Ko jūs atbildētu "augsti intelektuāliem" cilvjiem, kas uzskata, ka viss, par ko te diskutējam (HP, GP, fantāzija per se) tikai tāda bēgšana no realitātes un bērnišķība vien ir?
Bet tad jau jebkas mūsdienīgs faktiski arī būtu tāda "bēgšana no realitātes"... Galu galā, jebkurš izgudrojums sākumā tāda fantāzija vien bija, tas pats dators, teļuks vai radio... Un arī literatūras klasiķi, kā Gēte, Balzaks, Dimā, tādā gadījumā būtu ar tieksmi bēgt no realitātes... :blink: Vai tad "Fausts" nav viens no pasaulē labākajiem darbiem? Un par bērnišķīgu to nekādīgi nosaukt nevar...
es atbildētu, ka par gaumi nestrīdās un viss.
bet pie sevis padomātu, ka viņam ir kāda taisnība, bet vienkārši... man gribas bēgt no realitātes (un caur narkotikām es to negribētu panākt, labāk caur grāmatām)
bet, ja galīgi filozofēt, tad... realitātes namaz nav, tikai mēs to uztvēram kā realitāti.....un tādā vien garā
Nu, es gan gribētu atzīmēt, ka jebkāda materiāla, textuāla, vizuāla vai vokāla (vai pat saožama) uzņemšana ir bēgšana no realitātes, jo nav iespējams lasīt mirkli kuru tu šobrīd izdzīvo, jo tā ir realitāte. Tātad viss: datorspēles, tv, grāmatas, kino, teātris utt. ir bēgšana no realitātes, pat vēsturiski darbi, jo vienmēr cilvēks sevi asociē ar kādu varoni, nevis sevi pašu, vienalga vai Napoleonu, Cēzaru, Frodo, Legolasu, Šleseru, Repši, žurku vai dzērāju Alekseju: cilvēks bēg no realitātes. Pat pasmaržojot kādu tualetes ūdens pudelīti, tu sevi iztēlojies kā kādu citu, vai japāņu princesi, džentelmeni Ņujorkā vai arī tikai džungļus. Faktiski 90% cilvēka domu ir bēgšana no realitātes.
Nu, bet ja šim cilvēkbērnam kas jūs nopeļ nenāk atklāsme pat pēc tādas iedvesmojošas lekcijas, vienkārši parādi vidējo pirkstu un ej prom...
Atbildētu, ka šim "augstajam intelektuālim" ir pilnīga taisnība. Vismaz par pirmo daļu.
Manuprāt, bēgšana no realitātes un bērnišķība neiet kopā. Bēgšanu no realitātes saprotu kā apzinātu izvairīšanos no dzīves realitātes fantāziju, sapņu pasaulē vai mākslā. Parasti bērns vēl nav saskāries ar kaut ko tādu, no kā vajadzētu glābties.
Neiedziļinoties atsevišķos gadījumos, gandrīz visas grāmatas lasu, jo man patīk tā pasaule, ko rada grāmatas autors (ja runājam par žanru, kurā sarakstīts "viss, par ko te diskutējam"). Protams, man patīk arī tas, kā izmantoti literārie izteiksmes līdzekļi, taču galvenā doma man ir svarīgāka. Parasti motivācija kādas grāmatas lasīšanai man nav tās lingvistiskā vērtība, jo neesmu zinoša šajā zinātnē, bet gan tas, cik daudz jauna šī grāmata man sniegs. Ar "jauno" saprotu to, kas nav saistīts ar "šo realitāti", tātad es bēgu no "šīs realitātes"? Varbūt.
he-he.
ja cilvēks asociē sevi ar Napoleonu, tad tā ir diezgan zināmā bēgšana no realitātes, kas parasti beidzās trako mājā
Shitais jautaajums ir taads, kursh var izraisiit baigaako putru taalaak, jo, edz, lai noskaidrotu kaut ko vairaak par beegshanu no realitaates, dereetu defineet realitaati. Vai tad graamatas nav realitaate un mans lasiishanas process? Tas ir veids, kaa es piepildu savu dziivi, savu realitaati. Varbuut savaadaak nosaucot sho veelmi pasleepties graamataas, datorspeelees, filmaas etc. no dziivee nepatiikamaakajiem momentiem, vai garlaiciibas vai kaa tamliidziga, vareetu panaakt korektaaku shii termina apsprieshanu.
Arī mēs paši ļoti bieži bēgam no tā, ko sauc par realitāti. kaut vai sarunājoties ar draugiem par kādu Fantasy žanra filmu, vai grāmata utml.
Man shkjiet, ka visi, praktiski nepaartraukti, "beeg no realitaates". Arii tie pashi "augstie intelektuaalji". Un tas nebuut nav beernishkjiigi! Tas ir tikai cilveeciigi (manupraat)...
Reality is for those without imagination...
Ja ar realitāti saprotam skarbo ikdienu - mājasdarbu kalnus, obligāto literatūru, trauku mazgāšanu, iepirkšanos, pasēdēšanu ar draugiem piesmēķētā krogā, gaidīšanu rindās, spiešanos sab. transportā utt., tad kāpēc gan vakarā nepaņemt un nepalasīt kaut ko jaunu svaigu un nebijušu?'Tieši šo iespēju mums piedāvā fantasy. Tā ne visos gadījumos varētu būt bēgšana no realitātes, tik ilgstošs un nopietns process, kas agri vai vēlu novestu trakonamā, bet īslaicīga atslēgšanās. Pārmaiņas pēc tev ir nevis savas problēmas, par ko domāt, domāt, domāt, DOMĀT, bet gan kaut kas interesants, kaut kas, ko tev nepiedāvā ikdienas dzīve.
Piemēram, augstus ideālus, cilvēciskās vērtības, pasauli, kur nozīme ir nevis naudai, bet drosmei un godam.
Jā, lasot, piemēram, Tolkīnu, es nevaru teikt, ka to daru tikai un vienīgi, lai aizbēgu no realitātes. Jā, es to daru, taču tajā pašā laikā man viņa darbi burtiski piespiež domāt. Par to pašu realitāti (lai kas tā būtu, ha ha).
Tādas lietas kā, piemēram, TV šajā ziņā ir daudz ļaunākas (arī tās pašas ziņas ar visu vardarbību, visām negācijām: sēžot pie ekrāna, tās grūti izjust kā realitāti).
Šiem "intelektuāļiem" drīzāk gan vajadzētu vērsties pret cēloņiem, nevis sekām.
Ko, ko pateiktu? Ka esmu galīgi garīgi traucēta persona, kura tikai to vien dara, kā dzīvojas pa pilnīgi izdomātām realitātēm, guļ kopā ar Tolkkiena bibliotēku zem spilvena, un beigās paaicinātu ciemos pie sevis uz Tvaika ielu...
Ko tādiem var pateikt, kas sevi uzskata par baigiem intelektuāļiem, un lasa tikai superreālistiskus darbus ala Hemingvejs vai Remarks? Nu, lai lasa laimīgi, man patīk fantasy nevis nodzērušos neveiksminieku pārdomas par savu dzīvi...
Hemingvejs un Remarks nav pārāk "intelektuāla literatūra", tici man, Tolkīns, Le Guina, Bīgls u.c. par Remarku ir pārāki arīdzan literārās kvalitātes un nozīmes ziņā.
Patiesībā par to eskeipismu (vietām- eskapismu) nemaz tik briesmīgi nekliedz. Un, piemēram: LotR`a tulkotāja Kolmane ir filosofijas doktore (vai vismaz studē doktorantūrā) un tagad arī žurnāla "Karogs" galvenā redaktore; Tolkīnu ļoti augstu vērtē tādas pašmāju literatūras virsotnes kā Amanda Aizpuriete, rakstnieks/kritiķis Guntis Berelis, utt., u.tjpr. ad infinitum.
Kā reiz pati LoTR'a tulkotāja jau nu šo darbu vērtēja "ļoti augstu", lai neteiktu vairāk... viņu laikam labāk nepieminēt - pabraukalē pa vecākiem pavedieniem, tas jau ir apsprists vairākas reizes...
Fakts, ka ar šādu uzskatu nākas saskarties visnotaļ bieži - vispārējais uzskats, ka realitāte pati par sevi spēj piedāvāt pietiekami daudz interesenta un aizraujoša, lai nenāktos to meklēt citur. Parasti šis uzskats gan rodas dēļ nepietiekamas tālākpadomāšanas - kā te jau minēja, arī ikdienas Dienas lasīšana ir tāda pati bēgšana no realitātes, bet tad ja tā padomā - arī filosofija kā tāda ir izvairīšanās no ikdienas domām. Varbūt pareizāk ir mierīgi sēdēt, darīt savu ikdienas darbiņu, un neapgrūtināt savas smadzenes ne ar ko lieku, kas mūsu dzīvi tāpat neiespaidos un nevienam neko labu nenesīs?
Starp citu, izmantošu iespēju, ja jau tu neesi izveidojis iepazīšanās pavedienu - laipni lūgts forumā Dekael - tevi šodien nevar nepamanīt
Varam secināt: viss, kas liek domāt, ir labs, kaut vai tā blakusparādība būtu eskeipisms vai kādi citi zvēri. Varbūt nedaudz pārsteidzīgs slēdziens, bet... tā es nu uzskatu. Un tie intelektuāļi... Vells ar viņiem, plurālisms ir laba lieta, un iespēja nelikties par viņiem ne zinis - vēl labāka.
Iistie intelektuaalji, IMHO, ir tie, kuri speej to neuzspiest un specifiski neizraadiit. "Es taadas graamatas nelasu," nemaz tik ljoti intelektuaali neizklausaas, bet gan driizaak uzpuutiigi. Un veerteet, kas ir literaari noziimiigaaks - Remarks vai Tolkiins, manupraat, buutu pagruuti
Parastais arguments jau ir tāds, ka lūk, Hemingvejs, Remarks un Dreizers raksta par reālo dzīvi un cilvēkiem "tādiem, kādi tie ir", bet lūk Tolkīns un kompānija tikai par visādām halucinogēnām Viduszemēm un mošķiem, kādi nemaz neeksistē...
Un tad vajag atbildēt: jā, bet Tolkīns (un citi) raksta tik un tā par cilvēkiem (arī tad, ja raksta par orkiem vai pūķiem), viss pārējais - dekorācijas jaunai gaismai un skatpunktam
... bet šie turpina: jā, jā, bet dzīvē tā nenotiek, un priekš kam tas viss vajadzīgs, pūķi, rūķi un apburti sienasskapji, vai nevar rakstīt par politiku un socioloģiju?
Vairāki atbildes varianti:
1) Fantasy ļauj paskatīties uz cilvēku no cita skatpunkta;
2) Ja cilvēku kaut kas ieinteresē lasīt, tad vismaz tas ir labi un tādā garā;
3) Piesaukt daudzus brīnišķīgus un daudz maz vispāratzītus autorus sākot ar Gēti un beidzot ar M. Bulgakovu, G.G. Markesu u.c. un pieprasīt taisnību.
u.c.
Jāatzīst gan, ka bieži vien kritiķiem ir taisnība - kad viņi uzķeras uz kādu pagalm švaku fantasy gabalu. Tādus - literatūras vēstures mēslainē! Lai nemaitā reputāciju, ha ha ha.
Varbūt jādarbojas aktīvāk pašiem? Jābāž sejā viņiem Kušnere un Le Guina, Tolkīns un Bīgls, labākie Zelaznija un Mūrkoka darbi utt. u.tjpr.
Tādā gadījumā ar ko mēs būsim labāki par tiem, kas mums sejā bāž reālistu darbus?
Katram savas - un šāds strīds visbiežāk ir tikai nedaudz maigāks par strīdu starp kaismīgu ateistu un dedzīgu kristieti.
Vienīgais ieteikums - nekādā gadījumā nemēģināt kādam "tā neuzkrītoši" iebarot fantasy, iestāstot, ka tas ir pavisam cita - šim cilvēkam pierasta žanra darbs..... Vilšānās, ko radīs viņa atklājums, atbaidīs no fantasy uz ilgu laiku.
Kāpēc uzņēma Poteru un Pavēlnieku vienlaicīgi?
Laikam jau tādā komplektā to visu pārdot ir vieglāk....
Par gaumi nestrīdas, par gaumi kaujas....
Tikai jājautā, kā tas nākas, ka fantasy cienītāji reālisma darbus akurāt pa logu laukā nemet, bet reālisma apoloģēti, paskatījušies, "ko tu tur lasi" ( te jāpiekrīt Sapkovskim, ka fantasy grāmatu vāciņi stipri vien darbojas pret pašu literatūru - uz tiem mūdži un pusplikas daiļavas čum un mudž), nodvešas : atkal tie tavi fantāzijas romāniņi... apmēram tā, it kā ieraudzītu savā gultā beigtu peli...
Protams. Taču tam, kas lasījis gan Hemingveju, gan Tolkīnu, žēl to, kas lasījuši tikai Hemingveju.
Par vaacinjiem gan piekritiishu. Taa gan jau izdeveeju vaina, bet shii tendence uztaisiit kaarteejo drausmiigi negliitiem koncept art`iem izdailjotus apvaakojumus, rada diezgan neierosinoshu skatiijumu uz pashas graamatas saturu (tas ir man, paarsvaraa jau efekts ir otraads, vai vismaz izdeveejs uz taadu cer. Kuram gan vajag vienkaarshu, bet gaumiigi noformeetu graamatu?).
Un vispaar Tolkiinu uzreiz nebaaziisim pilniigi vienaa maisaa ar paareejiem. Vinju atziist vispaariigais vairums literatuuras kritikju un zinaatnieku (piem. muusu daargais profesors Viktors Freibergs vai vispaarzinaamais Guntis Berelis), taa kaa shamaa (Tolkiina) vaards nav tik apdraudeets. Cita lieta, ka te visu laiku piesauktie abstraktie "intelektuaalji" (pashlaik vaards liek domaat, ka tie ir kaut kas liidziigs "ienaidniekam" vai kam tamliidziigsam), droshi acumirklii ar fantazy literatuuru asociee diezgan lielo kaudzi popsiigo un drankjiigo gabalu, kuri ir tik pat veertiigi kaa vesela krava Danielas Stiilas romaanu un kaudziite leeto detektiivstaastelju (a la Volless etc.), kurus shamie arii nemiil. Labu fantazy (piem. taa pati allazh piesauktaa Le Gvinnu) jamie droshi vien nav lasiijushi, jo, ja kaut kas labs ir tam staastam iekshaa ietverts, tad domaajams to noveertees (galu galaa buutu patruli veerteet, ka tikai noteiktos zhanros var atrasties iistas literaaraas veertiibas. Piem. slavenais romaans "Smillas jaunkundzes sniega izjuuta." ir patiesiibaa detektiivs, taapat kaa lieliskaa amerikaanju romantisma paarstaavja Edgar Po paaris iistaasti.).
Lai gan man pat vienalga par veertiibaam, dziljaam domaam un tamlidziigu stuff'u, man ir galvenais, lai fantazy, kuru es lasu, man liktos simpatizeetu un staastiitu interesantu staastu un kuraa darbojas teeli, par kuriem gribas lasiit. Piemeeram, Frenka Herberta (Dune's autora) naakamaas graamatas no Dunes seerijas (peec pirmaas) man saaka patikt arvien mazaak, taapeec, ka autors aizraavaas ar filozofeeshanu, liekot saviem teeliem izteikt dazhnedazhaadas filozofiskas idejas, bet nemaz vairs nestaastot pashu staastu, kas man krita uz nerviem. Kaa arii diemzheel tur nebija neviena simpaatiska charaaktera, tikai iedomiigi visvareni puushlji.
Nu nav jau taa vis, ka nepatiik. Vinjam gan, kaa vinjsh teica kaadaa lekcijaa, tolkiinisma periods jau sen pagaajis, un tagad vinjsh taa ironiskaak izturaas pret Tolkiina daudzajiem faniem, kuri briizham uzvedas it kaa tas buutu vinju iipashums. Bet kopumaa par spiiti tam, vinjsh itin labi noveertee sho darbu, kaa staasta veestiitaaju un literaaru darbu. (piem. Dienaa, kad panesaas LOTR filmas fanoshanas vilnis, bija vinja rakstinjsh par pashu graamatu).
Nu un "muusu daargais", taapeec, ka man ir briizham taada tendence kaut ko saukt par "manu daargo" (bez iipasha pamatojuma), un otrkaart, taapeec, ka man allazh fascinee vinja lekcijas.
Foruma dzinējis: Invision Power Board (http://www.invisionboard.com)
© Invision Power Services (http://www.invisionpower.com)