Kāpēc debesīs nekad nav zaļā krāsa? Opcijas

[Hermaine]

Šad tad, vasaras vakaros vērojot lieliskos saulrietus, ienāk prātā tāda doma: ir 7 varavīksnes krāsas un, ja ļoti grib, tad var saskatīt šur tur katru no tām - tikai ne zaļo. Pie tam zaļā krāsa taču ir tā krāsa, kuru cilvēka acs no visām redzamajām krāsām uztver vislabāk - un, ja reiz to neredzam, tad tās tur vienkārši nav. Bet kāpēc tieši zaļā krāsa nav?

[Mattiass]

Uz pavediena autora jautājumu jau tika atbildēts iepriekš, mazliet tikai pakomentēšu pārējās atbildes.

Jautājums laikam vairāk ir tieši par fizikālo cēloni, kāpēc, piemēram, Saule horizonta tuvumā gandrīz vienmēr velk uz sarkaniem toņiem, bet zenītā - uz balto? Man liekas, ka tas ir saistīts ar atmosfēras slāņa biezumu, kuram Saules stari iet cauri (Saule zenītā iet cauri minimālajam iespējamam atmosfēras slānim, bet lēktā/rietā dēļ ļoti šaurā leņķa šis slānis sanāk daudz biezāks?

Vienkārši runājot — jā, ja tu redzi Sauli pie horizonta, tās gaisma pie tevis nonāk cauri daudz biezākam atmosfēras slānim, tādēļ izskatās sarkana. Beppo mums te paskaidroja daudz zinātniskāk, taču vienkārši runājot — ir tā, kā rakstīji.

Nu jā, bet tad kāpēc debesis ir redzamas zilā krāsā?

Tāpēc, ka gaiss ir tāda viela, kas lielā daudzumā izskatās zila. Mazos daudzumos mēs to nesaskatam (tas ir praktiski caurspīdīgs), taču debesis (visa atmosfēra) tas nav maz. Ja gaisa sastāvā būtu cits gāzu sajaukums, tā varētu būt citā krāsā.

Līdzīgi ir arī ar caurspīdīgām cietām vielām, kurām, esot biezā slānī, mēs, iespējams, sāksim saskatīt kādas krāsas pieskaņu. Katrai vielai, ja tai ir tāda īpašība, piemīt konkrēta krāsa.

Starp citu, ledus izskatās balts, nevis caurspīdīgs, tikai tā nepilnību dēļ sasalšanas brīdī, tādu, kā gaisa burbuļi un negludumi. Perfektos apstākļos tas būtu caurspīdīgs, iespējams, ar gaiši zilganu pieskaņu (par krāsu gan es, iespējams, neatceros, varbūt ļoti kļūdos, sen bija, kad par to stāstīja un sauca piemērus).

Par tiem sapņiem arī ir interesanta doma - vai mēs varam nosapņot ko tādu, ko mūsu maņas principā nespēj uztvert?

Vienkārši sakot, tas ir jautājums par smadzeņu radošumu, jebšu fantāzijas spējām un iespēju radīt prātā psihodēliskas ainas. Ir cilvēki, kuri vairāk piesaistās reālajam (kā es, man sapņi ir krāsaini, bet tajās viss ir reāli uztverams, izņemot varbūt intuīciju, kas nav īsti pieskaitāma pie tipiskām "maņām"), citi var redzēt kaut ko neaprakstāmu (jo cilvēki nav izdomājuši kam tik neiespējamam jēdzienus). Ka smadzenes ko tādu spēj radīt, var pārliecināties, kaut vai parunājoties ar kādu, kurš savulaik lietojis LSD (jeb lizergīnskābes dietilamīdu, šķiet, tā to sauca). Tā iespaidā ir tapusi ļoti savdabīga māksla, kad autori pūlējās attēlot, ko redzējuši šīs vielas iespaidā. Ne velti runā, ka tas "noraujot jumtu".

Kad pieminēji zaļo krāsu, es atcerējos, ka eskimosiem (vai kuriem tur ziemeļniekiem) nav vārda "sniegs", toties ir ap 40 vārdu, kas apzīme vai visas iespējamās sniega stadijas, ieskaitot krāsu, temperatūru, faktūru, utt.

Tas varētu būt tieši saistīts ar to, ka viņu dzīvesvieta ir sniegāju plašumi, un atpazīt baltā nokrāsas viņiem izdzīvošanai ir bijis krietni svarīgāk, nekā kādas citas. Sniegs un ledus tur vienmēr ir, kādēļ lai viņi aizdomātos, ka var būt citādi? Savulaik arī senie cilvēki nezināja, ka mums visapkārt ir gaiss, viņiem varēja likties, ka ir tukšums. Mūžamežos savukārt ir svarīgi atpazīt zaļo krāsu to pašu iemeslu dēļ, kādēļ eskimosi labi pazīst sniegu — augi ir jāpazīst, tie ir dažādās nokrāsās, kuru nosaukumus lieto augu atpazīšanai.
Šīs atšķirības nosaka ne jau pati kultūra, bet dzīvesvietas nosacījumi.
Ja eskimoss aizbrauks uz mūžamežiem (maz ticams, bet ja nu), viņam ļoti nāks par labu iemācīties atpazīt šīs krāsas, bet tas uzreiz nenozīmē, ka viņam jāpieņem vietējā kultūra. Jārespektē, jā, bet ne jāpieņem. Savukārt krāsu atšķiršana ir zināšanas.

Bet vispār diskusija ļoti novirzījusies no sākotnējā temata.