Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Septembra konkurss, Tēlu anketas
Pūķēns Sāra
iesūtīt 02.09.2009 19:40
Raksts #1


Gadalaiku aizstāve
Grupas ikona

Grupa: Spēļu pārziņi
Pievienojās: 14.11.05
Kur: Visa sākumā, vidū un beigās
Spēļu pavēlniece



Šeit, lūdzu, iesūtiet saskaņā ar konkursa noteikumiem aizpildītās tēla anketas! Tās pagaidām redzēs tikai žūrija.
Konkurss ilgst līdz 30. septembrim



Viņš bija mazs, zils un...


_____________________
1) vārds
2) izcelsme, ģimene
3) izskata apraksts ( max 150 vārdi):
4) pasaule (max 100 vārdi)
5) raksturs (max 100 vārdi)
6) biogrāfija (max 300 vārdi)
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
 
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (1 - 4)
washulis
iesūtīt 02.09.2009 22:36
Raksts #2


Cogito ergo sum
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 28.02.07
Kur: Divas mājas tālāk
Jaukais snīpis



1) vārds: Hrumņums Ņamņams
2) izcelsme, ģimene: Ja viņš kaut ko zinātu par saviem radiem, tad aiz prieka spētu palēkties gaisā un pielipt pie skolas sola apakšas, bet nezina, vai viņam maz var būt tādi radi. Varbūt tie skaitās tie, kas taisīti no viena materiāla? Vai varbūt nāk no vienas fabrikas? Ak, kas gan to zina?
3) izskata apraksts ( max 150 vārdi):[/u] Viņš bija mazs, zils un... gumijots, viegli staipījās un bija lipīgs, bet ne kā tāds pretīgs ķepsis, ko nevar dabūt no pirkstiem nost. Vienu vārdu sakot - košļene. Tā zilā bija skaista, gaiša tirkīzzila krāsa, kas pasakaini zaigo, kad Ņamņams izlien saules gaismā. Tas nekas, ka dzīva. Tas taču ir pilnīgi normāli!
Hrumņumam vienmēr paticis, ka no viņa virmo jauks aromāts. Vienmēr bija grūti saprast, kāds tieši tas ir. Te zemeņu, te ķiršu. Nākošajā dienā jau piparkūku, bet citreiz - siera. Patiesi, tik unikāls Ņamņams ir. Nabaga košļeni varētu ievietot plaukstā, pat zem pirksta to varētu paslēpt. Tik smarža nodod atrašanās vietu, bet viņš negrib slēpties. Viņam patīk sabiedrība, kamēr to neviens nesāks ēst.
[b]4) pasaule (max 100 vārdi):
Šī pasaule, lūkojoties nevērīgām acīm, liekas, ka neatšķiras ne ar ko no mūsējās, bet nē. Tā ir īpaša. Kā bērnu paradīze. Vieta, kur bērni var mūžīgi mieloties ar saldumiem un nebēdāties par apmeklējumiem pie zobārstiem (jo šeit tādu nav!). Teju viss ir veidots no saldumiem. Ne tikai no šokolādes, bet arī no lakricas, irisiem, saldējuma, konfektēm un košļenēm. Saraksts ir pārāk garš, lai to varētu izteikt simts vārdos. Bet runā, ka ir kāda burvju saldumu fabrika, kur top ne tikai gardākie saldumi, bet tie ir īpaši ar kaut ko tik maģisku, kam par godu ir šis "Maģiskās fabrikas" nosaukums. Kas tieši ir tas, kas padara to maģisku, nevienam nav zināms. Un jums vēl arī nē...
5) raksturs (max 100 vārdi): Hrumņumu varētu noraksturot kā lielu kožļenes burbuli. Tas nebaidīsies taisīt pakšķus, pievēršot visas acis sev. Izplešās, it kā censtos aizsniegt katru pasaules stūrīti. It kā tas gaiši zilais burbulis vēlētos pacelties debesīs, kā to dara īsti gaisa baloni (veidoti no cukurāboliem). Pats Hrumņums nesaprot, kāpēc arī viņš to nevar. Kāpēc viņa nav lemts?
Ir arī citas lietas, kas uzdzen viņam sērīgu melanholiju. Viņš jūtas tik vientuļš, šajā lielajā pasaulē, kur ik uz soļa (interesanti, kā izskatās, ka košļenes soļo?) uz asfalta ir izmīcīta kāda atāla radiniece. Ka aiz stikla stendiem, paciņu ieslodzījumā ir vēl ducis jaunu radu. Kā arī daudzi bērneļi centušies Hrumņumu apēst, bet viņš nevēlās tik žļembāts. Viņam ir bail no sāpēm.
6) biogrāfija (max 300 vārdi): kā jau visi bērni ķožļeņi, Hrumņums Ņamņams daudz neatcerās no savas bērnības. Laikam atmiņā vīd tikai bālas ainas, kur ir daudz smuku un krāsainu saldumu iepakojumu. Tādu arī Hrumņums iztēlojas savu pagātni, aizpildot tukšās vietas ar skaistām krāsas kolāžām. Tā Hrumņums auga, apbrīnojot savu smaržu un pasaules skaistumu, kur mākoņi taisīti no cukurvates, upju vietā tek šķidrs plastilīns. Kur skolās bērniem dod desmitniekus un konfektes, kur kaķi sadzīvo ar pelēm, bet peles ar sieru. Hrumņums priecājas par šo pasauli, bet vienmēr cerējis atrast kaut ko. Viņš ir pārāk naivs un nepieredzējis, lai spētu to izteikt vārdos. Varbūt jūs jau nojaušat. Viņš meklē otro pusīti. Tāpēc, pašam īsti neapzinoties, Hrumņuma dzīves mērķis ir nonākt atpakaļ savā bērnudienu smilškastē, vietā, kur rodas visi brāļi un māsas - atpakaļ uz saldumu fabriku, kur vientulība ir nevienam nepazīstams vārds.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Moriartijs
iesūtīt 13.09.2009 18:07
Raksts #3


Gatavo atskaiti Zemvaldim
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 20.02.07
Kur: trust me, i'm a liar
Fotogrāfs 2009



1) vārds: kukainis Misters Ik

2) izcelsme, ģimene: mazais kukainis vārdā Misters Ik ir viens no tik daudzajiem mēslu vaboļu pasaules iemītniekiem. Viņa brāļi un māsas bija gan matēti melni, gan melni ar spīdigi zaļām, zilām, violetām muguriņām. Bija, gan lieli, gan mazi kukaiņi un viņi visi dzīvoja savā kolonijā raizējoties tikai par nākošo ēdienreizi un kur likt savus mēslus. Vai tos kraut piramīdās, vai klučos, vai stabiņos, vai bedrēs, vai kalnos, vai zem gultas vai kā stalagmītus un stalaktītus visās kolonijas ne tik plašajās telpās. Misters Ik bija viens no šiem kukaiņiem. Viņa tuvākajā ģimenē visi bija spīdīgi zaļi un lepojās ar to, bet viņš bija mazs, zils un spīdīgs. Taču cik spīdīgs! Misteru Ik nereti izmantoja par lāpu nakts tumšākajās daļās, vai arī kad bija jāiet tālu līdz mēslu kaudzei pa tumsu un negribējās gaidīt gaismas un saules parādīšanos pie debesīm.

3) izskata apraksts: Misters Ik bija tipiska mēslu vabole ar spīdīgi zilu muguriņu. Visas kājiņas un antenas bija veselas, un Ik mēdza strauji skriet lai izvairītos no lielākās daļas brāļiem, jo tiem varēja sagribēties aiziet uz tumšāko pagrabu un paspēlēties ar Misteru Ik, kā lampiņu.

4) pasaule: Kolonija atradās vidēji mitrā vietā, zem liela koka un ķēra rīta sauli ik dienu. No plūdiem kukainīšiem nebija jāuztraucas, jo kolonija atradas pakalnā, un koks virs galvas paglāba, gan no lietus un smagāka sniega. Pati kolonija bija izkārtota līmeņos un tās centrā dzīvoja Kolonijas augstākie spēki - VirsVabole, kura tāpat, kā Misters Ik bija spīdīgi zilā krāsā.

5) raksturs: Misters Ik ir ļoti ziņkārīga un viegli bailīgi mēslu vabole. Tai, kā visām citām mēslu vabolēm protams patīk mēsli un viņš tos dievina. Ik mēdz mukt prom no saviem brāļiem un tuvākajiem radiem, kā arī tiem kas grasās iet uz tumšāko kolonijas nostūri. Nav viegla dzīve dzīvai lampiņai.

6) biogrāfija: Misters Ik savu vārdu ieguva no tā ka bērnībā daudz daudz žagojās - lai cik dīvaini tas būtu kukaiņiem, taču jā, Ik žagojās tik stipri, ka ieguva tādā veidā sev vārdu. Misters Ik auga liels un stiprs (cik nu mēslu vabole var izaugt liela un stipra) un kļuva ļoti ziņkārīgs. Vienmēr Mēslu Ekspedīcijās skrēja pirmais, un sava mazā auguma (viņš bija liels un stiprs garā, ne ķermenī) dēļ palika nepamanīts - vai nu kurmji, vai eži trāpījās ceļā. Nu nē, ar tādiem briesmoņiem nu gan saķerties nevajadzētu. Par milzu staigājošajiem akmeņiem ar diviem stumbriem un skaļiem rēcieniem, Misters Ik bija tikai dzirdējis leģendas. Iespējams, kukainītis tik ziņkārīgs bija, jo gribēja reiz ieraudzīt šo milzu akmeni. Līdz šim gan tas nebija sanācis. Taču tā vietā Misters Ik lielijās ikvienam ka reiz bija sastapies ar brūni rudo milzu četrkājzvēru, jeb kā viņš to sauca, Viltnieci. Protams sanāca pārtaukt savu stāstu tajā mirklī, kad kāds pēkšņi sagribēja aiziet uz Kolonijas tumšāko sadaļu pēc kādiem garšīgiem krājumiem, kas vislabāk uzturami vēsā un tumšā vietā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Ungaarijas ragas...
iesūtīt 30.09.2009 13:25
Raksts #4


Skatās acīs baziliskam
Grupas ikona

Grupa: Daiļdarbu vadītāja
Pievienojās: 22.12.04
Kur: uz dārgumu kaudzes
Tīstokļu pūķis



Vārds: Mario Marčello (saukts arī par Supermario)

Izcelsme, ģimene: itālis līdz pat kaulu smadzenēm. Vidējais dēls Marčello piecu bērnu ģimenē. Mario ir vēl divi par viņu vecāki brāļi un divas par viņu jaunākas māsas. Marčello ģimenei pieder kravu pārvadājumu firma, ko pārņēmis vecākais brālis. Viņš pats ir precējies ar Primo Vinčenco jaunākā brāļa Mateo Vinčenco vidējo meitu Katerīnu, kura pašreiz ir mātes cerībās.

Izskata apraksts ( max 150 vārdi): divdesmit piecus gadus vecs, stalts un slaids vīrietis, var redzēt, ka regulāri nodarbojas ar sportu. Mario ir īsi apgriezti melni mati un tēraudzilas acis. Parasti staigā tumšā uzvalkā, kas vēsā laikā tiek papildināts ar garu mēteli, un ādas kurpēs. Apģērbs vienmēr labas kvalitātes. Brīvajā laikā neatsakās arī no džinsiem, parasta T-krekla un džempera.

Pasaule (max 100 vārdi): mūsdienu Itālija. Lai gan Itālijas policija cīnās pret mafiju, tā vienalga pastāv, pateicoties korumpētiem likumsargiem. Vinčenco ir viena no ietekmīgākajām un senākajām Itāļu mafijas ģimenēm, kas veiksmīgi saprecinot savus daudzos pēcnācējus ar pareizajiem cilvēkiem ir paturējusi savu ietekmi gan politikā gan žurnālistikā. Vinčenco protams ir arī savi konkurenti — Gaskoni un jaunizceptā Spini ģimene.

Raksturs (max 100 vārdi): Mario ir audzināts par krietnu cilvēku un tas arī ir izdevies. Tas nozīmē, ka viņš ir lojāls savai un savas sievas ģimenei, spēj strādāt garas darba stundas, lai apgādātu savu ģimeni, ciena vecāku cilvēku gudrību, pats ir gudrs un tāpēc zina, kad ir jāklusē un kad var runāt.

Biogrāfija (max 300 vārdi): Mario bija laimīga bērnība kopā ar brāļiem un māsām Romā. Pabeidzis skolu, puisis iestājās koledžā, lai apgūtu jurista amatu un vēlāk varētu pārstāvēt Marčello firmu. Lai arī vecāki bija pietiekami bagāti, lai samaksātu par dēla studijām, Mario pats pelnīja tam naudu. Darbu viņš atrada pie Primo Vinčenco, kas bija viens no labākajiem Marčello klientiem. Vispirms bija daži sīki darbiņi, kas saistījās ar dažu cilvēku pārliecināšanu, ka neklausīt Primo ir pretlikumīgi (likumu zināšana kā reiz bija Mario lauciņš). Vēlāk jau tika doti arī nopietnāki darbi, kam sekoja kāzas ar Katerīnu, lai tuvinātu abas ģimenes.
Pašlaik jaunākais uzdevums ir atrast Primo jaunākās meitas Bellas (īstajā vārdā Frančeskas, par Bellu viņu atļauts saukt tikai un vienīgi viņas tēvam) viļņpapagaili. Pēc visa spriežot tas ir visai svarīgi. Jo, pirmkārt, lai cik ļoti Vinčenco ģimenes galva mīlētu jaunāko meitu, viņš nemestos meklēt kaut kādu putnu, kurš, kā viņš pats noraksturoja: "Viņš bija mazs, zils un nelabi ķērca". Otrkārt, papagaiļa meklējumos bija norīkoti visi darbaspējīgie Vinčenco rokaspuiši. Treškārt, Primo par putnu izteicās pagātnes formā, bet līķus neviens tāpat vien rokās nedzen.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Pūķēns Sāra
iesūtīt 03.10.2009 21:08
Raksts #5


Gadalaiku aizstāve
Grupas ikona

Grupa: Spēļu pārziņi
Pievienojās: 14.11.05
Kur: Visa sākumā, vidū un beigās
Spēļu pavēlniece



Anketu iesūtīšana ir beigusies!



Lūk, konkursa dalībnieki un to burvīgās anketas happy.gif
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

Closed TopicSākt jaunu pavedienu
1 lietotāji/s lasa šo pavedienu (1 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 29.03.2024 01:12