Voldemorts, Kāds viņs likās? Opcijas

[Elony]

Lai arī par Voldemortu 7. grāmata nebija tik daudz jaunas informācijas kā sestajā, tomēr arī šeit bija interesanta informācija, kas vairāk apskaidroja viņa raksturu.
Pirmajā nodaļā man patika, kā Voldemorts regulē humoru. Nosaka kad smieties un kad ne.
Lai gan nekas būtiski jauns neparādijās - tas pats vecais despots un vientiešu nīdējs.

Interesanta bija epizode, kurā Harijs dziļi ienira Voldemorta atmiņās, kad tas devās iznīcināt Hariju.
Voldemorts nenogalināja nevainīgu vientiešu zēnu, jo tas nebija nekam vajadzīgs. Malacis!
Jauki aprakstīts kā Voldemorts ikdienišķi nogalina, nejūtot satraukumu, it kā tas nebūtu nekas īpašs un pabrīnās, ka vecaki pat neaptver zižļus paķert.

Tomēr liekas, ka septītajā grāmatā visnozīmīgākais bija Voldemorta stulbums.
Viņš, par spīti visām zināšanām nespēja aptvert, ka mājas elfi spēj teleportēties vietās, kur to nevar burvji. Pilnīgs idiotisms! Laikam tīrasiņi nāvēži nerādija savu kalpu mājas elfu prasmi teleportēties Voldemorta priekšā. A būt derējis.

Viņš iedomājās, ka neviens nezina par Vajadzības istabu. Bet kas tur sanesa visas tās mantas, ko?! Te nu bija ģenijs, talants!
Kad sāka atklāties, ka kāds uzodis lietu par horkrustiem, viņs krita panikā. Un atkal nespēja noticēt, ka kāds ko zina.

Vārdu sakot, 7. grāmatā lieliski dominēja Voldemorta trulums. Žēl, ka Rovlinga padarīja Voldemortu tik uzpūtīgu, ka viņs kļuva stulbs. Tas mani tā kā drusku sakaitināja.

Vismaz prieks, ka spēja atrast Elder zizli un sagrābt varu burvju pasaulē. Tātad nebiaj pilnīgi zemē metams.

[mOnO]

Voldemors brīžiem likās pat smieklīgs. Tipiskais ļaunais, kas iz sagūstījis savu mērķi, jeb Hariju, izstāsta savu ļauno plānu un, sava lepnuma un nejēdzīgā rakstura vadīts, izvirza noteikumus, piemēram vēlmi duelēties, ceturtajā daļā, kā rezultātā viņš var aizbēgt.

Visi citi klāstīja par to, cik Voldemors ļauns un neuzvarams. Ka tikai mazs puika var ar viņu tikt galā dēļ pareģojuma. Ja kārtīgi burvji nevis mīstu biksēs, bet rīkotos, Voldemors droši vien būtu sakauts jau daudz ātrāk.

[Miervaldis Gotiņ...]

Iemetīšu nu arī es savas 5 kapeikas

Manuprāt, Voldemorta tēls nav izdevies. Nu, man principā `absolūto ļaundaru` tēli, kuri biezā slānī ir sastopami stāstos/filmās un citos vēstītāja žanros. Viņus jau ievieš tāpēc, lai būtu vienkāršāk, lai lasītājam/skatītājam uzreiz būtu skaidrs, kurš ir labais un kurš ir sliktais, un lai attaisnotu labā veiktās darbības... tas nu ir diezgan klišejiski un vēsta par fantāzijas trulumu, diemžēl. Pat dzīvē viss nav tik vienkārši un skaidri.

Es gan nemaz neesmu lasījis HP grāmatas un tāpēc nevaru būt absolūti drošs, bet noskatoties filmas, rodas iespaids, ka Voldemortam vara ir tikai pašmērķis, un nekādu tālāku, kaut cik konstruktīvu plānu viņam nemaz nav. Nu, sagrābs viņš varu burvju pasaulē, un? Ko tālāk?

Un par to stulbumu - nu jā, sevišķi gudrs jau viņš tiešām nebija. Kāda vella pēc bija jāgaida, kamēr Harijs nonāk Cūkkārpā un ne tikai apzinās savas burvju spējas, bet pat ievērojami pastiprina tās? Kas traucēja Voldemortam pašam vai viņa aģentiem uzbrukt Harijam, kamēr tas vēl dzīvoja pie Dērslijiem un nenojauta savus burvju skillus? Te kaut kur pacēlās runa, ka vot Dērsliju māja esot bijusi burvīgi aizsargāta, bet Harijs jau nesēdēja 24/7 mājā, viņš tāpat gāja ārā gan uz vientiešu skolu, gan, kā tas attēlots 1. filmā, pat uz zooloģisko dārzu...

[Mattiass]

Tas gan, tiesa, toreiz Voldijs bija ar buldozeri nostumts malā uz kādu laiciņu (a ja nopietni — jandalējās pa pasauli bez sava ķermeņa pēc tam, kad bija atrāvies, mēģinādams maziņo Harču atslaktēt).

Voldija augstākais mērķis bija — maģiju tikai burvjiem, tā saucamos draņķasiņus nahrenizēt, un atgriezt burvjus varas pozīcijā virs pārējiem cilvēkiem, kas, viņaprāt, viņiem likumīgi piederēja. Tāds kā revolucionārs.

Bet jā, viņš bija stulbs, klišejisks histēriķis.

[Elony]

Nu jā, Voldemorts laikam redzēja pasauli hierarhijā, kur pašā apakšā ir vientieši, vientiešu ģimenēs dzimušie, augstākā pakāpē ir burvji ar jauktām asinīm, tad nāk tīrasiņu burvju dzimtas.
Bet tas bija tikai redzamā daļa.
Voldemorts pats bija ar jauktām asinīm. Kaut arī no senas dzimtas, tomēr tēvs vientiesis. Līdzīgi kā Strups un daži citi viņa atbalstītāji. Būtībā, nāvēži stāvēja pāri dižciltīgajām dzimtām. Un Voldemorts pāri nāvēžiem.

Būtībā, viņa vēlme iegūt varu pašam sev, savienojās ar vēlmi nonicināt vientiešus un ar vientiešiem saistītos burvjus. Egomaniaks ar vientiešfobiju.

[Miervaldis Gotiņ...]

Dīvaini, ka Voldemorts neizvēlējās Hitlera metodi, proti - aģitpropu un mēģinājumus piesaistīt masas; nedomāju, ka tīrasiņu burvju ar šovinistiskiem uzskatiem būtu maz. Cita starpā šāda metode būtu vien bijusi daudz efektīvāka.

Nu jā, laikam jau tomēr Voldemorts bija vairāk maniaks, nekā politiķis/stratēģis

[Elony]

Nu, tīrasiņu burvju tomēr daudz nebija. Nekādi lielie masu pasākumi izvērsties nevarēja. Vispār nav zināms, cik no kopējā tīrasiņu skaita pievienojās Voldemortam. Masas veidoja jauktasiņi un priekš tādiem Voldemortam būtu radikāli jāmaina savi uzskati. Proti, partija, kas sludina mazākuma pārākumu, nevar balstīties uz masām.
Tāpēc viņš labāk balstījās uz spēku un bailēm. Tā priekš Voldemorta bija vieglāk, jo viņš bija spēcīgs burvis. Bet masas vajadzēja sasķelt, iebiedēt un uzmanīt, lai tās neapvienojas pret valdošo mazākumu.

Vientiešu vidū vadoņi ir pēc fiziskajām spējām līdzvērtīgi pārējiem, bet Voldemorts bija galvastiesu pārāks par citiem maģiskās prasmes, tas arī palīdzēja nostiprināt mazākuma varu.

[BlackRichy]

Man šķiet interesanti, ka Voldemorts pats ir ar jauktām asinīm. Tātad cēlies no vientiešiem. Un varbūt tāpēc viņus ienīda.

Proti, bērnības apstākļi viņam nebija nekādi spožie, kā jau visiem labi zināms. Savu citādumu viņš varbūt apzinājās, ar čūskām sarunājās un tamlīdzīgi, bet diez vai ienīda pārējos tāpēc, ka viņi nedarīja to pašu- drīzāk tāpēc, ka viņi bija. Tātad vientuļš, atstumts bērns. Un tad uzradās Dumidors ar savu maģisko zariņu un piedāvāja iespēju būt nevis citādam, bet pilnīgi parastam- burvim starp burvjiem. Forši, vai ne?

Cūkkārpā Tomijs bija īpašs, vienkārši ģeniāls. Viņš bija izcils burvis, tātad labāks par pašiem labākajiem. Viņš bija pats īpašākais, apdāvinātākais. Un noteikti vēlējās būt tīrasinis. Bet tad viņš atrod savu dzimtas ciltskoku- viņš ir izcilas dzimtas pēdējā atvase! Vai, pareizāk sakot, būtu, ja ne tēvs vientiesis. Tēvs, kurš viņu neatzina, pameta, lika uzaugt tā, kā viņš uzauga. Kurš gan par to savu tēvu neienīstu?

Tātad, vientieši visu mūžu viņu nodeva, pameta, apsmēja (nu labi, bērnunamā no viņa baidījās, kad viņš atklāja savas spējas. Bet pirms tam?). Toties burvji viņu cienīja, slavēja, daži pat dievināja. Tāpēc arī viņš tiem pievērsās. Būtībā, viņš cerēja atriebties par bērnības nodarījumiem.


Labi, centos uzrakstīt, cik saprotami vien varēju, laikam nesanāca

[Hermaine]

Tātad, vientieši visu mūžu viņu nodeva, pameta, apsmēja (nu labi, bērnunamā no viņa baidījās, kad viņš atklāja savas spējas. Bet pirms tam?). Toties burvji viņu cienīja, slavēja, daži pat dievināja. Tāpēc arī viņš tiem pievērsās. Būtībā, viņš cerēja atriebties par bērnības nodarījumiem.

Piekrītu par visiem 100%.

Iepriekš izskanēja viedoklis, ka Voldemorts esot pataisīts par mākslīgi stulbu un despotisku maniaku bez stratēģiskām spējām. Pēc manām domām šāds apgalvojums lielākajā mērā ir nepatiess.
Pirmkārt, stulbs cilvēks nekad nevarētu pabeigt tik dižus un šausmīgus darbus. Tāpat arī Volemorta stratēģa spējas lieliski parādās kaut vai visā 5. grāmatā. Īstenībā pat jau 4. un arī 1. tās var saskatīt, ja vien meklē. Spriežot pēc grāmatas notikumiem, viņam patīk sēdēt malā, lēni darboties un sagraut visu no iekšienes. Kā Dumidors teica: "Voldemortam lieliski izdodas sēt naidu un neuzticību, tātad mūsu lielākais ierocis ir sapratne un vienotība." Bet, protams, jebkuram cilvēkam (arī Voldiķis ir tikai cilvēks) uznāk dusmu uzplūdi un tad viņš rīkojas pārsteidzīgi.
Manuprāt, tieši to Roulinga visvairāk ar Voldemorta tēlu ir vēlējusies uzsvērt, ka arī viņš ir tikai cilvēks. Lai kāds, lai cik briesmīgs un varens, tomēr cilvēks ar savām vājībām. Tā teikt lieks pierādījums tam, ka visvarenu un ideālu cilvēku nav.
Šajā ziņā viņa gan caur Voldi, gan Baltusu grib lasītājam pierādīt, ka nav cilvēku, kas ir absolūti ideāli, vai absolūti ļauni. Ikvienam ir sava pagātne un pieredze, kas veido katra cilvēka dzīves redzējumu un īpašības. Ja māki atrast šos sīkumus, vari uzvarēt ikvienu. Kā pierādījās 6. grāmatā Dumidors, kaut arī bija visu laiku varenākais burvis, iznīcīnāja pats sevi. Viņa vājība bija pagātnes notikumi ar ģimeni, uzmauca pirkstā gredzenu un dienas bija skaitītas. Savukārt Volda kļūda ir tā, ka viņš ir pārāk egoistisks. Kā jau izskanēja iepriekš, pēc Volda domām burvjiem (un it īpaši to apliecina 7. grāmatā ātrija statuja Ministrijā) ir jābut īstiem pasaules valdniekiem. Voldis savā karaspēkā arī izmantoja tumšos radījumus un citus izstumtos, no kuriem parastā burvju sabiedrībā baidās, bet viņš kā labiņais tos atbalsta - vilkači, atprātotāji un milži. (Vēlreiz lieliskas stratēģiskas darbības) Tās viņa acīs bija spēcīgas un varenas būtnes, kas sēj bailes un var uzkundzēties vājākām - vientiešiem, mājas elfiem, gobliniem utt. Un tomēr arī vājākām būtnēm piemīt specifiskas īpašības.
Par tiem pašiem mājas elfiem. Voldiķis devos savos ceļojumos, lai pētītu tumšo maģiju, lai pētītu horkrustus, lai atrastu Cūkkārpai nozīmīgas relikvijas. Viņš, protams, zināja, ka mājas elfi spēj teleportēties, bet nezināja, ka tiem piemīt varenākas spējas nekā pašiem burvjiem - teleportēties jebkādos apstākļos. Viņa uzpūtīgajām smadzenēm tas vienkārši nebija aptverams.
Tāpat arī visas pārējās pieļautās kļūdas 7. grāmatā balstās uz to, ka Voldiķis vienkārši neizprot cilvēkus un nespēj iejusties citas būtnes ādā. Šī spēja viņam ir tik niecīga un viņš sevi uzskata par tik varenu, ka nepieļauj iespēju, ka līdzjūtība, mīlestība un draudzība var viņu sagraut. Viņa acīs šīs īpašības ir pilnīgi nenozīmīgas, taču kā izrādījās, viņš smagi kļūdījās.

Vēl ir tādas aizdomas, ka Roulinga neļāva iepriekš Voldiķim mēģināt nogalināt Poteru, jo pastāv viņu abu savstarpējā saikne. Voldo nevar mirt, jo Harijā ir viņa horkrusts, Harijs nevar mirt, jo viņa māte sargā arī Voldo miesas... Tātad praktiski - kamēr dzīvs ir Voldiķis - viņš pats nevar Hariju nogalināt. Tāpēc šādai ainai bija jānāk tad, kad lasītājs jau vairāk vai mazāk būs sapratis, kas ir horkrusti un kas ir Harija mātes mīlestība.

Vēl piebilde par ainu 4. grāmatā kapsētā. Man tas izklausās ļoti loģiski, ka Voldo tur runāja riņķī un apkārt (nu jā, mazliet klišejiska ļaunā tēla rīcība), jo viņš vēlējās pierādīt pats sev un visvairāk saviem nāvēžiem, ka ir visvarens, ka var turēt Poteru savā gūstā, cik vien ilgi vēlas, lai pēc tam viņu nogalinātu. Viens no Roulingas pirmajiem pierādījumiem, ka Voldis ir tikai cilvēks, viņam ir svarīgi, lai visi redzētu, cik viņš varens un spēcīgs. Neviens nedrīkst domāt, ka viņam ir kādas vājās vietas, tāpēc pats svarīgakais ir pierādīt nāvēžiem, kas te ir noteicējs. Nu ko, izburvestību nebija gaidījis - nabags neveikli kļūdijās...

Re kā, gandrīz eseja sanāca.

[Hermaine]

He, he, starp citu - kā domājat, vai Voldim varēja būt sakars ar Bellatrisi?

[Liesma narnia HP]

Visi te saakumaa runaaja par to, ko Voldemorts nezinaaja par maajas eslfu varenajaam speejaam. Taa, varbuut, tiek domaats, jo Harijs aizbeega no Malfoju muizzas tiessi ar maajas elfa paliidziibu. Bet es gribu mineet, ka Voldemortam ar sso beegssanu nebija gandriiz nekaada sakara, jo vinnss tur nebija klaat, ja kaads atceras, vinnu izsauca tiessi briidii, kad Harijs beega. Taapeec vareetu domaat, ka ssajaa lietaa vinnss nemz nav tik stulbs- preciizaak sakot, tas nemaz nav teikts.

Kaa tu, Hermaine, domaaji to sakaru ar Bellatrisi?

[Hermaine]

Īstenībā tieši grāmatā tas visai tiešā tekstā ir pateikts, ka Voldemorts mājas elfu sakarā bija "stulbs" un ne jau tāpēc, ka pieļāva, ka Harijs aizbēg no Malfoju muižas. Šim gadījumam tiešām nebija nekāda sakara ar argumentu par mājas elfu spējām. Šeit es biju domājusi gadījumu, kad tieši elfa dēļ (Mokšķis) izstāstīja Regulusam, kas ar viņu notika tajā baisajā alā. Un līdz ar to viens no nāvēžiem uzzināja par horkrustu un izzaga to, lai iznīcinātu. Tas Volda plānos noteikti neietilpa. Horkrustam bija jābūt pilnīgā drošībā, nevis jākrāj putekļi Bleku namā.

Nu - sakaru, kā sakaru - kad Voldis redzēja, ka Bella atstiepj kājas pret sauli, vismaz man grāmatā sāka likties, ka viņam viņa bezmaz vai patīk. (If you know what I mean.)

[Mattiass]

Vispār visa tā nāvēžu varza ar zaigo virsvadoni priekšgalā pret mājas elfiem bija pilnīgi ignoranti (un ne tikai pret viņiem) svētā pārliecībā, ka burvis ar savu zizli ir maģiska pārākuma virsotnē.

[Miervaldis Gotiņ...]

Nu, tīrasiņu burvju tomēr daudz nebija. Nekādi lielie masu pasākumi izvērsties nevarēja. Vispār nav zināms, cik no kopējā tīrasiņu skaita pievienojās Voldemortam. Masas veidoja jauktasiņi un priekš tādiem Voldemortam būtu radikāli jāmaina savi uzskati. Proti, partija, kas sludina mazākuma pārākumu, nevar balstīties uz masām.

Nu bet Hitleram izdevās

Un, otra lieta, uz lojāliem jauktasiņiem jau principā varēja skatīties caur pirkstiem.

Viņš, protams, zināja, ka mājas elfi spēj teleportēties, bet nezināja, ka tiem piemīt varenākas spējas nekā pašiem burvjiem - teleportēties jebkādos apstākļos. Viņa uzpūtīgajām smadzenēm tas vienkārši nebija aptverams.

Hmm, a šis fakts gadienā nav burvju skolas 3. vai 4. gada patiesība, līdzīgi kā mēs skolā apgūstam Pitagora teorēmu vai elektrības pamatus var to, ka vielas iedalās vadītājos un dielektriķos, bet atsevišķos apstākļos parādās tādas īpašības kā supravadītspēja? Nu ok, ierindas burvis šādas lietas varbūt arī varētu neatcerēties, bet ne jau briljantais Voldijs?

[elina23]

Man šķiet, ka Voldemortam nebija nekāda sakara ar to Harija izglābšanos Malfoju muižā. Tā bija viņu nāvēžu kļūda. Vispār, Voldemorts būtu ieguvis vēl lielāku varu ja nebūtu licis saviem nāvēžiem tvarstīt Hariju. Vajadzēja saprast, ka Harijam būs jāiegriežas Cūkkārpā. Vēl liela kļūda bija tā nāves zižļa meklēšana. Kamēr viņš to zizli meklēja, viņa nāvēži palika arvien nespēcīgāki un iedomīgāki. Voldemorta kļūda bija pļaušanās uz nāvēžiem, zižļa meklēšana ( vispirms bija jātiek galā ar Hariju un tad var meklēt to zizli), augstprātība( nevajadzēja horkrustus glabāt savās bērnības uzturēšanās vietās ja zināja, ka Dumidors tik daudz par viņu zin), ātrās dusmas un karstasinīgums ( situācijas nenovērtēšana).
Varbūt kļūdu vaina meklējama horkrustu iznīcināšanā. Potera 1., 4. un 5. grāmatā stratēģisku kļūdu nebija ( vismaz no Voldemorta puses, ne)

[Mattiass]

Man šķiet, ka Voldemortam nebija nekāda sakara ar to Harija izglābšanos Malfoju muižā. Tā bija viņu nāvēžu kļūda.

Jāatceras, ka tā bija Malfoju muiža. Viņi cīņassparu jau bija zaudējuši. Un Bellatrise bija bīstama, bet psiha (tātad nerīkojās pārlieku adekvāti).

Par plūškoka zizli — ceturtajā grāmatā Voldijs bija mēģinājis Hariju novākt pats ar savu zizli, un tas neizdevās, tāpēc viņš sāka meklēt zizli, kurš darbiņu paveiktu. Būdams ignorants vientiešu jautājumā viņš tā arī neaizdomājās izmēģināt aviācijas ložmetēju vai mīnētas lamatas.

[Hermaine]

Par plūškoka zizli — ceturtajā grāmatā Voldijs bija mēģinājis Hariju novākt pats ar savu zizli, un tas neizdevās, tāpēc viņš sāka meklēt zizli, kurš darbiņu paveiktu. Būdams ignorants vientiešu jautājumā viņš tā arī neaizdomājās izmēģināt aviācijas ložmetēju vai mīnētas lamatas.

He, he, diez kas būtu, ja Hariju kādā grāmatā, teiksim uz Dzīvžogu ielas, vienkārši notriektu mašīna? Vai arī tad Voldis mistiski atslēgtos līdz brīdim, kamēr Harijs izdomātu, ka jānāk atpakaļ sadot šim pa pakaļu?

Bet ja par nopietnākām lietām, tad, manuprāt, Volda vislielākā kļūda bija paļauties uz to, ka viņš ir uzveicis nāvi kā tādu ienaidnieku; kļuvis pārāk pašapzinīgs, ka viņš nekad vairs nespēs nomirt - kā viņš pats 1. grāmatā sajūsminājās, ka viņš pat nebija ne sīks spociņš, ne vissīkākais rēdziņš, bet tomēr bija dzīvs. Viņš jutās kā varenākais cilvēks pasaulē, viņš - kurš aizgājis vistālāk pa nāves taku. Un tieši tāpēc viņš nebaidījās, ka Dumidors tik daudz par viņu zina un saprata, kur atrodas lielākā (!) daļa no horkurstiem. Pat tad, ja Dumidors iznīcinātu kaut 5 no tiem, 1 paliktu vesels un viņš turpinātu savu nožēlojamo dzīvi kā niecīga dvēseles daļa, viņaprāt, visvarenākās dvēseles daļa, kāda mitusi šajā pasaulē. Turklāt Dumidors nekādi nevarēja zināt par pazudošo Kraukļanagas diadēmu. Par to vispār neviens nevarēja zināt, jo nevies nebija tik gudrs, lai atcerētos mirušos...

Tāpēc nāvēži bija vien labi paklausīgs instruments viņa rokās, kas nokārto visas netīrās lietas, kamēr Voldis pats nododas svarīgajām lietām - stratēģijai, intrigu vīšanai un noslēpumu risināšanai. Būtībā Harijam viņš uzmanību pievērsa tikai tādēļ, ka Voldim savas reizes 3 līdz viņa atdzimšanai nebija izdevies šamo nomušīt un Haris bija kļuvis par tādu kā antiVoldemorta nometnes simbolu, kas saprotams, bija jāzinīcina tikai tādēļ, lai grautu šīs nometnes morāli.

Tā kā, Volda kļūda pilnīgi nekādi nevarēja būt paļaušanās uz kādu citu, piemēram, nāvēžiem, jo jāatceras, ka viņš ir individuālists, kas gadu desmitiem ir trenējies apspiest jebkāda veida emocijas, tādēļ viņa sagrāves iemesls ir tikai un vienīgi iedomība.

[Miervaldis Gotiņ...]

Būdams ignorants vientiešu jautājumā viņš tā arī neaizdomājās izmēģināt aviācijas ložmetēju vai mīnētas lamatas.

Vai kaut vai algotus urlas ar beisbola nūjām - par ko līdzīgās tēmās esmu cepies jau agrāk.

Uz Voldiju var attiecināt, tikai drusku citā kontekstā, Deila Dentona atklāsmes vērto citātu iz filmas `Pineapple Express` (rekomendēju noskatīties, btw, ļoti veselīgi un uzjautrinoši):

When we are high, we are not effective!

Šo rakstu rediģēja Miervaldis Gotiņš: 31.08.2012 20:35