Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

 
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
> Novembra konkursa pasaules apraksts!
Kalevale
iesūtīt 13.11.2009 21:05
Raksts #1


Lecina seskus
*****

Grupa: Bijušie
Pievienojās: 12.01.06
Kur: In a world, where good things happen to me.



Tātad šoreiz konkursā dots pasaules apraksts, jūsu uzdevums - aizpildīt spēlētāja anketu. Anketas iesūtiet man PZ, tās tiks ievietotas šajā pavedienā izlasīšanai anonīmas un vēlāk tiks izveidota aptauja, kurā forumieši varēs balsot par sev tīkamāko. Konkurss norisinās līdz 30.11.2009.
Neesiet bargi, lūdzu, tas ir mans pirmais pasaules apraksts mūžā. unsure_a.gif

Tātad...

Ģeogrāfija.

Āslekāsta ir skaista vieta zemes virsū, kur satiekas vairākas ciltis, vairākas rases un kopā dzīvo mierā un saticībā. Āslekāsta stiepās paralēli Bastu kalnu grēdai, kurā savas alas un mājokļus bija izbūvējuši rūķi, kuriem vēlāk pievienojās arī gnomi.
No rietumiem uz austrumiem stiepās Basti un Āslekāsta, tās rietumu robežu iezīmēja Klejotāju pilsēta, kurā bija atrodamas visas, dažādākās rases, kuras vakaros pulcējās vietējā krogā „Vienkājis”.
Paejoties uz austrumiem, savas kontūras iezīmēja elfu mežs, kurā koki bija kļuvuši par mājvietu šai rasei. Kad esam tikuši cauri elfu mežam, jau saskatām zeltainās vārpas, kuras iekopa cilvēka roka, cilvēks dzīvoja mierīgi sava vietvalža — maga pakļautībā un bieži devās tirgoties uz ķēniņa Mesti pilsētu, kuras centrā slējās viņa raženā pils. Pilsētu apjoza varens mūris, kuru sargtorņos nepagurstoši kareivji lūkojās, vai kāds naidnieks necenšas iekļūt pilsētā.
Austrumu pusē mūri apskaloja Basuru upe, kura aizsākās kalnos un turpināja tecēt tālāk plašajā Āslekāstā un vēl tālu aiz tās robežām, apūdeņodama un pabarodama visu tās piekrasti. Pāri upei veda paceļamais tilts. Šeit atrodama pilsēta, kurā dzīvoja burvji, magi un šamaņi, pie kuriem mēdza doties vai visas ķēniņvalsts iedzīvotāji, pēc palīdzības slimībā vai neražā, ja tāda gadījās.
Tālāk, pēc vairākām pļavu un zāļu jūdzēm atradās varenais Amaru mežs, kurā mita amari. Par amariem jeb amaratiem dēvēja cilvēkveidīgos medniekus, kuri bija veikli un spēcīgi kā meža dzīvnieki, bet klusi kā elfi. Un dažkārt, paplūkādami savu rudo bārdu, viņi atļāvās arī ar skatienu iedegt uguni. (Leģenda vēsta, ka burvji viņiem šo noslēpumu atklājuši apmaiņā pret kāda dzīvnieka ragu, kuram piemita brīnumainas spējas dziedēt. Šo spēju amari nodod no paaudzes paaudzē, būdami pārliecināti, ka pievilināt un aizbiedēt zvērus var tieši ar uguni.)
Āslekāstas valdniekam gribējās domāt, ka ar Amaru mežu arī beidzās viņa valstība, taču tā nebija. Tālāk, vēsākos un vējainākos ķēniņvalsts austrumu nostūros mitinājās arī tumšie elfi, meža mošķi un šur tur ieklīda arī pa kādam trollim. šie bija nostūri, uz kuriem neviena prātīga būtne nedevās un, pateicoties amaru izveicībai, arī tumšie spēki tālāk par pašu mājvietu, viņi netika.

Šīs ir tikai dažas, lielākās pilsētas un meži, taču starp un ap tiem atradās arī citi — mazāki, ne tik blīvi apdzīvoti ciemiņi, pameži un pļavas. Tajos bija sastopamas ne tikai jau minētās rases, bet arī kentauri, meža gari, sīkaliņi un daudzi citi, kas vadīja savas dienas mierā un saskaņā ķēniņa Mesti pārvaldībā.

Ķēniņš Mesti.

Ķēniņš Mesti bija valdnieka Samra un viņa sievas Ismas vecākais dēls, kurš jau kopš bērnības tika gatavots tronim. Gluži kā viņš gadu no gada izgāja apmācības, pildīja uzdevumus un apceļoja karaļvalsti, tāpat tagad Mesti dēls Jake mācījās to pašu līdz pienāca diena, kad ķēniņš nolika savas pilnvaras dēla priekšā un pasludināja sevi par ķēniņa Jakes mūžīgo kalpu.
Šajā dienā Mesti savam dēlam atklāja mūžīgās saticības un miera noslēpumu, kurš bija glabāts jau paaudzēm ilgi un kalpoja par iemeslu attālo austrumu spēku miermīlībai.
Tas bija kāds maģisks priekšmets, ar kuru katru gadu bija jāveic noteikts rituāls, kuru iemācījās Jake savā pirmajā valdīšanas dienā. Šo noslēpumu zināja tikai ķēniņš, viņa tēvs un viņa dēls, tas nebija atklājams nevienam citam, citādi zemi varēja piemeklēt posts.

Dienu no dienas bezbēdīgi Jake valdīja, kamēr viņa tēvs izbaudīja savas vecumdienas un kā krietns sirmgalvis aizgāja mūžībā. Septiņas dienas valsts sēroja, bet pēc tam septiņas dienas priecājās, jo tagad Jake bija kļuvis par pilntiesīgu valdnieku un dzīru laikā apbraukāja visu savu karaļvalsti. Viņš dzīroja kopā ar saviem pavalstniekiem, taču pretēji tēvam, kurš vairāk klausījās nekā runāja, jaunais Jake daudz runāja, bet maz klausījās. Atrodoties pie amarantiem, viņu tumšais, putojošais alus Jakem tik ļoti atraisīja mēli, ka viņš pastāstīja par saticības un miera noslēpumu, kuru glabā. Taču laikus aprāvies nepaskaidroja neko vairāk, viņš pārvērta to par joku, uzslavējot savu tēvutēvu spēju kārtīgi valdīt, taču nezināja, ka meža mošķis jau bija ceļā pie kāda sava uzticama drauga.

Šī.

Šī bija ļaunais mags, kurš mitinājās kādā alā Bastu kalnienē un dažkārt apciemoja rūķus, kuri sākumā grieza ceļu, taču pamazām krita kārdinājumā un arvien biežāk arī paši izlīda no savām alām un raktuvēm, lai apciemotu Šī.
Uzzinājis no meža mošķa par kādu ķēniņa noslēpumu, viņš veikli sacerēja leģendu par ķēniņa burvestībām, kas savažoja pasauli un apbūra Āslekāstas iedzīvotājus.
Klusītēm un pamazām šīs baumas pāršalca visu valsti, kamēr Jake, sēžot savā tronī, beidzis dzīrot, nedzirdēja, ko runāja viņa ļaudis, jo pārlieku paļāvās uz mūžam glabāto noslēpumu, bet piemirsa ķēniņa vārdus — ieklausīties savā tautā un pielietot noslēpumu, ja sakustas tumšie spēki.

Ar laiku visās pilsētās un pat kaimiņu valstīs (un pat troļļos) radās ticība tumšā burvja leģendai, un viņi nolēma, ka jāsavāc dažādu rasu pārstāvji, dažādu rasu ordenis un jānozog ķēniņa burvju priekšmets un tā noslēpums, lai tautas pašas varētu pārvaldīt savā īpašumā esošās zemes bez ķēniņa klaušām un pienākumiem pret viņu.

Paziņojums par ordeņa izveidi pāršalca iedzīvotājus, taču ķēniņš arvien neklausījās, ko dara viņa ļaudis, vien elfu brīdinājums viņam lika atmosties. Noslēpumaino priekšmetu Jake apskatīja un rituālu izpildīja… Valstī atkal valdīja saticība, taču dažos ļaunā doma bija ieperinājusies pārlieku dziļi, lai to izskaustu, tāpēc šie daži devās uz vietu aiz Amaratu mežiem pašā vasaras vidū, lai izveidotu ordeni, kas nozags noslēpumu un kļūs par jaunajiem zemes un pasaules ķēniņiem.


Jūsu anketā:

Vārds:
Rase:
Vecums:
Izskats (var būt attēls):
Raksturs:
Biogrāfija (max 200 vārdi):
Iemesls, kādēļ pievienojaties ordenim (max 300 vārdi):
Kā uzzinājāt par tikšanās vietu un laiku? (max 300 vārdi) —

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 13.11.2009 21:10
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

Closed TopicSākt jaunu pavedienu
1 lietotāji/s lasa šo pavedienu (1 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 28.03.2024 13:32