Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Larpu ētika, Zagļi, slepkavas, nacisti un narkomāni
bengalaas
iesūtīt 21.01.2010 23:43
Raksts #1


Knakts autobusa konduktors
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 05.10.03
Kur: Kastaņkalni
Tulks 2007



Pēdējā laikā, prātojot par to, ko es vispār gribētu larpot, man sanāk aizdomāties par larpu ētiku - par to, ko šķiet vai nešķiet pieņemami atspēlēt. Katrā spēlē ir gan labie tēli, gan ļaunīši. Ir cilvēki, kas parasti atspēlē vienu vai otru pusi, un ir tādi, kas savu pozīciju maina no spēles uz spēli (vai pat vienas spēles ietvaros).

Bet joks tāds, ka šie ļaunīši kaut kādā momentā sāk iedalīties pieņemamos un nepieņemamos. Piemēram, zagļi, nekromanti, narkomāni var būt fun un viss ir kārtībā, bet reizēm novelkas kaut kāda robeža, ka, nē, šitas gan vairs nav forši. Atspēlēt rasu naidu vai kaut kādus nacistus laikam tomēr skaitās nepieņemami. Personiski man nepieņemami sāk likties atspēlēt arī visādus reliģiskos rituālus - gan pseidokristietiskus, gan kaut kādus tīri fiktīvus fentezī kultus. Toties man liktos pieņemami paspēlēties uz robežas starp īstām un spēles emocijām, kas parasti tiek strikti nodalītas.

Kas jums liekas pieņemams vai nepieņemams? Vai larpam būtu jāpaplašina pieļaujamā robežas vai arī labāk spēlēties drošajā telpā iekšpus robežām - tā, lai neviens neapvainotos?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
 
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (1 - 7)
DarkJedi
iesūtīt 22.01.2010 11:31
Raksts #2


Dzer sviestalu Trijos slotaskātos
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 28.01.05
Kur: Kaut kur galaktikā



Spēles emociju pārnešana par īstām emocijām man droši vien liktos forši tik ilgi kamēr uz reāli pasauli pārnestās emocijas ir pozitīvas. Taču negatīvās emocijas izjust tā pa īstam ar sirdi reālajā pasaulē diez vai gribētos, jo tad iznāk ja es kādu ienīstu pa spēlei sāku ienīst arī dzīvē, ja man gribas atriebties pa spēlei tad gribas atriebties dzīvē. Savukārt negatīvās emocijas pa dzīvei es nezinu kam rada jaukas izjūtas (emo kultūras piekritējiem laikam rada).

Man pašam patīk spēlē attēlotas izteikti pārspīlētas emocijas, kas ir nevis tuvu maksimāli reālistiskām, bet gan tā, lai citiem uzskatāmi pasvītrotu ko tu tagad kā tēls izjūti un pat tad ja tās ir attēlotas ciešanas par cīņabiedra nāvi citos raisa real life smaidu un smieklus par to kā tas viss ir pārspīlēti un uzskatāmi attēlots, nevis patiesās skumjas un sēras.

Man laikam patīk attēlotas izteiktas emociju galējības spēlē. Ja tas ir ļaunais orks, tad tam pirms metās uz ienaidnieku, ir skaļi pilnā rīklē jāgārdz, pēc uzvaras jālaiza asiņainais zobens un pie kakla jākarina uzveiktā pretinieka ausis.

Ja tas ir gaišais paladins, tad tam pēc uzvaras jāmetas ceļos jāpateicas visugaišajai saulei (vai kam tur katrā settingā) par taisnības staru ko tā ielikusi zobenā, lai izsvēpētu visutumšo ļaunumu no pasaules.

Laikam tad iznāk, ka no larpiem es sagaidu nevis reālistisku dažādu emociju spektru piedzīvojumu, bet gan jautrību un izklaidi, pat tad ja viss apkārt ir drūms un kapa stindzinoši auksts. smile.gif

Ja runā par konkrētām lietām kas larpā ir pieņemami un nav, tad ar nacistiem vs ebrejiem droši vien vajadzētu uzmanīties un tā nebūtu īstā lieta ko spēlēt ja tas ir tādā reālistiskā stilā nevis Inglourios Basterds stilā, kamēr tēlot viegli grēcīgu priesteri man vienkārši ļoti patīk.

Respektīvi attēlošanas aspekti kas real laifā ir diskutabli lomu spēlēs imo vajadzētu attēlot nevis no maksimāli reālistiskā viedokļa, bet gan no tāda pārspīlētas humoristiskā skatupunkta.

Šo rakstu rediģēja DarkJedi: 22.01.2010 11:34
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
aivvv/troll drea...
iesūtīt 31.01.2010 17:17
Raksts #3


Pokemonu pavēlnieks
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 24.07.03
Kur: prefektu vannasistaba nodarbojoties ar...
Zilonītis Dambo 2012



es diezgan daudz esmu domaajis tiessi apr religgiju atspeeli un to vai tas ir vai nav piennemami bet esmu nonaacis pie secinaajuma ka tomeer ir jo taa ir sava veida maaksla un tas taa arii ir jaauztver
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Durbals
iesūtīt 04.05.2010 14:43
Raksts #4


Izvēlas zizli pie Olivanda
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 27.04.10
Kur: Savā iekšējā fentezī pasaulē



CITĀTS(bengalaas @ 22.01.2010 00:43) *
... joks tāds, ka šie ļaunīši kaut kādā momentā sāk iedalīties pieņemamos un nepieņemamos. Piemēram, zagļi, nekromanti, narkomāni var būt fun un viss ir kārtībā, bet reizēm novelkas kaut kāda robeža, ka, nē, šitas gan vairs nav forši.


Interesanta doma, savādi, ka citus tas, šķiet, ne visai nodarbina. Vai var minēt (nenosaucot vārdos) kādu konkrētu ilustrāciju?

Šo rakstu rediģēja Durbals: 04.05.2010 14:44
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
mausns
iesūtīt 06.05.2010 16:34
Raksts #5


Cīnās ar Lankašīras laumiņām
***

Grupa: Biedri
Pievienojās: 21.07.04
Kur: vispaar Riigaa, reizeem arri kur citur



Man nekromanti arī bez visas larpiskās pieskaņas liekas nefun... Es laikam jau nu noteikti šo tēlu/personāžu nekad un nekur nevarētu atspēlēt. Pārējais - tiešām, viss ir cool līdz robežai. kad nav jāpārkāpj kādas savas iekšējās pieļaujamības robežas. Ja zaglis pa spēlei - privātās, individuālās mantas nu tiešām un viennozīmīgi NĒ un neaiztikt nekādā gadījumā, arī spēles mantas viennozīmīgi atdot īpašniekam spēles beigās (ja tās jau spēles gaitā nav nonākušas atpakaļ pēc piederības); ja huligānība, tad sīkā un sīkas nerātnības līmenī.
Visā šajā tomēr jāsaglabā pašcieņa un nu nekādi nav jāgrauj cita spēlētāja iekšējā pasaule un būtība pat kā spēles tēlam, jo tas neglābjami saistīts ar nespēl4es cilvēku. Mēs taču spēlē iedzīvojamies tēlā paliekot tie paši kas esam un tik pat jūtīgi pret sev būtisku lietu/vietu/notikumu utt. aizskaršanu, kādu nebūt vēršanos pret mums....
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
bengalaas
iesūtīt 06.05.2010 19:45
Raksts #6


Knakts autobusa konduktors
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 05.10.03
Kur: Kastaņkalni
Tulks 2007



CITĀTS(Durbals @ 04.05.2010 15:43) *
Interesanta doma, savādi, ka citus tas, šķiet, ne visai nodarbina. Vai var minēt (nenosaucot vārdos) kādu konkrētu ilustrāciju?


Taisnību sakot, grūti pateikt. Kādu laiku tagad neesmu spēlējusi, un pavedienu veidoju drīzāk, balstoties uz savām emocijām, ko man būtu vai nebūtu pieņemami atspēlēt.
Ņemsim par piemēru nekromantus - tādu var atspēlēt ticami, ar pamatojumu. Teiksim, kaut kas uz Perumova pasauļu pusi, kur nekromantika ir veids, kā iegūt informāciju un nodrošināties ar lētu darbaspēku, un, kaut arī ļaudis lielākoties uz to skatās šķībi, tā tomēr ir puslīdz oficiāla un pieņemta maģijas skola ar savu fišku. Turpretī larpos ir dažreiz redzēts, kad spēlētāji, garlaicības mākti, pēkšņi un nepamatoti pievēršas kaut kādam nāves kultam, sāk taisīt efektīgus ziedošanas rituālus, saģērbjas viscaur melnā un vispār - nekro taču ir stilīgi \m/

Paanalizējot dziļāk, es laikam teiktu, ka starpība ir tajā, vai tēls/rituāls tiek atspēlēts, meklējot tam pamatojumu pozitīvās vērtībās (infas ieguve, darba izpilde, ražas nodrošināšana, kopienas izdzīvošana), vai arī negatīvās (apmierināt savas zemākās iegribas, sagrābt varu vienkārši varas pēc, nodoties pilnīgai patvaļai, pielūgt nāvi, tumsu, haosu, ļaunumu utml.).

Ā, atcerējos piemēru. Spēlē "Sala" vairāki ciematnieki, mani ieskaitot, tika pievērsti kaut kādam pēcnāves kultam, un tas bija jautri un smieklīgi, jo tas viss tika atspēlēts kaut kā naivi un nenopietni ("Come join the dark side, we have cookies!") un kaut kādā veidā bija saistīts ar piekļuvi kaut kādiem noslēpumiem, kas ļautu ciemam izdzīvot.

Turpretī vienā igauņu rīkotā spēlē pēc Tolkīna motīviem, mēs, latviešu komanda, bijām tiktāl izbesījušies no garlaicības, ka vienkārši aiz neko darīt pievērsāmies tumsas spēku centīgai un efektīgai pielūgsmei, un tam nebija cita nolūka, kā vien nosist laiku un novērst geimmāsteru uzmanību, kamēr daži komandas biedri kvestoja pa mežu (citādi kāds no geimiem bija klāt kā likts un čukstēja ausī, ka "tev nupat iekoda milzīgs zirneklis un tu aizmiedz sūūnāssss...."). Un mēs meklējām ziedojamos upurus, nogriezām kādu NPC (pašu taisītu salmu lelli), nēsājāmies apkārt, meklējot kaut kādu svēto galvaskausu un citādi māžojāmies, bet kaut kā tas nebija forši.

Mani dažreiz pārņem sajūta, ka atspēlējot tādas lietas no visas sirds ar lielu ieguldīto enerģiju, kaut ko agri vai vēlu "nakarkaješ".

Šo rakstu rediģēja bengalaas: 06.05.2010 19:49
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Durbals
iesūtīt 06.05.2010 21:54
Raksts #7


Izvēlas zizli pie Olivanda
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 27.04.10
Kur: Savā iekšējā fentezī pasaulē



CITĀTS(bengalaas @ 06.05.2010 20:45) *
... vienā igauņu rīkotā spēlē pēc Tolkīna motīviem, (...) aiz neko darīt pievērsāmies tumsas spēku centīgai un efektīgai pielūgsmei, (...) Un mēs meklējām ziedojamos upurus, nogriezām kādu NPC (pašu taisītu salmu lelli), nēsājāmies apkārt, meklējot kaut kādu svēto galvaskausu un citādi māžojāmies, bet kaut kā tas nebija forši.

Mani dažreiz pārņem sajūta, ka atspēlējot tādas lietas no visas sirds ar lielu ieguldīto enerģiju, kaut ko agri vai vēlu "nakarkaješ".


Nakarkaješ vai ņenakarkaješ - bet ko jūs teiktu, ja izrādītos, ka pa to baru kāds to pašu dara pa īstam? Un pasaulē - ieskaitot "attīstītās" rietumvalstis - tādas lietas nebūt nav retums. Ja lasāt angliski, paskatieties vai izlasiet, ko saka izbijis FIB priekšnieks Teds Gundersons...
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
bengalaas
iesūtīt 06.05.2010 21:59
Raksts #8


Knakts autobusa konduktors
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 05.10.03
Kur: Kastaņkalni
Tulks 2007



Spēlējam jau vairāk vai mazāk zināmā kompānijā, tāpēc gribētos ticēt, ka tādas lietas tomēr nevarētu notikt. Ko padomā nejauši skatītāji no malas vai tie, kuri spēlē pirmoreiz - kas to lai zina.

Turklāt diez vai kāds larperis visā nopietnībā pievērstos melnajai maģijai, jo pieredze rāda, ka fantasy un sci-fi cienītāji vidēji aritmētiski ir visneticīgākie tomi, kādus vien esmu sastapusi grin.gif
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

Atbildēt pavedienāSākt jaunu pavedienu
1 lietotāji/s lasa šo pavedienu (1 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 23.08.2019 04:19