Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 23.05.2008 13:28

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 23.05.2008 14:23

Rīga,
Piektdiena, 2008. gada 11. jūlijs
16:30

Šodien Rīgas apriņķa Pilsētas sardzes galvenās nodaļas komisāra kabinetā bija sanākuši pieci cilvēki. Vai arī… fakts, ka neviens īsti nebija cilvēks, te nebija no svara.

Telpā atradās: Aleksandrs Volkovs, Tatjana Gulbe, Ulrika Hensena, kā arī, protams, komisārs. Piektais, agrāk neredzētais bija Rīgas Pilsētas sardzes priekšnieks, kapteinis Krāmers.

Kapteiņa Krāmera izskata apraksts
Tas bija neliela auguma drukns īpatnis kuplu, sirmu bārdu un kuplām, sirmām uzacīm. Atšķirībā no lielākās daļas redzēto pilsētas sargu, kapteinis Krāmers bija tērpts tumša auduma ērtās biksēs, baltā T-kreklā (caur kuru varēja novērtēt viņa iespaidīgo muskulatūru) un pelēkā vestē ar daudzām kabatām un vietām, kur var piestiprināt aprīkojumu. Kājās bija zābaki, rokās ādas bezpirkstu cimdi, un pie gurna tumšā makstī šaujamais (pistole) gaiši pelēkā krāsā. Makstī bija daži papildus nodalījumi, acīmredzot rezerves magazīnām.

OOC: Attiecīgo tēlu spēlētāji, varat ķerties klāt!

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 23.05.2008 15:50

Ieejot komisāra kabinetā, Tatjana aiz sevis pievēra durvis un kārtīgi nopētīja abus vīriešus; vienu jau redzēto komisāru un arī otru vīrieti, ko agrāk nebija redzējusi. Viņa bija ieradusies pirmā.
"Sveicināti." viņas balsī skanēja laipnība un līdz ar izteikto vārdu Tatjana pavirzījās telpā dziļāk un nosēdās krēslā, kas atradās pretim komisāra galdam.
"Ar ko man būtu tas gods iepazīties?" viņa jautāja kapteinim, gaidoši lūkojoties uz viņu, viegli smaidot un pētot.

Pati Tatjana bija ģēbusies melnā darba kostīmā un vienīgais, kas šeit tā īsti neiederējās bija melnās nike botas, kuras viņa bija vilkusi, zinādama, ka ar augstpapēdenēm šodien staigāt būtu neprāts. Sev zem labās rokas viņa bija novietojusi savu pār plecu pārliekamo mazo melno somiņu.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 23.05.2008 18:25

Kad ieradās Aleksandrs, priekšā jau bija trīs... ļaudis.
Komsārs, protams, kāda sieviete (elfa vai kas cits?) un vēl kāds rūķis. Alekss novērtēja pistoles un cimdotās rokas. Ļoti kaujinieciska persona. Gatavojusies profesionāli.
Ja sieviete varēja būt jauniņā, tad šis īpatnis noteikti nē. Pārāk jau asimilējies par rūķi.
"Esiet visi sveicināti." viņs teica ienākot.

Aleksandrs bija tērpies tumšzilā uzvalkā kā parasti un tādā pašā kaklasaitē. Tiesa, tagad viņš bija krietni slaidāks. Viņš noņēma platmali, atklājot spica ausis.
Pieklājīgi pasmaidīja, bet neko vairāk neteica.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 23.05.2008 22:18

Ieturējis pauzi un sagaidījis, kad aiz Aleksandra aizvērsies durvis, komisārs beidzot ierunājās, lai sapazīstinātu sanākušos, pieminot arī nodarbošanos.
— Drošība un miers, — viņš sasveicinājās, — atļaujiet man stādīt jums visiem priekšā Tatjanu Gulbi — šobrīd atvaļinājumā, Aleksandru Volkovu — šobrīd tāpat atvaļinājumā, kapteini Vili Krāmeru — Rīgas apriņķa Pilsētas sardzes priekšnieku. Un mani jūs jau pazīstat — komisārs Meldors Vespērs, šī iecirkņa vadītājs.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 23.05.2008 22:34

Aleksandrs uzsmaida sievietei un pamāj ar galvu priekšniekam rūķim.
Viņš raugās pēc vietas, kur būtu piemēroti apēsties, lai nebūtu ar muguru pret durvīm.
"Jādomā, ka gaidām vēl divus jauniņs? Vismaz tā var domāt pēc jūsu zvana, komisār."
Viņam bija interesanti, ko tad teiks Pilsētas Sardzes vadītaji. Cik Alekss saprata, situācija, lai arī neparasta, tomēr nebija, kas tāds, lai uztrauktos. Vismaz ārēji. Pst jau viņš saprata, ka tā nav sagadīšanās, tāpēc bija saistoši uzzināt, ko domā par to tie, kam par tādām lietam lielāka sajēga.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 23.05.2008 22:48

Vienā istabas stūrī stāv pie sienas pāris melni saliekami krēsli, protams, ne tik ērti kā tas, kurā apsēdās Tatjana.

— Vienu jauniņo, — pārlaboja komisārs Vespērs, — otrs šajā brīdī iziet pārvērtības procesu, un viņam, spriežot pēc visa, tas varētu ievilkties.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 24.05.2008 12:36

"Skaidrs. Cerēsim, ka viņš to pārdzīvos." Aleksands noteica un apsēdās uz viena no saliekamajiem krēsliem. Neērti, bet viņs redzeja visu telpu. Pagaidām šī vēl bija sveša zona, tāpēc viņš nejutās ērti, ja sēdētu tā, lai ienācējiem būtu atklāta viņa mugura. Pamatā muļķības, tomēr tā kā dažiem no šiem ļaudīm patīk praktiski joki..
Aleksandrs atkal pievērsa skatu sievietei, cenšoties saprast, kad tad viņa tagad ir.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 24.05.2008 12:47

Ienākot telpā kādam vīrietim, Tatjana sveicienam pasmaidīja, taču neko neteica, vien nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Vīrietim noņemot platmali, Tatjanai negribot, drīzāk nespējot apvaldīt, lūpās pavīdēja smīns. Iepazīstināšanas brīdī sieviete smīnu atkal nomaina pret smaidu un turpmāk sēž nopietni, neko nejautā. Ja pie viņas vērsīies konkrēti, tad arī runās, bet pašlaik jāgaida pēdējais šīs sanāksmes biedrs.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 26.05.2008 09:23

Viņa jau tvēra pēc durvju roktura, kad attapās par nepieciešamību pieklauvēt, kā to mēdz darīt pieklājīgi cilvēki, lai darītu zināmu savu ierašanos. Trīs īsi klauvējieni, kas bija vairāk formulitāte, nevis vēlme iekšā esošajiem, lai kas viņi arī nebūtu, darīt zināmu atnākšanu.
Ulrika atvēra durvis, ienāca un apstājās, tā pat pusatvērtās durvīs. Ātri novērtējusi situāciju, viņa piekrītoši pamāja ar galvu, kā apstiprinādama kādu, sev vien zināmu, faktu. Iepriekšredzētais un sevi par "priekšnieku" saucošais vīrietis, kāda sieviete, vēl kāds un vēl... Tā jau kļūst par īstu sērgu.
Meitene vēl ciešāk saknieba lūpas, pilnīgi apņēmusies neteikt ne vārda visa šī ārprāta sakarā, kamēr viņu nevaicās. Beidzot aizvērusi durvis, viņa nostājās un atbalstījās pret sienu netālu no durvīm.

Labi vismaz, ka viņa bija ģērbusies gana neuzkrītoši - pelēkas, vaļīgas auduma bikses, pelēcīga tunika un kājās sasienamas čībiņas. Mati sasprausti ar kociņu.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 26.05.2008 12:29

— Sveiki, — komisārs pasveicināja Ulriku, stādīja viņu priekšā pārējiem, — šī ir Ulrika Hensena, ciemiņš no ārzemēm, kas ieradies šeit studēt, — un ķērās pie lietas, — Tātad, kā jūs jau labi zināt, jūs esat tādi četri vienā nedēļā, kas ir nebijis notikums. Jums varētu likties, ka tā ir māņticība, taču, cik mums zināms, kas tāds nenotiek tāpat vien. Turklāt daži no jums ir pieminējuši sapņus, kas redzēti pārvērtību laikā. Tādēļ mēs nolēmām jūs šeit sapulcināt un sapazīstināt, gadījumā, ja nu jūs atrodat viens ar otru vismaz kaut ko kopēju — tas varētu izrādīties svarīgi.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 26.05.2008 16:46

Aleksandrs pamāja ar galvu klātpienācējai.
Nokalusījies, ko saka komisārs, viņš pasmīnēja.
"Varbūt tomēr arī jūs ko varētu pastāstīt mums, komisār Vespēr? Par seno portālu, piemēram? Jo domāju, ka jums jāpiekrīt - ir grūti būt atklātam, ja zini, ka citi ko no tevis slēpj." tas gan nebija pārmetums. Tonis bija mierīgs, varbūt nedaudz pavēs. DOma jau bija tā pati - spēlējam ar aklātām kārtīm.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 26.05.2008 17:09

Pievērsusies klauvējienam pie druvīm, Tatjana ar interesi skatījās ienācējā un viņas rīcībā, par sveicienu vienkārši pasmaidot.
Komisāra teiktais Tatjanai lika pasmīnēt, bet viņas domas līdzīgi izteica Aleksandrs.
"Kas ir senais portāls?" viņa pārjautāja ar sarauktām uzacīm. "Bet, var tikai piekrist, grūti tā vienkārši izklāt savu dzīvi uz paplātes, nezinot vai visi pārējie to darīs nešauboties un tāpat. Turklāt vienmēr ir sīkumi, kurus ikviens labprāt paturētu pie sevis, bet, ja nu tie izrādās nozīmīgi?"

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 26.05.2008 18:25

— Ko tieši jūs vēlaties zināt? — komisārs atjautāja, — un par kuru portālu jūs tagad runājat? To, pa kuru aizgāja mūsējie, vai to, kas vienam no jums — mājiens Aleksandra virzienā, — rādās sapņos?

Iesūtīja: Elony ; laiks: 26.05.2008 19:39

"Tikai vienam?" Alekss pielieca galvu uz sāniem.
Viņam labprāt gribētos dzirdēt atbildi no komisāra, bet likās, ka šeit tomēr jāpadalās ar informāciju.
"Pārvērtību laikā man bija sapnis. Pirms tam bija viens, kurā redzeju arku ar savādu uzrakstu. Tieši pārvērtību laikā citu sapni. Tur bija kas jocīgs. Svītra, kurai pieaugt rastos iespēja doties caur portalu uz mājām. Tāda bija šī sapņa jēga."
"Pēc tam es dzirdeju par portālu. Jāpiezīmē, ka par sapņiem biju stāstijis arī komisāram, bet viņš cēlsirdīgi nolēma mani pasargāt no nevajadzīgās informācijas par portāla eksistenci." sīks pārmetums melos.
"Esmu pieredzējis dīvainas lietas, kurām pirms dažām dienām ticējis nebūtu. Tas man arī liek izdarīt secinājumus, ka sapnī minētais portāls ir saistīts ar seno portālu. Protams, ja nav vēl kāds, par kuru es nezinu."
Aleksandrs apklusa, lai ļautu izteikties kādam citam, kam bija sapņi, vai lai komisārs paskaidrotu ko vairāk par portālu.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 26.05.2008 23:53

— Vismaz, cik atceros, arku pieminējāt tikai jūs, turklāt nav teikts, ka tas, ko jūs redzējāt, patiešām bija portāls. Tieši kā tā izskatījās? Un par sarkanu svītru jau kādreiz tiku dzirdējis, tikai neviens līdz šim to ar seno portālu nav saistījis. Drīzāk ar ko ļoti nelāgu, ja var ticēt. Un jā, es cēlsirdīgi jums toreiz aiztaupīju vairākas stundas ilgu ieskatu mūsu garajā vēsturē, kuru, starp citu, jums pašam derētu papētīt. Pasniegt vēsturi ir mans pamatdarbs, Pilsētas sardzē es piestrādāju tā starp citu, brīvajā laikā, — sarkasms bija nepārprotams, — kurš to būtu domājis, ka kāds, tikko izkļuvis no cilvēka ādas, tūlīt sāks prašņāt par kaut kādiem portāliem.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 27.05.2008 06:12

"Arka bija liela, apaugusi ar vīteņaugiem, mežā, pļavas vidū. Zem augiem tā bija no balta akmens. Ar savādu uzrakstu, kura burti likās ļoti neparasti. Jā, atka ar to var nebūt saistīta. Nzinu, kas ir ar to svītru, bet tajā sapnī tika pieminēts portāls kā tāds un nokļūšana mājās. Tieši tas man liek domāt, ka saistība pastāv. Jo es taču tad vēl nezināju par portāla eksistenci." Alekss atteica.
"Un jūs, komisāra kungs, pieļāvāt ka tieši sapņi var būt mūs aktivizējuši. Un tāpēc," Aleksandrs pievērsās sievietēm,
"vai drīkstētu uzzināt, ko tad redzēja citi, kam bija kādi savādi sapņi."
Tas bija mājiens, ka nu kādam citam laiks būt atklātam.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 27.05.2008 08:43

Viņa visu šo laiku bija klusējusi un, it kā neklausoties sarunā, pētījusi kāju pirkstus. Pļavas vidū? Apaugusi ar vīteņiem? Mīļais draugs, tev ir tikusi kaut kāda nepareiza arka. Ulrika pilnīgi noteikti nesteidzās klāstīt visiem, kādi sapņi, jeb, drīzāk, murgi, viņu ir mocījusi šo, tā saucamo, pārvērtību laikā, un tomēr fakts, ka viņa nav bijusi vienīgā, kurai sapņos ir rādījušas jokainas akmens būves, bet no rīta pamostoties atklājusies sevišķi spēcīga alerģija uz kaut ko, kas liek klepot ārā plaušas un ausis atgādina Tolkīna elfu karikatūru, lika saausīties.
- Man gan arka bija sniegā, - un vēl tur bija asins upe. Jāatzīst, ka visai iespaidīgs skats. Meitene nemaz to nebija gribējusi teikt skaļi, vienkārši izbrīns pats par sevi izlauzās uz āru un viņa apmulsusi uzlūkoja priekšnieku, kuram nu tagad vajadzēja dot skaidrojošas un ziņkārību apmierinošas atbildes.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 27.05.2008 09:15

Tatjana bija gandrīz neapmierināta. Sapņi...Visiem, ne tikai viņai. Tas no vienas puses šķita kaitinoši, no otras, pat atbrīvojoši un viegli, jo viņi arī zināja, ko nozīmēja murgi, dīvaini sapņi, izjūtas tajos un pēc tiem.
Kaut gan šķiet arku apraksti bija dažādi.

"Alejā." Tatjana visbeidzot paziņoja, "Mana arka atradās alejā, un tā bija no metāla pīķiem, kam līdz ar pirmajiem saules stariem apkārt apvijās vīteņaugus atgādinoši rotājumi." vairāk viņa neko neteica, atsaukdama atmiņā sapni, kurš bija dvesis omulību un mieru.
"Sarkana svītra? Kā tā izskatījās un uzvedās, ja tā var teikt?" sieviete pēkšņi pajautāja, liekot saprast, ka tas ir kas pazīstams arī viņai, Ja vien...Nav svarīgi.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 27.05.2008 12:10

Aleksandrs apdomāja, ko atbldēt.
"Svītra neliela, kas auga garumā, bet vēl bija tālu līdz izplestos visā garumā. Bet ja tas notiktu, tad arī bija doma - caur portālu nonākšu mājās. Bet tā bija saistīta ar dažām manām... emocijām un pagātnes ainām. Cik varu spriest, prasās grēku nožēla, vai kas tamlīdzīgs."
Tas bija daudz pateikts priekš viņa. Pat pārāk.
Runāt par to, kas bija viņā iekšā - tas Aleksam tiešam nebija raksturīgi, vēl vairāk - pat pieļaujami.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 27.05.2008 18:50

"Man bija cita sarkana svītra. Tā gan auga platumā un solīja pārmaiņas pasaulē." Tatjana vairāk neko nevēlējās skaidrot, jo tas, ko viņa pieredzēja bija vairāk par solījumu doties mājās. Tas bija kas pilnīgi cits.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 27.05.2008 19:12

Aleksandrs aizvēra acis un koncentrējās. Pēc brīža atvēra acis un dziļi ieelpoja.
"Jums taisnība. Es kļūdijos. Svītra jau bija gara. Liekas, bezgalīgi gara. Tieva un nezināmā attālumā. Un lēnām kļuva platāka, kad atcerējos dažas lietas no savas pagātnes. Un lai kādas šīs pārmaiņas būtu, tad nekādas labas jau nebūs... kaut kas tuvojas..."
Likās ka Alekss ir iegrimis pats savās domās, tad pasmaidīja un papurināja galvu.
"Piedodiet. Parasti sapņus cenšos aizmirst nevis atcerēties. Lai arī nākotnē var notikt kas slikts, tas var atvērt portālu. Tas gan nav īsti sapnis, drīzāk mana intuīcija... Bet tik un tā - portāla jēdzienu es ikdienā nelietoju. Tas ir saistīts ar sapni un sapnis... ar kaut ko citu."

"Bet ar ko jums saistijās svītras palielināšanās? Vai nebija kādas ainas no pagātnes?" viņš jautāja Tatjanai un uzmeta skatu arī somietei.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 27.05.2008 20:36

"Es redzēju daudzas lietas, ko labprāt nebūtu redzējusi. Jā, ar pagātni, turklāt ne savējo. Svītra it kā liecināja, ka pasaulē kaut kas draud notikt, bet, kad tas notiks, nav zināms vai tas būs uz labu vai ļaunu." sieviete bija saņēmusies, lai atbildētu pēc ilga klusuma brīža, kas sekoja pārdomājot Aleksandra teiktos vārdus. Likās, ka viņš kaut ko pamatīgi noklusē vai tiešām ir centies aizmirst, bet Tatjana neko neteica, vien nopētīja viņu ar aizdomīgu skatienu.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 28.05.2008 08:34

Sapņi. Viņi šeit tiešām bija nākuši runāties par sapņiem? Re, re, es sapnī redzēju vienradzi! Pf, un viņi tik vienkārši pieņem to, kas ir noticis. Visus nakts murgus, visas dīvainās sajūtas, pēkšņo alerģiju pret smēķēšanu un tad vēl mobilo telefonu fobija... Ulrika tik vienkārši nevarēja un negribēja samierināties ar to, kas notiek. Visa vienkāršā dzīve bija satricināta un viņai tas nepatika.
Uz vīrieša jautājumu meitene tikai saknieba lūpas un novērsās, sākot pētīt pie sienas esošo karti. Kā gan šobrīd gribējās uzsmēķēt! Bet atceroties iepriekšējās dienās, pār muguru pārskrēja pretīguma trīsas.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 28.05.2008 11:36

Aleksandrs vēroja abas sievietes. Mjā, viņs nu gan nebija labākais paraugs valdības aģentam. Varētu pamācīties no viņām klusēšanā.
"Nu, ja jau dažiem ir kaut kas kopīgs, tad tas laikam arī izraisīja pārvērtības." viņš noteica. "Mani protams, tas interesē, tomēr informācijas ir pārāk maz, lai ko secinātu. Bet ja šī kopējā lieta, sapņi vai kas aiz tā stāv - izraisīja pārvērtības, tad pastāv iespēja, ka tas var mūs vēl ietekmēt. Liekas, ka šis viss ir neparasti pat priekš elfiem un rūķiem. Un man negribas pārdzīvot vēlreiz ko tikpat nebaudāmu un riebīgu. Es gribu saprast, kāpēc tas notika. Es gribu zināt, kas notiks. Bet ja kādam te ir vienalga, ja grib nākotni sagaidīt ar pārsteigumu, tad tā ir viņa izvēle." viņs to teica nopietnā un skarbākā balsī. Viņam sāka apnikt sieviešu un arī abi PS darbinieku noslēpumainība. Gan sievieem, gan elfam un rūķim bija informācija un Alekss to gribēja zināt.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 28.05.2008 12:12

Neizskatījās gan, ka komisārs būtu gatavs glabāt sveci zem pūra, ja tā varēja noderēt.
— Īstenībā es stipri šaubos, ka pārvērtības izraisītu sapņi. Tas būtu galīgi neloģiski. Jūs savā misticismā esat mazliet aizrāvies. Tomēr sapņi ir blakus efekts, kurš var kaut ko interesantu atklāt. Tātad, cik noprotu, jūs visi esiet redzējuši arku, tikai katrs citādāku, un vismaz jūs abi — asinssarkanu svītru? Un ar to saistījās negatīvas izjūtas? Vēl kaut kas, ko jūs atceraties?

Iesūtīja: Elony ; laiks: 28.05.2008 13:02

Aleksandrs pieklājīgi uzsmaidīja komisāram.
"Es teicu, ka ja sapņi, vai tas, kas aiz tiem stāv," viņš uzsvēra, "izraisīja pārvērtības. Un to droši neapgalvoju. Jums nav jābaidās, ka es būtu iegrimis maldos no šiem notikumiem. Es jau redzu, ka lielākā daļa no mītiem par elfiem arī ir tikai mīti. Vismaz mūsdienās."
Viņš brīdi šaubijās, vai runāt tālāk. Tomēr izlēma. Šobrīd situācija bija tāda, ka lai iegūtu informāciju, tā bija jādod. Un tā informācija, kas bija jāiegūst, bija svarīga.
"Pārsvarā es redzeju ainas kurās kādu nogalinu." viņs to teica auksti, parādot, ka nevēlas daudz par to runāt. "Tādos brīžos pēc ainām svītra kļuva nedaudz platāka."
Iestājās klusums.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 28.05.2008 13:38

— Šīs ainas bija iztēles auglis, vai tas, ko jūs reāli esat pastrādājis? — komisārs nolēma noprecizēt.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 28.05.2008 14:08

"Reāli esmu darījis." Alekss klusi, bet tikpat vēsi teica.
Vairāk viņš neko nepaskaidroja. Nevēlējās. Nebija no kā kaunēties, bet nebija arī ar ko lepoties.
"Es jau teicu, tie nebija murgi, bet pagātnes ainas. Manas pagātnes." viņš piebilda un uzsvēra pēdējo vārdu.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 28.05.2008 19:30

— Ir tāda lieta kā asinsupe, — komisārs piesardzīgi iesāka, — tā simbolizē pasaulē pastāvošo ļaunumu un nežēlības, un to tiešām apzīmē kā vertikālu asinssarkanu svītru, tā pat ir Alastora sekotāju simbolikā, kuru jūs redzējāt — sarkanais zīmogs ar elfu zāles lapu. Savā laikā dažs labs it kā bija spējīgs to saredzēt vīzijās, un mēdz teikt, ka tā paliekot platāka un platāka ar katru nelāgu bezjēdzību, ko pastrādā saprātīgas būtnes. Galvenokārt tas, protams, attiecas uz cilvēkiem. Karā godīgi nogalināt pretinieku nav tik ļauni, kā dūriens mugurā, nodevība vai spīdzināšana, jo tiek saglabāta vienāda iespēja abiem — darbojas dabiskā izlase. Tāpat augu un dzīvnieku valsts nobendēšana Alastoraprāt rada disbalansu — viņš ir druīds. Šādas lietas notiek katru dienu. Tomēr asinsupe un pasauļu vārti ir nesaistītas lietas.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 29.05.2008 08:31

Komisāra teiktais bija piesaistījis uzmanību. Es ceru, ka arkai nav nekāda sakara ar to drausmīgo asins daudzumu. Man tomēr tā arka patika, kaut arī vēl nebija pienācis laiks.
- Komisāra kungs, bet kāds tam visam sakars ar sniegu? Cik es noprotu, tad divi no šeit telpā esošajiem sapņotajiem redzēja visu parastā gadalaikā. Man tur bija sniegs. Ziema, - varētu teikt, ka viņa neko nesaprata.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 29.05.2008 08:38

"Tā paliek platāka un platāka." Tatjana atzinās par redzēto, "Un es to redzēju paliekam tādu ne reizi vien. Kopā ar visām pagātnē notikušajām nejēdzībām."
Palūkojusies uz Ulriku, Tatjana ieinteresēti klausījās viņas jautājuma. Arkas jautājums noteikti pats par sevi bija pietiekami interesants.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 29.05.2008 22:14

"Asinsupe..." Alekss atkārtoja.
Tas ko viņš redzēja... atcerējās...
Viņam nepatika komisāra vārdi.
pasaulē pastāvošo ļaunumu un nežēlības... paliekot platāka un platāka ar katru nelāgu bezjēdzību, ko pastrādā saprātīgas būtnes...
Galvenokārt tas, protams, attiecas uz cilvēkiem... dūriens mugurā, nodevība vai spīdzināšana...

Ko viņi zināja? Tāpat kā vienmēr... Neko.
Aleksandrs ievilka elpu un centās atgūt garīgo līdzsvaru.
"Man rodas iespaids, ka tas ko redzēju, ir tā Asinsupe." viņš mierīgā tonī teica. "Sakrīt daudzas pazīmes. Kā saistīts ar portālu - nezinu, bet gribu atgādināt, ka es agrāk nebiju sastapies ar šādiem jēdzieniem, kas zināmi jums. Ja tie parādās šādā neparastā veidā, caur sapņiem cilvekam vai elfam, kas par tiem neko nezina, tad kaut kāda saikne tomēr ir." secinājusm bija vienkārš bet loģisks.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 31.05.2008 01:50

— Protams, ka tā paliek platāka, — komisārs atteica un-ko-tad-jūs-citu-mūsdienās-gaidījāt tonī un pievērsās Ulrikas jautājumam.

— Cik noprotu, katrs no jums šo arku redz citādāku. Pat, ja šie tiešām ir pasauļu vārti, patiesībā neviens no mums nezina, kā tiem būtu jāizskatās, un katrai rasei ir tuvāki savi priekšstati par to. Tas, ka viena no variācijām atrodas sniegotā klajumā, varētu tikpat labi būt saistīts ar jums pašu. Piemēram, tas, ka esat atceļojusi no ziemeļiem. Vai arī… tomēr aizejiet uz tām analīzēm.

— Cilvēkiem portāli sapņos nerādās, — komisārs vienkārši noteica, — es ar to domāju reāli pastāvošus. Jūsu gadījums ir citādāks, jo neviens no jums vairs nav cilvēks. Kā jau minēju, neesmu nekur manījis liecības, ka saikne pastāvētu. Tomēr jūs esat tie, kam rādās šādi sapņi, un ja šāda saikne pastāv, tieši jums tas būtu jānoskaidro. Protams, ja vien jūs pašus tas interesē. Esmu dzimis elfs, nekad neesmu pārveidojies, tādēļ nevaru jums neko sīkāk ieteikt attiecībā uz pārvērtību laikā redzēto. Tomēr atzīšos, ka arī man pāris reizes pēdējā laikā ir gadījies skatīt asinsupi.

— Arī man dažas reizes ir gadījies, — sardzes priekšnieks norūca. Šie bija pirmie vārdi, ko viņš bija bildis kopš sasveicināšanās, ļaudams uz jautājumiem atbildēt kolēģim. Arī tagad viņš saglabāja bezkaislīgu, neitrāli nopietnu sejas izteiksmi.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 31.05.2008 15:23

"Tie ir tikai pieņēmumi, bet man rodas iespaids, ka tuvojas liela nelaime. Kaut kas, kas padarīs to Asinsupi vēl platāku. Iespējams ka sapņos izpaužas mūsu intuīcija. Kopš kļuvu par elfu, tā ir kļuvis krietni jūtīgāka. Bet vienalga, tas kas man zināms, neļauj saprast, kā Asinsupes pieaugums ļautu atvērt portālu." Aleksandrs runāja.
" Patiesībā man jau pietiek ar šīm pārvērtībām, lai domātu par došanos uz citu pasauli, pat ja tas būtu iespējams. Bet es gan vēlētos noskaidrot kas tieši tuvojas un kāds tam sakars ar mums un portālu."
Viņš paskatijās uz sievietēm, lai saprastu, ko viņas par to domā.
"Domāju, ka būtu jāparunā ar ceturto, kas pārvēršas. Liekas, ka mums ir atšķirīga informācija sapņos. Iespējams, ka viņam atklājās kas tāds, kas nebja mums."

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 31.05.2008 15:47

Sardzes priekšnieka ierunāšanās piesaistīja Tatjanas uzmanību un viņa aizdomājās par šī vīra klātbūtnes iemesliem, kad parasti viņam nebūtu jāliekas ne zinis. Viņa vairs neklausījās citu teiktajā, prātā bija tikai viena un ļoti netipiska doma:

"Jūs uzsvērāt, ka mēs esam īpašs gadījums, jo četri uzreiz, turklāt neparasti īsā periodā. Varbūt tas izklausās pārāk episki, bet vai tas, ka mūs konkrēti visus brīdina asinsupe par notiekošo un mūsu parādīšanās nav saistītas? Piemēram, mēs aizstājam kaut kādu nepieciešamo devu šo problēmu atrisināšnai vai seku, lai arī kādas tās būtu, kontrolēšanai?"

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 31.05.2008 16:58

— Mēs to nezinam. Asinsupe rādās ne tikai jums. Savukārt četri vienā efekts varētu nozīmēt pasaulē pieaugošu disbalansu, iespējams, kaut ko vēl. Pilsētas sardze nenodarbojas ar šādiem jautājumiem. Mēs jūs sapazīstinājām, jo tajā brīdī likās, ka tā būs labāk, un arī jums kā jauniņajiem vieglāk pierast, ja nebūsiet katrs par sevi. Mūsu rīcībā vienkārši nav nekādu ziņu par to, kas starp pasaulēm šobrīd notiek, — pacietīgi skaidroja komisārs, taču tad ierunājās sardzes priekšnieks:
— Īstenībā, ja jūs tik ļoti interesē šie jautājumi, varbūt jums derētu parunāties ar elfu Alastoru — vecāko druīdu. Atšķirībā no Pilsētas sardzes, cik man zināms, viņam nav daudz vairāk nekā cita, ar ko nodarboties, tad nu, jādomā, vismaz šos jautājumus būs papētījis.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 31.05.2008 17:10

Noklausījusies kārtējo, nu nekā savādāk kā ar nicīguma pieskaņu, komisāra neko nedodošo paskaidrojumu, Tatjana pievērsās sardzes priekšnieka teiktajam:
"Un, kur mēs viņu varam atrast? Alastoru."

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 31.05.2008 17:36

— Viņiem ir mainīga atrašanās vieta. Tomēr, iespējams, mēs spēsim sadabūt kādu, kurš jūs pie viņa aizvedīs, — Krāmers palūkojās uz komisāru un pēdējais pamāja ar galvu, — vai jūs domājāt doties tagad?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 31.05.2008 18:02

"Nezinu kā pārējie vēlas, bet, kas attiecas uz mani, jo ātrāk, jo labāk. Un, protams, ja mums nav paredzēts šeit kaut kas vēl." Tatjanai gan gribējās iepazīties ar pārējiem diviem, kas atradās šajā telpā, nedaudz tuvāk, bet kamēr bija iespēja, vajadzēja uzzināt pēc iespējas vairāk par visu neskaidro, ko šeit īsti nevarēja paskaidrot un izprātot, lai vēlāk nebūtu jānožēlo, ka kaut kas palaists garām, pārāk ilgi gaidīts vai tamlīdzīgi.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 31.05.2008 18:13

"Man ir atvaļinājums. Tāpat nav ko darīt, un es neesmu radis sēdēt rokas klēpī salicis." Aleksandrs paziņoja un uzsmaidīja Tatjanai.
"Tātad es arī esmu par to, lai dotos pie cienijamā druīda jau tagad. Pie reizes noskaidrot ko vairāk par viņa iespējām un sakariem ar valdību."

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 01.06.2008 11:22

Ne jau tā, ka sapūtās, bet vienalga - Ulrika juta, ka pret viņu izturās kā pret mazu bērnu. Aizej uz analīzem, dakterīši pateiks...
- Vai man vienīgajai ir jāiet uz tām analīzēm? - kas viņā bija tik īpašs vai, drīzāk, nepareizs? Rokas refleksa vadītas sakrutsojās uz krūtīm, norādot uz ieņemto aizsardzības pozīciju.

Savāca viņus te, neko daudz un jauna nepastāstija, un tagad dzen meklēt kaut kādu druīdu. Par šiem ga viņa bija dzirdējusi. Somijā pāris tādi bija, vairāk gan tūristu izklaidei, bet tomēr bija. Un vai gan viņai bija īsti izvēles iespēja - iet vai nē? Nebija. Ulrika piekrītoši pamāja.
- Bet vismaz kādas norādes par to, kur viņu meklēt? Varu, protams, piedāvāt braukt uz Somij, bet pieņemu, ka, ja jau viss ir sācis notikt šeit, tad arī šim Alastoram ir jāatrodas kaut kur Latvijas robežās, - meitenes runā bija samanām ārzemniecisks akcents, kas latviešu visai cieto valodu padarīja saraustītu un noapaļotu. Tā notika vienmēr, kad viņa bija satraukta vai dusmīga.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 01.06.2008 13:17

— Kur nu, — komisārs nosmīnēja par Ulrikas uzvedību, — jūs vienkārši tikāt vēlu pamanīta. Pārējiem tās sen jau izdarītas.

— Mēs šobrīd gaidam kādu no viņa grupas, kas jūs varētu pie viņa aizvest, — rūķis arī sakrustoja varenās rokas uz krūtīm, un tas nu reiz bija iespaidīgs skats, — tā, kā, ja vien manam cienījamajam kolēģim vairs nav ko jums teikt, — komisārs papurināja galvu, — un, ja jums pagaidām vairs nav jautājumu, uz kuriem Pilsētas sardze varētu atbildēt, jūs varat trijatā kaut kur pagaidīt un pie reizes sapazīties.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 01.06.2008 13:49

"Man gan liekas, ka tagad tās analīzes novēlotas, vai ne?" pasmīnēja Aleksandrs.
"Cik sapratu, tās bija domātas, lai noteiktu, vai persona pieder pie rases. Ja Ulrika ir šeit, vai tad analīzes vēl vajag? Ja vien tās netiek ņemtas vēl kādm mērķim."

Aleksandrs paraustija plecus.
"Man jautājumi vairāk nebūtu. Cik es sapratu, tad šis kāds ieradīsies drīz vai ne? Tad mums nav jēgas doties kaut kur citur."

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 01.06.2008 15:45

"Vairāk jautājumu pagaidām man nav." Tatjana mierīgi atbildēja, tādejādi norādot, ka tur, kur viņiem liks, tur arī runās un gaidīs kādu, kas varētu aizvest pie šī Alastora.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 01.06.2008 19:30

Cerams vismaz, ka viņš ieradīsies ātri. Ulrika pamāja ar galvu, piekrītot, ka jautājumu vairāk nav. Un, ko gan tagad varēja prasīt? Ne viņa mācēja pareizi noformulēt jautājumus, ne viņai kāds atbildēs.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 02.06.2008 02:17

— Analīzes palīdz arī precīzāk noteikt, kas īsti jūs esat. Piemēram, pie kura no elfu atzariem piederēja Ulrika.

Paredzēdams, ka, pat dažas minūtes gaidot te visiem kopā iestātos smags klusums, un vēlēdamies dot viesiem iespēju savākties ar domām, komisārs tomēr ierosināja:
— Ārā pa gaiteni pa labi, trešās durvis kreisajā pusē. Tā ir tukša telpa, kurā jūs varētu uzgaidīt un varbūt sapazīties savā starpā. Kamēr pārstāvis ieradīsies, kāds ne pārāk ilgs laiciņš tomēr paies, domāju.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 02.06.2008 07:24

Lai arī komisāra un priekšnieka kopējā izturēšanās bija pieņemama un varēja sagaidīt, ka piedāvātajā telpā nebūs noklausīšanās iekārtas (100 % drošs par to Aleksandrs vienalga nebija), viņam tomēr atgādināja viesniekus Maskavas institūtā, kad viņš vēl mācijās lai kļūtu par Komitejas leitnantu. Tikpat, pieklājīgi, noslēpumaini un neizprotami.
Aleksandrs pasmīnēja par šo asociācija un piecēlās. Viņam bija jāatzīst, ka PS darbinieku klātbūtnē ērti justies nebija viegli.
"Ja kungi vēlas mums piedāvāt ērtākas telpas, es neiebilstu."
Viņš piegāja pie durvīm, tās pavēra un piedāvāja iziet ārā sievietem.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 02.06.2008 10:28

Viņa teju nekavējoties atrāvās no sienas pie kuras jutās gandrīz vai pielipusi un, palocījusi galvu, izgāja pa atvērtajām durvīm. Pakausis svila no tā, kā kāds tajā skatījās. Nepatika viņai šeit, nepatika.
Gaitenī pa labi, trešās durvis.
- Viens, divi... trīs! - gandrīz vai sajūsmināts izklausījās šis "trīs". Viņa atvēra durvis un iegāja tukšajā telpā. Nebija svarīgi, kas atrodas iekšā vai kādi cilvēki tur būs, jau sen vajadzeja nomainīt ar smagnējo neziņu piepildīto komisāra kabinetu. Pat likās, ka šeit ir vieglāk elpot. Un uzmācās nepārvarama vēlme uzsmēķēt. Roka aizslīdēja līdz kabatai, kurā vienmēr atradās etvija ar šķiltavām, bet to tur nebija. Sasodīts!

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 02.06.2008 13:23

Tā izskatījās pēc apspriežu telpas. Tajā atradās patīkams tepiķis no dabīga materiāla, iegarens koka galds telpas vidū ar noapaļotiem stūriem un pie griestiem projektors. Telpas malās, īpaši stūros bija (kā jau, šķiet, visur) izvietoti telpaugi, arī vīteņaugi, kas lielā mērā bija izvijušies arī pa šo telpu. Telpai bija trīs lieli logi, visi trīs pretējā no ieejas, garākā telpas sienā. Sienas bija baltas ar nekrāsota, pulēta sarkankoka balstiem. Telpā neviena nebija.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 03.06.2008 00:01

Sekojot Aleksandra laipnajam žestam, Tatjana devās uz telpu, kur viņiem norādīts, ka var atrasties un parunāt. Aplūkojusi telpu, kurā Ulrika bije iegājusi ar skaļu, pat priecīgu "trīs", sieviete ieņēma vietu galda galā, ar seju pret ekrānu un sāniski pret logiem, lai nežilbinātu saule, kas šodien, šeit likās īpaši spoža.
Vīteņaugi nedaudz atslābināja un darīja mierīgāku, un gatavu uz sarunām ar pārējiem diviem indivīdiem, tomēr viņa negribēja sākt pirmā, sākumā ļaujot ieņemt vietas arī viņiem.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 03.06.2008 06:53

Aleksandrs sekoja sievietēm, iegajis telpā, aizvēra durvis un apsēsties pie galda izvēlējās pretī Tatjanai.
Uzmācās vēlme. lai viņam līdzi būtu kāds no tiem slāpētājiem, kuri bija biroja arsenālā. Nospied podziņu un nevar noklausīties...
Bet tā jau bija paranoja. Tuklāt viņam pašam tos lietot nebija iznācis.
Bija redzams, ka sievietēm nav viegli sākt runāt. Aleksandrs to varēja saprast.
"Labi." viņš ierunājās. "Mani sauc Aleksandrs. Varat mani saukt par Aleksu. Līdz šim strādāju Satversmes Aizsardzības Birojā. Esmu elfs jau otro dienu." viņš ar nodomu izrunājās kā kaut kādā anonīmo dzērāju sanāksmē.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 03.06.2008 08:52

Ulrika, kas līdz šim bija stavējusi pie loga un uzgriezusi telpai muguru, pagriezās, lai uzlūkotu tikko runājošo vīrieti. Lūpu kaktiņi noraustījās vienreiz. Otrreiz. Un pie trešās izlauzās smiekli. Tie, atšķirībā no sagaidāmā, pat nebija histēriski. Meitene smējās tā, ka pa samiegto acu kaktiņiem bira asaras.
- Jūs... jūs man piedodiet, - tika izmocīts elpas ievilkšanas starplaikos. Bet jau pēc mirkļa viņa bija pilnīgi nomierinājusies. Uzkrātā spriedze, nedrošība un gandrīz vai paranojai līdzīgā sajūta bija izzdusi.
- Es nesmējos par jums, vienkārši, tas pēdējais teikums... - Ulrika pasmaidīja, atspiežoties pret loga rūti un atkal sakrustojot rokas uz krūtīm. - ... izklausījās visnotaļ amizants. Bet priecājos iepazīties, Alekss, - meitene pieklājīgi atbildēja.

- Es esmu Ulrika. Nāku no Somijas un Latvijās studēju. Psiholoģiju. Elfs... - piere mazliet saraucās un skatiens aizklīda līdz projektoram. - Laikam kādu dienu vai divas, iespējams, ka pat trīs, īsti precīzi neatceros, jo zināmu laiku pavadīju neizejot no vannasistabas, - detaļās ieslīgt negribējās, to pat atcerēties bija pretīgi.
Īsi un lakoniski izklāstījusi svarīgākos faktus par sevi, viņa pievērsa jautājošu skatienu pie galda sēdošajai sievietei.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 03.06.2008 10:08

Arī Tatjana pasmaidīja par Ulrikas smiekliem un Aleksandra pēdējo teikumu, kas tiešām izklausījās amizanti.
"Mani sauc Tatjana Gulbe un esmu Krievijas diplomāta galvenā palīdze un AAE diplomāta tulks. Diemžēl ar Krievijas darbu nu ir cauri," viņa nopūtās atcerēdamās dienas pirms pārvērtībām "Laikam šorīt beidzās pārvērtības. Vai arī vakar? Man sajucis laiks, ja godīgi." viņa paskatījās uz abiem pārējiem tikai pēc brīža atcerēdamās, ka jānosauc arī sava rase: "Tumšais elfs."

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 03.06.2008 10:12

Pat diplomātiskais gals te ir iejaukts! Vai tik gadienā tā nav kaut kāda sazvērestība? Tomēr Tatjana neizskatījās pēc rūdītas noziedznieces.
- Tumšais elfs? - balsī jautās izbrīns. - Viņi vēl arī kaut kā sīkāk dalās? - uzacis parāvas uz augšu, raugoties uz vecākās sievietes pusi, it kā viņa varētu zināt atbildi.









OOC: pieņemu, ka Tatjana ir vecāka par Ulriku.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 03.06.2008 10:16

Tatjana pamāja: "Dalās sīkāk. Cik zinu es ir parastie (vai gaišie?) elfi un ir tumšie." viņa paskaidroja, un attapās piebilst: "Tāpēc tās analīzes ir svarīgas, jo no tā ir daudz kas turpmākais atkarīgs."



ooc: laikam biku vecāka ir.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 03.06.2008 10:46

- Atkarīgs? Piemēram kas? - bioloģija un, iespējams, ka šajā gadījumā pat zooloģija, nekad nav bijusi viņas stiprā puse. Bet vai gan cilveks, kurš pats tikko ir kļuvis par elfu, varētu zināt, kā tādi rodas? Un kāpēc? Doubt so.
- Starp citu, vai jums arī bija kādas blakus parādības, neskaitot pašu mutāciju? - nez kāpēc ausu izaugšana un fiziskas izmaiņas nelikās visai normāla parādība.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 03.06.2008 11:05

"Nezinu par citiem sīkumiem, bet manā gadījumā ir atkarīga šāda tāda kārtība. Saproti Tumšajiem elfiem ir matriarhāts." Tatjana paskaidroja to, kas pašai bija šķitis pietiekami svarīgi. "Kādas balkusparādības? Sapņi, fantastiski slikta dūša un vispār jušanās kā pēdējam ...?" beigu vārdu Tatjana noklusēja, tacu tāpat bija skaidrs, ka tas nebija nekas labs, kā viņa atcerējās savu mutāciju. "Un kopš mutācijas es ienīstu telefonu."

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 03.06.2008 11:21

Ulrika nopūtās.
- Labi, ka tā... nē, nu tas nav labi, ka bija slikti... - galīgi sapinos. Meitene apklusa, pakodīja apakšlūpu, nopūtās un sāka no jauna. - Laikam vienkārši gribēju zināt, ka neesmu vienīgā, kas jutās jā jāņoga pēc otrreizējās pārstrādes. Ar mobīlajiem telefoniem tas pats. Es pat smēķēt vairs nevaru! - sašutums bija patiess, jo stresa situācijās cigarete palīdz vislabāk. Nu, vismaz cilvēkam tā tīk domāt. - Uz ielas arī normāli uzturēties nevar. Visas tās izplūdes gāzes, mašīnas, trokšņi, smakas... es nesaprotu - man ko, mežā iet dzīvot? -
Negaidīti prātā ienāca Somija un vecāki, un meitene tikai tagad saprata, ka viņi droši vien ir satraukti, jo nevar sazvanīt meitu. Visa tā bija par daudz - pārvērtības, sardzes, dīvaini cilvēki, viss stress, sapņi... kaklā sāka kāpt kamols, kuru Ulrika ar visiem spēkiem centās norīt. Viņa negribēja būt vāja un parādīt, ka nespēj tikt galā ar situāciju. Bet tas nudien sāka iet pāri viņas spēkiem.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 03.06.2008 11:32

"Tik traki varētu nebūt, jo Pilsētas Sardze, redz kaut kā izdzīvo. Varbūt vienkārši jāskatās kur un kā uzturās viņi, vai vismaz pārejie elfi, un darīt to pašu. Jo rādīties cilvēkos man ir pārgājusi jebkāda lielā vēlēšanās, ja godīgi. Neskaitot ģimeni." Tatjana nopūtās, atceroties šī rīta sarunu un to, ka tik daudz, kas jāziedo, tik daudz jaaizmirst, lai turpmāk varētu dzīvot normāli.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 03.06.2008 14:09

Aleksandrs pasmaidīja pats par savu joku, bet brīdi sarunā neiesaistijās.
Beidzot šīs atgāja vaļā. Citādi likās tik noslēgtas. Kad Tatajan atzinās, ka ir tumšā elfa, Alekss uzrāva uz augšu uzacis. Tomēr neko neteica.
"Man liekas, ka tagad atceros jūsu vārdu lasījis, Tatjana. Liekas, ka reiz jūs turēja aizdomās par darbošanos Krievijas labā pret arābiem. Kaut kas sakarā ar naftu. Izrādijās muļķības. Es gandrīz biju aizmirsis." viņš atzinās un vēlreiz pasmaidīja.
"Bet par tumšājiem elfiem - daži vietējie par tiem izsakās neatzinīgi. Dzirdēju, ka Krievijā tie kaut ko sastrādāja un tur bija tāds kā tumšo elfu genocīds.
Pilsētā dzīvot gan labāk nostāk no centra. To sapratu, kad biju vēl cilvēks."

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 03.06.2008 14:22

"Prese mēdz izdomāt visādas muļķības." Ko gan citu par to vēl varēja pateikt? Viņa bija viena no vienīgajiem šāda veida speciālistiem, turklāt tie, kas zināja visu tikpat labi kā viņa, bija atraduši citu aicinājumu, ne diplomātisko dienestu. Tatjana aizdomājās, ka vispār šie darīja pareizi.
"Jā, es to genocīdu dabūju izbaudīt uz savas ādas. Lai arī ko mana, ta saucamā, cilts ir izdarījusi, es viņus par to labprāt atskaldītu." viņas balsī bija saklausāma ironija, jo Maskavā piedzīvotais un tas, ko viņai bija jāpārdzīvo... Vismaz būtu parūpējušies, lai citi no tā necieš. Visticamā kāda stulba vīrišķa izraisīta situācija.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 03.06.2008 14:47

"Runa nav par presi, bet par valsts pretizlūkošanu." palaboja Alekss.
"Bet tur vainīgs bija militārā atašeja palīgs, kā jau parasti." viņš pasmīnēja. "Jebkurā gadījumā, laikam tas nav svarīgi. Man būtu grūti strādāt SAB, zinot, ka nedrīkst atklāt par elfiem un rūķiem patiesību, bet kā lai es reizē saglabaju uzticību vadībai? Liekas, ka visiem šī būšana maina dzīvi līdz nepazīšanai. "
Alekss ieinteresēti pieliecās uz priekšu.
"Drīkst zināt, ko tad jūs pieredzējāt, Tatjana? Cik man zināms, tad Krievijas specdienestiem ir šāda tāda informācija par elfiem. Vai tiešām viņi tika jums uz pēdām?"

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 03.06.2008 15:54

Tatjana pamāja piekrītot, ka šī visa lieta dzīvi maina līdz nepazīšanai.
"Viņi par mani zināja pirms es vispār par šo visu ko nojautu. Viena pastaiga izvērsās veselā dzīvības un nāves spēlē, man nesoties cauri pusmaskavai un atklājot, ka uzticība Kremlim, un tādā garā, ir visnotaļ īss un neizteiksmīgs jēdziens un to, ka urlas ne vienmēr ir parasti urlas. Paldies, ka vismaz mūsējie noreaģēja un mani izglāba no daudzām nepatikšanām." sieviete mierīgi paskaidroja piedzīvoto un pirmoreiz visā šajā laikā aptvēra, ka toreiz skrējusi apbrīnojami ātri un izveicīgi. Laikam toreiz tiem tas bija šķitis pietiekams pierādījums, ka viņa ir tas, par ko pati nenojauta.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 03.06.2008 16:05

Alekss pasmaidīja
"Jā, nu viņi jau ir mūsējie... Ar orkiem sastapāties, sakāt? Un jums palīdzēja Maskavas Pilsētas sardze? Vai arī kāds cits grupējums? Tas, kura pārstāvi gaidām - viņiem ir ļoti labi sakari ar mūsu valdību - kaut kā piespieda manu priekšniecību dot man bezierunu atvaļinājumu bez jebkādiem paskaidrojumiem."

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 03.06.2008 16:10

"Protams, ka mūsējie. Ne jau svešie." Tatjana pasmaidīja par Aleksandra uzsvērumu. "Neesmu precizējusi ar ko es sastapos un nemaz nevēlos to zināt. Maskavā nemaz nav Pilsētas Sardzes, vienīgais, ko zinu, ka izglāba kāds no manējiem diplomātiem, vai mūsējiem elfiem. Turklāt man, tieši tāpat kā jums, ir piešķirts beztermiņa atvaļinājums, pirms es vispār par to paspēju iedomāties."

Iesūtīja: Elony ; laiks: 04.06.2008 16:26

Alekss redzēja, ka Tatajanai ir gājis raibi. Viņš paskatijās uz somieti, cenšoties izzināt vai arī viņai bija līdzīgi, jeb Ulrika pavadīja šīs dienas samērā mierīgi.
"Priecājos, ka ar jums viss ir kārtībā." viņš pielieca galvu. Tad mainīja tematu.
"Lai gan man īsti negribētos runāt par pārvērtību dīvainībām. Skaidrs, ka tas kas ir neveselīgs priekš cilvēkiem, mums ir nepanesams. Visu kas bija izvadījām, tagad esam tīri un dzīvosm ilgi. Labi, ka vēl alu var dzert, bet šņabi... nu, galvenais ir tas, ka mēs neesam parasti elfi. Ne jau pārvērtību dēļ. Sapņu dēļ. Jūs, Tatajana izteicāties kaut ko par to, ka... ka mēs tādi palikām, lai atrisinātu problēmu, lai novērstu nelaimi. Kaut ko tādā garā.
Man gan liekas, ka tas varētu būt mūsu intuīcijas dēļ. Zinu, ka elfiem tā ir dažādi attīstīta - citiem laba, citiem slikta. Iespējams, ka tā aktivizējās tad, kad bijām vēl cilvēki. Un aktivizēja līdz ar to arī pārvērtības. Cēlonis? Kaut kas notiek, būs kaut kas slikts. Mēs, mūsos paslēptā elfu būtība to sajuta un aktivizējās. Manas domas ir tādas, ka šie sapņi ir nevis pravietiski, bet spēcīgas intuīcijas izpausma. Arī komisārs juta ko līdzīgu. Domāju, ka viņa intuīcija ir mazāka, tādēļ viņam tas nebija tik izteikti kā mums. Tā gan ir tikai teorija, tomēr manuprāt daudz ko izskaidrojoša." viņš gaidīja, vai sievietes teorijā atradīs kādu robu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 04.06.2008 22:58

"Es gan stirpi šaubos, ka tā bija intuīcija." Tatjana nepiekrita, jo pēc pašas domām līdz šim bija izjutusi kaut ko citu.
"Viena iedoma, kurā sakņojas viss līdz šim notiekošais ir tas, ka tam bija jānotiek. Varbūt mēs bijām vieni no tiem, kuriem pārvērtības būtu īstajā mirklī un laikā, bez īpašas vilcināšanās, lai mēs varētu sākt darboties pasaules labā. Sarkanā svītra vien norāda, ka tas varētu būt iespējams. Taču no otras puses, varbūt, Asinsupe bija sasniegusi savu kritisko punktu, kurā tai vienkārši nebija citas izvēles kā iejaukties. Jebkurā gadījumā vismaz es neuzskatu, ka vaina būtu intuīcijā." Tatjana izklastīja savas aizdomas, pagaidām pamatojumos neizplūstot.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 05.06.2008 08:57

Meitene pakratīja galvu, pati par savām klusajām domām un, kā gribēdama nokratīt arī vīrieša skatienu. Tam nav nekādas nozīmes.

- Pasaules glābšana... tā vienmēr ir pasaules glābšana. Citādi pēc mums nebūtu nepieciešamības. Problēmas rodas vienmēr, kad kaut kas ir ne tā, kā vajag. Apkārtējā pasaule, kā vienots veselums, var protestēt pret kaut ko, kas tai nepatīk. Bet, ja godīgi, tad es nezinu, man nav pilnīgi nekādu ziņu par to, par ko esam pārvērtušies, - nopūta.
- Bet, ja var ticēt tam, ko teica komisārs, vēsture var atkārtoties, - Ulrika paskatījās uz aizvērtajām durvīm, it kā aiz tām stāvētu pieminētais izmeklētājs. - Nezinu, kā ir ar intuīciju, bet viens nu man ir skaidrs - ja sapņos sāk rādīties asinis, kas upē plūst kaut kur, tad kaut kas pilnīgi noteikti nav kārtībā, - neko viņa nesaprata, tikai izdarīja racionālus secinājums no pieejamās informācijas kripatiņām.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 05.06.2008 09:54

"Nu, es no komisāra un pārējiem nemanīju nekādas reliģiskas iezīmes, kas liecinātu, ka pastāv kāds augstāks spēks vai liktenis. Tas, ka mēs reizē pārvērtāmies, manuprāt ir nevis tas, ka mūs kāds izraudzījis, bet ka mūsos jau no dzimšanas bija kas tāds, kas lika pašreizējos apstākļos tā notikt. Lai nu kā, jāpiekrīt, ka pašreiz mēs tiešām zinām pārāk maz." domīgi runāja Alekss.
"Tas nav mainīt tautību vai pilsonību. Mēs esam cita rase. Mūsu dzīves izmainījušās pašos pamatos. Turklāt tā, ka skaidrs - tas nav nejauši. Ka tam ir kāds savāds cēlonis, ko nespējam saprast."
Aleksandrs atļāvās pasmaidīt.
"Ja godīgi, tad mani tas nedaudz kaitina. Neciešu noslēpumus, ko nezinu, man gribas tos atrisināt."

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 05.06.2008 10:32

"Pašlaik mēs varam nodoties tikai minējumiem, kas pa daļai ir arī mazliet bezjēdzīgi. Jo ātrāk mēs iekļausimies šeit pastāvošajā kārtībā un dzīvesveidā, jo ātrāk mums būs iespēja atrast īstos iemeslus, jo pagaidām mēs esam tikko pārvērtušies un neko vēl nesaprotam.
Es arī neciešu noslēpumus, bet domāju, ka šoreiz tā drīzāk ir mūsu nezināšana, kuras baltos plankumus jāaizpilda pēc iespējas drīzāk. Tad iespējams viss varētu nostāties savās vietās." Tatjana paskaidroja to, kas bija izkristalizējies viņas domās par šeit notiekošo, jo tas šķita loģiskāk, nekā meklēt iemeslus tam, ko viņi pilnīgi nepārzina.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 05.06.2008 10:32

- Kā es jums piekrītu! - meitene sparīgi māja ar galvu, atbalstot pēdējo apgalvojumu.
- Bet es nemaz nebiju domājusi augstākus spēkus. Ja man būtu nojauta, ka tas viss ir saistīts ar reliģiju, es noteikti ielektu kanālā. Pieņēmums drīzāk bija domāts, kā apstākļu sakritība - mums asinīs ir kaut kāds gēns, kas, saņemot attiecīgu signālu, aktivizējas. Kā mehānisms ar tālvadību. Notiek mutācija, pārveidošanās. No cilvēka ar gēnu, kas ir potenciālais elfs, mēs kļūstam par elfiem. Tas, uz ko vēlējos norādīt, ir šis signāls. Boost's, kas liek mehānismam sākt darboties, gēnam - pārveidot organismu, - Ulrika nedroši uzlokoja sēdošos, cerot, ka viņas teiktais nav izklausījies pēc galīgiem pekstiņiem.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 05.06.2008 10:49

Tatjana atzinīgi pamāja uz Ulrikas teikto: "Jā, tas pat izklausās pēc tā, kas notika. Atliek tikai noskaidrot, kas ir šis signāls."

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 05.06.2008 12:23

- Lūk, tieši sakarā ar šo signālu es arī pieminēju spēkus, - viņa uz mirkli apklusa, lai noformulētu līdz galam domu. - Jautājums, kas mani nomoka, ir par to, kas šo signālu ir raidījis. Pasaule, kā daļa esam, vai daudz, daudz konkrētāki pirksti, kas pieder cilvēkveidīgajiem, - šī doma nemaz nelikās priecīga.
- Bet nu jā, laikam, ka labāk ir neaizmālēt baltos plankumus ar kaut kādiem vājiem minējumiem, bet pagaidīt, kamēr uzradīsies kāds, kuram beidzot nebūs slinkums atbildēt. -

Iesūtīja: Elony ; laiks: 05.06.2008 12:33

Vai tad es teicu ko citu? Alekss sadroniski pasmīnēja.
"Jā, pareizi. Mūsos ir šis gēns, tāpat kā citos cilvēkos, jādomā arī manā dēlā. Un tomēr ne visos, kam šis gēns ir notika pārvērtības. Nevis veseli četri, bet tikai četri. Es gan vairāk sliecos domāt, ka tas ir no dabas, bet nedrīkst izslēgt arī sprātīgu iejaukšanos." viņs runāja.
"Tas nozīmē, ka mūsu elfu gēns ir īpašāks kā citiem. Intuīcija, vai kas cits, to vēl noskaidrosim. Ja tā padomā, tad šeit tiešām ir jēga no tām analīzēm. Vajadzētu noskaidrot, vai mūsu genoms kaut kā atšķiras no citu elfu genoma. Domājams, ka pamatā nav šaubu, ka pārvērtību izraisītājs ir saistīts ar Asinsupi un gaidāmo lielo nelaimi. Manuprāt būtu vēlams uzzināt, kas tieši tas ir. Gan tāpēc, ka tas var dot labāk saprast, kāpēc mēs pārvērtāmies, gan tāpēc, ka man negribas gaidīt ko katastrofālu, dzīvojot par to neziņā."
Alekss apklusa, apdomādams visu pārrunāto.
"Jums, Ulrika, taisnība, ka izteikt kaut kādas teorijas pagaidām ir bīstami, bet lai spētu uzsākt operatīvo izmeklēšanu, bez versijām, to izstrādēm un pārbaudēm neiztikt. Tiesa, aizrauties ar tām gan nedrīkst, piekrītu."

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 05.06.2008 12:43

Pēc pirmajiem Aleksandra vārdiem Tatjanas prātā atausa vīzija, ko viņa bija piedzīvojusi komisāra kabinetā un viņa ierunājās mazliet citā balsī:
"Un tu nesen jautāji, vai tavs dēls arī nekļūs par elfu un tev tika atbildēts, ka visticamāk nē, bet, ja viņš atradīs tādu pašu dzīvesbiedri, tad viņu bērni varētu izrādīties elfi?"

Pēc mirkļa viņas skatiens noversās no Aleksandra pētīšanas.
"Es vēlētos palabot." viņa ierunājās sava normālajā balsī "Nepārspīlēsim. Nekur nav teikts, ka tā būs nelaime. Tās būs pārmaiņas, kuru sekas pašlaik nav paredzamas, būs tās labas vai ļaunas."

Iesūtīja: Elony ; laiks: 05.06.2008 13:07

"Tā reizēm runā arī par 2. Pasaules karu. Kas vienam nelaime, citam lielas pārmaiņas, iespējams, uz labo pusi. Vienalga, es vēlos zināt, kas tieši būs, lai kā to uzlūko." atteica Alekss.
Kad Tatjana savādi ierunājās par viņa dēlu, Aleksandrs sarauca pieri.
"Iespējams, ka tā arī bija... " viņa tonis bija mainījies, kļuvis vēsāks, piesardzīgāks.
"Kāpēc tik savāds jautājums?" vīrietis vērīgi uzlūkoja Tatjanu. Viņš centās saprast, kā viņa var zināt par šo sarunu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 05.06.2008 13:11

"Tāpēc, ka es šodien jautāju to pašu. Par savu meitu. " Tatjana atbildēja arī uzlūkojot Aleksandru.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 05.06.2008 13:34

"Skaidrs." Alekss nosprieda, ka komisārs laikam būs izpļāpājies. Vispār jau nebija svarīgi...
"Vai komisārs tev teica, to pašu ko man?" viņš pajautāja citā tonī. Ne ar līdzjutību, drīzāk ar skumju sapratni.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 05.06.2008 13:42

Tatjana skumji pamāja: "To pašu. Un tobrīd tieši redzēju kā tev tiek paziņots tas pats, kad tu jautā."

Iesūtīja: Elony ; laiks: 05.06.2008 13:51

"Atvaino, es tevi nesapratu." Alekss atkal sarauc pieri.
"Ko nozīmē - redzēji?"
Viņam ienāca prātā, ka varbūt skatijās ierakstu, bet tas likās nepareizi. Vai atkal šeit iejaukts kaut kas dīvains un maģisks?
"Lūdzu, paskaidro." viņš piebilda, jo negribēja, lai saruna pārvēršas pratināšanā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 05.06.2008 13:57

"Es to nosauktu par vīziju." Tatjana paskaidroja to, ko pašlaik atzina par patiešām pastāvošu faktu, nevis iedomu "Un tā nebija pirmā, bet tas jau vairs nav tik svarīgi..."

Iesūtīja: Elony ; laiks: 05.06.2008 14:06

"Tu gribi teikt, ka spēj redzēt sapņus arī nomodā?" Alekss pārjautāja.
Tad sevi mazliet palaboja.
"Gribēju teikt, tādus sapņus kā par tiem portāliem un Asinsupi." viņš mazliet apdomājās. "Vai arī tu redzi lietas no pagātnes, kā rādās. Jo es par to runāju vakar, bet tu to redzeji šodien. Lūk, tas gan ir tas, ko var apzīmēt par maģiskām spējām." viņš atļāvās pasmaidīt. Tad aizdomājās un mainīja tematu.
"Lai gan... es nezinu, vai būt elfam ir labāk kā cilvēkam. Pagaidām vēl nevaru izteikties skaidri. Protams, paaugstinātā veiklība, garā dzīve un citas īpašības ir saistošas, bet šajā pasaulē tas vien neko nenozīmē. Es nevaru teikt, ka gribētu lai mans dēls ir elfs, es tikai zinu, ka negribu pieredzēt, kā viņš manu acu priekšā pieaug, noveco un mirst. Kas tāds nav jāpiedzīvo nevienam no vecākiem."
Alekss skumji nopūtās.
"Tatajana, jādomā, ka tava meita dzīvo ar tevi, tāpat kā citi ģiemens locekļi. Vai viņi zina?"
Aleksandrs paskatijās arī uz somieti. Viņa bija vēl jauna - studente. Jādomā, ka Ulrikas radi ir dzimtenē. Pagaidām viņai par to nav jāuztraucas.
Bet Aleksam pašam? Mjā, šādā situācijā būt vientuļam šķirtenim nav nemaz tik slikti.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 05.06.2008 14:14

"Jā, rādās, ka es redzu gan nākotni, gan pagātni." tālākais Aleksandra teiktais Tatjanu pārsteidza un viņa ciešāk lūkojās vīrietī:
"Tieši šīs domas, par garo dzīvi un sava bērna nāves piedzīvošanu, mani nomoca jau kopš brīža, kad uzzināju cik ilgi es dzīvošu, ja tā būs dabiska nāve. Tas ir vairāk nekā mokoši. Un to ir grūti pieņemt. Laikam mums abiem darbojas viena un tā pati vecāku domāšana. Drīzāk bailes zaudēt savu bērnu." viņa atzinās.
"Es dzīvoju kopā tikai ar meitu un šodien visu izstāstīju, jo viņa būtu izmaiņas pamanījusi un slēpt tās iemeslus būtu bezjēdzīgi. Un tā arī bija, pietika ar vienu skatienu, lai viņa saprastu, ka esmu mainījusies." Tatjana atcerējās šīrīta sarunu ar skumju smaidu.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 05.06.2008 15:06

"Tad tu esi īsta pareģe. Cik es spriežu, tad es varu vienīgi labāk nojaust kurš pret mani ir naidīgi noskaņots. Un kopumā intuīcija darbojas labāk. Lai gan laba intuīcija piemīt arī citiem, kaut vai pašam komisāram." viņš pastāstija.
Aleksandrs īsti nezināja, kā lai tēmu par bērniem turpina.
"Man ir vieglāk - dēls dzīvo pie mātes. Domāju lēnām pazust no viņa dzīves. Viņam jau ir 10 gadu, viņam ir patēvs. Ja es nejaukšos viņa dzīvē, viņš mani aizmirsīs un viņam nebūs par to jāzina.
Tev ir grūtāk... cik meitai gadu?"

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 05.06.2008 15:42

"Meitai būs 7 un savu tēvu viņa ciest nevar, tāpēc, es pat necentīšos no viņas dzīves pazust šādā drastiskā veidā. Man ir paveicies ar bērnu, kurš spēj saprast arī pieaugušo sarunas un uzvesties atbilstoši tam. Bet, ko nu par to." Tatjana smaidot secināja.

"Un kā ar Tevi un ģimeni Ulrika?" viņa pieversās studentei, jo gribēja zināt arī viņas domas par notiekošo.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 05.06.2008 16:18

Viņiem abiem bija ģiemenes. Bērni, bijušie vīri un sievas, bet izskatījās, ka viņi to ir gatavi tik viegli palaist. Tatjanas jautājums viņu iztrūcināja.
- Man? Vecāki ir Somijā, tā kā ar to nav problēmu, - viņa bija patstāvīga jauna sieviete, kur vadīja savu dzīvi pa labi sagatavotām sliedēt. Bet prognoze, ka viņas vecāki aizies ātrāk, nekā viņa, Ulriku neiepriecināja. Vectēvam mīļākais tosts vienmēr bija bijis: "Novēlu tev, Jāsõn, lai tu nomirtu pirms saviem dēliem. Lai dabā saglabātos pareizā kārtība un vecākiem nebūtu jāapglabā savi bērni". Viss būs tā, ka dabā iekārtots. Tikai sīka domiņa pazibēja meitenes prātā, ka viņa nekad negribētu sev bērnu.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 05.06.2008 16:42

Paveicies? Varbūt.
Bet tas nemaina faktu, ka visdrīzāk Tatjana vienalga dzīvos ilgāk par savu meitu.
Un kā tas būs, ja ja redzi kā bērns, ko mīli tavā acu priekšā kļūst ārēji tikpat vecs kā tu, tad vecāks, slimāks un mirst?
Tad jau labāk to neredzēt.
Ar vecākiem ir vieglāk. Viņus pārdzīvot ir dabīgi. Kā jau teica Ulrika - nav problēma. Tiesa, intresanti, kā viņi to uztvertu.
Alekss aizgaiņāja drūmās domas.
"Tad ko tu redzēji nākotnē?" viņš atkal jautāja Tatjanai.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 05.06.2008 16:54

"Nākotnē es redzēju kaut ko, kas vairāk saistīts ar mani pašu, ja vien tas nebija sapnis, un atļaušos to sīkāk nekomentēt." atbildējusi Aleksandram, Tatjana aizdomājās par to, ka Ulrikai šobrīd ir visizdevīgākā situācija, kaut gan no Rasas viņa atteikties negrasījās.

"Vai jūs jau esat domājuši par to, kā pavadīsiet savu dzīvi tālāk?"

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 06.06.2008 08:26

- Tālāk? Saliekot kopā visus punktiņus, es nebūtu pārliecināta par to, ka būs kaut kāds "turpmāk", - viņa drūmi novilka. Šādās situācijas kaut kas vienmēr notika greizi. Un, ja pieņem, ka viņiem ir kaut kas jāpaveic, kaut kas liels vai kaut vai mazs, tad iznākums nav paredzams.
- Bet es ceru vēl kādu reizi aizbraukt uz mājām. Es zinu, ka tur ir mana īstā vieta, - tā nebija ne nolemtība balsī par neizbēgamu likteni, ne drūms pareģojums. Tā bija vienkārša, cilvēciski elfiska vēlme atgriezties pie dabas.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 06.06.2008 08:48

"Nu, ja personiski, tad lietai nav svarīgi." Alekss noteica.
"Domāju, ka tiešām kaut ko plānot par mierīgu elfa dzīvi ir pāragri. Vienīgais, kas man nepatīk, ka šie Pilsētas Sardzes aģenti uzskata, ka tā nav viņu problēma... Lai nu paliek.
Ja jau viņi atstāj to mūsu ziņā, tad tā arī darīsim."
Lai ko arī teiktu komisārs, šis tomēr nebija iepazīšanās pasākums. Abas sievietes likās stipra rakstura, kas neilgojas pēc sirds izkratīšanas. No Tatjanas lielākā atklātība laikam bija par meitu, tāpat kā viņam par dēlu.
Aleksam pagaidām nebija iebildumu sadarboties ar Ulriku vai Tatjanu, tāpēc viņam ko īpasi jautāt negribējās.
Viņš alka pēc iespējas ātrākt sākt rīkoties, veikt izmeklēšanu, atgriezties savā elementā.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 06.06.2008 12:35

Durvis atvērās. Pareizāk, tās atvēra viens no Pilsētas sargiem, ielaižot telpā pēc izskata spriežot jaunu sievieti paspicām ausīm (kas varēja liecināt par piederību elfiem). Viņai bija gari zeltaini blondi mati zirgastē, ko kopā saturēja sudraba sprādze, kuras apvidū matos bija iepītas dažas dīvainas zilganas spalvas (un viena balta ar dažām gaiši brūnām svītrām), gaiši sūnzaļas acis, kuru skatiens liecināja par daudz lielāku dzīves pieredzi un kareivīgumu, nekā varētu gaidīt no šādas būtnes, zaļi uzroči un topiņš, un baltas, vieglas, brīvas bikses no smalka, neburzīga auduma (kurš tomēr bija dabīgs). Kājās bija vieglas ādas sandales.

Pēc viņas iegāja arī sargs (kurš arī bija elfs).
— Iepazīstieties, Anvena. Un tie būtu Tatjana Gulbe, Aleksandrs Volkovs, Ulrika Hensena. Drošība un miers, — viņš pats atvadījās, — lai jums jauka diena.
Un aizdevās.

— Sveicināti, — Anvena īsi pamāja ar galvu un nopētīja klātesošos, — jūs vēlējāties tikties ar Alastoru?

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 06.06.2008 14:47

Sarunu pārtrauca kādas sievietes parādīšanās. Ulrika viņu uzmanīgi nopētīja un atzina par visai savāda paskata. Un vēl viņai no viņas bija mazliet bail.
- Labdien, - meitene atņēma sveicienu.
- Jā, nu... - Ulrika uzmeta nogaidošu un nedrošu skatienu pārējiem un turpināja. - Vēlējāmies, - cik nu to var saukt par vēlēšanos, cik par nepieciešamību.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 06.06.2008 15:45

"Drošība un miers arī jums." Aleksandrs pielieca galvu.
"Mums ir jārunā ar Alastoru par Asinsupes pieaugumu un dažiem ciitem jautājumiem, piemēram portāliem." viņš pateica.
Viņam likās, ka nepasakot neko, dižais druīds Alastors var nevēlēties tikties. Vajadzēja viņu ieintersēt.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 08.06.2008 22:36

Nolūkojusi Anvenu un pieklājīgi viņai uzsmaidījusi, Tatjana atzina, ka šī elfiete ir varen pievilcīga, iespējams pat magnētiska būtne.
Aleksandrs un Ulrika bija atbildējuši uz sievietes jautājumu, tāpēc Tatjana atļāvās pajautāt sekojošo:
"Vai mēs drīkstam Alastoru satikt, un kad?"

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 08.06.2008 22:58

— Tūlīt pat, ja vēlaties, — Anvenai bija patīkama un melodiska balss, — es jūs varu līdz viņam aizvest. Tiesa, viņš pēdējā laikā ir visai maz… runājams. Bet jūs varat mēģināt.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 09.06.2008 01:38

"Vēlamies gan, tūlīt pat." Tatjana atbildēja un klusībā cerēja, ka sanāks izspiest no šī, šobrīd nerunīgā, Alastora vismaz kaut kādu informācijas drusku.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 09.06.2008 07:14

Alekss piecēlās.
"Mēs tomēr pamēģināsim parunāt ar viņu. Domājams, ka viņam būs interesanti, tas, ko gribam teikt."
Tas gan nebija īsti godīgi, jo Alekss nezināja, kad druīdu intersē un kas ne, tomēr pagaidām rādijās, ka šeit iet runa, kas ietekmē visas mītiskās tautas, varbūt arī visus cilvēkus. Un tik svarīga lieta būtu jāinteresē ikvienu, jo īpaši elfu druīdu ar iektemi uz cilvēku iestādēm.
Viņš bija gatavs doties ceļā.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 11.06.2008 18:58

— Skaidrs. Nāciet līdzi, — Anvena apgriezās un devās ārā pa durvīm.
Tos, kas nāca līdzi, viņa noveda pazemes garāžā (kurā atradās melnie Pilsētas sardzes transportlīdzekļi, galvenokārt džipi, bet arī pāris busiņi un viena vieglā mašīna — hečbeks, neraksturīgi ielās redzamajam, visi transportlīdzekļi bija tīri, bez neviena netīruma) un devās pie tās tālākajā galā stāvoša tumši zaļa busiņa (kurš bija tikpat tīrs). Tam bija četras durvis — vadītājam, viņa blakussēdētājam, un divas pašā aizmugurē. Katrā sānā vairāk uz aizmuguri bija pa mazam, tumšam lodziņam. Aizmugures durvīm arī bija tumši logi. Anvena atslēdza busiņu, un atvēra durvis, lai pārējie varētu iekāpt.

(OOG — jums vajadzētu norādīt, kurš iet sēdēt priekšā un kuri — aizmugurē.)

Iesūtīja: Elony ; laiks: 11.06.2008 19:35

Aleksandrs bez vārda runas sekoja elfai.
Viņš izvēlējās sēdēt priekšā, taču pirms apsēdās, pārlaida skatu, vai kāds neslēpjas aizmugurē.
Tikai tad, kad bija drošs, apsēdās blakus vadītājai, jo no šīs vietas ir plašāka pārredzamība apkārt.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 11.06.2008 20:20

Busiņa aizmugurē atradās kaut kas līdzīgs nelieliem skapīšiem, pie griestiem nodalījumi ar durtiņām vietā, kur pasažieru autobusam būtu bagāžas plaukti, un no abām sienām izvilkti guļamplaukti uz kuriem varēja ērti apsēsties kā uz soliem (kā vilciena kupejā). Izskatījās, ka autiņš ir pielāgojams visdažādākām darbībām, vai ar to pārvadā pasažierus, vai motociklus, vai citu kravu. Vadītāja kabīne no kravas telpas bija nošķirta tikai daļēji, tā kā varēja ērti pārvietoties un sarunāties starp abām.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 12.06.2008 09:08

Ulrika sekoja bez vārda runas. Un ko gan viņai tur bija daudz ko iebilst?
Jau atkal garāža un tie paši, pavisam neuzkrītošie, melnie busiņi. Redzēdama, ka Aleksandrs visai ērti ierīkojas blakus vadītājam, viņa, savukārt, iekāpa aizmugurē un apsēdās uz tās lāviņas, kura atradās vadītaja pusē. Godīgi sakot, viņa jutās visai nogurusi, tāpēc pusguļus atlaidās uz platā sola un mierīgi pievēra acis.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 13.06.2008 12:41

Tatjana pamāja un devās līdzi pārējiem. Busiņš šķita pat ļoti pazīstams pēc dīvainā modeļa, taču krāsa bija cita un varbūt arī vēl kaut kas , bet stipri atgādināja iepriekš braukto.
Tatjana iesēdās aizmugurē, tuvāk Ulrikai, bet tā, lai netraucētu, un ērti iekārtojās braucienam.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 13.06.2008 16:51

Aleksandrs brauciena laikā vēro apkārtni, vēro vai viņiem neseko un tādā garā. Tomēr nevelta tam tādas pūles, lai viņs liktos nervozs vai slimīgi aizdomīgs.
"Man stāstija, ka jūsu organizācija ņema dalību pie tā, lai integrētu mani elfu vidū, vai ne? Tas ir, Pilsētas Sardze jums ko tādu lūdza. Vai jūs bieži mēdzat izdarīt tādus pakalpojumus?"
Viņš domāja, ka būtu lietderīgi uzzināt par šiem ļaudīm pēc iesppējas vairāk. Kaut vai nedaudz,

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.06.2008 21:59

Aleksandram šķiet, ka neviens neseko.

— Pakalpojumus? Tas nav īsti pakalpojums, tā ir sadarbība, jo tas bija arī mūsu interesēs. Nev tādas organizācijas, vismaz ne jūsu izpratnē. Savs kontaktu tīkls ir, tas gan, un dažkārt, kad vajag, Alastors mēdz šo to arī izmantot, drīzāk esam kā banda. Tomēr mēs pārāk bieži neiejaucamies notiekošajā.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 14.06.2008 22:07

"Kādā ziņā tas varbūt jūsu intersēs?" Aleksndrs pieklājīgi apvaicājās.
"Jo nez vai jums ir tik būtiski, ka pieaug elfu skaits par vienu personu. Tiesa, ja jūs labprātāk saucat sevi par bandu, nevis organizāciju, tas liecina par savādu pieticību."

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 14.06.2008 22:14

— Pats visu redzēsiet, — Anvena nosmīnēja, — katrs elfs ir svarīgs, gluži kā citu rasu pārstāvji. Un mūsu ir maz. Turklāt, ja laikā nepiešķirtu atvaļinājumu, tad jums rastos problēmas ar darba pienākumu izpildi, kas savukārt radītu jūsu darba devēju neveselīgu interesi par jums. Kas, kā jūs saprotat, nebūtu labi ne jums, ne mums.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 15.06.2008 08:29

"Es saprotu." Aleksandrs palocīja galvu un vairs neko nejautāja, jo saprata mājienu.
Lai nu kā, šis tas bija uzzināts un tas jau bija sākums. Viņš turpināja vērot apkārtni un domāja, kā tieši runāt ar šo Alastoru, kamēr viņi turpināja bruakt mašīnā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.06.2008 13:27

Tatjana uzmanīgi noklausījās sarunu neko citu nejautājot, jo Aleksandrs it kā visu vajadzīgo noskaidroja. Viņa centās skatīties un iegaumēt ceļu, ja nu kādreiz noder...Turklāt arī viņa centās izdomāt kā un ko jautāt pašlaik nerunīgajam Alastoram.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 16.06.2008 21:43

Tikmēr busiņš pa Brīvības gatvi bija izbraucis ārā no Rīgas un devās tālāk pa Rīgas-Siguldas šoseju projām. Kā tur inspektors bija teicis? Pilsētas Sardze ir vienīgā organizācija, kuru mītnes darbojas pilsētās.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 16.06.2008 22:06

"Uz kurieni tieši mēs braucam?" Aleksandrs garalikti pavaicāja.
Būtiska informācija tā nebija, bet kaut kādā ziņā arī klusēšana bija nomācoša.
Viņš jutās krietni labāk šeit - ārpus lielpilsētas smoga un indēm. Nez, kā elfi spētu dzīvot tādās pilsētās kā Maskava, Ņujorka, Londona...
Visdrīzāk nespēj un nedzīvo.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 20.06.2008 06:44

Kļuva interesantāk. Ārpus pilsētas...Bet tāpat viņiem visiem bija atvaļinājums un vai nav vienalga kad atgriezties un kur doties? Aleksandrs pacentās uzdot vajadzīgo jautājumu, tāpēc Tatjana gaidīja atbildi. Varbūt viņus vedīs uz mežu? Tas būtu pavisam jauki, vismaz pēc pilsētas putekļiem un drazas.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 20.06.2008 19:47

Anvena tikai nosmaidīja. Likās, ka busiņš virzījās Gaujas Nacionālā parka virzienā. Vienubrīd tas nogriezās uz šaura celiņa, kas bija koku ieskauts, tomērf visai gluds, un tā tika nobraukti vēl kādi kilometri. Beigās busiņš nogriezās vēlreiz un izbrauca uz alejas, kuru ieskāva neredzēti lielu koku rindas. Nobraucis vēl kādu puskilometru pa šādu zaļu gaiteni (jo saules gaismas stari, kuri slīpi stīgojās, te nonāca tikai cauri koku lapu klājienam tur augšā — patiesībā neaizmirstams skats) busiņš palēnināja tempu, līdz nobrauca malā un apstājās starp kokiem. Pasažieri ievēroja, ka turpat stāv novietoti vairāki Hārliji (motocikli), pietiekami viegli, lai varētu likties, ka tas nav gluži rokeru iecienītais variants. Pie tam ādas daļas moticikliem bija brūnas (nekrāsotas), nevis melnas. Nezin kādēļ tos gribējās saukt par hipijiskiem. Varbūt pie vainas bija krāsainas spalvas, dīvainas virtenītes, un tamlīdzīgi atribūti, ar ko moči bija apkarināti?

— Tālāk — kājām, — noteica Anvena un izslēdza dzinēju.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 20.06.2008 20:13

Vieta bija skaista, to Aleksandrs noliegt nevarēja. Tomēr viņa prāts bija pārāk racionāls un virzīts uz praktisko. Viņš gan spēja saprast, kāpēc tie izvēlējās šo vietu par savu apmetni.
Kad viņi izkāpa ārā, Aleksandrs juta svaigo gaisu. Vairāk, kā jebkad agrāk. Likās neticami, ka viņš vispār bija spējis tur dzīvot — Rīgā. Alekss paskatījās uz motocikliem un tad uz Anvenu.
"Smēķējam zāli?" viņš ar ironiju pajautāja, atceroties arī zīmogu ar kaņepi.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 25.06.2008 09:06

Kad viņi beidzot apstājās, Ulrika izkāpa no busiņa un tīksmi izstaipījās. Pavadone paziņoja, ka tālāk būšot jāiet kājām, pret ko meitene nemaz neiebilda, jo brauciena laikā bija krietni nogulējusi sev sānus.
Skatiens pārslīdēja motocikliem un uzacis viegli saraucās, konstatējot vieglumu un krāsainību, kas tur valdīja. Bet, kāda gan viņai daļa ar ko kurš braukā? Tāpēc paraustījusi plecus, Ulrika pielika soli, lai neatpaliktu no pavadones.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 29.06.2008 00:57

— Daži smēķē… elfu zāli, — Anvena atteica, — šī nav gluži tā kaņepe, kuru jūs domājat, bet atsevišķa pasuga.
Atstājuši busiņu (Anvena pat īsti nebija papūlējusies to aizslēgt), viņi devās tālāk pa ēnaino aleju. Drīz vien tās galā atspīdēja gaisma, kas liecināja, ka četrotne tuvojas klajākai vietai. Tikmēr jau šeit atstatumi starp kokiem bija kļuvuši lielāki, un apkārtne vairs nebija krēslaina — saules gaisma lauzās cauri koku lapotnēm, veidodama saulestīkla rakstu uz apbirušās takas, pa kuru nācēji mēroja savu ceļu. Drīz viņi iznāca saulainā klajumā, tieši miegu uzdzenošās pēcpusdienas saules staros, kur līdzšinējo paklāju nomainīja zāle. Tālākajā klajuma galā atradās milzīgs dižozols, kura lapu paēnā pie stumbra kāds sēdēja. Nogājusi apmēram trešdaļu līdz turienei pa klajuma vidu, Anvena apstājās un pagriezās pret līdznācējiem.
— Lūk, tur ir Alastors. Veiksmi.
Pamājusi ar galvu ozola virzienā, viņa pati devās uz otru klajuma malu, kur koku ēnā bija apmeties bariņš tīri hipijiska izskata jauniešu (acīmredzot motociklu īpašnieki) un pievienojās viņu kompānijai.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 03.07.2008 11:32

Tatjana izbaudīja sajūtu, ka būs jāiet ar kājām, nevis jābrauc ar mašīnu, kas šajā īsajā laika perioda jau bija apnicis, drīzāk traucējis un nepaticis.
Smaidot nolūkojusi močus, Tatjana sekoja visiem, klusēdama un baudīdama apkārtnes dabas spēku. Pēdējā laikā viņas prātā kristalizējās arvien jauni un jauni termini, agrāk īpaši nelietoti.
Alastors, viens pie koka, izskatījās skumji. Nezin kāpēc viņai tā likās, taču vēl šīm sajūtām nāca klāt tāda viegla becerība un bailes, ka vienīgais izziņas avots varētu vienkārši nerunāt vai runāt mīklās un rīmēs, kas viņiem, galīgi jauniem elfiem, varētu būt pagrūti saprotamas.
Tomēr viņa šīs sajūtas, kā labi bija iemācījusies, atļavās aizmirst un droši devās klāt Alastoram, lūkojot kāds viņs īsti izskatās un, ko darīs viņu klātbūtnē.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 03.07.2008 13:06

"Skaidrs..." noteica Aleksandrs. Lo citu gan viņš būtu varējis teikt?
Viņš mierīgi gāja kopā ar sievietēm... vai pareizāk teikt elfām? Eh, nav jau svarīgi.
Aleksandrs ar skumjām juta, ka nekad agrāk tā īsti nav novērtējis dabas skaistumu. Viņam bija jākļūst par citai rasei piederīo, lai saprastu, ka tas ko darinājuši cilvēki, nekādīgi nevar pārspēt to, kas veidojies zemes spēka iespaidā.

Kad Anvena devās prom un viņi trijatā gāja pie Alastora, Aleksandrs nodomāja, cik tas ir sirreāli.
Viņš, tērpies uzvalkā un melnās kurpēs, ar platmali rokā un ieroci makstī padusē, brien pa zāli, lai tiktos ar elfu druīdu, kopā ar somu elfieti un tumšo elfieti.
Pat ja tu domā, ka dzīvē esi redzējis visu, tu vienalga vari būt izrādījies neredzējis neko.
Kad viņi jau bija tuvu, Aleksandrs uzrunāja zem ozola sēdošo.
"Drošība un miers jums, Alastor, elfu druīd. Esam nākuši, lai lūgtu jūsu padomu un palīdzību."
Varbūt ka tas bija diezgan savādi teikts, vismaz pēc paša Aleksandrs domām, bet likās, ka šajā situācijās, tādi vārdi iederas.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 06.07.2008 21:51

Druīds izskatījās pēc vīrieša labākajos gados, kas elfam bija cienījams vecums. Gluži kā Anvenai, elfu pirmā pamanāmākā pazīme nebija apslēpta — ausis bija visai redzamas. Vēl viņam bija gari, balti mati, kuri bija sapīti līdz celim garās bizēs, kuru galos bija iepītas spalvas, viegls, dzintarbrūns tērps (cauri kuram varēja apjaust, ka druīdam ir labi attīstīta muskulatūra), un kaklā karājās kaut kas, kas izskatījās pēc liela, noslīpēta dzintara, kas, kā likās, viegli spīdēja medusdzeltenā krāsā. Kājas bija basas, tomēr blakus pie ozola zemē iespraustajam zarainajam spieķim atradās arī sandaļu pāris.

Ja Alastors arī bija dzirdējis sveicienu, tad nekāda tūlītēja reakcija nesekoja. Viņš turpināja sēdēt, kā sēdējis, ar aizvērtām acīm.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 07.07.2008 07:54

Aleksandrs, apstājās pāris soļus no Alastora un sašķobīja lūpu.
Vai druīds vispār dzirdēja, ka viņu uzrunā?
Aleksandram negribējās atkārtoties, tāpēc viņš, uzrāvis uz augšu uzaci, paskatijās uz abām sievietēm, sak varbūt viņām ir kāda ideja, ko tagad iesākt.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 08.07.2008 17:43

Iesākumam Tatjana nopētīja Alastoru un, kad viņš neatsaucās Aleksandra sveicienam, viņa paraustīja plecus.
Novilkusi savas elegantās, melnās botiņas, sieviete tās novietoja netālu no Alastora apaviem un apsēdās druīdam blakus zālītē, mierīgi gaidīdama, kad viņam labpatiksies pievērst viņiem uzmanību, pati tajā pašā laikā aiztaisot acis un izbaudot visu sev apkārt esošo.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 09.07.2008 18:43

Nu ko, man ir atvaļinājums.
Aleksandrs sarkastiski nodomā. Viņš atšņorēja kurpes, novelk tās un savas zeķes un apsēžas Taņai otrā pusē.
Viņš neko nesaka, tikai raugās tālumā, uz kokiem, kur beidzas klajums. Domas veltās nedaudz pašreizējajai situācijai, cik tā muļķīga un visai lietai kopumā. Bet tad viņš atslābinās un aizklīst maznozīmīgās domās par kokiem, to lietderību, tad par to, cik labi būtu iegādāties sev māju kaut kur laukos.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 17.07.2008 15:04

Ulrika izdarīja tāpat — nosēdās zālē. Un, tieši tāpat kā pārējie, zaudēja realitātes izjūtu, kā aizmiegot. Tomēr prāts turpināja darboties, turklāt visai apzinīgi.

Lai kas kuram arī nerādītos, beigās visi nonāk turpat.

Debesis ir tumšas. Visai tuksnesīga ainava — klintis, vulkāniskā aktivitāte. Druīds ved trijotni uz kādu plakankalni.

Klintīs zemē ir plaisas, caur kurām redzama sarkana atblāzma, kaut kur veidojas lavas tērcītes, šur tur no zemes un uzkalniem kaut kas izvirst. Līkas un, kā šķiet, nepareizas, dīvainā leņķī pret zemi novietotas klinšu smailes papildina ainavu. Un tā visi ar druīdu piekšgalā devās pa kārtējo klinti uz augšu, paceļoties līdz ar augstāko klinšu līmeni. Pāri kraujai pavērās tumša, ar sarkanu spīdumu un plaisiņām izraibināta ainava. Klintis drūmi slējās uz tumša/oranžīga (atkarībā no debesīm) fona.

Augšā nav tik karsti, kā pie zemes, ir pat visai patīkams, vēss vējiņš. Tur nav nepatīkami atrasties. Un gaiss arī ir svaigs.

Šeit Alastors pagriežas pret līdznācējiem. Ja ir jautājumi, tad ir īstais brīdis tos uzdot.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 23.07.2008 11:38

Akārtnes ainava aizrāva un biedēja reizē, un Tatjana sajutās mazliet jocīgi, jo tajā pašā laikā pārdomāja visu to, ko tika redzējusi mirklīti iepriekš. Alastora žests, kas aicināja uz jautājumu uzdošanu, lika pat mazliet satrūkties, jo viņa bija jau saņēmusi atbildes uz jautājumiem, tomēr, nevarēja zināt, ko zināja pats Alastors.
"Ko Jūs zināt par visu pašlaik notiekošo? Asinsupi un citiem sīkumiem?"

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 30.07.2008 21:29

Alastors nopētīja visus trīs elfus. Tad viņš, vērsdamies pie visiem trim, pirmo reizi pa visu šo laiku ierunājās: — Drošība miers un līdzsvars arī ar jums. Pirms es atbildu, jūs varētu pastāstīt visu, ko esat uzzinājuši. Grēks otrreiz atkārtot to pašu.
Druīds viegli pasmaidīja, kamēr aiz viņa muguras kaut kur tālumā, slīpi pāri debesjumam, atstādams aiz sevis garu, ugunīgu asti, nokrita meteorīts, tā arī beigdams savu eksistenci turpat atmosfērā. Balss viņam bija zema un visnotaļ patīkama, kas Ulrikai un Tatjanai lika noskriet skudriņām pār muguru.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 31.07.2008 05:52

Aleksandrs skatījās uz druīdu. Savāds vīrs, bet tādam tam laikam arī bija jābūt.
Un jāteic, ka visas šīs pārmaiņas ap viņiem, lai arī laikam ilūzija, tomēr bija satraucošas. Un draudīgas arī. Šī aina, kas viņiem pavērās... vai tai bija tikai simboliska nozīme? Vait ā bija tāla pagātne? Vai varbūt - tuva nākotne?
Viņš nejautāja neko, jo Tatajana jau bija paspējusi pajautāt.
Kad Allastros atbildēja, Alekss apdomājās, kā vislabāk būtu paskaidrot.
"Mēs zinām, ka Asinsupe pieaug līdz ar pasaules postu un ļaunumu. Pēdējos gados tā strauji pieaug. Bet rādās, ka tuvākajā laikā var notikt kas tāds, kas var likt tai ļoti strauji pieaugt. Kas ļoti iespaidīgs un laikam arī slikts šau pasaulei. Un mums liekas, ka Asinsupe ir saistīta ar portālu... vai portāliem. Ka tad, kad Asinsupe sasniegs savu maksimumu, tad portāls atvērsies, vai arī to būs iespējams atvērt.
Tāpat mums liekas, ka Asinsupei ir kāds sakaras ar mums, to, ka mēs pārvērtāmies tieši tagad un visi reizē. ka kaut kas aktivizēja to, kas bija mūsus."
Viņš nezināja, vai izteicās pietiekami skaidri un pareizi. Šīs tēmas bija ārpus visa, ko viņš uzskatīja par normālu. Tomēr īsumā tas bija galvenais, ko viņi zināja... vai ko pieņema par pareizu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 03.08.2008 23:02

Tatjana savā ziņā bija pārsteigta, jo šķita, ka noskaidrojusi daudz, daudz detaļu. Bet, protams, bija vēl daudz, daudz, daudz vairāk.
"Es zinu, kā mūsu pasaule izskatīsies ļaunākajā, normālā un pavisam labā variantā. Zinu, ka mūsu sapņos redzētās arkas ir portāli un zinu arī to, ka spēks, kas laužas iekšā mūsu pasaulē, vai meklē sev izeju kaut kur no tās vietas, kur ir viņš pats var notikt tādā gadījumā, ja ļaunums un sliktās lietas pasaulē turpinās būt lielākā pārsvarā nekā labais. Līdzīgi kā ar ozona slāni. To bojā visādas ķīmijas un izveidojas caurums pa kuru tiek iešā kaitīgie UV stari. Gluži tāpat notiks ļaunākajā variantā, tikai, protams, aizvietojot terminus mana piemērā." sieviete paskaidroja to, ko atcerējās un centās iedomāties to, ko pati varētu būt aizmirsusi, tomēr pievērsdama uzmanību tam, ko teiks kāds no biedriem vai pats Alastors.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 04.08.2008 09:08

Kas to būtu domājis, ka druīdi patiešām eksistē? Bet nācās vien noticēt, kad pēcpusei piezemējoties sulīgajā zālē, iztēli pārņēma spilgtas krāsa un nekad neredzētas ainas. Vulkāniskais sarkanums ļoti atgādināja kaut ko jau reiz skatītu, bet līdz galam tik pat neizprastu, kā viņas pašas pārvērtības.
Ulrika gāja Alastoram pa pēdām, negribēdama to īsti darīt, bet tajā pašā laikā saprazdama, ka citas izvēles nav. Bail. Par spīti veselajam saprātam un loģikai, pašsaglabāšanās instinkts kauca, kā policijas sirēna, un normierinājās tikai pēc tam, kad druīds ierunājās. Dīvaini, ka viņam ir tik patīkama balss.

Drošība, miers un līdzsvars. Drošība, miers un līdzsvars. Šeit? Šajā biedējošajā ainavā vārdi izklausījās smieklīgi un tikai Alastors tiem piedeva jel kādu ticamību un pamatu.
Ceļabiedri sekoja mēmi izteiktajai komandai uzdot jautājumus. Bet viņš... Alastors taču teica, ka grēks būtu atkārtot otreiz jau zināmo. Tad kāpēc viņiem ir jāstāsta viss vēlreiz?
Klausoties Tatjanas teiktajā, kļuva pavisam neomulīgi, jo ainava tikai vēl vairāk pastiprināja vārdu spēku, radot mazas, iedomātas vīzijas par to, kāda kļūs Zeme, ja piepildīsies ļaunākais no iespējamajiem variantiem.

Viņa paļāvās uz to, ka biedri daudz labāk un skaidrāk pratīs atstāstīt notikumus un uzzināto informāciju. Ulrika nebija pārliecināta, ka spētu lakoniski un saproti pastāstīt par to, kas noticis, sevišķi jau tagad. Nebija, nu nebija viņas cilvēciskā puse līdz galam pazudusi, tā pat, kā bailes. Notika pārāk daudz nesaprotamu lietu vienlaicīgi.
- Asinsupe, portāli, ļaunums, elfi, rūķi, pasaule mainās... - tas bija mazliet pārāk daudz vienam parastam cilvēkbērnam. Nu, vismaz pirms dienas viņa tāda bija. Un pēkšņi uzradās viens jautājums, ko mēle tā vien niezēja uzdot, bet Ulrika nolēma pagaidīt, kamēr cienīgais druīds dos tādu iespēju.

Ko mums darīt? Aiziet vai palikt? Pamest vai palīdzēt?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 08.08.2008 19:21

Visus noskatījis, Alastors atbildēja, ievērodams runātā kārtību.
— Asinsupe ir tikai indikators, ne cēlonis. Iespējams, portālus varētu atvērt vieglāk, tas būtu neprāts — graut veselas pasaules, īpaši, ja, iespējams, pastāv kāds cits veids. Daži gan tieši ar to arī nodarbojas — mēģina sašķelt šo pasauli, cerībā, ka cauri saplaisājušai pasaules membrānai pie viņiem ieradīsies kāds, kas radīs portālu. Jūs nevēlaties šo radījumu sastapt. Arī mums nav izdevīgs šāds pavērsiens — vismaz, kamēs esam šeit. Un ne jau tādēļ, ka mēs par sevi baidītos.

— Ar laiku pasaule vienmēr mainās, — druīds viegli uzsmaidīja Ulrikai, — tā nobriest, iegūst citas īpašības…

Iesūtīja: Elony ; laiks: 08.08.2008 20:52

"Es nevēlos, lai šī pasaule tiek sašķelta. Tas, kas to dara, ir jāaptur." Aleksandrs teica.
Druīda vārdi izklausījās tā, it kā kāds censtos pasauli iznīcināt. Vai talīdzīgi. Un tas bija slikti.
"Tikai kāpēc tad mēs pēkšņi mainījāmies un kļuvām par elfiem tieši tagad? Kā tas ar to saistās?"
Aleksandrs nezināja kā pasaule mainās un par to pārāk nedomāja. Galvenais bija tas, lai tā paliktu dzīva. Un viņš zināja, ka kāda saistība starp viņu pēkšņo pārvēršanos un to, kas notika ar Asinsupi un pasauli ir. Saistībai bija jābūt.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 08.08.2008 21:19

— Jo kritiskākā stāvoklī ir pasaule, jo trauslāks līdzsvars, — druīds paskaidroja, — un jo vairāk atdzimst tādi, kā jūs. Beigās, ja viss ies sliktāko ceļu, pārvērsto būs jau daži tūkstoši — pie tam, nevis pēc būtības elfi, kā jūs, bet arī puselfi un kvarteroni. Tas pats attiecas uz citām rasēm. Un tas būs slikti, jo šādi pārvērstie, atšķirībā no jums, nepiederēs vienai konkrētai izcelsmei, bet kā nepieņemtie kulsies starp divām dzīvēm. Pašiem labāk, lai paliek cilvēki.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 10.08.2008 20:45

"Kāds sakars ir tam, ka pasaule iet uz slikto pusi, ar tiem, kuru senčos bija elfi un citi, kas pieder pie mītiskās tautas?" Labāku apzīmējumu elfiem, rūķiem un citiem zvēriem Aleksandrs izdomāt nevarēja.
"Kas mūsos, nu, elfos un pārējos, ir tāds, kas saista ar pasaules labuma vai sliktuma stāvokli?"
Nevis nejaušība. Tikai apstākļu sakritība. Viņiem bija elfu senči un pienācis, laiks, kurā aktivizējas šīs senču asinis viņos. Tikai kāpēc tā vispār notiek? Kāpēc, ja pasaulei iet slikti, jārodas vairāk mītisko radību? To viņš vēl gribēja noskaidrot.
Un likās, ka druīds nereaģē uz teikto par to, ka jaaptur tie, kas grib novest pasauli līdz haosam.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 10.08.2008 21:04

— Ne velti mūs sauc par maģiskām rasēm, — druīds noteica, — protams, katrā no mums ir dažādos daudzumos, tomēr kāda kripata ir. Bet šai pasaulei mūsu maģija ir sveša. Jums jāatceras, ka šī nav mūsu, bet gan cilvēku pasaule. Un mēs — tie, kas te esam — esam tikai pārpalikumi no tautām, gas aizgājušas pāris tūkstošus gadu agrāk. Iespējams, topošās pārmaiņas skars arī mūs. Un tā gaidās tie, kas ir daļa no mums, arī atdzimst. Cita lieta, ka jums vienmēr būs izvēle, aiziet vai palikt, tādā ziņā, ka neviens jūs uz neko nespiedīs. Savukārt, kas attiecas uz šo pasauli, cerams, tad, kad to pārņems cilvēki, viņi nāks pie prāta. Tomēr pagaidām tie esam mēs, kas cenšamies to saglabāt, kamēr viņi vienkārši rotaļājas, kā mazi bērni, kas, pēc būtības, cilvēki arī ir. Ja vēlaties iesaistīties mūsu centienos, vienmēr laipni. Iesaku arī tikt ar sevi skaidrībā, ko jūs paši īsti vēlaties.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 10.08.2008 22:13

Iespēju bija daudz un tās visas bija jāapdomā, lai izlemtu, ko darīt tālak. Galvenais jautājums - kas viņš ir pats - bija jānoskaidro viņam pašam, tikai tad varēs izdomāt ko darīt tālāk.
Bet to visu pēc tam. Tagad, kamēr bija iespēja, vajadzēja ievākt informāciju.
"Tad kas cenšas pārplēst pasaules membrānu? Kādā veidā? Un kas tad tik briesmīgs varētu ierasties, lai atvērtu portālu?"
Liekas, tas bija jāuzzin. Jautājums par to, vai portāls ir vēlams vai ne, varēja pagaidīt. Svarīgāk - kas notiek ar to pasauli, kur viņi atrodas pašlaik.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 11.08.2008 01:58

— Radījums, kuru interesē tikai iznīcība, — druīds mierīgi noteica, — nemeklējiet tur nekādas loģikas, jo tādas nav. Visi nedomā tā, kā es vai jūs. Daži viņu piesauc un pielūdz kā dievu, kā Snaudošo, citi uzskata par ļaunu dēmonu. Vēl daži labi asprāši viņu nez kādēļ nodēvēja par Pumpaino. Katrā ziņā, neesmu dzirdējis, ka viņš ierastos vietās, kas ir mazāk ļaunas, kā viņš, un nogalinātu mazāk ļaunus, kā viņš, gluži otrādi, bet tas var liecināt arī par to, ka tā ir vienkārši viņa būtība, nevis saprātīgs ļaunums, kas viņu padara par it kā labāku. Plēsēji jau nav ļauni tikai tāpēc, ka ir gaļēdāji. Un šoreiz viņš ir pievērsis savu uzmanību tieši cilvēkiem, tiesa, pagaidām tikai vēl snauž un redz sapnīšus par tiem. Varbūt tas arī nebūtu tik slikti, tomēr viņam staigājot šurpu-turpu pasaules tiek raustītas kā Šveices siers, jo īpaši viņa mērķis, — druīds viegli saviebās, — un reiz ieradies, viņš turpinās te graut visu, līdz nepienāks viņa laiks. Aprakstīt gan nevarēšu — neviens, kas zina, kas tas ir, vēl nav izdzīvojis, un kad viņš ierodas, tad parasti iet bojā uzreiz vesela pilsēta. Un nekāda Pilsētas Sardze te nelīdzēs, labi vēl, ja paši paspēs notīties. Lai gan, šie varbūt pat izdzīvotu, tikai riskēt gan negrib. Stipri šaubos, ka šo — labāka termina trūkuma dēļ saukšu par dēmonu — uztrauktu, kas viņu pielūdz un kāpēc. Tiesa, viņu centieni viņu atmodināt ir visai auglīgi. Un tāpat nekāds labais portāls tas nebūtu. Mums ir nepieciešams mūsējais.

Asinsupe ir indikators arī tam, cik ļoti pasaule jau ir cietusi. Kad tā saplaisās, saplaisās arī tā pati membrāna, vai vismaz kāda vieta tajā — jācer, ka vismaz tas otrais, jo tad pasauli vēl var mēģināt saārstēt. Un pa to plaisu tad dēmons arī iekļūs — tā būs pietiekami liela viņam. Nevis mūsu portāli, kuri ir par šauru.

Iespējams, cilvēku nejaucības varētu būt arī tādēļ, ka šeit esam iestrēguši mēs, un viņi jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Mēs to nevaram zināt. Tādēļ mums vajadzētu reizē gan pieskatīt pasaulē notiekošo, kaut arī diezin vai mēs spēsim izmainīt cilvēkus, varam tikai mēģināt izskaitļot un apturēt kultistus. Ar ko Sardzes, cik spēj, arī cenšas nodarboties laikā, kad nav jārisina citas nebūšanas. Tomēr, kā saprotat, pa šo laiku neesam pārāk tikuši uz priekšu, — fakts, ar kuru pats Alastors acīmredzami nebija apmierināts, — Mūsējie vienkārši jau ir iegājuši rutīnā un atslābuši. Gadu simteņiem taču nekas nenotika. Īstenībā notika, bet toreiz tas vēl nebija tik sajūtami. Iespējams, vēl nebija pienācis laiks. Un tagad ir uzradušies, par laimi, tikai daži, tādi, kas uzskata, ka tādu kā jūs rašanās iemesls ir tāds, lai jūs ar to tiktu galā. Bez šaubām, ļoti ērti. Bet jūs vienkārši atdzimstat, jo tādi ir jūsu gēni un ir pienācis jūsu laiks. Citiem vārdiem — no jums nekas īpašs netiek prasīts, vienkārši nesagādājiet nepatikšanas un cieniet dabu, — pēdējo Alastors acīmredzot bija pielicis no sevis, jo viņa mutes kaktiņi noraustījās, kaut skatiens arī turpināja būt nopietns.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 11.08.2008 17:21

"Kas ir tie, kuri cenšas šo briesmoni modināt? Ja mūsējie, nevis cilvēki, tad vai viņi neredz, ka tas nav uz labu? Un vai kāds šiem smadzenes pareizi iegrozīt nevar?" Tatjana no vienas puses bija dusmīga, jo galīgi nepatika doma, ka pasaulei jau tā paliek sliktāk, bet vēl kādi idioti to veicina. Protams, lika aizdomāties arī fakts, ka iespējams tādi kā viņi, kas šeit nepiederās, arī dod savu artavu.
"Kur tad ir mūsu pasaule un kāpēc mēs vienkārši nevaram pamest šo vietu un doties, tā teikt, mājās?"

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 11.08.2008 20:17

— Ir dažādi. Ir cilvēki — kultisti, tie ir divu veidu, parastie pilsētnieki un tie, kas aizgājuši tuvāk pie dabas, dzīvot purvā. Cik man zināms, šie divi novirzieni ir neatkarīgi viens no otra. Nojaušu, ka viņiem ir dažādi motīvi. Un ir vampīru kults, kas no pilsētniekiem tik ļoti nemaz neatšķiras, ja neskaita, ka viņi ir, kā jūs un cilvēki teiktu, hm, tie nopietnie džeki.

— Jūs domājat, ka viss ir tik vienkārši, vai ne? Jā, pamatā visu sarežģī cilvēki, tomēr mums ir arī pašiem savas problēmas. Piemēram, divus tūkstošus gadu atpakaļ mēs jau darījām tā, kā jūs tikko gudri ieteicāt — devāmies uz mājām, — varēja redzēt, ka Alastors nedaudz velk Tatjanu uz zoba, — Es biju viens no tiem, kas sargāja pasauļu vārtus un centās sameklēt pārējos — tos, kas varbūt bija palikuši nomalē un bija palaiduši garām ziņu, ka notiek aiziešana — zināt, ne visi uztur sakarus. Mums bija jānodrošina, lai jebkurš, kas vēlas, varētu aiziet, un lai vārti tiktu apsargāti līdz brīdim, kad visi to būs izdarījuši. un tad būtu varējuši doties mēs. Tomēr ne mēs, ne arī pēdējā grupa nekad neizgāja cauri šiem vārtiem. Mēs joprojām nezinam, kāpēc, bet iespējams, iemesls meklējams tā laikā pasaulē notiekošajos mīklainos atgadījumos — lai nu kā, vārti aizcirtās mazliet par agru. Un tā, mēs — pēdējie no Senākajām rasēm — palikām šeit. Esmu pēdējais no tiem, kas toreiz sargāja vārtus, un ceru, ka kādreiz varbūt man radīsies iespēja izpildīt savu pienākumu līdz galam. Toties pārējie mūsējie, kā redzat, kaut kā iedzīvojās un radīja nākamās paaudzes. Pat šobrīd dzīvojošo vecvecāki vairs neko no tā neatceras, viņiem viss tiek pastāstīts. Pirms kādiem simts gadiem pie mums ieradās Anvena ar savu grupu — toreiz vēl elfu pusaudžiem, lai noskaidrot, kas noticis, un palīdzēt, bet arī paši netika vairs atpakaļ. Brīnos, ka vispār atkūlās veseli un vienā gabalā, pašdarbnieki, jaunie avantūristi. Vienīgais būtiskais, ko mēs ar viņu ierašanos noskaidrojām — pasauļu vārti uz Zemi vairs nedarbojas, un nekad arī nedarbosies. Tie ir sagruvuši. Mums jāmeklē kāds no mazākiem portāliem.

— Tatjana Gulbe, vai jūs esat pilnīgi droša, ka vēlaties aiziet ar mums, ja radīsies tāda iespēja? — Alastors ieskatījās viņai acīs.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 11.08.2008 21:16

Tatjana par Alastora centienu pavilkt viņu aiz zoba tikai pasmīnēja.
"Mani jautājumi varbūt izklausās muļķīgi un vienkārši, taču tas nenozīmē, ka tādām jābūt arī atbildēm."
Elfa runātajā viņa ieklausījās uzmanīgi un šķita, ka uzdotais jautājums sievieti nepārsteidz. Tas, ka Alastors zināja viņas vārdu, protams, varēja nozīmēt, ka viņš tiek labi informēts, bet viņai radās pārliecība, ka vīrietis vienkārši visu zina labāk par daudziem citiem.
Atbildi uz jautājumu viņa zināja jau brīdī, kad sākās runas par pārceļošanu un portāliem. Tatjana mierīgi paskatījās uz Alastoru:
"Dotos, jā." viss, ko pēdējās dienās bija jāpārdomā, šo atbildi izkristalizēja ātri. Līdz šīs pasaules pamešanas iespējai viņa bija gatava palīdzēt kā nepieciešams, bet ne mirkli ilgāk.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 11.08.2008 21:45

Aleksandrs pārsteigts paskatījās uz Tatjanu.
Tikko uzzinājusi, kas ir un jau vēlas doties uz pilnīgi citu pasauli, nemaz nezinot kas tur ir. Protams, šai pasaulei bija savas problēmas un nepilnības. Bet tik un tā viņš te bija dzīvojis un gribēja dzīvot. Laikam...
Vienu gan viņš zināja, ka nevēles lai tā tiktu vardarbīgi iznīcināta.
Tomēr nebija iespējams saprast visu, ko Alastors teica. Lai gan šis tas jau sāka noskaidroties.
"Anviena ir no tās otras pasaules?" Šāda doma lika skudriņām skriet pa muguru. Viena lieta, ka par to runā kā iespēju, cita, ja tās pārstāvji ir šeit.
Aleksandrs noteikti gribētu ar viņu parunāties. Uzzināt kā tur ir. Kas zin, varbūt tad viņš arī izšķirtos par Tatjanas soli, lai gan...
Šī nebija viņu pasaule. Šī nebija viņa pasaule... Vai tas ir tikai tagad, kad viņš pārvērtās, vai tā ir bijis vienmēr? Bet šeit bija visi, ko viņš pazina, viņa darbs, viņa dēls. Vai tiešām tam visam var uzgriezt muguru?
"Kas tieši notika pirms 2000 gadu? Kāpēc portāls aizvērās par agru? Man liekas, ka jums ir kāda doma. Un vēl... šī nav maģisko tautu pasaule... tād kāpēc maģiskās tautas šeit vispār atradās senatnē? Kāpēc, ja šī nav viņu pasaule?"

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 11.08.2008 22:43

— Tāpēc, ka šī vairs nav mūsu pasaule, — druīds paskaidroja, — redziet, mūsu pirmsākumi ir meklējami citur, un no citurienes arī ieradās šeit būtnes, kas mūs visus radīja uz jau esošā. Šī sēkla tad arī ir iztrūkstošais cilvēkveidīgo posms, un cilvēce kā tāda ir senāka, nekā zinātne šobrīd uzskata. Ar to es domāju — Zemes zinātne. Mēs, Senākās rases, tikām radīti ar maģijas palīdzību pēc zināma parauga. Cilvēki un citi cilvēkveidīgie tika radīti ar mūsu gēnu un pērtiķcilvēka palīdzību. Tā kā mēs pēc būtības esam ļoti līdzīgi, tomēr atšķiramies — un tam ir visdažādākās sekas, piemēram, elfam ar cilvēku būs pēcnācēji, bet ar rūķi — nē. Tomēr arī pasaule attīstās un mainās. Un pēc kāda laika kļuva arvien skaidrāks tas, ka šai pasaulei vislabāk pielāgojas materiālais cilvēks, kas radīts pēc mums, ar daudziem trūkumiem, un tomēr šai vietā iederīgāks. Saule spīd citādāk, mums tā ir kļuvusi kaitīgāka. Burt kļūst arvien grūtāk. Tie vampīri, kas ir likantropi, vairs nepanes saules gaismu. Tie vampīri, kas ir atsevišķa cilvēkveidīgo rase, tieši otrādi, pārstājuši būt par nakts radījumiem un pielāgojušies dzīvei pa dienu. Pasaule mainās, un nekas vairs nav tā, kā agrāk, bet cilvēki to nemana, jo labi pielāgojas — daudz labāk par mums. Un pārņem pasauli. Tādēļ pirms laika mēs — pārējie — nolēmām doties prom, uz citu pasauli, ko varētu nosaukt par savu.

— Pēc būtības, mēs visi esam no citas pasaules — un jā, tieši tur meklējami mūsu pirmsākumi, tomēr mūs radījušas būtnes tur sen vairs nemājo. Toties mums tā ir kā radīta. Ja jūs domājat tādā ziņā, kas ir piedzimis citā pasaulē — jā, tā ir Anvena un viņas tagad tā saucamo hipiju bars, kuri te ir labi iedzīvojušies. Un kāds tur brīnums, ja lielākā daļa cilvēku pasaulē tā, kas ir šajās dienās, attīstītījies pēdējo simts gadu laikā? Viņiem bija labas iespējas — turklāt viņi ir jauni. Cita lieta, ka daži no mums var negribēt no šeienes aiziet, un tāpat daži cilvēki jau toreiz aizgāja ar mums. Tie, kurus mēs pieņēmām savā vidū — kuriem bija dota izvēle un viņi, būdami mums līdzīgāki nekā citi, paši tā vēlējās. Neņemos spriest, vai tas bija labi, vai slikti. Dabā nav tādu jēdzienu.

— Neviens īsti nezina, kas toreiz notika, bet domāju, ka toreiz kāds iejaucās. Katrā ziņā kāds mums svešs spēks. Iespējams, netīšām — var jau būt, ka tas bija blakusefekts kaut kam citam. Kā jau teicu, toreiz notika daudz neizskaidrojamu parādību, tas viss kaut kā varētu būt saistīts.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 12.08.2008 09:17

Un tā tas notiek vienmēr. Kā slikta, bet bagātīgi sponsorētā šausmu filmā ar trillera un fantastikas elementiem. Vienīgā atšķirība bija tā, ka pretī absolūtajam ļaunumam nebija absolūtā labuma. Neviena gaišā varoņa, kas baltā zirgā mestos virsū milzu monstram, kas cenšas salauzt Zemes membrānu un tikt iekšā. Bija tikai pārītis elfu un daži rūķi, kurus liktenis veiksmīgi bija palicis pa sitienam un kuru vienīgā vēlēšanās bija laicīgi tikt projām no šīs cilvēku apsēstās planētas. Vai plāna.
- Bet es nekur neiešu, - to viņa teica pati sev, sparīgi purinot galvu un mēģinot pārliecināt kaut ko, kas iekšā spītīgi centās iestāstīt, ka viņa taču pieder citai rasei, ka viņai vienalga reiz būs jāiet prom. Viņi visi, kas piedzimuši par cilvēkiem un pēkšņi kļuvuši par ko citu, ir pienākuma priekšā kaut ko darīt. Pat jautājums par palikt vai nepalikt nav aktuāls. Vienkārši kaut kas ir jādara, jo Zeme, par spīti visam, tomēr ir un paliek viņu mājas. Vismaz manas un es negrasos tās pamest, asti kājstarpē iežmiegusi, jo kaut kāds briesmonis draud te ielauzties. Katra nams ir viņa pils un tas ir gaužām nožēlojami, ja pie pirmajām nepatikšānām cietoksnis tiek panikā pamests.
- Ko mēs varam darīt, lai glābtu... palīzētu... labi, vienkārši - ko mēs varam darīt? - var jau būt, ka tas bija izmisums, kas atspoguļojās meitenes acīs, tomēr balss skānēja cieti un pārliecināti. - Es negrasos pamest šo vietu tikai tāpēc, ka te sāk kļūt bīstami. Ja jau pasaule ar tajā dzīvojošajiem cilvēkiem un citiem radījumiem ir pastāvējusi tik ilgu laiku, tad tā noteikti var pastāvēt vēl tikpat. Noteikti ir kas tāds, ko tam... nu... tam tur var izdarīt, lai viņš aizvāktos no Zemes membrānas un ietu iekarot citu planētu vai pazustu no universa, - kā bērni, kas iedegušies savā pārliecībā, tā arī Ulrika cieši ticēja, ka kaut ko var darīt.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 12.08.2008 09:36

Tatjana dusmīgi palūkojās uz Ulriku, jo ko gan šis jaunais skuķis zināja par dzīvi un izdarītajiem lēmumiem?
"Es netaisos pamest šo pasauli tāpēc, ka te ir bīstami. Tam ir pilnīgi citi, ar to nesaistīti, iemesli un pietiekami nopietni." viņa skarbi noteica un palūkojas uz Alastoru, lai dzirdētu atbildes uz Ulrikas jautājumiem.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 12.08.2008 09:49

- Jā, protams, ka tev ir savi iemesli. Kuram gan to nav! - vēl mazliet un viņa sāks kliegt un raudāt vienalicīgi. - Tikai vienīgais, kas cilvēku vada - un nē, nesaki, ka esi elfs, mēs tādi esam pārāk īsu laiku - ir egoisms un patmīlība! - rokas bija sažņaugtas dūrēs tā, ka pirkstu locītavas kļuva baltas.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 12.08.2008 10:13

"Es atdošu visu sevi, lai palīdzētu pasaulei, ko līdz šim saucu par mājām! Un ne tāpēc, ka tādejādi apmierināšu savu egoismu vai patmīlību, kuri manī ir, nenoliedzu, bet tāpēc, ka te ir viss, par kuru es nesu vislielāko atbildību!
Un, ja līdz šim esmu bijusi daļa no cilvēku, kuri vāra sūdus, tad palīdzēšu tos arī izstrēbt.
Tomēr nekas un neviens mums nav devis tiesības spriest, kas vada vienu vai otru." Tatjana runāja nomierinošā tonī, paskaidrodama, ko domā. Ar Ulriku viņai strīdēties negribējās, taču sievietei riebās, ka visu mēra pēc vienas mērlentes.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 12.08.2008 10:36

— Dāmas, nestrīdieties. Vai aizmirsāt, kur atrodaties?

Vulkāniskajā ainavā tikmēr bija ieviesušās dažas pārmaiņas — strīda laikā tur, lejā kaut kas bija nodunējis, un kāds no uzkalniem sāka izvirst lavas straumītes. Plūstošā lava ātri vien piepildīja dažas jaunas, zemē radušās plaisas. Par laimi, sarunbiedri atradās pietiekami augstu, lai nejust ne karstumu, ne arī neelpojamo gaisu, kāds bija tur, lejā. Bet arī atvēsinošais vējiņš bija pierimis, it kā būtu iestājies klusums pirms vētras.

— Un savukārt tam, kas vada Senākās rases, vajadzētu būt līdzsvaram. Nevis emocijām, kuru ietekmē cilvēki ir pieļāvuši tik daudz kļūdu. Pirmkārt, mums vajadzētu no šejienes pazust, jo man šķiet, ka mūsu ievilkusies klātbūtne rada disbalansu. Uz jums, Hensenas jaunkundz, tas gluži tik ļoti neattiecas kā uz mani un uz mums kopumā. Daži palikušie neradīs lielu atšķirību, ja vien starp tiem nebūs manis. Otrkārt, jāizpēta, ar ko nodarbojas kultisti un iespēju robežās viņu aktivitātes jāapkaro, ja nevarēs citādi. Tomēr ar to nodarbojas Sardzes, un šaubos, ka viņiem patiktu iejaukšanās no malas. Tā kā šīs problēmas risināšanai būtu ieteicams aprunāties ar viņiem. Treškārt, cilvēkiem ir jāmainās, lai viņus nevadītu tikai egoisms un patmīlība, kā mums laipni norādīja Ulrika Hensena, un vēl dažas citas īpašības, ko viņa piemirsa norādīt. Un par to, vai viņi to spēs izdarīt laicīgi, es negalvoju. Viss, ko mēs varam darīt — iedot viņiem vairāk laika. Tad viņu rīcībā būs nevis daži gadi, bet varbūt daži gadsimti. Tas ir, labākajā gadījumā.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 12.08.2008 10:55

Aleksandrs klusēja, kamēr sievietes izteica savas nesaskaņas.
Viņš vēl neiznāja, ko grib. No vienas puses, šī bija viņa pasaule, ko viņš pazina. No otras, ja druīdam bija taisnība...
Secinājumus izdarīt bija par agru, tāpat kā pieņemt lēmumu.
"Uz brīdi atstāsim jautājumu par to, kur gribam doties malā. Domāju, ka neviens no tiem, kas ir šeit, negrib, lai ar šo pasauli notiek kas slikts. Galvenās biresmas ir briesmoņa parādīšanās, kas iespējama caur kultistu darbībām, tos apkaro Sardzes. Lai arī mūsu līdzdalība no Sardžu puses nav vēlama, domāju, ka neviens no mums negrib sēdēt malā, vai ne?
Kas attiecas uz cilvēkiem, vai tad cilvēku sabiedrību var tā ietekmēt, lai viņi sāktu uzvesties... labāk? Jo man šķiet, ka tas iespējams nav."
Aleksandrs tiešām domāja, ka plašākā perspektīvā ar pasauli ir bēdīgi. Ja turpināsies pašreizējie procesi, tad pēc vairākiem simtiem gadu, pašreizējā civilizācija būs pašiznīcinājusies.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 12.08.2008 12:42

— Ne viss ir atkarīgs no mums, — Alastors mierīgi noteica, — mēs varam tikai censties dot cilvēkiem un arī mums pašiem vairāk laika. Savukārt, ja jūs, Aleksandr, vēlaties palīdzēt cīņā pret kultistiem, nešaubos, ka Pilsētas Sardzē jums atradīsies vieta. Diez vai viņi atteiktos no šāda darbinieka. Ja ne uzreiz, tad vēlāk jūs pieņems. Īpaši, kad būsiet oficiāli aizgājis no iepriekšējās darbavietas, bet tur nu jums ir brīva izvēle. Varbūt varat mēģināt sākt kā… ārštatnieks, kā viņi to dēvē.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 12.08.2008 17:03

Aleksandrs dīvainā kārtā tagad juta ironiju pret iespēju strādās Sardzē. Kāpēc gan? Laikam jau tāpēc, ka par to zināja vairāk. Zināja, ka runa ir nevis par patstāvīgu dzīvi, bet par laika atskaiti.
"Man netīk nodarboties ar lietām, kas lemtas neveiksmei. Censties audzināt cilvēkus, lai iegūtu laiku... ja nu laiku iegūst, bet vienalga paliek šeit? Bet par to spriest vēl pāragri. Tāpat kā par iespēju pievienoties Pilsētas Sardzei. Kas zina, vai līdz tam laikam, kad viņi gribētu mani pieņemt, viss vēl būs kā senāk..."
Viņš paskatījās uz abām sievietēm.
"Es vēlētos zināt, ko domā darīt manas ceļabiedres. Censties aktīvi novēst briesmoņa parādīšanos, vai arī darīt ko citu."
It kā jau bija skaidrs, ka abas nav vienaldzīgas šajā lietā, bet derētu vēl kāds apstiprinājums.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 12.08.2008 17:25

"Es labprāt palīdzētu gan kultistu vešanā pie prāta, tikai individuāli no Sardzes, gan briesmoņa domu pavēršanā uz citu vietu. Tikai man ir jautājums Jums, Alastor, ko vēl mēs varētu konkrēti, nopietni un auglīgi darīt jau turpmākajā laikā?" Tatjana par strīdu jau bija aizmirsusi. Ja viņa kaut kam arī turpmāk attaisnosies, tad tā būs viņas ģimene, ne parasts skuķis vai vēl kāds cits.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 12.08.2008 23:28

— Tad jau, jūsuprāt, cilvēkiem nav vērts dzīvot, jo tāpat viņi beigās nomirst? — ironiski uzrāvis uzaci, neticīgā tonī pārprasīja Alastors. Viņš tīšām bija izvēlējies piemēru ar cilvēkiem. — Tāpat, kā cilvēki, arī dabā viss dzimst un mirst. Un mainās. Un cilvēki, lai cik tālu no dabas arī nebūtu aizgājuši, arī var mainīties. Varbūt viņi paši to ir aizmirsuši, tomēr no tā nav mazāk dabas bērni. Jūs pārāk ātri zaudējat cerību, Aleksandr. Jūs pāragri norakstāt citus. Un jūs pārāk bezcerīgi raugāties uz lietu, lai jums būtu kaut vai mazākās cerības uz izdošanos. Pilsētas Sardze tikai cenšas nosargāt kārtību, apkarot tos, kas aktīvi tuvina galu, uzrauga mūsējos un dod mums laiku tikt galā ar portālu. Ar cilvēku audzināšanu viņi nenodarbojas. Tāpat viņiem ir visai grūts darbs, īpaši mūsdienās, kad daudzi ir izgājuši ārpus jebkādiem rāmjiem. Bez viņiem viss būtu varējis beigties jau kādu gadsimtu atpakaļ. Tā kā viņi jau mums ir nopirkuši vairāk laika. Es, protams, nerunāju tikai par Rīgas galveno pārvaldi, bet par visas Zemes Sardzēm, lai kur tās arī nebūtu. Un Krāmers līdz šim veiksmīgi ir demonstrējis īstu rūķisku stūrgalvību un tieksmi iet līdz galam — un arī daudz paveicis.
Kaut arī šāda cieņas izrādīšana rūķim nebija īsti raksturīga elfam, Alastors bija saglabājis nemainīgi neitrālu sejas izteiksmi, kas liecināja, ka viņš šobrīd nerunāja kā elfs, bet gan kā neitrāls un objektīvs novērotājs no malas. Acīmredzot viņš bija viedokļa cieni citus, un citi cienīs tevi piekritējs.

Tad viņš pievērsās Tatjanai.

— Aprunājieties ar Anvenu, viņa nodarbojas ar tādām lietām.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 13.08.2008 06:27

"Jā, cilvēki to ir aizmirsuši. Viņiem gan netrūkst pašu vidū, kas atgādina par to, cik tas ir bīstami. Tomēr kopējā situācija man neliek domāt, ka cilvēce varētu strauji mainīt savu virzību. Un ja maģiskās tautas aizies drīzumā, kā liekas, tad tāda iespēja pastāv, tad ar cilvēkiem būs tikai sliktāk.
Lai gan, jums jau taisnība, gremdēties pesimismā nav prātīgi. Tomēr es uz dzīvi cenšos neskatīties kā optimists, bet reālists. Un tas attiecībā un cilvēces attīstību gandrīz vienmēr nozīmē to pašu ko pesimists."
Aleksandrs noteica.
Kas zina, varbūt tiešām viņš kļūdās un ar cilvēkiem nav tik traki. Redzēs, ko atklās viņam elfa acis, varbūt vairāk kā cilvēka.
Bet iespēja palikt pēdējam elfam šeit, šajā pasaulē, kad visapkārt viss iet tikai sliktāk un izmisīgi censties pārlieicnāt cilvēkus, ka viņiem jāmainās... tā nebija nekāda spožā perspektīva vai patīkamākā nākotnes vīzija.
"Jā, es arī labprāt aprunātos ar Anvenu." Alekss piekrita druīda vārdiem.
Aprunātos gan par kultistiem, gan par otru pasauli.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 13.08.2008 13:34

— Jā, protams.

Kas attiecās uz dabā pastāvošo līdzvaru un cilvēkiem, tad…

— Mēs jau nezinām, varbūt viņi tādi ir, lai līdzvarot mūs. Protams, maz ticams, ka pie vainas būtu tikai mēs, bet tādu iespēju es neizslēgtu.

Druīds pavērsās Ulrikas virzienā.

— Hensenas jaunkundz, vai jums vēl ir kādi jautājumi?

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 13.08.2008 14:24

Viņa viegli šūpojās no vienas kājas uz otru. It kā jau apkārt šķita karsts, bet ādu vienalga klāja zosāda. Izdzirdusi druīda jautājumu, Ulrika pacela galvu un, saraukusi pieri, mirkli lūkojās viņā.
- Nē. Nē, man nav jautājumu, - pat, ja tie bija, visi pazuda mirklī, kad viņa uzlūkoja veco vīru.
Vai beidzot bija laiks iet prom?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 13.08.2008 16:21

Tatjana pamāja, jo ar Anvenu viņa tāpat gribēja aprunāties, kur nu vēl tagad.
Bet bija viens jautājums, kas jau laiciņu malās viņai galvā:
"Jūs teicāt, ka daži palikušie vēlāk neko nemainīs, ja vien to starpā nebūs Jūsu. Kāpēc?"

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 13.08.2008 16:44

— Teiksim tā… nodzīvojis šajā pasaulē tik ilgi, esmu par to daudz ko iemācījies. Ja es sāktu šeit pielietot savu varu mazāk svarīgās lietās, tas varētu radīt kārtējās svārstības. Un, jo tuvāk beigām, jo mazāk es varu atļauties, lai neizjaukt jau tā trauslo līdzsvaru.

Šobrīd viņa brūnajās acīs tiešām bija lasāms tas, cik pat ne vecs, bet sens viņš īstenībā ir. Un cik ļoti ir noguris.

— Lai nu kā, drošību jums, līdzsvaru, un mieru. Tas viss patiešām noderēs.

Viņš pagriezās uz promiešanu.

— Veiksmi. Pasveiciniet no manis Anvenu, — varētu padomāt, ka viņš smaida. Tad viņš sāka pamazām kāpt lejā.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 13.08.2008 17:11

Vecs. Vairāk kā 2000 gadu vecs.
Pat zinot to, ka elfi dzīvo ilgi, nebija viegli to tā aptvert. Doma bija bijīga, tik tiešām.
"Paldies, jums tāpat." Alekss vienkārši noteica.

Protams, atstāt mūs vīzijas vidū ir ļoti pieklājīgi... ja tā ir vīzija.
Jebkurā gadījumā, nebija citas iespējas, kā sākt iet lejā no kalna, cerot, ka tā nonākts atpakaļ mežā.
Un kāpēc vispār viņi bija šeit atvest?
Bet lai nu paliek, tagad galvenais bija parunāt ar elfu sievieti.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 13.08.2008 17:38

Līdz ko Alekss iedomājās par atstāšanu vīzijā, viņš un abas sievietes attapās sēžam turpat, kur bija apsēdušies — zem ozola zariem. It kā būtu aizsnaudušies un tikko pamodušies. Ja kāds paskatījās uz sauli, varēja saprast, ka ir pagājušas dažas stundas un tagad ir vakars. Savukārt Alastora vairs nebija.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 13.08.2008 17:58

"Man reiz teica, ka elfu spējas nav... teiksim kā pasakās un filmās. Rādās, ka viema otram tās it ļoti iespaidīgas."
Alekss noteica sievietēm.
Viņš piecēlās un pārliecinājās, ka apģērbs ir tīrs.
Tad, sagaidījis, kad arī Tatajan un Ulriha būs kārtībā, devās tajā virzienā, kur bija aizgājusi Anvena.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 14.08.2008 09:26

- Tas bija... iespaidīgi, - meitene nomurmināja, attapusies, ka jau mirkli sēž ar vaļā acīm un raugās uz koka stumbru. Nebija brīnums, kad Alastoram bija jauzmanās, lai neizjauktu spēka līdzsvaru, jo, pat ar šo mazu, pompozo sarunu, viņš tika parādījis, ka spēj ļoti, ļoti daudz.
- Nu, tad nākamo meklējam Anvenu? - Ulrika klusiņām noprasīja, ceļoties kājās un sekojot Aleksandram. Kaut kā sajūta pēc atgriešanās nebija no tām labākajām, sevišķi jau Tatjanas dēļ, ar kuru notika asā vārdu pārmaiņa. Nē, neko no pateikta viņa atpakļa neņēmtu, bet vienalga bija neērti.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 14.08.2008 15:24

"Jā, protams. Ja jau Anvena un viņas draugi mēģina apturēt tos kultistus, tad ar sievieti ir jārunā. Man arī ļoti gribas uzzināt, kāda ir otra pasaule. Ja jau daži apsver iespēju turp doties... "
Alekss atteica. Viņš gāja ātri, bet tā, lai viņam tiek līdzi abas sievietes.
Ejot, viņš pārdomāja abu sieviešu piemērotību uzdevumam. Tatjana bija jau nonākusi briesmās un izdzīvojusi, ber Ulriha...
Aleksandrs uzrunāja somieti:
"Zini, tas, ko mēs esam iecerējuši, ir vislīdzīgākais... policijas darbam. Kultisti ir noziedznieki, bet mēs tādi kā policisti. Tas nozīmē, ka šīs pasākums var būt bīstams, arī bez tā briesmoņa. Vai esi gatava tādā lietā iesaistīties, studente?"

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 28.08.2008 21:11

Tatjana savos iespaidos ar abiem pārējiem nedalījās, bet sekoja pati pie sevis pārdomādama redzēto, dzirdēto un sajusto, nolemdama, ka saruna ar Anvenu vajadzīga arī viņai, tāpēc paklausīgi devās līdzi pārējiem.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 29.08.2008 09:07

Ulrika uzmeta Aleksandram ilgu un dīvainu skatienu, pati īsti nezinādama, ko vēlās saskatīt.
- Kultisti ir kultisti un mēs esam... mēs. Es esmu gatava darīt to, kas man ir jādara, - priekš jauniņas studentes, kura noteikti vēl nebija saņēmusi nevienu kārtīgu Likteņa spērienu un nebija vēl paspējusi apbružāties īstajā Dzīvē, viņa tomēr izklausījās gana nopietna un apņēmības pilna.

- Bet, pirms dodamies nolikt savas galvas cēla mērķa vārdā, man vēl ir jāiziet speciālistu pārbaudes, - izvilkusi no bikšu aizmugurējās kabatas nosūtījumu, Ulrika to pavicināja. - Nezinu gan vai no tā būs liela jēga, bet komisārs teica, ka vajagot, - paraustījusi plecus, meitene, iebāza lapeli atpakaļ. - Vai tagad būs iespēja tikt atpakaļ uz pilsētu? Nu, lai pēc iespējas ātrāk izietu to pārbaudi un ķertos pie lietas. -

Iesūtīja: Elony ; laiks: 29.08.2008 09:18

"Mēs esam mēs... " mazliet dīvaini izklausījās, jo nebija īsti skaidrs, kas ir mēs. Trīs eks-cilvēki, jeb neo-elfi, kuri vēlas iesaistīties bīstamās lietās, jo redz, ka tās ietekmēs viņus neatkarīgi vai to daŗis vai ne.
"Kultisti liekas bīstami, proti, var rīkoties vardarbīgi, ja mūs uzlūkos kā draudu. Tāpēc aŗi minēju salīdzinājumu ar policijas darbu. Bet labi, ka visi ir gatavi ar to riskēt."

Kad somiete jautāja par nokļūšanu pilsētā, Aleksandram jau bija kas padomā.
"Gribētu lūgt, lai Anvena mūs ved atpakaļ, tāpat kā atveda šurp. Aprunāties ar šo atnāčeju no citas pasaules varētu pa ceļam. Mans džips ir pie Pilsētas Sardzes kantora. Ja viņa nogādātu mūs tur, es varētu tevi aizvest uz to viņu labratoriju. Man tur arī ņēma asinis. Domāju, tas būtu a'tri un efektīgi."
Un mašīnas vide nebūtu tik mulsinošā, kā sarunas mežmalā vai ilūziju pasaulē.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 29.08.2008 12:34

- Jā, tas būtu ātri un ērti, - Ulrika piekrītoši māja ar galvu, jau skaitļodama, cik, apmēram, laika tas viss varētu aizņemt.

- Bet, Alekss... - meitene uzmanīgi uzlūkoja vīrieti, gaidot reakciju uz uzrunu. - Vai jums neliekas dīvaini, ka Anvenai ir nepieciešama mūsu palīdzība? Jo, cik es sapratu no druīda, tad tā ir. Nez, kas mūsos ir tik īpašs, kas varētu palīdzēt aprutēt tos kultistus? - domīgi bakstīdama ar pirkstu zodu, Ulrika lēnītēm soļoja uz priekšu.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 30.08.2008 18:56

"Es nezinu, kāpēc viņai vajag palīdzību." Alekss domāja. Viņam nebija iebildumu, ka viņu tā dēvē, viņš pat pasmaidīja, atceroties šo iesauku akadēmijā.
"Iespējams, viņiem trūkst personāla. Iespējams, ka daudzi nevēlas neko darīt. Šaubos, vai mūsos tiešām ir kas īpašs, jo pagaidām nekas tāds par to nelieicna. Jebkurā gadījumā varēsim par to jautāt viņai." vīrietis pateica.
Ulrikas paceltais jautājums tiešām bija interesants. Iespējams, ka druīds nebija izstāstījis visu, kas attiecās uz viņiem.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 30.08.2008 20:35

Iedami arvien tuvāk viņi pamana, ka daļa hipiju jau aizdevušies un pašreiz, atvadījušies no Anvenas, dodas prom pēdējie trīs, no kuriem viens pirmajā acu uzmetienā varētu likties, ka ir Anvenas brālis. Tāpat kā viņai šim ir zeltainblondi mati, garumā līdz lāpstiņām, priekšā sapītas divas bizes, kurās iepītas dažas baltas spalvas, aizmugurē mati vaļēji. Mugurā tumši zaļa veste, kaklā pakārts apaļš zeltains medaljons un vēl viens kareklis, rotāts ar tādām pašām baltām spalvām kā mati. Taču pienākot tuvāk kļūst skaidrs, ka viņus nesaista nekādas radnieciskas saites, jo abi ir pavisam atšķirīgi.
Anvena paliek vienīgā, laikam lai aizvestu Aleksandru, Tatjanu un Ulriku atpakaļ uz Rīgu.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 31.08.2008 07:44

"Esi sveicināta vēlreiz, Anvena." Alekss ierunājās. "Mūsu saruna ar Alastoru bija ļoti interesanta. Mūs tagad vēlētos doties atpakāl uz Rīgu, ja tas ir iespējams, un pa ceļam parunāt ar jums par dažām tēmām, ja neiebilstat." Nekādīgi nevarēja pateikt, ka šī elfu sieviete ir no citas pasaules. Protams, tagad viņi visi atšķirās no parastiem ļaudīm, bet tik un tā...
Cita pasaule. Nez kāda tā bija? Aleksandram, kā dzimušam vēl Padomju Savienībā un izjūtot diezgan spēcīgo materiālisma un ateisma ietekmi, ko vēl tagad bija grūti ignorēt. Viņš tagad redzēja lietas, kurām nekad neticēja un sava vizzinošā darba dēļ bija pārliecināts, ka nekā tāda noteikti nav. Bet redz, bija un tas notika ar viņu pašu. Un tagad bija jāpieņem, ka pastāv arī cita pasaule.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 31.08.2008 18:12

Anvena paskatījās uz Aleksandru tā, kā kaut ko tādu jau gaidīdama.
— Protams, — viņa tik tikko manāmi paraustījusi plecus noteica un vieglā solī devās busiņa virzienā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 31.08.2008 21:51

Tatjana sekoja Anvenai uz busiņu, ar vieglu smīnu uz lūpām. No malas laikam interesanti izskatījās, kā trīs ilgi sēž pie ozola nesarunādamies un tad pēkšņi atvelkas te un paziņo brīnumus par to, ka saruna bijusi interesanta un, ka tagad jāaprunājas. Protams, visticamāk Anvena pati labi zināja, kā tās lietas notiek, tomēr tik un tā situācijas amizanto pusi viņa nespēja nesaskatīt.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 01.09.2008 09:22

Ulrika teciņiem sekoja līdzi pārējiem, kas acīmredzami devās atpakaļ uz busiņu. Skatiens ik pa mirklim tika uzmests aizejošajiem hipijiem, precīzāk, to mugurām.
Nez, kādas tās pārbaudes īsti ir? Un cik ilgu laiku tās aizņems? Nē, tas bija smieklīgi, cik ātrā laikā viņa bija adoptējusi domu par varoņiem un pasaules glābšanu. Tagad jau pat sīkākā veselības pārbaude, kas diezin vai sniegsies tālāk par asinsparaugu noņemšanu, likās kā šķērslis misijas izpildei. Cerēsim, ka mēs neesam kā varoņi no kādas filmas. Viņi tur vienmēr tikai cieš un mirst.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 01.09.2008 10:09

"Druīda kungs mums atklāja, ka jūs esat šeit ieraudies no citas pasaules." pa ceļam Alkess ierunājās. "Tās pasaules, kas tiek dēvēta par visu maģisko būtņu patiesajām mājām. Mums gribētos uzzināt par to vietu ko vairāk. Ar ko tā atšķiras no šīs pasaules un tādas lietas."
Nez kādas ir Anvenas jūtas par šo tēmu? Viņa pameta to pasauli un tagad ir šeit un atpakaļ netiek. Vai viņa skumst par to? Vai arī šeit patīk tik ļoti, ka tas vairs nerūp?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 02.09.2008 09:27

— Tikko par to uzzinājuši jūs jau domājat tur doties? — Anvena mazliet uzjautrināti pameta skatienu uz Aleksandru.
Tad viņa atkal palika nopietna: — Tā ir līdzīga šai pasaulei un tomēr pavisam citāda.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 02.09.2008 11:24

"Pēc tā, ko pastāstīja Alastors, tādu iespēju nevar ignorēt." Alekss godīgi pastāstīja. "Bet es nedomāju turp doties, nezinot, kādu tur apstākļi, tāpēc arī lūdzu jūs pastāstīt par to vairāk. Kā tieši tā ir citādāka? Citas krāsas saule? Citādi dzīvnieki?" viņš vēlējās dzirdēt par šo pasauli, uzzināt, kādai vietai būtu jābūt viņa mājām, ja šī pasaule sakulsies galīgā sviestā.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 02.09.2008 15:52

— Saule vairāk vai mazāk tādi pati, tikai draudzīgāka. Ir dzīvnieki, kas ir sastopami te, ir arī tādi, kas vairs nav uz zemes... vai arī nekad nav bijuši.
Visi četri jau bija pamanījušies aiziet atpakaļ pie busiņa. Hipiju braucamie bija pazuduši, un busiņš tagad alejā majestātiski stāvēja viens pats. Anvena piegāja un iekāpa iekšā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 03.09.2008 22:45

Tatjana uzmanīgi klausījās Anvenas stāstītajā par otru pasauli:
"Un kā ar politisko iekārtu un tamlīdzīgām lietām? Ekonomika, valdība, vai kas tāds tur pastāv? Gribētu sīkāku aprakstu par pastāvošo kārtību un iekārtu tur." viņa pajautāja to, ko vēl pati gribēja zināt jau iekāpusi busiņā, uzreiz pēc elfas, iekārtojoties turpat, kur iepriekš.

Iesūtīja: Arsuka ; laiks: 08.09.2008 09:06

Ulrika sekoja pārējiem un ar abam ausīm klausījās, kas tiek pārrunāts. Pašai gan negribējās jaukties iekšā sarunās, tāpēc viņa tikai klusēja un kāri tvēra katru vārdu.
Kad visi bija sansieguši busiņu, meitene sekoja Anvenas piemēram un kāpa iekšā, apsēzdamās turpat, kur šurpbraucot.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 08.09.2008 09:19

"Bet es vēlētos zināt, vai tur būs labāk, kā šeit? Es nerunāju par individuālajiem uzskatiem, kāda zeme viņam piemērota. Druīds stāstīja, ka tā ir piemērota maģiskajām tautām. Kā tas izpaužas? Vai tur ir... vieglāk elpot, labāka pašsajūta? Es tieši to nesaprotu - kā viena pasaule var būt vairāk piemērota kā otra. Jūs bijāt tur un tagad esat šeit. Jums tas būtu jāzina un jāsaprot." Teica Alekss un apsēdās brīvajā vietā, blakus šofera vietai.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 08.09.2008 23:35

— Katra rase dzīvo savu dzīvi. Pastāv gan valstis, gan pilsētvalstiņas. Pamatā pie varas ir vai nu viens valdnieks, vai valdošā elite. Amati var tikt pārmantoti. Tomēr, ja vecā valdnieka pēctecim pietrūkst gudrības un spēju savam amatam, tad tiek ievēlēts kāds cits, parasti cienījamākais sabiedrības loceklis. Taču starp rasēm šī pārvalde atšķiras.
Elfi ir prasmīgi mākslā un maģijā. Savukārt rūķi ir ķerti uz industriālo pusi. Viņi pārsvarā dzīvo kalnos un nodarbojas ar kalnrūpniecību, kā arī metalurģiju, akmeņkalšanu un dažam citām lietām. Elfi no rūķiem maiņas ceļā iepērk metālus un dārgakmeņus. Kamēr elfi partiek no dabasveltēm un izbauda apkārtējo skaistumu, rūķi visā pirmām kārtam meklē funkcionalitāti. Tumšajiem elfiem ar rūķiem ir vēsas attiecības, jo viņi izkonkurēja rūķus no kristālu, rubīnu un sēra atradnēm dažādos kalnos, — Anvena stāstīja nevēršoties ne pie viena konkrēti.
Tad viņa paskatījās uz Aleksandru: — Zini, tu gandrīz trāpīji kā naglai uz galvas — elpot patiešām ir vieglāk.
Elfa iedarbināja busiņu un apgriezusi to uzsāka ceļu atpakaļ uz Rīgu.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 09.09.2008 17:24

"Tā pasaule izklausās ļoti jauka un interesanta, bet kā redzams, tā tiešām nav tik ļoti atšķirīga no šīs pasaules." Aleksandrs atteica. "Šobrīd es pat īsti nezinu. Tas ko es zinu par šo pasauli, pareizāk, zināju līdz šim, tai lielas cerības nedot, bet no otras puses, tā pēkšņi to pamest un doties kur citur, ja tas būtu iespējams... bet lai nu paliek. Teorija ir interesanta, bet vēl jātiek līdz reālai iespējai, lai par to spriedelētu."
Viņš paskatījās uz elfieti no citas pasaules.
"Vai jūs nenožēlojat, ka pametāt to zemi un ieradāties šeit?" viņš apvaicājās.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 14.09.2008 14:10

— Tas bija sen, — Anvena noteica vērojot ceļu. Bija skaidri redzams, ka viņas plānos īpaši neietilpst sarunas par viņas domām un uzskatiem.

Busiņš tikmēr jau bija iebraucis Rīgā, un tagad šķiet Anvena to vadīja Pilsētas sardzes galvenās ēkas virzienā.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 14.09.2008 15:51

"Skaidrs."Aleksandrs noteica, skatīdamies uz elfu, bet neko vairāk nejautāja. ja negrib runāt, tad negrib. Tāpat likās, ka atbilde viņam apmēram zināma.
uz laiku iestājās klusums. Aleksam bija daudz ko pārdomāt. Nezin kādēļ, zinot to visu, sirdī iesitās savāda grūtsirdība. Dzēve nezin kādēļ likās krietni sarežģītāka un skumjāka, kā līdz šim.
"Anvena, mēs negribam stāvēt malā, kamēr kaut kādi kultisti izsauc briesmoni, kas var iznīcnāt šo pasauli. Mēs... gribām darīt kaut ko, lai palīdzētu to novērst. Alastors teica, ka jūs un vēl citi darbojaties pret viņiem. Un mēs, es gribu palīdzēt." viņš ierunājās

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 16.09.2008 00:28

Anvena kādu brīdi padomāja, pirms atbildēja Aleksandram:
— Tu varētu mēģināt kļūt par Pilsētas sargu, tad tev būs krietni lielākas izredzes dabūt tevi interesējošu informāciju, viņi dara to pašu. Tikai attieksmi gan tev pret visu šo ieteiktu pamainīt. Tā lai tevi pamanītu kā personu, kas tiešām vēlas kaut ko izdarīt lietas labā, citādi tādu kā tu viņiem pietiek. Darba pieredze tev it kā jau būtu.

Kad busiņš bija apstājies pie Pilsētas sardzes, nenoslāpējusi dzinēju viņa pagriezās pret saviem pasažieriem: — Esam klāt. Pirms jūs dodaties savās gaitās, teikšu to, ka, ja jūs vēlaties kaut ko darīt lietas labā, ieteiktu jums turēties kopā. Kā nekā esat pārvērtušies vienā laikā.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 16.09.2008 12:56

- Bet... man vēl ir jāiziet tā pārbaude, - Ulrika nelaimīga paziņoja. - Diezin vai pārējiem gribēsies visu laiku pavadīt slimnīcā, - viņa gan nebija pārliecināta, ka pārbaudes vispār notiek slimnīcā, bet, kur gan citur tās varēja notikt? Un vēl jo mazāk viņa gribēja citiem sagādāt neērtības ar savu neiespējamo čammāšanos.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 16.09.2008 13:09

"Labi, tad es parunāšu ar Sardzes darbiniekiem." Alekss vienkārši noteica. ja jau elfa negribēja viņus iesaistīt tieši, tad neko darīt.
"Un mēs jau izlēmām turēties kopā, tāpēc..." Aleksandrs pagriezās pret somieti un viņai uzsmaidīja. "Ulrika, es jau teicu, ka tevi vedīšu uz to... teiksim labratoriju, kur notika pārbaude un to arī darīšu. Gaidīšana jau nav nekāda lielā. Mēs varētu braukt visi ar manu mašīnu. Pieteikties darbā varu arī vēlāk, galu galā, vēl jāizdomā, ko darīsim tālāk."
Viņš uzlūkoja abas savas meitenes, gaidot atbildi. Vispār Alekss bija diezgan pārsteigts, ka jau varēja viņas uzskatīt par daļu no komandas, bet rādījās, ka pagaidām ar abām viņam bija visvairāk kopīga. Vairāk kā ar cilvēkiem un vairāk kā ar citiem maģiskajiem.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.09.2008 13:47

"Tur nav briesmīgi. Ja vēlies, tad es noteikti Tev varu sastādīt kompāniju." Tatjana mierīgi piedāvājās. Viņai Anvenai bija ļoti daudz jautājumu, taču šķita, ka elfiete uz tiem pašlaik atbildēs nelabprāt, kaut arī galveno viņa bija dzirdējusi. Un, ja jau jāturas kopā, tad jāturas.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 16.09.2008 14:50

— Miers un līdzsvars ar jums, — Anvena vēl uz atvadām noteica un aizbrauca savās gaitās, atstādama trijotni Pilsētas sardzes ēkas pagalmā.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 16.09.2008 14:55

Miers un... jā. Anvena bija prom, pirms Ulrika paspēja pagriezties.
- Nu, tad uz priekšu. Atrāk mani preperēs, ātrāk tiksim no turienes prom, - meitenes seja saviebās manāmā nepatikā. Ārsti un pārbaudes nebija viņas iecienītākai laika kavēklis.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 16.09.2008 15:49

Alekss pamāja atvadas elfai un veda abas sievietes uz savu džipu. Tas bija līdzīgas Anvenas mašīnai, tikai laikam vienkāršāks.
Piesēdies pie stūres un pārliecinājies, ka Urika un Tatajan ir iesēdušās, iedarbināja dzinēju un veda tās ārā no sāvvietas.
Aleksandrs vadīja džipu un to vietu, kur atradās ēka ar labratoriju pagrabstāvā.
"Meitenes, mums ir problēma. Man nav ne jausmas, kā atrast tos kultistus. Anvena mūs būtībā atšuva, nepateica neko noderīgu. Un nezinu, kā būs ar Sardzi. Liekas, ka pagaidām mēs vēl neko darīt nevaram. Vismaz man nenāk prātā nekāda prātīga ideja."
Alekss runāja vienkāršā draudzīgā tonī. Varētu padomāt, vai viņš runā atklāti, jo grūti iedomāties, ka specdienestu aģents atžitos, ka viņam nav nekā padomā.

(OOC: GM jāpasaka, vai ēka ir vietā un tur var tikt iekšā. )

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 16.09.2008 21:54

"Vai nebūs tā, ka iestājoties Sardzē Tu tiksi pie konkrētas informācijas, tai skaitā šīs?" Tatjana pajautāja, atceroties savu diplomātisko dienestu, kurā notika lietas par kurām parastā tauta nenojauta, tikmēr, kamēr nesāka tur strādāt.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 17.09.2008 06:11

(OOC: GM, man nav saglabāti dati par tās ēkas un iekšpuses aprakstu. )

"Mani varbūt uzņems, bet parasti tās lietas nenotiek ātri. Un tik un tā nav garantijas, ka mums uzticēs uzreiz informāciju par kultistiem. Un es nezinu, vai ir jēga iztaujāt parastos maģiskos ļautiņus. Vienā krogā man iebaroja miegazāles, tas tāds sveiciens jauniņajiem. Ja gribat, tad pagaidām varat izmēģināt tur veiksmi." Alekss teica. "Proti, pēc Ulrijas pārbaudes."
Viņi bija apstājušies netālu no ēkas, kura nekādīgi neizcēlās uz apkārtējā fona. Aleksandrs veda sievietes lejup uz pagrabstāvu, kur atradās ieeja iestādījumam - labratorijai.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 17.09.2008 08:42

Aleksandrs aizveda abas sievietes uz pavisam neuzkrītoša paskata ieeju mājas pagrabā no sētas puses. Nekādu izkārtņu, kas vēstītu par to, kas tur ir, protams, nav. Durvīm drošības kods.

Ja Aleksandrs mēģināja paraustīt durvis, tās bija, kā parasti, ciet.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 17.09.2008 10:28

Aleksandrs mēģina paskatīties, vai tur nav zvana poga, vai kaut kāda saziņas ierīce pie drošības koda. Lai varētu padot tiem iekšā ziņu, ka viņi ir šeit.
"Savādi, pagājušo reizi viņi pat apkārtni novēroja, manuprāt, viņiem jau būtu jāzina, ka esam šeit."
Alekss paskatās apkārt, vai nemanīs kaut ko aizdomīgu.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 17.09.2008 13:12

- Man tas viss nepatīk, - nervozi kodīdama īkšķi, meitene no augšas līdz lejai nopētīja neizskatīgo būvi, kurā viņai ņems asinis, skatīsies iekšas, rentgenēs smadzenes un... nu, ko nu viņi tur darīs.
Durvis bija ciet. Izkārtņu nebija.
- Un kš lai mēs tiekam iekšā? - viņa jautājoši uzlūkoja Aleksandru.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 17.09.2008 14:03

Kamēr Aleksandrs pētīja apkārtni un Ulrika skatījās uz Aleksandru, no (nu jau) atvērto durvju puses negaidīti atskanēja Aleksam (un iespējams, arī Tatjanai, ja vēl atceras) pazīstama balss.

— Jau atpakaļ, un, kā skatos, šoreiz bariņā? Jā, šī vieta acīmredzami izraisa atkarību, — runātājs bija slaids elfs, kā parasti, nenosakāmā vecumā (tomēr, ja tas būtu cilvēks, viņam varētu dot kādus trīsdesmit gadus), melnā uzvalciņā, kurš tomēr likās nedaudz atšķirīgs no Pilsētas Sardzes standarta, un zilpelēkā kaklasaitē. Gan Alekss, gan Tatjana šo indivīdu atpazīst.

— Ulrika Hensenas jaunkundze, ja nemaldos? Sekojiet, lūdzu, man. Tikmēr jūs abi varat vai nu palikt ārā, ja vēlaties, vai arī ienākt pagaidīt priekštelpā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 17.09.2008 14:09

Tatjana sasveicinājās ar elfu, atpazīstot attiecīgo indivīdu.
"Es pagaidīšu priekštelpā." to teikusi viņa devās līdzi, kur vedīs. Galu galā labak bija sagaidīt Ulriku ātrāk, nevis ārā, kur var arī aizklīst un nokavēt atgriešanās brīdi.

"Alekss. Kur Tu vēl gribi dabūt šādu informāciju, ja pat nezini, kur sākt meklēt? Ierakstīsi googlē? Vai dosies uz kādu mežu cerībā šos satikt? Man šķiet drošāk un ātrāk tomēr būtu iestāties Sardzē, ja jau reiz Tev tāda iespēja un būt tik labiņam, lai Tev šo informāciju nodod. Bet līdz tam tu tiešām vari sērčot googlē un braukāt pa mežiem.
Vai arī kliegt uz ielas par to, ka visuvarenajam jāļauj ienākt te un cerēt, ka tevi savāks kultisti, nevis Tvaika ielas darbinieki." Tatjana visnotaļ sarkastiski izteica savu viedokli.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 17.09.2008 14:41

- L... labi, - es ienīstu ārstus, es ienīstu ārstus, es ienīstu ārstus. Ulrika uzmeta palicējiem gandrīz vai atvadu skatienu un sekoja garajam elfam iekšā telpās.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 17.09.2008 15:22

Tas indivīds, kurš trijotni bija ievedis uzgaidāmajā telpā, pieteica Ulrikai viņam sekot un abi aizgāja. Tatjana un Aleksandrs palika divatā.

Telpas apraksts (gadījumā, ja esat piemirsuši):

Šeit drošība, ja tāda vispār ir, ir visnotaļ neuzkrītoša. Jā, gaiteņos ir neuzkrītošas, visnotaļ dīvaina paskata videokameras. Logu stikli (cik nu to vispār ir), spriežot pēc biezuma, varētu būt bruņustikli.

Ieejas telpa ir visnotaļ dīvaini iekārtota valsts iestādei — ja tā vispār ir valsts iestāde — nekrāsots koks, tumši zaļas sienas un vīteņaugi, kā arī daudz citu istabas augu, kas sastādīti īpašās iedobēs grīdā (ir padomāts par to, lai zeme neizbārstās). Grīda it kā no koka, bet nekādu dēļu čīkstēšana neatskan. Izejas durvis nu ir atkal ciet.

Tur ir galds un tukšs krēsls. Alekss un Tatjana atceras, ka iepriekšējā reizē tajā sēdēja viens no darbiniekiem, taču tagad neviena nav. Acīmredzot iestādei brīvdiena.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 17.09.2008 16:27

Arī Aleksandrs izvēlējās pagaidīt priekštelpā. Viņam nebija nekādas patikas stāvēt pie durvīm vai gaidīt mašinā. Iespējams, ka Ulrika arī jutīties labāk, ja viņi būs tuvāk.
Aleksandrs uzmsaidīja somietei. "Tas nebūs ilgi un ir tīrais sīkums. Neuztraucies, mēs tevi šeit pagaidīsim."

Kad viņs palika divatā ar Tatjanu, vīrietis noklausījās viņas domas un pasmīnēja.
"Interesanti varianti. Un varbūt nav nemaz tik nederīgi. Tu pat iedomāties nevari, cik daudz derīgas operatīvās un analītiskās informācijas var atrast sabiedriskajās informācijas datu bāzēs. Jāzin tikai ko meklēt un atpazīt derīgu informāciju.
Bet jau varāk uztraucos par jums abām, Taņa. Kamēr es stāšos iekšā Sardzē, ko domāju sākt darīt jau šodien, ko tad darīsiet jūs? Mierīgi sēdēsiet mājās un gaidīsiet manu telefona zvanu? Es pat nezinu, cik ātri iegūšu ko derīgu. Mana doma, ka arī jums jāsāk nodarboties ar ko derīgu, kamēr man vēl nav nekādas informācijas."

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 17.09.2008 16:37

"Tici man. Šoreiz nebūs tas gadījums, kad sesijas vidū tev logā uzleks baneris ar uzrakstu "kultisti ir te! klikšķini, lai sazinātos!" Neaizmirsti, ka viņi vairāk pa dabu, nekā pa tīmekli dzīvojas." Tatjana pat nepārtrauca būt sarkastiska.
"Un es Tev neesmu nekāda totja Taņa, dārgais. Mans vārds ir Tatjana un pierodi pie tā.
Runajot par stāšanos Sardzē - Tu esi vienīgais priviliģētais, ko tur laidīs iekšā? Aizbrauksim visi kopā un paklausīsimies, ko mums stāsta. Vismaz zināsim, kas ar Tevi notiek un vai pašas nevaram ielīferēties. Nevajag jau visu pārāk sarežģīt."

Iesūtīja: Elony ; laiks: 17.09.2008 16:48

Alekss iesmējās un pamāja ar galvu.
"Labi, Tatajana. Lai būtu kā saki. Tiklīdz Ulrika nokārtos visu ar analīzēm, brauksim uz Sardzes biroju atpakaļ."
Viņš joprojām smaidīja, bet vairs neko neteica, gaidīja, kad iznāks ārā somiete.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 17.09.2008 16:57

"Nolemts." Tatjana piebalsoja, šķībi uzlūkojot Aleksu. Strādā SAB un tik neapķērīgs?
Bet beigu galā viņai tomēr vairāk interesēja Urlikas atbildes, nekā Aleksandra IQ.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 19.09.2008 10:12

Pa durvīm, kas veda uz nosacīto uzgaidāmo telpu, Ulrika iesoļoja krietni vien mundrāka nekā pati to bija gaidījusi.
- Šie ārsti man patīk daudz labāk nekā tie, pie kuriem gāju kādreiz, - viņa smaidīdama uzlūkoja abus sagaidītājus. - So, varam doties tālāk. Starp citu, kāds ir nākamais galamērķis? - visi plāni no galvas bija izlidojuši, laikam reizē ar iziešanu no magnēstiskās rezonanses vai kā nu to brīnumu sauca.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 19.09.2008 10:20

Tatjana pasmaidīja par Ulrikas mundro garastāvokli: "Man bija tādas pašas izjūtas. Es vēl toreiz biju pārsteigta cik ātri viss notika un bija zināms."
Atkal iešķībi palūkojusies uz Aleksandru, viņa atbildēja: "Mēs izlēmām, ka dosimies un Pilsētas Sardzi, noskaidrot par viņa uzņemšanu ārštatā un pie reizes mums arī varbūt radīsies kāda iespēja kaut kur ielīferēties. Sliktākajā gadījumā mēs vienkārši zināsim, kas ar Aleksandru būs vai nebūs."

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 19.09.2008 10:23

- Ā, - viņa domīgi novilka, nepavisam nedomādama par Aleksandra iespējamo karjeru. Visas domas gurdi klīda ap joprojām nesaprotamo elfu padarīšanu. Un tagad vēl ap kultistiem.
- Bet, ko darīsim mēs abas? - ja jau ne Sardzē, tad kur?

Iesūtīja: Elony ; laiks: 19.09.2008 10:25

"Tatjana domā, ka derētu pavaicāt, vai jūs abas arī nevar piesaistīt Sardzei kaut kā. Kā operatīvās darbinieces laikam nederēsiet bez apmācības, bet par sekretārēm..."
Aleksandrs tikai pasmaidīja un veda aba sievietes atpakaļ uz mašīnu, tad veda atkal uz Pilsētas Sardzes biroju.
"Es tikai nesaprotu, kam tās analīzes vēl vajadzīgas. Galu galā var taču manīt ka Ulrika vairs nav cilvēks, vai ne? Man šo pārbaudi veica pirms pārvērtībām. Es domāju, lai noteiktu vai es esmu tas, kas esmu. Bet ja viņi gribēja šo pārbaudi vekt arī tagad, tad tur varbūt ir kas vairāk." Alekss pa ceļam runāja.
Bet viņš brauca ātri un nekavējās, tāpēc drīz vien viņiem jau vajadzēja būt atpakaļ pie biroja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 19.09.2008 10:38

"Palīdzēm, nevis sekretārēm. Un arī tad tas nenozīmēs, ka varēsi mūs komandēt." Tatjana sarkastiski attrauca un iesēdās mašīnā.
"Mēs esam dažādu sugu elfi, tāpēc vajadzīgas pārbaudes, lai saprastu, kurš ir kurš un kādas lietas uzreiz jāievēro kā attiecīgajam elfam." viņa paskaidroja, kā viņai šķita.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 19.09.2008 10:54

- Dažādas sugas? - Ulrika pārsteigta nomurmināja, sekojot Tatjanai mašīnā un aizverot aiz sevis durvis. - Vai mūsu ausu garumi atšķirās, vai? - nē, nu daudz ko var saprast, bet šitā spēlīte sāka kļūt bīstami absurda. Un biedējoša.

Likās, ka starp Aleksandru un Tatjanu ir novilkta metāla stieple, kura vada strāvas triecienus ik reiz, kad kāds no viņiem ierunājas. Jaukiņi, nesaskaņas bija sākušās otrajā pazīšanās dienā starp vienīgajiem diviem cilvēkiem, kas viņu varēja saprast. Nez, elfiem ir arī psihoterapeiti?
- Lūdz Dievu, lai es nebūtu tava sekretāre, Aleksandr. Es vāru vienkārši drausmīgu kafiju, - tas jau bija tikai vārgs mēģinājums kliedēt saspīlēto atmosfēru.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 19.09.2008 11:30

"Tumšie elfi, parastie elfi. Tādas tās sugas." Aleksandrs paskaidroja. Viņš paksatījās uz Tatjanu. "Kas tad tev uznācis? Es jau netaisos komandēt. Es esmu par vienlīdzīgu sadrbību, brīvo domu apmaiņu un tādā garā. Jebkurā gadījumā, pat ja mani uzņems, tad būšu ierindnieks un sekretāres man nepienāksies tā kā tā. Ulrikas kafijas briesmas man nedraud."

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 19.09.2008 11:34

Tatjana pasmaidīja: "Un es esmu tumšais elfs. Manā sabiedrībā ir matriarhāts, tāpēc vārbūt, dārgais, Aleksandr, man nepatīk jociņi par sekretārēm." viņa pavisam gaiši piebilda, bez mazākās ironijas. "Ziniet, šīs pārvertības manu raksturu arī ir mainījušas atbilstoši, lai arī kā gribētos noliegt."

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 19.09.2008 13:10

Tādā veidā [OOC — piespamojot pavedienu ] Aleksandra autiņš pietuvojās Pilsētas Sardzes galvenās pārvaldes ēkai. Tagad jautājums — kur Aleksandrs domāja apstāties un atstāt mašīnu?

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 19.09.2008 14:28

OOC:


- Hmm, nez kādu birku man piespraudīs, - meitene braucīja ar pirkstu pa zodu un atsēdās atpakaļ krēslā. Ēkas aiz logiem mainījās līdz beidzot parādījās Sardzes nams. - Esam klāt, - viņa teica gandrīz vai ar atvieglojumu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 19.09.2008 14:56

Un Aleksandrs nespēdams izdomāt, kur likt mašīnu, brauca pa taisno iekšā pa parādes durvīm, un reģistrējies reģistratūrā pie rūķa, uzbrauca pa kāpnēm pa taisno pie komisāra galda un tur noparkojās. Tad viņi aprunājās ar komisāru turpat sēžot mašīnā, jo kā jau mēs zinām, krēsls birojā ir tikai viens. Komisāram izsniedzot caur mašīnas logu Aleksandra pieteikumu Pilsētas Sardzē, Tatjana sajutās kā McDonald iebrauktuvē.

"Redzi tur to celiņu, Aleksandr?" totja Taņa Tatjana norādīja uz celiņu, kas gāja gar PS galveno ēku "Tur ir Pilsētas Sardzes pagalms. Un tur var nolikt mašīnu."

Iesūtīja: Elony ; laiks: 19.09.2008 15:17

"Skatos, ka vienai otrai tumšajai elfa šodien ir mēnešreizes." Alekss atteica. Bet mašīnu iestūrēja stāvvietā. "Kad tās būs garām, iesaku padomāt, kā ņemt uzvedības piemēru no gaišās vai parastās elfas Ulrikas."
Viņam nemaz nebija pretī bārstīt šāda veida asprātības vai dzēlības. Novietojis autiņu, viņš kāpa ārā un izdzina ārā arī meitenes, tad aizslēdza mašīnu un devās uz biroju.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 19.09.2008 15:23

OOC: Ragastes un Massacres komentārs vienbalsīgi: "Nu, tad vienreiz viņš parādīja pautus!"

"Piedod, dārgais, nākamās mēnešreizes man ir pēc 20 gadiem. Nāksies ar manu pretīgo raksturu samierināties un gatavoties, kad pēc 20 gadiem tās pienāks, īstai vētrai. Cel nocietinājumus laicīgi. " Tatjana priecīgi paziņoja.

Tatjana iekrampējās autiņa sēdeklī un neļāvās sevi izdzīt.Tatjana izkāpa no autiņa un arī devās uz biroju.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 19.09.2008 15:37

OOC: džī, es jūsu dēļ tikšu pie vēderkrampjiem :S


Ko īsti viņi abi nespēja savā starpā sadalīt, Ulrika nesaprata, tāpēc, drošības labad, kad visi devās uz ēku, viņa centās turēties abiem pa vidu, lai viena mirklī viņi nekluptu viens otram matos.
- Jūs varētu arī nerunāt par tik... vulgāram lietām, - viņa centās būt pieklājīga, bet šī tiešā savstarpējā apvainoša smagi griezās meitenes nebūt ne naivajās ausīs. Man sāk rasties aizdomas, ka vai nu viņi viens otru izdrāzīs, vai arī nogalinās. Un es pat neesmu pārliecināta, par kuru no variantiem priecātos vairāk.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 19.09.2008 16:00

Un tā viņi mīl ķīvēdamies un… pagaidām tikai ķīvēdamies un pie reizes arī noskaidrodami savus rangus elfu hierarhijā, kā arī mērodamies, kuram garākas ausis, draudzīgi nonāca pie rūķa-reģistratora, kurš, protams, nepārprotami priecādamies par šādu elfu trijotni, uzmeta viņiem saprotošu skatu un pameta ar galvu tālāk pa gaiteni.
— Ejiet, ejiet, domāju, komisārs pārāk nebrīnīsies.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 19.09.2008 16:01

Aleksandrs blēdīgi pasmīnēja. Ejot pa ielu viņam galvā atkal bija ausis nosedzošā cepure.
"Liekas, ka tā ir motivācija pārbēgt uz otru pasauli. Bet neraizējies, Tatjana, man ir nācies sadarboties arī ar krietni mīlīgākām personām kā tu."
Viņš paskatījās uz Uriku. kas šai lēcies? Lai gan ko tur minēt, финны...
"Eh, neņem mūs galvā, tie ir jociņi... krievu gaumē."



Aleksandrs ātri pagāja garām reģistratūrai, pieklājīgi pamājis ar galvu.
Pieklauvējis pie komisāra kabineta durvīm, iet iekšā un vēl visiem tradicionālo:
"Miers, drošība un līdzsvars jums."

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 19.09.2008 16:13

Par Aleksandra piezīmi Ulrikai tikai nobolīja acis un neteica ne vārda. Un kur nu, viņi beidzot bija atgriezušies glītā komisāra kabinetā. Lai netraucētu svarīgajām pārrunāt, viņa pamāja komisāram un pati atspiedās pret sienu, tajā pašā vietā, kur iepriekšējā reizē.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 19.09.2008 22:21

"Ak, dārgais Aleksandr. Bet es esmu mīlīga persona! Vienīgi Tu man izraisi tādu kā alerģisku reakciju. Žēl tikai, ka zāles nav izgudrotas šādiem gadījumiem, jo es labprāt Tevi uztvertu nopietni." sieviete mierīgā tonī paskaidroja un ieejot komisāra kabinetā, vienkārši sveicienam pamāja ar galvu, bet neko neteica. Viņa ienīda to sveicienu.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 19.09.2008 22:26

Sekretāre, kurai trijotne, pat nepainteresēdamās, vai pie komisāra vispār drīkst iet iekšā, panesās garām, tik nopūtās.
— Pusaudži, — viņa pie sevis noteica. To sadzird pēdējā, kas ienāk komisāra kabinetā — Tatjana. (Pirmais ir Alekss.)

Par triju elfu-iesācēju pēkšņu ielaušanos kabinetā komisārs tik uzrāva uzaci, bet šoreiz nekā neteica.
— Drošība un miers, — komisārs atsveicināja, — jūtama druīda ietekme.
Viņš draudzīgi pasmaidīja.
— Sveicināti. Kas jūs pie manis atvedis?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 19.09.2008 22:30

Tatjana sekretāres piezīmi sākumā gribēja komentēt, bet tad pēkšņi atcerējās par tiem dzīvošanas ilgumiem un tamlīdzīgām ekstrām ( viņai bija īpaši sarkastisks garastāvoklis), un tikai pasmaidīja. Nabaga elfi, uzņemt sev uz kakla pēc cilvēku mēriem pieaugušus cilvēkus, kas uzvedas gaužām bērnišķīgi. Pat Rasa būtu palūkojusies uz māti nosodoši, bet tomēr smīnot.

Uz jautājumu, kas viņus šurp atvedis, Tatjana stociskā mierā atbildēja:
"Visvarenais Aleksandrs."

Iesūtīja: Elony ; laiks: 20.09.2008 06:33

"Alerģijas māku ārstēt ātri." Aleksandrs noteica. Viņa balsī parādījās nedaudz citādi toņi. Tādi, kas vēstija, ka tas nav tikai joks.
Protams, Tatjana nevarēja rimties un izteica komisāram muļķīgu piezīmi. Aleksandrs tikai pakratīja galvu.
"Psiholoģiskas dabas problēmas, nepieciešamas ilgāks laiks lai adaptētos." viņš komisāram nopietni paskaidroja par Tatjanu.
"Šeit esam tāpēc, ka druīds pastāstīja, ka maģiskās tautas grupa, kurus dēvē par kultistiem cenšas... izsaukt briemsoni, kas pārplēstu pasaules membrānu un no šīs paaules nonākt otrā. Bet tas atstātu visai nelabvēlīgu ietekmi un šo pasauli un mēs nolēmām, ka mums tas nepatīk. Tāpēc mēs visi trīs gribētu to novērst. Un liekas, ka labākais veids, kā to izdarīt ir iestāties Pilsētas Sardzē."
Aleksandrs brīdi pieklusa un uzlūkoja komisāru.
"Mēs gribam palīdzēt novērst šīs briesmas, jo šī galu galā ir mūsu pasaule, šeit mēs piedzimām."

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 20.09.2008 09:52

"Brīnišķīgi daktera jaunskungs, kad es varu pieteikties uz pieņemšanu?" Tatjana pašlaik izklaidējās, neko neuztverdama nopietni.

"Ļoti atvainojos komisār, bet kā jau Visvarenam un Aleksandram, viņam ir lielummānija.
Mēs esam šeit, jo vienkārši vēlamies palīdzēt tur, kur tas nepieciešams, necenšoties pretendēt uz izredzēto - pasaules glābēju statusu. Domāju, ka papildspēki vienmēr noder." Tatajana runāja pavisam nopietni. Viņa neuzskatīja, ka viņu bariņš ir tik īpašs, lai izglābtu pasauli, bet vienkārši palīdzētu savējiem.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 20.09.2008 12:58

— Kultistu mednieki, — iekarsušais Aleksandrs manāmi uzjautrināja komisāru Vespēru.
— Es jums galvoju, ka kultistu lietā Pilsētas Sardze jau dara visu iespējamo. Neiesaku bāzties pašiem uz savu galvu — tā jūs varat lietu tikai vēl pasliktināt.

— Gulbes jaunkundz, protams, ka mums noderētu palīdzība. Jūs gribat teikt, ka vēlaties aktīvi ar mums sadarboties?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 20.09.2008 13:37

"Jā, es gribētu ar jums sadarboties un palīdzēt." Tatjana lakoniski un skaidri atbildēja.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 20.09.2008 16:15

"Jums taisnība, ka mūsu pašdarbība var visu padarīt sliktāk." Aleksandrs, kurš nemaz nebija iekarsis un runāja pilnīgi mierīgi, piekrita. "Tāpēc mēs arī esam šeit, nevis cenšamies kaut ko darīt uz savu roku, komisāra kungs."

"Bet saproties mani, es zinu, ka pasaule ir ļoti nelabvēlīgā stāvoklī un sēdēt malā, nedarot neko būtu ļoti mokoši. Protams, jums nav mums jādot svarīgs uzdevums un jāatklāj visa informācija. Kā jau Tatjana norādīja, mēs vēlamies palīdzēt, personīgi es vēlētos palīdzēt saglābt pasauli, lai cik... heroiski tas izklausītos. Iepriekšējhā darba ietekme, piedodiet. Jo iespēja patrulēt, ķerot iereibušus orkus vai pienesot zāļu tēju priekšniekiem, tas nebūtu pie manis. Bet Tatjana tikko apliecināja, ka viņai tas der. Ņemiet vērā šo pazemību, viņa kā nekā ir no tumsājiem elfiem."

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 20.09.2008 16:40

"Redziet, Aleksandram ir slikta dzirde un fantastiska iztēle, jo mēs taču ne vārda neminējām un neapspriedām par manas palīdzības izpausmēm. Tas tāpat ir skaidrs, ka ja attiecīgais palīdzības sniegšanas veids man nepatiks, es tā izpildi pat neapdomāšu, kur nu vēl pildīšu." sieviete nez kāpēc nojauta, ka Aleksandra nāve būs drīza.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.09.2008 18:20

— Mēs šobrīd nevervējam, — komisārs atsaucās, — un jaunu kursantu uzņemšana būs pēc pāris mēnešiem. Protams, ja vēlaties vienkārši palīdzēt, jūs to varat darīt. Tikai jautājums, cik nopietni ir jūsu nodomi un cik daudz sava laika jūs esat gatavi tam veltīt.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.09.2008 18:23

"Kā jau teicu, varu vienkārši palīdzēt." Tatjana jau nepacietīgi atkārtoja. Nu, cik var to pašu frāzi vēl un vēl skaidrot?
"Esmu gatava veltīt daudz laika, bet tā lai būtu arī kāds normāls dienas laiks, ko pavadīt ar meitu pēc skolas."

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.09.2008 18:33

Komisārs pašūpoja galvu.
— Vienīgais darbiņš, ko šobrīd jums varu piedāvāt, ir saistīts ar izbraukšanu ārpus pilsētas uz palikšanu — uz pietiekami ilgu laiku. Apciemojumiem nebūtu pārāk daudz laika. Šim uzdevumam es nevarētu norīkot kādus Pilsētas Sargus, kuri ir vajadzīgi kur citur, bet jūs tam esat atbilstoši. Protams, tādā gadījumā jūs nonāktu Ārpilsētas Sardzes pakļautībā.

— Tādā gadījumā kādam no jums vajadzētu parakstīt vienošanos un kļūt par ārštata grupas vadītāju.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.09.2008 18:37

Tatjana šaubījās par šo domu, doties uz ilgu laiku ārpus pilsētas, taču, no otras puses, tagad kā elfam, no tā atteikties nebija vilinoši.
"Labi." pašlaik Rasa bija pie vecākiem un tāpēc tur varēja palikt, turklāt meitenei bij jāpierod pie mammas retākas klātbūtnes, lai vēlāk nebūtu tik smagi. Jā, tas ir labs lēmums. Lai arī sāpīgs.

"Aleksandrs laikam gribēja būt par grupas vadītāju." viņa gaidoši palūkojās uz vīrieti sak' ej un paraksti, nav ko vilkt garumā.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 21.09.2008 18:47

Aleksandrs brīdi padomāja. Pagaidām izskatījās pēc norakstīšanas malā, lai netraucē, bet viņš varēja arī kļūdīties. Atlika cerēt, ka šim darbam būs kāda jēga.
Viņš pagaidīja, ko teiks Tatjana, kad parādījās runa par vadīšanu. Kā par brīnumu, iztika bez izlēcieniem.
"Labi, es to uzņemos un vadīšu grupu. Man tāpat ir atvaļinājums." viņš vienkārši teica un bija gatavs nokārtot visas formalitātes.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.09.2008 19:05

— Lai nu tā būtu, — komisārs noteica. Šķiet, viņš šaubījās, ka šī grupa spētu kā nākas sastrādāties. Tomēr liegt iespēju pamēģināt nevēlējās.

Pēc brīža sekretāre ienesa līgumu un kādu aploksni un nolika komisāram uz galda. Ar galvas mājienu pateicies sekretārei, kas devās prom, komisārs Vespērs pabīdīja līgumu Aleksandra virzienā.
— Parakstiet.
Pats tikmēr viņš atplēsa aploksni, pārlaida tai skatienu, vienu no divām papīra lapām (A4, pārlocītas uz pusēm, veido tādu kā brošūru) paglabāja un otru nolika uz galda.
— Hensenas jaunkundz, jūsu analīzes.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 21.09.2008 19:09

Aleksandrs uzsmaidīja komisāram.
"Domāju, ka jūs neiebildīsiet, ja es vispirms izlasu, ko parakstu?" viņš apsēdās un ātri lasīja, kas teikts šajā līgumā, lai saprastu, uz ko parakstās. Burtiskā nozīmē.
Alekss ieinterisēti paskatījās arī uz somieti, kad viņa saņēma analīzes, lai redzētu, kā viņa reaģē, bet pēc tam turpināja lasīt.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.09.2008 19:12

Tatjana pagājās tuvāk Aleksandram:
"Varbūt varētu arī mums vismaz galvenos punktus izlasīt. Tu tomēr skaistīsies mūsu vadītājs." viņa pavisam vienkārši, bez pārmetumiem secināja, jo gribēja zināt kas un kā arī pati.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.09.2008 22:50

Līguma būtība:

Ar parakstīšanu jūs kļūstat par Pilsētas Sardzes ārštata darbiniekiem (ārštata izmeklēšanas grupu). Jūsu kontakts, atskaišu rakstītājs un atbildīgais PS priekšā par grupas darbu ir Aleksandrs. Grupas vadītājs būtībā nozīmē saikni, nevis reālu varu. Tapat kā nosacīti varētu teikt, ka Ulrika ir grupas sekretāre, un Tatjana — pilnvarotā numur divi, tomēr tik mazā grupā tie ir tikai nosaukumi. Būtībā — jūs uzņematies zināmu atbildību par savām darbībām, kas veiktas, izmantojot no Pilsētas Sardzes iegūto informāciju. Jūs apņematies ar savām darbībām netraucēt PS darbu. Par padarīto grupas vadītājs (Aleksandrs) regulāri (reizi nedēļā) atskaitās PS galvenajai pārvaldei. Ārštata izmeklēšanas grupa ir pakļauta vietējo iecirkņu autoritātēm. Tātad, arī tā iecirkņa Sargiem, kurā notiek uzdevuma izpilde. Pilsētas Sardzes pavēles, kas attiecas uz operatīvo informāciju un rīcību, jāizpilda nekavējoties un bez ierunām. Ja rodas kādas neparedzētas problēmas ar uzdevumu vai varas iestādēm, nekavējoties jāziņo galvenajai pārvaldei. Apmēram tā. Plus tas, kas parasti ir šādos līgumos.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 22.09.2008 06:18

Aleksandrs īsi un kodolīgi atstāstīja līguma saturu. Viņš tikai netīšām pamainīja vienu detaļu, Ulriku nosauca par pilnvaroto nr.2, bet Tatjanu par sekretāri. To sakot, viņš uzmeta skatienu krievietei, lai redzētu, kā viņa reaģēs. Pēc tam pabeidza atstāstīt un to parakstīja.
"Nu lūk, darīts. Esam ārštatā." Aleksandrs teica. "Tagad varam uzzināt uzdevuma detaļas?"

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.09.2008 06:33

Par brīnumu Tatjana nekā īpaši nereaģēja, tikai nobolīja acis. Galu galā tās bija tikai formalitātes, nav jau ko matus lauzt tāpēc. Un tāpat bija skaidrs, ka tipiskies sekretāres pienākumus viņa ij netaisās pildīt, pat uz to pusi ne.
Ak, jā, un kaut vienu reizi viņš bija uzdevis pareizo jautājumu, tāpēc sieviete gaidīja komisāra atbildi uz to.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.09.2008 08:17

— Jā, varat. Kādā vietā, mežā, pie ezera, dažus kilometrus no lielceļa, atrodas kāda māja. Tā vieta ir diezgan īpaša, un pati par sevi diezgan labi pasargāta, tomēr, kā mums ziņoja, ne pilnībā, — komisārs mēģināja sameklēt īstos papīrus. Beidzot padevies, viņš atkal pievērsās trijotnei. Nosaucis, kā līdz turienei tikt — tam bija vajadzīga automašīna — viņš turpināja iesākto.
— Lai nu kā, bija notikusi ielaušanās tās mājas bibliotēkā, un to būs paveicis kāds no kultistiem. Tur esošās grāmatas ir visai svarīgas, tomēr tās nav vienīgais, kas tur ir. Tieši tādēļ mēs vēlamies turp nosūtīt jūs — lai jūs to māju un tās teritoriju pieskatītu. Atcerieties, ka jūs tur būsiet viesi — tas ir privātīpašums, tādēļ sabojāt attiecības ar mājas saimniekiem nebūtu prāta darbs. Nebūtu prāta darbs arī sev pārāk pievērst svešinieku uzmanību, drīzāk pamēģiniet izlikties par draugu kompāniju, kas atbraukusi atpūsties. Par jūsu ierašanos mēs pabrīdināsim.
— Iesaku sagatavoties palikšanai tur uz ilgāku laiku. Ak jā, un tumsas laikā neiesaku staigāt ārpusē žogam.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 22.09.2008 09:21

Meitenes plauksta ar paskaļu plīkšņi atsitās pret pieri. Nu cik var ņemties, goda vārds! Abu pieaugušo savstarpējā mērīšanās ar... deguniem, jau sāka atgādināt gaiļu cīņas, kurā viens pretinieks otram cenšas izknābt acis, pielietojot pēc iespējas asākus vārdus. Tanopää.

Paņēmusi analīžu rezultātus, viņa tos nemaz negrasījās uzreiz apskatīt, šobrīd bija svarīgākas lietas, ko darīt. Teiksmi, līdz galam izlemt vai ilgāka laika pavadīšana šo divu ekscesistu sabiedrībā ir veselīga. Par došanos kaut kādā misijā - ha, pirmā misija un jau nedrīkst aiz žodziņa pastaigāties, - nebija šaubu. Studijas bija kļuvušas par rutīnu un nenāktu par sliktu izbraukt ārpus pilsētas. Iedomājoties svaigu gaisu un lauku vidi, lūpas savilkās smaidā.
- Atklāti sakot, man nav nekādu iebildumu. Un arī laiks nav problēma. Tikai es vēlējos precizēt - vai sazināšanās ar Pilsētas Sardzi būs iespējama? - gadījumā, ja nu tur kaut kas patiešām notiktu, kaut gan iespēja, ka lauku bibliotēkā pēkšņi atrastu, piemēram, līķi, bija tikpat liela, kā tas, ka analīžu rezultātos uzrādītos, ka viņa īstenībā ir rūķis.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 22.09.2008 09:30

"Man ir komisāra numurs." Aleksandrs atteica Ulrikai. Viņš joprojām pētīja līgumu.
"Vai mums būs jāpiesakās vietējā iecirknī? Vai arī jūs paši padosiet viņiem ziņu? Ja jau mums vajadzības gadījumā būs jāpilda viņu rīkojumi, pieņemu, ka vietējie Sargi būs informēti par mūsu ierašanos.
Un cik es sapratu, tad jums nebūs iebildumi, ja es ņemu līdzi savu ieroci."
Aleksandrs gribēja būt drošs, lai pēc tam nebūtu skaidrošanās ar nesankcionētu ieroča izmantošanu, ja nu kas.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.09.2008 09:57

Tatjana bija gatava doties tur, kur jādodas, it īpaši, ja tie bija lauki un mierīga vieta, kur aizbēgt no stulbās civilizācijas. Ierocis bija laba lieta, ja Aleksandram atļaus, viņa ņems arī savu.
"Kā ir ar ēdināšanu, naudu un tamlīdzīgām lietām? Tas viss tur būs, vai pašiem par to jārūpējas?"

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.09.2008 10:13

— Nedomāju, ka nauda jums būs pārāk liela problēma. Par ēdināšanu — domāju, sarunāsiet uz vietas, droši vien saimniecei nebūs pārāk lielu iebildumu, ja gatavosiet ēdienu uz maiņām. Kur gulēt, atradīsies, cik man zināms, tā ir liela māja. Arī telefons tur ir. Mobilo telefonu zonas gan praktiski nav, un jāsaka, ka tas ir pat labi — asāk darbosies maņas. Ja uzskatat par nepieciešamu, tā vietā varat iegādāties rācijas.

— Vietējā Sardze tiks informēta, par to mēs parūpēsimies, bet neceriet uz īpašiem rīkojumiem no viņu puses. Ja jums ir kādi ieroči, ņemiet līdzi, ja vien tie nav jūsu iepriekšējo dienestu ieroči, kurus es silti ieteiktu nodot atbilstošajām instancēm. Ja notiks apšaude, atskaitieties mums. Tomēr atcerieties arī par Asinsupi — slepkavība reti ir labākā izeja no situācijas, pat ja tā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Jūs nekad nevarat būt pārliecināti, ka šaujat pa īsto. Īpaši tas attiecas uz jums, Aleksandr — dažkārt derētu pievaldīt refleksus. Par kļūdām nākas dārgi maksāt.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 22.09.2008 10:25

- Jaukiņi, - nekādu ieroču viņai nebija un nebūs. Neesmu pacifiste, bet šaujamos ienīstu. - Vēl viens jautājums - vai es varu braukt pati ar savu mašīnu? - būtu ļoti jauki, ja komisārs to atļautu, pretējā gadījumā pat viņas ziemeļnieciskajai lēnībai varētu pienākt gals, ja vajadzētu visu ceļu braukt kopā ar tiem abiem. - Ak jā - apmēram uz cik ilgu laiku mēs dodamies projām? - apsvērumi jautājumam bija dažādi. Piemēram, cik daudz drēbju ņemt līdzi, brīdināt vai nebrīdināt tuvākos draugus un vecākus.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 22.09.2008 10:29

"Mans ierocis ir mans persongais ierocis, komisāra kungs. Likumīgi reģistrēts. Dienesta ieroci jau nodevu ejot atvaļinājumā. Un šaujšu jau tikai pašaizsardzības nolūkā, ja kāds stobru tēmēs pret mani. Par ko jūs mani turat? Es taču biju valsts aizsardzības aģents, nevis kaut kāds tur algots slepkava." tiesa, Aleksandrs atļāvās ironisku smīniņu.
"Rācijas laikam nenāktu par skādi, es tās varu nopirkt. Ja tā, domāju, ka tagad mēs varētu doties uz savām mājām, lai savāktu savas mantas, kas būs vajadzīgas braucienam. Uz to vietu es varētu aizvest mūs ar savu mašīnu. bet ja Ulrika vēlas, var brauk ar savu.
Vēl tikai viens sīkums." Alekss uzlūkoja komisāru.
"Mēs pieteicāmies brīvprātīgi un strādājm ārštatā, bet... musm taču par to maksās?"
Viņš runāja puspajokam, pusnopietni.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.09.2008 10:43

— Oficiāli jūs abi joprojām esat atvaļinājumā un naudu saņemat no turienes. Neaizmirstiet, ka cilvēkiem nepastāv tāda iestāde kā Pilsētas Sardze, toties jūs pastāvat viņu datu bāzēs. Savukārt jums, Hensenas jaunkundz, mēs noorganizēsim mācību stipendiju no privāta fonda, kamēr vien atrodaties Latvijā. Tik lielu, lai tas nebūtu pārāk aizdomīgi. Jūs varat braukt, ar ko vien vēlaties, tikai ir svarīgi, lai jūs pilnīgi precīzi zinātu, kurp dodaties. Ja jūs tikai sekosiet aprakstam, to vietu neatradīsiet. Un jūs dodaties turp uz nenoteiktu laiku.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.09.2008 10:50

"Un kā mēs varam tur pareizi nokļūt?" Tatjana par naudu īpaši neuztraucās, galu gala viņai bija pietiekami lieli ietaupījumi un zināšanas, lai pazustu šajā pasaulē.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 22.09.2008 11:14

Alekss komisāru ierindoja bezhumora kategorijā. Bet principā tas nebija svarīgi.
Viņš piecēlās un bija gatavs doties, jo komisārs jau iepriekš bija nosaucis mērķa vietu. Atlika tikai sagaidīt, kad kompanjones būs gatavas.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.09.2008 12:07

— Vajag, lai īpašnieki jums parāda to vietu. Vai arī, lai aizved kāds no tiem, kas ir turp braukuši. Domāju, ka to var noorganizēt, un pēc jums tad pat ierastos ar mašīnu, tikai jums jāpasaka, kad jūs esat gatavi.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 22.09.2008 13:18

- Man būtu nepieciešamas vismaz divas, divarpusi stundas, - Ulrika domīgi novilka, sastādot galvā darbības plānu. - Pieņemot, ka mēs izbraucam šodien, ko es vēlētos, tad varbūt varam darīt tā, ka tagad dodamies katrs, kur nu viņam ir jādodas, un pēc trijām stundām tiekamies kādā norunātā vietā, lai no turienes mūs pavadītu tālāk, - nebija tikai skaidrs vai viņiem tiks dots līdzi cilvēks, kurš rādīs ceļu, vai arī tiešām nāksies braukt līdz kaut kurienei un tur gaidīt, kamēr atbrauc pakaļ.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.09.2008 13:42

"Tāds plāns man der." Tatjana piekrita.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.09.2008 14:16

— Varat satikties tepat iekšpagalmā, — komisārs piedāvāja, — jūs drīkstat tajā iebraukt, kā jau Aleksandrs ir pārliecinājies.
— Par konkrētu laiku, kad jūs aizvedīs, paziņošu pēc stundas. Kuram no jums zvanīt?

Pēc tam, kad tas tiek noskaidrots, ja apmeklētāji dodas prom, komisārs arī atvadās.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 22.09.2008 14:27

- Nu, ja jau Aleksandrs ir boss, tad viņam arī jauzņemās bosa lietas, - vismaz balsī sarkasmu dzirdēt nevarēja. - Domāju, lai komisārs zvana Aleksandram, bet viņš paziņo abām mums, - meitene ieteica, vērodama pārējo reakciju.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 22.09.2008 14:53

"Man nav iebildumu." Aleksandrs noteica. "Pasakiet savus numurus un tad viss būs kārtībā."
Viņš pasmīnēja. "Un es neesmu boss. Pat ne vadītājs, tikai pilnvarotais ar pirmo numuru." Atlika sagaidīt viņu numurus un tad varēja iet.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.09.2008 15:04

Tatjana nosauca savu numuru un gāja tik prom. Un viņa noteikti nebrauks vienā mašīnā ar Aleksandru vēlreiz. Ar sabiedrisko no šejienes līdz mājām nebija tālu

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.09.2008 15:16

Numuru lietas bija nokārtotas un trijotne devusies prom.

Komisāra zvans atskanēja ātrāk, nekā bija gaidīts. Viņš pateica, ka var ierasties pat ātrāk, un, ka attiecīgais cilvēks viņus gaidīs satikšanās vietā.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 22.09.2008 15:26

Mazliet jāpagaida. Ingrīda iesēdās pikapā, durvis atstāja vaļā. Ieslēdza radio, un ērti iekārtojās.
Hmm. Veseli trīs "apsargi". Pa ceļam būs jāiegriežas veikalā.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.09.2008 15:30

Tatjana izdarīja mājās visu, kas darāms, sazvanīja vecakus un savāca nepieciešamo, kas ietilpa vienā normālā koferī un ar savu melno http://i274.photobucket.com/albums/jj256/Melnupe/rolls-royce-phantom-black-2006-7266.jpg tieši pēc trīs stundām bija atpakaļ tur, kur norunāts satikties.
Šajā laikā viņa pardomāja šo un to, tomēr īpaši neieslīgstot detaļās, jo par to, ko domāt pēc visa šī varēs saprast tad, kad viņi būs nonākuši attiecīgajā vietā tālu no civilizācijas.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 22.09.2008 15:47

http://cache.jalopnik.com/assets/resources/2007/02/abt_ttsport_1_sm.jpg audi lēnām ieripoja pagalmā un apstājās blakus pikapam. Ulrika noslāpēja motoru, novilka roceni un izkāpa no mašīnas. No pikapa nāca mūzikas skaņās, otrā pusē durvis bija vaļā, bet viņa neriskēja iet un prasīt, tāpēc aizgāja līdz bagāžniekam, no kura izņēma pudeli negāzēta minerālūdens.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 22.09.2008 16:02

(OOC: Mašīnu parāde.)

Mājās Aleksandrs savāca higēnas lietas, drēbes un vēl dažas mantas. Daudz jau līdzi neņēma. Apsvēris iespēju piezvanīt dēlam, viņš tomēr nosprieda to nedarīt. Un nebija nevienam citam kam zvanīt.

Saņēmis komisāra zvanu, Aleksandrs padeva ziņu arī abām sievietēm un tad sēdās atpakaļ savā http://fc47.deviantart.com/fs37/f/2008/266/8/9/jeep_black_big_by_elony.jpg un brauca uz tikšanās vietu.

Viņš nostāja netālu no pārējām mašīnām un vispirms devās tuvāk Ulrikai un Tatjanai.
"Manuprāt, muļķīgi brauk visiem trijiem katram savā mašīnā, vismaz parasti atpūtnieki tā nedara. Stap citu, Urika, kur tu dabūji tādu mašīnīti?"
Stundeti parasti nebija pietiekami naudīgi, lai pirktu sporta mašīnas.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 22.09.2008 16:12

- Es gan ieteiktu darīt tieši tā, jo, atvainojiet, bet jūsu kasīšanās man jau ir līdz kaklam. Vai arī viens no jums brauc kopā ar ceļa rādītāju, bet es kopā ar otru. Citādi es neesmu ar mieru, - meitenes nostāja bija visai stingra un nopietnā sejas izteiksme tikai apstiprināja sacīto.
Pametusi aizdomīgu mirkli uz Aleksandru, viņa pasmaidīja.
- Pa vakariem piepelnos. Minä tehdä työtä kuten portto, - viņa sāka smieties. Iedzērusi malku vēsā ūdens, Ulrika, joprojām smaidīdama, piemetināja. - Vecāku dāvana. -

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 22.09.2008 16:18

Ingrīda izkāpa no mašīnas. Ja viņa nemaldījās, nule kā bija ieradušies ļaudis, ar kuriem kādu laiciņu viņa dzīvos vienā mājā, bet īsti par to pārliecināta nebija.
—Sveicināti,— viņa pieklājīgi sasveicinājās.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 22.09.2008 16:21

- Hyvä päivä, - Ulrika smaidīdama atņēma sveicienu. - Es esmu Ulrika, tā ir Tatjana un tas ir Aleksandrs. Jūs laikam būsiet mūsu pavadone ceļā, vai es pareizi saprotu? - meitene šķita uzņēmusies sarunu vedējas lomu, lai neļautu nevienam no abiem biedriem pat muti atvērt kārtējām dzēlībām.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.09.2008 16:21

"Sveicināti." Tatjana pieklājīgi sasveicinājās ar sievieti, kas nule bija izkāpusi no mašīnas un izlikās, ka sarunas par mašīnām nav dzirdējusi.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 22.09.2008 16:35

Aleskandrs nedaudz pašķobīja lūpu, kad Ulrika runāja par kasīšanos, bet tad iesmējās, jo zināja, kas ir portto.
"Ē... huvä. (laikam domāja hyvä) Ņemšu to vērā."
Jā, laikam viņš ir bijis Somijā.

"Labdien." Aleksandrs pievērsās sievietei. "Kā redzat, mēs brauksim katrs savā mašīnā, ja protams, pieļausiet, ka tāda mašīnu karavāna virzās uz objektu."

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 22.09.2008 16:35

—Un es esmu Ingrīda. Jā, es jūs aizvedīšu,— Ingrīda pasmaidīja.
—Katram ar savu mašīnu nebūtu visai ekonomiski braukt, ja vien jūs par katru cenu negribat sēdēt katrs savējā. Un vēl mums pa ceļam vajdzētu iepirkt pārtiku, ja jau reiz mājas iemītnieku skaits palielinās četras reizes.—

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 22.09.2008 16:38

- Es piedāvāju Aleksandram doties kopā ar jums, bet mēs ar Tatjanu brauksim manā mašīnā. Esat ar mieru? - viņa visai bailīgi uzlūkoja pārējos, jo, iespējams, ka viņi nepavisam nebija ar mieru.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.09.2008 16:39

"Priecājos ar jums iepazīties, Ingrīd." sieviete pasmaidīja.
"Perfekts ierosinājums!" Tatjana mierīgi paziņoja, tā ka nevarēja saprast, kam tieši to saka, bet skaidrs bija viens, pārtikas iegādei viņa piekrīt kā arī sadalījumam pa mašīnām.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 22.09.2008 16:43

- Lieliski, tad pa mašīnām, - plati uzsmaidījusi Tatjanai, meitene ielidināja minerālūdeni bagāžniekā, tad pievērsās sievietei. - Jums droši vien vajadzēs pārlik mantas no savas mašīnas, - to sakot, viņa ieliecās bagāžniekā un sastūma savas divas ceļojuma somas vienā malā, atklājot gana daudz vietas vēl divam vai trijām.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.09.2008 16:46

Tatjana piekrītoši pamāja un izcēla no savas mašīnas vienu koferi un pārlika to Ulrikas mašīnā, savejo pēc tam kārtīgi aizslēgdama, pārliecunoties, ka tā stav ta, lai varētu te ilgu laiku nevienam netraucēt.
"Jauka mašīnīte." viņa secināja un gaidīja, kad Ingrīda, kā arī Aleksandrs, sēdīsies mašīnā un rādīs ceļu.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 22.09.2008 16:48

"Lai tā būtu. Domāju, ka šeit mašīnas, kas paliks, būs drošībā."
No vienas puses, Aleksandram nepatika doties uz kādu nostūti bez paša transporta, bet konspirācijas nolūkā laikam tā būs pareizāk.
Viņš savu somu pārlika pikapa aizmugurē un bija gatavs tam, ka šī Ingrīda viņus kaut kur vedīs.

Stap citu, Aleksandrs bija paspējis pārgērbties. Uzvalka vietā bija džinsa bikses un vienkārša žaketa, zem kuras manāms pogājamais krekls. Kājās sporta apavi. Galvā, protams, cepure, kas nosedz ausu galus. Izbraucienā uz laukiem uzvalkā kaut kā nebūtu pieņemami.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 22.09.2008 18:23

—Burvīgi, tad jau varam braukt. — Ingrīda iesēdās mašīnā, pagaidīja, kamēr arī Akeksandrs iekāpj, un izbrauca no pagalma.
Ik pa laikam paskatīdamās atpakaļskata spogulī, vai otra mašīna seko, viņa izbrauca no Rīgas, pa ceļam vēl apmeklējot pārtikas veikalu, kādu gabaliņu pabrauca pa Pleskavas šoseju, tad nogriezās, vēlreiz nogriezās, vēlreiz nogriezās, un tad jau arī pagrieziens uz māju bija klāt. Vārti paši atvērās, un Ingrīda savu pikapu novietoja garāžā, arī otrai mašīnai tur vēl palika vieta.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.09.2008 18:27

Tatjana iesēdās Ulrikas mašīnā un priecājās, ka brauciens ir sācies, jo bija kaut mirklis atelpas no tā vīrišķa, pašai cenšoties iegaumēt ceļu uz Ingrīdas māju. Viņa nezināja vai tas izdevies, jo to varēja pārbaudīt tikai pašai braucot uz šejieni ar savu mašīnu.

Kad mašīnas bija novietotas garāžā, sieviete izkāpa ārā no Ulrikas mašīnas, ar skatienu, kas prasīja, ko darīt tālāk un kur iet.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 22.09.2008 18:31

Aleksandrs brauc klusēdams, jo manīja, ka šī sieviete izskatās pēc cilvēka un tas darīja viņu piesardzīgu.

Kad viņi atbrauca galā, Alekss izkāpa no mašīnas un izgāja ārā, novērtēt apkārtni.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 22.09.2008 22:31

Pēdējo reizi nogriežoties no ceļa, abas mašīnas nobrauca pāris kilometrus pa asfaltētu meža ceļu un apstājās pie melniem dzelzs vārtiem, kuri (kā jau pilnīgi pareizi tika pieminēts, kā pēc burvju mājiena) atvērās. Tad sekoja vēl puskilometru garš ceļš, kas veda pie mājas, un iegriezās garāžā. Ceļš uz garāžu gāja pa tādu kā nogāzi, kas vienu mājas sienu atsedza vairāk, nekā pārējās, līdz ar ko garāžā, kas atradās pazemes stāvā, varēja iebraukt bez kādām rampām vai kā tamlīdzīga, kaut arī pārējā mājas daļā šis stāvs tiešām bija apakšzemē. Garāža sastāvēja no divām daļām. Vienā no tām šobrīd atradās mašīnas, no kurām kāpa ārā atbraucēji, bet otra acīmredzot bija domāta mašīnu remontdarbiem.

Arī mājas teritorija bija visai mežaina, kaut arī dažās vietās bija klajāks. Laukums mājas priekšā, piemēram. No vietas, kur mašīnas brauca garāžā, varēja saskatīt tuvējo pakalnu, kur arī mežs neauga. Šīs vietas bija apaugušas ar zāli.

Pati māja bija divstāvu akmens celtne, ja neskaita pazemes stāvu, bet tai bija tornītis, kas slējās vēl divus stāvus augstāk. Pats augšējais tornīša stāvs bija viscaur iestiklots (tā, ka atgādināja bāku), stāvu zemāk bija parasta izmēra logi (pat mazliet šaurāki).

Ja kāds šobrīd salīdzināja abas mašīnas garāžā, tad ievēroja, ka pretstatā Ulrikas mašīnai, kas bija visai noputējusi ceļā, Ingrīdas tumši zaļais pikaps joprojām palika tīrs un spožs. Tas atgādināja Pilsētas Sardzes un Anvenas transportlīdzekļus — arī tie vienmēr bija tik tīri.

Iesūtīja: Kira Haru ; laiks: 23.09.2008 08:47

- Esam klāt, ja, - izbāzusi galvu no mašīnas un drīz izkāpusi arī pati, Ulrika neapmierināti rauca uzacis, pētot putekļainos mašīnas sānus. Lai nu paliek, viņiem tā pat nekur tuvākajā laikā doties nevajadzēs.
Izejot no garāžas, skatam pavērās mežains apvids un tas bija fatastiski. Atgriežoties pie mašīnas, viņa atvēra bagāžnieku un izcēla savas somas.
- Kur mēs varētu nolikt mantas? - meitene vērsās pie Ingrīdas.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 26.09.2008 09:54

Novertējis apkārtni, Aleksandrs atgriezās garāžā. Viņš novērtēja Ingrīdas mašīnu un tad paskatījās uz viņu. It kā cilvēks...
Alekss ņēma no pikapa ārā savas mantas. Ulrikas jautājumu viņš neatkārtoja, tā vietā noņēma no galvas cepuri, padarot redzamas spicās ausis. Likās, ka šī šo to zina par elfiem un tādām lietām.
Ja nē, kas bija mazticams, tad var jau novelt vainu uz ģenētisku nepilnību.
Bija jāpārbauda sievietes reakcija.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 29.09.2008 12:31

—Domāju, vispirms noliksim pārtiku virtuvē, pie reizes es jums parādīšu kur kas atrodas un arīdzan guļamistabas,— Ingrīda atbildēja Ulrikai un paņēma vienu produktu kastēm.

Aleksa ausis viņa nopētīja ar manāmu interesi, bet neko neteica, tikai, vērodama pārējo rosīšanos, nopētīja arī abas sievietes, jo īpaši pievēršot uzmanību viņu ausīm.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 29.09.2008 13:28

Arī Tatjana paņēma vienu produktu kasti, par mantām domās vēlāk, kad būs skaidrs kur kurš dzīvos, un bija gatava doties līdzi Ingrīdai. Viņas ausu forma nebija redzama, jo mati bija sakārtoti tā, lai to neredzētu. Viņa paat nepamanīja Aleksandra pētošo žestu šajā ziņa, uz kuru pat Ingrīda īsti nereaģēja.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 29.09.2008 13:52

Arī Alekss paņēma iepirkumu maisus.
"Labi, rādi tik ceļu, Ingrīda." Viņš teica sievietei. "Starp citu, parasti cilvēki pievēršs uzmanību tam, ja kādam ir citāda ausu forma. Tevi tas nesatrauc."
Viņš skatījās uz šo sievieti.
Sardze neko daudz nepaskaidroja par pavadoni un ceturto nama iedzīvotāju. Un viņam negribējās sākt runāt lieku pirms laika, nenoskaidrojot dažus apstākļus.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 29.09.2008 14:14

—Ausu formas mēdz būt visādas, pamatskolā es mācījos vienā klasē ar džeku, kuram bija tik atļukušas ausis, ka, ja viņš tās spētu pietiekami ātri kustināt, mierīgi varētu nokļūt uz otro stāvu, neizmantojot kāpnes,— Ingrīda mēļoja un nedaudz pasmīnēja. Smieklīgi, cik uzkrītoši Aleksandrs demonstrēja savas atšķirības. Jau krietni nopietnāk viņa turpināja,
—Turklāt, lai es sāktu brīnīties, vajadzēs ko vairāk par neparastu ausu fomu. Ļaudis taču mēdz būt tik dažādi.—

Iesūtīja: Elony ; laiks: 29.09.2008 14:34

"Runa ir par to, ka manas ausis šoreiz liecina par piederību pie kādas tautas, pa kuru daudzi nezina. Un tas ir saistīts ar to, kāpēc esam šeit."
Alekss atbildēja. "Un mēs nezinām, ko jūs par to zināt. Būtu vieglāk sarunāties, ja vairāk zinātu viens par otru."

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 29.09.2008 16:31

—Citas tautas, citas rases. Vai gan tam ir kāda nozīme?— Ingrīda nevērīgi atteica. Viņa nudien negrasījās tepat uz līdzenas vietas, turot rokās ne pārāk vieglu nesamo, ielaisties garās un nopietnās diskusijās.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 30.09.2008 21:58

"Nu, ja tā saki..." Alekss tikai paraustīja plecus un sekoja Ingrīdai, lai viņa aizvestu uz virtuvi un sāktu izrādīt telpas.
Ticis virtuvē viņš saiņus nolika uz galda.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 01.10.2008 13:29

Ingrīda izveda pārējos cauri pagrabam, pa ceļam jau norādīdama: —Aiz tām durvīm ir veļas mazgātuve, tur pieliekamais, tur ir pirts.— Pa visām telpām pagaidām viņa pārējos nevazāja, norādīja tikai uz, viņasprāt, svarīgākajām telpām. Pārējās gan jau kaut kad.
Virtuvē sieviete ātri salika ledusskapī to, kam atrašanās ārpus tā varētu nākt par ļaunu, pārējo atstāja vēlākam laikam.

—Kā jūs labāk gribētu, vispirms apskatīt māju un tad iekārtoties savās guļamistabās vai otrādi?—

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 01.10.2008 13:50

Tatjana rūpīgi iemgaumēja to, ko rādīja Ingrīda un palīdzeja viņai salikt produktus, lai paai pēc tam vieglāk orientēties svešā virtuvē.
"Es domāju, ka sākumā māju un pēc tam guļamistabas."

Iesūtīja: Elony ; laiks: 01.10.2008 16:49

"Jā, māju apskatīsim vispirms." Alekss piekrita. "Domāju, neviens no mums nav tik pārguris, lai viņam būtu uzreiz nepieciešama gulta."
Vīrietis arī novērtē mājas iekārtojumu - kāda ir apdare telpām, lai redzētu vai nav dubultas sienas, kas slēpj vadus, kabeļus, apsildīšanas iekārtas, kā pēdējā laikā Latvijā mēdz iekārtot dzīvojamās telpas. Viņu tas interesē tāpēc, ka aiz šādām dubultām sienām ir viegli paslēpt citas lietas.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 01.10.2008 19:43

Likās, ka arī Ulrika nealkst uz karstām pēdām iekārtoties guļamistabā, un arī Ingrīda pati labprātāk vispirms parādītu kur kas atrodas.
—Labi, tad parādīšu jums svarīgākās un ikdienā izmanojamās telpas,— viņa draudzīgi pasmaidīja un izgāja gaitenī.
—Tur ir labierīcības,— viņa pamāja ar roku uz vienām no durvīm, —tepat blakus vannasistaba, un šī ir sardzes telpa. Vārtus var atvērt no šejienes, re, šitā,— Ingrīda pie reizes arī uzskatāmi demonstrēja jau tā viegli saprotamo darbību.
—Tiesa, ja reiz kāds ir pamanījies piebraukt pie vārtiem, to visticamāk var laist arī iekšā, bet piesardzība nekad nenāk par ļaunu. Principā, ja uzrodas kāds no Sardzes, Pilsētas vai Ārpilsētas, to droši drīkstat laist iekšā. —

Iznākusi atpakaļ gaitenī, Ingrīda turpināja,
—Šīs te ir viesu guļamistabas. Aleksandr, vai tev nebūtu iebildumu apmesties kādā no šīm? Es tiešām ļoti priecātos, ja viens no jums apmestos pirmajā stāvā, tuvāk sardzes telpai.—

Iesūtīja: Elony ; laiks: 01.10.2008 20:04

"Protams, varu apmesties arī šeit." Aleksandram nemaz nebija iebildumu. Viņš arī pats būtu labprāt izvēlējies palikt pirmajā stāvā, jo tā labāk fiksēt ielaušanos.
"Šī māja ir vienkārši apburoša. Iekārtojums un apdare izcila... no drošības viedokļa. To paveica Sardze vai kāds cits?" Vīrietis ātri aplūkoja sev paredzēto guļamistabu, tad izgāja atkal arā, lai būtu gatavs turpināt telpu apskati.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 02.10.2008 18:56

—Sardze? Diez vai. Vai tad jūs ar tādām lietām arī nodarbojaties?
To sakot, Ingrīdai ienāca prātā, ka tomēr arī pretējais nebūtu melots, nez, elfs varbūt bija ievērojis ko vairāk par acīmredzamo.

Pēdējais "apskates objekts" pirmajā stāvā bija bibliotēka, tiešām milzīga telpa ar veselu lērumu grāmatu, piedevām daļēji divstāvīga.
—Šī ir bibliotēka. Varat lasīt, kuras grāmatas vien vēlaties, galvenais, nolieciet atpakaļ vietā, un, ja atrodat ko interesantu, parādiet arī man. Jāteic, es pati vēl neesmu apjēgusi, kas vien te nav.

Arī caur bibliotēku varēja nokļūt otrajā stāvā, tomēr Ingrīda izvēlējās parasto ceļu caur gaiteni. "Otrā stāva bibliotēku" viņa vēlreiz neizrādīja, norādīja uz vairākām viesu guļamistabām un labierīcībām, lai meitenes pašas izlemj, kurā stāvā un kurā guļamistabā vēlas apmesties, ka tikai nesāk ķīvēties par vienu un to pašu.

—Šis ir kabinets, te arī atrodas telefons, lieki nekavēdamās, Ingrīda izgāja cauri telpai, kurā bija milzīgs veclaicīga izskata rakstāmgalds, jau pieminētais telefons un dators, —Un šo telpu varētu saukt par kinozāli.

Uz mirkli varēja likties, ka Ingrīda šaubās, kurp doties tālāk, taču tad viņa pavērsās pret pārējiem,
—Otrajā stāvā pa lielam tas arī ir viss. Tornītī gribat uzkāpt?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 02.10.2008 23:34

"Es labprāt apmestos istabā tepat, otrajā stavā. Un man ir pilnīgi vienalga, kura ta būs." viņa uzsmaidīja Ulrikai - gan jau abas kopā izlems, kura kurā un kur ievāksies. Tatjana bija uzmanīgi iegaumējusi visu, ko Ingrīda rādīja, kaut arī nešaubījās, ka pirmās dienas jutīsies jocīgi un ka viesnīcā, bet gan jau pēc kāda laika viss nokārtosies un varēs justies gandrīz kā mājās. "Es neiebilstu apskatīt tornīti." augstums sievietei patika, un arī skaists skats, ko šis tornītis izskatījās spējīgs dot.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 03.10.2008 06:34

"Es nodarbojas ar dažādām lietām." Alekss pasmaidīja. "Bet sāku domāt,ka būtu ļoti derīgi pārdot savu dzīvokli un savākt summiņu, lai nopirktu šo māju. Varbūt priekš manis nedaudz par lielu, bet tik un tā ļoti patīkama vieta."

Viņš rūpīgi iegaumēja visu, ko Ingrīda stāstīja un rādīja. Sāka jau iezīmēt savā prātā aptuveno mājas plānu.
Kad galvenā apskate bija galā, viņš pamāja ar galvu, apliecinot, ka arī labpprāt apskatītu torni.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 03.10.2008 10:10

—Nopirkt šo māju?— Ingrīda knapi apvaldīja smieklus.
—Tas gan nebūs iespējams. Pirmkārt, es to nevēlos pārdot, un nav tādas naudas summas, kas man liktu pārdomāt, un otrkārt... nujā, kaut ko nopirkt var tikai tad, ja to pārdod. Un šī māja netiek pārdota, arī par pāris miljoniem ne.
Sieviete vēl nopētīja Aleksandru, taisnību sakot, šāda vēlme, turklāt izteikta šādā veidā viņai likās visai dīvaina, drīzāk raksturīga izlutinātam miljonāra dēliņam, nevis vīrietim ap... akjā, nevar taču zināt, cik viņam gadu. Nez, tas ir raksturīgs visiem elfiem, vai tikai šim konkrētajam eksemplāram?

Iesūtīja: Elony ; laiks: 03.10.2008 10:24

Alekss pasmīnēja.
"Es to nedomāju nopietni, Ingrīda. Pašreizējos apstākļos pirkt nekustamos īpašumus nedomāju. Es tikai gribēju izteikt komplimentu, ka šī māja ir ļoti laba, tik laba, ka labprāt te tiešām justos kā mājās, ja būtu tāda iespēja. Tas arī viss."
Viņš ļāvās sievietes pētīgajam skaitienam. Izturējās mierīgi un pieklājīgi.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 03.10.2008 11:05

—Nu, lai kādā vietā justos kā mājās, tai nebūt nav obligāti jābūt tavā īpašumā,— Ingrīda vēl īsi piezīmēja, un ieveda pārējos tornītī. Otrā stāva līmenī atradās tikai lērums dažādu krāmu. Pa šaurām kāpnēm varēja uzkāpt vēl stāvu augstāk; trešajā stāvā šobrīd nekas daudz neatradās, vienīgi teleskops, toties no viscaur iestiklotā tornīša pavērās lielisks skats uz mājas apkārtni un ezeru.

Ar to arī ekskursija pa māju bija cauri, vēl tikai atgriežoties garāžā, Ingrīda parādīja vēl vienu pagraba telpu, kurai bija visai grūti atrast nosaukumu pēc tās pielietojuma veida — tiklab tur varēja rīkot ballīti, tiklab vienkārši omulīgu pasēdēšanu, to varēja izmantot arīdzan kā trenažieru zāli vai pat šautuvi — un vēl vienu mazāku telpu, kur pēc vēlēšanās varēja spēlēt vai nu biljardu vai novusu, vai galda tenisu.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 07.10.2008 11:04

Aleksandrs pateicās par ekskursiju Ingrīdai. Māja viņam likās visnotaļ interesanta un izklaužu iespēju netrūka.
"Es domāju, ka tagad varam iekārtoties savās istabās." Viņš ieteicās. "Un tad varētu sanākt virtuvē, lai pagatavotu sev maltīti un nedaudz parunātos, iepazītos tuvāk un tādā garā."
Alekss paņēma savu somu un skatījās uz sievietēm, vai viņas ierosinājumu pieņems.
Vispār viņš jutās nedaudz savādi. Šis bija uzdevums, līdzīgs tādiem, kādus viņš bija saņēmis arī agrāk savā ziņā, bet tik neformāls uzdevums un nu viņš bija viens vientuļā namā ar trim sievietēm. Un uzdevums bija tikai sargāt bibliotēku un izlikties par atpūtniekiem.
Jāatzīst, ka tādā situācijā Alekss ne reiz nebija bijis un tā viņam likās amzinata, bet neskatoties uz to visu elfu būšanu.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 07.10.2008 11:24

OOC:Es kļūdījos pirmīt par tornīti, tam ir +2 stāvi nevis +1 stāvs. Un telefoni mājā pavisam kopā ir pieci: kabinetā, sardzes telpā, pirmā stāva gaitenī pie virtuves, otrā stāva gaitenī, tornīša apakšstāvā.

—Nu, šodien pusdienas varētu pagatavot es, kamēr jūs iekārtojaties,— Ingrīda ierosināja. Tik un tā šodien neko prātīgu vienatnē pasākt vairs nevarēja.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 07.10.2008 11:38

"Kāda tur iekārtošanās!" Alekss atsaucās. "Man jau nevajag izkārt pie sienām savas fotogrāfijas, vai pārģerbties, tikai jānoliek soma istabā un drusku jāizkrāmē, tas prasīs varbūt kādas 10 minūtes un viss. Es būšu priecīgs palīdzēt."
Viņš laipni pasmaidīja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.10.2008 11:43

"Jā, piekrītu Aleksandram. 10 vai 15 minūtes, ne vairāk. Es arī pievienošos palīdzēt." viņa pasmaidīja un gāja atpakaļ uz garāžu, lai paņemtu savu somu. Atgriezusies mājā, Tatjana uzgāja otrajā stāvā un iegāja pirmajā viesu guļamistabā, kas pagadījās ceļā un tur arī iekārtojās.
Pēc piecpadsimt minūtēm viņa bija tapakāļ virtuvē un gatava palīdzēt ēst taisīšanas procesā.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 07.10.2008 20:31

Par laimi, virtuve bija pietiekami liela, lai vairāki ēst gatavotāji nemaisītos cits citam pa kājām. Ingrīda brīdi pārdomāja, tad izvilka kartupeļus, gurķus un tomātus, lokus un biezpienu. Cerams, ka neviens no viņiem neietur kādu īpašu diētu vai nav vegāns. Bet šādu ēdienu parasti ēda visi.

Kad Tatjana ienāca virtuvē, Ingrīda jau rosīgi mizoja kartupeļus.
—Ātri gan!— viņa izbrīnīti noteica. —Re, tur ir gurķi un tomāti. Vai tu varētu, lūdzu, sataisīt salātus? Un pie reizes pastāsti, vai tev ir kas īpašs, ko tu nekādā gadījumā neēd un tamlīdzīgi sīkumi, ko vajadzētu zināt par cilvēku, ar kuru dzīvo vienā mājā.—