Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Pūķēns Sāra ; laiks: 21.09.2012 23:32

2003. gada aptaujas rezultāti liecināja, ka biedri tomēr nezina, kas ir brīvdabas lomu spēles jeb LARP. Noskaidrosim, vai pēc deviņiem gadiem mums ir lielāka apjausma, kas ir šis zvērs: LARP.

Varat arī izteikties kur, kas un kā iepazināties ar šo koncepciju.

P.S.

Iesūtīja: Andromeda ; laiks: 22.09.2012 00:31

Šeit KK iepazinos.

Iesūtīja: Vingrotāja ; laiks: 22.09.2012 08:36

Daudzmaz zinu
Bet tikai kopš piereģistrēšanās KK, pirms tam ne tikai nezināju kas tās ir bet pat nezināju ka tādas ir.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.09.2012 10:50

Iepazinos ar LARPu ideju tālajā 2003. gadā (pašā gada sākumā), pirmoreiz aizejot uz LFFB pasākumu (kuri tobrīd notika Misiņa bibliotēkā) un gan dzirdot LARPu prezentācijas, gan redzot fotoalbūmus ar bildēm. Pašam tādā sanāca piedalīties jau vasarā, un to sauca http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?showforum=144. Vēlāk tovasar nāca Senlatviešu spēle II.

Pirmajā biju vikings Ragnārs ārpus likuma savējo vidū (un tādēļ dzīvoja pie senlatviešiem), turklāt nožēlojamāks karotājs par dažiem nekombatantiem, kurš diezgan ātri atvadījās no savas dzīvības. Otrās spēles tirgonis Dornis (ja nejaucu vārdus; dažs labs latgaļu broļs par Durni iesauca, bet lai jau) pamanījās ne tikai izdzīvot (gan ar lauztām kājām un bultu vēderā, jo GM Kedrikam uznāca sadistiskās jautrības vilnis), taču arī piedzīvot nejaušu velna izsaukšanu (par ko zemāk), un, galarezultātā, sapelnīja daudz dirhemu (naudiņas), piemēram, pamanoties dirhemu vērtu vaska sveci notirgot par septiņiem dirhemiem.


Pāris spilgtākie, prātā palikušie citāti, kuri attiecās konkrēti uz manu tēlu, un kuri izrietēja no runāšanas tur, kur vajadzētu paklusēt :


Pirmajam neliels paskaidrojums — tais laikos nebija mūsdienu terminoloģijas. Līdz ar to, ja kāds sāka runāt svešās mēlēs (lietot tolaik neesošus vārdus), viņu viegli varēja noturēt par jukušu. Tirgonis, tikko ieradies tirgoties ar mantu maisu un negaidītii ieraudzīdams tiešā tuvumā sēdošu cilts vadoni, kurš cieši viņā raugās:
— Ē… Čau?
— Tu — čau. Un visa tava dzimta — arī čau.

Otrajā — tais laikos varēja notikt nelāgas lietas, ja neuzmanījās, kādi izteicieni pasprūk. Tirgonis:
— Velns parāvis!
GM Kedriks pienāk tuvāk un saka:
— Tu redzi velnu. Es tevi rauju.
Sagrābj arī un sāk vilkt projām. Dažus metrus aizvilcis, pagriežas pret pārējiem (kuri stāv, apklusuši un sastinguši):
— Jūs redzat, kā velns viņu stiepj prom. Tā arī stāvat?
(Normāli LARPā tā nedara, acīmredzot GM uzskatīja par vajadzīgu šos mazliet iekustināt.)
No pārējo rindām smiedamies iziet trakais zintnieks, viedais Virsis:
— Nekur tu viņu nestiepsi!
— Nē? Bet viens man ir jāparauj! Kurš nāks viņa vietā? Tu? Tu? Varbūt tu? — Palaidis tirgoni vaļā, pēc kārtas norāda virsaiti un viņa karadraudzes kareivjus, kuri ar nervoziem Nē! paraujas atpakaļ.
— Varbūt tu? — visbeidzot neapdomīgi parāda uz zintnieku. Zintnieks laimīgs:
— Nu bet lūdzu!
— Nē, tevi man nevajag! — bet zintnieks jau izvilka Laimasmātes dāvāto karekli un ar to sāka biedēt velnu projām:
— Ej mājās, ej mājās, ej mājās!
Velns, atgaiņādamies un ņerkstēdams, arī aizlasījās.

Iesūtīja: berserks ; laiks: 22.09.2012 14:14

Uz pāris esmu bijis ... WolfSong un Uvaisas krēsla

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 23.09.2012 11:35

Uzzināju 2008. gadā, vēl pirms reģistrācijas šajā vietnē, un dzīvajā ar LARP entuziastiem pirmoreiz saskāros Lietuvā

Iesūtīja: josephine ; laiks: 24.09.2012 19:20

Zinu, kas tas ir, bet diemžēl nevienā vēl nav sanācis piedalīties.

Iesūtīja: Seila ; laiks: 26.09.2012 10:16

Pirmo reizi saskāros ar LArpiem, kad māte meklēja kaut ko interesantu ko varētu uzsākt brīvlaikā un ieminējās man par šādiem pasākumiem. Toreiz paziņoju, ka ar t'dām muļķībām nekads nenodarbošos. Pāris mēnešus vēlāk piereģistrēkos KK un vēl pēc pusgada aizbraucu uz savu pirmo spēli. Kopš tā laika nu jau astoņus gadus kā piedalos dažādās spēlēs.

Iesūtīja: Crash ; laiks: 29.09.2012 20:41

Caur Kurbijkurni arī uzzināju, afaik. Neatceros tikai, cik sen atpakaļ tas bija

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 29.09.2012 22:03

KK lasīju aprakstus, apmēram tādus ar kādiem padalījās Mattiass. Žēl, ka nevaru vairs atrast, kur bija apraksts par to, kā LARPisti izbiedēja nejauši parādījušos laivotājus (it īpaši Orki, kuriem tur vispār nevajadzēja būt). Ja kāds/a zina kur tas ir, ielieciet linku lūdzu.

Iesūtīja: Aiva ; laiks: 30.09.2012 00:33

CITĀTS(Piligrims @ 29.09.2012 22:03)

KK lasīju aprakstus, apmēram tādus ar kādiem padalījās Mattiass. Žēl, ka nevaru vairs atrast, kur bija apraksts par to, kā LARPisti izbiedēja nejauši parādījušos laivotājus (it īpaši Orki, kuriem tur vispār nevajadzēja būt). Ja kāds/a zina kur tas ir, ielieciet linku lūdzu.

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 30.09.2012 21:59

To ko meklēju neatradu, bet avots ir te http://web.archive.org/web/20040411130824/http://www.lffb.org/index.php?menu=04
Vienīgi tā nav pilnīga lapa, tas ir tas, kas no tās ir palicis pāri (saglabājies), līdz ar to visi pavedieni nestrādā.
Bet daudz noderīga var tomēr atrast.
Ja kādam/i izdodas atrast to gabalu, ko meklēju, iemetiet man PZ, būšu ļoti pateicīgs.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 30.09.2012 22:27

Man nav. Bet es toties atceros, ka laivotāji tikuši nolamāti par mežonīgajām tūristu ciltīm.

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 30.09.2012 23:55

Paldies Mattiass, pateicoties Taviem keywordiem atradu http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?showtopic=24847&hl=!

Iesūtīja: Durbals ; laiks: 02.10.2012 19:09

O, es arī zinu gan!
Un kā gan citādi, jo esmu cilvēks, kas izgudroja lomu spēles.
Tiesa gan ,drīzumā atklāju, ka neesmu pirmais, kas tās izgudrojis...
Un tad pasāku apmeklēt Kurbijkurnē, pabiju gan pie Drakonistiem, gan LFFB, esmu piedalījies vairākās spēlēs.

Iesūtīja: Beppo ; laiks: 10.10.2012 22:14

Apjausma ir, piedalījusies gan neesmu. Ja vien indiāņu spēles bērnībā ar brāli neskaitās.

Iesūtīja: Dinaer ; laiks: 19.02.2013 12:11

Zinu, un ar to nodarbojos jau apmēram deviņus gadus gan Latvijā gan ārzemēs.

Arī es pirmo reizi par šo brīnišķīgo lietu uzzināju caur LFFB, kur toreiz Kedriks prezentēja 3. senlatviešus. Pabraukājot pa ārzemēm sapraša par visu šo procesu ir kļuvusi daudz dziļāka un vienlaicīgi daudz sarežģītāk izskaidrojama.

Bet labprāt padalīšos ar skaidrojumu angļu valodā, ko nesen uzgāju (galu galā, nav tik svarīgi, vai esam dzirdējuši šo vārdu, bet gan tas, ko tieši ar to saprotam):

What is Larp

Here is a text about what larp ("live role-playing") is written by Eirik Fatland for the webpage of Laivfabrikken Oslo. Larp is an abbreviation for live role-playing. We use it both as a noun and a verb “a larp”, “to larp” and we even call a person who participates in a larp “a larper”.



This is how it works:
Every participant has a character, and together vi have a framework or setting. The character might be “Bleeding Gums Murphy”, a sazzy saxophone player, and the setting a jazz club in Chicago in the 70’s - inspired by the movie “Blues Brothers”. Usually we rent or build venues so they resemble the frame - if we all play vikings, we might be in a longhouse. If we are playing a murder mystery, we might be at an old hotel or a cabin. A jazz club in Oslo can work as a jazz club in Chicago. More often than not, we dress as the characters, and change our body language and facial expressions to look more like the person we pretend to be. In that manner a larp might look like a costume party or theme party in fitting surroundings, apart from the fact that we are also playing characters. Together the characters become a society, with smaller and larger groups. The four of us, over here, are a family, mother, father and two children. Those 20 over there are a company of soldiers. Those two over there in the corner... don’t ask, they obviously don’t want to be disturbed. A larp usually has some organizers - who prepare things, distributes the characters to the participants and decide the frame (Romans celebrating Saturnalia? A group of university employees in a crisis meeting?) They are not directors or authors: when the game has started you are the one who decides what your character will do. From the start to the end we keep up this illusion for each other, by pretending that we are the character, pretending we are living in this other place, this other time, and don’t mention a word that can remind us about who we usually are. Thus we can create or recreate settings from the bronze age to modern times, and histories from action and thriller to psycological dramas and the absurd. When people meet, things happen. When characters meet, even more exciting things happen. Old enemies will draw their cords to duel. Six couples are sitting at a cafe, each with their private relationship crisis that has to be dealt with before the evening is over. Fifteen beduins are smoking water pipes and hagling over camels when Aladdin enters with a magic lamp.

Why should I larp?
Role-playing is creative, playfull, living. While acting has a main emphasis of being for the experience of the spectators - roleplaying is for your own sake, for the thrill of the experience. But what is the “point” of this experience? There is no obvious answer: larp is a cultural experience, and different larps will give different outcomes. An action-larp will give you excitement, adrenalin, a feeling of victory or loss - like an action movie or football mach, just more intense. A psychological contemporary larp will give you perspectives on how people think, feel, confront difficult questions - like a drama by Ibsen, just closer to home. A romantic larp comedy will give you memories of candysweet scenes, anecdotes to laugh at and think about, an innocent flirt - like a Woody Allen movie perhaps, except you were there and experienced it yourself. In addition, larp is a social thing. You play with people you know, or you get to know new people through playing with them. Afterwards we usually have a beer, talk about the experience and find out who the people behind the masks are. Just like with books or movies different people prefer different things. But we dare say this: larp is a stronger cultural experience than most others - more real, more personal, more democratic. It is experienced as closer, feels more intense and you get to feel some of the joy of creating that authors, directors and actors enjoy.

But... isn’t it difficult?
No. Only a few of the participants at a larp has any experience with theater and acting. This is not “amateur theatre” - there are no professional role-players! - but something different, another way of being, acting and telling a story. There are no critics judging how “well” you played - you decide yourself how good a time you were having! The first five minutes of a larp might feel a bit confusing, but most people instinctively and quickly understand how to play. Did you, as a child, play “house” or “cowboys and indians”? Then you have already larped. This does not mean that larping is (only) childs play - playing challenges you in many ways: to put yourself in a completely different human’s way of thinking and being, to recreate the character’s society and personality in body language, ways of speaking and acting, and to tell a story together with other people. These challenges are exciting simply because there are noe critics present . you can not play “wrong”, but you can allways play something new.