Pirmie iespaidi Opcijas

[arturchix]

Kopumā, lieliska grāmata. Tas, ka R.A.B. bija Reguluss Bleks un ka Harijs bija horkrusts, šķiet, nevienu nepārsteidza (surprise, surprise).

Man sevišķi patika moments, kad Harijs visiem teica: „Neviens neiejaucieties, viņš [Voldemorts] ir mans.” Vai kaut kā tā. Varu iedomāties, kādu feisu rādīja Voldijs, kurš vienmēr bija reklamējis, ka tieši viņam ir jānogalina Poters, un te pēkšņi puika publiski viņu šādi piesmej.

Man liekas, ka Roulinga bija par faniem tā kā apžēlojusies – izslavētā slaktiņa vietā kopumā novāca tik maz galveno varoņu (vienīgi Freda ir mazliet žēl), un beigās tāds cukurdzēriens vien sanāca, visi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam. Tomēr pasaku grāmata.



Šo rakstu rediģēja Elony: 15.02.2008 16:53

[***Dancing_Queen...]

Atbildes uz taviem jautājumiem nezinu, bet man šī grāmata tiešām likās ļoti LABA. Vnk superīga. Visvairāk, manuprāt, es smējos tajā vietā, kur Vīzlija kundze nokliedzās: "Not my daughter, ````!" Tajā brīdī vnk. Izcili. Vēl bija daži pārsteigumi, bet tie bija mazāki, pamatā saistīti ar tiem, kas nomira.

[raimmis]

Jā grāmata patiešām bija ļoti laba, un man arkārtīgi patika. Pārāk daudz pārstiegumu nebija vieniģi biju pārsteigts kad nomira Freds un Vilksons. Uz tiem jautājumiem atbildes nezinu!

[Memoria]

Ak.. Reāli jau žēl, bet radās iespaids, ka Roulinga ir pieskaņojusies fanu vēlmēm, respektīvi, atstājusi dzīvu trijo& uztaisījusi pārāk saldas beigas. Visā visumā, varētu teikt, ka ir happy end, tikai..
Domāju, ka nav neviena, kam nebūtu kaut mazliet žēl dārgā Severusa.. Man, personīgi, bija mazliet skumji lasot Siriusa nāvi, Dumidora nāvi, arī Freda nāvi. Bet asaras sāka tecēt tikai pie Severusa atmiņām. Ak, cik ārkārtīgi skumji... 16gadus nodzīvot tikai, lai sargātu Lilijas dēlu. Jau no pirmajām grāmatām bija pārliecība, ka viņš galu galā izrādīsies pozitīvais tēls, bet... Nekad nebūtu iedomājusies, ko tādu. Skumji, ļoti skumji, pirmās stundas pēc grāmatas izlasīšanas domāju tikai, kāpēc tas nūģis Poters izdzīvoja, bet Sevijam bija jāmirst
Reāli jau ja būtu nomiris Rons vai Harijs, būtu vismaz k-kas oriģināls, bet Sevijs... Ehh, labi, to ka viņš mirs zināju 99% pēc pirmspēdējās grāmatas izlasīšanas, jautājums bija tikai, kas viņu nogalinās, Voldis vai Harijs. Žēl Vilksona un Tonksas, bet labi, ka abi aizgāja bojā. Otram nebūs sačakarēta dzīve.

Tā arī nepiefiksēju - Malfoja vecākus neiebāza Azkabanā? Bija happy end arī viņiem? Epilogs likās mazliet pārspīlēts. Likās uzrakstīts tikai un vienīgi tā iemesla dēļ, lai padarītu neiespējamus tālākos turpinājumus.


Ehh, nu labi, kopumā saku, ka grāmata laba

[arturchix]

Tā arī nepiefiksēju - Malfoja vecākus neiebāza Azkabanā? Bija happy end arī viņiem? Epilogs likās mazliet pārspīlēts. Likās uzrakstīts tikai un vienīgi tā iemesla dēļ, lai padarītu neiespējamus tālākos turpinājumus.

Kā šodien atbildēja Roulinga, viņi tika apžēloti, acīmredzot tāpēc, ka Narcisa nenodeva Hariju, lai gan savu interešu vadīta. Taču neiespējamus turpinājumus? Jēzus, epilogs taču notiek pēc 19 gadiem, par kuriem nav pateikts pilnīgi nekas? Taču neviens jau netraucēs Roulingai vai kādam citam sarakstīt grāmatas "Harijs/Džeimss Poters un jaunā cerība", "Harijs/Džeimss Poters un Voldemorts dod atbildes triecienu" vai "Harijs/Džeimss Poters un Auroru atgriešanās."

Man arī Strupa ir žēl, bija tāds drūmais varonis, taču cits iznākums jau nemaz nevarēja būt. Es gan biju gaidījis, ka viņš mirs, aizstāvot Hariju, vai arī Harija vietā novāks Voldiju, taču iznāca tāda traģiska nāve, vēl mazliet, un būtu nomiris nesaprasts.

Starp citu, Hariju par Valdum un Mokum lāstu izmantošanu droši varētu iebāzt Azkabanā, taču mērķis attaisno līdzekļus, vai ne? Labos varoņus jau neviens netiesā.

Šo rakstu rediģēja arturchix: 30.07.2007 18:32

[šķirmice]

Grāmata man dikti patika Un es zināju, ES ZINĀJU, ka Severuss ir labais! Kā man bija žēl tā nabaga - visu mūžu dzīvot dubultu dzīvi un mirt kā moceklim un nesaprastam. Taču es jau to sagaidīju. Man žēl, ka viņi ar Hariju neizlīga, es uz to ļoti cerēju. Taču esmu gandarīta, ka Harijs publiski reabilitēja viņa piemiņu. Un ka savu dēlu viņš nosauca viņam par godu, es biju pārsteigta. To ka, Baltuss, es zināju, bet ka Baltuss Severuss un vēl tie vārdi, ka viņš nosaukts direktora vārdā, kas bijis viens no drosmīgākajiem cilvēkiem, ko viņš jebkad pazinis, eh, te jau varēja maza asariņa notecēt Es ceru, ka Strups, sēžot uz mākoņa malas, to dzirdēja. Viņam tas patiktu, jo viņam nebija ne ģimenes, ne bērnu, bet vismaz kāds knēvelis tika nosaukts viņa piemiņai, skaisti

[spoon]

Grāmata patika.. labs noslēgums Potera sērijai. Iespējams gaidīju vairāk varoņu attiecību apspēles, bet visu cieņu Rona izlēcienam. : D Man pat radās sajūta ka šis varētu neatgriesties (ak, cik naivi ^^), lai gan spoilojošais grāmatas vāks skaidri norādija uz pretējo. Bija prieks par katru tēlu, kas krustoja ceļus ar trio.. tomēr šie 3 jau bija iepazīti un ja neskaita Rona uzlēcinu neko pārāk jaunu nepiedāvaja (cik atceros.. sīkumi jau krīt no prāta arā)

Ja Dumidora nāve 6. Potrerā bija tāds neliels pārdzīvojums, tad šājā grāmatā neviena nāve nespēja izraisīt reālu žēlumu. Nezinu kāpēc. Iespējma, ka rēķinājos ka tā ir pēdēja un kas tāds notiks, varbūt arī tas ka nebūs nākamās, kad es varētu reāli just varoņu trūkumu.

Laimīgas beigas.. hmm.. iespējams tik apjomīgs darbs pilnīgi prasa, lai tas beigtos laimīgi. : D Citādi būtu - "WTF?! Tik daudz gadus kopā un tu ņem un nopūdelē, Poter!".
Es īpaši necentos sekot līdzi ziņām/baumām par HP7, tomēr to, ka pēdēja nodaļa atklās kko par tēlu dzīvi pēc galvenajiem notikumiem, zināju un godīgi sakot biju gaidijis pilnīgi ko citu. Tādu kā pārstāstu par katru varoni vai ko tādu, bet nu viss ko es redzēju bija Putukrējums laimīgajam notikumu atrisinājumam. Palika jautājumi par dažu tēlu dzīvi u.t.t. (iespējam Roulinga ir to vēlāk izklāstijuisi, bet kam tad bija grāmata? Trūka vietas? : D)

[Memoria]

Labos varoņus jau neviens netiesā.

Tā nu tajā burvju pasaulē notiek

Prieks par Malfoja vecākiem, vismaz kāds ļaunais varonis piedzīvo laimīgas beigas Žēl par Bellu. Es jau biju cerējusi, ka šamai ar tiks kāds prieciņš, bet nu jā.. Viņas nāve bija loģiska un likumsakarīga. Vismaz viņa novāca Tonksu un vēl pārīti.
Interesanti, ka Džordžs nosauc savu pirmo dēlu par Fredu. Tik jauki, tikai interesanti - no kā viņam ir šis dēls. Spineta vai Endželīna? Un no kā Drako dēls arī nepiefiksēju? :/

Izlasīju to teikumu par to, ka Lilija ļoti iespējams būtu iemīlējusi Sneipu, ja ne Dark Arts un viss pārējais. Ai, cik gan viss būtu varējis būt savādāk.
Ideāls teikums, par to, ka Harijs noteikti parūpētos, lai visi uzzina patiesību par Sneipu, bet Rita, tik un tā uzrakstīs "Snape: Scoundrel or Saint?".

Vēl gribēju piebilst, ka par spīti Roulingas "No! Not everybody falls in love with everybody else…", grāmatā likās tiešām, bija mēģināts vairāk vai mazāk visus sapārot.. Flēra un Bils jau likās pārspīlēti. Tāpat arī Tonksa un Vilksons.

bet vismaz kāds knēvelis tika nosaukts viņa piemiņai, skaisti

Mhm, tas man arī bija viens no mīļākajiem brīžiem grāmatā. Krietni uzlaboja manas domas par Hariju. Bet no otras puses, likās mazliet tizli, ka divus vecākos bērnus nosauc savu vecāku vārdos. Bija pat mazliet abloms, kad lasīju Hugo un kā-viņu-tur-sauca, vai tad Hermionei un Ronam neviens no kritušajiem nebija tik dārgs? Vai arī es ko palaidu garām un Hugo bija grāmata galvenais varonis?

[šķirmice]

Bija pat mazliet abloms, kad lasīju Hugo un kā-viņu-tur-sauca, vai tad Hermionei un Ronam neviens no kritušajiem nebija tik dārgs? Vai arī es ko palaidu garām un Hugo bija grāmata galvenais varonis?

Gluži manas domas! Es biju cerējusi uz tādiem vārdiem, kā Siriuss, Tonksa, Remuss, Freds... bet te tev padod kaut kādus Hugo un Rozi Smējos arī par Drako sīko - Skorpio, he he, ko vēl neizdomāsi!

[arturchix]

Es tikai vērsīšu jūsu uzmanību uz šo faktu: Hugo un Roza.

Man Strupa palika žēl ne tāpēc, ka šams tika novākts, bet gan tāpēc, cik muļķīgi viņš tika novākts.

[Shadowstalker]

Njā, jams tik lēti padevās un atmeta pekas. To, ka viņš arī ķelli noliks, es par 99% zināju, bet nedomāju, ka tik tizli. Galu galā - ja Harijs jau nebūtu bijis uz vietas, viņš nemaz pie tām Strupa atmiņām nebūtu ticis, un tad būtu tintē.

Un beigas arī tika izčakarētas ar Harija atdzīvošanos. Bija jau tik stilīgi sagatavota viņa miršana - I will do what I must - bet še tev, ņem un atdzīvojas kā kaut kāds Gendalfs, lai pabeigtu iesākto.

PS: Man reāli iecepīja vieta ar Mollijas "NOT MY DAUGHTER, YOU BITCH!", es gan to izlasīju nedaudz priekšlaicīgi - lasot pirmo tā atvēruma lapu, nejauši uzmetu aci otrai lapai, kur uzreiz iekrita acīs lielie burti, kuri tā arī momentā izlasījās. Tajā brīdī sajutu nelielu pacilājumu par šo skanīgo tekstiņu. Bet anyway attieksmi pret Molliju kā pretīgu veceni tas nemainīja.

[spoon]

'Gendalfa sindroms' - Raksturīgs fantāzijas žanra tēliem ko iemīlējuši lasītāji.

[Oriole]

Nu tā, nedaudz par iespaidiem.

Jāatzīst, ka septītā grāmata man pagaidām šķiet vislabākā no sērijas. Action, suspense, emocionālie iespaidi - lasot grāmatu, nepārtraukti nācās domāt par to, cik spilgtai vajadzētu būt filmai! Ar nosacījumu, ka netiks mēģināts sasniegt īsākās filmas rekordu

Asaras sariesās acīs vairākās vietā, lai gan tā pa īstam raudāt sāku ap to vietu, kur Harija vecāki un Sirius atgriezās...un tad turpināju līdz pat grāmatas beigām. Aina, kur Harijs ar saviem mīļajiem iet pretī drošai nāvei, bija sirdi plosoša. Starp citu, pēc Roulingas vārdiem, šī ir viņas visiecienītākā aina (es pilnībā redzu tam iemeslu).

Lupina un Tonksas nāves bija samērā šokējošs moments, es nevarēju pārstāt domāt par to, cik netaisnīga ir dzīve pret mazo Tediju, ka arī viņš, līdzīgi Harijam, nekad neiepazīs savus vecākus.

Kopējais mirstības apjoms bija pārsteidzošs, bet savā veidā tas grāmatai piešķīra realitātes izjūtu - galu galā, nav karu bez upuriem.

Un runājot par kariem, šajā grāmatā īpaši izcēlās daudzās līdzības ar Hitleru un viņa fašistisko režīmu II Pasaules Kara laikā. Es zinu, ka to arī iepriekš ir minējuši fani un kritiķi, taču kaut kādā veidā šoreiz tas bija īpaši redzams.

Kreachera pārvērtības bija vienreizējas un dikti mīļas. Arī Mrs. Weasley "pārvērtības" ar viņas fantastisko repliku pret Belatrixu bija 'right on'. Jāatzīst, ka es esmu lasījusi vairākas negatīvas amerikāņu atsauksmes, kurās tiek izteikts sašutums par "b*tch" vārda lietošanu - manuprāt, nāve, vardarbība un spīdzināšana ir daudz nopietnākas tēmas par vienu nedaudz nepieklājīgu vārdu.

Man arī jāatzīst, ka es vairs necerēju, ka Snape būs labās komandas pusē; lai gan jāsaka, ka es viņam ticēju gandrīz līdz pašām beigām. Atceros, ka brīdī, kad viņš Džordžam nospridzināja nost ausi, man bija doma par to, ka viņš speciāli mērķē uz ausi, lai būtu ticami, bet ne nāvējoši (nu man gandrīz bija taisnība).

Es vienkārši dievināju pēdējo cīņu starp Hariju un Voldemortu; Harija mierīgo, pārliecinošo spriedumu, viņa pašpārliecinātību. Veids, kādā aina bija uzrakstīta - pilnīgi zosāda uzmetās no saviļņojuma.

Vienīgais, kas man nepatika bija epilogs. Jāsaka, ka es biju ļoti vīlusies šajā grāmatas daļā, es labāk būtu gribējusi, lai Roulinga beidz stāstu ar pēdējo nodaļu un detaļas atstāj katra individuālai iztēlei. Fakti, kas bija uzskaitīti epilogā nebija pārāk pārsteidzoši, gluži kā tāda anti-kulminācija (Albus-Severus gan bija jauks piesitiens). Bet neskaitot šo vienu nelielo aizķeršanos, es absolūti dievināju visu pārējo grāmatu. Cik jauki gan būtu, ja Roulinga turpinātu notikumu attīstību, uzrakstītu vēl pāris grāmatiņas... Cerība mirst pēdējā

[Putnubiedēklis]

Jā, grāmata, protams, vienkārši perfekta - tieši tāpat kā iepriekšējās sešas daļas. Protams, negāja tik raiti un baudāmi ar lasīšanu, kā tas būtu latviešu valodā, bet vienkārši nevarēju nociesties un pirmoreiz nopirku angliski

Lai arī daži saka, ka pārsteigumu bija maz, man to netrūka. Piemēram, Hagrida avārija un nākamās nodaļas nosaukums - Kritušais kareivis. Nu kurš gan nepadomāja, ka Hagrids ir miris, bet bladāc - tomēr Trakacis. Arī par Dumidora un Grindelvaldu bija ļoti interesanti.

Tas, ka Harijs nenomirs, man bija skaidrs jau iepriekš - nu kā savādāk, septiņas garas grāmatas 10 gadu garumā, visu pasaules bērnu uzmanība pievērsta, bet te pēkšņi Harijs nomirtu, sak - bērni necenšaties, tāpat ļaunais triumfēs. Tā jau pasaule ir ļauna un pretīga, tad nu vismaz grāmata parāda pretējo

Šajā grāmatā Roulinga bija īpaši nežēlīga, jo īpaši žēl man bija Vilksonu un Tonksu. Īpaši jau Vilksonu - nabags visu mūžu bijis izolēts un nelaimīgs, līdz sastapa draugus, kurus pēc 10 gadiem atkal pazaudēja. Tagad beidzot apņēmis sievu, piedzimis dēls, bet atkal nekā.. Viņš ir tikpat liels traģiskais varonis kā Strups. (nu labi, varbūt nedaudz mazāks ).

Epilogs ir tieši tāds, kādam tam vajadzēja būt - Harijam pēc nemiera pilnajiem gadiem beidzot ir miers un laime.

[new_zealand]

piekritīšu ierpiekšējiem komentāriem - grāmata ir laba

protams, savu daļu šajā visā nospēlēja fakts, ka tā ir pēdējā grāmata, un kā saka - daiļdarbā galvenais ir sākums un beigas, un beigas tiešām šķita izdevušās.

par to - vai Harijam dzīvot vai mirt, Rolinga lieliski atbild grāmatā, neatceros, vai tas bija šajā, vai Jauktasiņu Princī, kad Dumidors Harijam skaidroja par pareģojumu. Harijs visu laiku uzskatīja, ka viņam pavisam noteikti jābūt tam, kurš pievarēs Voldemortu, un ka tas ir viņa lāsts, vai kā lai savādāk to nosauc, un zemapziņā pie viņa nāca doma, ka vienam jāmirst, lai otrs varētu dzīvot, bet Dumidrs paskaidroja, ka visi pareģojumi var arī nepiepildīties, ka pie Harija dzīves misijas vainojams Voldemorts, kurš viņu izvēlējies kā savu pretinieku. un tādēļ, ka viņš ir tas pretinieks, viņam jācīnās. nezinu, vai sapratāt domu, grūti izskaidrot karoče Harija varoņa dzīvesstāsts ir tikai nejaušība, viņa vietā būtu varējis būt kāds cits, un būtu negodīgi, ja viņam būtu jāmirst.


kaut kā agrāk man nebija tas ienācis prātā, bet kad lasīju lappuses, kur Harijs jau cīnās ar Voldemortu un saka, ka tā kā viņš mira par visiem, Voldemorts viņus nedrīkst aiztikt, pirmo reizi radās asociācijas ar Jēzu. kaut kur iepriekš jau kādos masu saziņas līdzekļos bija izskanējušas versijas Poters=Jesus, bet kad lasīju tās rindas, tiešām, idejas jau līdzīgas, tikai tas šķita kaut kā, nu tā atkarīgs no paša personīgā viedokļa pret reliģiju.

es raudāju trijās vietās - pirmoreiz epizodē Godrika gravā, sniga sniegs, Harijs pie vecāku kapa, dzīvs, bet viņa vecāki zem zemes, utt, emocionāls moments, daudz ko lika pārdomāt par sevi un saviem vecākiem, vai mīlu viņus pieteikami, utml. nākamais moments - kā Harijs apģērba mirušo Dobiju, un apglabāja viņu, pilnīgi varēju just savās rokās Dobija mazās, aukstās un trauslās kājiņas un trešais moments - Harija gājiens pretī nāvei mirušo radu pavadībā, tobrīd šķita, ka ja man blakus būtu tuvu cilvēki, arī nebūtu bail mirt.

Rolinga saka, ka viņai viss Harija grāmatu dzīvesstāsts esot bijis padomā jau rakstot pašu pirmo grāmatu, un ka dažādas norādes uz finālu un tā detaļām esot izkaisītas pa visām grāmatām, es daudzas momentā nevaru atcerēties, bet jau lasot Jauktasiņu princi, atminējos, ka pirmajā reizē, kad Džinnija Vīzlija parādījās, sapratu - vot Harija Mūža mīla

grāmata ir drūma, nāves tur ir ļoti ļoti daudz, bet man patika, ka šāda tēma tiek izturzāta, man nav dzīvē bieži gadījies, paldies Dievam, zaudēt tuvus cilvēkus, vai kā citādi, bet bija interesanti lasīt Harija pārdomas, viņa emocijas. kāds nekaunīgs delfu komentētājs rakstīja, ka Rolingas varoņiem trūkstot dziļuma, nu labi, delfu komentētājus tāpat neviens neņem par pilnu, bet mani tas sadusmoja, pārmest tēla dziļumu Harijam? atmetam viņa maģiskās spējas, un viņš ir tāds pats izmisis cilvēks, kādu ir pilna pasaule, pilnīgi sapratu viņa alkas pēc patiesības, tā sajūta, ka neviens nav tāds kā izliekas, ka nevienam viņš nav vajadzīgs, ak, simtiem jaunas, briestošas personības problēmu, un esmu pārliecināta, katrs no mums ar kādu no tām ir saskāries!

ai, ko teikt jau ir ļoti daudz, tikai tagad momentā grūti atcerēties, bet vienu zinu točna, ja un kad man būs bērni, viņi Hariju Poteru lasīs sākot no 11 gadu vecuma, un tā katru gadu pa grāmatai

[terapsina]

Nu man šī grāmata arī ir mīļākā visā sērijā, bet nevis tāpēc, ka tā ir pēdējā, vai tāpēc, ka viņā viss atrisinās, vienkārši šī daļa likās pilnāka ar notikumiem, skumjiem brīžiem un jaukām nodaļām, turklāt man liekas arī smieklīgās vietas šoreiz bija vairāk.
Nezinu kā ar jums pārējiem, bet man liekas šī grāmata bija perfekts šo sēriju noslēgums, ja nu vienīgi Epilogs bija nedaudz banāls, bet tas vēl nekaitināja.
Ievērojāt, ka beigās tur bija saradojušās vairākas dzimtas:
Poteri ar Vīzlijiem;
Vīzliji ar Delakūriem un Greindžeriem;
Bila un Flēras meita liekas izrāda interesi par Tedu Vilksonu un ja arī tur viss sanāktu, tad Delakūri/Vīzliji ar Vilksoniem;
Vilksoni ar Tonksiem;
Andromēda Tonksa savukārt agrāk bija Andromēda Bleka, tātad Bleki saradojušies arī ar Tonksiem, Svešovskiem un Malfojiem.

Un tā vēl drošivien varētu turpināt, ja vien mums būtu vairāk informācijas par to kas notika ar Cūkkārpas skolēniem.
Ja tas garlaiko tad piedodiet, bet es vienkārši gribēju pateikt, ka Roulinga par spīti tam ko bija teikusi ir visus saradojusi. Un lai arī viņus asinssaites vēl nevieno tad drīz viņiem vienkārši vajadzēs precēt Vientiešus, pat Skorpiusam varbūt nāksies mainīt ģimenes tradīcijas

P.S. Ceramas, gan, ka ne ar Rozi, kā nekā vectēvs Vīzlijs nemūžam viņai nepiedotu, ja viņa aprecēt tīrasini

[Shadowstalker]

Action, suspense, emocionālie iespaidi
[..]
esmu lasījusi vairākas negatīvas amerikāņu atsauksmes, kurās tiek izteikts sašutums par "b*tch" vārda lietošanu - manuprāt, nāve, vardarbība un spīdzināšana ir daudz nopietnākas tēmas par vienu nedaudz nepieklājīgu vārdu
[..]
Es vienkārši dievināju pēdējo cīņu starp Hariju un Voldemortu; Harija mierīgo, pārliecinošo spriedumu, viņa pašpārliecinātību. Veids, kādā aina bija uzrakstīta - pilnīgi zosāda uzmetās no saviļņojuma.

Action, suspense, emotion... please, father, have mercy...

Par to jau nav brīnums... : violence is good as long as you don`t talk dirty".

Pēdējā cīņa gan man likās diezgan bullshitaina - nu sorry, vecais - tu atnāci damočīt slikto Voldemortu vai stāstīt par ģimenes albumu ciemiņiem jau 3. stundu? Es cerēju, ka viņš aizies un vienkārši pieliks visam punktu. Nenoliedzami, tas, ka sāka saukt par Melsudoru, tāpat kā agrāk Dumidors, bija kruti, bet nu ar to pilnīgi būtu gana: "See you in hell, Tom! *BANG*"

[Oriole]

Piekrītu, ka pēdējā cīņas aina bija biku par garu, lai būtu ļoti reāla (cik nu reāli tas ir iespējams fantāzijas žanra grāmatā) - un tomēr - septiņu grāmatu sērijas nobeigumam nemaz savādāku nespēju iedomāties Harija/Voldemorta last stand. Ja viss būtu cauri ar vienu vienīgu frāzi, es droši vien apmulsumā šķirstītu grāmatu un meklētu iztrūkstošās lappuses...

PS - man jau rakstot a/s/e frāzi māca aizdomas, ka kaut kur esmu nošpikojusi, tik nevarēju, tā sakot, put my finger on it.

[Canadian]

Kādas trīs dienas pirms grāmatas iznākšanas izlasīju lielu spoileri tur, kur tam nevajadzētu būt - uzzināju par galveno personāžu nāvi. Tas nedaudz nodzina emocijas tur, kur tām vajadzētu būt, bet tāpat neskatoties uz to, man grāmata likās ļoti interesanta un emocianāla.

Jau no paša grāmatas sākuma sekoju līdzi Strupa darbībām. Centos saskatīt kaut ko tādu, kas liecinātu par to, ka viņš tiešām ir Ordeņa pusē.
Priecājos par to, ka Harijs beidzot daudz mazs normāli atvadījās no Dērslījiem.
Kā vēl daži, arī es domāju, ka Hagrids mirs, kad izlasīju nodaļas virsrakstu - Kritušais kareivis
Tramdāna nāve lielas skumjas neizraisīja.
Vieta, kad trio čakarējās ar to Horkrustu, ko nesējā ap kaklu, nedaudz atgādināja Gredzenu Pavēlnieku
Žēl Dobija un Tārpasta.

Iepriecināja Nevils un pārējie (DA), ka viņi turpināja cīnīties. Iespējams dažreiz viņiem bija vajadzīga vēl lielāka drosme nekā trio.

Tālāk lielais fināls 100 lappušu garumā. Zināju, ka pēdējās lappuses būs Cūkkarpā. Tiešām varēja just, ka tā ir pēdēja grāmata, jo cīnījā visi - nepilngadīgie, pavāri ( ) - visi Savācās kopā visi vecie personāži (Žagars, Persijs, Spineta utt ) - tas finālam piedeva vēl lielāku fināla garšu. Tas, ka bija jāmirst tik daudziem, tas bija tikai reāli. Žēl Kolina. Vilksons, Tonksa :/ Par Freda nāvi zināju pirms grāmatas iznākšanas. Beigās Roulinga pat nepateica, kurš vēl no Harija draugiem bija starp tiem 50 kritušajiem. Palika vēl tik daudz neatbildētu jautājumu.

Visvairāk žēl bija Strupa. Gan viņa pagātne, gan tagadne. Labi, ka Harijs visu priekšā pateica Voldemortam par to, ko Strups īsti darīja viņa priekšā.

Grāmata beidzās tā, ka tai varētu būt turpinājums - gan tāpēc, ka tika ienesti jauni personāži, gan tāpēc, ka tik daudz kas palika neatbildēts.

[kobis]

Gramata man patika .... Bet vienaa momentaa es gan pamatiigi izsmeejos... Kad uzzinaju, ka buus 7 Poteri. Vnk, iedomajos vini visi tur stav un pamaj ar rocinu un saka :"Sveiki!"...

Kad saku lasiit gramatu, man par Harija navi un izdzivosanu bija taa 50:50, bet kad uzzinaju par to akmeni, ar kuru var atgriezties no mirusajiem kluva skaidrs, ka vins nemirs.

Man liekas, ka par cilveku, kurs atklaj magiskas spejas velaakaa vecumaa bija domata Petunija Strupa atminas.

Bet man izlasot gramatu radas jautajums, kur tad Nevilam bija taa noziimiigaa loma kadaa jautaajumaa? Kkur lasiju pirms gramatas iznaksanas, ka Nevilu gaidis liels parbaudijums.

Par epilogu piekriitu - nu kaa taada konfekte.

Ja taa godiigi, biju mazliet gaidiijusi kko citu... ja taa godiigi, es nezin kadel biju iedomajusies, ka Hagrids nomirs. Domaju, ka viniem vairak sanaks cinas (Trio) nevis kkas slepsanas pa meziem. Taa slepsanaas man saistiijaas ar cinam Latvija (protams, Roulinga to nevar zinaat) kad daudzi cinitaji taisiija mezos sleptus bunkurus.

Ja taa godiigi - ieprieksejaas graamatas man bija izraisiijusas vairaak emocijas - gan smieklu, gan bedu, gan dusmu... Varbuut tapeec ka biju gatavojusies visadam variacijam - bija pietiekami liels laiks, lai domatu visvisadus variantus, turklat izlasiju arii vienu citu versiju sai gramatai ieprieks (labi, taa nebija pabeigta uzrakstiita lidz galam).

Bet viena lieta gan ir - turpinajumu man vnk neprasaas.. Ir neatbildeti jautaajumi, bet nu tas epilogs man radija sajuutu, ka vnk jasaprot, ka viss ir vnk briniskiigi tagad...