Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy
Sindra
iesūtīt 20.03.2017 14:23
Raksts #1


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012





Atkal tas sapnis...
Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes.
Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita.
Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā.

* * *



Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa.
Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās.

Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris.
Bilde
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
10 Lapas V  < 1 2 3 4 > »   
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (20 - 39)
Romija
iesūtīt 21.03.2017 14:05
Raksts #21


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Sajūtas ap kaklu uzlabojās tikai nedaudz. Šalle joprojām bija mazliet par ciešu, un Rendijs saviem spēkiem to noņemt nespēja. Viņš atspērās uz priekškājām, izslēja dibenu, sparīgi papurināja galvu un ierūcās vēlreiz, šoreiz nedaudz skaļāk un ar atieztiem zobiem. Šalles gali nu atradās viņam starp priekšķepām, un vienu no tiem Rendijs satvēra zobos.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 21.03.2017 14:20
Raksts #22


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Kurmītis netika skaidrībā par vietu, kur vinš bija pēkšņi iemests, citādi to procesu nenosauksi. Viss tik zaļš! Un brīvā laukā! Tie, zemē guļošie arī tā kā pamazām sāka celties, kas nozīmēja, ka jāvāc tie nebūs un ka viņi vispār ir dzīvi.
Vai zeme pati nevar kaut ko par sevi pastāstīt? Viņš nebija piedzīvojis, ka kaut kur virspusē būtu redzējis kokus. Bildēs jā, dzīvē nē. Puisis notupās un pielika plaukstas zemei, lai noskaidrotu, vai viss šitais zem viņiem pēkšņi neiebruks. Par daudz skaisti, lai būtu patiesība.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Jormungandrs
iesūtīt 21.03.2017 14:33
Raksts #23


Izrāda pirmās maģijas pazīmes
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.12.15



Kas ir... kas ir grābekļus?? Ko? Jarno sašutumā novicināja zobu birsti un iepleta acis. Šie! Šie ir grābekļi! agresīvi ar zobbirsti tika norādīts briesmones rokas virzienā. Turi tos pie sevis!

Viņam gan laikam pašam arī būtu kaut ko no sava ieteikuma bijis jāiemācās. Galu galā, viņa grābekļi arī atradās vietā, kur tiem principā nemaz nevajadzēja būt, un par to viņš arī saņēma pēc nopelniem. Pirms vēl Jarno bija apjautis, kas vispār notika, viņš jau iekliedzās un centās parauties nost. Tomēr, viņa roku kaut kas turēja ciet. Un, diemžēl, Jarno tā spēka bija tik, cik bija - tas ir, maz. Daudz par maz, lai atbrīvotos. Ar šausmām viņš palūkojās uz to, kas viņu turēja ciet, un iekliedzās vēlreiz. Jo rokas (kuru viņš gribēja aptīrīt) īpašnieks bija puisi sagrābis. Vēl guļot. Esot beigtam? Nē, nē, nē. Tas nebija labi.

Zobu birste beidzot tika pasviesta malā, un ar beidzot atbrīvoto roku, Jarno panikā sāka klapēt pa to, kas viņu turēja.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 21.03.2017 15:29
Raksts #24


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Neviens neatbildēja, Deina joprojām jutās apjukusi. Viņas zilās acis nopētīja apkārtni, kā cenšoties atrast ceļu prom no svešiniekiem. Bet ne viņa zināja kur iet, ne kur bēgt.
- Vai man kāds var pateikt, kas šī ir par vietu? - Sievietes skatiens pievērsās visiem, kas bija pamodušies. Bet neizskatījās, ka kāds no šiem cilvēkveidīgajiem viņu varētu apdraudēt, vismaz ne pašreiz. Tomēr saspringums nepazuda.

Vismaz salamandrai nekas nekaitēja un Deina atviegloti uzelpoja. Paspērusi pāris soļus tuvāk ķirzaciņai sieviete pastiepa tai pretī plaukstu, lai radība varētu uz tās uzrāpties. Negribējās, lai kāds lempis nejauši uzmītu virsū tik nevainīgai bītnei.
Skatienam kavējoties pie mazā drauga, kurš sildījās saulē, no Deinas atskanēja jautājums. - No kurienes jūs esat? - Tumšmate neaizdomājās, ka pārējie varētu viņu nesaprast.

Bet vēl dīvaināks par šo vietu viņai šķita suns, kurš cīnījās ar šalli, kāpēc sunim ir nepieciešams cilvēku apģērba gabals?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 21.03.2017 16:12
Raksts #25


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Par grābekļiem runājušais nepārprotami norādīja uz Brinas pirkstiem un tagad teica, lai turot tos pie sevis. - Mani grābekļi no manis neatdalās. Tie neuzbruks. - Neva gluži pieklājīgi un mierīgi atbildēja, jo, acīmredzami, visi pilnīgi dažādie radījumi te spēja sarunāties, savukārt jaunais vīrietis (kuru Brina sāka drīzāk novērtēt par bērnu) pirkstus sauca par grābekļiem. Brina gribēja saprasties, tāpēc atbildēja tā, ka viņš bija runājis.

Tikmēr Brinas plauksta vēstīja, ka guļošais ir dzīvs, tikai noguris un bez spēka. Un tad viņš sakustējās, sagrābdams nervozā jaunieša roku, bet pats nepamodās. Brina piecēlās kājās, tad paspēra pāris soļus, līdz atradās baltmatim blakus, pieliecās, satvēra guļošā ķermeni aiz drēbēm un ar veiklu kustību iekārtoja to gluži ērtā pozā. Lai mostoties - un neva nešaubījās, ka drīz modīsies - nebūtu stīvs kā sieksta un zils kā kalmārs. Viņa atradās otrā pusē, ne tajā, kur "grābekļpuika", kurš nupat bija sācis baltmati sist. Brina sarauca pieri, - Sēdi mierīgi. Drīz modīsies un roku atlaidīs.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Axel
iesūtīt 21.03.2017 16:27
Raksts #26


Cep speķi Dūdijam
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 18.03.17



Novērtējot situāciju, Tieliikh konstatēja, ka vienam no objektiem enerģijas līmenis ir ļoti zems un nestabils. Tā bija tālāk esošā būtne, kura turējas tikai no viena maģiskās enerģijas avota.

Tam vajag palidzību, secināja Tieliikh. Kā reiz netālu esošā mazā būtne izdalīja diezgan daudz tāda paša veida enerģiju, kas bezjēdzīgi pazuda apkartnē, tāpēc Tieliikh mēģinaja izveidot divus enerģijas kanālus. Viens no tiem ļautu savākt starojumu no mazās, siltās būtnes, un otrs - atdot to būtnei, kas tālāk gulēja uz zemes.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Elernass
iesūtīt 21.03.2017 19:45
Raksts #27


Attīsta savu iekšējo Aci
***

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.02.04



Izskatījās, ka viens pie samaņas esošais centās izmantot situāciju un savākt citu vērstslietas. Sata nopētīja savu ekipējumu, lai pārliecinātos, vai nekas nav pazudis. Kaut kur fonā suns spēlējās ar šalli.
Viņš piecēlās un palūkojās apkārt, cenšoties saskatīt ko pazīstamu, tehnoloģisku - kosmoostu, kosmokuģi vai ko tamlīdzīgu.

Komlinka izlāde nebija dīvainākais visā šajā situācijā, tāpēc viņš tam lielu uzmanību nepievērsa. Tikai pārliecinājās, vai tiešām nav nekādu sakaru iespēju ar "ārpasauli".

Sata pavirzījās tuvāk simbolam un to nopētīja, pēc tam ar kāju paspēra vienu no apdegušajiem akmeņiem.

Mani sauc Sata Devats. Esmu no Ariah sektora. Kas šī ir par vietu, kas jūs esat un kā šeit nokļuvāt? tonis nebija nedraudzīgs, taču diezgan strikts.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Urdrunir
iesūtīt 21.03.2017 21:09
Raksts #28


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.01.04
Kur: starp likumu un dvēseli



Melni baltais objekts, kura orbītā šalle bija iekārtojusies, izdarīja tieši to, ko šalle bija gaidījusi. Tas piespieda viņu ciešāk piekļauties kaklam. Šalle nokrāsojās spilgtākā sarkanajā tonī, bet mezglu vaļā nelaida. Varbūt neprata.

Melni baltais objekts sāka vibrēt un mainīt savu formu. Šallē iecirtās Rendija zobi. Šalle nepretojās. Tikai katru reizi, kad suns to mēģināja nopurināt, iekārtojās nedaudz stingrāk uz palikšanu. Jau atkal tā vibrēšana! Šallei tā likās ļoti pievilcīga. Tā mēģināja vibrēt līdzi skaņas viļņiem, kā rezultāta Rendija rūciens padevās krietni skaļāks nekā viņš pats bija iecerējis.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 21.03.2017 22:49
Raksts #29


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Rendijs nebija no tiem dumjajiem suņiem, kas varēja skriet ar purnu sētā atkal un atkal, līdz seja mainīja savu formu un sāka izskatīties pēc vulgāra šķērsielas boksera. Viņš visai ātri apķēra, ka katra raustīšanās un purināšanās savilka šalli ciešāk. Neviļus Rendijā atgriezās ilgas kādreiz pašam spēt pārvērsties par divkājaino. Tad viņš varētu izslieties un slaidiem pirkstiem eleganti noņemt svešo šalli.

Kļuvis pavisam mierīgs, Rendijs ierūcās vēl pēdējo reizi un aiz pārsteiguma apsēdās uz astes. Vai nu šalle bija tā aizžņaugusi viņa kaklu, ka bija sācis džinkstēt ausīs, vai arī rūciens sanāca tāds, it kā to pastiprinātu vēl vismaz ducis par Rendiju lielāku bēdubrāļu. Sakautrējies par troksni un teju padevies šalles priekšā, Rendijs nolaida galvu uz priekšķepām, žēli savilka uzacis un vēroja divkājus, cenšoties pēc iespējas mazāk kustēties. Protams, viņš varēja prasīt palīdzību, bet tad viņš būtu izgāzies profesora Samojana pirmajā testā.

Šo rakstu rediģēja Romija: 21.03.2017 23:03
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Jormungandrs
iesūtīt 22.03.2017 07:18
Raksts #30


Izrāda pirmās maģijas pazīmes
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.12.15



Kāpēc lai tie atdalītos? Nepārprotamu pretīguma izteiksmi sejā, Jarno centās parauties tālāk. Bet, ak tu neraža, tas stulbais līķis viņu joprojām. turēja. ciet. Un kaut kā galīgi neizskatījās, ka taisītos laist vaļā.

Nē, nu varēja jau būt, ka nabags izlīdīs no nāves grābšļiem, sapratis, kāds neradījums viņu gramsta, bet pārāk lielas cerības Jarno uz to nelika. Vēl jo mazāk viņš tam sāka ticēt, kad neglītene nolēma izspļaut savu gudrību. Sēdi mierīgi? Lai pati sēž mierīgi! Viņš nekustās. Viņš nekustēsies. Viņš ir beigts! uzskatāmi tika pakustināta roka, kurai līķis bija pieķēries. Redzi? Nāves krampji. Viss. Nekas te nebūs. Viņš ir beeeeeeeigts.

Sapratis, ka murgainais sievišķis viņam nepalīdzēs, Jarno sāka lūkoties apkārt pēc kāda vai vismaz kaut kā, kas palīdzēs. Un, tu re kā, akmentiņš. Tāds spīdīgs. Palīdzēs, un vēl būs ko aizstiept mājās kā suvenīru, kad viņu beidzot izlaidīs no šitās draņķa siltumnīcas.

Spīdīgo akmeni sagrābis, Jarno ar to grasījās sākt zvetēt pa sevi sagrābušo roku, cerībā, ka līķa muskuļi beidzot atlaidīsies. Suņa skaļā ņemšanās šobrīd bija tikai fona troksnis.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 22.03.2017 13:19
Rediģēšanas iemesls: GM lūgums
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 22.03.2017 08:42
Raksts #31


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Brinai kļuva skaidrs, ka nemierīgais radījums galu galā salauzīs roku baltmatim. Izskatījās pēc histērijas, lai gan daudz histēriķu nevai savā dzīvē nebija nācies redzēt. Šķiet, pat nevienu, pat pusgadu veci nevas tā neplosījās. Zināšanas bija teorētiskas. Ko nu? - Nav nekādi nāves krampji. Liec viņu mierā! - Gan jau neklausīs atkal...

Viņa pacēla galvu, ielūkodamās sejā tam, kurš nupat bija pienācis tuvāk un teicis, ka viņu saucot Sata Devats. - Brina Ehoom. No Nevas, un šī planēta nav Neva. Varbūt - Aralita, ja vien ar to bija domāta planēta? - Uz pārējiem jautājumiem Brinai atbildes nebija, un, jāsaka godīgi, nevai ļoti, ļoti nebija gribējies šobrīd pat to domāt un runāt. Uzreiz uzmācās izmisums. Šoka reakciju neva bija gribējusi nedaudz atlikt, nu, vismaz līdz brīdim, kad visi atjēgsies un nevienam nevajadzēs palīdzību. Brina dziļi ievilka elpu un centās nomierināties, piespiežot plaukstu pamatnes saviem deniņiem. Patīkami nosmaržoja pēc kaut kā ļoti atsvaidzinoša un rāma.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Margo
iesūtīt 22.03.2017 11:00
Raksts #32


Knakts autobusa konduktors
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 02.03.06



Šīla beidzot atvēra acis. Skaņas, trokšņi un smaržas, kas it nemaz neatgādināja mežu, bija padarījuši viņu piesardzīgu, tāpēc sieviete aizvērtām acīm brīdi nekustīgi bija gulējusi zālē, mēģinot saprast, vai balsis, kuras viņa dzirdēja neliecināja par briesmām. Kāds viņu apošņāja. Zvērs? Radījums? Tas nerūca. Zaglīgi nemeta lokus un nemēģināja ietriekt zobus viņas ķermenī. Šīla to uzskatīja par zīmi, ka, lai arī kas bija šī vieta, kur viņa atradās, un būtnes, kuras dzirdēja sarunājamies - tās nevēlēja ļaunu.

Piecēlusies sēdus, Narū cieši nopētīja klātesošos. Skatiens instinktīvi novērtēja iespējamās briesmas, meklējot ieročus pie svešinieku apģērba. Roka gulēja uz cirvja kāta, gatava to likt lietā, ja viņas secinājums par drošību tomēr būtu bijis mānīgs. Šīla nekad nebija redzējusi tik daudz Citādo vienuviet. Slejoties kājās, pirksti joprojām neatlaida ieroci, tomēr bija nepieciešamas atbildes, pirms viņa bija izlēmusi to izmantot vai ļauties pārvērtībai. Kas šeit notiek? Kur es atrodos? Vēl pirms kāds bija sniedzis atbildes, prāts centās ieviest skaidrību dažu pēdējo stundu notikumos: viņa bija aizmigusi upmalā, tad redzējusi to savādo sapni, kas Šīlu vajāja jau kādu laiku. Aralita. Šis vārds jau reiz bija dzirdēts, bet tā nozīmi neizdevās izzvejot no zemapziņas dzīlēm.

Ciltī Šīla vienmēr uzzināja patiesību un ieguva atbildes. Nevajadzēja pat Zīmes, kas norādīja uz viņas rangu. Pietika ar vienu tiešu un caururbjošu skatienu, un tieši tāds tobrīd tika veltīts visiem, kas viņu uzlūkoja.

Šo rakstu rediģēja Margo: 22.03.2017 11:02
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 22.03.2017 11:33
Raksts #33


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Kurmītis bija sapratis, ka šī vieta ir stabilākā, kādu viņš redzējis visā savā mūžā. Nekas negrasījās gāzties, sprāgt, pārvietoties un citādā veidā pārveidot apkārtni.
Vinš piecēlās un paskatījās apkārt vēlreiz. Nupat kājās bija sacēlušies gandriz visi, ja ne visi tie, kas pirmīt gulēja zemē, un atskanēja vārdi un jautājumi.
- Mons Dverisens ir mans vārds. Variet saukt par Mimi vai Kurmīti, - puisis piegāja tuvāk pārējiem, bet ne klāt savādajam dzīvniekam, kura nosaukumu nespēja atcerēties. Un kāpēc gan lai atcerētos? Uz Dunias nebija neviena dzīvnieka. Nekāda.
- Nezinu, kas šeit notiek, un kā te nokļūvu arī nezinu. - Bet gan jau noskaidrosies. Parasti tā bija. Kāpēc vajag kaut kur savākties tādai raibai sabiedrībai?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Axel
iesūtīt 22.03.2017 13:51
Raksts #34


Cep speķi Dūdijam
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 18.03.17



Tieliikh nepatika, ka kāds viņu mēģināja paņemt rokās, un viņš vēl vairāk palielināja gravitācijas lauku, stumjot svešā roku prom no sevis. Siltums ap akmeni sāka strauji pazust, jo Tieliikh tagad vilka siltumu sevī iekša, saldējot visu, kas pietuvojās pārāk tuvu.

OOC: Kādi -50 Celsija grādi. Riktīgi auksts, bet ne nāvējošs.

Šo rakstu rediģēja Axel: 22.03.2017 13:53
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Jormungandrs
iesūtīt 23.03.2017 12:34
Raksts #35


Izrāda pirmās maģijas pazīmes
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.12.15



Jarno tikai nošķobījās. Jā, jā, ies jau nu ticēt kaut kādam frīkam, kad viņam bija uzskatāmi un sajūtami pierādījumi.
Bet akmens nepalīdzēja. Tikko kā to sagrābis, Jarno apjēdza divas lietas. Auksti, sasodīts! Ļoti auksti! Jāmet prom! To tad Jarno arī darīja. Vēl nenonācis pareizajā trajektorijā, lai to varētu izmantot līķa sišanai, akmens jau tika sviests prom [ooc: nu, ja tas nepiesala pie rokas]. Kaut kur. Jarno neinteresēja, kur tieši, ka tik prom.

Šo rakstu rediģēja Jormungandrs: 23.03.2017 12:35
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 23.03.2017 14:42
Raksts #36


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Monam klausoties, zeme nemaz neslēpa savu stāstu. Tā stāstīja, ka iebrukt te nekas negrasās, ka viņi patiešām stāv uz stabilas, cietas virsmas, un jā, koki šeit tā aug, tāpat kā krūmi. Un zāle. Jā, tie zaļie stiebriņi, kas slējās pretī debesīm, tie bija pavisam parasta un normāla šīs pasaules sastāvdaļa. Te viss bija normāli un daba viņus apdraudēt negrasījās. Mons arī manīja kaut kādu dzīvību zemē. Kaut kur kaut kādās alās mājoja dzīvnieki, zemi irdināja sliekas. Zem viņiem atradās biezs zemes slānis. Ja tas skaitījās pārāk labi, lai būtu īstenība, tad tas sliktais droši vien bija jāmeklē kaut kur citur. Ne zemes dzīlēs.

Vai nu tāpēc, ka Brinai bija taisnība par baltmaša stāvokli, vai tāpēc, ka viņš nezin kādā, nenosakāmā veidā sajuta apdraudējumu, vai varbūt tāpēc, ka bija sajutis spēju spēka pieplūdumu, bet ērtākai guļai iekārtotais jauneklis pavēra acis. Tās bija nedaudz savādas. Acu varavīksnene, kura dažādām būtnēm bija dažādās krāsās, šim jauneklim bija pavisam gaiši pelēka un viņa acis viegli mirdzēja. It kā tajās dzīvotos nelielas dzirkstelītes.
Palaidis vaļā Jarno roku, ar otras rokas palīdzību, viņš uzbīdīja savu gredzenu atpakaļ pirkstā un veltīja Jarno šķelmīgu smaidu. It kā viņš zinātu un noprastu, ka Jarno vēlējies viņu apzagt.
Pieslējies sēdus, viņš palūkojās apkārt, nopētot tuvāk un tālāk esošās personas. - Tad jūs esat Arsīdas varoņi, ja... - tas pat vairāk skanēja kā secinājums, nevis jautājums. Parakājies sava apģērba kabatā, viņš izvilka tīstokli, to atritināja un sāka lasīt:
- Trekajs, varenais šāvējs no Narū cilts.
Zalko, superslēdzis no Olkari.
Menaks, zemes čukstētājs no Dunias.
Brengama, Lielā Māte no Nevas.
Meritila, uguns pavēlniece no Taladrosas.
Profesors Kalaruns no ... eee, es to nespēju salasīt.
Lords Kāns no Ariarh sektora.
Skarfanodarons Silti Īpašais un Teleekhs Zvaigžņotais Visums, eee... lai kas viņi arī nebūtu... -
jauneklis nopūtās, sarullējis pergamentu un uzmetis skatienu apkārt esošajiem, acīmredzami, sagaidīdams, ka tie visi piekrītoši mās ar galvu un pieteiksies, kurš uz kuru vārdu atbild.

- Arsīda jūs atgādāja uz Pentaksu, jo mums ir problēmas ar Demeju. Diemžēl, mēs nespējām viņu noturēt viņa cellē. Un nespējam viņu ieslodzīt atkārtoti, jo mums trūkst zināšanu kā to izdarīt. Arsīda ierosināja piesaistīt citu pasauļu spēkus. Jo Pentaksa pastāvēšana ietekmē arī jūsu pasauļu pastāvēšanu. Ja Demejs iznīcinas smaili, un nezin kāpēc mums liekas, ka tas ir viņa mērķis, tad... nu.. viņš jau atkal nopūtās. - mēs atgriezīsimies melnā pirmsākumā, no kura Demejs spēs uzbūvēt pasaules no jauna, bet tas nozīmētu galu mūsu pasaulēm un visam, ko jūs pazīstat un mīlat. - tam taču nevajadzēja paskaidrojumus?

- Ā, jā... es esmu Neriss. 'Sargu Brālības' arhimags. - viņš tā kā laikam bija aizmirsis stādīties priekšā. Roku ieslidinājis azotē, viņš no tās izcēla apaļu simbolu, kuru šķērsoja pāris līnijas izveidojot tādu kā smaili apļa iekšienē. Neriss neko nepaskaidroja, jo acīmredzot uzskatīja, ka simbols komentārus neprasa.


OOC - par tiem minētajiem personāžiem jūs varat paši izvēlēties vai jūsu tēls tādus pazīst vai nē. Tiem būtu jābūt visai ietekmīgiem personāžiem no jūsu pasaules.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 23.03.2017 15:26
Raksts #37


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Baltmatis pamodās, Deina vēroja viņu un pārējos, kuri jau stāvēja svešiniekam klāt. Viņa gan nesteidzās pārējiem pievienoties, joprojām paliekot nostāk.
Bet tomēr, kad viņš pieslējās sēdus, tumšmate paspēra dažus soļus tuvāk ievērojot drošu distanci.
Viņa nejutās šai vietai piederīga. Zaļā zāle un patīkamā gaisotne pārāk atšķīrās no sievietes ikdienas, un ģērbusies Deina pavisam noteikti nebija tik vasarīgi, viņas drēbes bija melnā krāsā, no ādas, bet nevarētu teikt, ka tās izskatījās jaunas, drīzāk nedaudz nonēsātas.

- Varoņi? - Tumšmate pārjautāja baltmatim ierunājoties. - Jūs esat kaut ko sajaucis. Es neesmu nekāda varone. Pat ne tuvu. - Kāds būs izvēlējies nepareizo cilvēku, Deina taču bēga no savas pagātnes, kurā bija pastrādājusi šausmu lietas. Par kurām sieviete joprojām jutās vainīga.

Tomēr lielāka nesaprašana radās svešiniekam nosaucot kaut kādu vārdu no viņas pasaules, kuru tumšmate nezināja. Vai viņš bija domājis viņu vārdus? Zilais skatiens jautājoši pārslīdēja apkārtējiem gluži kā meklējot atbalstu.
- Mans vārds ir Deina. Man nav ne jausmas, kas ir Meritila, ja jums vajadzēja viņu, tad esat dabūjuši no manas pasaules nepareizo cilvēku. - Deina paraustīja plecus. Vēl jau palika jautājums, kur viņi atrodas, bet gan jau arī uz to atbilde radīsies.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 23.03.2017 15:27
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 23.03.2017 16:23
Raksts #38


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Te tiešām nekas negrasījās sabrukt un pārveidoties! Tas bija tik savādi... bet patīkama pārmaiņa. Ja vien būtu saprotams, kur viņš ir. Vai kur viņi visi ir, jo izskatījās, ka tie pārējie arī ir nevietā.
Nupat kaut kas sāka notikt, jo baltmatainais puisis atdzīvojās, un pat tiktāl, ka pieslējās sēdus un varēja nolasīt savu tīstokli.
Kas ir Menaks? Kurmītis pūlējās atcerēties. Jā, bija tādi zemes čukstētāji, viņu pašu tā mēdza dēvēt, bet kas ir Menaks? Menaks, Menaks, Menaks. Doma nedeva mieru, bet Kurmītis jau rīkojās. Te, tiem apkārtējiem jau nebija zināms par atcerēšanās pūlēm, tāpat viņi nenojauta par to, ka Kurmītim nav ne jausmas, kas ir Demejs. Ja Menaku viņš vēl varētu atcerēties, tad par to otro gan nebija dzirdējis.

Kurmītis, kājas sakrustojis nosēdās zemē turpat kur bija, svinīgi lēni paskatījās augšup, reizē plaukstas pieliekot zemei. Viņam to vairs nevajadzēja, viņš visu bija uzzinājis jau brīdi iepriekš, bet tā vajag. Mazliet kaut ko nesaprotamu pamurmināja un tad izvilka no savas aizapkakles savu simbolu. Tas, zināms, nebija tāds pats. Jipī! Būs iemesls teikt, ka Mons nav Menaks.

- Nav tāds pats, - viņš viedi izgrūda, turpinot sedēt zemē, - es neesmu Menaks. Mani sauc Mons Dverisens, vai citādi Mimī vai Kurmītis. Un zemes čukstētājs gan es esmu un no Dunias arī.
Tumšās acis pievērsās Nerisam, kurš esot arhimags. Dīvaini, protams, bet te jau kādu brīdi viss bija dīvaini.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 23.03.2017 17:09
Raksts #39


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Izdzirdējis pazīstamu vārdu, Rendijs piecēlās un uzmanīgiem soļiem, lai neuzkāptu šalles galiem, devās tuvāk vietai, kur nu pulcējās lielākā daļa ļaužu un skanēja vēl nedzirdēta balss. Viņš apsēdās pieklājīgā attālumā un noklausījās ziņojuma beigas.

No visa dzirdētā Rendijs atpazina profesora Kalaruna vārdu un Pentaksu no leģendām. Pārējais bija svešs, bet, ja pat direktors bija iesaistīts šajā visā, tad tas bija nopietni. Varbūt pat… nē, Rendijs nedrīkstēja cerēt, ka viņam, tādam neizdevušamies studentam, būtu pieeja akadēmijas augstākajam mērķim atvērt vārdus uz citām pasaulēm. Visdrīzāk tas bija sagatavošanās uzdevums. Rendijs uzmanīgi gaidīja, kad viņš tiks izsaukts, un tikmēr vēroja un iegaumēja vārdus tiem, kas pieteicās paši.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Jormungandrs
iesūtīt 23.03.2017 17:13
Raksts #40


Izrāda pirmās maģijas pazīmes
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 25.12.15



Nē, nu labi. Varbūt tiešām neglītenei bija taisnība. Jarno gan, protams, neizslēdza savu dzīvo miroņu teoriju, tomēr viņš vismaz varēja atzīt, ka atbrīvošanās tiešām bija notikusi pēc "drīz".
Tagad gan nācās saskarties ar citu problēmu. Neveiksmīgā apzagšanas mēģinājuma upuris zināja. Zināja. Jarno vaigi iekrāsojās blāvi zilganā tonī, tomēr vairāk neko par šo vienu kauna sajūtas vizuālo manifestāciju viņš neizrādīja. Tikai paraustīja plecus.

Ar interesi Jarno nolūkojās gaišmatainā dzīvmiroņa meklējumos. Un atradumā. Viņš joprojām tupēja turpat blakus, iespējams, par tuvu, tomēr... ko nu vairs. Viņi taču praktiski bija turējuši viens otra rociņu. Tas noteikti kaut kā satuvināja.
Lai gan rociņbiedra vārdi tā kā morāli atgrūda. Varoņi. Pfft. Kā tad. Jukka bija pacenties.
Bet pag... Zalko? ZALKO?! Jarno pēkšņi sāka drudžaini lūkoties apkārt, kā gaidīdams ka no kaut kurienes izlīdīs nosauktais. Jo nu, protams, ka viņš pazina Zalko. Kurš nepazina vunderkindu Zalko, kas it kā bija ģēnijs (Jarno pats nebija redzējis nevienu pierādījumu šādam apgalvojumam. viņš tikai ļoti labi zināja, ka Zalko bija pēdējais maitasgabals. un noteikti vainīgs pie šī farsa siltumnīcā). Zalko dabūs pa seju. Kārtīgi. Ar skrūvgriezi. Jarno to varēja garantēt.

Tomēr Zalko tiešām tad bija pacenties. Jo kaut kā... dīvaini. Frīkaini. Sapratis, ka bijušā skolasbiedra laikam tomēr šeit nebūs, Jarno bija atsācis klausīties. Pag, pag. Kādas vēl pasaules? Tu neesi tā kā par jaunu, lai būtu salasījies visādas sektantu muļķības? tas ir, Jarno neticēja nevienam vārdam. Pasaules... protams. Viņš arī netaisījās sekot pārējo lētticīgo muļķu piemēram un atklāt, ka nav nekāds Zalko. Domājams, ka Neriss to tāpat zināja.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

10 Lapas V  < 1 2 3 4 > » 
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
5 lietotāji/s lasa šo pavedienu (5 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 28.03.2024 10:11