Stacija Irae:Bēgšana, [c][pzp] Opcijas

[Nimue]

Uzspiestais ritms bija apnicīgs un nogurdinošs.
Pamosties kā pēc pavēles. Dažas stundas nomoda - un atkal zaļganā gāze iegremdēja bezsapņu nemaņā uz nezināmu laika sprīdi, kas beidzās ar nākamo spilgto gaismu, nākamo īso nomodu.
Reizēm pamostoties apziņā vēl kavējās, kas līdzīgs sapnim - vai drīzāk murgam, kura skaidrus veidolus nekādi atcerēties neizdodas, paliek vien riebīga garša uz mēles pamatnes un dīvaina pārliecība par savu nenomazgājumo netīrumu, kā atmiņas par kādu briesmīgu lietu, ko izdarīji, par ko būtu jājūtas vainīgam - bet nespējot atcerēties, kas tieši tas bijis. Ieslodzīti būrī. Jau ilgi. Bez nojausmas par to, cik ilgi vēl, un kāpēc.

Vai nebija mēģināts izbēgt? Protams, bija. Viens otrs no būrī sēdošajiem izrādījās bija tīri atjautīgs pat ar šādām, muļķīgām un no pasaules atpalikušām mehāniskajām atslēgām- bet, cik nu bēgšanas mēģinājuma bija bijuši, zaļganā gāze tos vienmēr aprāva vēl pirms izdevās tikt līdz lielās telpas vidum. Un pēc tam - atkal pamošanās. Atkal tajā pašā būrī.

Cilvēku skaits būrī mainījās - reizēm pamostoties kāds trūka, lai atkal parādītos nākamajā nomoda reizē. Reizēm kāds pazuda un neatgriezās. Garlaicību ar sarunām velkot jau diezgan drīz noskaidrojās, ka šis tas liktenī visiem bijis kopīgs - Kuģis, kas gribēja nolaisties uz Irae. Sprādziens. Un būris, kurā nav nevienas iepriekš pazīstamas sejas. Atšķīrās tikai viens stāsts - vīrietim, kas mēdza sēdēt nostāk no citiem, kura acīs bija manāms pārsteidzošs vērīgums un izpratne par apkārtni. Krats Faels Izjautāts viņš bija teicis, ka nākot no Dantūinas. Ka esot piedalījies Illas direktorāta organizētā meklēšanas un glābšanas misijā šiet, stacijā Irae. Ko tieši vajadzējis glābt, viņš pagaidām stāstījis nebija. Violetā tvileka, kas reizēm bija manāma snaužam pie griestiem piekarinātajā būrī, arī esotpiedalījusies tajā pašā misijā... Nekur tālu viņi tikuši neesot, uzstādījuši raidītāju, ar kura palīdzību apmēram katru divdesmito stundu iespējams sazināties ar Illu, atminējuši slūžu durvju atvēršanas mehānismu, tikuši galā ar pāris droīdiem... un tas arī viss. Tālāk arī Krata atmiņas bija tikai par tādu pašu zaļganu gāzi - un šo te sasodīto būri.

Badu neviens nejuta, lai gan paēduši nejutās un ēšanu atcerējās vēl jo mazāk. Par spīti pavadītajam laikam (un cik ilgs tas maz bija?) visi bija salīdzinoši tīri. Bet noguruši... tik ļoti noguruši. Jo īpaši Alea, kurai visi muskuļi smeldza kā pēc nopietnas pārtrenēšanās un, nez kādēļ, vienīgajai no klātesošajiem pamostoties uz roku un kāju locītavām vienmēr atradās smagas, saķēdētas aproces. Nākamais vārgākais bija Krats, kas, vismaz pamostoties, reizēm tik tikko spēja noturēties kājās. Pārējie jutās līdzīgi - tikai krietni mazākā mērā.

***

Kaut kas šajā pamošanās reizē bija ne tā, kā parasti - pirmkārt jau skaļā sirēna, kas, šķiet, par savu uzdevumu uzskatīja kurluma radīšanu tuvāko desmitjūdžu apkaimē.
Arī gaisma lielajā telpā nebija ieslēgta - spīdēja tikai no atvērtām durvīm pretējā sienā. Durvju ailā bija manāms dīvains, nekustīgs stāvs, ieskatoties - tas tiešām izskatījās impērijas parauga baltajās servobruņās ietērpts - vismaz pēc formas, krāsu saskatīt nevarēja.

Un vēl telpas stūrī (cik nu stūris var būt apaļai telpai ), ceļus zem sevis pavilcis sēdēja mazs bērns gaišiem matiņiem, baltā krekliņā - vēl tajā vecumā, kad tā īsti uzminēt puisītis vai meitenīte ir pagrūti. Jo īpaši krēslā.

Šķita, viņu ne krēsla, ne sirēna īpaši neuztrauca. Tik sēdēja, smaidīja skatoties uz ieslodzīto lēnīgo pamošanos.
Un tad - pēkšņi paripināja sarkanu gumijas bumbu restu virzienā. Tā izripoja cauri restēm un atsitās pret kāda kāju. Maza bumbiņa, tējas krūzītē ietilpināma. Bērni ar tādām spēlējas. Šis bērns smaidīja un skatījās, ko būrī esošie ar bumbu darīs tālāk.


Apstākļi:
Dzirdi:
Sirēnai līdzīgu, gandrīz sāpošu gaudošanu.

Redzi:
Liela apaļa telpa, apmēram 10-15 m rādiusā. Kupolveida griesti, vidū augstums - apmēram trešais stāvs (cik tas iznāk.. 6-7m,?), malās - apmēram 3m. Pie griestiem telpas vidū karājas apaļš, pusotra metra rādiusa, divi metri augsts būris, pēc formas - kā putnu būris. Tajā reizēm guļ violeta tvileka. Šobrīd arī viņa tur ir, cieši aizmigusi. Viņai apkārt manāmas kaut kādas drēbes, kaut kas, kas varbūt pēc somas izskatās - bet tas ir augstu.
Pie telpas sienas - apmēram parastas istabas izmēra restots nožogojums, līdz pat kupolveidīgajiem griestiem. Restēs ir durvis, kas patiesībā ir pavisam banāli pat ne tik daudz aizslēgtas, kā aizspraustas ar mazliet viltīgu sprūdu. Tu atrodies kā reiz tajā nožogojumā - nu, būrī. Tev mugurā ir oranžs, ne pārāk jauns, ne gluži vesels pilota kombinezons, tāds pats ir arī pārējiem astoņiem tur šobrīd sēdošajiem. Aleai ir smagas, saķēdētas aproces uz rokām un kājām. Citādi nekādu mantu nevienam nav.

Kupolveida telpā, pretī būrim ir trīs durvis. Divas aizvērtas - metāliskas, divviru, bīdāmās, vadības pultis nav redzamas. rešās - pilnībā atvērtas, pa tām spīd gaisma.

Jūti:
Nogurumu, bet pat mazliet mazāku, kā citrreiz pamostoties.
Grīda un sienas - pelēks, raupjš materiāls. Kad bija gaišs, varēja redzēt, ka uz grīdas ir koncentrisks raksts, bet tagad kā tāda saskatīšanai nepietiek apgaisojuma. Būra grīda ir salīdzinoši silta, sienas un grīda ārpus būra - vēsāka. Restes pēc taustes tāpat kā pēc izskata - metāla. Tievāku roku starp tām izbāt var.

Telpas temperatūra normāla. Nekādi specifiski aromāti gaisā nav jūtami, bet ja ļoti paostās - ir viegls, patīkams, puķu un zaļo augu aromāts.. Violetās, iekārtājā būrī guļošās tvilekas smaržas droši vien. Nu un tas, kā nu smaržo pārējie būrī sēdošie.
Ja ir vēl kādi jautājumi par telpu/izkārtojumu - prasiet.


Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.02.2007 11:04

[Ausminta]

Neizturami. Neizturami. Kerra piespieda pirkstus deniņiem un kaut ko neskaidru noņurdēja, uzreiz neatvērdama acis. Skatīties uz restēm, idiotiskām slēdzenēm, kuru atmūķēšana tikai garantēja nenosakāma ilguma gāzes izraisītu bezsamaņu, sejām, kas jau sāka riebties, tfu, un šī skaņa ...
Kaut kas atsitās pret kāju.
Kerra tomēr atvēra acis. Paskatījās lejā un pacēlusi, grozīdama pirkstos, neticīgi noskatīja sarkano ērmīgo štruntu. Ar rotaļlietām sāk apgādāt? Kārtējais savāktais pret gumijas bumbu, neko barters. Pēc laika būs tikai bumbas... velns, kāda pretīga skaņa.
Tad viņa paraudzījās apkārt. Cauri restēm. Samirkšķināja un noelsās.
- Pie melnā cauruma, sīcis?! - Tālākais jau izklausījās gandrīz pēc apsūdzības. - Ko tu te DARI?? -
Te nu Kerra arī aprāvās. Viņa bija pamanījusi durvju ailā stāvu. Aizdomīgu stāvu, jā. Viņa klusām nolādējās, bet skatienu no bērna nenolaida, joprojām izskatīdamās par kaut ko ārkārtīgi sadusmota.

[Nimue]

Kerras prasmīgie pirksti pat nepiedomājot sataustīja plaisu tai vietā, kur viena bumbas puse parasti būtu piekausēta otrai.

Stāvs durvīs joprojām nekustējās.
Bērns joprojām tupēja stūrī - ja jau tā saucam brīvi izvēlētu vietu pie apaļas telpas sienas. Jā, pareizi, gaismā pie tās vietas, kur sēdēja bērns, varēja redzēt kaut kādas gropes sienā, kaut kādas skrūves - ja tā padomā, arī tur droši vien kaut kad būtu varējušas būt piestiprinātas restes.

Noķert guldzošo mazā bērna balsi zem sirēnas gaudām bija grūti - pagāja laiks, pirms prāts piekrita saprast teikto.

Nāksi spēlēties?

[Pūķēns Sāra]

Es negribu mosties, ļaujiet vēl pagulēt... tāpat nav jēga mosties, tūlīt pat jau iemidzinās. Nirts izmisīgi centās ignorēt kaitinošo sirēnu, bet nekas neizdevās, tādēļ viņš negribīgi atvēra smagos plakstiņus. Skatiens vispirms atdūrās pret restu durvīm... cik gan bieži bija mēģināts atvērt tās nolādētās durvis un cik gan bieži viņš atjēdzās šai pašā vietā. Lēnām, bet neskaidri nāca apjēga, ka sirēna, krēsla un vēl kaut kāds mazs bērns, laikam, nenorādīja uz ierasto kārtību, bija kaut kas noticis.
Pirmajā mirklī vīrietis nebija pamanījis stāvu durvīs, bet tagad... Vēl pietrūka impērijas kareivji... Hei varbūt Imperators beidzot dzirdējis par mani un lūdzis, lai man atnāk pakaļ? Sejā iegūlās smaids, mazliet noguris, bet smaids. Ko tad... beidzot apjēdzāt, ko esat zaudējuši šo laiku? Skaļi tika teikts kareivim pie durvīm, kamēr viņš pats uzslējās staltāk sēdus.

[Roviela]

Alea mēģināja aizspiest ausis. Nelieši! Pat to viņa ar savām saslēgtajām rokām nevarēja izdarīt. Viņa apvēlās uz vēdera un mēģināja pārlikt plaukstas pāri galvai. Šoreiz izdevās labāk, skaņa mazdrusciņ pieklusa. Šī lode taisītos sprāgt gaisā? Jeb ietaupījuši uz sirēnu skaita, visā stacijā ierīkojot tikai vienu? Sasodīts! un tad vēl vajadzēja tā nelaimēties, ka atrodies tieši tam kauceklim blakus!
Bet skaņa tomēr caur piedurkņu materiālu pieklusa tiktāl, ka Alea sadzirdēja sīku balstiņu sakām:
Nāksi spēlēties?
Es jūku prātā, viņa nodomāja. Būtu jau ar' laiks. Būs jāiet spēlēties, tikai ar ko?
Pacēlusi zodu no grīdas, viņa nopētīja apkārtni... un ieraudzīja, ar ko.
Bērns. Krekliņā. Baltā. Maziņš. Pilnīgi neticami. Es tiešām esmu jukusi. Šī doma, nez kāpēc, nomierināja.
Aizmirsusi visu uz pasaules, Alea atsaucās bērnam
Es ietu, bet, redzi, mani ir saslēguši!

[Ausminta]

Kerra pablenza uz bruņoto, nekustīgo, uz bērnu un tad vēlreiz uz bumbiņu. Tad vēlreiz saviebās no sāpīgās gaudoņas, šis viebiens reizē aizstāja smīnu par būra biedra muldēšanu. Vērtīgs jūtas, ko.
- Spēlēties, īsto vietu atradis, kur spēlēties, - Pirksti tikmēr turpināja taustīt bumbiņu, cenšoties plaisu pavērt platāku. Pie saslēgtās skuķes (Alea vai kā tur) izsauciena Kerra nosprauslājās. Jā, dažiem nepaveicas vairāk kā citiem. Tāpēc jau nevajag pa zemi vārtīties.
- Sīkais, tev sirēnas netraucē? - Mazais likās neparasti apmierināts ar situāciju. Varbūt tikko savākts. Nē, tik un tā dīvaini.

[Piligrims]

Bim Bo pamodās no neciešamās skaņas, kas griezās smadzenēs kā vibronazis un tur eksplodēja, sadaloties tūkstošiem sīku adatiņu. Negribējās vērt vaļā acis, jo vēl spoža un mirgojoša gaisma, un tad vajadzēs ar nagiem mēģināt pārplēst kādu vitālu kakla asinsvadu, jo šāda mocību kombinācija izturēt būtu pāri viņa spēkiem. Mazliet vairāk atguvies, viņš juta, ka gaismas nav. Vismaz caur plakstiņiem nekas cauri nespiedās un nezibeņoja. Binks uzmanīgi pavēra acis šaurā spraudziņā, bet nekas nenotika. Viņš gandrīz neko neieraudzīja. Atvēris acis viņš pustumsā manīja, ka joprojām ir tajā pašā būrī kur jau ilgāku laiku bija atradies. Cik ilgi, to viņš nemācēja pateikt, laika izjūta starp nomodiem un sazāļoto bezapziņas laiku bija pilnīgi pazudusi.
Cauri visai šai nežēlīgajai kaukšanai viņš dzirdēja, ka aiz muguras kāds ierunājās. Bim Bo pagriezās uz otriem sāniem un ieraudzīja, ka Kerra stāv pie būra režģiem un sarunājas ar mazu bērnu. Binks pierāpoja (jo kājās slieties bija slinkums, ko vēl nepārvaramāku darīja nespēks) pie būra režģiem. Kerra turēja rokās sarkanu bumbu.
Kas tas ir? Parādi man arī! Bim Bo piegrūda savu degunu tuvāk, lai apošņātu Kerras ieguvumu.

[Nimue]

Stāvs durvīs vai nu šeit notiekošo tiešām nedzirdēja, vai arī to ļoti prasmīgi tēloja pilnīgu kurlumu pret sarunām. Katrā ziņā pakustējies šis nebija pat ne par milimetru.

Bērns zem sirēnu gaudošanas gandrīz nedzirdami iesmējās un pakratīja galvu, ļaujot papurināties saviem lokainajiem matiņiem. Īsti saprast, vai bērns kaut ko no teiktā starp sirēnas auriem spēj vai nespēt sadzirdēt nevarēja. Viņš ieinteresēti vēroja kas notiek ar bumbiņu - lūk to gan varēja saprast.

Kerras pirksti un Bim Bo acis teica, ka bumbiņa būtu tīri viegli atverama, ja tās abas puses uzmanīgi saņemtu un pavilktu katru.. nu jā, katru uz savas puses pusi, vienlaicīgi ar kaut ko paplēšot lielāku to spraugu.
Tā smaržoja mazliet pēc gumijas un melnzemes, mazliet pēc kūstošas gumijas un ozona.

[Ausminta]

Nošņākusies - Pievaldi snuķi, - un ar elkoni nepacietīgi pagrūzdama malā uzbāzīgo ne-cilvēku, kura rasi viņa nebija papūlējusies uzzināt, Kerra kārtējo reizi nosodījās par pilnīgo jebkādu rīku iztrūkumu kabatās. Viņa pamēģināja atraut abas puses tāpat, bet, rādījās, vajadzēja arī ko papildus. - Kam te ir kaut kas ciets, ķīļveidīgs? Ej, violetā, tev ir? - tas tika nokliegts gaisā pakārtajā būrī guļošajai tvilekai. - Varbūt kāds var izlīdzēt arī ar kādu cietāku nadziņu. -

[Roviela]

Jums nevajag kaut ko līdzīgu šiem?
Alea bija tikusi galā ar apjukumu un pievērsusi uzmanību būrī esošo biedru darbībām. Viņa joprojām gulēja uz būra grīdas - silti un ērti, starp citu -, bet pa šo laiku bija pamanījusies nomaukt savus roku dzelžus. Pēc viņas domām to plānās malas varētu noderēt tiem, kas, laikam jau, noņēmās ar bumbiņas atvēršanu.
Meitenes plaukstu virspuses pie kauliņiem un īkšķis bija nobrāzts - dzelži bija diezgan veci, iekšpusē asi un šauri.
Bet tie bija nost no rokām un Alea tos piedāvāja Kerrai un Bim Bo.

[Elven]

Džeidans piecēlās un nobļāvās -Kas tas par sasodītu troksni?- viņš turoties pie būra malām piecēlās kājās un paskatījās uz tēlu ,kas stāvēja durvīs -Ei, tu imperāli izlaid mani arā un izlēdzat to sasodīto sirēnu!- Viņš paskatījās uz pārējiem un pēc tam uz bērnu -Kas ,tas par jukušu sīko sēž šitādā istabā un grib spēlēties...-

[Ausminta]

Kerra paskatījās uz Aleu un rokudzelžiem.
- O, neslikti. Es raušu šitenos, tu pamēģini ar kādu stūri spraugu paplest. Ja vari noturēt. -
Visai nokususi gan viņa izskatījās, bet tā-ar-acīm-uz-kātiņiem precizitātei Kerra īsti neuzticējās. Viņa saņēma bumbiņu, katru plaukstu uz katras puses, plaisa pa vidu.
Pildītas bumbiņas. Cerams, ka ne sprādzienbīstamas.

OOC: 17:17 ideāli

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 13.02.2007 17:38

[Roviela]

Varu noturēt, meitene piekrītoši pamāja, pieslejoties sēdus un stabilitātei atspiežot muguru pret restēm. Skrambas vien ir, sīkums.
Mēģinam!

[Piligrims]

Ha, cik mēs lepn. Arī Bim Bo uzšņāca nelaipnajai sievietei un strauji pagrieza galvu prom tā, ka lielās ausis noplīvoja pa gaisu un izsita bumbu no Kerras rokām. To neievērojis , Binks aizrāpoja prom. Baig man vaig to sūd bumb, lai jau aizrijs ar to.

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 13.02.2007 19:45

[Roviela]

Alea nolaida rokas ar dzelžiem. Bumbiņu medīt ar saķēdētām kājām nekādi nevar, tāpēc viņa nolika rokudzelžus zemē un pamēģināja, vai nevar atbrīvot arī kājas. Auuu! Spiež, skrāpē, āda būs lupatās - tādas vismaz bija sajūtas, bet tad, kad meitene bija izmaukusi ārā vienu kāju un to rūpīgāk tuvumā apskatījusi, viņa nobrīnījās, ka tik traki jau nav, un ķērās pie otras kājas atbrīvošanas.

[Pūķēns Sāra]

Tu kurls vai esi? Nirts nikni uzsauca kareivim durvīs, Un vispār ej tak tu... kad tev sados, ka neesi izpildījis uzdevumu! Viņš jau pie sevis klusām nošņācās, bet tad uzmanību pievērsa abu meiteņu izturēšanās. Viņš vēlējās pieiet tuvāk, bet kaut kas lika labāk palikt maliņā, tādēļ viņš piegāja, piesteberēja saucat kā gribat, mazliet tuvāk gungānim. Hei, tu... Kādu gabalu no radījuma viņš iesaucās, ...jā, jā tu. Panāc šurpu.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 13.02.2007 19:32

[Piligrims]

Bim Bo pagrieza galvu pret vīrieti, kurš viņu sauca. Ko tu grib? mazliet īdzīgi viņš atsaucās. Viņš vēl nebija nomierinājies pēc konflikta ar Kerru. Es tev nau nekāc sunc, ja ko vaig nāc pacs.

[Nimue]

Sirēna violeto tvileku pamodinājusi nebija.
Niecīgais Kerras balss radītais decibelu pieaugums, šķiet, arī nekādas izmaiņas tvilekas miega ritmos neradīja.

Džeidanam un Nirtam par laimi veiksme nebija sliktāka. Zaļganā gāze joprojām neizplūda, sirēna joprojām gaudoja, gaismas joprojām nebija u, arī stāvs durvīs joprojām bija tik pat nekustīgs, kā līdz šim. Toties bērns piecēlās kājās, un ar roku rādīja uz atvērto durvju pusi.

No nokritušās, paplēstās bumbiņas izbira vismaz trīs mazi sienīši un pāris plastmass krikumu.

[Eņģeļu gūstekne]

Ciešs miegs, reti, kas spēja pamodināt Moulu, lai gan šiem te tas bija izdevies ne vienu reizi vien. Viegla galvas dunoņa, kas nu jau sāka kļūt pa dienas rutīnu atkal pamodināja tvileku. Šoreiz kaut kas bija savādāk, pārmērīgais nogurums nebija tāds kā parasti. Arī galva nesāpēja tik spēcīgi. Gaišbrūnās acis kā vienmēr noraudzījās notiekošajā. Sirēnas putroja galvu, bet tas jau nu noteikti nebija galvenais. Cilvēki jau atkal kaut ko mēģināja pasākt. Moula vēl īsti nespēja "iebraukt" noteikošajā. Piedevām cik gan reizes viņa bija izgāzusies ar muļķīgiem spriedelējumiem? Uzmanību piesaistīja bērns, kas norādīja uz durvīm. Tvileka izsekoja mazā norādījumiem. Klusums, viņa pilnīgi juta, ka atkal pateiks ko stulbu. Nē, šoreiz tā nedrīkstēja būt. Moula klusībā turpināja vērot Kerru un Aleu. Tad skatiens aizklīda līdz otrai tvilekai. Dīvaini gan, viena salīdzinoši smalka un eleganta ja tā varētu teikt. Otra smagnēja un vīrišķa, nē varbūt ne priekš cilvēkiem, bet tvileku acīs gan. Moula bija zaudējusi daļu savas pompozitātes un arī grācija, kas valdīja kustībās sāka izsīkt. Violetā sieviešu kārtas pārstāve aizvien gulēja kā beigta ja tā varēja atļauties runāt.

[Roviela]

Kas tur ir? Alea pameta acis uz nokritušo bumbiņu. Viņa pati joprojām cīnījās ar kāju važu nespēdama izlemt, vai viņai pašai kreisā pēda ir lielāka jeb ražotāji ar standartiem kaut ko salaiduši grīstē.
Uff! beidzot. Meitene pieleca kājās un tīksmīgi izstaipījās.
Tas bērns... dīvainais bērns rāda uz durvīm. Viņš domā, ka tieši pašlaik ir pareizais brīdis doties prom? Pa durvīm? Aha. Labi.
Kas ir tajā bumbiņā? Alea piegāja tuvāk un notupās uz ceļiem, lai labāk apskatītu izbirušo.