēmās spēkā, vai arī skraidīja pa ielu, traucēdami Adrianai pārvietoties. Lietusmētelis kaut cik viņu aizsargāja no tā, bet ja lietus sāktu līt aumaļām, tad arī šis drēbes gabaliņs nepalīdzētu.
Ar smagu nopūtu, Rina iemuka pa fabrikas durvīm. Kaut lietusmētelis savu funkicju pildīja labi, bet viņas kājas par spīti tam bija mitras, kā arī bikses un mazliet mati, kas nebija vēlējušies palikt zem kapuces, bija mitri. -Ideāli.- Jaunā sieviete nenovaldījās un pie sevis, ironiski noteica, kamēr nolūkojās uz sevi. Nolaidusi kapuci, viņa vēlreiz palūkojās uz savu lietusmēteli, Atkal būs jāmet ārā? Un pārējās drēbes? Nē nu, vienkārši ideāls dienas sākums, un man arī nav ko pārvilkt. Skatiens izmisīgi pārklīda pār cilvēkiem, kas kopā ar viņu bija iemukuši fabrikā, tā cenzdamās ieraudzīt kādu pazīstamu seju, lai varētu paprasīt sausas un galvenais tīras drēbes.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Hworang666
iesūtīt 23.09.2007 20:52
Raksts #12


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 24.05.06
Kur: Atprātojot atprātotājus...



Mārtiņš salecās, tad apgriezās apkārt un neizpratnē blenza uz mazo puisēnu.(tik tiešām pilnīgā neizpratnē, tik tiešām pilnībā blenza uz mazo puisēnu) Pirms atbildēt uz sarunu, Mārtiņš no jakas kabatas izņēma radioaktivitātes mērītāju un noskanēja puisēnu. Radioaktīvs viņš nebija, lai gan, ja padomā, tāds pamatīgi jocīgs izskatījās. Pagājis pāris soļu tuvāk mazajam, viņš novilka masku un atlaida kalašetņikovu, lai tas šūpojas uz pleca. Kad viņš bija piegājis pavisam tuvu, viņš ar apbrīnojamu veiklību izņēma mazajam no rokām un paliecis līdz tas viņa acīm sakrita ar horizonta līniju, viņš novilka... Feina mantiņa... Ja vēlies, varētu tev to iemainīt pret... Pret... Nu, ja godīgi, man nekā tik feina nav, bet varētu tev to iemainīt pret... Sauso pusdienu paciņu... Bija acīmredzams, ka šo teikumu Mārtiņš pabeidz lepni. Starp citu, kā tev izdevās uzzināt manu vārdu? Kāds pateica? viņš pajautāja, lai gan tas bija ļoti neuzkrītoši, kā jau bija mācīts. Viņš labi zināja, ka viņa vārdu vispār zināja vien 5 cilvēki, no kuriem 2 bija miruši.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Dvēselīte
iesūtīt 24.09.2007 09:23
Raksts #13


Loveless
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 06.03.04
Kur: playing the hydrogen sonata
Oriģinālākā pareģojuma autore



Modinātajpulkstenis neatlaidīgi zvanīja jau pusstundu. No melnas segas apakšas slinki pastiepās bāla roka un smagi nokrita uz pulksteņa pogas. Spalgā zvanīšana apklusa.
"Es ienīstu rītus," miegaina un īgna balss atskanēja kaut kur no gultas vidus. Pagāja vēl pāris minūtes, pirms kustība atsākās. Sega tika pamesta malā, baldahīna atvilkts vaļā un uz tepiķa nolaidās divas smalkas pēdas.

***

"Nu protams, kapēc gan lai kāds būtu atstājis man brokastis!" virtuves klusumu pātrauca neapmierināta burkšķēšana. Nesen mazgātie trauki glīti, pēc izmēriem un klases, stāvēja žāvētājā. Tējkanna vel bija silta. Pulkstenis rādīja desmit minūtes pāri deviņiem.
"Lieliski!" bija kartējā piebilde. Viņa jau atkal bija nogulējusi pirmo lekciju. Veltījusi pāris aizskarošas frāzes tukšajai apelsīnu sulas pakai uz galda, viņa paķērusi atslēgas devās uz durvīm.

***

Ielas bija pelēkas, tapat arī cilvēki tajās. Labi, ka fakultāte atradās tikai pāris kvartalu attālumā no majām, jo viņa ienīda sabiedrisko transportu. Ap stūri parādījās valodu fakultātes bālā fasāde un masīvās sarkankoka durvis. Ne parkā, ne uz trepēm neviena nebija, jo visi viennozīmīgi jau bija auditorijās. Dusmīgi atrāvusi ieejas durvis, meitene iegajā ekā un daudz neprātojot devās uz 33. auditoriju, kur pašreiz notika kartējā Valodas Veidošanās lekcija.
Pa ceļam atraisīdama šalli un atpogādama mēteli, viņa kodīja apakšlūpu un domāja par kaut ko, kas pilnīgi noteikti nestāvēja ne tuvu fakultātei un lekcijām. Pēc mirkļa skatam parādījās 33. auditorijas durvis aiz kurām bija dzirdama viegla murdoņa.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elony
iesūtīt 24.09.2007 14:54
Raksts #14


Alveus anima
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 18.05.07
Kur: Aiz maskas
HP eksperts 2008



"Phīī!" Aleksandram izlauzās, pirms viņš paspēja sevi savaldīt. par laimi viņš notēloja šķaudienu un ierēdnis neko nepamanīja. Kad tas aizgāja, Daniels devās prom no rūpnīcas teritorijas un gāja uz parādes ieeju, kur atradās liela, kubveida stikla celtne - Iron Inst Corp birojs, vadība un tamlīdzīgi. Šeit bija arī psihalogs, darbinieku psihalogs.
Aleksandram nācās iet labu gabalu cauri iekraušanas zonai. Strādnieku ieeja atradās sānis no galvenā biroja, kur piebraukt bija domāts tikai ar greznām un dārgām mašīnām, kādas varēja atļauties tikai tie darbinieki, kas strādāja par grāmatvežiem, finansistiem, lietvežiem, datorspeciālistiem, mārketinga maistariem un citiem, kam bija universitātes izglītība. Varbūt, kādu dienu...
Aleksandrs iegāja cauri aizmugures durvīm, paldies dievam, strādnieku idefinkācijas karte šeit derēja, un brauca ar liftu uz augšu.
Patiesībā viņš bija daļēji apmierināts. Pirmkārt, viņam nebūs smagi jāraujas tajā karstumā pie kausētā metāla un lēnajiem robatiem, kas lūza vienā laidā. Psihalogu apmeklēt vajadzēja obligāti, tātad - par uzņēmuma naudu.
Otrkārt - birojs bija pie rūpnīcas, nevis pilsētas otrā malā. Daudzu uzņēmumu vadība atradās biznesa rajonos, kamēr pašas ražotnes varēja atrasties kaut vai Āfrikā vai Antarktīdā.
Bet no otras puses, tēvs bija apmeklējis psihalogu, bet viņš ne. Un tēvs bija teicis, ka tas nevis padarīs tevi veselu, vai pārbaudīs garīgo veselību, bet gan centīsies "izkastrēt samdzenes", lai ko tas arī nozīmētu.
Arī pats Aleksandrs nedaudz baidījās no tā, ko bvar atrast viņa galvā. Varbūt tur ir slepeni valdības gāšanas plāni, kurus viņš pats nepazinās? Uz ko tādu viņš būtu spejīgs.
Izkā```` no lifta piektajā stāvā un atradis durvis ar plāksnīti Psihalogs, Aleksandrs pieklauvēja pie tām.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Dvēselīte
iesūtīt 25.09.2007 11:49
Raksts #15


Loveless
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 06.03.04
Kur: playing the hydrogen sonata
Oriģinālākā pareģojuma autore



Tikko pieskārusies auditorijas durvju rokturim, viņa sajuta nelielu, bet uzstajīgu vibrāciju mēteļa kabatā. Roka nokrita gar sāniem, meitene pacēla galvu, aizvēra acis un noskaitīja līdz desmit. Sasodīts! Izņēmusi no kabatas notpadu, lai pārliecinātos par to, ko viņa jau zināja - tas bija atgādinājums, ka šodien bija pieteikta tikšanās pie Psihologa.
Žēlīgi paskatījusies uz durvīm, meitene nopūtās, iebāza padu kabatā un, pagriezusi muguru auditorijai Nr.33, devās ārā no ēkas.

***

Viņa bija aizgulējusies, nebija paēdusi brokastis un tagad vēl vajadzēja iet pie Psihologa. Šī diena vērtās ar katru mirkli arvien draņķīgāka. Nodūrusi skatienu zemē, viņa soļoja, nikni sitot papēžus pret zemi. Rudās cirtas plivinajās rīta vējā, kas līda arī aiz apkakles un zem svārkiem.
Gajēju nebija daudz. Lielakā daļa jau droši vien sēdēja savos siltajos birojos vai joprojām vāļājās gultās. Visvairāk par visu viņa necieta agru celšanos. Viņa to necieta gandrīz tik pat ļoti kā vizītes pie Psihologa.
Sasniegusi galvenās ielas galu, meitene nogriezās pa kreisi, kur, paejot vēl pāris metrus, atradās pelēka betona ēka ar milzīgiem, ļauni melniem logiem. Virs stikla ieejas durvīm bija milzīgs metāla uzraksts "Psiholoģijas Centrs".

***

"Labdien, cikos un pie kā?" jautāja sekretāre, kas sēdēja aiz augsta informācijas galda. Viņas lipīgi saldais biznesa tonis uzdzina šermuļus. To visu vēl pavadīja medains smaids, kam piemita tāda "es zinu vairāk" izteiksme.
"9.45. Bērtons." Anja atbildēja. Stulbā aita, un tā nebija pirmā reize. Kopš brīža, kad Anjai nācās nomainīt Psihologu un nākt uz šo Centru, viņai nācās paciest Džuziju, kā sauca sekretāri.
"Skaidrs Anastasija, jūs jau zināt uz kurieni jāiet, vai ne?" un atkal tas kaitinošais smaids.
Meitene devās prom neatbildējusi un nepateikusies. Tas bija briesmīgi, ka pasaulē bija cilvēki, kas spēja nokaitināt ar to vien, ka eksistēja. Noskurinajusies, viņa piegāja pie lifta un nospieda pogu. Viņa juta skatienu ar kādu Džuzija uzbās viņas mugurā. Lifta durvis atvērās un Anja ar atvieglojumu taja iekāpa.

Šai ēkā atbaidošs bija pilnīgi viss. Sakot ar fasādi un beidzot ar cilvēkiem. Tostarp arī lifti nebija nekāda medus maize. Hromēta metāla un ar spoguļiem visās malās. Viņa vienmēr aizturēja elpu, kad iekāpa liftā, un skatījās tikai uz durvīm.
Lifta durvis atvērās, ienesot kabīnē silta gaisa straumi, kas smaržoja pēc hortenzijām. No kurienes nāca šī smarža, Anja saprata brīdī, kad ieraudzīja gaiteņa galā milzīgu vāzi, piebāztu ar zilām hortenzijām. Anja novaikstījās un devās pie durvīm, uz kurām bija metāla plāksnīte ar uzrakstu "Dr. Bertons".
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Bizii van Dope
iesūtīt 26.09.2007 14:37
Raksts #16


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.12.05
Kur: dzīvē



10.00. Rīts.

Izlaidīgi atsutējies pret kādu laternas stabu, stāvēja kāds vīrietis - glīts, jauns, labi veidots un tādā garā, bet pagalam dīvains savā apģērbā, lai arī tas Ungārijas galvaspilsētas Budapeštas pašā centrā palika nepamanīts starp visādu citādu tautu, kas steidzās savās rīta gaitās. Cits uz darbu, cits pie ārsta, cits uz skolu, cits uz veikalu vai krogu. Ko nu kurš, un cilvēku bija daudz.
Džeisons pat necentās kādu cilvēku īpaši izsekot ar skatienu. Vīrieša trulais skatiens īsti nepieskārās nevienam. Viņš tikai šad tad ātri pašķielēja vai nu pa labi, vai pa kreisi, vai pat augstu gaisā it kā justu tuvojamies kaut ko negaidītu. Tomēr šie skatieni neviesa nekādas bailes no pārsteiguma. Vīrietis izskatījās pagalam mierīgs un viņa izskats nemaldināja. Tāds arī viņš bija.
Ko tad īsti gaišmatainais budapeštietis gaidīja?
Neko, mani mīļie, neko.

Džeisons vēlreiz strauji pameta skatienu uz pelēkajām debesīm.
Nē, šoreiz man neizlikās. Tur tiešām kaut kas bija.viņš pārliecināti nodomāja un izslējās taisns, pārstājot stutēties pret stabu.
Vīrietis piemiedza acis un ātriem soļiem metās iekšā raibajā ungāru pūlī.
Viņš nolaida skatienu, bet te atkal to pameta uz augšu tikmēr Džeisona kājas nesa viņu pa plato ielu uz priekšu. Kurpju mīkstās pazoles soļiem ļāva palikt nedzirdamiem tikai uzgrūšanās citiem cilvēkiem radīja trokšņus, kā, piemēram, vaidus un šādus tādus niknus vārdus. Diemžēl tas viss palika bez atbildes. Džeisons tikai steidzās tālāk. Viņam nebija laika. Viņš bija darbā un šis jau nu nebija īstais laiks, lai uztrauktos par labu uzvedību.
Tik uz priekšu... tik uz priekšu...
Jāpiezvana Ravinovam un jāpasaka, ka biju spiests pamest novērošanas posteni.Džeisons nodomāja, divas reizes ātri nogriesdamies ap stūri.
Nu, vīrietis slēpās kāda avīžu kioska mestajā ēnā.
Viņu spiegs mani pamanīja.
Tas bija kāds no viņa kārtējiem uzdevumiem un šī bija kārtējā darbdiena. Sākusies 8.00. sakrītot tieši ar novērojamā objekta darbdienas sākumu.
Ceru, ka viņš mani pazaudēja.Džeisons nodomāja, zibensātrumā ar acīm pārskrienot pār tuvējo apkārtni.
Jā, pavisam parasta darbdiena un pavisam parasts sarežģījums.
Džeisons pat nebija satraucies. Viņš tikai mierīgi domāja uz priekšu, tā aizpildot laiku, kas jāpavada neuzkrītoši kvernot šeit, kioska ēniņā.
Jānopērk avīze, varbūt arī kādu hotdogu vai cigareti...tepat redzēju vienu smēķējam un tā smaržo pēc svaigas maizes...

Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
rudo lapu vilcēn...
iesūtīt 09.10.2007 12:43
Raksts #17


Lecina seskus
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 17.02.05
Kur: starp uguni, ūdeni un pasaules galu
Niks 2006



storyteller – Elianna Birkerta
Amsterdama


Psihologa kabinets bija krāsots maigos pasteļtoņos un iekārtots visai spartiski – neliels, mazliet paciets zems dīvāniņš, uz kura apsēsties vai atgulties, kā nu kuram ērtāk, līdzīgs zems atzveltnes krēsls, vienkāršs plastikāta rakstāmgalds (koks jau skaitījās luksus lieta), aiz kura tikpat vienkāršs krēsls. Uz galda atradās tikai daži papīri, pulkstenis un viena no tām uzpariktēm, kurās bija iekārtas metāla bumbiņas, kas kustējās, malējām sitoties pret pārējām noteiktā ritmā iekārtas makšķerauklām līdzīgos diegos. Skaņa reizēm bija mazliet apnicīga, taču visbiežāk tai bija hipnotisks raksturs.
Pie galda sēdēja mazliet patukls vīrs ar kailu mēnestiņu galvvidū, labsirdīgu smaidu un mazliet duļķainām acīm aiz neizteiksmīgām brillēm.
-Nekas, nekas. Sēdieties!- psihologs dr Volšers vēlīgi aicināja, piecēlies kājās un norādījis uz dīvāniņu. Pats viņš veikli paņēma savu pierakstu bloku, zīmuli un, diezgan veikli aptecējis ap galdu, iekārtojās atzveltnes krēslā.
Pagaidījis, kamēr jaunā sieviete apsēžas un daudz maz iekārtojas, psihologs sāka sarunu. Runātājai galvenokārt gan bija jābūt Eliannai, omulīgais vīriņš tikai uzdeva jautājumus, galvenokārt.
-Tad nu Elianna, kas tie par sarežģījumiem, kas jūs aizkavēja? Sakiet droši, tas paliks tikai šajās sienās.- tā dr Volšers teica vienmēr. Bet nu bija kārta runāt Eliannai.

Līg – Amanda Bobadilja
Parīze


Atguvies, izvirtušais un pretīgais tips, savu drauģeļu pamudināts, nolēma to visu tik vienkārši neatstāt.
-Tu sīkā m***ele! Ko tu iedrošinies!- viņš iebrēcās un piecēlās kājās, lai mestos Amandai pakaļ. Tas nevēstīja neko labu. Rādījās, ka viena no jauniņajām darbiniecēm veikli nozūd kafejnīciņas dziļumā. Šķiet steidzās pasaukt kārno, bālo priekšnieku, kas radīja iespaidu, ka slimo ar diloni. Pretīgs tips. Taču šobrīd primārais bija tēvainis, kas nu jau saķēra Amandas roku.
Lielākā daļa noplukušā iestādījuma apmeklētāji ziņkārīgi pievērsās izrādei. Tik bieži ko tādu redzēt nenācās un labāk bija ķert iespaidus kamēr vēl nav ieradušies kārtībnieki.

Pūķēns Sāra - Adriana Kara Montegro
Pēterburga


Neviena pazīstama nemanīja, vismaz šeit. Cilvēki pamatā bija ieejai uzgriezuši muguru un steidzās uz ģērbtuvēm, lai tur pārvilktu sausas drānas un obligāti noteiktos mēteļus ar pārējo aprīkojumu. Protams, arī noskaloties dušā, lai iespējams lietus nestie sārņi un mikrobi nenonāktu eksperimentālajās siltumnīcās un nesabojātu ražu vai neradītu mutācijas. Daudzi ļaudis šajā kādreizējās Krievijas daļā baidījās no iespējas, ka lietus var nest arī radiāciju. Iespēja gan tagad bija nereāla, taču vēl aizvien pat diezgan tuvu (kāds gan dižais attālums ir līdz Urāliem no Pēterburgas?) atradās radiācijas skartās zonas. Ikdienā, ja neskaita lietus laiku, ļaudis par to reti domāja, tomēr bailēs sirdīs gruzdēja. Vēl joprojām tika meklētas zāles pret staru slimībām.
Atmetot matus, kāda slapja šķipsna pieskārās sejai, liekot gar vaigu notecēt neparasti siltai lāsei. Kādā veidā gan ūdens tik strauji bija sasilis? Laukā lietus, cik tas tika sajust, bija auksts! Varbūt lāsē atrādās kāda skābe?
Sākot matus pētīt tuvāk atklājās neparasts fakts – tie strauji žuva. Žuva arī pārējais slapjais apģērbs. Ūdens, ar ko tikko bija piesūkušies bikšu gali, kļuva silts un pa daļai iztvaikoja, lai otra daļa satecētu peļķītē pie Rinas kājām. Vai tā bija kaut kāda jauna klimata kontroles sistēma? Taču vēsmas nejuta, ne pūsmiņas!

Hworang666 – Mārtiņš Šmits
Sibīrijas pierobeža


Zēns uz brīdi šķita pārsteigts, bet tad kļuva nikns. -Atdod scepteri! Vai tu maz zini, ko tas var izdarīt!- un viņš palēcās augšup un izrāva zelta lietu stalkerim no rokām. Neparasts spēks un neparasts bērns.
Īsu brīdi pētījis zeltījumu, vai tajā nav kāda skrambiņa, baltajā tunikā tērpušais zēns atkal kļuva smaidīgs un šķiet visai apmierināts.
-Es zinu visu, ko man vajag zināt.- viņš atbildēja, pašaprāt, pašsaprotami. -Taču tagad pievērsīsimies tev. Esmu nācis ar piedāvājumu, un es pavisam noteikti negribu mainīt savu scepteri pret kaut kādu sauso pusdienu paciņu. Kas vispār ir sausās pusdienas? Nu, lai arī kas tas būtu, es Hēfaistam lūdzos vai pusgadsimtu, lai viņš man scepteri izkaļ, tā kā mainīt es mainīto to vien pret Zeva zibeņiem vai Hēlija zirgiem.
Bet pie kā es paliku? Ak, jā! Tad nu esmu nācis ar piedāvājumu. Ja tā varētu teikt, uzdevumu.-
viņš runāja strauji un šķiet īpaši nepievērsdams uzmanību vai stalkerim viss ir saprotams. Beidzot, viņš beidza un, vēl aizvien apmierināti smaidot, vērās pretī Mārtiņam, gaidot, ko viņš teiks vai darīs.

Arsuka – Anastasija Vinjona
Īrija


Pie kabineta durvīm varēja neklauvēt vai arī klauvēt, tā bija paša izvēle. Taču neklauvējot, pat ja sanāca ierasties ātrāk par vizītei noteikto laiku, nekad neizdevās Dr. Bērtonu pieķert darām ko interesantu. Melnmatis, ar rūpīgi šķiet pielaizīto sasuku, mazliet kaulaino stāvu un kvadrātainajām brillēm neciešami biezos, melnos rāmjos vienmēr sēdēja pie galda un šķirstīja papīrus. Kabinets, šķiet gluži kā visiem psihologiem, bija pieticīgi mēbelēts – dīvāniņš, atpūtas krēsls, rakstāmgalds un krēsls. Vienīgais, kas droši vien to atšķīra no citiem kabinetiem bija tas, ka šeit, tāpat kā lielākajā daļā pārējās ēkas, valdīja metāls un pulētas virsmas. Pat dīvāns bija metāla krāsā, lai gan ērtāks. Arī pa logu, kam priekšā bija pieliktas žalūzijas, bija redzamas pelēkas debesis ar viegli metālisku pieskaņu. Šur tur reizēm pat paklīda runas, ka arī pats Dr. Bērtons nav viss cilvēks, bet robots, androīds, kas valdības iesūtīts lasīja saviem pacientiem domas ierasto, garlaicīgo seansu laikā. Pārliecinājies gan par to vēl neviens nebija.
Rudmatei ienaķot pa durvīm, vīrietis pacēla galvu un... samulsa. Kaut kas tāds vēl nebija pieredzēts. Vienmēr vēsais psihologs, nosvērtais un stingrais tagad muļķīgi blisināja acis veroties Anastasijā it kā viņu pirmo reizi mūžā būtu ieraudzījis.
-Ēēēē... Šēdieties.- viņš šoreiz nesāka ar ierasto sveicienu, taču šķita mazliet atguvies.

Šo rakstu rediģēja rudo lapu vilcēns: 09.10.2007 12:44
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Pūķēns Sāra
iesūtīt 09.10.2007 14:57
Raksts #18


Gadalaiku aizstāve
Grupas ikona

Grupa: Spēļu pārziņi
Pievienojās: 14.11.05
Kur: Visa sākumā, vidū un beigās
Spēļu pavēlniece



Sieviete atklāja, ka pazīstamas sejas vai precīzāk muguras nav redzamas, un uztraukusies iekoda apakšlūpā. Kaut lietus sen kā nebija kaitīgs, tomēr viņas ģimene, tāpat arī draugu ģimenes un visi visā visumā baidījās no šīs parādības. Kad Adriana bija maziņa, māte aizliedza lietus laikā vai pēc tā viņai iet laukā un pat uz skolu, jo nevēlējās, lai mazais bērns saķer kādu neārstējamu kaiti, kur nu vēl radiācijas kalnu. Sirds bailēs ietrīsējās, to nekādā gadījumā nedrīkst teikt mātei, viņai tāpat pēdējā laikā ir slikti, bet tagad... domas aprāvās, jo jaunā sieviete sajuta uz vaiga silto ūdeni. Ak, Die... ar aukšdelnu strauji tika notrausta ūdens lāse no vaiga, bet pēc tam delna tika kratīta, lai pēc iespējas ātrāk atbrīvotu to no ūdens. Ūdena ir ļoti tīrs, ļoti tīrs! Kaut kāda skābe ne ūdens! Izmisusi viņa nodomāja, un uztraukusies, aizskāra matus, kuri strauji žuva. Kas pa...? Viņa nespēja nobeigt domu. Vai tas bija kāds joks? Nosākuma skābe, pēc tam vēl šis. Un vispār viņai vajadzēja tikt uz ģērbtuvi un vismaz noskaloties, jo īpaši dēļ tās skābes, jau pietika, ka viņa tāpat kavējās te domājot. Viens solis uz sāniem, un viņa atklāja, ka drēbes ir gandrīz sausas. Šoreiz viņa vairs neizbrīnījās. Iespējams tādēļ, ka kaut nevarēja just jaunās klimata iekārtas, viņa nolēma, ka tās pāragri ieliktas, jo pa tām jau kādu laiku gāja runa, bet visticamāk viņas prātu noņēma skābe uz ādas un bailes, ka tā viņu dzīvu saēdīs. Brīdi pārsteigts skatiens tika veltīts ūdens peļķītei pie kājām, bet tā tika ātri aizmirsta, jo kāds garāmgājējs viņu viegli pagrūda, liekot Adrianai steigties līdzi pūlim uz ģērbtuvēm, un aizmirst pa tādu sīkumu.
Drēbes tika uzmanīgi, bet ātri novilktas, blondie mati atlaisti, lai tos pēc iespējas vieglāk būtu izskalot, un ātri jaunā siviete virzījās uz dušas pusi. Kad ūdens, kurš noteikti bija tīrāks par lietu aizskāra ādu no sirds nokrita tāds kā akmens. Ūdens, protams, nebija īpaši silts, varētu teikt, ka pat vēss, ļoti vēss, bet fabrika nebija vainojama. Šodien īpaši daudz cilvēki gribēji noskaloties, kā arī viņi bija parasti strādnieki, bija jāpriecājas, ka vispār ir ar ko noskaloties.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Līg
iesūtīt 09.10.2007 15:42
Raksts #19


Mācās koptelpas paroles
**

Grupa: Biedri
Pievienojās: 21.04.07



Aj jel. Amanda bija cerējusi, ka tiks no tā pretekļa prom, taču attapās, kad šis jau bija satvēris viņas roku.
ko viņš iedomājas? Ka var kaut ko viņai nodarīt? Ka ir labāks?
Nožēlojamais.
-Es iedrošinos tikai to uz ko mani pamudina,- šņāciens vīrieša sejā un nākamais ko Amanda redzēja bija milzīga sarkana svītra pār pretīgā vīrieša seju. Kā tā tur uzradusies? Kad acis uz mirkli slīdēja pāri rokām, likās, ka viena no tām pārvērstos milzīgā, baltā ķepā, taču tad uz brīdi viss samiglojās un nu jau viņas roka atkal bija roka. Absurds, viņas roka vienmēr ir bijusi tikai viņas roka.
Tad tēraudzilais skatiens apstājās pie vīrieša, kura seja tagad jau bija asinīs un brūce neizskatījās no tām patīkamākajām.
Kā pa miglu viņa atcerējās tādu kā liela kaķa šņācienu, taču vairāk neko.
Kas bija noticis? To taču nevarēja būt izdarījusi viņa?
Ai, nē, viņu noteikti atlaidīs, vai iesūdzēs tiesā, vai liks maksāt soda naudu, pat ja meitene neko nav darījusi.
Amanda jau bija uztvērusi, ka apkārtējie kafjnīcas apmeklētāji skatās. Tas nebija uz labu. Un tā pretekļa seja vēl aizvien mirka asinīs. Nevarētu gan teikt, ka viņa nožēloja. Lepnība darīja savu un dusmas vēl nebija pilnībā norimušas.
Viņa atkal palūkojās uz savu bālo roku. Tas nevarēja būt taisnība. Tas ko viņa redzēja bija vien satraukuma iespaidā. Par to viņa katrā ziņā psihologam nestāstīs. Tomēr šo roku tagad bija pārņēmusi savāda sajūta. tāda kā tirpoņa, kas mijās ar nelielu nogurumu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Dvēselīte
iesūtīt 09.10.2007 16:15
Raksts #20


Loveless
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 06.03.04
Kur: playing the hydrogen sonata
Oriģinālākā pareģojuma autore



Viņa katru reizi sev atgādinaja, ka ienīst šo vietu. Ieejot pa durvīm, tāpat bez klauvēšanas, viņa arī grasījās apsēsties parastajā vietā, tāpat bez sveicināšanās, jo psihologa šķietami ieprogrammētais sveiciens, ārkārtīgi atbilda telpas iekārtojumam. Un viņš pats atgādināja bruņurupuci, kuram kāds būtu atņēmis bruņas un nokrāsojis melnu. Un brilles viņa izskatu pilnīgi noteikti neuzlaboja, drīzāk gan padarīja to vairāk komisku.
Brīdi, kad Anja jau gribēja vērt ciet durvis un apsēsties, viņa izdzirda kaut ko līdzīgu svepstam vai šļupstam, kas nāca no vietas, kur, viņai aiz muguras, sēdēja psihologs. Apcirtusies riņķī, viņa centās ar acīm uzmeklēt skaņas avotu, bet izņemot misteru Bērtonu, tur neviena nebija. Arī misters Bērtons izskatījās kaut kā pavisam savādāk. Viņa mazās ačeles, aiz briļļu stikliem reizes trīs palielinātas, uztraukti miedzās, skatiens klejoja kaut kur apkārt un, ja vien Anja nekļūdījās, viņā vaigu galos bija samanāms sārtums. Pa pusei atbalstījusies pret neaizvērtajām durvīm, pa pusei stāvot viņa aizdomīgi nopētīja psihologu, izteikti saraucot pieri un piepaceļoti vienu uzaci.
Man vienmēr bija licies, ka viņš nav normāls. Nē, drīzāk, ka viņš ir nenormāli normāls, Anja prātoja, beidzot aizgrūžot ar papēdi durvis. Piegajusi pie dīvāna, viņa atpogāja mēteli un kā parasti pārmeta to pāri mēbeles atzveltnei. Dīvāns izskatījās tikapt neērts kā vienmēr. Un uz tā viņai nācās pavadīt visu seansu. Apsēdusies un censdamās iekārtoties pēc iespējas ērtāk, Anja nemanāmi ieslidināja roku somiņa un nospieda diktafona ieraksta pogu. Ta bija tāda pēdējā laika piesardzība. Šobrīd mājās, plauktā aiz grāmatām, stāvēja jau kādas desmit mazas kasetītes. Viņai patika vecā tehnika, kaut vai tapēc, ka tā bija grūti pieejama. Nolikusi somiņu uz galda, tā, lai tā atrastos starp viņu un psihologu, meitene pārlika vienu kaju pāri otrai, saņēma kopā rokas un sāka gaidīt seansa beigas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

2 Lapas V   1 2 >
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
1 lietotāji/s lasa šo pavedienu (1 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 24.01.2020 00:55