Kurbijkurne forums

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Izlasi, pirms iesūti!

Lūgums neaizrauties ar jaunu pavedienu veidošanu pa labi un pa kreisi - par visiem sīkumiem, par ko tik vien varētu iedomāties. Ja vēlies aizsākt jaunu tematu, tad runā par jautājumu, kas tevi interesē, par ko tev ir, ko teikt, un kuru tu patiešām vēlies apspriest.

Katra jauna pavediena pirmajam rakstam ir jābūt vismaz 150 vārdu garam (šajā lūgumā kopā ir 76 vārdi). Pretējā gadījumā pavediens tiks dzēsts, neskatoties uz to, kādas atbildes būs iesūtītas.

> Grāmatas fragmentu tulkojumi
eyedam
iesūtīt 20.07.2005 14:55
Raksts #1


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



Šajā pavedienā varēsiet izlasīt HP 6. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei, pirms latviešu versijas iznākšanas (visticamāk šī gada nogalē).

eyedam
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
2 Lapas V  < 1 2  
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (20 - 32)
eyedam
iesūtīt 07.11.2005 00:40
Raksts #21


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



20. nodaļa


*** Tulkojusi: Ragainīte ***


Doma, ka Dumidors vērtē viņa viedokli tik augstu, lika Harijam pat vēl vairāk nokaunēties par to, ka izgāzies uzdevumā, kurā jāatjauno Horkruksa atmiņa, viņš vainīgi pagrozījās savā sēdvietā, kamēr Dumidors pacēla pirmo no abām pudelēm un pārbaudīja to.

– Ceru, ka neesi noguris no niršanas citu cilvēku atmiņās, šīs divas atmiņas ir interesantas,– viņš sacīja. – Šī pirmā atmiņa pieder kādam ļoti vecam mājas elfam, kura vārds ir Hokijs. Pirms redzam, ko Hokijs pieredzēja, man ātri ir jāpārstāsta, kā lords Voldemorts pameta Cūkkārpu.

– Viņš sasniedza septīto mācību gadu ar, kā tu, iespējams, esi paredzējis, augstākajiem vērtējumiem katrā eksāmenā. Viņa klasesbiedri lēma par to, ar kādu darbu nodarboties pēc Cūkkārpas pamešanas. Gandrīz ikviens gaidīja lieliskas lietas no Toma Melsudora, prefekta, zēnu vecākā, Balvas par īpašiem nopelniem skolai laureāta. Es zinu, ka pāris skolotāji, profesors Slughorns starp tiem, ieteica, lai viņš pievienojas Burvestību ministrijai, piedāvāja iegūt labu darba vietu, iepazīstināt ar svarīgiem cilvēkiem. Viņš atteicās no visiem piedāvājumiem. Nākošā lieta, ko personāls zināja – Voldemorts strādāja Bordžinā un Bērkā.

– Bordžinā un Bērkā?– Harijs pārsteigts atkārtoja.

– Bordžinā un Bērkā, mierīgi atkārtoja Dumidors. – Es domāju, ka tu redzēsi, kādu valdzinājumu šī vieta deva viņam, kad būsim ieskatījušies Hokija atmiņā. Tomēr tā nebija Voldemorta pirmā darba vietas izvēle. Gandrīz neviens nezināja par to tajā laikā – es biju viens no tiem, kuram direktors uzticējās – bet Voldemorts vispirms satika profesoru Dipē un jautāja, vai viņš nevarētu palikt Cūkkārpā par skolotāju.

– Viņš gribēja palikt? Kāpēc?– jautāja Harijs, joprojām pārsteigts.



*** Tulkojusi: Selduīna ***


– Es ticu, ka viņam bija vairāki iemesli, lai arī nevienu no tiem viņš neapsprieda ar profesoru Dipē,– teica Dumidors. – Pirmkārt un vissvarīgāk, es ticu, ka Voldemorts bija vairāk pieķēries skolai nekā jelkad bijis kādam cilvēkam. Cūkkārpa bija vieta, kur viņš bija juties vislaimīgākais; pirmā un vienīgā vieta, kur viņš jutās kā mājās.

Harijs sajutās viegli neērti pēc šiem vārdiem, jo tas bija tieši tā, kā viņš jutās attiecībā uz Cūkkārpu.

– Otrkārt – pils ir pārpilna sensenas maģijas. Neapšaubāmi Voldemorts bija izdibinājis vairāk tās noslēpumu nekā jebkurš cits, kurš šeit ir mācījies, taču viņš juta, ka šeit bija vēl neskaitāmi neatklāti noslēpumi, maģijas krājumi, kurus satvert.

Un treškārt – kā skolotājam viņam būtu milzīga vara pār jaunajām raganām un burvjiem. Iespējams, viņš ir aizņēmies ideju no profesora Gļotradža, skolotāja, ar kuru viņš bija savos labākajos skolas gados, kurš parādīja, cik ietekmīga var būt skolotāja loma. Es nepieļauju domu, ka Voldemorts bija iecerējis Cūkkārpā pavadīt visu atlikušo dzīvi, taču es domāju, ka viņam likās noderīgi nepamest šo zemi un vietu, kur viņš varētu sākt veidot sev armiju.

– Ser, bet viņš taču nedabūja darbu?

– Nē, viņš nedabūja. Profesors Dipē teica, ka viņš savos astoņpadsmit bija par jaunu, taču viņš lūdza viņu atkārtot šo lūgumu pēc pāris gadiem, ja viņš joprojām būs ieinteresēts skolotāja darbā.

– Ko jūs par to domājat, ser?– vilcinoties vaicāja Harijs.

– Ļoti sarežģīti,– teica Dumidors. – Es iebildu Armando pret viņa iecelšanu – es nedevu viņam iemeslus, kurus atklāju jums, profesors Dipē bija ļoti iemīlējis Voldemortu, viņa godīguma pārliecināts. Bet es nevēlējos lordu Voldemortu atpakaļ šajā skolā, it sevišķi ne jau nu varas pilnā vietā.

– Ser, kādu darbu viņš gribēja? Kādu priekšmetu viņš vēlējās mācīt?

Kaut kā Harijs zināja atbildi, pirms Dumidors viņam bija to pateicis.



*** Tulkojusi: Cilvēks NGC1313 ***


– Hepziba Smita nomira divas dienas pēc šī mazā atgadījuma,– atkal apsēžoties, sacīja Dumidors, norādīdams, lai Harijs dara to pašu. – Hokiju, viņas mājas elfu, Ministrija notiesāja par saimnieces kakao dzēriena saindēšanu.

– Tas taču nav iespējams!– Harijs nikni izgrūda.

– Es redzu, ka mēs esam vienisprātis,– noteica Dumidors. – Ir pilnīgi skaidrs, ka Smitas un Melsudoru nāves apstākļiem ir daudz kas kopīgs. Abos gadījumos vainu uzņemas kāds cits. Kāds, kurš skaidri atceras, kā to izdarījis...

– Vai tad Hokija pati atzinās?

– Viņa atcerējās, ka saimnieces kakao dzērienam piebērusi vielu, kas izrādījās nevis cukurs, bet kāda nāvējoša, mazpazīstama inde. Tika secināts, ka Hokija to nedarīja ar nodomu – viņa bija veca un varēja apjukt...

– Voldemorts izmainīja viņas atmiņu tāpat, kā to izdarīja ar Morfinu!

– Jā, pie tāda secinājuma nonācu arī es,– Dumidors atbildēja Harijam. – Un tieši tāpat kā gadījumā ar Morfinu Ministrija bija noskaņota par labu turēt aizdomās Hokiju...

– ...tāpēc, ka viņa bija mājas elfs,– nobeidza Harijs. Viņš vēl nebija izjutis tādas simpātijas pret Hermiones V.E.M.T organizāciju kā šobrīd.

– Tieši tā,– Dumidors piekrita. – Viņa vairs nebija no jaunajām, turklāt atzina, ka aiztikusi dzērienu. Neviens no Ministrijas neapgrūtināja sevi ar vēl kādu ziņu ievākšanu. Tāpat kā ar Morfinu, kad atradu Hokiju un piekļuvu viņas atmiņām, elfa dzīve bija gandrīz beigusies – un, protams, ka viņas atmiņās nebija nekā uzvedinoša, izņemot faktu, ka Voldemorts zināja par kausa un medaljona esamību.

Laikā, kad notiesāja Hokiju, Hepzibas ģimene atklāja, ka ir pazuduši divi lielākie tās dārgumi. Pagāja laiks, lai par to pārliecinātos pilnībā, jo Hepzibai bija daudzas slēptuves. Viņa greizsirdīgi sargāja savu kolekciju no citiem. Bet, kamēr ģimenes bažas par medaljona un kausa pazušanu pilnībā apstiprinājās, asistents, kurš bija strādājis pie Bordžina un Bērka, jaunais vīrietis, kurš tik bieži bija apciemojis Hepzibu un viņu tā apbūris, uzteica savu vietu un pagaisa. Melsudora priekšniekiem nebija ne jausmas, kur viņš bija palicis; tāpat kā citi arī viņi bija pārsteigti par Melsudora nozušanu. Un kopš ilga laika tas ir viss, kas dzirdēts par Tomu Melsudoru.



*** Tulkojusi: toronto_meitene ***


– Un tātad, pēdējai atmiņai, kas man tev ir jārāda, vismaz līdz tam laikam, kad tu paspēsi mums atvest Slughorna atmiņu. Ir desmit gadu atstarpe starp Hokeja atmiņu un šo, desmit gadi, par kuriem mēs varam tikai minēt ko lords Voldemorts darīja...

Harijs vēlreiz piecēlās, kamēr Dumidors iztukšoja pēdejo atmiņu Domnīcā.

– Kuram pieder šī atmiņa?– viņš prasīja.

– Man,– teica Dumidors.

Un Harijs ielēca pēc Dumidora cauri kustošajam sudraba blīvumam, viņš nonāca tajā pašā birojā, ko viņš tikko atstāja. Tur bija Fokss, gulēdams laimīgi uz sava zara, un tur, aiz rakstāmgalda, bija Dumidors, kurš izskatījās ļoti līdzīgs tam, kas Harijam blakus stāv, kaut gan abas rokas bija vesalas un nesabojātas un viņa sejai bija varbūt drusku mazāku līniju. Vienīgā starpība sarp tagadnes biroju un šo bija, ka pagātnē sniga; zilīgas pārslas lēnām krita gar logam tumsā, un uz ārejās palodzes sniegs sāka pieaugties.

Likās, ka jaunais Dumidors kādu gaidīja, un protams, pēc dažiem brīžiem viņš ieradās, kāds klauvēja pie durvīm, un viņš teica: – Ienāciet!

No pārsteiguma Harijam aizrāvās elpa, ko viņš ātri apspieda. Voldemorts bija ienācis istabā. Viņa sejas raksturi nebija tādi, kurus Harija redzēja, kad tas iznāca no akmens katla pirms gandrīz diviem gadiem; viņi nebija tik daudz kā čūskas, viņa acis vēl nebija spilgti sarkanas, viņa seja ne tik daudz kā maska, bet tomēr viņš nebija vairs skaistais Toms Melsudors. Bija, it kā viņa sejas raksturi bija sadeguši un neskaidri; viņi bija vaskaini un nenormāli sakropļoti, un baltās daļas no viņa acīm izskatijās, it kā būtu mūžīgi asiņainas, kaut gan viņa acs redzokļi vēl nebija tie mazie iegriezumi, ko Harijs zināja, kādi viņi paliks. Viņš valkāja garu, melnu apmetni, un viņa seja bija tikpat bāla kā tās sniega pārslas, kas bija uz viņa pleciem.

Dumidors aiz rakstāmglada neizrādīja pārsteigumu. Acīmredzot bija norunāta satikšanās.

– Labvakar, Tom,– viegli teica Dumidors. – Vai tu neapsēdīsies?

– Paldies,– teica Voldemorts, un viņš apsēdās sēdeklī, pie kura Dumidors māja – tas pats sēdeklis, ko Harijs nupat atstāja tagatnē. – Es dzirdēju, ka tu kļuvi par direktoru,– viņš teica, un viņa balss bija drusku augstāka un aukstāka nekā parasti. – Bija laba izvēle.

– Es esmu priecīgs, ka tu piekrīti,– teica Dumidors smaidīdams. – Vai es tev varu piedāvāt kādu dzērienu?

– Tas būtu laipni sagaidīts,– teica Voldemorts. – Es esmu tāli ceļojis.

Dumidors piecēlās un aizgāja pie kumodes, kurā tagad glabājās Domnīca, bet kas tad bija pilna ar pudelēm. Viņš padeva Voldemortam vīna biķeri un pašam ielēja, tad atgriezās pie sēdekļa aiz viņa rakstāmgalda.

– Tagad, Tom... Kāpēc tu mani iepriecini ar savu klātbūšanu?

Voldemorts uzreiz neatbildēja un vienkārši dēra savu vīnu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 07.11.2005 00:41
Raksts #22


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



21. nodaļa


*** Tulkojusi: Axa Night ***


Notērējis visu savu laiku, uztraucoties skaļā balsī par teleportēšanos, Rons tagad mocījās pabeigt Strupa uzdoto briesmīgi grūto eseju, kuru Harijs un Hermione jau bija pabeiguši. Harijs pilnībā bija pārliecināts, ka saņems zemu novērtējumu par savējo, jo nebija piekritis Strupam par to, kā labāk cīnīties ar atprātotājiem, taču tas viņu nemaz ar neuztrauca: Gliemjraga atmiņa šobrīd bija pati svarīgākā lieta priekš Harija.

– Es taču tev saku, ka stulbais Princis tev nevarēs palīdzēt ar šo, Harij!– teica Hermione skaļā balsī. – Ir tikai viens veids, kā piespiest kādu darīt to, ko tu vēlies, un tas ir Valdum lāsts, kurš ir pret likumu...

– Jā, to es jau pats zinu, paldies,– teica Harijs, nepaceļot acis no grāmatas. – Tāpēc es meklēju kaut ko savādāku. Dumidors saka, ka patiesības serums nepalīdzēs, bet varbūt ir kaut kas cits, dzira vai burvestība...

– Tu to visu nepareizi esi sapratis,– teica Hermione. – Dumidors teica, ka tikai tu vari dabūt atmiņu. Tas noteikti nozīmē to, ka tu vari pārliecināt Gliemjragu, kad citi to nespētu. Tas visnotaļ neattiecas uz dziras izmantošanu, jo to jau varētu jebkurš...

– Kā pareizi raksta "kareivīgs"?– teica Rons, cītīgi kratot savu spalvu un glūnot uz pergamentu. – Nesākas jau ar C-E-R...

– Nē, tā nu gan nav,– teica Hermione, velkot Rona eseju sev tuvāk. – Un "nojauta" nesākas ar burtiem M-U-I arī. Kādu spalvu tu izmanto?

– Tā ir viena no Freda un Džordža Pareizrakstības spalvām... Bet man šķiet, ka burvestība jau sāk zust...

– Jā, laikam,– teica Hermione, norādot uz esejas virsrakstu, – jo mums prasīja rakstīt par to, kā mēs cīnītos ar atprātotājiem, nevis ar "āmurgalvām", un es neatceros, ka tu būtu nomainījis savu vārdu uz "Rūnijs Vazlibs".

– Ak, nē!– teica Rons, sašutis lūkojoties uz pergamentu. – Nesaki, ka man nāksies visu pārrakstīt no jauna!

– Tas nekas, mēs varam to salabot,– teica Hermione, pavelkot eseju pie sevis un paņemot rokā savu zizli.

– Es tevi mīlu, Hermione,– sacīja Rons, dziļāk iegrimstot savā krēslā un aiz noguruma berzējot sev acis.

Hermione mazliet nosarka un sacīja: – Tikai skaties, lai Lavendera nesadzird ka tu to saki.

– Jā, es uzmanīšos,– teica Rons aizklājis savu seju ar rokām. – Vai arī nē... Varbūt tad viņa mani pametīs...

– Kāpēc gan tev pašam viņu nepamest, ja jau tu vairs negribi ar viņu satikties?– prasīja Harijs.

– Tu jau neesi nevienu vēl pametis, vai ne?– teica Rons. – Tu un Čo vienkārši...

– Vienkārši kaut kā pajukām, jā,– sacīja Harijs.

– Kā es vēlētos, lai tāpat notiktu ar mani un Lavenderu,– teica Rons sērīgi, skatoties kā Hermione klusu ar zižļa galu uzsit katram nepareizi rakstītam vārdam, kā rezultātā tie paši laboja savu rakstību uz lapas. – Bet, jo vairāk es norādu uz to, ka gribu visu pabeigt, jo stingrāk viņa manī ieķeras. It kā es ietu uz randiņiem ar milzu kalmāru.

– Lūk,– teica Hermione pēc kādām divdesmit minūtēm, sniedzot Ronam atpakaļ viņa eseju.

– Liels paldies,– teica Rons.



*** Tulkojusi: krikija::: ***



– Kungs teca, ka vēloties regulāras atskaites par to, ko Malfoju zēns dara, tā ka Mokšķis ir atnācis nodot...

Krakš.

Dobijs uzradās blakus Mokšķim, viņa tējas sildāmā cepure bija sašķiebusies.

– Arī Dobijs ir palīdzējis, Harij Poter!– viņš nopīkstēja, uzmetot Mokšķim aizvainotu skatu. – Un Mokšķim vajag pateikt Dobijam, kad viņš nāk pie Harija Potera, lai viņi varētu nodot savas atskaites kopā.

– Ko tas nozīmē?– vaicāja Hermione, joprojām izskatīdamās šokēta par šo pēkšņo parādīšanos. – Kas notiek, Harij?

Harijs padomāja, pirms atbildēt Hermionei, tāpēc ka viņš nebija Hermionei pateicis par Mokšķa un Dobija norīkošanu sekot Malfojam, mājas elfi Hemionei bija sevišķi jūtīgs jautājums.

– Nu...viņi sekoja Malfojam manis dēļ,– viņš teica.

– Dienu un nakti,– noķērca Mokšķis.

– Dobijs nav gulējis nedēļu, Harij Poter!– Dobijs lepni teica, šūpojoties savā vietā.

Hermione izskatijās sašutusi.

– Tu neesi gulējis, Dobij? Bet, protams, Harij, tu taču neliki viņam...

– Nē, protams, es neliku,– Harijs aši teica. – Dobij, tu vari gulēt, labi? Bet vai kāds no jums ir kaut ko uzzinājis?– viņš pasteidzās pajautāt, pirms Hermione atkal varētu iejaukties.

– Malfoja kungs pārvietojas ar cēlumu, kas piederas tīrasiņiem.– Mokšķis noķērca. – Viņa sejas vaibsti atsauc atmiņā mana kunga un kundzes smalkos kaulus, un viņa uzvedība ir...

– Drako Malfojs ir slikts zēns!– Dobijs dusmīgi nopīkstēja. – Slikts zēns, kurš... kurš...

Viņš nodrebēja no sava tējas sildāma līdz pat pirkstgaliem savās zeķēs, tad pieskrēja pie uguns, ka likās, viņš gribētu mesties tajās iekšā; Harijs, kuram tas nebija gluži negaidīti, saķēra viņu ap vidu un cieši turēja. Dažas sekundes Dobijs pretojās, bet tad kļuva mierīgs.

– Paldies, Harij Poter,– viņš noelsa. – Dobijam joprojām ir grūti runāt sliktu par saviem ieprekšējiem pavēlniekiem...

Harijs atlaida viņu; Dobijs iztaisnoja savu tējas sildāmo un visbeidzot teica Mokšķim: – Bet Mokšķim vajadzētu zināt, ka Drako Malfojs nav labs saimnieks mājas elfam.



*** Tulkojusi: Vespertilio ***


– Kāds ko mēs pazīstam?– jautāja Rons, kad Hermione pētīja virsrakstus.

– Jā!– teica Hermione, liekot gan Harijam, gan Ronam rīstīties ar brokastīm,– bet viss ir kārtībā, viņš nav miris – tas ir Mahorks, viņš ir arestēts un nosūtīts uz Azkabanu! Kaut kas saistīts ar uzdošanos par inferiusu ielaušanās mēģinājuma laikā... Un kāds vārdā Oktaviuss Pipars ir pazudis... Ak, un cik šausmīgi, deviņgadīgs zēns ir arestēts par mēģinājumu nogalināt savus vecvecākus, viņi domā, ka viņš bija Pavēlus lāsta ietekmē...

Viņi pabeidza ēst brokastis klusumā. Hermione tūlīt devās uz senajām rūnām, Rons uz koptelpu, kur viņam vēl bija jāpabeidz noslēgums Strupa atprātotāju esejai, un Harijs uz koridoru septītajā stāvā un sienas posmu pretim gobelēnam, kurā Barnabu Bulduris māca troļļiem baletu.

Harijs uzmeta sev Paslēpni, tiklīdz atrada tukšu gaiteni, bet viņam nevajadzēja satraukties. Kad viņš sasniedza savu galamērķi, tas bija tukšs. Harijs nebija pārliecināts, vai viņa izredzes iekļūt istabā būtu lielākas ar Malfoju iekš tās vai ārpusē, bet vismaz viņa pirmais mēģinājums netika sarežģīts ar Krabes vai Goila klātbūtni vienpadsmit gadu vecas meitenes izskatā.

Viņš aizvēra acis, kad tuvojās vietai, kur bija apslēptas Vajadzību istabas durvis. Harijs zināja, kas bija jādara; viņš bija kļuvis visvairāk izglītots tajā pagājušogad. Koncentrējoties no visa spēka, viņš domāja: Man vajag redzēt, ko šeit dara Malfojs... Man vajag redzēt, ko šeit dara Malfojs... Man vajag redzēt, ko šeit dara Malfojs...

Trīs reizes zēns nogāja gar durvīm, tad, sirdij dauzoties no uztraukuma, atvēra acis un nostājās tām pretī – bet viņš joprojām uzlūkoja ierasti tukšu sienas posmu.



*** Tulkojusi: ilziic ***


Meitenes spoks bija pacēlies no tualetes kabīnes aiz viņiem, un nu peldēja gaisā, skatoties uz viņiem caur biezām, baltām, apaļām brillēm.

– Ak,– viņa drūmi teica. – Tie esat jūs abi.

– Ko tu gaidīji?– jautāja Rons, skatoties uz viņu spogulī.

– Nevienu,– atbildēja Vaira, drūmi skarot punktu uz zoda. – Viņš teica, ka viņš atgriezīsies un tiksies ar mani, bet tad – arī tu teici, ka ienāksi un mani apciemosi,– viņa uzmeta Harijam pārmetošu skatienu, – un es tevi neesmu redzējusi mēnešiem. Es esmu iemācījusies negaidīt no puišiem pārāk daudz.

– Es domāju, ka tu dzīvo tajā meiteņu tualetē?– teica Harijs, kurš nu jau pāris gadus meta tai vietai līkumu.

– Es dzīvoju,– viņa īgni nodrebēja, – bet tas nenozīmē, ka es nevaru apmeklēt citas vietas. Atceries, es reiz apciemoju tevi vannā?

– Ļoti skaidri,– atbildēja Harijs.

– Bet es domāju, ka es viņam patīku,– viņa žēli noteica. – Varbūt, ja jūs abi aizietu, viņš atkal atnāktu. Mums ir daudz kopīga. Es esmu droša, ka viņš to juta.

Un viņa cerīgi paskatījās uz durvīm.

– Kad tu saki, ka jums ir daudz kopīga,– teica Rons, izklausīdamies visai uzjautrināts, – vai tu domā to, ka arī viņš dzīvo caurulē?

– Nē,– Vaira atbildēja, viņas balsij skaļi atbalsojoties vecajā flīzētajā tualetē. – Es domāju to, ka viņš ir jūtīgs, arī viņam cilvēki dara pāri, un viņš jūtas vientuļš, un viņam nav neviena, ar ko parunāt, un viņam nav bail izrādīt savas jūtas un raudāt!

– Te ir bijis raudošs zēns?– Harijs ieinteresēti jautāja. – Jauns zēns?

– Aizmirsti!– atbildēja Vaira, ar savām mazajām actiņām lūkojoties uz Ronu, kurš nu jau plati smaidīja. – Es apsolīju, ka es nevienam neteikšu, un es paņemšu viņa noslēpumu līdzi...

– ... taču ne jau kapā?– nosprauslājās Rons. – Varbūt kanalizācijā.

Vaira nikni nogaudojās un ienira atpakaļ tualetē, liekot ūdenim pārlīt pāri malām un uz grīdas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 07.11.2005 00:41
Raksts #23


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



22. nodaļa


*** Tulkojis: deniss ***


Kad viņi tiko bija redzējuši Glumradzi ieejam Lielajā zālē un zināja, ka viņam patīk pakavēties pēc maltītēm, viņi mazliet uzkavējās kopistabā. Plāns bija tāds, ka Harijam vajadzēja iet uz Glumradža kabinetu tad, kad profesoram laiks iet uz kabinetu atpakaļ. Kad saule nogrima pāri Aizliegtā meža koku galotnēm, viņi nolēma, ka ir pienācis laiks, un, pirms tam uzmanīgi pārbaudījuši, vai Nevils, Dīns un Šīmuss visi bija kopistabā, uzlavījās augšā uz zēnu guļamistabu.

Harijs izņēma sarullētas zeķes no lādes vidus, kurās bija niecīga pudelīte.

– Labi, lai iet,– teica Harijs un, pacēlis mazo pudelīti, uzmanīgi iedzēra malku no tās.

– Pēc kā tā garšo?– čukstēja Hermione.

Harijs kādu brīdi neatbildēja. Tad lēni, bet noteikti pacilājoša sajūta izstrāvoja cauri viņam; viņš juta, ka var izdarīt jebko, visu... un atmiņas iegūšana no Glumradža izskatījās ne tikai iespējama, bet pat ļoti vienkārša...

Viņš piecēlās kājās, smaidīdams un ar pārliecību.

– Brīnišķīgi,– viņš teica. – Vienkārši brīnišķīgi. Labi... Es eju lejā pie Hagrida.

– Ko?– teica Rons un Hermione unisonā, izskatīdamies sabijušies.

– Nē, Harij – tev ir jāiet un jāsatiek Glumradzis, atceries?– teica Hermione.

– Nē,– teica Harijs pārliecinoši. – Es eju pie Hagrida, man ir tāda sajūta, ka jāiet ir pie Hagrida.

– Tev ir laba priekšnojauta par milzīga zirnekļa apbedīšanu?– vaicāja Rons, izskatīdamies jokaini.

– Jā,– teica Harijs, izņemot savu Paslēpni no somas. – Es jūtu, ka tā ir vieta, kur man jābūt šonakt, jūs zināt, ko es domāju?

– Nē,– teica Rons un Hermione kopā, abi izskatīdamies ļoti satraukti.

– Tas ir Feliks Felicis, es domāju?– teica Hermione nedroši, paceļot pudelīti pie gaismas. – Tev nav cita maza pudelīte pilna ar... Es nezinu...



*** Tulkojusi: Vinky ***


Viņš zināja, ka ir drošībā: Feliks viņam teica, ka nākamajā rītā Slughorns tāpat neko neatcerētos. Ieskatoties Slughornam acīs, Harijs mazliet pieliecās uz priekšu.

– Es esmu izredzētais. Man viņš jānogalina. Man vajag to atmiņu.

Slughorns kļuva vēl bālāks, viņa spīdīgā piere mirdzēja no sviedriem.

– Tu esi izredzētais?

– Protams, ka esmu,– mierīgi noteica Harijs.

– Bet tad... manu mīļo zēn... tu no manis prasi lielu lietu... patiesībā, tu man prasi iet tev palīgā tavā mēģinājumā iznīcināt...

– Vai jūs nevēlaties tikt vaļā no burvja, kas nogalināja Liliju Evansu?

– Harij, Harij, protams, ka es vēlos, bet...

– Vai jums ir bail par to, ka viņš uzzinās, ka jūs man palīdzējāt?

Slughorns neko neteica, viņš izskatījās pārbijies.

– Esiet tik pat drosmīgs kā mana māte, profesor...

Slughorns pacēla savu mazo un resno roku un piespieda savus trīcošos pirkstus pie mutes; kādu brīdi viņš izskatījās pēc milzīga, pārauguša zīdaiņa.

– Es ar to nelepojos...– viņš nočukstēja caur pirkstiem. – Man ir kauns par... par to, ko šī atmiņa parāda... Man liekas, ka es esmu nodarījis lielu ļaunumu todien...

– Jums tiktu piedots viss ļaunums, ko izdarījāt, ja vien jūs man iedotu to atmiņu,– teica Harijs. – Tā būtu drosmīga un cēla rīcība.

Hagrids sagrozījās miegā un krāca tālāk. Slughorns un Harijs blenza viens uz otru pāri nu jau notecējušajai svecei. Sekoja garš, garš klusuma brīdis, bet Feliks Felicis teica Harijam, lai viņš to nepārtrauc, lai pagaida. Tad lēnām Slughorns ielika roku kabatā un izvilka savu zizli. Otru roku viņš iebāza iekš sava apmetņa un izņēma mazu, tukšu pudelīti. Joprojām skatoties Harijam acīs, Slughorns ar zižļa galu pieskārās saviem deniņiem un attālināja to tā, ka garš, sudrabots atmiņas pavediens iznāca līdzi, pielipis pie zižļa gala. Tas stiepās garāks un garāks, līdz kamēr pārplīsa un sašūpojās, sudrabaini spožs, pie zižļa. Slughorns to ielika pudelītē, kur tas saritinājās, tad izpletās, mutuļojot kā gāze. Viņš uzlika korķi pudelītei ar drebošām rokām un tad pāri galdam to pasniedza Harijam.

– Liels paldies, profesor.

– Tu esi labs zēns,– sacīja profesors Slughorns, asarām birstot pa viņa resnajiem vaigiem viņa valzirga ūsās. – Un tev ir viņas acis... Tikai nedomā par mani pārāk slikti pēc tam, kad esi to redzējis...

Un arī viņš nolika galvu uz savām rokām, dziļi nopūtās un aizmiga.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 07.11.2005 00:44
Raksts #24


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



23. nodaļa


*** Tulkojusi: MiniMaus ***


Harijs juta veiksmes dziru zaudējam savu spēku, kad viņš lavījās atpakaļ uz pili. Ārdurvis bija palikušas neaizslēgtas, bet trešajā stāvā viņš ieraudzīja Pīvzu un steidzīgi iemetās vienā no viņam zināmajām sānejām, lai tas viņu nepamanītu. Kad viņš beidzot nokļuva pie Resnās kundzes portreta un novilka Paslēpni, viņš nemaz nebija pārsteigts, ka Resnā kundze bija ļoti sliktā omā.

– Kas šis ir par laiku, pēc tavām domām?

– Man tiešām žēl... Man bija svarīgas darīšanas ārā...

– Nu, pusnaktī tika nomainīta parole, tāpēc tev laikam būs jāguļ tepat koridorā, vai ne?

– Jūs jokojat!– teica Harijs. – Kāpēc tai bija jāmainās pusnaktī?

– Tā nu tas ir,– teica Resnā kundze. – Ja tu esi dusmīgs, ej un aprunājies ar direktoru, viņš bija tas, kurš pastiprināja drošības pasākumus.

– Lieliski,– Harijs rūgti noteica, skatoties apkārt uz cieto grīdu. – Tiešām vienreizēji. Jā, es ietu un aprunātos ar Dumidoru, ja viņš būtu šeit, jo viņš bija tas, ka teica man...

– Viņš ir šeit,– teica balss aiz Harija. – Profesors Dumidors pirms stundas atgriezās skolā.

Gandrīz-Bezgalvas-Niks slīdēja uz Harija pusi, viņa galva kā parasti grīļojās uz apkakles.

– Man to pateica Asiņainais barons, kurš redzēja viņu ierodamies,– teica Niks. – Pēc Barona vārdiem, viņš licies esam labā noskaņojumā, kaut gan nedaudz noguris, protams.

– Kur viņš ir?– Harijs teica, sirdij palecoties.

– Vaid un žvadzinās astronomijas tornī, tā viņam ir iemīļota nodarbe...

– Ne jau Asiņainais Barons, bet Dumidors!

– Ā – savā kabinetā,– Niks noteica. – Spriežot pēc tā, ko teica Barons, viņam esot bijušas darīšanas, kas jāpaveic pirms gulētiešanas...



*** Tulkojusi: Elvira ***


– Es gan īsti nesaprotu, kā tas darbojas, ser,– teica Melsudors.

Viņa balss bija piesardzīgi kontrolēta, bet Harija spēja sajust viņa satraukumu.

– Nu, tas, redz, nozīmē sašķelt dvēseli,– atbildēja Raggliems, – un noslēpt daļu no tās priekšmetā ārpus ķermeņa. Tad, pat ja ķermenim tiek uzbrukts un tas tiek iznīcināts, nevar nomirt, jo daļa dvēseles paliek vesela un piesaistīta zemei. Bet, protams, eksistence šādā formā...

Raggliema seja savilkās, un Harijs atcerējās vārdus, ko bija dzirdējis pirms gandrīz diviem gadiem: "Es biju nošķirts no sava ķermeņa, es biju mazāk nekā gars, niecīgāks par visnožēlojamāko spoku... bet tomēr, es biju dzīvs."

– ...nedaudzi to gribētu, Tom, gaužām nedaudzi. Nāvei būtu dodama priekšroka.

Melsudora badīgums nu jau bija acīmredzams; viņa sejas izteiksme bija alkaina un nespēja noslēpt ilgas.

– Kā dvēseli sadala?

– Nu,– Raggliems neveikli iesāka, – tev jāsaprot, ka dvēselei ir jābūt vienai veselai, neskartai. Sašķelšana ir vardarbīga, pretdabiska.

– Bet kā to dara?

– Nodarot ļaunumu – visaugstākās pakāpes ļaunumu. Noslepkavojot. Nogalināšana sarauj dvēseli. Burvis, kurš nolēmis izveidot Horkruksu, izmantotu kaitējumu savām vajadzībām: viņš ieslēgtu atšķelto daļu...

– Ieslēgtu? Bet kā...

– Ir buramvārdi, neprasi man, es nezinu!– sacīja Raggliems, purinot galvu kā vecs, moskītu apsēsts zilonis. – Vai izskatās, ka es būtu mēģinājis – vai es izskatos pēc slepkavas?

– Nē, ser, protams, ne,– Melsudors steidzīgi bilda, – es atvainojos... Es negribēju aizvainot...

– It nemaz nejūtos aizvainots,– Raggliems parupji atbildēja. – Just mazliet ziņkāres pret tādām lietām ir tikai dabiski... Burvji ar zināmām spējām allaž mēdz interesēties par šo maģijas pusi...



*** Tulkojusi: jazaa ***


Harijs apsēdās, mirkli padomāja, un tad jautāja: – Tātad, ja visus Horkraksus iznīcinās, Voldemortu varēs nogalināt?

– Jā, man tā liekas,– teica Dumidors. – Bez Horkraksiem Voldemorts būs mirstīgs vīrs ar sakropļotu un samazinātu dvēseli. Bet nekad neaizmirsti – lai gan tajā laikā viņa dvēsele būs bojāta, viņa prāts un maģiskās spējas paliks neskartas. Tas prasīs neparastas spējas un spēku, lai nogalinātu tādu burvi kā Voldemorts pat bez viņa Horkraksiem.

– Bet man nepiemīt neparastas spējas un spēks,– Harijs teica, pirms paguva sevi apturēt.

– Piemīt gan,– Dumidors stingri noteica. – Tev piemīt spēks, kas Voldemortam nekad nav bijis. Tu vari...

– Es zinu!– Harijs nepacietīgi iesaucās. – Es varu mīlēt! – Viņš ar grūtībām piespieda sevi nepiemetināt: – Liela muiža!

– Jā, Harij, tu vari mīlēt,– teica Dumidors, gluži kā zinādams, ko Harijs nepateica. – Un viss, kas ar tevi ir noticis, padara tevi par lielisku un neatkārtojamu. Tu joprojām esi pārāk jauns, lai saprastu cik neparasts tu esi, Harij.

– Tātad, kad pareģojumā bija teikts, ka man piemitīs "spēks, kādu Tumsas Pavēlnieks nepazīst", tas vienkārši nozīmē – mīlestība?– jautāja Harijs, juzdamies mazliet vīlies.

– Jā – vienkārši mīlestība,– Dumidors teica. – Bet, Harij, nekad neaizmirsti, ka pareģojumā bija teikts, ka tu esi nozīmīgs tikai tāpēc, ka Voldemorts tevi tādu padarīja. Es tev to jau teicu pagājušā gada beigās. Voldemorts izvēlējās tevi kā personu, kas ir visbīstamākā viņam – un, viņam tā domājot, viņš pats padarīja tevi par visbīstamāko personu viņam!

– Bet tas nonāk pie tā paša...

– Nenonāk gan!– Dumidors teica, izklausoties nepacietīgs. Rādot uz Hariju ar savu melno, sakaltušo roku, viņš teica: – Tu pārāk daudz domā par pareģojumu!

– Bet,– Harijs noteica, – bet jūs teicāt, ka pareģojums nozīmē...
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 07.11.2005 00:44
Raksts #25


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



24. nodaļa


*** Tulkojusi: wEbberly ***


– Ron, tu liec tam snigt,– pacietīgi sacīja Hermione, satvērusi viņa plaukstas locītavu, un novērsa viņa zizli prom no griestiem, no kuriem bija sākušas krist pietiekami lielas, baltas pārslas. Harijs pamanīja, ka Lavendera Brauna nikni raudzījās uz Hermioni no blakus atrodošā galda ar ļaunu aci, un Hermione nekavējoties atlaida Rona roku.

– Ā, jā,– sacīja Rons, palūkojoties lejup uz saviem pleciem neskaidrā pārsteigumā. – Piedod... izskatās, ka mums visiem tagad ir drausmīgas blaugznas...

Viņš noslaucīja dažas neīstās sniegpārslas no Hermiones pleca. Lavendera izplūda asarās. Rons izskatījās neaptverami vainīgs un pagrieza viņai muguru.

– Mēs izšķīrāmies,– viņš sacīja Harijam ar pašu mutes kaktiņu. – Pagājušajā naktī. Kad viņa redzēja mani nākam ārā no guļamistabas ar Hermioni. Acīmredzot viņa neredzēja tevi, tāpēc būs nodomājusi, ka tur bijām tikai mēs abi.

– Ak,– sacīja Harijs. – Nu – bet ir taču labāk, ka tas ir beidzies, vai ne?

– Nē,– Rons atzina. – Tas bija diezgan slikti, kamēr viņa kliedza, bet vismaz man tas nebija jānobeidz.

– Gļēvulis,– sacīja Hermione, lai gan viņa šķita uzjautrināta. – Nu, tā bija slikta nakts romantikai visapkārt. Džinnija un Dīns arī izšķīrās, Harij.

Harijs prātoja, ka viņas acīs bija diezgan zinošs skatiens, kā viņa to bija teikusi, tomēr viņa, iespējams, nevarēja zināt, ka visas Harija iekšas bija pēkšņi sākušas dejot, tomēr atstājot viņa seju tik nekustīgu un balsi tik vienaldzīgu, cik vien varēja, viņš vaicāja: – Kā tā?

– Ak, pavisam muļķīgi... Viņa sacīja, ka viņš esot palīdzējis viņai ierāpties portreta caurumā, it kā viņa pati to nevarētu... Bet viņi jau vienmēr ir bijuši nedaudz kašķīgi.

Harijs pameta ātru skatienu uz Dīnu pretējā klases malā. Viņš tik tiešām izskatījās nelaimīgs.



*** Tulkojusi: Tinuviel ***


Arī bez Hermiones lekcijām viņš jutās pietiekami slikti. Skatieni Grifidora komandas sejās, kad viņš viņiem pateica, ka sestdien nevarēs spēlēt, bija sliktākais sods no visiem. Viņš varēja just Džinnijas acis, pievērstas viņam, bet viņš necentās tās sastapt; viņš nevēlējās redzēt vilšanos vai dusmas tajās. Viņš bija tikko pateicis viņai, ka viņa būs meklētāja sestdienas mačā un Dīns atkal pievienosies komandā kā dzinējs viņas vietā. Varbūt, ja viņi vinnē, Džinnija un Dīns salabs pēcmača eiforijā... Šī sajūta izgāja caur Hariju kā ledains nazis...

– Harij,– sacīja Hermione, – kā tu joprojām vari domāt par to grāmatu, kad tā burvestība...

– Vai tu reiz beigsi gausties par to grāmatu!– atcirta Harijs. – Princis to tikai norakstīja! Viņš nevienam nelika to lietot! Viss, ko mēs zinām, ir, ka viņš rakstīja piezīmes par kaut ko, kas tika lietots pret viņu!

– Es tam neticu,– teica Hermione. – Tu patiesībā tikai aizstāvi...

– Es neaizstāvu to, ko izdarīju!– Harijs ātri iebilda. – Es vēlos, lai nekas tāds nebūtu noticis, ne tikai tāpēc, ka man ir ducis pēcstundu. Tu zini, ka es nelietotu tādu burvestību kā šī, pat ne uz Malfoju. Bet tu nevari pārmest Princim, viņš nebija uzrakstījis "Pamēģini šo, šī ir ļoti laba!" – viņš tikai taisīja pierakstus priekš sevis, nevis priekš kāda cita...

– Vai tu centies man pateikt,– teica Hermione, – ka tu taisies iet...

– Pakaļ grāmatai? Jā, es to darīšu,– droši sacīja Harijs. – Klausies, bez Prinča es nebūtu vinnējis veiksmes dziru. Es nemūžam nezinātu, kā izglābt Ronu no noindēšanās, es nemūžam nebūtu...

– Dabūjis labu reputāciju par perfektām mikstūrām, kuru tu nemaz neesi pelnījis?– Hermione dzēlīgi teica.

– Met mieru, Hermione!– sacīja Džinnija, un Harijs bija tik pārsteigts un pateicīgs, viņš paskatījās uz viņu. – Izklausījās, ka Malfojs gatavojas lietot Nepiedodamo lāstu, tev vajadzētu būt priecīgai, ka Harijam bija kas tāds padomā!

– Protams, es esmu priecīga par to, ka Harijs nav nolādēts!– tīri dzēlīgi teica Hermione, – bet tu nevari saukt Sektumsempra burvestību par labu, paskaties, kur tā ir viņu novedusi! Arī izredzes uzvarēt mačā ir cietušas...

– Ak, nesāc tikai izlikties, ka saproti kalambolu,– Džinnija atcirta, – tu tikai apgrūtināsi sevi.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 07.11.2005 00:48
Raksts #26


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



25. nodaļa


*** Tulkojusi: Angeldust™ ***


Harijs varēja saost sāļumu un dzirdēt vēja brāzmas; viegla, salta brāzma sabužināja viņa matus, tad viņš palūkojās uz mēness apspīdēto jūru un zvaigžņu pielietajām debesīm. Viņš stāvēja uz augstas, tumši atsegtas klints, ūdens putojās un šļakstēja zem viņa. Harijs palūkojās pār plecu. Aiz viņa bija augsta klints, kuru pārklāja melnas un neizteiksmīgas, caurspīdīgas ūdens lāses. Daži milzīgi akmens gabali līdzīgi tam, uz kā Harijs un Dumidors stāvēja, izskatījās tā, it kā tie būtu atdalījušies no klints kaut kad sen pagātnē. Tas bija drūms, nemājīgs skats; jūra un klints nebija apveltīti ne ar vienu koku vai ar kripatiņu zāles vai smilšu.

– Ko tu domā?– pajautāja Dumidors tā, it kā viņš prasītu Harija viedokli par to, vai šī būtu piemērota vieta piknikam vai nē.

– Viņi atveda bērnunama bērnus uz šejieni?– prasija Harijis, kurš nevarēja iedomāties mazāk omulīgu vietu dienas izbraukumam.

– Uz šejieni tieši nē,– atbildēja Dumidors. – Netālu no šejienes ir tāds kā ciemats. Tas atrodas apmēram pusceļā gar klinti, kura ir aiz mums. Manuprāt, bāreņi tika aizvesti uz ciemu, lai ieelpotu jūras gaisu un palūkotos uz viļņiem. Nē, es ticu, bija tikai Toms Melsudors un viņa jaunie upuri, kuri apmeklēja šo vietu. Neviens vientiesis nevar tikt līdz šai klintij, ja vien viņš nav neparasti labs klinšu kāpējs, un laivas nevar tuvoties, jo apkārtējie ūdeņi ir pārāk bīstami. Es iedomājos, kā Melsudors šeit nonāca; maģija būtu gan noderējusi labāk par virvēm. Un viņš atveda sev līdzi divus mazus bērnus, droši vien lai terorizētu viņus. Manuprāt, ceļš uz šejieni vien bija tāds, kā tev liekas?

Harijs atkal palūkojās uz klinti un sajuta zosādu.

– Bet viņa – un arī mūsu – galamērķis atrodas mazliet tālāk. Nāc!



*** Tulkojusi: Mēnestiņš ***


– Tikpat kā klāt,– Dumidors priecīgi noteica.

Kā apstiprinot teikto, zaļganā gaisma likās augam arvien lielāka, un pēc pāris minūtēm laiva apstājās, viegli uzskrienot virsū kaut kam, ko Harijs sākumā nevarēja saskatīt, bet, kad viņš pacēla izgaismoto zizli, redzēja, ka viņi sasnieguši nelielu gluda akmens salu ezera vidū. – Uzmanīgi, neskaries klāt ūdenim,– Dumidors atgādināja, kad Harijs kāpa laukā no laivas.

Sala nebija lielāka par Dumidora kabinetu – gluda, tumša akmens virsma, uz kuras atradās zaļganās gaismas avots, kas izskatījās vēl spožāks, to apskatot tuvumā. Harijs šķielēja uz to; vispirms viņš domāja, ka tā ir lampa, bet tad ieraudzīja, ka gaisma nāk no Domnīcai līdzīgas akmens bļodas, kas atradās uz pjedestāla. Dumidors tuvojās bļodai, un Harijs sekoja. Viņi ieskatījās tajā. Bļoda bija pilna ar smaragdzaļu šķidrumu, kas izstaroja fosforiscējošu mirdzumu.

– Kas tas ir?– Harijs klusi jautāja.

– Es neesmu pārliecināts,– sacīja Dumidors.– Tomēr tas ir kas vēl drausmīgāks par asinīm un līķiem.– Dumidors atrotīja talāra piedurkni, atsedzot nomelnējušo roku, un pastiepa apdegušos pirkstgalus uz mikstūras pusi.

– Profesor, nē, neskarieties...!

– Es nemaz nevaru pieskarties,– Dumidors teica, vāri pasmaidot. – Redzi? Es nevaru pietuvoties tuvāk kā šobrīd. Pamēģini tu.

Cieši lūkojoties tajā, Harijs lika roku bļodā un mēģināja aizskart mikstūru. Viņš sastapās ar neredzamu barjeru, kas atturēja no iekļūšanas kaut vai par centimetru. Lai cik stipri viņš spieda, pirksti saskārās ar kaut ko, kas likās esam ciets un stingrs gaiss.

– Lūdzu, paej malā, Harij,– teica Dumidors. Viņš pacēla zizli un veica sarežģītas kustības pār bļodas virsmu, bez skaņas murminot. Nekas nenotika, ja nu vienīgi mikstūra spīdēja vēl spožāk. Harijs joprojām klusēja, kamēr viņš strādāja, bet pēc kāda brīža Dumidors nolaida savu zizli, un Harijs juta, ka ir droši atkal runāt.



*** Tulkojusi: Chou ***


Kauss piepildījās un iztukšojās vēlreiz. Bet tagad Dumidora elpa bija nokausēta. Viņa smadzenes vārījās no panikas, Harija zināja instinktīvi, ka ir tikai viens veids, kas palicis, lai iegūtu ūdeni, tāpēc ka Voldemorts bija izplānojis to šādi...

Viņš metās pāri klints malai un iesmēla kausu ezerā, paceldams to augšup ar ledainu ūdeni, kas šoreiz neizgaisa.

– Ser, lūdzu!– Harijs iekliedzās un, liekdamies uz priekšu, neveikli izgāza ūdeni pāri Dumidora sejai.

Tas bija labākais, ko viņš varēja darīt, jo ledainā sajūta, kas pāršalca roku, kas neturēja kausu, nebija aizkavējusies no aukstā ūdens. Kaulaina, balta roka bija sagrābusi viņa dūri, un radījums, kam tā piederēja, vilka viņu lēnām atpakaļ pāri klintij. Ezera virsma vairs nebija gluda kā spogulis; tā vārījās, un visur, kur vien Harijs paskatījās, baltas galvas un rokas parādījās no tumšā ūdens, vīrieši un sievietes, un bērni ar slīkoņu neredzīgajām acīm tuvojās klintij: mirušo armija modās no tumšajiem ūdeņiem.

– Stindzakmenī!– nokliedzās Harijs, cīnīdamies, lai pieķertos pie gludās un izmirkušās zemes virsmas. Tiklīdz viņš pavērsa savu zizli uz inferi, kas turēja roku, tas atlaida viņu, ieslīdot atpakaļ ūdenī ar plunkšķi; viņš uztrausās kājās, bet daudz vairāk inferu jau bija uzrāpušies uz klints, viņu kaulainās rokas skrāpējās gar tās spīdīgo virsmu, viņu tukšās, ledainās acis virs viņa, nokārušās, ar ūdeni piesūkušās skrandas, slīkoņu sejas glūnoši skatījās.

– Stindzakmenī!– Harijs auroja vēlreiz, kāpjoties atpakaļ reizē ar zižļa vēzienu gaisā; seši vai septiņi no viņiem sačokurojās, bet daudzi nāca uz viņa pusi. – Aizturies! Ieslodzītum!

Daži paklupa, viens vai divi sapinās drēbēs, bet citi rāpās uz klints aiz tiem, vienkārši kāpjot pāri vai uz kritušajiem ķermeņiem. Vēl aizvien vicinot ar zizli pa gaisu, Harijs iekliedzās: – Sectumsempra! SECTUMSEMPRA!

Tikai dziļas brūces parādījās izmirkušajās skrandās un uz viņu ledaini bālās ādas, viņiem nebija asiņu, ko izliet.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 07.11.2005 00:48
Raksts #27


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



26. nodaļa


*** Tulkojusi: Angeldust™ ***


Harijs varēja saost sāļumu un dzirdēt vēja brāzmas; viegla, salta brāzma sabužināja viņa matus, tad viņš palūkojās uz mēness apspīdēto jūru un zvaigžņu pielietajām debesīm. Viņš stāvēja uz augstas, tumši atsegtas klints, ūdens putojās un šļakstēja zem viņa. Harijs palūkojās pār plecu. Aiz viņa bija augsta klints, kuru pārklāja melnas un neizteiksmīgas, caurspīdīgas ūdens lāses. Daži milzīgi akmens gabali līdzīgi tam, uz kā Harijs un Dumidors stāvēja, izskatījās tā, it kā tie būtu atdalījušies no klints kaut kad sen pagātnē. Tas bija drūms, nemājīgs skats; jūra un klints nebija apveltīti ne ar vienu koku vai ar kripatiņu zāles vai smilšu.

– Ko tu domā?– pajautāja Dumidors tā, it kā viņš prasītu Harija viedokli par to, vai šī būtu piemērota vieta piknikam vai nē.

– Viņi atveda bērnunama bērnus uz šejieni?– prasija Harijis, kurš nevarēja iedomāties mazāk omulīgu vietu dienas izbraukumam.

– Uz šejieni tieši nē,– atbildēja Dumidors. – Netālu no šejienes ir tāds kā ciemats. Tas atrodas apmēram pusceļā gar klinti, kura ir aiz mums. Manuprāt, bāreņi tika aizvesti uz ciemu, lai ieelpotu jūras gaisu un palūkotos uz viļņiem. Nē, es ticu, bija tikai Toms Melsudors un viņa jaunie upuri, kuri apmeklēja šo vietu. Neviens vientiesis nevar tikt līdz šai klintij, ja vien viņš nav neparasti labs klinšu kāpējs, un laivas nevar tuvoties, jo apkārtējie ūdeņi ir pārāk bīstami. Es iedomājos, kā Melsudors šeit nonāca; maģija būtu gan noderējusi labāk par virvēm. Un viņš atveda sev līdzi divus mazus bērnus, droši vien lai terorizētu viņus. Manuprāt, ceļš uz šejieni vien bija tāds, kā tev liekas?

Harijs atkal palūkojās uz klinti un sajuta zosādu.

– Bet viņa – un arī mūsu – galamērķis atrodas mazliet tālāk. Nāc!



*** Tulkojusi: Mēnestiņš ***


– Tikpat kā klāt,– Dumidors priecīgi noteica.

Kā apstiprinot teikto, zaļganā gaisma likās augam arvien lielāka, un pēc pāris minūtēm laiva apstājās, viegli uzskrienot virsū kaut kam, ko Harijs sākumā nevarēja saskatīt, bet, kad viņš pacēla izgaismoto zizli, redzēja, ka viņi sasnieguši nelielu gluda akmens salu ezera vidū. – Uzmanīgi, neskaries klāt ūdenim,– Dumidors atgādināja, kad Harijs kāpa laukā no laivas.

Sala nebija lielāka par Dumidora kabinetu – gluda, tumša akmens virsma, uz kuras atradās zaļganās gaismas avots, kas izskatījās vēl spožāks, to apskatot tuvumā. Harijs šķielēja uz to; vispirms viņš domāja, ka tā ir lampa, bet tad ieraudzīja, ka gaisma nāk no Domnīcai līdzīgas akmens bļodas, kas atradās uz pjedestāla. Dumidors tuvojās bļodai, un Harijs sekoja. Viņi ieskatījās tajā. Bļoda bija pilna ar smaragdzaļu šķidrumu, kas izstaroja fosforiscējošu mirdzumu.

– Kas tas ir?– Harijs klusi jautāja.

– Es neesmu pārliecināts,– sacīja Dumidors.– Tomēr tas ir kas vēl drausmīgāks par asinīm un līķiem.– Dumidors atrotīja talāra piedurkni, atsedzot nomelnējušo roku, un pastiepa apdegušos pirkstgalus uz mikstūras pusi.

– Profesor, nē, neskarieties...!

– Es nemaz nevaru pieskarties,– Dumidors teica, vāri pasmaidot. – Redzi? Es nevaru pietuvoties tuvāk kā šobrīd. Pamēģini tu.

Cieši lūkojoties tajā, Harijs lika roku bļodā un mēģināja aizskart mikstūru. Viņš sastapās ar neredzamu barjeru, kas atturēja no iekļūšanas kaut vai par centimetru. Lai cik stipri viņš spieda, pirksti saskārās ar kaut ko, kas likās esam ciets un stingrs gaiss.

– Lūdzu, paej malā, Harij,– teica Dumidors. Viņš pacēla zizli un veica sarežģītas kustības pār bļodas virsmu, bez skaņas murminot. Nekas nenotika, ja nu vienīgi mikstūra spīdēja vēl spožāk. Harijs joprojām klusēja, kamēr viņš strādāja, bet pēc kāda brīža Dumidors nolaida savu zizli, un Harijs juta, ka ir droši atkal runāt.



*** Tulkojusi: Chou ***


Kauss piepildījās un iztukšojās vēlreiz. Bet tagad Dumidora elpa bija nokausēta. Viņa smadzenes vārījās no panikas, Harija zināja instinktīvi, ka ir tikai viens veids, kas palicis, lai iegūtu ūdeni, tāpēc ka Voldemorts bija izplānojis to šādi...

Viņš metās pāri klints malai un iesmēla kausu ezerā, paceldams to augšup ar ledainu ūdeni, kas šoreiz neizgaisa.

– Ser, lūdzu!– Harijs iekliedzās un, liekdamies uz priekšu, neveikli izgāza ūdeni pāri Dumidora sejai.

Tas bija labākais, ko viņš varēja darīt, jo ledainā sajūta, kas pāršalca roku, kas neturēja kausu, nebija aizkavējusies no aukstā ūdens. Kaulaina, balta roka bija sagrābusi viņa dūri, un radījums, kam tā piederēja, vilka viņu lēnām atpakaļ pāri klintij. Ezera virsma vairs nebija gluda kā spogulis; tā vārījās, un visur, kur vien Harijs paskatījās, baltas galvas un rokas parādījās no tumšā ūdens, vīrieši un sievietes, un bērni ar slīkoņu neredzīgajām acīm tuvojās klintij: mirušo armija modās no tumšajiem ūdeņiem.

– Stindzakmenī!– nokliedzās Harijs, cīnīdamies, lai pieķertos pie gludās un izmirkušās zemes virsmas. Tiklīdz viņš pavērsa savu zizli uz inferi, kas turēja roku, tas atlaida viņu, ieslīdot atpakaļ ūdenī ar plunkšķi; viņš uztrausās kājās, bet daudz vairāk inferu jau bija uzrāpušies uz klints, viņu kaulainās rokas skrāpējās gar tās spīdīgo virsmu, viņu tukšās, ledainās acis virs viņa, nokārušās, ar ūdeni piesūkušās skrandas, slīkoņu sejas glūnoši skatījās.

– Stindzakmenī!– Harijs auroja vēlreiz, kāpjoties atpakaļ reizē ar zižļa vēzienu gaisā; seši vai septiņi no viņiem sačokurojās, bet daudzi nāca uz viņa pusi. – Aizturies! Ieslodzītum!

Daži paklupa, viens vai divi sapinās drēbēs, bet citi rāpās uz klints aiz tiem, vienkārši kāpjot pāri vai uz kritušajiem ķermeņiem. Vēl aizvien vicinot ar zizli pa gaisu, Harijs iekliedzās: – Sectumsempra! SECTUMSEMPRA!

Tikai dziļas brūces parādījās izmirkušajās skrandās un uz viņu ledaini bālās ādas, viņiem nebija asiņu, ko izliet.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 07.11.2005 00:50
Raksts #28


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



27. nodaļa


*** Tulkojusi: Alchemy ***


Viņš zināja, ka tas ir nostrādājis, pirms vēl atvēra acis: sāļā smarža, jūras vējš bija pazuduši. Viņš un Dumidors trīcēja un pilēja tumšās Cūkmiestiņa Lielās ielas vidū. Vienā drausmīgā brīdī Harija iztēle parādīja viņam vairākus inferi, lienot uz viņa pusi no veikalu sienām, bet viņš pamirkšķināja acis un ieraudzīja, ka nekas neviļņojas, viss bija mierīgs, pilnīga tumsa, izņemot dažas laternas un atvērtus augšējos logus.

– Mēs to izdarījām, profesor,– Harijs ar grūtībām nočukstēja, viņš pēkšņi atskārta, ka uz viņa vaiga ir sūrstoša rēta. – Mēs to izdarījām! Mēs dabūjām Horkruksu!

Dumidors atbalstījās pret viņu. Vienu momentu Harijam likās, ka viņa amatieriskā teleportācija ir iesviedusi Dumidoru disbalansā, tad viņš ieraudzīja viņa seju, bālāku un grūtsirdīgāku kā jebkad attālās laternas gaismā.

– Ser, vai jums viss kārtībā?

– Ir bijis labāk,– sacīja Dumidors vārgi, lai gan viņa mutes kaktiņi savilkās. – Tā dzira... nebija nekāds spēka dzēriens.

Un, Harijam par šausmām, Dumidors noslīga uz zemes.

– Ser... viss ir kārtībā, jums viss būs kārtībā, neuztraucieties...

Viņš apskatījās apkārt izmisīgi pēc palīdzības, bet neviens nebija redzams, un viss, par ko viņš varēja padomāt, bija, ka viņam kaut kā ātri jāaizdabū Dumidors uz slimnīcas spārnu.

– Mums jādabū jūs uz skolu, ser... Pomfreja madāma...

– Nē,– sacīja Dumidors, – Tas ir... profesors Strups, ko man vajag... bet es nedomāju... ka varu iet ļoti tālu šobrīd.

– Protams... Ser, klausieties, es pieklauvēšu pie durvīm, atradīšu vietu, kur jums palikt... Tad es varu aizskriet un dabūt madāmu...

– Severusu,– skaidri teica Dumidors. – Man vajag Severusu.

– Labi, Strupu... bet man jūs jāatstāj uz brītiņu, lai es varu...

Tomēr, pirms Harijs varēja pakustēties, viņš izdzirda soļus.



*** Tulkojis: .: ARTANIS :. ***


Malfojs izrādīja mazāk apņēmības kā līdz šim. Brīdī, kad ielūkojās Dumidora sejā, kas bija kļuvusi vēl bālāka un noslīdējusi zemāk kā ierasts, jo viņš bija saļimis pret sienu, viņš šķita pārbijies.

– Viņam šaisaulē tik un tā ilgi vairs nav atlicis, ja jautā man!– teica vīrs ar greizo skatienu, un viņa teiktajam pievienojās māsas sēcošā ķiķināšana. – Paskatieties taču uz viņu – kas tad ar tevi noticis, Dumij?

– Eh, mazāka izturība, lēnāka reakcija, Amikus,– sacīja Dumidors. – Vecums, vārdu sakot... Kādu dienu, iespējams, tas notiks arī ar tevi... ja paveiksies...

– Un ko tad tas nozīmēja, ko?– nokliedzās nāvēdis, pēkšņi kļuvis nikns. – Vienmēr viens un tas pats, vai ta' ne, Dumij? Vienmēr runājam, bet nedaram neko, neko. Es pat nesaprotu, kapēc Tumsas pavēlnieks apgrūtina sevi, lai tevi nonāvētu. Aiziet, Drako, izdari to!

Bet tajā brīdī pēkšņi atsākās kautiņa skaņas, kas nāca no kāpnēm, un bija dzirdama balss, kas kliedza: – Viņi ir aizbarikādējuši kāpnes - Dragātum! DRAGĀTUM!

Harija sirds salēcās – tas nozīmēja, ka šie četri nāvēži nebija nonāvējuši visus, kas pretojās lejā, bet tikai par matu izlauzušies cauri cīņai, lai nokļūtu līdz torņa virsotnei, un, spriežot pēc skaņas, radījuši aiz sevis barjeru...

– Aiziet, Drako, ātrāk!– dusmīgi uzsauca brutālā paskata nāvēdis.

Bet Malfoja roka ar zizli tagad trīcēja tik stipri, ka viņš tik tikko spēja ar to notēmēt.

– Es to izdarīšu,– norūca Pelēkmuguris, tuvojoties Dumidoram, rokas izstiepis un zobus atiezis.

– Es teicu nē!– nokliedzās vīrs ar rupjo seju; uzzibsnīja gaisma, un vilkatis tika aizmests malā; viņš atsitās pret mūra margām un nogrīļojās, izskatīdamies nikns. Harija sirds dauzījās tā, ka likās neiespējami, ka viņu neviens nedzirdēja; ka nedzirdēja, ka viņš atradās tepat, sasaistīts ar Dumidora burvestību – ja tikai viņš spētu pakustēties, ja spētu notēmēt no Paslēpņa apakšas...

– Drako, dari to, vai palaid kādu no mums...– uzsauca sieviete, bet tieši tai brīdī atsprāga vaļā durvis uz kāpnēm, un tajās stāvēja Strups, rokā sažņaudzis zizli, un, melnajām acīm šaudoties, nopētīja visu, sākot no Dumidora, kas bija saļimis pret sienu, beidzot ar nāvēžiem, tai skaitā vilkaci un Malfoju.

– Mums ir problēma, Strup,– teica plecīgā Amikusa, kuras acis un zizlis bija pievērsti Dumidoram, – puika, šķiet, nav spējīgs...

Bet kāds cits pēkšņi izrunāja Strupa vārdu.

– Severus...

Šī izteiksme Hariju izbiedēja vairāk nekā viss šovakar pieredzētais kopā. Pirmoreiz Dumidors lūdzās.

Strups neteica neko, tikai pagāja uz priekšu, reizē rupji pagrūžot malā Malfoju. Trīs nāvēži klusējot pakāpās atpakaļ. Pat vilkacis šķita izbiedēts.

Strups brīdi skatījās uz Dumidoru, un viņa sejas skarbajā rievās bija iegravēts riebums un naids.

– Severus...lūdzu...

Strups pacēla savu zizli, un pavērsa to tieši uz Dumidoru.

– Avada Kedavra!

Zaļas gaismas šautra atdalījās no Strupa zižļa gala, un trāpīja Dumidoram tieši krūtīs. Harija šausminošais kliedziens tā arī nespēja izlauzties pār viņa lūpām; mēms un sastindzis, viņš bija spiests noraudzīties kā Dumidors tiek uzrauts gaisā: uz īsu brīdi viņš izskatījās apturēts karājamies zem spīdošās miroņgalvas, un tad atmuguriski kā liela lupatu lelle lēnām krita pāri mūra izrobojumam un pazuda no skata.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 07.11.2005 00:50
Raksts #29


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



28. nodaļa


*** Tulkojis: aiva ***


Harijs aizdrāzās garām Hagridam un viņa pretiniekam, nomērķēja pa bēgošā Strupa muguru un iekliedzās: – Stulbo!

Viņš netrāpīja; sarkanās krāsas lāsts kā raķete aizšāvās pāri Strupa galvai; Strups uzsauca: – Drako, skrien!– un apstājās un apgriezās. Divdesmit jardus viens no otra, viņs un Harijs mirkli vēroja viens otru, pirms reizē pacelt zižļus.

– Mok...

Taču Strups to atvairīja, notriecot Hariju uz muguras zemē, pirms viņš paguva pabeigt lāstu. Harijs pārvēlās uz sāniem un atkal bija uz kājām, kad milzīgais nāvēdis viņam aizmugurē ieaurojās: – Degātum!– Harijs izdzirda eksploziju, un tad viņus visus sāka apgaismot oranža blāzma: tur liesmoja Hagrida māja.

– Tav ļaun mait, tur ir Ilkns iekša!– Hagrids dusmās ierēcās.

– Mok...– Harijs atkal iekliedzās, mēģinot otrreiz trāpīt liesmu izgaismotajam pretiniekam, taču Strups atkal atvairīja lāstu. Harijs ievēroja, ka oponents smīn.

– Nekādi Aizliegtie lāsti nepalīdzēs, Poter!– viņš uzkliedza, pūloties pārspēt liesmu rēkoņu, Hagrida kliedzienus un ieslodzītā Ilkņa izmisuma pilnos kaucienus. – Tev nav ne dūšas ne spēju...

– Ieslodz...– Harijs iekliedzās. Strups viegli atvairīja šo lāstu ar teatrāli garlaikotu rokas mājienu.

– Cīnies pretī!– Harijs uzkliedza viņam. – Cīnies pretī, tu gļēvais...

– Gļēvulis, tu mani nosauci, Poter?– Strups atcirta. – Tavs tēvs nekad neiedrošinājās uzbrukt man, ja vien tas nebija četri pret vienu, interesanti kā tu sauktu viņu, Poter?

– Stul...

– Nobloķēju atkal un atkal, līdz tu iemācīsies turēt muti ciet un prātu aiz atslēgas, Poter!– Strups indīgi piezīmēja, atvairot arī šo lāstu. – Nāc!– viņš uzsauca lielajam nāvēdim aiz Harija. – Laiks pazust, kamēr vēl nav ieradušies Ministrijas sargsuņi...

– Aiztu...

Tomēr, pirms vēl viņš paguva pabeigt lāstu, Harijs sabruka zālē mežonīgu sāpju lēkmē. Viņš dzirdēja kā kāds mežonīgi kliedz, tā bija agonija, vēl mazliet, un viņš sajuks prātā, Strups viņu nospīdzinās līdz nāvei vai ārprātam...

– Nē!– bija dzirdama Strupa balss, un sāpes pārgāja tikpat ātri kā sākušās. Harijs gulēja tumšajā zālē, savilcies kamoliņā, krampjaini sažņaudzis savu zizli, pūloties atgūt elpu, ko bija izkliedzis. Kaut kur tālumā skanēja Strupa balss: – Vai esat aizmirsuši pavēles? Poters pieder Tumsas Pavēlniekam – mums viņš jāatstāj mierā! Pazūdam! Ātrāk!

Harijs juta kā nodip zeme zem viņa, kad brālis, māsa un lielais nāvēdis paklausīja Strupa pavēlei un metās uz vārtiem. Viņš izgrūda neartikulētu dusmu rēcienu – tai mirklī viņam vairs nebija svarīgi, dzīvot vai mirt. Pieslējies kājās, viņš kā akls tenterēja pakaļ Strupam, vīram ko šobrīd ienīda tikpat stipri kā pašu Voldemortu...

– Sectum...

Stups pamāja ar zizli, un lāsts atkal bija atvairīts; taču Harisj tagad bija tikai dažus soļus no viņa un beidzot varēja redzēt Strupa seju skaidri izgaismotu. Viņš vairs nesmīnēja un neņirgājās, liesmu atspīdumā bija redzama naida pārpilna seja. Saņēmis visus spēkus, koncentrējoties, Harijs nodomāja: – Levi...

– Nē, Poter!– iekliedzās Strups. Atskanēja skaļš BUM, un Harijs atmuguriski aizlidoja pa gaisu, smagi atsitoties pret zemi; un šoreiz zizlis izslīdēja viņam no rokām. Viņš dzirdēja Hagrida kliedzienus un Ilkņa kaucienus, un Strups pienāca viņam klāt un paskatījās no augšas uz viņu te, zemē guļošu, bez zižļa, tikpat neaizsargātu kā Dumidors. Strupa bālā seja, liesmojošās būdas izgaismota, bija tāda pati naida pārņemta, kā pirms viņš bija nolādējis Dumidoru.

– Tu iedrošinies izmantot manis paša radītos lāstus pret mani, Poter? Tas biju es, kas tos izgudroja – es, Jauktasiņu Princis! Bet tu jau mēģinātu izmantot manus izgudrojumus pret mani tāpat kā tavs zemiskais tēvs, vai ne tā? Nedomāju vis... !"

Harijs bija meties pie zižļa; Strups raidīja pa to īsu lāstu, un tas aizlidoja prom tumsā, pazūdot skatienam.

– Tad nogalini mani,– izdvesa Harijs, kas tobrīd nejuta ne mazākās bailes, tikai dusmas. – Nogalini tāpat kā viņu, tu gļēvuli...

– NEIEDROŠINIES...– ierēcās Strups, un viņa seja piepeši bija kā atprātota, ne cilvēkam piederoša, it kā viņš izjustu tādas pat sāpes kā degošajā mājā ieslodzītais, izmisumā kaucošais suns viņiem aiz muguras, – SAUKT MANI PAR GĻĒVULI!
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 07.11.2005 00:52
Raksts #30


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



29. nodaļa


*** Tulkojis: ils ***


– Lai gan Dumidors varētu izdomāt kaut ko, kas nostrādātu,– teica Rons. – Kur viņš ir? Bils cīnījās ar tiem maniakiem pēc viņa pavēles, Dumidors viņam ir parādā, viņš nevar viņu pamest šādā stāvoklī...

– Ron, Dumidors ir miris,– noteica Džinnija.

– Nē!– Vilkosons strauji pavērsa skatu no Džinnijas uz Hariju, it kā cerēdams, ka pēdējais to apstrīdēs, bet, kad Harijs to nedarīja, Vilksons sabruka krēslā pie Bila gultas, seju apņēmis ar rokām. Harijs nekad agrāk nebija redzējis Vilksonu zaudējam savaldību; viņš jutās tā, ir kā nepieklājīgi traucētu kaut ko personīgu; tā vietā viņš pagriezās un paskatījās uz Ronu, pārmijot skatienu, kas apstiprināja to, ko nupat bija pateikusi Džinnija.

– Kā viņš nomira?– čukstēja Tonksa. – Kā tas notika?

– Strups viņu nogalināja,– teica Harijs. – Es tur biju, es to redzēju. Mēs atgriezāmies uz Astronomijas torņa, jo tur bija Zīme... Dumidors bija nevesels, viņš bija vājš, bet, es domāju, viņš saprata, ka tās bija lamatas, kad izdzirdēja augšup pa kāpnēm skrienošos soļus. Viņš mani sastindzināja, es neko nevarēju darīt, es biju zem Paslēpņa... Un tad pa durvīm iznāca Malfojs un viņu atbruņoja...

Hermione pasita mutei priekšā plaukstas, un Rons iekunkstējās. Lunai noraustījās lūpas.

– ... ieradās vēl citi nāvēži... un tad Strups... un Strups to izdarīja. Avada Kedavru.– Harijs nespēja turpināt.

Pomfreja madāma izplūda asarās. Neviens viņai nepievērsa uzmanību, izņemot Džinniju, kas nočukstēja: – Kušš! Klausieties!

Norīstoties Pomfreja madāma piespieda savus pirkstus pie mutes, acis iepletusi. Kaut kur ārā, tumsā, fēnikss dziedāja tā, kā Harijs vēl nekad nebija dzirdējis: iespaidīgas baiga skaistuma žēlabas. Un Harijs sajuta, kā viņš jau agrāk bija jutis fēniksa dziesmu, ka mūzika bija viņā iekšā, nevis ārpusē – tās bija viņa paša bēdas maģiski pārvērstas par dziesmu, kas atbalsojās pāri apkārtnei un cauri pils logiem.



*** Tulkojis: Severina ***


Cik ilgi viņi visi tur stāvēja, klausoties savu skumju melodijā, viņš nezināja, tikai šķita, ka sāpes kļūst vieglāk panesamas, kad pēc laba laika slimnīcas durvis atkal atvērās un ienāca profesore Maksūra. Viņa bija cīnījusies līdz ar citiem – seja bija saskrāpēta un mantija saplēsta.

– Mollija un Artūrs ir ceļā,– viņa teica, un mūzikas burvestība beidzās. Visi sakustējās, it kā atjēgušies no transa, paskatījās uz Bilu, pakratīja galvu, kāds izslaucīja acis. – Harij, kas noticis? Hagrids teica, ka tu esot bijis kopā ar Dumidoru, kad viņš... kad tas notika. Un vēl viņš minēja Strupu – tas kaut ko izdarījis...

– Strups nogalināja Dumidoru,– teica Harijs.

Kādu mirkli Maksūra cieši skatījās uz Hariju, tad pēkšņi sagrīļojās; Pomfreja madāma, kas šķita saņēmusi sevi rokās, uzbūra krēslu un piestūma to tuvāk profesorei.

– Strups,– Maksūra klusi atkārtoja. – Mēs visi šaubījāmies... bet viņš uzticējās... vienmēr... Strups... Es tam neticu...

– Strups lieliski pārvalda slēpprātību,– svešādi cietā balsī noteica Vilksons. – Mēs taču to zinājām.

– Bet Dumidors apzvērēja, ka viņš esot mūsu pusē! – čukstēja Tonksa. – Es vienmēr domāju, ka Dumidors zina par Strupu kaut ko tādu, ko mēs nezinājām...

– Viņš vienmēr norādīja, ka ir pamatots iemesls uzticēties Strupam,– nomurmināja Maksūra, ar kabatlakatiņu izslaucīdama acis. – Es domāju... Strupa pagātne... Protams, cilvēki nevarēja neprātot... Bet Dumidors man skaidri un gaiši apgalvoja, ka Strupa nožēla ir bijusi patiesa... Viņš negribēja dzirdēt ne vārda pret viņu!

– Gribētos gan zināt, kā Strups viņu pārliecināja,– teica Tonksa.

– Es zinu,– ierunājās Harijs un visi pagriezās pret viņu. – Strups nodeva Voldemortam ziņas, kas palīdzēja izsekot manu tēti un mammu. Pēc tam Strups pateica Dumidoram, ka nav sapratis, ko dara, lūdzās piedošanu un nožēloja viņu bojāeju.

Visi raudzījās uz Hariju.

– Un Dumidors tam noticēja? – neticīgi iejautājās Vilksons. – Dumidors ticēja, ka Strups nožēlo Džeimsa nāvi? Strups taču neieredzēja Džeimsu.

– Un vēl viņš uzskatīja, ka mana māte nav nekā vērta,– turpināja Harijs, – jo viņa nāca no vientiešiem... Viņš sauca viņu par draņķasini...

Neviens nejautāja, no kurienes Harijs to visu zina. Visi jutās tik apmulsuši, mēģinot apjēgt šausminošo patiesību.

– Tā ir mana vaina,– pēkšņi ierunājās Maksūra. Viņa izskatījās apjukusi, murdzot rokās slapjo kabatlakatiņu. – Mana vaina. Es šovakar aizsūtīju Filiusu pēc Strupa, es liku viņu pasaukt, cerot, ka viņš atnāks un mums palīdzēs! Ja es nebūtu brīdinājusi, Strups nebūtu pievienojies nāvēžiem. Es domāju, ka viņš nezināja, kur viņi ir, kamēr Filiuss to nepateica. Man šķiet, ka Strups nezināja par viņu ierašanos.

– Tā nav tava vaina,– Vilksons skarbi noteica. – Mums vajadzēja palīdzību, un mēs visi priecājāmies, cerot, ka Strups atnāks.

– Un ieradies viņš cīnījās kopā ar nāvēžiem? – jautāja Harijs, alkaini tverot katru detaļu par Strupa divkosību un nodevību, drudžaini krājot pēc iespējas vairāk iemeslu naidam un vēlmei atriebties.

– Es nezinu, kā tieši tas notika,– profesore Maksūra apjukusi atbildēja. – Viss bija tik mulsinoši... Dumidors mums pateica, ka grib pamest skolu uz dažām stundām, un katram gadījumam lika dežūrēt pils gaiteņos. Remuss, Bils un Nimfadora mums pievienojās... Mēs dežurējām. Šķita, ka viss ir kluss. Slepenās ejas uz skolu bija ciet. Mēs zinājām, ka iekšā neviens nevar ielidot. Pie visām ieejām skolā bija spēcīgas aizsargburvestības. Es līdz šim nesaprotu, kā nāvēži varēja tikt iekšā.

– Es zinu,– teica Harijs un īsi pastāstīja par abiem Pazudināmajiem skapjiem un maģisko gaiteni, ko tie veido. – Te viņi ienāca caur Vajadzību istabu.

Viņš piespieda sevi novērsties no Rona un palūkoties uz Hermioni. Viņi abi izskatījās iztukšoti.

– Es visu sabojāju, Harij,– Rons nospiesti teica. – Mēs darījām tā, kā tu liki – pārbaudījām Laupītāju karti un, neredzot viņu tur, domājām, ka viņš ir Vajadzību istabā. Tā nu es, Džinnija un Nevils devāmies to novērot... bet Malfojs tika mums garām.

– Viņš iznāca no istabas apmēram stundu pēc tam, kad mēs sākām novērot,– teica Džinnija. – Viņš bija viens un turēja to briesmīgo, sačokurojušos roku...

– Savu Triumfa roku,– iestarpināja Rons. – Tā rāda gaismu tikai savam saimniekam, atceries?

– Katrā gadījumā,– Džinnija turpināja, – viņam vajadzēja pārbaudīt, vai ceļš nāvēžiem ir brīvs, jo, mūs ieraudzījis, viņš kaut ko pameta gaisā un viss satumsa...

–... Peruāņu Pēkšņās Tumsas pulveris,– Rons drūmi teica. – Freda un Džordža. Es grasos ar viņiem aprunāties par to, kam viņi pārdod savus ražojumus.

– Mēs izmēģinājām visu – spīžo, degātum,– stāstīja Džinnija. – Nekas nelīdzēja, vienīgais, ko mēs varējām darīt – meklēt izeju no gaiteņa, un tikmēr mēs dzirdējām, kā garām skrien kaut kādi cilvēki. Malfojs tās rokas dēļ laikam varēja redzēt un viņus vadīja, bet mēs neko neiespējām – jebkurš lāsts varēja trāpīt savējam, un, kamēr mēs sasniedzām gaišu koridoru, viņi jau bija prom.

– Par laimi,– Vilksons aizsmacis noteica, – Rons, Džinnija un Nevils to pašu brīdi mūs satika un pateica, kas noticis. Mēs pamanījām nāvēžus, kad viņi devās uz Astronomijas torni. Malfojs laikam nebija gaidījis tik daudz cilvēku, katrā ziņā savus Tumsas pulverīša krājumus viņš bija izlietojis. Sākās cīņa, viņi pajuka un mēs sekojām. Viens no viņiem – Gibons – atdalījās un sāka kāpt tornī...

– Lai uzburtu Zīmi? – jautāja Harijs.

– Jā, droši vien viņš to izdarīja, viņi laikam bija vienojušies jau iepriekš vēl Vajadzību istabā,– Vilksons teica. – Domāju, ka Gibonam nebūt nepatika ideja palikt tornī vienam un gaidīt tur Dumidoru, jo viņš tūlīt metās lejā, lai atkal iesaistītos cīņā, kur viņam trāpīja slepkavošanas lāsts, kas tikko netrāpīja man.

– Tā, ja Rons kopā ar Džinniju un Nevilu pieskatīja Vajadzību istabu,– Harijs teica, pagriežoties pret Hermioni, – vai tu biji...

– Jā, pie Strupa istabām,– čukstēja Hermione, asarām mirdzot acīs. – Kopā ar Lunu. Mēs veselu mūžību tur uzturējāmies, un nekas nenotika... Mēs nezinājām, kas notiek augšā, karte bija pie Rona. Bija jau gandrīz pusnakts, kad pazemē ieskrēja profesors Zibiņš. Viņš kliedza, ka pilī ir nāvēži, mūs laikam viņš neredzēja, viņš vienkārši ieskrēja Strupa istabā un mēs dzirdējām, kā viņš teica, ka Strupam ir jānāk un jāpalīdz, tad atskanēja skaļš būkšķis un Strups izskrēja no istabas un ieraudzīja mūs, un, un...

– Kas?– jautāja Harijs.

– Es biju tāda muļķe, Harij! – Hermione spalgā balstiņā iečukstējās. – Viņš teica, ka profesors Zibiņš zaudējis samaņu un mums ir jāiet un jāparūpējas par viņu, kamēr pats iešot palīgā cīnīties ar nāvēžiem...

Viņa paslēpa seju plaukstās un runāja caur pirkstiem, kamdēļ viņas balss skanēja nomākti klusi.

– Mēs iegājām istabā, lai palūkotos, kā varam palīdzēt profesoram Zibiņam, un atradām viņu nesamaņā guļam uz grīdas... Ak, tagad tas ir tik acīmredzami, Strups laikam bija apdullinājis Zibiņu, bet mēs nesapratām, Harij, mēs nesapratām, mēs vienkārši ļāvām Strupam aiziet!

– Tā nav jūsu vaina,– Vilksons stingri teica. – Hermione, ja jūs nebūtu Strupu klausījušas un būtu stājušās ceļā, iespējams, ka viņš jūs abas ar Lunu būtu nogalinājis.

– Tad viņš devās augšā,– teica Harijs, kuram vēl arvien acu priekšā bija melnajā, plandošajā mantijā tērpies Strups, kāpjot vilkdams ārā zizli, – un atrada, kur jūs visi cīnījāties.

– Mums klājās slikti, mēs zaudējām,– zemā balsī ierunājās Tonksa. – Gibons bija pagalam, taču pārējie nāvēži šķita gatavi cīnīties līdz nāvei. Nevils bija ievainots, Bilu pieveicis Greibeks... Apkārt tumsa, visur skanēja lāsti... Malfojs pazuda, viņš laikam uzgāja augšā pa kāpnēm... Tad vēl vairāki viņam sekoja, bet viens no viņiem pakāpieniem sev aiz muguras uzlika kaut kādu aizsarglāstu... Nevils tur skrēja un tika uzmests gaisā...

– Neviens no mums netika cauri,– teica Rons, – un tas milzonīgais nāvēdis tikai raidīja lāstu pēc lāsta, tie atsitās pret sienām un par mata tiesu nogāja mums garām...

– Tad parādījās Strups,– teica Tonksa, – un atkal pazuda...

– Es ieraudzīju, ka viņš skrien pie mums, bet man tobrīd garām lidoja tā nāvēža lāsts, es atlecu nost un zaudēju sajēgu, kas notiek,– piebilda Džinnija.

– Savukārt es redzēju, kā viņš bez pūlēm tiek cauri aizsarglāstam, it kā tā tur nemaz nebūtu,– teica Vilksons. – Es mēģināju sekot, bet mani atmeta atpakaļ tāpat kā Nevilu.

– Viņš laikam zināja kādu pretlāstu, ko mēs nezinājām,– nočukstēja Maksūra. – Viņš taču pasniedza aizsardzību pret tumšajām zintīm... Es domāju, ka viņš mēģināja panākt tos nāvēžus, kas devās uz torni...

– Viņš mēģināja,– teica Harijs, – tikai lai palīdzētu, nevis apturētu... Es varu zvērēt, ka tikt cauri aizsardzībai varēja tikai ar Tumšo zīmi uz rokas. Tātad, kas notika tad, kad viņš nonāca atkal lejā?

– Nu, tas lielais nāvēdis raidīja lāstu, kura dēļ nogruva daļa griestu, un kas arī noņēma aizsardzību no kāpnēm,– teica Vilksons. – Mēs metāmies uz priekšu, vismaz tie, kas vēl varēja kustēties, un tad no putekļiem parādījās Strups ar to zēnu. Saprotams, mēs viņiem neuzbrukām...

– Mēs viņus palaidām garām,– skumji noteica Tonksa. – Mēs domājām, ka viņus vajā nāvēži, tad atgriezās Greibeks ar pārējiem nāvēžiem un mēs atkal sākām cīnīties – man likās, ka Strups kaut ko kliedza, bet es nesapratu, ko...

– Viņš kliedza: "Viss ir beidzies!",– teica Harijs. – Viņš izdarīja to, ko gribēja izdarīt.

Visi pieklusa. Tumšajā pils apkārtnē vēl skumji atbalsojās fēniksa dziesma. Kamēr mūzika vibrēja gaisā, Hariju pārņēma nepatīkamas domas... Vai Dumidora ķermenis jau ir aiznests no torņa pakājes? Kas ar to notiks tālāk? Kur viņu apbedīs? Viņš cieši sažņaudza dūrēs kabatās iebāztās rokas un juta, kā labās rokas pirkstu kauliņi pieskaras aukstajam neīstā dzīvsarga bumbulim.



*** Tulkojis: aivvv/troll dream walker ***


– Hagrid, tu vēl neesi neko teicis,– teica profesore Maksūra. – Kādas ir tavas domas par Cūkkārpas atkalatvēršanu?

Hagrids, kas visu šo laiku bija klusi šņukstējis savā lielajā rūtotajā kabataslakatā, tagad atklāja pietūkušas, sarkani sarudātas acis un teica: – Es nezinu, profesore... Tas ir namu vadītāju un direktora ziņā izlemt...

– Profesors Dumidors vienmēr augstu vērtēja tavu viedokli,– laipni teica profesore Maksūra, – un es tāpat.

– Nu, es palieku,– teica Hagrids, lielām asarām joprojām pilot no viņa acu kaktiņiem un tekot viņa bārdā. – Šīs ir mans mājs, un tādas tās ir bijušas, kopš man bija trīspadsmit, un, ja te būs kāds bērns, kurš gribēs, lai mans viņam māc, es to darīšu. Bet... Es nezinu... Cūkkārpa bez Dumidora...– Viņš iešņukstējās un atkal pazuda aiz sava lielā, rūtotā kabataslakata un klusēja.

– Ļoti labi,– teica profesore Maksūra, skatoties laukā pa logu uz pils pagalmu, pētot vai ministrs vēl nav ieradies, – tad man jāpiekrīt Filiusam, ka labākā doma ir konsultēties ar padomi, kas pieņems galīgo lēmumu.

– Tagad par studentu nogādāšanu mājup... Ir nopietni iemesli to darīt drīzāk ātrāk nekā vēlāk, mēs varētu pasūtīt Cūkkārpas ekspresi, lai tas ierodas rīt, ja nepieciešams...

– Bet kā ar Dumidora bērēm?– beidzot ierunājies, jautāja Harijs.

– Nu...– teica profesore Maksūra, viņas balsij nedaudz noraustoties, – es... es zinu, ka tā bija Dumidora vēlēšanās, lai viņš tiktu guldīts zemē mūžīgam mieram šeit, Cūkkārpā...

– Tātad tā arī notiks, vai ne,– asi jautāja Harijs.

– Ja ministrija domās, ka tas ir piemēroti,– teica profesore Maksūra. – Neviens cits Cūkārpas direktors vai direktrise nekad nav bijis...

– Neviens cits Cūkārpas direktors vai direktrise nekad nav devis šai skolai tik daudz,– noteica Hagrids.

– Cūkārpai ir jābūt Dumidora pēdējai atdusas vietai,– teica profesors Zibiņš.

– Noteikti,– teica profesore Asnīte.

– Un šajā gadījumā,– teica Harijs, – jums nevajadzētu studentus sūtīt mājās līdz bēru beigām, viņi gribētu pateikt...

Pēdējais vārds iesprūda viņam rīklē, bet profesore Asnīte pabeidza teikumu viņa vietā: – ... ardievas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 07.11.2005 00:52
Raksts #31


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



30. nodaļa


*** Tulkojis: eyedam ***


Skolas personāls beidzot bija apsēdies. Pirmajā rindā kopā ar profesori Maksūru Harijs redzēja Skrimgioru, drūmu un cienīgu. Viņš prātoja, vai kaut viens no šiem svarīgajiem cilvēkiem bija patiešām apbēdināts, ka Dumidors bija miris. Bet tad viņš izdzirdēja mūziku, savādu, citādas pasaules mūziku, un, lūkojoties pēc tās avota, aizmirsa savu nepatiku pret ministriju. Viņš nebija vienīgais – mazliet satrauktas grozījās daudzas galvas.

– Tur iekšā, – Harija ausī iečukstēja Džinnija.

Un viņš tos ieraudzīja skaidrajā, zaļajā, saules apspīdētajā ūdenī, dažas collas zem virsmas, viņam baisi atgādinot inferus; ūdensļaužu koris dziedāja savādā valodā, ko Harijs nesaprata, viņu bālajām sejām ņirbot, viņu purpursārtajiem matiem viļņojoties visapkārt. Mūzika lika matiņiem sacelties stāvus uz Harija skausta, tomēr tā nebija nepatīkama. Tā ļoti skaidri stāstīja par zaudējumu un izmisumu. Skatoties lejup dziedātāju mežonīgajās sejās, viņš sajuta, ka vismaz viņi nožēlo Dumidora aiziešanu. Tad Džinnija atkal piebikstīja, un viņš pavērās apkārt.

Pa eju starp krēsliem šurp lēni nāca Hagrids. Viņš klusām raudāja, sejai spīdot no asarām, un viņa rokās, ietīta violetā, ar zeltainām zvaigznēm rotātā samtā, bija, kā Harijs zināja, Dumidora miesa. No šī skata Harijam rīklē iemetās asa smeldze – savādā mūzika un apziņa, ka Dumidora ķermenis ir tik tuvu, uz brīdi šķita atņemam dienai visu siltumu. Rons izskatījās bāls un satriekts. Džinnijai un Hermionei klēpī strauji un bieži krita asaru pilieni.

Viņi nevarēja skaidri saskatīt, kas notiek priekšā. Šķita, ka Hagrids ķermeni ir uzmanīgi nolicis uz galda. Tagad viņš atkāpās atpakaļ pa eju, šņaucot degunu ar trompetei līdzīgām skaņām, kas pievērsa dažus sašutuma pilnus skatienus, tai skaitā, kā Harijs ievēroja, Doloresas Ambrāžas... Bet Harijs zināja, ka Dumidoram tas nerūpētu. Kad Hagrids gāja garām, viņš mēģināja draudzīgi pamāt, bet Hagrida acis bija tik ļoti pietūkušas, ka nevarēja saprast, kā viņš vispār redzēja, kur iet. Harijs pameta acis uz pēdējo rindu, kurp gāja Hagrids, un atskārta, kas viņu virzīja, jo tur, ietērpts žaketē un biksēs, kas katra bija mazas telts lielumā, bija milzis Grūps, noliecis savu lielo, neglīto, akmenim līdzīgo galvu, pakļāvīgs, gandrīz cilvēcīgs. Hagrids apsēdās blakus savam pusbrālim, un Grūps papliķēja Hagrida galvu tik stipri, ka viņa krēsla kājas iegrima zemē. Harijam uzmetās brīnišķīga acumirklīga vēlme iesmieties. Bet tad mūzika pārtrūka, un viņš atkal pagriezās, lai pievērstos priekšpusei.

Mazs vīriņš ar šķipsnainiem matiem, pilnīgi melnā mantijā bija piecēlies kājās un tagad stāvēja Dumidora ķermeņa priekšā. Harijs nevarēja sadzirdēt, ko viņš teica. Savādi vārdi atpeldēja līdz viņiem pāri simtiem galvu. "Gara cildenība"... "intelektuāls ieguldījums"... "dvēseles diženums"... Tas neko daudz nenozīmēja. Tam bija maz sakara ar to Dumidoru, kādu pazina Harijs. Viņš pēkšņi atcerējās Dumidora versiju par īsu runu: Muļķīts! Tauciņš! Kočiņš! Blūms! – un atkal viņam vajadzēja apspiest smīnu... Kas ar viņu notika?

Kreisajā pusē atskanēja klusas šļakstu skaņas, un viņš redzēja, ka arī ūdensļaudis bija pacēlušies augšup, lai paklausītos. Viņš atcerējās, kā pirms diviem gadiem Dumidors bija noliecies pie ūdens malas, ļoti tuvu vietai, kur tagad sēdēja Harijs, un nārmēlē sarunājies ar ūdensļaužu priekšstāvi. Harijs iedomājās, kur, nez, Dumidors bija iemācījies nāriņu valodu. Bija tik daudz tāda, ko viņš nekad nebija pajautājis, tik daudz tāda, ko viņam būtu vajadzējis pateikt...

Un tad nebrīdinot tā viņu pārņēma, drausmīgā patiesība, aptverošāk un nenoliedzamāk, kā līdz šim. Dumidors bija miris, prom... Viņš sagrāba rokās auksto medaljonu tik cieši, ka sāpēja, bet nespēja aizturēt karstās asaras, kas lija no acīm: viņš novērsa skatienu prom no Džinnijas un pārējiem un cieši lūkojās pāri ezeram, uz meža pusi, kamēr mazais vīriņš turpināja dudināt... Kokos varēja manīt kustību. Arī kentauri bija atnākuši apliecināt savu cieņu. Viņi neiznāca atklātā laukā, bet Harijs viņus redzēja klusi stāvam, pa pusei paslēpušos ēnās, vērojot burvjus, lokiem karājoties pie sāniem. Un Harijs atcerējās savu pirmo murgaino ceļojumu mežā, pirmo reizi satiekot to, kas tobrīd bija Voldemorts, un kā viņš bija stājies viņam pretim, un kā viņš ar Dumidoru neilgi pēc tam bija apspriedis mešanos zaudētā cīņā. Tas ir svarīgi, Dumidors bija teicis, cīnīties un cīnīties atkal, un turpināt cīnīties, jo tikai tā var iegrožot ļaunumu, lai arī nekad pilnīgi iznīcināt.

Un Harijs, sēžot tur, karstajā saulē, ļoti skaidri redzēja, kā cilvēki, kuriem viņš rūpēja, viens pēc otra bija stājušies viņam priekšā, viņa māte, viņa tēvs, viņa krusttēvs un visbeidzot Dumidors, visi apņēmušies viņu pasargāt; bet tagad tas bija beidzies. Viņš vairs nevarēja ļaut nevienam stāties starp viņu un Voldemortu; viņam uz visiem laikiem ir jāpamet ilūzija, ko vajadzēja zaudēt jau viena gada vecumā, – ka vecāku roku patvērumā nekas viņu nespēj ievainot. No šī murga nebūs iespējams pamosties, nebūs mierinošu čukstu tumsā, ka patiesībā viņš ir drošībā, ka to visu viņš ir iedomājies; pēdējais un varenākais no viņa aizstāvjiem bija miris, un viņš bija vientuļāks nekā jebkad agrāk.

Beidzot mazais vīrs melnā bija beidzis runāt un atgriezies savā krēslā. Harijs gaidīja, ka kājās celsies vēl kāds; viņš gaidīja runas, iespējams no ministra, bet neviens nepakustējās.

Tad vairāki cilvēki iekliedzās. Apkārt Dumidora ķermenim un galdam, uz kura tas gulēja, bija izvirdušas spožas, baltas liesmas: tās cēlās augstāk un augstāk, aizsedzot miesu skatam. Gaisā uzvijās balti dūmi, veidojot dīvainus apveidus – vienu elpu aizraujošu mirkli Harijs domāja, ka redz zilgmē līksmi aizlidojam fēniksu, bet nākamajā brīdī uguns bija pazudusi. Tās vietā atradās balts marmora kaps, apņemdams Dumidora ķermeni un galdu, uz kura tas bija dusējis.

Atskanēja vēl daži izbīļa kliedzieni, kad gaisu pāršķēla bultu krusa, bet tās nokrita tālu no pūļa. Tas, Harijs zināja, bija kentauru veltījums – viņš redzēja tos pagriežamies un pazūdam atpakaļ vēsajā mežā. Tāpat ūdensļaudis lēnām iegrima atpakaļ zaļajā ūdenī un pazuda skatam.



*** Tulkojis: rowzee ***


– Džinnij, klausies...– viņš teica ļoti klusi, kamēr sarunu troksnis ap viņiem pieņēmās skaļumā un cilvēki sāka celties kājās. – Es vairs nevaru būt saistīts ar tevi. Mums jāpārtrauc satikties. Mēs nedrīkstam būt kopā.

Viņa atbildēja ar savādi savītu smaidu: – Tas ir kāda stulba, cēla iemesla dēļ, vai ne?

– Tas ir bijis kā... kā kaut kas no kāda cita dzīves, šīs dažas pēdējās nedēļas kopā ar tevi,– Harijs teica. – Bet es nedrīkstu... Mēs nedrīkstam... Man tagad ir lietas, kas jānokārto vienam.

Viņa neraudāja, viņa vienkārši skatījās uz viņu.

– Voldemorts izmanto cilvēkus, kuri ir tuvi viņa ienaidniekiem. Viņš jau vienreiz tevi izmantoja kā ēsmu, un tas bija tikai tāpēc, ka tu esi mana labākā drauga māsa. Padomā, cik lielās briesmās tu būsi, ja mēs turpināsim satikties. Viņš zinās, viņš izdibinās. Viņš mēģinās un tiks pie manis caur tevi.

– Ja nu man tas nerūp?– Džinnija nikni teica.

– Man rūp,– teica Harijs. – Kā tu domā, kā es justos, ja šīs būtu tavas bēres... Un tā būtu bijusi mana vaina...

Viņa aizgriezās projām, skatīdamās pāri ezeram.

– Es nekad tā īsti neatmetu cerības uz tevi,” viņa teica. – Ne pavisam. Es vienmēr cerēju... Hermione man teica, lai turpinu dzīvot, varbūt lai satiekos ar dažiem citiem cilvēkiem, lai nedaudz atraisos tavā klātbūtnē, jo es nekad nebiju spējīga runāt, ja tu biji istabā, vai atceries? Un viņa domāja, ka tu varbūt pievērstu mazliet vairāk uzmanības, ja es būtu nedaudz vairāk es pati.

– Gudra meitene, tā Hermione,– teica Harijs, cenšoties pasmaidīt. – Es tikai vēlos, kaut es būtu uzrunājis tevi ātrāk. Mums varēja būt tik daudz... Mēneši... Varbūt gadi...

– Bet tu biji pārāk aizņemts, glābjot burvju pasauli,– teica Džinnija, pa pusei smejoties. – Nu... Es nevaru teikt, ka esmu pārsteigta. Es zināju, ka beigās tas notiks. Es zināju, ka tu nebūtu laimīgs, ja vien nemeklētu Voldemortu. Varbūt tāpēc tu man tik ļoti patīc.

Harijs nevarēja izturēt klausīties šajās lietās, viņš arī nedomāja, ka viņa lēmums paliktu spēkā, ja viņš paliktu sēžam viņai blakus. Viņš redzēja, ka Rons balstīja Hermioni un glāstīja viņas matus, kamēr viņa elsoja uz viņa pleca, asarām pilot no paša garā deguna. Ar nožēlojamu kustību Harijs piecēlās, pagrieza muguru Džinnijai un Dumidora kapam un gāja prom apkārt ezeram. Kustēšanās šķita daudz panesamāka nekā mierīga sēdēšana: tāpat kā pēc iespējas ātrāka garsargu pēdu dzīšanas uzsākšana un Voldemorta nogalināšana šķistu labāka nekā gaidīšana uz to...
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Zandux
iesūtīt 13.06.2007 09:15
Raksts #32


Cep speķi Dūdijam
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 26.02.07



Ak dies es to visu izlasīju jo gribēju zināt kas tur isti rakstīts tagad pilnīgi galva reibst..... blink_a.gif

aaa un tur vienā vietā bija nepareizi uzrakstīts vārds horkrusti
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Aiva
iesūtīt 13.06.2007 13:43
Raksts #33


Šņācmēles tulks
******

Grupa: Daiļdarbu pārziņi
Pievienojās: 22.12.03
Gondoras sargs



CITĀTS(Zandux @ 13.06.2007 10:15) [snapback]1153117[/snapback]
Ak dies es to visu izlasīju jo gribēju zināt kas tur isti rakstīts tagad pilnīgi galva reibst..... blink_a.gif

aaa un tur vienā vietā bija nepareizi uzrakstīts vārds horkrusti


1. Paskatīties pavediena vecumu. mad.gif

2. Šeit ir tulkots no angļu valodas PIRMS Jumavas tulkojuma iznākšanas. Protams, ka vārdi tika tulkoti kā tulkotājiem šķita pareizi. Tikai vēlāk nāca oficiālie varianti.

3. Lai uzzinātu, kas notiek 6. grāmatā, ieteiktu tomēr to izlasīt pilnībā, nevis fragmentāri. laughing.gif
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

2 Lapas V  < 1 2
Atbildēt pavedienāSākt jaunu pavedienu
2 lietotāji/s lasa šo pavedienu (2 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 28.03.2024 16:17