Kurbijkurne forums

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Izlasi, pirms iesūti!

Lūgums neaizrauties ar jaunu pavedienu veidošanu pa labi un pa kreisi – par visiem sīkumiem, par ko tik vien varētu iedomāties. Ja vēlies aizsākt jaunu tematu, tad runā par jautājumu, kas tevi interesē, par ko tev ir, ko teikt, un kuru tu patiešām vēlies apspriest.

Katra jauna pavediena pirmajam rakstam ir jābūt vismaz 150 vārdu garam (šajā lūgumā kopā ir 76 vārdi). Pretējā gadījumā pavediens tiks dzēsts, neskatoties uz to, kādas atbildes būs iesūtītas.

> Grāmatas fragmentu tulkojumi
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:26
Raksts #1


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



Šajā pavedienā vari izlasīt HP 7. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei pirms latviešu versijas iznākšanas.



=== 1. nodaļa ===
11-12. lpp. (scelenty)
15-17. lpp. (terapsina)


=== 3. nodaļa ===
31-32. lpp. (grāmatu tārps)
35-36. lpp. (orx)
37-39. lpp. (Noveau)
39-41. lpp. (ils)


=== 4. nodaļa ===

53-53. lpp. (kobis)
55-57. lpp. (korkijwolfs)


=== 5. nodaļa ===

66-67. lpp. (kvadrātsakne no priedes)
70-71. lpp. (Blackberry.)


=== 6. nodaļa ===
79-80. lpp. (Nattivity)
87-88. lpp. (rowzee)
89-90. lpp. (Ariannita)


=== 7. nodaļa ===
95-96. lpp. (Jūnija Samāra)
102-103. lpp. (Marvolo Kedavra)
104-105. lpp. (helbaffy)
111-114. lpp. (hram)


=== 8. nodaļa ===
117-118. lpp. (spoon)
119-120. lpp. (kreevy)
127-127. lpp. (Subjektiņš)


=== 9. nodaļa ===
134-136. lpp. (positiv denken)
139-140. lpp. (gremlins)
140-143. lpp. (Hula)


=== 10. nodaļa ===
146-147. lpp. (berserks)
148-148. lpp. (Sanitars)
159-162. lpp. (crazy200)


=== 11. nodaļa ===
166-167. lpp. (The Shine)
169-170. lpp. (Selina)


=== 12. nodaļa ===
198-200. lpp. (Siri)

=== 13. nodaļa ===
207-208. lpp. (trobelius)
208-209. lpp. (dreamer)
213-215. lpp. (**Kittie**)
217-218. lpp. (elliitee)


=== 14. nodaļa ===
221-223. lpp. (Nazgul)
223-224. lpp. (Putnubiedēklis)


=== 15. nodaļa ===
238-239. lpp. (Aksa_lemon)
240-241. lpp. (monta)


=== 16. nodaļa ===
259-260. lpp. (Chou)
269-269. lpp. (***Dancing_Queen***)


=== 17. nodaļa ===

270-271. lpp. (Scorpse)
271-272. lpp. (Nenuil)
276-277. lpp. (The master of the Death)
279-279. lpp. (pekene)
282-285. lpp. (Fantomass)


=== 18. nodaļa ===

287-288. lpp. (Victor Krum)
288-289. lpp. (sourgruel)


=== 19. nodaļa ===

296-297. lpp. (Daniels_Redclifs)
308-309. lpp. (Pele)
309-310. lpp. (Elie)


=== 20. nodaļa ===

315-316. lpp. (colorless wind)
325-326. lpp. (Medus Mošķis)
326-327. lpp. (Antaress)


=== 21. nodaļa ===

330-332. lpp. (Laupītājmeitēns Ronja)

=== 22. nodaļa ===

355-357. lpp. (karralá)
358-360. lpp. (Shadowstalker)


=== 23. nodaļa ===

363-364. lpp. (raimmis)
384-385. lpp. (Oriole)


=== 24. nodaļa ===

388-389. lpp. (Kaķurēgs)
389-390. lpp. (Kī Kī)
393-394. lpp. (ligaanna)


=== 25. nodaļa ===

417-418. lpp. (Timmy)

=== 26. nodaļa ===

419-420. lpp. (Tension)
423-424. lpp. (Denija)
424-425. lpp. (kuitala)
428-438. lpp. (Pand(emo)niumLust)


=== 27. nodaļa ===

445-446. lpp. (Džea)

=== 28. nodaļa ===

447-449. lpp. (RiSkS)
449-451. lpp. (washulis)
458-459. lpp. (nessie)


=== 29. nodaļa ===

469-473. lpp. (Fijusska)

=== 30. nodaļa ===

485-486. lpp. (BlueberryAnima)
486-487. lpp. (!Harpy!)


=== 31. nodaļa ===

490-491. lpp. (voldy)

=== 32. nodaļa ===

513-528. lpp. (arturchix)
500-503. lpp. (Earnella (Still Alive))


=== 33. nodaļa ===

532 - 538. lpp. (eyedam)

=== 34. nodaļa ===

555-556. lpp. (Andza)
560-561. lpp. (Lynda)


=== 35. nodaļa ===

565-566. lpp. (new_zealand 143)
573-574. lpp. (Hareki)
576-579. lpp. (šķirmice)


=== 36. nodaļa ===

581-581. lpp. (Eliitis)
582-583. lpp. (Normunds)
587-589. lpp. (jefeniite)
593-594. lpp. (jauatkales)


=== Epilogs ===

603-604. lpp. (elesarels)
606-607. lpp. (Edzinsh)
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
2 Lapas V   1 2 >  
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (1 - 19)
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:31
Raksts #2


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 1. nodaļa =======


=== Tulkojusi: scelenty ===


Strups smaidīja.

— Mani avoti man pavēstīja, ka ir plānots atklāt viltus informāciju; tā būs bijusi šī. Nav šaubu, Čāgonenam ir uzlikta Mulsinātus burvestība. Tā nebūtu pirmā reize; viņš ir zināms ar savu pieejamību.

— Es jums apliecinu, manu pavēlniek, Čāgonens likās diezgan pārliecināts, — teica Jekslijs.

— Ja viņš ir nomulsināts, dabiski, ka viņš ir pārliecināts, — teica Strups. — Es garantēju jums, Jekslij, Auroru birojs turpmāk neņems dalību Harija Potera aizsardzībā. Ordenis tic, ka esam iefiltrējušies Ministrijā.

— Tad jau vismaz vienu Ordenis zina pareizi, ko? — ieminējās drukns vīrs, sēdēdams tuvu Jekslijam; viņš izdeva aizsmakušu smiekliņu, kas atbalsojās šur tur apkārt galdam.

Voldemorts nesmējās. Viņa skatiens bija uzklīdis augšup līdz ķermenim, ceļoties lēni augšup, un viņš likās aizmaldījies domās.

— Pavēlniek, — Jekslijs turpināja, — Čāgonens tic, ka visa auroru komanda tiks izmantota, pārvietojot zēnu...

Voldemorts pacēla lielu, baltu roku, un Jekslijs beidzot norima, aizvainoti vērodams, kā Voldemorts atkal pievēršas Strupam.

— Kur viņi slēps zēnu pēc tam?

— Kādā no Ordeņa biedru mājām, — atbildēja Strups. — Šai vietai, saskaņā ar avotu, ir dota visa aizsardzība, kādu vien Ordenis un ministrija spēj nodrošināt. Es uzskatu, ka ir maz cerību sagūstīt zēnu, kad viņš būs tur, pavēlniek, ja vien, protams, ministrija nebūs kritusi līdz nākamajai sestdienai, kas mums varētu dot iespēju atklāt un likvidēt pietiekami burvestību, lai izlauztos cauri atlikušajām.

— Tātad, Jekslij? — Voldemorts ierunājās pāri galdam, ugunij dīvaini atspīdot viņa sarkanajās acīs. — Vai ministrija būs kritusi līdz nākamajai sestdienai?

Jau atkal visas galvas pagriezās. Jekslijs iztaisnoja plecus.

— Pavēlniek, man ir labas ziņas par šo lietu.


=== Tulkojusi: terapsina ===


— Manu pavēlniek, — teica tumša sieviete, līdz pusei pārliekusies pār galdu, ar balsi pārpildītu emocijām — Jūsu atrašanās šeit ir pagodinājums, mūsu ģimenes mājā. Nav iespējama vēl augstāka bauda.

Viņa sēdēja blakus savai māsai, tomēr pretēji viņai sievietei bija tumši mati un smagi plakstiņi. Kur Narcisa sēdēja stīva un bezkaislīga, Bellatrise tiecās pretī Voldemortam, skaidri vārdi nespētu nodemonstrēt viņas ilgošanos pēc tuvuma.

— Nav iespējama augstāka bauda, — atkārtoja Voldemorts, viegli pieliecot galvu, apsverot Bellatrises teikto. — No tavas mutes tas nozīmē daudz Bellatrise.

Viņas seja pieplūda ar krāsu, viņas acis piepildījās ar baudas asarām.

— Mans pavēlnieks zina, ka es nesaku neko citu kā taisnību!

— Nav iespējama vēl augstāka bauda... pat ne salīdzinot ar laimīgo notikumu, kas, kā esmu dzirdējis, ir šonedēļ ieņēmis vietu jūsu ģimenē?

Viņa viņā skatījās ar nedaudz ieplestu muti un acīmredzami apjukusi.

— Es nesaprotu, ko jūs domājat, mans pavēlniek.

— Es runāju par tavu māsasmeitu, Bellatrise. Un tavu, Lūcij un Narcisa. Viņa nupat ir apprecējusi vilkati, Remusu Vilksonu. Jūs droši vien esat tik lepni.

Visapkārt galdam atskanēja ņirdzīgi smiekli. Daudzi paliecās uz priekšu, lai apmainītos uzjautrinātiem skatieniem, daži uzsita pa galdu ar savām dūrēm. Lielā čūskai, kurai nepatika trokšņainais nemiers, plaši atplēta muti un dusmīgi iešņācās, bet nāvēži, pārāk aizņemti, uzjautrinoties par Bellatrises un Malfoju pazemojumu, to nedzirdēja. Bellatrises seja, kas pirms mirkļa bija aiz laimes piesarkusi, bija pārvērstusies neglīti sarkana.

— Viņa priekš mums nav nekāda māsasmeita, manu pavēlniek, — viņa iesaucās jūtu uzplūdumā. — Mēs, Narcisa un es, neesam uzmetušas skatu savai māsai, kopš viņa apprecēja to dranķasini. Šai dranķei nav nekāda sakara ne ar vienu no mums, tāpat kā tam zvēram, ko viņa ir apprecējusi.

— Un ko saki tu Drako? — prasīja Voldemorts, un, lai arī viņa balss bija klusa, tā bija dzirdama cauri dzēlībam un ņirgām. — Vai tu auklēsi vilkacēnus?

Pārgalvīgā jautrība pieņēmās spēkā; Drako Malfojs šausmās paskatījās uz savu tēvu, kas lūkojās savā klēpī, tad notvēra mātes skatienu. Viņa gandrīz nemanot pakratīja savu galvu un tad savu neizteiksmīgo skatienu pavērsa pret sienu.

— Pietiek! — teica Voldemorts, pieskaroties dusmīgajai čūskai. — Pietiek!

Un smiekli mirklī pārtrūka.

— Daudzi no mūsu vecāko ģimeņu kokiem laika gaitā ar laiku mazliet saslimst, — viņš teica, kamēr Bellatrise viņā cieši lūkojās, saspringusi un ar lūdzošu skatienu. — Jums ir savs jāapcērp, vai ne, lai tas paliktu vesels? Nogrieziet tās daļas, kas apdraud pārējā veselumu!

— Jā, manu pavēlniek! — čustēja Bellatrise, kuras acis atkal bija piepildītas ar pateicības asarām. — Pie pirmās izdevības!

— Un jums tāda pienāks! — teica Voldemorts. — Kā jūsu ģimenēs, tā pasaulē... mēs izgriezīsim tārpu, kas mūs sabojā, līdz tikai tie ar patiesām asinīm paliks...
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:33
Raksts #3


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 2. nodaļa =======
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:33
Raksts #4


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 3. nodaļa =======


=== Tulkotājs: grāmatu tārps ===


Harijs apsēdās. Viņš domāja, ka zina, kas tagad sekos. Viņa tēvocis sāka soļot augšā un lejā, tante Petūnija un Dūdijs sekoja viņa kustībām ar raižpilniem skatieniem. Beidzot viņa milzīgā, violetā seja saspringa no koncentrēšanās un tēvocis Vernons apstājās Harija priekšā un sāka runāt.

— Esmu mainījis savas domas,— viņš teica.

— Kas par pārsteigumu,— teica Harijs.

— Tu nerunā tādā tonī...— sāka teikt tante Petūnija griezīgā balsī, bet Vernons Dērslijs viņu apklusināja.

— Tas viss ir lamatas,— teica tēvocis Vernons skatoties uz Hariju ar savām mazajām cūkas acīm. — Esmu izlēmis, ka neticu nevienam vārdam no tā visa. Mēs paliekam tepat. Mēs nekur neiesim.

Harijs paskatījās augšup uz savu tēvoci un juta jūtu sajaukumu starp izmisumu un uzjautrinājumu. Vernons Dērslijs bija mainījis savas domas ik divdesmit četras stundas pagājušās četras nedēļas, sakravājot, izkravājot un atkal sakravājot mašīnu pēc savas sirds mainīgajām iegribām. Harija mīļākais mirklis bija tad, kad tēvocis Vernons, nenojaušot, ka Dūdijs ir pievienojis kravai savas hanteles kopš pagājušās izkravāšanas, centās ievilkt tās atpakaļ bagāžniekā, kas beidzās ar sāpju kliedzieniem un pamatīgu lamāšanos.

— Pēc tevis teiktā,— Vernons Dērslijs apsēdās, nobeidzot savu soļošanu pa dzīvojamo istabu, — mums – Petūnijai, Dūdijam un man – draud briesmas. No... no...

— Dažiem no "manas kārtas". Pareizi, — teica Harijs.

— Nu, es tam neticu,— atkārtoja tēvocis Vernons, atkal nostājoties Harija priekšā. — Es vakar pavadīju nomodā pusi nakts, atkal un atkal to visu pārdomājot, un es domāju, ka tas ir tikai plāns, kā izdabūt mūs ārā no mājas.

— No mājas?— atkārtoja Harijs. — Kādas mājas?

— Šīs mājas! — ierēcās tēvocis Vernons, vēnai uz viņa pieres sākot pulsēt. — Mūsu mājas! Māju cenas tagad ir tik ļoti augstas šeit! Tu gribi dabūt mūs nost no ceļa, lai pēc tam varētu taisīt savus hokusus-pokusus, un tad, vēl pirms mēs to sapratīsim, viss būs uz tava vārda un...

— Vai tu esi izkūkojis prātu? — prasīja Harijs. — Plāns kā dabūt šo māju? Vai tu tiešām esi tik stulbs, kā izskaties?

— Tu neiedrošinies...! — iespiedzās tante Petūnija, bet atkal tēvocis Vernons viņu apklusināja.


=== Tulkojis: orx ===


Vai jūs nesaprotat? — iekliedzās Harijs. — Viņi spīdzinās un nogalinās jūs tāpat kā manus vecākus.

— Tēt, — teica Dūdijs skaļā balsī, — tēt... es eju ar šiem Ordeņa cilvēkiem.

— Dūdij, — teica Harijs, — pirmo reizi mūžā tu runā saprātīgi.

Viņš zināja, ka cīņa bija vinnēta. Ja Dūdijs bija pietiekami pārbijies, lai pieņemtu Ordeņa palīdzību, tad viņa vecāki pavadīs viņu. Nebija šaubu, ka viņi netiks atdalīti. Harijs uzmeta acis uz pulksteni.

— Viņi būs šeit apmēram pēc piecām minūtēm, — viņš teica un, kad neviens no Dērslijiem neatbildēja, viņš atstāja istabu. Šķiršanās, iespējams, uz visiem laikiem no savas tantes, tēvoča un brālēna bija viena lieta, ko viņš varēja aplūkot diezgan gaiši, bet tomēr gaisā valdīja drošs neveiklums. Ko teikt viens otram pēc 16 gadu nepatikas pavadītiem gadiem?

Atpakaļ savā guļamistabā Harijs niekojās bezmērķīgi ar savu čemodānu, tad iemeta dažus pūču riekstus cauri Hedvigas būrim.

— Mēs iesim drīz, patiešām drīz, — Harijs viņai teica. — Un tad tu varēsi lidot atkal.

Nozvanīja durvju zvans. Harijs vilcinājās, tad izgāja ārā no istabas un nogāja lejup pa kāpnēm. Tas bija pārāk daudz – gaidīt, ka Hestia un Dedalus tiks galā ar Dērslijiem paši.

— Harij Poter, — pīkstēja balss ar aizrautīgumu momentā, kad Harijs bija atvēris durvis; maza auguma vīrietis ar gaišsārti violetu cepuri paklanījās Harija priekšā. — Gods, kā vienmēr!

— Paldies, Dedalus, — teica Harijs, dodot mazu un mulsinošu smaidu tumšmatainajai Hestijai. — Ļoti labi, ka jūs to darāt. Viņi ir šeit, mana tante, tēvocis un brālēns.

— Labdien, Harija radinieki, — teica Dedalus, laimīgi ejot dzīvojamajā istabā.


=== Tulkojis: Noveau ===


— Gatavs, Dūdulīt? — jautāja Petūnija, nervozi pārbaudot savas rokassomiņas sprādzi un izvairoties skatīties uz Hariju. Dūdijs neatbildēja, bet stāvēja ar pusvirus pavērtu muti, atgādinot Harijam mazu Grūpu.

— Nāc līdzi, — teica tēvocis Vernons.

Viņš jau bija sasniedzis dzīvojamās istabas durvis, kad Dūdijs nomurmināja: — Es nesaprotu.

— Ko tu nesaproti, Punculīt? — jautāja Petūnija, skatoties uz savu dēlu.

Dūdijs pacēla lielu, šķiņķim līdzīgu roku, norādot uz Hariju.

— Kādēļ viņš nenāk ar mums?

Tēvocis Vernons un Petūnijas tante sastinga, skatoties uz Dūdiju tā, it kā viņš būtu nodomājis kļūt par balerīnu.

Ko? – skaļi noteica tēvocis Vernons.
— Kādēļ viņš arī nenāk? — jautāja Dūdijs.

— Nu, viņš negrib, — noteica tēvocis Vernons, paskatījās uz Hariju ar niknu skatienu un piebilda, — tu nevēlies to, vai ne?

— It nemaz, — atteica Harijs.

— Nu redzi,— tēvocis Vernons pateica Dūdijam. — Tagad nāc, mēs dodamies prom.

Viņš izsoļoja no istabas. Pārējie dzirdēja, kā atveras ārdurvis, bet Dūdijs nepakustējās, un pēc dažiem soļiem arī Petūnijas tante apstājās.

— Kas tagad? — uzkliedza tēvocis Vernons, atkal pārādījies durvīs.

Likās, ka Dūdijs cīnijās ar uzskatiem, kurus bija pārāk grūti ietērpt vārdos. Pēc kāda brīža acīmredzot grūtas iekšējas cīņas viņš teica: — Bet kur viņš dosies?

Tante Petūnija un tēvocis Vernons palūkojās viens uz otru. Bija skaidrs, ka Dūdijs viņus uztrauca. Hestija Džounsa pārtrauca klusumu.

— Bet... jūs droši vien zināt, kur dosies jūsu māsasdēls? — viņa jautāja, izskatoties apmulsusi.

— Protams, zinām, — atteica tēvocis Vernons. — Viņš dosies līdzi dažiem no jūsu kliķes, vai tad ne? Pareizi, Dūdij, iesim uz mašīnu, tu dzirdēji to vīru, mēs steidzamies.

Atkal Vernons Dērslijs aizsoļoja līdz ārdurvīm, bet Dūdijs nesekoja.

— Dosies līdzi dažiem no savas kliķes?

Hestia izskatījās sašutusi. Harijs jau piepriekš bija sastapies ar šādu attieksmi, raganas un burvji likās pārsteigti, ka viņa tuvākie dzīvie radinieki tik maz interesējas par slaveno Hariju Poteru.

— Viss ir kārtībā, — Harijs mierināja viņu, — tam nav nozīmes, godīgi.

— Nav nozīmes? — Hestija atkārtoja, viņas balsij kļūstot augstākai.

— Vai šie cilvēki aptver, kam esi izgājis cauri? Kādās briesmās tu esi? Kādu vietu tu esi ieguvis Voldemorta pretinieku sirdīs?

— Nē... viņi neaptver, — atteica Harijs. — Patiesībā viņi domā, ka es esmu telpas izšķiešana, bet es esmu pieradis...

— Es nedomāju, ka tu esi telpas izšķiešana.

Ja Harijs neredzētu kustamies Dūdija lūpas, tad viņš tam neticētu. Bet tā bija, viņš vairākas sekunde skatījās uz Dūdiju, pirms saprata, ka tas bija viņa brālēns, kas runāja, piedevām, Dūdijs nosarka. Harijs bija apmulsis un pārsteigts.

— Nu... ē... paldies, Dūdij.


=== Tulkojis: ils ===


— Jums ir taisnība, mūsu grafiks ir ļoti saspringts,— Dedaluss teica un, pamājis pulkstenim, ielika to vestes kabatā. — Mēs gribam, lai jūsu, Harij, došanās prom no mājām laika ziņā būtu tad pat, kad notiks jūsu radinieku transgresija. Tādā veidā aizsargzintis sabruks tieši tad, kad jūs visi trauksieties pretī drošībai. — Viņš pagriezās uz Dērsliju pusi: — Tātad, viss ir iekrauts, un visi ir gatavi ceļam?

Neviens viņam neatbildēja: tēvocis Vernons joprojām ar izbailēm bolīja acis uz Dedalusa uzblīdušo vestes kabatu.

— Dedalus, iespējams, mums jāpagaida priekšnamā,— klusu sacīja Hestija, manāmi pārliecināta, ka no viņu puses dirnēšana viesistabā nav taktiska laikā, kad Harijs un Dērsliji mīļi atvadās, varbūt pat lejot gaužas asaras.

— Nav vērts,— Harijs teica tikpat klusiņām, bet tēvocis Vernons padarīja tālākos paskaidrojumus nevajadzīgus, skaļi paziņojot: — Labi, puis, tātad – atvadāmies.

Viņš uz atvadām pastiepa Harijam labo plaukstu, bet pašā pēdējā mirklī apjuka un vienkārši savilka to dūrē un pavicināja to uz augšu, uz leju kā metronoms.

— Vai tu esi gatavs, Didī? — Tante Petūnija pajautāja, drudžaini pārbaudot savas somiņas slēdzeni, lai nevajadzētu skatīties uz Hariju.

Dūdijs neatbildēja, viņš vienkārši stāvēja, nedaudz pavēris muti, un Harijam pēkšņi izlikās, ka viņš redz Hagrida milzīgo brāli.

— Nu tad iesim,— tēvocis Vernons sacīja.

Viņš gandrīz jau bija aizgājis līdz viesistabas durvīm, kad Dūdijs nomurmināja: — Nesaprotu.

— Ko tu nesaproti, mīļumiņ? — tante Petūnija jautāja, paskatījusies uz dēlu.

Dūdijs pacēla kā šķiņķis lielo roku un norādīja uz Hariju.

— Bet kādēļ viņš ar mums nebrauc?

Tēvocis Vernons un tante Petūnija gandrīz ieauga grīdā – viņi skatījās uz Dūdiju tā, it kā viņš nupat būtu paziņojis, ka vēlas kļūt par balerīnu.

— Ko? — skaļi jautāja tēvocis Vernons.

— Kāpēc arī viņš nav kopā ar mums? — Dūdijs jautāja.

— Nu, viņš... viņam negribas,— atbildēja tēvocis Vernons un, nikni paskatījies uz Hariju, piebilda: — Tev taču arī negribas?

— Nemaz,— Harijs atbildēja.

— Redzi nu,— tēvocis Vernons sacīja Dūdijam. — Labi, ejam, laiks braukt.

Viņš izgāja no viesistabas, atvēra ārdurvis, taču Dūdijs tā arī palika, stāvot uz vietas, arī tante Petūnija, spērusi pāris nedrošu soļu, apstājās.

— Kas atkal? — parādījies uz viesistabas sliekšņa, tēvocis Vernons ierēcās.

Izskatījās, ka Dūdijs cenšas sakopot domas, kas bija par smagu, lai izteiktu vārdos. Pēc vairāku sekunžu mokpilnas iekšējās cīņas nabags beidzot izspieda: — Bet kur tad viņš ies?

Tante Petūnija un tēvocis Vernons saskatījās. Bija skaidrs, ka Dūdijs ir viņus nobiedējis. Hestija Džonsa pārtrauca klusumu.

— Nu, vai tad jums nav zināms, uz kurieni dosies jūsu māsasdēls? — viņa apjukusi jautāja.

— Protams, ka mēs zinām,— Vernons Dērslijs atbildēja. — Pie viena no jūsējiem? Vai ne? Labi, Dūdij, sēdies mašīnā, tu taču dzirdēji, ka ir jāsteidzas.

Vernons Dērslijs atkal atradās pie durvīm, taču Dūdijs atkal nesekoja viņam.

— Pie viena no mūsējiem?

Hestija jūtami sadusmojās. Ar to jau Harijs bija sastapies – burvjus un burves apstulbināja viņa tuvāko radinieku pilnīgais intereses trūkums par slaveno Hariju Poteru.

— Viss ir kārtībā,— viņš mēģināja pārliecināt Hestiju. — Īstenībā tam arī nav nekādas nozīmes.

— Nav nozīmes? — Hestija atkārtoja bīstami skanīgā balsī. — Vai tad tiešām šie ļaudis nesaprot, ko jums ir nācies pārdzīvot? Kādas briesmas jums draud? Nesaprot, ka jūs ieņemat unikālu stāvokli cīņā pret Voldemortu, jūs esat visas cīņas dvēsele?

— Ēēē... nē, nesaprot,— viņš apliecināja Hestijai. — Patiesībā viņi domā, ka es te tikai veltīgi vietu aizņemu, bet es jau esmu pieradis...

— Es nedomāju, ka tu veltīgi te aizņem vietu.

Ja Harijs neredzētu, kā kustas Dūdija lūpas, viņš neticētu savām ausīm. Un tomēr viņš vairākas sekundes skatījās uz Dūdiju, pirms saprata, ka šos vārdus patiešām saka viņa brālēns. Ne tikai saka, bet pat stipri piesarkst. Harijs samulsa un vienlaikus sajuta arī pārsteigumu.

— Nu... ēēē... paldies, Dūdij.

Harijam atkal izlikās, ka Dūdijs cīnās ar domām, pārāk masīvām, lai tās izteiktu, tomēr viņš nomurmināja:

— Tu izglābi man dzīvību.

— Nu, ja runā atklāti, tad ne jau dzīvību,— Harijs atbildēja, — atprātotāji paņemtu tikai tavu dvēseli.

Tagad viņš skatījās uz brālēnu ar izbrīnu. Ne šajā vasarā, ne pagājušajā viņi praktiski nesarunājās viens ar otru, tāpēc ka Harijs iegriezās Dzīvžogu ielā uz neilgu laiku un lielāko daļu no tā pavadīja savā istabā. Tagad viņš pēkšņi saprata, ka tase ar aukstu tēju, uz kuras viņš šorīt uzkāpa, nemaz nebija mīna-lamatas. Un tomēr, aizkustināts Harijs juta lielu atvieglojumu no tā, ka Dūdijs ir izsmēlis visas savas jūtu izrādīšanas spējas. Atvēris muti
vēl pāris reižu, viņš apklusa, kļuvis pavisam purpursarkans.

Toties tante Petūnija pēkšņi sāka raudāt. Hestija Džonsa pat ar labvēlību paskatījās uz viņas pusi, kura gan tūlīt pārvērtās niknumā, jo tante Petūnija tūlīt pat steidzās apskaut nevis Hariju, bet gan Dūdiju.

— T-tāds mīļš Dūduliņš,— viņa šņukstēja, spiežoties pie viņa varenās krūts, — t-tāds labs p-puisītis... p-paldies pateica...

— Nepateica viņš paldies! — Hestija sašutusi iekliedzās. — Viņš vienīgi pateica, ka nedomā, ka Harijs te veltīgi vietu aizņem.

— Jā, bet no Dūdija mutes tas skan tikpat kā "es mīlu tevi",— Harijs noteica, nesaprotot, ko lai dara – sašust vai sākt smieties – pārāk jau komiska izskatījās Petūnijas tante, kas apskāva Dūdiju tā, it kā viņš pirms mirkļa būtu iznesis Hariju no degošas mājas.

— Mēs braucam vai nebraucam? — atkal ierēcās tēvocis Vernons, parādījies viesistabas durvīs. — Te kāds runāja par saspringtiem grafikiem!

— Jā-jā, braucam,— atbildēja Dedaluss Dingls, kas apstulbis bija to visu vērojis, bet tagad tā kā attapies. — Mums patiešām ir laiks. Harij...

Viņš piegāja pie jaunekļa un ar abām delnām aptvēra viņa delnu.

— Veiksmi. Ceru, ka vēl tiksimies. Tāpat kā uz jums cer visa burvju sabiedrība.

— O,— atsaucās Harijs,— nu ja. Paldies.

— Palieciet sveiks, Harij,— Hestija sacīja un arī paspieda viņa roku. — Mūsu domas vienmēr būs ar jums.

— Es domāju, ka ar viņiem viss būs labi,— Harijs atbildēja, uzmetis skatienu tantei Petūnijai un Dūdijam.

— Ak, es esmu pārliecināts, ka beigās mēs kļūsim par labākajiem draugiem,— jautri apsolīja Dingls un, atstājot viesistabu, pamāja ar cilindru. Hestija sekoja viņam.

Dūdijs maigi izkļuva no mātes apkampieniem un piegāja pie Harija, kurš ar grūtībām noturējās, nepabaidījis viņu ar maģiju. taču tad Dūdijs pastiepa viņam lielo, sārto delnu.

— Ak kungs, Dūdij! — Harijs sacīja, pacēlis balsi, lai pārkliegtu tantes Petūnijas atsākušās raudas. — Tevi atprātotāji samainījuši, vai kas?

— Nezinu,— Dūdijs atbildēja. — Uz tikšanos, Harij.

— Jā... — Harijs sacīja, saspiežot un pakratot Dūdija roku. — Varbūt. Esi piesardzīgs, Lielais Dī.

Dūdijs gandrīz pasmaidīja un gāzelēdamies izgāja no viesistabas. Harijs izdzirdēja, kā viņš smagi brien pa celiņa granti un pēc tam noklaudz automašīnas durvis.

Petūnijas tante, kas spieda pie sejas kabatlakatu, pagriezās uz šo skaņu. Izskatījās, ka viņa nebija domājusi palikt viena ar Hariju. Aši iebāzusi lakatu kabatā, viņa noteica: — Nu..., visu labu,— un neatskatoties devās uz durvju pusi.

— Visu labu,— Harijs teica.

Tad viņa apstājās un apgriezās. Uz mirkli Harijam pazibēja doma, ka viņa grib vēl kaut ko pateikt: Petūnijas tante pārlaida viņam neparasti biklu skatienu un izskatījās, ka jau ver vaļā muti, taču tad pakratīja galvu un izskrēja no istabas, lai pievienotos vīram un dēlam.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:33
Raksts #5


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 4. nodaļa =======


=== Tulkojusi: kobis ===


— Turies, Harij, tas apturēs viņus! — ieaurojās Hagrids, un Harijs paskatījās augšup tieši laikā, lai redzētu Hagridu ietriecam resnu pirkstu zaļā pogā netālu no degvielas līmeņrāža.

Siena, cieta, melna siena izlauzās ārā no izpūtēja caurules. Staipot savu kaklu, Harijs redzēja to izplešamies gaisā. Trīs no nāvēžiem novirzījās un izvairījās, bet ceturtais nebija tik veiksmīgs. Viņš pazuda no skata un tad nokrita kā laukakmens no tā muguras – viņa slota salūza gabaliņos. Viens no viņa biedriem palēnināja ātrumu, lai izglābtu viņu, bet viņi un gaisa transports pazuda tumsā, kad Hagrids noliecās zemu virs stūres un palielināja ātrumu.

Vairāki slepkavošanas lāsti pārlidoja pāri Harija galvai no divu palikušo nāvēžu zižļiem – viņi mērķēja uz Hagridu. Harijs atbildēja ar nākamajām apdullinošajām burvestībām. Sarkans un zaļš sadūrās starp debesīm un zemi daudzkrāsainu dzirksteļu lietū, un Harijs iedomājās par uguņošanu un par vientiešiem lejā, kuri nevarēja iedomāties, kas notiek.

— Tagad atkal, Harij, turies! — iebrēcās Hagrids, un viņš iebakstīja otrai pogai. Šoreiz liels uzliesmojums traucās no mopēda izpūtēja, bet nāvēži bija tam gatavi. Ne vien viņi mainīja virzienu, lai izvairītos, bet arī līdzdalībnieks, kurš palēnināja ātrumu, lai izglābtu viņu samaņu zaudējušo draugu, panāca viņus. Viņš uzradās pēkšņi no tumsas, un tagad trīs no viņiem vajāja motociklu, visi šaujot lāstus uz to.

— Tas derēs, Harij, turies cieši! — iebrēcās Hagrids, un Harijs redzēja viņu ietriecam visu roku uz violetās pogas blakus spidometram.

Ar nekļūdīgi aurojošu dārdoņu pūķa uguns uzliesmoja no izpūtēja, nokaitēta līdz baltkvēlei un zila, un motocikls traucās tālāk kā lode ar izšauta metāla skaņu. Harijs redzēja nāvēžus novirzāmies no redzeslauka, lai izvairītos no nāvējošā liesmu staba, un tajā pašā brīdī juta blakusvāģi draudoši sašūpojamies – tā metāla saslēgumi ar motociklu atdalījās ar inerces spēku.


=== Tulkojusi: korkijwolfs ===


Brīdī, kad lāsti šāvās pāri gaisam starp viņiem, Hagrids novirzījās no iesāktā kursa un tālāk devās zigzagos: Harijs zināja, ka Hagrids neriskēs otrreiz ar pūķelpas pogu, kad Harijs atradās tik nedrošā pozīcijā. Harijs saviem sekotājiem uzbruka ar vienu Dullum burvestību pēc otras, taču tas nelīdzēja, lai no viņiem atkratītos. Kad viņš sekotājiem mēģināja trāpīt ar kārtējo burvestību, tuvākais nāvēdis mēģināja izvairīties no tās, taču pazaudēja savu kapuci, un nākamās Dullum burvestības sarkanajā gaismā Harijs ieraudzīja Stenlija Šanpaika... Stena... bālo seju...

— Tukšrokdžimpiņ! — Harijs iekliedzās.

— Tas ir viņš, tas ir viņš, tas ir īstais!

Kapučotā nāvēža sauciens sasniedza Hariju par spīti motocikla dārdiem, jau nākamajā mirklī abi sekotāji palika iepakaļ un visbeidzot pagaisa no skata.

— Harij, kas notika? — ieaurojās Hagrids. — Kur šie palika?

— Es nezinu!

Taču Harijs pēkšņi jutās nedroši – kapučotais nāvēdis bija kliedzis "tas ir īstais". Kā viņš to varēja zināt? Viņš palūkojās mulsinoši tukšajā tumsā visapkārt un sajuta tās draudīgumu. Kur viņi visi palika?

Harijs pārrāpās otrādi sēdeklī, lai skats vērstos uz priekšu, un ieķērās Hagrida jakā.

— Hagrid, palaid atkal to pūķelpu, lai mēs tiktu projām no šejienes!

— Tikai turies cieši, Harij!

Atkal atskanēja apdullinošais troksnis, un balti zilā liesma izšāvās no izpūtēja. Harijs juta, ka slīd atpakaļ nost no nelielā sēdekļa, kas bija viņa rīcībā, arī Hagrids palēcās uz aizmuguri un vairs tikai knapi turējās pie rokturiem...

— Man'prāt esam no viņiem atrāvušies, man'prāt mums tas i izdevies! — kliedza Hagrids.

Bet Harijs nebija pārliecināts, bailes viņu pārņēma, kad viņš lūkojās pa labi un pa kreisi pēc sekotājiem, kuri noteikti uzradīsies... Kādēļ tie atpalika? Vienam no viņiem joprojām bija zizlis... Tas ir viņš, tas ir īstais... To viņi teica jau nākamajā mirklī pēc mēģinājuma atbruņot Stenu...

— Mēs esam gandrīz galā, Harij, mēs tūliņ būsim tur! —iekliedzās Hagrids.

Harijs sajuta, ka motocikls sāk krist uz leju, taču gaismas lejā joprojām šķita tik tālu kā zvaigznes debesīs.
Nākamajā mirklī rēta uz Harijs pieres sāka degt kā ugunī. Abās pusēs motociklam parādījās pa nāvēdim un Harijam gandrīz trāpīja divi no mugurpuses tēmēti nāvējošie lāsti, pašaujoties garām tikai pa pāris milimetriem...

Un tad Harijs viņu ieraudzīja. Voldemorts lidoja kā dūmi pa gaisu, neizmantojot ne slotaskātu, ne testrālu, lai pārvietotos, viņa čūskai līdzīgajai sejai blāzmojam cauri tumsai, viņa roka atkal cēlās, mērķējot zizli...

Hagrids iekliedzās bailēs un sāka stūrēt motociklu vertikālā pikējumā. Izmisīgi turoties pie savas dzīvības, Harijs izšāva Dullum visos iespējamos virzienos tumšajā naktī. Viņš redzēja kādu ķermeni krītam un saprata, ka kāda no viņa burvestībām ir sasniegusi savu mērķi, bet nākamajā mirklī viņa uzmanību pievērsa troksnis un dzirksteles no motora; motocikls nekontrolēti krita cauri gaisam...

Zaļas gaismas šautras sāka šauties viņiem garām. Harijam vairs nebija ne mazākās nojausmas par to, kur ir augša un kur apakša. Rēta joprojām dega; Harijs gaidīja pienākam savu nāvi kuru katru sekundi. Kapučota figūra uz slotaskāta bija aptuvenu pēdas attālumā no viņiem, viņš redzēja, kā nāvēdis sāk mērķēt zizli...

— NĒ!

Ar kliedzienu, pilnu niknuma, Hagrids leca prom no motocikla nāvēža virzienā; ar šausmām skatoties viņam pakaļ, Harijs redzēja, kā gan Hagrids, gan nāvēdis uzsāka kritienu prom no redzes lauka, slotaskātam neizturot kopējo svaru...

Knapi turoties pie nekontrolējamā un krītošā motocikla ar saviem ceļiem, Harijs izdzirdēja Voldemorta kliedzienu: — Mans!

Viss bija galā: Harijs vairs nedzirdēja un neredzēja, kur Voldemorts palika; viņš pamanīja vēl vienu nāvēdi pasteidzamies prom no ceļa un izdzirdēja: — Avada...

Rēta sāka sāpēt tik ļoti, ka Harijs aizspieda ciet acis, bet tajā pašā mirklī viņa zizlis sāka darboties pats par sevi. Viņš sajuta, kā tas kustoties veido apli, it kā to virzītu liels magnēts, Harijs ieraudzīja zelta liesmas caur pusaizvērtajām acīm, izdzirdēja skaļu krakšķi un niknu kliedzienu. Tuvumā esošie nāvēži kliedza; Voldemorts iebļāvās: — Nē! — Tajā brīdī Harijs atvēra acis un ieraudzīja, ka viņa deguns atrodas pāris collas no pūķelpas pogas; viņš to piespieda ar brīvo roku, un motocikls izšāva gaisā liesmas, pats strauji tuvojoties zemei.

— Hagrid! — Harijs iesaucās, turoties pie motocikla kā pie dzīvības glābēja. — Hagrid... Šurpum Hagridu!

Motocikls ļoti ātri steidzās tuvāk zemei. Paceļot acis pāri rokturiem, Harijs neredzēja neko citu kā vien tālās gaismas arvien vairāk tuvojamies; viņš grasījās avarēt, un tur neko nevarēja darīt. Aiz viņa bija dzirdams vēl viens kliedziens...

— Savu zizli Selvin, dod man savu zizli!

Harijs sajuta Voldemortu, vēl pirms ieraudzīja. Skatoties sānis, viņš ieskatījās sarkanajās acīs un bija pārliecināts, ka tās būs pēdējais, ko viņš savā dzīvē skatīs: kā Voldemorts grasās kārtējo reizi viņu nolādēt...

Nākamajā brīdī Voldemorts pazuda. Harijs palūkojās lejā un ieraudzīja Hagridu uz zemes ar izplestām rokām un kājām; viņš strauji sasvēra rokturus, lai viņam netrāpītu, piespieda bremzes un nākamajā mirklī ar apdullinošu un zemi satricinošu skaņu ietriecās dubļainā purvā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:33
Raksts #6


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 5. nodaļa =======


=== Tulkojusi: kvadrātsakne no priedes ===


— Strups? — kliedza Harijs. — Tu neteici...

— Viņš pazaudēja savu kapuci pakaļdzīšanās laikā. Cirtasum vienmēr ir bijusi Strupa specialitāte. Es vēlos, kaut varētu teikt, ka atmaksāju viņam, bet tas bija viss, ko es varēju darīt, lai noturētu Džordžu uz slotas pēc tam, kad viņu ievainoja, viņš zaudēja daudz asiņu.

Starp viņiem četriem iestājās klusums, kad viņi paskatījās augšup debesīs. Nebija kustību pazīmes, zvaigznes skatījās pretī nemirkšķinot, vienladzīgas, tukšas no lidojošajiem draugiem. Kur bija Rons? Kur bija Freds un Vīzlija kungs? Kur bija Bils, Flēra, Tonksa, Trakacis un Mahorks?

— Harij, izpalīdzi mums! — aizsmacis sauca Hagrids no durvīm, kurās viņš atkal bija iesprūdis. Harijs izstūma viņu brīvu, tad devās caur tukšo virtuvi un atpakaļ dzīvojamajā istabā, kur Vīzlija kundze un Džinnija vēl arvien apkopa Džordžu. Vīzlija kundze bija apstādinājusi asiņošanu, un lampas gaismā Harijs redzēja tīru, rēgojošos caurumu tur, kur kādreiz bijusi Džordža auss.

— Kā viņam ir?

Vīzlija kundze apskatījās apkārt un teica: — Es nevaru likt tai ataugt, ne tad, kad tā ir noņemta ar Tumšo maģiju. Bet varēja būt vēl trakāk... viņš ir dzīvs.

— Jā,— teica Harijs. — Paldies Dievam.

— Vai es dzirdēju vēl kādu pagalmā? — jautāja Džinnija.

— Hermioni un Kingsliju,— teica Harijs.

— Paldies Dievam,— Džinnija čukstēja. Viņi skatījās viens uz otru, Harijs gribēja apskaut viņu, turēties pie viņas, viņam pat bija vienalga, ka tur bija Vīzlija kundze, bet, pirms viņš varēja rīkoties impulsīvi, no virtuves atskanēja liels blīkšķis.

— Es pierādīšu, kas es esmu, Kingslij, pēc tam, kad būšu redzējis savu dēlu, tagad atkāpies, ja zini, kas tev labāk.

Harijs nekad agrāk nebija dzirdējis Vīzlija kungu kliedzam tā. Viņš iegāzās dzīvojamajā istabā, viņa plikajam galvvidum spīdot no sviedriem, viņa brillēm šķībām, Freds tieši aiz viņa, abi bāli bet neievainoti.

— Artūr! — šņukstēja Vīzlija kundze. — Ak, paldies Dievam!

— Kā viņam ir?

Vīzlija kungs nokrita uz ceļiem blakus Džordžam. Pirmo reizi, kopš Harijs viņu pazina, Freds, šķiet, bija zaudējis vārdus. Viņš blenza uz dīvāna aizmuguri, uz viņa dvīņa ievainojumu, it kā viņš nespētu noticēt tam, ko viņš redz.

Iespējams, Freda un viņu tēva ierašanās skaņas mudināts, Džordžs iekustējās.

— Kā tu jūties, Džordžij? — Vīzlija kundze čukstēja.

Džordža pirksti taustījās pie galvas sāniem.

— Kā svētais,— viņš murmināja.

— Kas viņam kaiš? — kurkstēja Freds, izskatīdamies pārbijies. — Vai viņa prāts ir bojāts?

— Kā svētais,— atkārtoja Džordžs, atvērdams acis un paskatīdamies uz brāli. — Redzi... Es esmu svētais. Caurumains, Fred, saproti?

Vīzlija kundze iešņukstējās spēcīgāk kā jebkad. Krāsa ieplūda Freda bālajā sejā.

— Nožēlojami,— viņš teica Džordžam. — Nožēlojami! Ar visu plašo ar ausi saistītā humora pasauli tev priekšā tu izvēlies caurumains?

— Ak nu,— teica Džordžs, plati smaidot viņa asarās mirkstošajai mātei.

— Tu tagad varēsi mūs atšķirt vienu no otra, mamm.

Viņš skatījās apkārt.

— Sveiks, Harij – tu esi Harijs, vai ne?

— Jā, esmu,— teica Harijs, kustoties tuvāk dīvānam.

— Vismaz mēs dabūjām tevi atpakaļ labi,— teica Džordžs. — Kapēc Rons un Bils nav sapulcējušies apkārt manai slimības gultai?

— Viņi vēl nav atpakaļ, Džordž,— Vīzlija kundze teica. Džordža smaids pazuda. Harijs paskatījās uz Džinniju un māja viņai pavadīt viņu atpakaļ ārā. Kad viņi gāja cauri virtuvei, viņa zemā balsī teica: — Ronam un Tonksai jau vajadzētu būt atpakaļ. Viņiem nebija garš ceļojums; Mjurielas tante nav tik tālu no šejienes.


=== Tulkojusi: Blackberry. ===


— Kas noticis? — teica Freds, pētot viņu sejas, kad viņi ienāca. — Kas noticis? Kurš...?

— Trakacis,— teica Vīzlija Kungs. — Miris.

Dvīņu smaidi pārvērtās šoka grimasēs. Neviens nezināja, ko darīt. Tonksa klusi raudāja savā kabataps lakatiņā: viņa bija Trakacim tuva, Harijs zināja, viņa iemīļotākā un viņa protežē Burvestību ministrijā. Hagrids, kurš bija apsēdies stūrī uz grīdas, kur viņam bija visvairāk vietas, slaucīja acis savā galdauta lieluma kabatas lakatiņā.

Bils aizgāja līdz bufetei un izvilka laukā pudeli ar ugunsviskiju un dažas glāzes.

— Še,— viņš teica, un ar sava zižļa mājienu viņš padeva divpadsmit pilnas, planējošas glāzes cauri istabai katram, turot paceltu trīspadsmito. — Par Trakaci.

— Par Trakaci,— viņi visi teica, un dzēra.

— Par Trakaci,— noteica Hagrids ar mazu nokavēšanos un ar mazu krekšķi.

Ugunsviskijs izkaltēja Harija rīkli: tā bija kā degoša sajūta atpakaļ viņā, izkliedējot nejūtīgumu un nerealitātes sajūtu, piepildot viņu ar kaut ko tādu kā drosme.

— Tātad Mahorks pazuda? — teica Vilksons, kurš izdzēra savu glāzi vienā rāvienā.

Atmosfēra momentā izmainījās: visi izskatījās satraukti, vērojot Vilksonu, vēlētos, lai viņš turpina, tā likās Harijam, un mazliet nobijušies no tā, ko varētu dzirdēt.

— Es zinu, par ko tu domā,— teica Bils, — un es arī par to padomāju atpakaļceļā uz šejieni, jo izskatījās, ka viņi būtu mūs gaidījuši, vai ne? Bet Mahorks nevarēja mūs nodot. Viņi nezināja, ka būs septiņi Hariji, tas viņus samulsināja brīdī, kad mēs parādījāmies, un, ja jūs esat aizmirsuši, Mahorks bija tas, kurš ierosināja šo mazo krāpšanu. Kāpēc gan viņš nepateica viņiem būtību? Man liekas, ka Horks krita panikā, tas ir tik viegli kā tas. Viņš jau no paša sākuma negribēja iet, bet Trakacis lika, un Pats-Zini-Kas uzreiz gāja tieši pie viņiem: ar to pietika, lai jebkuram rastos panika.

— Pats-Zini-Kas rīkojās tieši, kā Trakacis domāja,— vīpsnāja Tonksa. — Trakacis teica, ka viņš domās, ka īstais Harijs būs kopā ar varenākajiem, vispieredzējušākajiem auroriem. Viņš ķēra no sākuma Trakaci un, kad Mahorks viņu iegāza, viņš devās pie Kingslija...

— Jā, un tas viss irr ļoti lab',— atcirta Flēra, — bet tass joprrojām neizsaka, kā viņi zinnāja, ka mēs pārrvietojam 'Arriju, vai ne? Kāds irr bijis bezrrūpīgs. Kādam paslīdējis datums kādam nepiederrošajam. Tā irr vienīgā iespēja viņiem zināt datumu, bet ne vissu plānu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:33
Raksts #7


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 6. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Nattivity ===


Viņi viens uz otru lūkojās, un Džinnijas izteiksmē bija ne tikai šoks. Pēkšņi Harijs saprata, ka šī ir pirmā reize, kad viņš ar viņu atkal ir vienatnē kopš tām zaudētajām stundām Cūkkārpas klusajos nostūros. Viņš bija pārliecināts, ka viņa atceras to pašu. Viņi abi salēcās, kad durvis atvērās un ienāca Vīzlija kungs, Kingslijs un Bils.

Viņi, tāpat kā citi Ordeņa biedri, tagad bieži pievienojās vakariņās, jo "Midzeņi" aizvietoja Drūmkakti 12 kā galveno mītni. Vīzlija kungs izskaidroja, ka pēc Dumidora nāves viņi ir jaunie slepensargi, katrs, kuram Dumidors uzticēja Drūmkaktes atrašanās vietu, par tādu kļūst.

— Un ja tie ir kādi divdesmit no mums, tas ievērojami samazina Acurauga burvestības spēku. Divdesmit reižu vairāk iespēju nāvēžiem no kāda uzzināt noslēpumu. Mēs nevarējām to vairs ilgāk paturēt.

— Bet Strups, protams, jau ir izpaudis adresi nāvēžiem? — jautāja Harijs.

— Nu, Trakacis uzlika dažus lāstus aizsardzībai pret Strupu, ja viņš tur tomēr atgriežas. Mēs ceram, ka tie būs gana spēcīgi, lai turētu viņu ārpusē un sasaistītu viņa mēli, ja viņš sadomā ko atklāt par vietu, bet mēs neesam pārliecināti. Tas tagad būtu neprāts izmantot to kā galveno mītni, kad aizsardzība ir kļuvusi tik nedroša.

Tajā vakarā virtuve bija tik pieblīvēta, ka bija gūti darboties ar nazīšiem un dakšiņām. Harijs gadījās iespiests blakus Džinnijai; pirms brīža nepateiktās lietas lika viņam vēlēties, kaut starp viņiem būtu vēl daži cilvēki. Viņš tik ļoti centās nepieskarties viņas rokai, ka knapi varēja sagriezt savu cāli.

— Kādas ziņas par Trakaci? — Harijs jautāja Bilam.

— Nekā,— atbildēja Bils.

Viņi nebija varējuši sarīkot Trakača bēres, jo Bils ar Vilksonu neatrada viņa līķi. Bija sarežģīti zināt, kur tieši viņš būtu varējis nokrist, ņemot vērā tumsu un sajukumu, kad notika cīņa.

— "Dienas Pareģis" nav ziņojis par viņa nāvi, vai par līķa atrašanu,— Bils iesāka. — Bet tas neko daudz nenozīmē. Tas šajos laikos daudz ko noklusē.

— Un viņi vēl joprojām nav paziņojuši par visām tām burvestībām, ko es liku lietā, lai izbēgtu no nāvēžiem? — Harijs pāri galdam uzrunāja Vīzlija kungu, kurš nogrozīja galvu. — Tāpēc, ka viņi zina, ka man nebija citas iespējas, vai tāpēc, ka viņi nevēlas, lai es visai pasaulei paziņoju, ka man uzbrucis Voldemorts?


=== Tulkojis: rowzee ===


— Ja mēs zinātu kaut viena horkrusta atrašanās vietu, es tev piekristu,— teica Harijs, kuram likās, ka Hermione pilnībā neizprot viņa vēlmi atgriezties Godrika gravā. Viņa vecāku kapi bija tikai viena daļa no gravas valdzinājuma; viņam bija stipra, kaut arī neizskaidrojama sajūta, ka šī vieta slēpj sevī atbildes. Varbūt viņam tā šķita tikai tāpēc, ka tā bija vieta, kur viņš izdzīvoja pēc Voldemorta nonāvēšanas lāsta; tagad, kad viņš stāvēja izaicinājuma priekšā atkārtot varoņdarbu, vieta, kur tas bija noticis, arvien pievilka Hariju, kurš vēlējās saprast.

— Vai tev nešķiet iespējams, ka Voldemorts licis novērot Godrika gravu? — Hemione vaicāja. — Viņš varētu domāt, ka tu vēlēsies atgriezties un apmeklēt savu vecāku kapus, kad vari doties, kurp vien gribi.

Tas Harijam nebija ienācis prātā. Kamēr viņš centās atrast pretargumentu, ierunājās Rons, kurš acīmredzot sekoja savam domas pavedienam.

— Šī R.A.B. persona,— viņš teica. — Tas, kurš nozaga īsto medaljonu, ja?

Hermione pamāja.

— Viņš zīmītē rakstīja, ka to iznīcinās, vai ne?

Harijs pavilka savu mugursomu pie sevis un izvilka viltoto horkrustu, kurā joprojām salocīta atradās R.A.B. zīmīte.

— Es esmu nozadzis īsto horkrustu un grasos to iznīcināt, cik vien ātri varēšu,— Harijs izlasīja.

— Un ja nu viņš patiešām to piebeidza? — teica Rons.

— Vai viņa,— Hermione iestarpināja.

— Vienalga,— teica Rons, — mums tad būtu par vienu mazāk!

— Jā, bet mums tik un tā būs jāmēģina atrast īstais medaljons, vai ne? — teica Hermione. — Jānoskaidro, vai tas ir vai nav iznīcināts.

— Un kad mēs atrodam horkrustu, kā tieši to var iznīcināt? — jautāja Rons.

— Nu,— Hermione teica, — es to esmu papētījusi.

— Kā? — prasīja Harijs. — Es biju domājis, ka bibliotēkā nav grāmatu par horkrustiem.

— Nebija arī,— teica Hemione, kura bija nosarkusi. — Dumidors tās visas izņēma no bibliotēkas, bet viņš... viņš tās neiznīcināja.

Rons izslējās, acis ieplezdams.

— Kā, pie Merilina biksēm, tev izdevās dabūt tās horkrustu grāmatas savās rokās?

— Tā... tā nebija zagšana! — Hermione teica, skatoties gan uz Hariju, gan Ronu ar tādu kā izmisumu. — Tās tomēr ir bibliotēkas grāmatas, pat ja Dumidors tās bija izņēmis no plauktiem. Katrā ziņā, ja viņš patiešām būtu vēlējies, lai neviens tām netiktu klāt, esmu pārliecināta, ka viņš būtu padarījis to daudz grūtāk...

— Runā taču par lietu! — teica Rons.

— Nu... tas bija vienkārši,— teica Hermione smalkā balsī. — Es tikai pielietoju izsaukšanas burvestību. Jūs taču zināt – šurpum. Un... tās izlidoja no Dumidora kabineta tieši uz meiteņu guļamistabām.

— Bet kad tu to izdarīji? — jautāja Harijs, lūkojoties Hermionē ar apbrīnu un neticību.

— Tieši pēc viņa – Dumidora – bērēm,— atbildēja Hermione vēl smalkākā balsī. — Tieši pēc tam, kad bijām vienojušies pamest skolu un doties meklēt horkrustus. Kad es uzkāpu tornī, lai paņemtu savas mantas, es... es sapratu, ka, jo vairāk zināsim par tiem, jo labāk... un es tur biju viena... Tā es pamēģināju... un tas nostrādāja. Tās ielidoja tieši iekšā pa atvērto logu un es... es tās sasaiņoju.

Viņa norija siekalas un lūdzoši teica: — Es patiešām nedomāju, ka Dumidors dusmotos, mēs taču netaisāmies izmantot šo informāciju, lai izveidotu horkrustu, vai ne tā?


=== Tulkojusi: Ariannita ===


— Šī ir tā viena, kas dod precīzas instrukcijas par to, kā izveidot horkrustu. Tumšākās zints noslēpumi – tā ir briesmīga grāmata, tiešām drausmīga, pilna ar ļaunu maģiju. Interesanti, kad Dumidors to aizvāca no bibliotēkas... Ja viņš to neizdarīja, kamēr kļuva par direktoru, varu derēt, Voldemorts dabūja visas vajadzīgās instrukcijas, kas viņam no šīs te bija nepieciešamas.

— Kāpēc viņam vajadzēja jautāt Gliemjragam, kā izveidot horkrustu, ja viņš jau bija to izlasījis? — jautāja Rons.

— Viņš gāja pie Gliemjraga tikai tāpēc, lai uzzinātu, kas notiktu, ja sašķeltu savu dvēseli septiņās daļās, — teica Harijs. — Dumidors bija pārliecināts, ka Melsudors zināja, kā uztaisīt horkrustu, jau no laika, kad viņš par tiem taujāja Giemjragam. Hermion, es domāju tev ir taisnība, tā mierīgi varēja būt tā, kur viņš dabūja informāciju.

— Un jo vairāk es par tiem lasu,— sacīja Hermione,— jo drausmīgāki tie šķiet, un arvien mazāk es spēju noticēt tam, ka viņš tiešām uztaisīja sešus. Šajā grāmatā ir brīdinājums par to, cik nedrošu tu atstāj atlikušo dvēseli, to saplēšot, un tas tikai, lai uztaisītu vienu horkrustu!

Harijs atcerējās, ko Dumidors bija teicis par Voldemorta piedēvēšanu kaut kam vairāk nekā "parastam ļaunumam".

— Vai nav kāds veids, kā sevi atkal salikt kopā? — Rons jautāja.

— Ir,— atbildēja Hermione, ar vārgu smaidu, — bet tas būtu ārkārtīgi sāpīgi.

— Kāpēc? Kā to var izdarīt? — vaicāja Harijs.

— Nožēla,— sacīja Hermione. — Tev vajag patiešām izjust to, ko tu esi nodarījis. Tur ir paskaidrojums. Acīmredzot sāpes no tā var tevi iznīcināt. Es kaut kā nevaru iedomāties Voldemortu mēģinām darīt ko tādu, jūs varat?

— Nē,— teica Rons, pirms Harijs paspēja atbildēt. — Tātad tajā grāmatā ir kas teikts, kā iznīcināt horkrustus?

— Jā,— teica Hermione, šķirot trauslās lappuses kā apskatot trūdošas ķidas,— tāpēc tā brīdina tumšos burvjus, cik stipri tie jāaizsargā. No tā visa, ko es esmu izlasījusi, tas ko Harijs izdarīja Melsudora dienasgrāmatai, bija viens no nedaudzajiem, tiešām drošajiem horkrusta iznīcināšanas veidiem.

— Kas? Tā saduršana ar baziliska zobu? — jautāja Harijs.

— Ak, labi, tad mums gan ir paveicies ar tik milzīgiem bazilisku zobu krājumiem,— teica Rons. — Es jau domāju, ko mēs taisāmies ar tiem darīt.

— Tam nav jābūt baziliska zobam,— pacietīgi teica Hermione. — Tam jābūt kaut kam tik ļoti kaitīgam, lai horkrusts sevi nevarētu atjaunot. Baziliska indei ir tikai viens pretlīdzeklis, un tas ir neiedomājami rets...

— ... fēniksa asaras,— sacīja Harijs pamājot.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:34
Raksts #8


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 7. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Jūnija Samāra ===


Viņš gāja pa kalnainu ceļu rīta blāzmas zilajā gaismā. Tālumā dūmakā tīts atradās mazs ciemats. Vai viņa meklētais vīrs atradās tur, vīrs, kas viņam bija tik ļoti vajadzīgs, ka viņš nespēja domāt ne par ko citu, vīrs, kurš glabāja atbildes visām viņa problēmām?

— Ei, mosties!

Harijs atvēra acis. Viņš atkal gulēja saliekamajā gultā Rona noplukušajā bēniņu istabā. Saule vēl nebija uzlēkusi, un istaba tinās ēnās. Pumperniķelis gulēja, paslē```` galvu zem sīciņā spārna. Harijs juta dzelšanu rētā.

— Tu miegā murmināji.

— Tiešām?

— Jā. "Gregorovičs." Tu nepārtraukti atkārtoji: "Gregorovičs."

Harijs nebija uzlicis brilles, un Rona seja izskatījās mazliet izplūdusi.

— Kas ir Gregorovičs?

— Es nezinu. Tu taču to teici.

Harijs paberzēja pieri un domāja. Šis vārds likās dzirdēts, taču Harijs nespēja atcerēties, kur.

— Man liekas, ka Voldemorts viņu meklē.

— Nabaga čalis,— Rons teica.

Harijs piecēlās sēdus, joprojām berzēdams rētu. Viņš bija pilnībā pamodies. Viņš centās atcerēties, ko tieši bija redzējis sapnī, bet vienīgais, kas atausa atmiņā, bija kalnains apvārsnis un dziļā ielejā paslēpta ciemata aprises.

— Man liekas, ka viņš ir ārzemēs.

— Kas, Gregorovičs?

— Voldemorts. Es domāju, ka viņš ir ārzemēs un meklē Gregoroviču. Tā vieta neizskatījās pēc Lielbritānijas.

— Tu atkal biji viņa prātā?

Rons izklausījās noraizējies.

— Izdari man pakalpojumu un nesaki Hermionei,— Harijs sacīja. — Viņa grib, lai es pārstāju miegā redzēt visas tās lietas...

Viņš palūkojās uz Pumperniķeļa būri, domādams... Kāpēc vārds "Gregorovičs" likās pazīstams?

— Es domāju,— viņš lēni iesāka, — tam ir kāds sakars ar kalambolu. Tur ir kāda sakarība, bet... es nevaru izdomāt, kāda.

— Ar kalambolu? — Rons pārvaicāja. — Esi drošs, ka nedomā par Gorgoviču?

— Ko?

— Dragomirs Gorgovičs, dzinējs, pārcelts uz "Čadlijas Lielgabaliem" par rekordlielu samaksu pirms diviem gadiem. Viņam pieder sezonas rekords iemesto sviedeņu ziņā.

— Nē,— atbildēja Harijs. — Es pavisam noteikti nedomāju Gorgoviču.

— Es arī cenšos nedomāt,— Rons sacīja. — Starp citu, daudz laimes dzimšanas dienā.

— Pareizi! Biju aizmirsis! Man ir septiņpadsmit!

Harijs paķēra savu zizli, kas atradās blakus viņa saliekamajai gultai, notēmēja uz galdu, kur bija atstājis brilles un teica: — Šurpum brilles! — Lai gan tās atradās tikai kādas pēdas attālumā, redzēt tās lidojam bija kaut kas sajūsminošs. Vismaz, kamēr brilles netrāpīja Harijam pa aci.

— Tieši mērķī,— Rons nosprauslojās.

Līksmojot par atbrīvošanos no sekošanas, Harijs lika Rona mantām lidot viscaur istabai, pamodinot un satraucot Pumperniķeli. Vēl Harijs mēģināja sasiet savu sporta kurpju auklas ar maģijas palīdzību (gala rezultāta atsiešana aizņēma pāris minūtes) un, tīra prieka pēc, pārvērta "Čadlijas Lielgabalu" oranžās drēbes uz Rona plakātiem koši zilas.


=== Tulkojis: Marvolo Kedavra ===


Viņi visi skatījās uz Vīzlija kundzes pusi. Viņa centās runāt ar madāmu Delakūru, vienlaikus atkārtoti lūkodamās uz vārtiem.

— Es domāju, labāk sāksim bez Artūra,— pēc kāda brīža viņa sauca ārā uz dārzu. — Viņš noteikti ir aizkavēts dar... vai!

Viņi visi to ieraudzīja vienlaicīgi: gaismas apveids lidoja pāri pagalmam uz galda pusi, kur tas pārveidojās spožā zebiekstē, kas stāvēja uz pakaļkājām un runāja Vīzlija kunga balsī.

— Ar mani kopā nāk Burvestību ministrs.

Aizstāvis izzuda tukšā gaisā, atstājot Flēras ģimeni, izbrīnā lūkodamies uz vietu, kur tas pagaisa.

— Mums te nevajadzētu būt,— uzreiz teica Vilksons. — Harij... piedod... es paskaidrošu citā reizē...

Viņš satvēra Tonksas plaukstas locītavu, vilkdams viņu sev līdzi; viņi sasniedza žogu, pārkāpa tam pāri un pazuda. Vīzlija kundze izskatījās apjukusi.

— Ministrs... bet kāpēc...? Es nesaprotu...

Tomēr nebija laika, lai šo jautājumu apspriestu; pēc mirkļa no zila gaisa pie vārtiem bija parādījies Vīzlija kungs, kuram kompāniju sastādīja Rufuss Skrimžūrs – uzreiz atpazīstams pēc viņa sirmo matu krēpēm.

Abi jaunatnācēji soļoja uz dārzu un laternas apgaismoto galdu, pie kura visi sēdēja klusumā, vērodami viņus tuvojamies. Kolīdz Skrimžūrs nonāca laternas gaismas rādiusā, Harijs ievēroja, ka viņš izskatās daudz vecāks, nekā viņu pēdējā tikšanās reizē – izdēdējis un drūms.

— Atvainojos par traucējumu,— teica Skrimžūrs, klibodams uz galda galu. — It īpaši, jo redzu, ka esmu nelūgts ieradies uz svinībām.

Kādu brīdi viņa acis uzkavējās pie milzīgās zibšņa tortes.

— Novēlu jums vēl daudz priecīgu dzimšanas dienu!

— Paldies,— atbildēja Harijs.

— Man vajag ar jums parunāt,— Skrimžūrs turpināja. — Kā arī ar Ronalda Vīzlija kungu un Hermiones Greindžeras jaunkundzi.

— Ar mums? — pārsteigts teica Rons. — Kāpēc ar mums?

— To es jums pateikšu, kad mēs būsim kādā noslēgtākā vietā,— teica Skrimžūrs. — Vai šeit ir tāda vieta? — viņš pieprasīja Vīzlija kungam.

— Jā, protams,— teica Vīzlika kungs, kurš acīmredzami nervozēja. — Am, dzīvojamā istaba, jūs varētu izmantot to.

— Jūs varētu parādīt ceļu,— Skrimžūrs teica Ronam. — Jūsu kompānija mums nebūs nepieciešama, Artūr.


=== Tulkojusi: helbaffy ===


— Dumidors nomira vairāk kā mēnesi atpakaļ. Kāpēc vajadzēja tik ilgi gaidīt, lai atdotu to, ko viņš mums atstāja?

— Vai tad tas nav pašsaprotami? — teica Hermione, pirms Skrimžūrs varēja atbildēt. — Viņi gribēja izpētīt to, ko viņš mums atstāja. Jums nebija nekādu tiesību to darīt! — viņa drebošā balsī teica.

— Man bija visas tiesības,— nobeidzoši teica Skrimžūrs. — Dekrēts par attaisnojamu konfiskāciju dod Ministrijai pilnvaras konfiscēt testamenta saturu...

— Tas likums tika radīts, lai apturētu burvjus nodot tālāk tumšos artefaktus,— teica Hermione,— un Ministrijai ir jābūt pārliecinošiem pierādījumiem, ka aizgājēja mantas ir pretlikumīgas, pirms tās konfiscē! Vai jūs sakāt man, ka jūs domājāt, ka Dumidors centās mums nodot kaut ko nolādētu?

— Vai jūs plānojat turpināt karjeru Maģiskā likumā, Grendžeras jaunkundz? — jautāja Skrimžūrs.

— Nē, neplānoju,— atbildēja Hermione. — Es ceru izdarīt ko labu pasaulē!

Rons sāka smieties. Skrimžūra acis uz mirkli pievērsās viņam, līdz Harijs ierunājās.

— Tad kāpēc jūs nolēmāt atdot mums mūsu lietas atpakaļ? Nevarat iedomāties iemeslu, lai paturētu tās?

— Nē, tas būs tādēļ, ka trīsdesmit viena diena ir galā,— Hermione uzreiz atbildēja. — Viņi nevar turēt priekšmetus ilgāk par to, ja vien viņi var pierādīt, ka tie ir bīstami. Taisnība?

— Vai jūs teiktu, ka bijāt tuvs Dumidoram, Ronald? — jautāja Skrimžūrs, ignorējot Hermioni. Rons izskatījās izbijies.

— Es? Ne-ne gluži... Tas vienmēr bija Harijs, kurš...

Rons paskatījās apkārt uz Hariju un Hermioni, un ieraudzīja, ka Hermione raida viņam pārstāj-runāt-tagad! veida skatienu, bet ļaunums jau bija nodarīts: Skrimžūrs izskatījāt tā, it kā viņš būtu dzirdējis tieši to, ko gaidīja un gribēja dzirdēt. Viņš metās virsū kā putns uz laupījumu, kad dzirdēja Rona atbildi.

— Ja jau jūs nebijāt ļoti tuvs Dumidoram, tad kā jūs izskaidrojat to, ka viņš atcerējās jūs savā testamentā? Viņš izdarīja izcili nedaudz personīgu novēlējumu.
Lielākā daļa viņa piederumu – Viņa privātā bibliotēka, viņa maģiskie instrumenti un citas personiskās mantas – tika atstās Cūkkārpai. Kā jūs domājat, kāpēc jūs esat izņēmums?

— Es... nezinu,— teica Rons. — Es... kad es teicu, ka nebijām tuvi... es domāju, man liekas, ka es viņam patiku...


=== Tulkojis: hram ===


— Ko viņš vēlējās? — vaicāja misters Vīzlijs, skatoties te uz Hariju, te Ronu un Hermioni, kamēr atgriezās Vīzlija kundze.

— Atdot to, ko Dumidors bija mums novēlējis,— atteica Harijs. — Viņi tikai tagad izpilda viņa testamentu.

Ārā, dārzā pie pusdienu galda, trīs Skrimžūra atstātās lietas klejoja no rokas rokā. Visi bija izbrīnīti par Deluminatoru un Bīdla Barda stāstiem un satriekti par faktu, ka Skrimžūrs atteicies atdot zobenu, bet neviens no viņiem nevarēja rast nekādu izskaidrojumu, kādēļ Dumidoram būtu vajadzējis novēlēt Harijam veco zibsni. Kamēr misters Vīzlijs jau trešo vai ceturto reizi izmēģināja Deluminatoru, misis Vīzlija nedroši sacīja:

— Harij, dārgais, visi ir briesmīgi izsalkuši, bet mēs negribējām sākt bez jums... Varbūt tagad klāt galdu?

Viņi papusdienoja visai ātri, un tad, pēc nedaudz sasteigta "Daudz baltu dieniņu" un vairākiem kūkas gabaliem, pasēdēšana bija beigusies. Hagridam, kurš nākamajā dienā bija ielūgts uz kāzām, bet bija pārāk milzīgs, lai nakšņotu pārpildītajos Midzeņos, nācās uzsliet telti tuvējā klajumā.

— Tiekamies augšstāvā,— Harijs nočukstēja Hermionei, kad viņi palīdzēja Vīzlija kundzei atgriezt dārzu tā sākotnējā izskatā. — Pēc tam, kad visi būs devušies pie miera.

Augšā bēniņos Rons darbojās ap savu Deluminatoru, un Harijs piepildīja Hagrida ēzeļādas maku – nevis ar zeltu, bet gan lietām, kuras viņš vērtēja visaugstāk; lai arī cik šķietami nederīgas dažas no tām bija: Laupītāju karte, Siriusa apburtā spoguļa lauska un R.A.B. medaljons. Viņš cieši aizsēja maku un pakāra to kaklā, tad, turot rokā veco zibsni un vērojot tā vājos spārnu vēzienus, apsēdās. Visbeidzot Hermione pavēra durvis un uz pirkstu galiem ieslīdēja istabā.

— Slāpētum, — viņa nočukstēja, pavicinot zizli kāpju virzienā.

— Man šķita, ka tu šo burvestību neatzīsti, — sacīja Rons.

— Laiki mainās,— noteica Hermione. — Nu, parādi mums Deluminatoru!

Rons uzreiz paklausīja. Viņš to pacēla sev priekšā un noklikšķināja. Vienīgā viņu aizdegtā lampa acumirklī izdzisa.

— Lieta tāda,— tumsā čukstēja Hermione, — ka to pašu mēs varētu dabūt gatavu ar Peruāņu Tumsas pulveri.

Līdz ar mazu klikšķi no lampas atšķirtā gaismas bumba uzlidoja atpakaļ jaunizgaismotajos griestos.

— Tāpat forši,— kā aizsargājoties attrauca Rons. — Un, kā jau viņi sacīja, Dumidors to izveidojis pats!

— Es zinu, bet skaidrs, ka viņš nebūtu iekļāvis tevi savā testamentā tikai tāpēc, lai palīdzētu mums izslēgt gaismas!

— Tev šķiet, viņš zināja, ka ministrija konfiscēs viņa mantojumu un pārmeklēs visu, ko viņš mums atstājis? — Harijs jautāja.

— Nenoliedzami,— atbildēja Hermione. — Testamentā viņš nedrīkstēja atklāt, kādēļ novēlējis mums tieši šīs lietas, bet tas tomēr neizskaidro...

— ... kādēļ viņš mums nedeva kādu mājienu, kamēr vēl bija dzīvs? — vaicāja Rons.

— Nu, tieši tā, — atteica Hermione, pāršķirstot Bīdla Barda stāstus. — Ja šīs lietas bija tik svarīgas, lai tiktu nodotas tieši zem ministrijas degungala, tev nešķiet, ka viņš būtu ļāvis mums uzzināt, kāpēc... Ja vien tas viņam nešķita acīm redzami?

— Tādā gadījumā viņš kļūdījās, ne? — noteica Rons. — Vienmēr esmu teicis, ka viņš bija ķerts. Ģeniāls un tādā garā, bet jucis. Un kāda joda pēc viņš atstāja Harijam to veco zibsni?

— Nav ne jausmas,— atteica Hermione. — Kad Skrimžūrs lika tev to satvert, Harij, es biju pārliecināta, ka kaut kas notiks.

— Nu, jā, — teica Harijs; satverot zibsni, viņa pulss paātrinājās. — Bet Skrimžūra klātbūtnē jau es arī īpaši necentos, vai ne?

— Kā tu to domā?

— Zibsnis, ko es notvēru savā pirmajā kalambola mačā? — noteica Harijs. — Vai tad tu neatceries?

Hermione izskatījās vienkārši apstulbusi. Rons savukārt noelsās, lūkojoties no Harija uz zibsni un atpakaļ, līdz atguva balsi.

— Toreiz tu to gandrīs noriji!

— Tieši tā,— atbildēja Harijs, un, sirdij strauji sitoties, viņš piespieda lūpas pie zibšņa.

Tas neatvērās. Viņā uzausa neapmierinātība un rūgta vilšanās: viņš nolaida zeltīto bumbiņu, bet tad Hermione izsaucās.

— Uzraksts! Uz tā ir uzraksts!

Izbrīnā un satraukumā viņš gandrīz palaida vaļā zibsni. Hermionei bija taisnība. Uz gludās zelta virsmas vietā, kur pirms pāris sekundēm bija bijis viens vienīgs tukšums, tievā, ieslīpā rokrakstā, ko Harijs pazina kā Dumidora, bija iegravēti trīs vārdi.

Es atveros nobeigumā.

Uzraksts atkal izgaisa, tikko viņš bija to knapi izlasījis.
— "Es atveros nobeigumā..." Kas ar to domāts?

Rons un Hermione izbrīnā nošūpoja galvas.

— Es atveros nobeigumā... Nobeigumā... Es atveros nobeigumā...

Bet, lai arī cik bieži viņi dažnedažādās intonācijās atkārtoja šos vārdus, tā arī neizdevās atklāt jelkādu uzraksta nozīmi.

— Un zobens,— galu galā noteica Rons, kad viņi beidzot bija atmetuši mēģinājumus uzzināt zibšņa gravīras jēgu. — Kādēļ viņš vēlējās, lai Harijam būtu zobens?

— Un kādēļ viņš man to vienkārši nepateica? — Harijs klusi novilka. — Tas bija tur, tieši tur, pie viņa kabineta sienas, visu mūsu pagājušā gada sarunu laikā. Ja jau Dumidors gribēja, lai man tas piederētu, kādēļ viņš man toreiz to vienkārši neiedeva?

Harijs jutās tā, it kā sēdētu eksāmenā un censtos atbildēt uz jautājumu, kura atbildei it kā būtu jābūt zināmai, bet viņa prāts bija lēns un neatsaucīgs. Vai pagājušā gada sarunās ar Dumidoru viņš kaut ko bija palaidis garām? Vai viņam vajadzētu zināt, ko tas viss nozīmē? Vai Dumidors bija gaidījis, ka viņš sapratīs?

— Un par šo grāmatu... — sacīja Hermione. — Bīdla Barda stāsti... Nekad par tiem neesmu pat dzirdējusi!

— Tu nekad neesi dzirdējusi par Bīdla Barda stāstiem? — neticīgi vaicāja Rons. — Tu taču joko, vai ne?

— Nē, nejokoju! — pārsteigta atbildēja Hermione. — Tātad tu par tiem zini?

— Protams, ka zinu!

Harijs uzjautrināts paraudzījās augšup. Bija neticami, ka Rons lasījis grāmatu, par kuru Hermione pat nebija dzirdējusi. Bet Rons bija apjucis par viņu pārsteigumu.

— Nu, taču, izbeidziet! Visas vecās bērnu pasakas taču ir Bīdla, vai tad ne? Skaidrās laimes avots... Burvis un katls-spriņģotājs... Tusīgā Trusīgā un viņas klukstošā kāja...

— Atvaino... — ieķiķinājās Hermione. — Kas bija tas pēdējais?

— Nu taču! — izsaucās Rons, neticīgi skatīdamies uz Hariju un Hermioni. — Nevar būt, ka jūs neesat dzirdējuši par Tusīgo Trusīgo...

— Ron, tu taču ļoti labi zini, ka mēs ar Hariju esam uzauguši pie vientiešiem! — sacīja Hermione. — Bērnībā mēs tādus stāstus neesam dzirdējuši. Mēs klausījāmies Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus un Pelnrušķīti...

— Tā ir kaut kāda slimība? — vaicāja Rons.

— Tātad tās ir bērnu pasaciņas? — vaicāja Hermione, atkal noliecoties pār rūnām.

— Jā, — domīgi novilka Rons,— tas ir, tā, zināt, saka, ka visi vecie stāsti nāk no Bīdla. Es nezinu, kādi tie ir oriģinālā.

— Bet es nesaprotu, kādēļ Dumidoram šķita, ka man tie jāizlasa?

Lejas stāvā kaut kas nočīkstēja.

— Droši vien tikai Čārlijs, tagad, kad mamma guļ, ložņā apkārt, grib ataudzēt matus,— nervozi sacīja Rons.

— Lai arī kā, mums vajadzētu likties gultās,— nočukstēja Hermione. — Negribētos rīt aizgulēties.

— Jā,— piekrita Rons. — Cietsirdīga trīskārša slepkavība, ko izdarījusi līgavaiņa māte, uz kāzām varētu mest nelielu ēnu. Es izslēgšu gaismas.

Un, kad Hermione atstāja istabu, viņš vēlreiz noklikšķināja Deluminatoru.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:34
Raksts #9


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 8. nodaļa =======


=== Tulkojis: spoon ===


Viņš ievadīja bariņu burvju lielajā teltī, kad piesteidzās Luna.

— Sveiks, Harij! — viņa teica.

— Em... mans vārds ir Bārnijs, — apmulsināts atbildēja Harijs.

— O, vai tu esi mainījis arī to? — viņa sparīgi jautāja.

— Kā tu zināji...?

— Ah, vienkārši tava uzvedība, — viņa teica.

Gluži kā viņas tēvs Luna bija uzvilkusi gaiši dzeltenu mantiju, kuru viņa papildināja ar lielu saulespuķi matos. Tiklīdz tiki pāri tā visa košumam, vispārējais iespaids bija visnotaļ patīkams. Vismaz te nebija redīsu, kas karātos viņas ausīs.

Ksenofiliuss, kas bija iegrimis sarunā ar paziņu, nebija ievērojis vārdu apmaiņu starp Lunu un Hariju. Atvadoties no burvja, viņš pievērsās meitai, kas pacēla pirkstu un teica: — Tētiņ, skaties – viens no rūķiem man patiešām iekoda!

— Cik brīnišķīgi! Rūķu siekalas ir kolosāli labvēlīgas! — sacīja Mīlaba kungs, satverot Lunas izstiepto pirkstu un pētot asiņojošās koduma pēdas. — Luna, mana mīļā, ja tevī šodien dīgst kāds talants – iespējams, negaidīta vēlēšanās dziedāt operu vai deklamēt ūdensļaužu mēlē – neapspied to! Iespējams tevi ir apdāvinājuši Ģērnumbli.

Rons, ejot garām pretējā virzienā, skaļi iespurdzās.

— Rons var smieties, — rāmi noteica Luna, kad Harijs pavadīja viņu un Ksenofiliu uz viņu vietām, — bet mans tēvs ir veicis daudz pētījumus par Ģērnumblu maģiju.

— Patiešām? — bilda Harijs, kas jau sen bija nolēmis neapstrīdēt Lunas vai viņas tēva savdabīgos uzskatus. — Vai tu esi pārliecināta, ka negribi neko uzlikt uz koduma vietas?

— Ah, viss kārtībā — apgalvoja Luna, sūkājot savu pirkstu sapņainā manierē un lūkojoties uz Hariju augšup un lejup — Tu izskaties elegants. Es teicu tētiņam, ka vairums cilvēku visticamāk vilks svētku mantijas, bet viņš tic, ka kāzās jāvelk saules krāsas, veiksmei, zinies!


=== Tulkojis: kreevy ===


Viņi tik ļoti smējās, ka nemaz nepamanīja vēlīno viesi, tumšmatainu jaunu vīrieti ar platu, līku degunu un šaurām, melnām uzacīm, kurš ņēma ārā savu ielūgumu, lai dotu to Ronam, un teica, skatīdamies uz Hermioni: — Tu izskaties brīnišķīgi!

— Viktor! — viņa satrūkās un nometa savu mazo, izrotāto somiņu, saceļot skaļu troksni, kurš bija diezgan neproporcionāls somas nelielajam izmēram. Tad viņa sarkstot pagrāba savu somu, teikdama: — Es nezināju, ka arī tu... Šausmas... Ir jauki tevi te... Kā tev klājas?

Rona ausis atkal kļuva gaiši sarkanas. Pēc acu uzmetiena Kruma ielūgumam, kurā viņš neticēja nevienam vārdam, Rons pārāk skaļā balsī jautāja: — Kā tas nākas, ka tu arī esi šeit?

— Flēra mani uzaicināja, — paceļot uzacis, Krums atbildēja.

Harijs, kuram nebija nekādu iebildumu pret Krumu, sasveicinājās ar viņu, un, sajuzdams, ka būtu apdomīgi aizvest Krumu tālāk no Rona, ierosināja viņam parādīt viņa sēdvietu.

— Tavs draugs nav diez ko apmierināts, redzot mani te, — teica Krums, ieejot iekšā izrotātajā teltī, — vai varbūt viņš tev ir radinieks? — viņš piemetināja, uzmetot skatienu Harija sarkanajiem, sprogainajiem matiem.

— Brālēns, — Harija atbildēja, bet Krums vairs neklausījās. Viņa ierašanās "Midzeņos" bija radījusi kņadu, īpaši sirellu brālēnu un māsīcu starpā. Krums tomēr bija slavens kalambola spēlētājs. Un, kamēr cilvēki mocījās, lai tikai labāk viņu ieraudzītu, Rons, Hermione, Freds un Džordžs ātri nāca cauri ejai, tuvojoties Harijam!

— Laiks sēsties, — Freds teica Harijam, — vai arī līgava mūs samīs!

Harijs, Rons un Hermione ieņēma savas vietas otrajā rindā, tieši aiz Freda un Džordža. Hermione izskatījās mazliet nosarkusi, un arī Rona ausis vēl joprojām bija spilgti sarkanas. Mirkli vēlāk viņš nomurmināja Harijam: — Vai tu redzēji – viņš ir uzaudzējis mazu, stulbu bārdiņu?

Harijs neuzticoši noņurdēja.


=== Tulkojusi: Subjektiņš ===


— Mister Dodž, es esmu Harijs Poters.

Dodžs noelsās.

— Manu mīļo zēn! Artūrs teica man, ka tu esi te, maskējies... Esmu tik iepreicināts, tik pagodināts!

Trīsēdams nervozā uztraukumā, Dodžs ielēja Harijam kausu šampanieša.

— Es domāju jums rakstīt,— viņš čukstēja, — pēc Dumidora... šoks... un tev, esmu pārliecināts...

Dodža mazās acis pēkšņi piepildījās ar asarām.

— Es redzēju nekrologu, ko jūs rakstījāt "Dienas Pareģī",— Harijs sacīja. — Es neiedomājos, ka jūs pazīstat profesoru Dumidoru tik labi.

— Tik labi cik pārējie,— teica Dodžs, noslaukot asaras ar salveti. "Protams, es pazinu viņu visilgāk, ja neskaita Aberfortu – kaut kā cilvēki nekad neievēro Aberfortu.

— Runājot par "Dienas Pareģi"... Es nezinu vai jūs redzējāt, mister Dodž...?

— O, lūdzu sauc mani par Elfiasu, dārgo zēn.

— Elfias, es nezinu vai jūs redzējāt interviju, ko Rita Knisle sniedza par Dumidoru?

Dodža seja kļuva sarkana no dusmām.

— O jā, Harij, es to redzēju. Tā sieviete, vai plēsoņa varētu būt daudz tiešāks apzīmējums, kategoriski uzstāja, lai runāju ar viņu. Man kauns teikt, ka kļuvu diezgan rupjš, nosaucot viņu par nejauku foreli, kā rezultātā, kā jau būsiet redzējis, nomelnots mans veselais saprāts.

— Nu, tajā intervijā,— Harijs turpināja, — Rita Knisle deva mājienu, ka profesors Dumidors bija saistīts ar Tumšajām zintīm, kad bija jauns.

— Netici nevienam vārdam no tā! — Dodžs atteica. — Nevienam vārdam, Harij! Lai nekas neaptraipa tavas atmiņas par Baltusu Dumidoru!

Harijs paskatījās Dodža nopietnajā, sāpinātajā sejā un jutās nevis nomierināmies, bet vīlies. Vai tiešām Dodžs domāja, tas ir tik viegli, ka Harijs var vienkārši izvēlēties neticēt? Vai Dodžs nesaprata Harija vajadzību būt drošam, zināt visu?

Iespējams, Dodžs nojauta Harija jūtas, jo viņš izskatījās nobažījies, un turpināja: — Harij, Rita Knisle ir drausmīga...
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:34
Raksts #10


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 9. nodaļa =======


=== Tulkojusi: positiv denken ===


Viss šķita dūmakains, Harijs un Hermione lēni pielēca kājās un ķēra pēc saviem zižļiem. Vairums cilvēku tikai tagad bija aptvēruši, ka ir noticis kaut kas dīvains; galvas joprojām bija pagrieztas virzienā, kurā bija izgaisis sudraba kaķis. Klusums izplatījās ārpusē stindzinošiem viļņiem no vietas, kur bija nolaidies Aizstāvis. Tad kāds spalgi iekliedzās.

Harijs un Hermione iemetās panikas pārņemtajā pūlī. Viesi rāvās uz visām pusēm; daudzi teleportējās; aizsardzības burvestība ap Midzeņiem bija lauzta.

— Ron! — Hermione kliedza. — Ron, kur tu esi?

Kad viņi lauza savu ceļu šķērsām deju placim, Harijs redzēja pūlī uzrodamies apmetņos un maskās tērptas figūras; tad viņš ieraudzīja Vilksonu un Tonksu, viņu zižļus paceltus, un dzirdēja abus kliedzam Sargum! – kliedzienus, kas atbalsojās no visām pusēm...

— Ron! Ron! — Hermione sauca, pa pusei šņukstot, kamēr viņa un Harijs tika grūstīti no pārbiedēto viesu puses: Harijs sagrāba viņas roku, lai pārliecinātos, ka viņi nav izšķirti, kad nošvīkstēja gaismas svītra pāri viņu galvām, vai nu aizsardzības burvestība vai kaut kas vairāk draudīgs, ko viņi nepazina...

Un tad Rons bija tepat. Viņš cieši ieķērās Hermiones brīvajā rokā, un Harijs sajuta viņas pagriešanos uz vietas; redze un skaņa bija izgaisuši, kad tumsa iespiedās viņā; viss, ko viņš varēja just, bija Hermiones roka, kad viņi tika spiesti caur telpu un laiku, prom no Midzeņiem, prom no pēkšņi uzbrukušajiem nāvēžiem, prom, iespējams, no paša Voldemorta...

— Kur mēs esam? — teica Rona balss.

Harijs atvēra savas acis. Kādu mirkli viņš nodomāja, ka viņi vispār nav pametuši kāzas: viņi joprojām bija cilvēku ieskauti.

— Tutenhamona laukuma iela,— noelsās Hermione. — Ejam, tikai ejam, mums jāatrod kaut kur, kur jums pārģērbties.

Harijs darīja kā viņa lika. Viņi pa pusei gāja, pa pusei skrēja pa plato, tumšo ielu, kur drūzmējās vēlas nakts klīstošie un kura bija slēgtu veikalu ieskauta, pāri viņiem mirgoja zvaigznes. Divstāvīgais autobuss aizdārdēja garām, un uz viņiem draiski noskatījās priecīgi krogus-gājēji, kad viņi tiem gāja garām; Harijs un Rons joprojām valkāja apmetņus.

— Hermion, mums nav nekā, ko pārģērbt,— Rons teica viņai, kad jauna sieviete gandrīz pārsprāga, smejoties savus aizsmakušos smieklus, viņu ieraudzīdama.

— Kāpēc gan es nepārliecinājos vai man līdzi ir Paslēpnis? — teica Harijs, iekšēji nolamājot sevi par paša muļķību. — Visu pagājušo gadu es to nēsāju sev līdzi un...

— Viss kārtībā, man ir Paslēpnis, man ir arī drēbes jums abiem,— teica Hermione. — Tikai centieties uzvesties dabīgi līdz tam, kamēr tas notiks.

Viņa ieveda viņus sānielā, tad ēnainas alejas patvērumā.

— Kad tu teici, ka mums ir Paslēpnis un drēbes...— teica Harijs, sarauktu pieri paskatoties uz Hermioni, kura nenesa neko citu, izņemot savu mazo, ar pērlītēm rotāto rokassomiņu, kuru viņa tieši šobrīd pārmeklēja.

— Jā, tās ir te,— teica Hermione, un Harijam un Ronam par galīgu pārsteigumu viņa izņēma ārā divus džinsu pārus, sporta kreklu, dažas sarkanbrūnas zeķes un, visbeidzot, sudraboto Paslēpni.

— Kā, pie velna...

— Neatklājamā izplešanās burvestība,— pateica Hermione. — Sarežģīti, bet es domāju, es to esmu izdarījusi labi; lai vai kā, es centos apgādāt mūs ar visu, kas mums nepieciešams. — Viņa nedaudz sakratīja trauslā izskata somu, un tas atbalsojās kā kravas nodalījumā – it kā iekšpusē ripotu daži smagi priekšmeti. — Ai, sasodīts, tām jābūt grāmatām,— viņa teica, ielūkojoties iekšpusē, — un es tās visas biju sakrāvusi kaudzēs pēc tēmām... Nu labi... Harij, tu labāk ņem Paslēpni. Ron, pasteidzies un pārvelc...

— Kad tu to visu izdarīji? — Harijs jautāja, kamēr Rons vilka nost savas drēbes.

— Es jau tev stāstīju Midzeņos, es pakoju lietas jau dienām, kā zini, ja gadījumā mums vajadzētu ātri doties prom. Es kārtoju tavu mugursomu šorīt, Harij, pēc tam, kad tu izmainījies, un ieliku to te... Man bija tikai sajūta...

— Tu esi apbrīnojama, patiešām,— teica Rons, pasniedzot drēbju murskuli.

— Paldies,— teica Hermione, izspiežot mazu smaidiņu, saspiezdama drēbes somā. — Lūdzu, Harij, uzvelc to Paslēpni!


=== Tulkojusi: gremlins ===


— Nav svarīgi kā viņus sauc! — Hermione nedaudz histēriski iesaucās. — Kā viņi mūs atrada? Ko mēs darīsim?

Kaut kādā veidā viņas panika šķita noskaidrojam Harija apziņu.

— Aizslēdz durvis,— viņš viņai teica. — Un, Ron, izslēdz gaismas.

Viņš palūkojās lejup uz paralizēto Dolohovu, ātri domājot, kamēr noklikšķēja slēdzene un Rons izmantoja Izslēdzi, lai atstātu kafejnīcu tumsā. Harijs varēja dzirdēt, kā vīrietis, kas bija pirms tam ņirgājies par Hermioni, kliedza uz citu meiteni no attāluma.

— Ko mēs ar viņiem darīsim? — Rons cauri tumsai čukstēja Harijam. Tad vēl klusāk piebilda: — Nogalināsim viņus? Viņi nogalinātu mūs. Viņiem tikko bija laba iespēja.

Hermione nodrebinājās un paspēra soli atpakaļ. Harijs pakratīja galvu.

— Mums tikai vajag izdzēst viņu atmiņas,— Harijs teica. — Tā būs labāk, tas novedīs viņus no pēdām. Ja mēs nogalinātu viņus, tad būtu acīmredzams, ka esam bijuši šeit.

— Tu esi boss,— teica Rons, izklausoties pamatīgi atvieglots. — Bet es nekad neesmu izpildījis atmiņas burvestību.

— Tāpat arī es,— teica Hermione. — Bet es zinu teoriju.

Viņa ievilka dziļu un mierīgu elpu, tad notēmēja ar zizli pret Dolohova pieri un izsaucās: — Obliviate!

Mirklī Dolohova acis kļuva neizteiksmīgas un sapņainas.

— Izcili,— Harijs noteica, uzplikšķinot viņai pa muguru. — Parūpējies par otru un viesmīli, kamēr mēs ar Ronu uzkopsim.\

— Uzkopsim? — pārjautāja Rons, palūkojoties apkārt uz daļēji iznīcināto kafejnīcu. — Kāpēc?

— Vai tu nedomā, ka viņi varētu sākt prātot, kas ir noticis, ja pamodīsies un atklās, ka atrodas vietā, kas izskatās kā tikko bombardēta?

— Ak, pareizi, jā...

Rons brīdi cīnījās, pirms viņam izdevās izvilkt zizli no kabatas.

— Nav brīnums, ka es to nevaru izvilkt. Hermione, tu esi paņēmusi manus vecos džinsus. Tie ir šauri.

— Ak, man tik ļoti žēl,— Hermione nošņācās un, kad viņa vilka viesmīli prom no logiem, Harijs dzirdēja viņu nomurminām ieteikumu, kur vēl Rons varētu iebāzt savu zizli.

Kad kafejnīca bija atjaunota tās sākotnējā stāvoklī, viņi aizvilka nāvēžus atpakaļ viņu vietā un nostādināja ar seju vienam pret otru.

— Bet kā viņu mūs atrada? — Hermione jautāja, lūkojoties no viena kūtrā vīra uz otru. — Kā viņi zināja, kur mēs esam?

Viņa pagriezās pret Hariju.

— Tu... tu nedomā, ka tev vēl arvien varētu būt atsaite, vai ne, Harij?

— Viņam nevar būt,— Rons teica. — Atsaite salūzt septiņpadsmit gados, tas ir burvju likums. To nevar uzlikt pieaugušajiem.

— Tik tālu, cik tu zini,— iebilda Hermione. — Ja nu nāvēži ir atraduši veidu, kā to uzlikt septiņpadsmit gadus vecam?

— Bet Harijs nav bijis neviena nāvēža tuvumā pēdējās divdesmit četras stundas. Kurš gan varēja viņam uzlikt Atsaiti?

Hermione neatbildēja. Harijs jutās aptraipīts un bojāts. Vai tiešām tā nāvēži atrada viņus?

— Ja es nevaru izmantot maģiju, un jūs nevarat izmantot maģiju man līdzās, neatklājot mūsu pozīcijas... — viņš sāka.

— Mēs nesadalīsimies! — Hermione stingri noteica.

— Mums vajag drošu vietu, kur noslēpties,— teica Rons. — Dod mums laiku pārdomāt lietas.

— Drūmkakte,— bilda Harijs.


=== Tulkojusi: Hula ===


Pārējie abi blenza.

— Nekļūsti smieklīgs, Harij, Strups var tur iekļūt!

— Rona tētis teica, ka viņi esot uzlikuši lāstus pret viņu; un, pat ja tie nav nostrādājuši,— viņš turpināja, kad Hermione sāka strīdēties, — nu un? Es zvēru, nekas man nepatiktu labāk kā satikt Strupu!

— Bet...

— Hermione, kur tad vēl? Tā ir labākā iespēja, kas mums ir. Strups ir vienīgais nāvēdis. Ja man vēl joprojām ir izsekošanas lāsts, viņu pūļi sekos mums, vienalga, kur mēs arī ietu.

Viņa nevarēja strīdēties, lai gan izskatījās, ka labprāt to darītu. Kamēr viņa slēdza ciet kafejnīcas durvis, Rons klikšķināja Deluminatoru, lai izdzēstu kafejnīcas gaismas. Tad, kad Harijs bija aizskaitījis līdz trīs, viņi pagrieza burvestības pret viņu trim upuriem, un, pirms viesmīle vai kāds no nāvēžiem varēja izdarīt ko vairāk par miegainu izkustēšanos, Harijs, Rons un Hermione atkal bija nekavējoties izlocījušies un pazuduši blīvajā tumsā.

Pēc dažām sekundēm Harija plaušas pateicīgi izpletās un viņš atvēra acis: nu viņi stāvēja labi pazīstama un nekopta skvēra vidū. Garas, sagruvušas mājas lūkojās uz viņiem no visām pusēm. Divpadsmitais numurs bija viņiem redzams, jo par tā eksistenci viņiem bija pateicis Dumidors, slepensargs, un viņi traucās uz to, kontrolējot ik jardu, vai viņi netiek izsekoti vai novēroti. Viņi uzskrēja pa akmens pakāpieniem, un Harijs vienreiz uzsita ar zizli pa parādes durvīm. Viņi dzirdēja metālisku klikšķu virkni un ķēdes šķindoņu, tad durvis līgojoties ar čīkstoņu atvērās un viņi pārsteidzās pāri slieksnim.

Kad Harijs aiz sevis aiztaisīja durvis, vecmodīgā gāzes lampa iedegās, metot ņirbošu gaismu visā priekšnama garumā. Māja izskatījās tieši tā, kā Harijs to atcerējās: baisa, ar zirnekļu tīkliem, mājas elfu galvu apveidiem metot spocīgas ēnas uz kāpnēm. Garie, tumšie aizkari slēpa Siriusa mātes portretu. Vienīgā lieta, kas bija nevietā, bija troļļa kājas lietussargu statīvs, kas gulēja uz grīdas, it kā Tonksa tikko to atkal būtu apgāzusi.

— Es domāju, ka te kāds ir bijis,— Hermione čukstēja, rādot uz statīvu.

— Tas varētu būt noticis, kad Ordenis aizgāja,— Rons atmurmināja.

— Nu, kur ir tie lāsti, kas uzlikti pret Strupu? — Harijs jautāja.

— Varbūt tie aktivizējas tikai tad, kad viņš parādās? — ierosināja Rons, tomēr viņi palika cieši kopā pie kājslauķa ar mugurām pret durvīm, baidīdamies doties tālāk mājā.

— Labi, mēs te nevaram stāvēt mūžīgi,— sacīja Harijs un spēra soli uz priekšu.

— Severuss Strups?

Trakača Tramdāna balss izdvesa no tumsas, liekot visiem trim no izbailēm palēkties atpakaļ. — Mēs neesam Strups! — ķērca Harijs, pirms kaut kas pārbrāzās viņam pāri kā auksts gaiss un viņa mēle saritinājās, padarot par neiespējamu runāt. Tomēr, pirms viņam bija laiks to savā mutē izjust, viņa mēle atkal bija atmudžinājusies.

Šķita, ka abi pārējie ir izjutuši to pašu nepatīkamo sajūtu. Rons rīstoties izgrūda trokšņus, Hermione stostījās: — Tam b-bija j-jābūt M-Mēles sasiešanas lāstam, ko Tramdāns uzlicis pret Strupu!

Harijs piesardzīgi spēra vēl vienu soli uz priekšu. Kaut kas pārvietojās ēnās halles galā, un, pirms kāds no viņiem ko varēja pateikt, kāda gara, putekļu krāsas un baiga figūra bija uzcēlusies no paklāja. Hermione kliedza un tāpat, aizkariem atsprāgstot, darīja arī Bleka kundze. Pelēkā figūra slīdēja uz viņu pusi arvien ātrāk un ātrāk, bārdai un matiem, kas bija līdz jostasvietai, plīvojot, tās seja bija iekritusi un bezmiesiska, ar tukšiem acu dobumiem: šausminoši pazīstama, briesmīgi mainījusies, un tā pacēla izkāmējušu roku, rādot uz Hariju.

— Nē! — Harijs kliedza, un, lai gan viņš bija pacēlis zizli, nekāda burvestība nenāca prātā. — Nē! Tie nebijām mēs! Mēs tevi nenogalinājām...

Pie vārda "nenogalinājām" būtne eksplodēja, atstājot milzīgu putekļu mākoni: klepojot un ar asarojošām acīm Harijs lūkojās apkārt un ieraudzīja Hermioni uz grīdas pie durvīm ar seju, aizsegtu ar rokām, un Ronu, kas drebēja no galvas līdz kājām, neveikli uzsitam viņai pa plecu, sakot: — Viss k-kārtībā... Tas ir p-prom...

Putekļi novirmoja ap Hariju kā migla, ķerot zilo gāzes gaismu, un Bleka kundze turpināja kliegt.

— Draņķasiņi, mēsli, bezgoži, kauna traipi manu senču mājās...

— AIZVERIES! — Harijs auroja, vēršot zizli pret viņu, un ar blīkšķi un sarkanu dzirksteļu uzliesmojumu aizkari atkal aizcirtās, Bleka kundzi apklusinot.

— Tas... tas bija... — Hermione šņukstēja, kad Rons palīdzēja viņai nostāties uz kājām.

— Jā,— teica Harijs,— bet tas taču patiesībā nebija viņš? Tikai kaut kas, lai nobiedētu Strupu.

Vai tas bija nostrādājis, Harijs domāja, vai arī Strups bija saspridzinājis šausminošo apveidu tikpat ikdienišķi kā nogalinājis Dumidoru? Nerviem joprojām džinkstot, viņš veda pārējos divus tālāk hallē, pusiztēlodamies, ka atklājas kādas jaunas šausmas, bet nekas nekustējās, izņemot peli, kas pārskrēja pāri grīdlīstei.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:34
Raksts #11


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 10. nodaļa =======


=== Tulkojis: berserks ===


Nākamajā rītā Harijs pamodās agri, ietinies guļammaisā uz viesistabas grīdas. Gaismas stars no debesīm iespīdēja caur biezajiem aizkariem: tas bija auksts, dzidri zils kā atšķaidīta tinte, kaut kur starp nakti un rītausmu, un visapkārt bija klusums, izņemot Rona un Hermiones mierīgo, dziļo elpošanu. Harijs paskatījās uz tumšajām ēnām, ko tie radīja uz grīdas blakus viņam. Ronam vakar bija uznākuši galantuma uzplūdi, un viņš bija uzstājis, ka Hermione gulēs uz spilveniem no dīvāna, lai viņas siluets būtu virs viņa. Viņas roka bija uz grīdas, viņas pirksti dažu collu atstatumā no Rona. Harijs brīnījās, vai viņi būtu aizmiguši, turot viens otra roku. Šī doma padarīja viņu dīvaini vientuļu.

Viņš paskatījās augšup uz ēnainajiem griestiem, zirnekļtīkliem noklāto lustru. Pirms mazāk kā divdesmit četrām stundām viņš bija stāvējis saulesgaismā pie telts ieejas, gaidot parādāmies kāzu viesus. Tas likās noticis pirms mūžības. Kas tagad notiks? Viņš gulēja uz grīdas un domāja par horkrustiem, biedējošo, sarežģīto uzdevumu, ko Dumidors bija viņam atstājis... Dumidors...

Skumjas, kas neatstāja viņu kopš Dumidora nāves, tagad likās savādākas. Apsūdzības, kuras viņš bija dzirdējis no Mjurielas kāzu laikā, likās iesakņojušās viņa smadzenēs kā tāda infekcija, saindējot atmiņas par burvi, ko viņš bija dievinājis. Vai Dumidors būtu pieļāvis tādas lietas? Vai viņš būtu bijis kā Dūdijs, mierīgi noskatījies nolaidībā un nepiegriezis vērību, kamēr tas neitekmē viņu? Vai viņš būtu pagriezis muguru māsai, kura bija ieslodzīta un noslēpta?

Harijs domāja par Godrika gravu, par kapu vietām, kuras Dumidors nekad nav pieminējis; viņš domāja par palikušajiem noslēpumainajiem priekšmetiem, bez paskaidrojumiem Dumidora testamentā un aizvainojumu, kas auga tumsā. Kāpēc Dumidors nepastāstīja? Kāpēc Dumidors nepaskaidroja? Vai Dumidoru vispār uztrauca, kas notiek ar Hariju? Vai arī Harijs ir bijis nekas vairāk kā vien instruments, ko pulēt un asināt, bet ne uz ko paļauties, ne kam uzticēties.

Harijs nevarēja tā pagulēt vien skarbu domu sabiedrībā. Izmisīgi mēģinot kaut ko pasākt, lai novērstu domas, viņš izslīdēja no sava guļammaisa, paņēma zizli un izvilkās no istabas. Kāpņu laukumā viņš nočukstēja: — Spīžo! — un sāka kāpt pa trepēm zižļa gaismā.

Otrajā kāpņu laukumā bija durvis uz guļamistabu, kurā viņš un Rons gulēja, kad bija šeit pagājušoreiz; viņš ieskatījās tajā. Drēbju skapja durvis stāvēja vaļā, un gultasveļa bija izvandīta. Harijs atcerējās apgāzto troļļa kāju lejā. Kāds bija pārmeklējis šo māju, kopš Ordenis to pameta. Strups? Vai varbūt Mahorks, kurš ir daudz zadzis no šīs mājas gan pirms gan pēc Siriusa nāves. Harija skatiens pārslīdēja pār portretu, kurā dažreiz bija sastopams Fineass Nigells Bleks, Siriusa vecvecvectēvs, bet portrets bija tukšs, bija redzams vien netīrs fons. Fineass Nigells acīmredzot pavadīja nakti direktora kabinetā Cūkkārpā.

Harijs turpināja kāpt augšup pa trepēm, līdz sasniedza augšējo trepju laukumu, kur bija tikai divas durvis. Uz vienas no tām bija plāksnīte ar Siriusa vārdu. Harijs nekad nebija bijis sava krusttēva guļamistabā. Viņš pagrūda durvis, turot zizli augstu paceltu, lai pēc iespējas vairāk izgaismotu istabu.

Istaba bija plaša un reiz bija bijusi skaista. Tur bija liela gulta ar kokgrebumiem galvgalī, garš logs, apslēpts ar gariem samta aizkariem, un lustra, noklāta ar biezu kārtu putekļu, ar sveču izdeguļiem palikušiem savās vietās, sacietējis vasks karājās it kā sasalušās pilēs. Smalka putekļu kārtiņa klāja bildes pie sienām un uz gultas galvgaļa; zirnekļa tīkls nostiepās starp lustru un liela drēbjuskapja augšu, un, kad Harijs virzijās dziļāk istabā, viņš sadzirdēja iztraucētas peles aizskriešanu.


=== Tulkojis: Sanitars ===


Tīņu gados Siriuss bija izklājis sienas ar tik daudz plakātiem un attēliem, ka maz bija redzams no sienas sudrabpelēkā zīda. Harijam atlika vien pieņemt, ka Siriusa vecākiem neizdevās noņemt mūžīgās līmes burvestību, kas tos turēja pie sienām, jo viņš bija pārliecināts, ka viņi nepriecātos par vecākā dēla gaumi. Šķita, ka Siriuss bija īpaši pacenties, lai kaitinātu savus vecākus. Tur bija vairāki lieli dzeltensarkani Grifidora karogi, pasvītrodami viņa atšķirību no viņa pārējās slīdeņu ģimenes. Tur bija daudz vientiešu motociklu attēlu un arī (Harijs apbrīnoja Siriusa nervus) vairāki plakāti ar vientiešu meitenēm, tērptām bikini. Harijs zināja, ka tās ir vientiešu bildes, jo tēli palika visai nekustīgi attēlos, blāvi smaidi un stiklotas acis sastingušas uz papīra. Kontrastā vienīgā burvju fotogrāfija uz sienām bija fotogrāfija ar četriem Cūkkārpas audzēkņiem stāvam plecu pie pleca, smejoties kamerā.

Ar patīkamu izjūtu vilni Harijs atpazina savu tēvu, viņa nekārtīgos, melnos matos stāvam tāpat kā Harijam, un arī viņš valkāja brilles. Viņam blakus bija Siriuss, vieglprātīgi izskatīgs, viņa nedaudz augstprātīgā seja daudz jaunāka un laimīgāka, kā Harijs to jebkad bija redzējis dzīvu. No Siriusa pa labi stāvēja Sīkaudzis, vairāk kā galvastiesu īsāks, tukls un miklām acīm, piesarcis ar prieku par viņa atrašanos foršākajā no kompānijām kopā ar apbrīnotajiem dumpiniekiem Džeimsu un Siriusu. No Džeimsa pa labi bija Vilksons, jau tad mazliet paplukuša paskata, bet viņā bija tā pati pārsteiguma sajūta, apzinoties esam pieņemtam un patīkamam... Vai arī tas vienkārši šķita tādēļ, ka Harijs zināja kā viss bijis, ka viņš ir redzējis lietas šajā bildē? Viņš mēģināja to noņemt no sienas; tā bija viņa – kā ne kā Siriuss atstāja viņam visu –, taču tā nekustējās. Siriuss nepieļāva iespēju viņa vecākiem pārdekorēt viņa istabu.


=== Tulkojis: crazy200 ===


Elfs apsēdās, ievilcis galvu starp saviem ceļiem, un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Kad viņš sāka runāt, viņa balss klusa, bet ļoti skaidra šajā klusumā, atbalsojoties virtuvē.

— Saimnieks Siriuss aizbēga prom, laimīga diena, jo viņš bija slikts zēns un salauza manas saimnieces sirdi ar saviem patvaļīgajiem izlēcieniem. Bet saimniekam Regulusam bija īsts lepnums; viņš zināja, kā jānes Bleku vārds un tīrasiņu tituls. Daudzus gadus viņš runāja par Tumsas pavēlnieku, kas izvedīs burvjus no slēptuvēm, lai valdītu pār vientiešiem un vientiešu ģimenēs dzimušajiem... Un, kad viņam palika sešpadsmit gadu, saimnieks Reguluss pievienojās Tumsas pavēlniekam. Tik lepns, tik ļoti lepns, tik priecīgs kalpot...

— Un tad kādu dienu, gadu pēc viņa pievienošanās Tumsas pavēlniekam, saimnieks Reguluss nonāca lejā uz virtuvi, lai satiktu Mokšķi. Saimniekam Regulusam vienmēr bija paticis Mokšķis. Un saimnieks Reguluss teica... Viņš teica...

Vecais elfs sāka šūpoties vēl ātrāk.

— Viņš teica, ka Tumsas pavēlniekam nepieciešams elfs.

— Voldemortam bija nepieciešams elfs? — Harijs atkārtoja, atskatījies uz Ronu un Hermioni, kas izskatījās tikpat apjukuši kā viņš.

— Ak jā, — novaidēja Mokšķis. — Un saimnieks Reguluss bija piedāvājis Mokšķi. Tas bija pagodinājums, sacīja saimnieks Reguluss, pagodinājums saimniekam un Mokšķim, kam jādara viss, ko Tumsas pavēlnieks pavēl viņam... Un tad j-jāatgriežas mājās.

Mokšķis sāka elst un šūpoties vēl ātrāk.

— Tāpēc Mokšķis devās pie Tumsas pavēlnieka. Tumsas pavēlnieks neteica Mokšķim, ko viņi darīs, bet aizveda Mokšķi uz alu pie jūras. Un alā bija vēl viena ala, un tajā alā bija liels, melns ezers...

Matiņi uz Harija muguras sacēlās stāvus. Mokšķa vārdi šķita nākam pāri tumšajam ūdenim. Viņš redzēja to notiekam, tā it kā viņš tur būtu bijis klāt.

— Tur bija laiva...

Protams, tur bija laiva; Harijs zināju šo laivu, spokaini zaļa un maza, apburtā tā, lai varētu nest vienu burvi un vienu upuri uz salu ezera centrā. Tātad šādi Voldemorts pārbaudīja aizsardzību ap horkrustu: aizņemdamies nevērtīgu radību, mājas elfu...

— Tur bija b-biķeris pilns ar mikstūru. T-Tumsas pavēlnieks pavēlēja Mokšķim to izdzert.

Elfs nodrebēja no galvas līdz kājām.

— Mokšķis dzēra, un dzerot viņš redzēja šausmu lietas... Mokšķa iekšas dega... Mokšķis kliedz pēc saimnieka Regulusa, lai saimnieks viņu izglābj, viņš kliedza pēc saimnieces Blekas, bet Tumsas pavēlnieks tikai smējās. Viņš lika Mokšķim izdzert visu mikstūru... Viņš iemeta medaljonu tukšajā biķerī... Viņš piepildīja biķeri ar mikstūru. Un tad Tumsas pavēlnieks aizbrauca prom, atstājot Mokšķi uz salas...

Harijs varēja redzēt, kā tas viss notiek. Viņš redzēja Voldemorta balto, čūskveidīgo seju pazūdam tumsā, sarkanās acis vērojot sabrukušo elfu, kura nāve bija tikai dažu minūšu attālumā, tiklīdz viņš mēģinās slāpēt savas neremdināmās slāpes, ko radīja mikstūra. Bet šeit Harija iztēle atdūrās pret sienu, jo viņš nevarēja iztēloties, kā Mokšķis izbēga.

— Mokšķim bija nepieciešams ūdens, viņš aizlīda uz salas malu un sāka dzert no tumšā ezera... Un rokas, mirušas rokas sniedzās ārā no ūdens un vilka viņu zem ūdens...

— Kā tu tiki prom? — jautāja Harijs, un viņš nemaz nebija pārsteigts, dzirdot sevi čukstam.

Mokšķis pacēla savu neglīto galvu un paskatījās uz Hariju ar savām lielajām, asinīm pieplūdušajām acīm.

— Saimnieks Reguluss teica, lai Mokšķis nāk mājās, — viņš teica.

— Es zinu, bet kā tu aizbēgi no pazemjiem?

Mokšķis, šķiet, nesaprata.

— Saimnieks Reguluss teica, lai Mokšķis nāk mājās, — viņš atkārtoja.

— Es zinu, bet...

— Vai tad tas nav acīm redzams, Harij? — sacīja Rons. — Viņš aizteleportējās.

— Bet... Tu nevarēji teleportēties ne uz, ne prom no alas, — teica Harijs, — savādāk Dumidors...

— Elfu maģija nav tāda kā burvju maģija, vai ne? — sacīja Rons. — Es domāju, elfi var teleportēties iekšā un ārā no Cūkkārpas, kamēr mēs nevaram.

Sekoja klusums, kamēr Harijs apdomāja šo. Kā gan Voldemorts varēja pieļaut šādu kļūdu? Bet kamēr viņš šo apdomāja, Hermione ierunājās, viņas balss bija auksta kā ledus.

— Nu protams, Voldemorts nebūs ņēmis vērā mājas elfu maģiju, tāpat kā visi tīrasiņi, kas izturas pret tiem kā pret dzīvniekiem... Viņam nekad nebūtu ienācis prātā, ka elfiem varētu būt maģija, kādas viņam nav.

— Mājas elfa augstākais likums ir klausīt savam saimniekam, — sacīja Mokšķis. — Mokšķim tika pavēlēts nākt mājās, tāpēc viņš atgriezās mājās...

— Tātad tu darīji, kas tev tika pavēlēts, vai ne? — sacīja Hermione. — Tu vienkārši klausīji pavēlēm.

Mokšķis piekrītoši pamāja ar galvu, šūpojoties vēl ātrāk nekā pirms tam.

— Kas notika tad, kad tu atgriezies? — jautāja Harijs. — Ko darīja Reguluss, kad tu viņam izstāstīji, kas notika?

— Saimnieks Reguluss bija ļoti noraizējies, — novaidēja Mokšķis. — Saimnieks Reguluss teica, lai Mokšķis paslēpjas un neatstāj māju. Un tad... tas bija kādu laiku vēlāk... kādu nakti saimnieks Reguluss atnāca pie Mokšķa, viņš bija savādāks, uztraucies, Mokšķis to varēja pateikt... Un viņš teica, lai Mokšķis aizved viņu tur, kur Tumsas pavēlnieks bija viņu aizvedis...

Harijs varēja to visu redzēt, pārbijies, vecs elfs un tievs, tumšs meklētājs, kurš bija tik ļoti līdzīgs Siriusam. Mokšķis zināja, kā atrast ieeju alā, zināja, kā pacelt laivu; tikai šoreiz tas bija viņa saimnieks Regeluss, kurš devās ar viņu uz salu ar biķeri.

— Un viņš tev pavēlēja izdzert mikstūru? — ar riebumu jautāja Harijs.

Mokšķis noliedzoši pakratīja galvu un sāka raudāt. Hermione piespieda rokas pie mutes: viņa, šķiet, kaut ko saprata.

— S-Saimnieks Reguluss paņēma tādu pašu medaljonu, kāds bija Tumsas pavēlniekam, — sacīja Mokšķis, asarām tekot lejup elfa degunam. — Un viņš pavēlēja Mokšķim paņemt to un, kad biķeris būs tukšs, apmainīt medaljonus.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:34
Raksts #12


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 11. nodaļa =======


=== Tulkojusi: The Shine ===


Ja reiz Mokšķis bija varējis izsprukt no ezera, pilna ar pazemjiem, Harijs bija pārliecināts, ka Mahorka sagūstīšana aizņems, augstākais, pāris stundas, un viņš visu rītu pavadīja, klīstot pa māju ar augstas pacilātības sajūtu krūtīs. Tomēr Mokšķis neatgriezās tajā rītā, pat pusdienlaikā ne. Ap krēslas laiku Harijs jutās zaudējis drosmi un norūpējies, un vakariņas, kas pārsvarā sastāvēja no sapelējušas maizes, uz kuras Hermione izmēģināja vairākas neveiksmīgas pārvērtības, nekādi nepalīdzēja.

Mokšķis neatgriezās nākošajā dienā, nedz arī dienā pēc tās. Toties laukumā ārpus divpadsmitā numura uzradās divi apmetņos tērpti vīri, un tie tur palika visu nakti, lūkojoties mājas, kuru viņi nevarēja redzēt, virzienā.

— Nāvēži, protams,— teica Rons, kopā ar Hariju un Hermioni vērojot skatu no viesistabas logiem. — Uzskatāt, ka viņi varētu zināt, ka mēs esam šeit?

— Es tā nedomāju,— sacīja Hermione, lai gan viņa izskatījās pārbiedēta, — citādāk taču viņi būtu sūtījuši Strupu mums pakaļ, vai ne?

— Tu uzskati, ka viņš ir bijis te un piedzīvojis, kā Trakača lāsts sasien viņa mēli? — vaicāja Rons.

— Jā,— teica Hermione, — citādāk taču viņš būtu tai bandai varējis pateikt, kā tikt iekšā, vai ne? Bet viņi droši vien vēro, vai mēs neuzradīsimies. Viņi galu galā zina, ka māja pieder Harijam.

— Kā viņi...? — Harijs iesāka.

— Burvju testamentus pārbauda ministrija, atceries? Viņi zinās, ka Siriuss tev atstāja šo vietu.

Nāvēžu klātbūtne ārpusē kāpināja draudpilno atmosfēru divpadsmitā numura iekšpusē. No pasaules ārpus Drūmkaktes nebija saņemts ne vārds kopš Vīzlija kunga sūtītā aizstāvja, un sasprindzinājums lika sevi manīt. Nemiera pilns un satraukts, Rons bija attīstījis kaitinošu paradumu spēlēties ar izslēdzi sev kabatā. Šī nodarbe īpaši tracināja Hermioni, kura Mokšķa gaidīšanas laiku īsināja ar Bīdla Barda pastāstu pētīšanu un nenovērtēja veidu, kādā gaismas slēdzās iekšā un ārā.

— Vai tu reiz pārstāsi! — viņa izsaucās trešajā Mokšķa prombūtnes vakarā, kad visa gaisma atkal tika izsūkta no viesistabas.


=== Tulkojusi: Selina ===


— Pastāsti, kas notika pēc tam, kad bijām prom, neko neesam dzirdējuši, kopš Rona tētis paziņoja, ka ģimene ir drošībā.

— Nu, Kingslijs mūs izglāba,— sacīja Vilksons. — Pateicoties viņa brīdinājumam, lielāka daļa kāzu viesu paspēja aizteleportēties, pirms viņi ieradās.

— Vai tie bija nāvēži vai ministrijas ļaudis? — Hermione iestarpināja.

— Sajaukums, bet pēc visiem nolūkiem un nodomiem viņi tagad vairs neatšķiras,— Vilksons teica. — Viņu bija apmēram ducis, taču viņi nezināja, ka tu tur esi, Harij. Artūrs dzirdēja baumas, ka tie pirms nogalināšanas spīdzinājuši Skrimžūru, lai uzzinātu tavu atrašanās vietu. Ja tā ir taisnība, viņš tevi nenodeva.

Harijs paskatījās uz Ronu un Hermioni, viņu sejas izteiksmes atspoguļoja to pašu šoka un pateicības sajaukumu, ko juta viņš. Viņam nekad Skrimžūrs nebija tā īsti paticis, taču, ja tas, ko Vilksons teica bija patiesība, vīra pēdējā rīcība bija mēģinājums pasargāt Hariju.

— Nāvēži pārmeklēja Midzeņus,— Vilksons turpināja. — Viņi atrada rēgu, bet negribēja tuvoties, un tad viņi stundām iztaujāja tos no mums, kuri bija palikuši. Viņi gribēja iegūt informāciju par tevi, Harij, bet, protams, neviens, izņemot Ordeni, nezināja, ka tu tur biji.

Tajā pašā laikā, kad iznīcināja kāzas, vairāki nāvēži mēģināja iekļūt katrā ar Ordeni saistītā mājā valstī. Nāvju nebija,— viņš ātri piebilda, aizsteidzoties priekšā jautājumam,— bet viņi bija rupji. Viņi nodedzināja Dedala Digla māju, bet, kā jūs zināt, viņa tur nebija, vēl viņi izmantoja Mokum lāstu pret Tonksas ģimeni. Arī – mēģinot noskaidrot, kur tu devies pēc viņu apciemošanas. Ar viņiem viss kārtībā, acīmredzami šokēti, bet citādi viss labi.

— Nāvēži tika cauri visām aizsardzības burvestībām? — pajautāja Harijs, atceroties, cik efektīvas tās bija naktī, kad viņš nogāzās Tonksas vecāku dārzā.

— Tas, kas tev jāsaprot, Harij, ir, ka nāvēžu pusē tagad ir visa ministrijas vara,— paskaidroja Vilksons. — Viņiem ir vara izpildīt brutālas burvestības bez bailēm par identificēšanu vai arestu. Viņi spēja iespiesties cauri visām aizsardzības burvestībām, ko veicām pret viņiem, un, tikuši iekšā, tie bija pilnīgi atklāti par savu ierašanos.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:34
Raksts #13


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 12. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Siri ===


Harijs neveikli piecēlās, viņa ķermenim esot daudz lielākam par paša pierasto. Lielais Ātrijs likās tumšāks, nekā Harijs to atcerējās. Iepriekš zeltaina strūklaka pildīja zāles centru, raidot mirdzošas zeltainas atblāzmas uz nopulētās koka grīdas un sienām. Tagad ainavu aizstāja milzīga troņos sēdošu raganas un burvja melna akmens statuja. Tā bija diezgan biedējoša, šī masīvā dekoratīvi izkalto ornamentu troņos sēdošo raganas un burvja skulptūra, kas skatījās lejā uz Ministrijas darbiniekiem, tiem izlecot no kamīniem to pakājē. Izcirsti pēdas lieluma vārdi skulptūras pakājē vēstīja: MAĢIJA IR VARENA.

Harijs dabūja stipru belzienu pa kājām: vēl viens burvis tikko izlidoja no kamīna viņam aiz muguras.

— Nost no ceļa, vai tad t... ak, piedodiet, Rankorn!

Manāmi nobijies, plikpaurainais burvis aizsteidzās projām. Acīmredzot, vīrs, kura personību Harijs piesavinājies, Rankorns, ieviesa citos bailes.

— Psst! — teica kāda balss, un viņš atskatījās, lai ieraudzītu izstīdzējušu mazu raganu un seskam līdzīgu burvi no Maģiskās saimniecības pārvaldes, kuri māja viņam no statujas pakājes.

— Nu, tad bez problēmām tiki iekšā? — Hermione čukstēja Harijam.

— Nē, viņš vēl joprojām ir iestrēdzis podā, — Rons teica.

— Ak, ļoti smieklīgi... tas ir šausmīgi, vai ne? — viņa vērsās pie Harija, kurš cieši uzlūkoja statuju. — Vai esi redzējis, uz kā viņi stāv?

Harijs ieskatījās ciešāk un atskārta, ka tas, ko viņš uzskatīja par dekoratīvi izrotātiem troņiem, īstenībā bija izkalto cilvēku kalni: simtiem kailu ķermeņu, vīriešu, sieviešu un bērnu – visiem bija diezgan stulbas, atbaidošas sejas –, kas cieši sagāzti kopā, balstot pievilcīgi saģērbušos burvjus.

— Vientieši, — pačukstēja Hermione. — Sev pienācīgā vietā. Nāc, mums jāiet tālāk.

Viņi pievienojās raganu un burvju plūsmai, kas virzījās uz zeltaino vārtu pusi zāles beigās, skatoties apkārt pēc iespējas nepamanāk, bet no Doloresas Ambrāžas īpatnējā auguma nebija ne miņas. Viņi izgāja caur vārtiem mazākā zālē, kur veidojās rindas pie divdesmit zeltainām restēm, aiz kurām atradās lifti. Viņi tik tikko pievienojās tuvākajai rindai, kad kāda balss sauca: — Katermoul!

Viņi apskatījās apkārt: Harija vēders apmeta kūleni. Viens no nāvēžiem, kurš bija aculiecinieks Dumidora nāvei, soļoja platiem soļiem uz viņu pusi. Ministrijas darbinieki viņiem apkārt apklusa, piekaluši acis grīdai; Harijs spēja sajust bailes ņirbam viņiem cauri. Vīrieša drūmā, nedaudz dzīvnieciskā seja mazliet nesaskanēja ar viņa krāšņajām, plašajām drēbēm, kuras bija izšūtas ar daudziem zeltainiem pavedieniem. Kāds no pūļa lišķīgi uzsauca: — 'Brīt, Jakslij! — Jakslijs viņus ignorēja.

— Es pieprasīju, lai kāds no Maģiskās saimniecības pārvaldes tiek galā ar manu biroju, Katermoul. Tur vēl joprojām līst.

Rons apskatījās apkārt, it kā cerībā, ka kāds cits iejauksies, bet neviens nebilda ne vārda.

— Līst... Jūsu birojā? Tas... tas gan nav lāgā, vai ne?

Rons nervozi iesmējās. Jakslija acis iepletās.

— Tev tas liekas smieklīgi, Katermoul?

Dažas raganas pameta savas vietas rindā uz liftiem un aizsteidzas projām.

— Nē, — teica Rons, — protams, ka nē...

— Vai tu apjaut, ka es esmu ceļā uz tavas sievas nopratināšanu, Katermoul? Būtībā, esmu diezgan pārsteigts, ka tu neesi tur lejā, turot viņas roku, kamēr viņa gaida savu kārtu. Jau pameti viņu kā tādu slikti apmaksātu darbu, ja? Domājams, ka gudri darīts. Nākamreiz pārliecinies, ka precies ar tīrasini.

— Hermione izlaida mazu baiļpilnu kviecienu. Jakslijs viņu uzlūkoja. Viņa vārgi noklepojās un aizgriezās.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:34
Raksts #14


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 13. nodaļa =======


=== Tulkojis: trobelius ===


Aiz rakstāmgalda atradās dokumentu skapis, un Harijs sāka to pārmeklēt. Gluži kā Filčam piederošais Cūkkārpā, arī šis bija pilns ar mapēm, katrai no kurām bija piestiprināta lapiņa ar vārdu. Ticis līdz pašai apakšējai atvilktnei, Harijs ievēroja kaut ko, kas novērsa viņa uzmanību no meklējumiem: Vīzlija kunga lieta. Viņš to izvilka laukā un atvēra.

ARTŪRS VĪZLIJS

Asins statuss:
Tīrasinis, taču ar nepieņemamām provientisiskām nosliecēm.
Fēniksa ordeņa biedrs.

Ģimene:
sieva (tīrasine), septiņi bērni, divi jaunākie Cūkkārpā.
NB: jaunākais dēls pašlaik atrodas mājās, Ministijas inspektori apstiprinājuši, ka nopietni slims.

Drošības statuss:
NOVĒROTS. Tiek reģistrētas un pārbaudītas visas darbības.
Ļoti iespējama kontaktēšanās ar Nevēlamo Nr. 1 (ir jau agrāk uzturējies kopā ar Vīzliju ģimeni).


"Nevēlamais Numur Viens," klusi nomurmināja Harijs, noliekot vietā Vīzlija kunga lietu un aizverot atvilktni. Viņš jau nojauta, kurš tas ir, un, tik tiešām, iztaisnojies viņš palūkojās apkārt, meklējot telpā jaunas iespējamās slēptuves, un ieraudzīja savu attēlu uz kāda plakāta pie sienas ar vārdiem "NEVĒLAMAIS NR 1" iespiestiem uz viņa krūtīm. Pie plakāta bija pielipināta maza rozā lapiņa ar kaķēna attēlu stūrī. Harijs šķērsoja telpu, lai izlasītu, kas tur teikts, un ieraudzīja Ambrāžas rakstītus vārdus: "Taps sodīts".

Dusmu pārņemts, viņš turpināja iesākto un pārmeklēja vāzes un kaltētu ziedu grozus, nebūdams pārsteigts, atklājot, ka medaljona tur nav. Viņš veltīja telpai vēl vienu nevērīgu skatienu, un viņa sirds salēcās. Dumidors raudzījās uz viņu no maza kvadrātveida spoguļa, kurš bija novietots uz galdam līdzās esošā grāmatplaukta.

Harijs metās uz istabas pretējo pusi un paķēra to, bet tajā pat brīdī saprata, ka tas patiesībā nemaz nav spogulis. Dumidora žēlais smaids vērās augšup no gludas un spīdīgas grāmatas vāka. Harijs sākotnēji nebija ievērojis nedz cakaino zaļo rokrakstu, kas pletās pāri Dumidora cepurei – Baltusa Dumidora dzīve un meli –, nedz arī mazliet mazākos burtus uz burvja krūtīm: Rita Knisle, bestsellera "Armando Dipets: Meistars vai muļķis?" autore.


=== Tulkojusi: dreamer ===


Harijs atvēra grāmatu un nejauši uzšķīra lapaspusi, kurā bija fotogrāfija, kas aizņēma visu lapu. Tajā bija redzami divi pusaugu zēni. Tie, aplikuši rokas viens otram ap pleciem, nevaldāmi smējās.

Tobrīd Dumidors, ar matu garumu līdz elkonim, bija ataudzējis sīku, paplānu bārdiņu, kas stipri atgādināja Rona nīsto Kruma kazbārdiņu.

Klusākais no abiem zēniem, tas, kurš atradās blakus Dumidoram, izskatījās līksms, un to papildināja mežonīgs skatiens un zeltainas matu cirtas, kas krita pār zēna pleciem.

Harijam šķita, ka tas varētu būt jaunais Dodžs, bet, pirms viņš paspēja to noskaidrot, izlasot parakstu zem foto, ofisa durvis atvērās.

Ja Biezums ienākot nebūtu skatījies atpakaļ pār plecu, Harijs nepaspētu uzvilkt paslēpni. Tā vien likās, ka Biezums varētu būt pamanījis acumirklīgo kustību, jo pēc brīža vai diviem viņš jau ar interesi uzlūkoja vietu, kurā Harijs nupat bija pazudis. Iespējams, viņš tikai par kaut ko bija aizdomājies, jo viss, ko viņš redzēja, bija, kā Dumidors grāmatā, ko Harijs steigā bija nometis uz galda, kasa degunu. Visbeidzot Biezums piegāja pie galda un ar zizli norādīja uz spalvu, kas atradās tintes traukā un bija gatava rakstīšanai. Tā izlēca no tintes trauka un sāka rakstīt zīmīti Ambrāžai. Ļoti lēnām, tikko uzdrošinoties elpot, Harijs kāpās laukā no ofisa.

Brošūru veidotāji arvien drūzmējās ap vīlējsprādzēja atliekām, kas turpināja vārgi svilpt, līdz izkūpēja pavisam. Harijs steidzās pamest gaiteni, kad kāda jauna ragana stāstīja: — Varu saderēt, ka tie iezagās šeit no Eksperimentālo burvestību nodaļas, tie ir tik bezrūpīgi... atceraties to saindēto pīli?

Joņojot atpakaļ uz liftu, Harijs pārdomāja savas iespējas. Nelikās, ka medaljons varēja būt kaut kur šeit ministrijā, un nebija arī cerības to atburt no Ambrāžas, kamēr tā sēdēja pārpildītā tiesas zālē. Tagad viņu prioritāte bija pamest ministriju, pirms viņi ir atklāti, un mēģināt atkal citu dienu. Pirmā lieta, ko vajadzēja izdarīt, bija atrast Ronu, un tad viņi varēs strādāt pie veida, kā izdabūt Hermioni no tiesas zāles.

Lifts bija tukšs, Harijs ielēca tajā un novilka paslēpni, pirms vēl celtnis bija sācis kustēties lejup. Kad lifts ar blīkšķi, atsitoties pret atbalstu, apstājās otrajā līmenī, tajā ienāca līdz ādai izmircis Rons, kura acīs bija zvērīgs spožums.

— B-brīt,— viņš izstostīja, sveicinādams Hariju, kad lifts atkal aizvērās.

— Ron, tas esmu es – Harijs!

— Ej nu! Harij! Es aizmirsu kā tu izskaties... kādēļ Hermione nav kopā ar tevi?

— Viņai bija jāiet lejā uz tiesas zāli kopā ar Ambrāžu, viņa nevarēja atteikties, un...

Bet, pirms Harijs bija pabeidzis, lifts atkal apstājās. Durvis atvērās un tajā iekāpa Vīzlija kungs ar kādu vecāku raganu, kura savus blondos matus bija uzkasījusi tā, ka tie atgādināja skudru pūzni.


=== Tulkojusi: **Kittie** ===


Katermoles kundzes elsas apslāpēja Harija soļus, kamēr viņš uzmanīgi kāpa augšup pa pakāpieniem, kas veda uz izvirzīto platformu. Brīdī, kad viņš pagāja garām vietai, kur patrulēja aizstāvja kaķis, viņš sajuta izmaiņas temperatūrā: šeit bija silti un patīkami. Viņš bija pārliecināts, ka aizstāvis noteikti piederēja Ambrāžai. Un tas spīdēja tik spoži tāpēc, ka viņa te bija laimīga, savā elementā, atbalstīdama nejēdzīgos likumus, kurus pati bija palīdzējusi rakstīt. Lēnām un ļoti uzmanīgi viņš virzījās pa platformu aiz Ambrāžas, Jakslija un Hermiones, ieņemdams vietu aiz pēdējās. Viņš bija uztraucies par to, ka Hermione varētu sabīties. Viņš iedomājās uzlikt Ambrāžai un Jakslijam Slāpētum burvestību, bet pat murmināšana varētu Hermionei radīt trauksmi. Tad Ambrāža pacēla balsi un vērsās pie Katermoles kundzes, un Harijs nolēma izmantot izdevību.

— Esmu tev aiz muguras. — Harijs iečukstēja Hermionei ausī.

Tieši tā kā viņš bija domājis, viņa salēcās tik pēkšņi, ka gandrīz apgāza tintes pudeli, ar kuru viņai bija jāpieraksta intervija, bet gan Ambrāža, gan Jakslijs bija koncentrējušies uz Katermoles kundzi, un neko nepamanīja.

— No jums šorīt tika paņemts zizlis, kolīdz jūs šodien ieradāties Ministrijā, Katermoles kundze, — teica Ambrāža. — Astoņas un trīs ceturtdaļas collu, ķirsis, serdē vienradža astes astrs. Vai jūs atpazīstat aprakstu?

Katermoles kundze pamāja, noslaucīdama acis savā piedurknē.

— Vai jūs varētu pateikt, no kuras raganas vai burvja jūs paņēmāt šo zizli?

— Pa-paņēmu? — elsoja Katermoles kundze — Es to ne-neņēmu ne no viena. Es to no-nopirku, kad man bija vienpadsmit gadu. Tas... tas... tas mani izvēlējās.

Viņa ieraudājās vēl skaļāk nekā līdz šim.

Ambrāža iesmējās maigus, meitenīgus smieklus, kas lika Harija gribēt uzbrukt viņai. Viņa pārliecās pāri barjerai, lai labāk varētu novērot savu upuri, un kaut kas zeltīts pašūpojās līdz ar viņu un šūpojās pāri malai – medaljons.

Hermione to redzēja un mazliet iepīkstējās, bet Ambrāža un Jakslijs vēl joprojām cieši vēroja savu upuri un neko citu nedzirdēja.

— Nē,— teica Ambrāža, — es tā nedomāju, Katermoles kundze. Redziet, zizlis parasti izvēlas raganu vai burvi. Jūs neesat ragana. Man šeit ir jūsu atbildes uz anketu, kas jums tika nosūtīta – Mafalda, lūdzu, pasniedz man tās.

Ambrāža izstiepa mazu roku; tajā brīdī viņa tik ļoti izskatījās pēc krupja, ka Harijs bija diezgan pārsteigts, ka neredzēja plēves starp viņas druknajiem pirkstiem.

Hermiones rokas šokā trīcēja. Viņa neveikli pārskatīja dokumentu kaudzi, kas stāvēja uz krēsla viņai līdzās, līdz beidzot izvilka pergamenta kaudzīti, uz kuras bija Katermoles kundzes vārds.

— Tas... tas ir ļoti skaists, Dolores, — viņa teica, norādīdama uz spīdumu Ambrāžas blūzes kuplajās krokās.

— Kas? — strupi atbildēja Ambrāža, ātri pametusi skatu lejup. — Ak jā, vecs dzimtas īpašums,— viņa teica un viegli paplikšķināja uz medaljona, kas gulēja uz viņas krūtīm. — "S" nozīmē Selvins. Es piederu Selvinu dzimtai. Patiesībā ir tikai dažas tīrasiņu ģimenes, kurām es neesmu radiniekos... Nožēlojami,— viņa turpināja vēl skaļākā balsī, caurskatīdama Katermoles kundzes anketu, — ka to pašu nevarētu teikt par jums. Vecāku profesija – dārzeņu tirgotāji.

Jakslijs ņirdzīgi iesmējās. Zemāk pūkainais sudraba kaķis staigāja augšup un lejup, un atprātotāji stāvēja, gaidīdami stūros.


=== Tulkojusi: elliitee ===


— Ūdens,— Rons nomurmināja, atbrīvojot sevi. — Harij, viņi zina, ka Ministrijā atrodas iebrucēji, kaut kas sakarā ar caurumu Ambrāžas kabineta durvīs, manuprāt, mums ir piecas minūtes, ja...

Atskanot plaukšķim, Hermiones Aizstāvis pazuda, un viņa pagrieza šausmu pārņemto seju pret Hariju.

— Harij, ja mēs esam šeit ieslodzīti...!

— Mēs nebūsim, ja kustēsimies ātri,— Harijs atbildēja. Tad viņš pievērsās klusajai grupai, kas stāvēja aiz viņa, kurā ikviens skatījās uz viņu ar plaši ieplestām acīm.

— Kuriem no jums ir zižļi?

Apmēram puse grupas pacēla savas rokas.

— Labi, tiem no jums, kuriem nav zižļu, vajag turēties kopā ar kādu, kuram ir. Mums vajadzēs kustēties ātri, pirms viņi mūs apstādina. Ejam.

Visa grupa spēja saspiesties divos liftos. Harija Aizstāvis kā sargs stāvēja priekšā zeltītajām lifta durvīm, kamēr tās aizvērās, un lifti sāka celties augšup.

— Astotais līmenis,— noteica vēsa raganas balss, — Ātrijs.

Harijs uzreiz zināja, ka viņiem ir nepatikšanas. Ātrijs bija pilns ar cilvēkiem, kas kustējās no kamīna uz kamīnu, aizzīmogojot tos.

— Harij! — iesaucās Hermione. — Ko mēs...?

— STĀT! — Harijs nodārdināja, un Runkorna spēcīgā balss atskanēja visā Ātrijā, burvji, kas aizzīmogoja kamīnus, sastinga. — Sekojiet man,— viņš pačukstēja pārbaidītajai vientiešu ģimenēs dzimušo grupai, kura kustējās vienā barā, kuru vadīja Rons un Hermione.

— Albert, kas noticis? — jautāja tas pats plikpaurainais burvis, kas iepriekš bija sekojis viņam ārā no kamīna. Viņš izskatījās sanervozējies.

— Šim baram ir jātiek ārā, pirms jūs aizzīmogojat izejas,— Harijs atbildēja ar tik lielu pārliecību, cik spēja savākt.

Burvju grupa viņam priekšā paskatījās cits uz citu.

— Mums tika pavēlēts aizzīmogot visas izejas un nevienu nelaist...

— Vai tu runā man pretī? — Harijs izaicinoši jautāja. — Varbūt arī tu vēlētos, lai es lieku izmeklēt tavas ģimenes vēsturi tāpat kā Dirkam Kresvelam?

— Atvainojos,— plikpaurainais burvis steidzīgi atbildēja, pakāpjoties atpakaļ. — Albert, es tevi neapšaubu, es tikai domāju... Es domāju, ka viņi bija aizturēti nopratināšanai...

— Viņu asinis ir tīras,— Harijs teica, un viņa dobjā balss iespaidīgi pāršalca visai zālei.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:35
Raksts #15


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 14. nodaļa =======


=== Tulkojis: Nazgul ===


— Kas viņam kaiš?

— Pārdalījies,— teica Hermione, ar pirkstiem jau darbojoties ap Rona piedurkni vietā, kur asinis bija vismitrākās un tumšākās.

Harijs šausmās vēroja, kā viņa pārplēš Rona kreklu. Viņam pārdalīšanās vienmēr bija licies kaut kas komisks, bet šis... Viņa iekšas nepatīkami savilkās, kad Hermione atsedza kailu Rona rokas augšdaļu, kur trūka liels ādas gabals, tik gludi izgriezts, kā, likās, ar nazi.

— Harij, ātri, manā somā, tur jābūt mazai pudelītei ar etiķeti Diktamnes esence.

— Soma... labi...

Harijs piesteidzās pie vietas, kur Hermione bija nolaidusies, pagrāba mazo somiņu un iebāza tajā roku. Acumirklī objekts pēc objekta sāka aizskart viņa roku: viņš sajuta grāmatu ādas vākus, vilnainas džemperu piedurknes, kurpju papēžus...

— Ātrāk!

Viņš pagrāba savu zizli un pavērsa to pret maģiskās somas dziļumiem.

— Šurpum diktamni!

Maza, brūna pudelīte izlidoja no somas, Harjs to satvēra un pasniedza Hermionei un Ronam, kura acis bija pusaizvērtas, baltas acābolu līnijas bija vienīgais, ko varēja redzēt starp plakstiņiem.

— Viņš zaudējis samaņu,— teica Hermione, kura pati bija diezgan bāla; viņa vairs neizskatījās pēc Mafaldas, kaut arī viņas mati vietām joprojām bija pelēki. — Attaisi to Harij, man trīc rokas.

Harijs norāva korķi no mazās pudelītes, Hermione to paņēma un uzpilināja trīs pilienus šķidruma asiņojošajai brūcei. Pacēlās zaļgani dūmi, un, kad tie izklīda, Harijs redzēja, ka asiņošana mitējusies. Brūce tagad izskatījās dažas dienas veca; jauna āda stiepās pāri vietai, kur tikko vēl bija jēla miesa.

— Oho,— noteica Harijs.

— Tas ir viss, ko es jūtos droša darīt,— vārgi noteica Hermione. — Ir burvestības, kas savestu viņu pilnīgā kārtībā, bet es neuzdrīkstos mēģināt, ja nu kas noiet greizi un rada vēl lielāku postu... Viņš jau tā ir zaudējis tik daudz asiņu...

— Kā viņš īsti savainojās? Es domāju,— Harijs sapurināja galvu, mēģinot to dabūt skaidru un aptvert, kas tikko noticis, — kāpēc mēs esam šeit? Es domāju, ka mēs dodamies atpakaļ uz Drūmkakti?

Hermione dziļi ieelpoja. Viņa izskatījās tuvu asarām.


=== Tulkojis: Putnubiedēklis ===


— Kad mēs teleportējāmies, Jakslijs man pieķērās klāt, un es nevarēju no viņa atbrīvoties, viņš bija pārāk stiprs, un viņš joprojām turējās, kad mēs ieradāmies Drūmkaktē, un tad... Nu, es domāju, ka viņš redzēja durvis un domāja, ka mēs apstāsimies tur, tā nu viņš atslābināja savu tvērienu, un es varēju viņu nokratīt nost un tā vietā atvest mūs uz šejieni!

— Bet tad, kur viņš ir? Pagaidi... tu taču nedomā, ka viņš ir Drūmkaktē? Viņš taču nevar tikt tur iekšā?

Viņas acis mirdzēja no nenotrauktajām asarām, un viņa pamāja.

— Harij, es domāju, ka viņš var. Es... es piespiedu viņu atlaisties ar Atlaišanās lāstu, bet es jau biju ievedusi viņu zem Acurauga burvestības. Kopš Dumidors ir miris, mēs esam slepensargi, tā nu es esmu viņam atklājusi noslēpumu, vai ne?

Nebija nekādu aizbildinājumu; Harijs bija pārliecināts, ka viņai ir taisnība. Tas bija nopietns trieciens. Ja Jakslijs tagad varēja iekļūt mājā, nebija nekādas iespējas, ka viņi varētu atgriezties. Vēl jo vairāk, viņš varētu tur ievest citus nāvēžus teleportējoties. Lai arī māja bija drūma un nomācoša, tā bija kļuvusi par viņu vienīgo drošo paslēptuvi: vēl jo vairāk, tagad, kad Mokšķis bija daudz priecīgāks un draudzīgāks, – par sava veida mājām. Ar nožēlu, kam nebija nekāda sakara ar ēdienu, Harijs iedomājās mājas elfu rosāmies pie steika un nieru pīrāga, kuru Harijs, Rons un Hermione nekad neēdīs.

— Harij, man žēl, man ļoti žēl!

— Nemuļķojies, tā nebija tava vaina! Ja nu kāda, tad vienīgi manējā...

Harijs iebāza roku kabatā un izvilka Trakača aci. Hermione notrīsēja un izskatījās pārbijusies.

— Ambrāža bija piestiprinājusi to pie sava kabineta durvīm, lai izspiegotu cilvēkus. Es nevarēju to tur atstāt... Bet tā viņi uzzināja, ka tur bija iebrucēji.

Pirms Hermione paspēja ko atbildēt, Rons iestenējās un atvēra acis. Viņš joprojām bija pelēks, un viņa seja bija pārklāta ar sviedriem.

— Kā tu jūties? — Hermione čukstēja.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:35
Raksts #16


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 15. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Aksa_lemon ===


Rons izteikti žāvājās. Apvaldot stipro vēlēšanos ar kaut ko iemest viņam, Harijs ierunājās: — Es tomēr domāju, ka viņš varēja apslēpt kaut ko Cūkkārpā.

Hermione nopūtās.

— Bet Dumidors būtu to atradis, Harij!

Harijs atkārtoja argumentus, kas noveda viņu pie šīs teorijas.

— Dumidors manā acu priekšā teica, ka nekad nav pārzinājis visus Cūkkārpas noslēpumus. Es jums saku, ja ir kāda vieta, kur Vol...

— Ai!

— PATS_ZINI_KAS tad! — Harijs izsaucās, cenšoties būt pacietīgs. — Ja ir kāda vieta, kas ir ļoti dārga Pats-Zini-Kam, tad tā ir Cūkkārpa!

— Nu, taču,— ņirgājās Rons. — Viņa skola?

— Jā, viņa skola! Tās bija pirmās viņa īstās mājas, vieta, kas nozīmēja viņam ko īpašu, tā viņam nozīmēja visu, un pat tad, kad viņš to pameta...

— Tas ir Pats-Zini-Kas, par kuru mēs runājam, pareizi? Nevis tu? — jautāja Rons. Viņš raustīja ķēdīti ar horkrustu ap savu kaklu; Harijam bija vēlme to saķert un sažņaugt ar to viņa rīkli.

— Tu teici mums, ka Pats-Zini-Kas pirms nozušanas jautāja Dimidoram, lai tas dod viņam darbu,— teica Hermione.

— Tā bija.

— Un Dumidors domāja, ka viņš tikai gribēja atgriezties, lai pamēģinātu atrast kaut ko, visticamāk, kārtējo lietu, kuru pārveidot par vēl vienu horkrustu?

— Jā,— atbildēja Harijs.

— Bet viņš nedabūja darbu, vai ne? — teica Hermione. — Tātad viņam nekad nebija iespējas atrast un izveidot objektu šeit un paslēpt to skolā!

— Labi,— atzīdams savu sakāvi, teica Harijs. — Tad aizmirstiet Cūkkārpu.

Bez citiem pavedieniem viņi devās uz Londonu un, paslēpušies zem paslēpņa, meklēja bērnu patversmi, kurā Voldemorts bija uzaudzis. Hermione iezagās bibliotēkā un atklāja, ka šī vieta jau bija izdemolēta daudzus gadus iepriekš.


=== Tulkojusi: monta ===


Rudens vēlās pāri laukiem, un viņi devās tam līdzi. Viņi tagad cēla telti uz kritušo lapu paklāja. Trūdu aromāts atsauca atmiņā atprātotājus, viņu raizes pastiprināja vējš un lietus. Tas, ka Hermione sāka labāk pazīt ēdamās sēnes, neaizstāja viņu ilgstošo izolāciju, ilgas pēc cilvēku sabiedrības un neziņu par to, kas notiek cīņā ar Voldemortu.

— Mana māte, teica Rons, kad viņi kādā vakarā sēdēja teltī upes krastā Velsā, prata pagatavot labu ēdienu no zila gaisa vien.

Viņš drūmi bakstīja pelecīgās zivs strēmeles savā šķīvī. Harijs automātiski uzmeta acis Rona kaklam un redzēja, kā jau tas bija paredzams, pamirdzam horkrusta zelta ķēdīti. Viņam izdevās apspiest impulsu uzkliet Ronam, kura nostāja, viņš zināja, mazliet uzlabosies, kad būs pienācis laiks noņemt medaljonu.

— Tava māte nevarēja pagatavot labu ēdienu no zila gaisa,— teica Hermione. — Neviens nevar. Ēdiens ir pirmais izņēmums no pieciem Gampa Elementārās pārvērtības lik...

— Varbūt tomēr runāsi angliski? — teica Rons, izvilkdams asaku no zobu starpas.

— Nav iespējams pagatavot labu ēdienu no nekā! Var to pieburt, ja zina, kur tas atrodas, var to pārvērst, var palielināt tā daudzumu, ja ēdiens jau ir...

— Labi, tikai nemēģini palielināt šo, tas ir pretīgs,— teica Rons.

— Harijs noķēra zivi, un es darīju, ko spēju. Parasti es vienīgā rūpējos par ēdienu, un tas ir tikai tāpēc, ka es esmu meitene, es domāju!

— Nē, tas ir tāpēc, ka tev vajadzētu būt labākajai maģijā! — atkliedza Rons.

Hermione pielēca kājās un ceptās līdakas gabaliņš noslīdēja no viņas šķīvja uz grīdas.

— Rīt gatavosi tu, Ron! Tu sameklēsi vajadzīgās sastāvdaļas un mēģināsi uzburt no tām kaut ko ēdamu, bet es sēdēšu te ar saviebtu ģīmi un žēlošos, un tad tu redzēsi, kā tu...

— Apklusti! — teica Harijs, pielekdams kājās un paceldams abas rokas. Apklusti tūlīt!

Hermione izskatījās aizvainota.

— Kā tu vari būt ar viņu uz vienu roku, viņš gandrīz nekad nav gatav...

— Hermione, nomierinies, es kaut ko sadzirdēju!
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:35
Raksts #17


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 16. nodaļa =======


=== Tulkotājs: Chou ===


— Harij, vai tu varētu palīdzēt ar vienu lietu? — viņa acīmredzot nebija klausījusies viņā. Viņa noliecās un pastiepa uz priekšu Dziesminieka Bitīša stāstus.

— Paskaties uz šo simbolu,— viņa teica, norādot uz lapas augšpusi. Virs tā Harijs redzēja stāsta nosaukumu (bet nevarēja būt par to drošs, nespēdams tulkot senās rūnas), tur bija attēls, kas izskatījās pēc trijstūrainas acs, tās zīlīti šķērsoja vertikāla līnija.

— Hermione, es nekad neesmu mācījies senās rūnas.

— Es to zinu; bet tā nav rūna, un tā nav arī zilbe. Visu laiku man likās, ka tas ir acs attēls, bet es domāju, ka tā nav! Tā tikusi ierakstīta, paskaties, kāds to ir iezīmējis te, tā nemaz nav daļa no grāmatas. Padomā, vai tu kādreiz esi tādu redzējis?

— Nē... Nē, pagaidi,— Harijs ieskatījās tuvāk. — Vai tas gadījumā nav tas pats simbols, kas bija ap kaklu Lunas tēvam?

— Man arī tā likās!

— Tad jau tā ir Grindelvalda zīme.

Viņa pārsteigta cieši skatījās viņā.

— Kas?

— Krums man pastāstīja...

Viņš atstāstīja stāstu, ko Viktors Krums bija izstāstījis kāzās. Hermione izskatījās pārsteigta.

— Grindevalda zīme?

Viņa skatījās uz Hariju, tad uz dīvaino simbolu, tad atkal uz viņu. — Es nekad neesmu dzirdējusi, ka Grindelvaldam bijusi sava zīme. Visur, kur es lasīju, nekad nekas nebija minēts par to.

— Kā jau es teicu, Krums atpazina to simbolu, kas bija iekalts Durmštrangas sienā, un Grindelvalds pats to tur bija atstājis.

Viņa atkrita vecā atzveltnes krēslā, viņas sejā bija nepatika.

— Tas ir ļoti dīvaini. Ja tas ir tumšās maģijas simbols, tad ko tas dara bērnu stāstu grāmatā?

— Njā, tas ir dīvaini, — teica Harijs. — Un tu domā, ka Skrimžūrs to nebūtu pazinis. Viņš bija burvestību ministrs, viņam taču vajadzēja būt ekspertam tumšajās lietās.

— Es zinu... Varbūt viņš domāja, ka tā ir acs, tāpat kā es. Visiem pārējiem stāstiem arī pie nosaukuma ir mazi attēliņi.

Viņa nerunāja, bet turpināja pētīt dīvaino zīmi. Harija mēģināja vēlreiz.

— Hermione?

— Hmm?

— Es te tā domāju. Es... es gribu doties un Godrika gravu.

Viņa paskatījās uz viņu, bet viņas skatiens bija izkliedēts, un viņš bija pārliecināts, ka viņa vēl aizvien domā par mistisko zīmi grāmatā.

— Jā,— viņa teica, — jā, es arī par to biju prātojusi. Es tiešām domāju, ka mums tas jādara.

— Vai tu mani pareizi dzirdēji? — viņš jautāja.

— Protams, ka dzirdēju. Tu gribi doties uz Godrika gravu. Es piekrītu. Es uzskatu, ka mums vajag to darīt. Es domāju, tas ir, es nevaru iedomāties citu vietu, kur tas varētu būt. Tas būs bīstami, bet jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man liekas, ka tas ir tur.

— Eee... kas tur ir? — jautāja Harijs.

Viņa izskatījās tik samulsusi, cik Harijs jutās.

— Nu, zobens, Harij! Dumidors droši vien zināja, ka tu gribēsi tur doties, un es domāju, ka Godrika grava ir arī Godrika Grifidora dzimšanas vieta.

— Tiešām? Grifidors nāk no Godrika gravas?

— Harij, vai tu kādreiz vispār esi atvēris Maģijas vēsturi?

— Eee,— viņš teica, smaidot, liekas, pirmo reizi šo mēnešu laikā: viņa sejas muskuļi likās ērmīgi stīvi. — Var gadīties, ka es to esmu atvēris, zini, tad, kad es to nopirku... vienreiz...


=== Tulkotājs: ***Dancing_Queen*** ===


— Pēdējais ienaidnieks, kas tiks iznīcināts, būs nāve... — Viņa prātā ienāca briesmīga doma un reizē ar to arī panika. — Vai tā nav tāda kā nāvēžu ideja? Kāpēc tā ir tur?

— Tā nenozīmē uzvaru pār nāvi tādā veidā, kā to domā nāvēži, Harij,— sacīja Hermione, piesardzīgā balsī. — Tas nozīmē... tu zini... dzīvošanu pēc nāves. Dzīvi pēc nāves.

Bet viņi nedzīvoja, domāja Harijs – viņi bija zuduši. Tukšie vārdi nevarēja noslēpt faktu, ka viņa vecāku mirstīgās atliekas gulēja turpat zem sniega un akmeņiem, vienaldzīgas, nezinošas. Un asaras parādījās, pirms viņš spēja tās apturēt, verdoši karstas uzreiz sastinga uz viņa sejas. Kāda bija to noslaucīšanas jēga vai izlikšanās? Viņš ļāva tām krist, sakniebis savas lūpas cieši kopā, ar acīm skatoties lejup uz biezo sniega kārtu uz vietu, kur pēdējais, kas bija atlicis no Lilijas un Džeimsa, gulēja, nu jau kauli, ticamāk, putekļi, nezinot un nerūpējot, ka viņu pašu dēls stāvēja tik tuvu, ka viņa sirds vēl sitās, ka viņš bija dzīvs dēļ viņu upuriem un šinī brīdī tuvu vēlmei gulēt blakus viņiem zem biezās sniega kārtas.

Hermione atkal bija satvērusi viņa roku un cieši to turēja. Viņš nespēja uz viņu paskatīties, bet atbildot paspieda viņas, un, elpojot dziļus, asus nakts gaisa malkus, mēģināja sevi nomierināt, atgūt kontroli pār sevi. Viņam vajadzēja kaut ko atstāt šeit, bet par to viņš nebija padomājis, katrs augs kapsētā bija bez lapām un sasalis. Bet Hermione pacēla savu zizli, uzvilka tādu kā apli gaisā, un viņu priekšā uzziedēja vainags ar Ziemassvētku rozēm. Harijs to noķēra un uzlika uz savu vecāku kapa.

Līdzko viņš bija piecēlies kājās, viņš vēlējās doties prom. Viņš domāja, ka neizturēs kaut vēl vienu brīdi šeit. Viņš uzlika roku Hermionei uz pleciem, un viņa uzlika savējo uz Harija vidukļa, viņi pagriezās klusumā un sāka brist pa sniegu atpakaļ, paejot garām Dumidora mātes un māsas kapam, atpakaļ uz tumšās baznīcas pusi un ārpus skata robežām esošajiem skūpstu vārtiem.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:35
Raksts #18


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 17. nodaļa =======


=== Tulkojusi: Scorpse ===


— Harij, apstājies.

— Kas ir?

Viņi tagad bija tikuši tikai līdz nezināmā Abota kapam.

— Tur kāds ir. Kāds uz mums skatās. Es zinu. Tur, aiz krūmiem.

Viņi nekustīgi stāvēja, turoties viens pie otra, blenžot uz piķa melno kapsētas robežu. Harijs neko neredzēja.

— Tu esi pārliecināta?

— Es redzēju kādu kustamies, es zvēru, es redzēju...

Viņa atlaidās no Harija, lai atbrīvotu zižļa roku.

— Mēs izskatāmies pēc vientiešiem,— Harijs atgādināja.

— Vientiešiem, kas tikko nolikuši puķes uz tavu vecāku kapa! Harij, es esmu pārliecināta, ka tur kāds ir!

Harijs iedomājās par Maģijas vēsturi, kur tika apgalvots, ka kapsētā spokojoties. Kas būs, ja...? Bet tad viņš izdzirdēja krakšķi un ieraudzīja mazu sniega virpulīti Hermiones norādītajā krūmā. Spoki nevarēja pārvietot sniegu.

— Tas bija kaķis,— Harijs teica pēc dažiem mirkļiem, — vai arī putns. Ja tas būtu bijis nāvēdis, mēs jau būtu miruši. Iesim prom no šejienes un uzvilksim Paslēpni.

Ejot ārā no kapsētas, viņi vairākas reizes atskatījās. Harijs, kurš nemaz nejutās tik aukstasinīgi, kā izlikās, kad mierināja Hermioni, bija ļoti priecīgs, kad viņi tika līdz vārtiem un slidenajai ietvei. Tur viņi uzvilka Paslēpni. Krogs bija pilnāks nekā iepriekš – iekšā bija dzirdamas daudz balsis, kas dziedāja to pašu Ziemassvētku korāli, ko viņi bija dzirdējuši, ejot gar baznīcu. Kādu brīdi Harijs apsvēra domu, vai nepiedāvāt atpūsties krogā, bet, pirms viņš ko paspēja pateikt, Hermione nomurmināja: — Iesim šeit,— un aizvilka viņu pa tumšo ielu, kad veda ārā no ciema pretējā virzienā, nekā viņi bija atnākuši. Harijs varēja saskatīt vietu, kur mājiņas beidzās un atkal sākās lauki. Viņi gāja tik ātri, cik vien uzdrīkstējās, gar daudzkrāsaini mirdzošiem logiem, kur aiz aizkariem varēja manīt Ziemassvētku eglīšu kontūras.

— Kā mēs atradīsim Bazildas māju? — mazliet drebinoties un ik pa laikam lūkojoties pāri plecam, jautāja Hermione. — Harij? Kā tu domā? Harij?

Viņa paraustīja Hariju aiz rokas, bet viņš nereaģēja, jo skatījās uz tumšu apveidu turpat māju rindas galā. Jau nākamajā mirklī viņš sāka turp steigties, velkot līdzi Hermioni, kas mazliet paslīdēja uz ledus.


=== Tulkojusi: Nenuil ===


— Harij...

— Paskaties... Paskaties uz to, Hermione...

— Es ne... Ak!

Viņš to varēja redzēt, Acurauga burvestība bija zudusi kopā ar Džeimsu un Liliju. Šo sešpadsmit gadu laikā, kopš Hagrids paņēma Hariju no gruvešiem, kas gulēja izkaisīti līdz jostasvietai garajā zālē, dzīvžogs bija izaudzis mežonīgs. Lielākā mājas daļa vēl stāvēja neskarta, kaut arī bija pilnībā nosegta ar tumšām efejām un sniegu. Augšējā stāva labā puse bija izpostīta. Harijs bija pārliecināts, ka tieši tur lāsts bija atlecis atpakaļ. Viņš un Hermione stāvēja pie vārtiņiem, skatīdamies uz graustu, kas kādreiz bija māja, gluži kā tās, kas atradās tam apkārt.

— Es brīnos, kāpēc gan neviens to nav atjaunojis? — Hermione nočukstēja.

— Varbūt to nevar atjaunot? — Harijs atbildēja. — Varbūt bojājumus nevar salabot, tāpat kā nevar izdziedēt ievainojumus, ko radījusi melnā maģija?

Viņš izslidināja roku no Paslēpņa apakšas un satvēra apsnigušos un sarusējušos vārtiņus, nevēlēdamies tos atvērt, bet vienkārši pieskarties kādai daļai no mājas.

— Tu taču neiesi iekšā? Tas izskatās nedroši, tas varētu būt... Ak, Harij, skaties!

Izskatījās, ka to bija paveicis Harija pieskāriens vārtiņiem. Viņu priekšā no zemes cauri nātru un zāles juceklim pacēlās zīme kā savāds un ātri augošs zieds. Zelta burti uz koka zīmes vēstīja:

Šajā vietā 1981. gada 31. oktobra naktī
Lilija un Džeimss Poteri zaudēja savas dzīvības.
Viņu dēls Harijs kļuva par pirmo burvi,
kas izdzīvojis pēc Nāvējošā lāsta.
Šī māja, neredzama vientiešiem, ir atstāta
izpostītā stāvoklī kā piemineklis Poteriem
un kā atgādinājums par vardarbību,
kas izpostīja viņu ģimeni.


Visapkārt šiem kārtīgi uzrakstītajiem vārdiem bija daudzu citu burvju un raganu, kas bija nākuši apskatīt vietu, kur izglābās Izdzīvojušais Zēns, atstātie skricelējumi. Daži bija tikai atstājuši savus vārdus, uzrakstītus ar Negaistošo tinti, citi – iegrebuši kokā savus iniciāļus, bet pārējie atstājuši vēstījumus. Lielākā daļa, mirdzēdami sešpadsmit gadu vecā burvju grafiti vērtībā, pauda līdzīgas domas.

"Labu veiksmi, Harij, lai arī kur tu būtu." "Ja tu šo lasi, Harij, mēs visi esam aiz tevis!" "Ilgu mūžu Harijam Poteram!"

— Viņiem nevajadzētu rakstīt uz zīmes! — Hermione sašutusi teica.

Bet Harijs uzsmaidīja viņai.

— Tas ir lieliski! Esmu priecīgs, ka viņi to darīja. Es...


=== Tulkojis: The master of the Death ===


— Kas ir šis vīrs? — viņš skaļi atkārtoja.

— Harij, ko tu dari,— prasīja Hermione.

— Šī fotogrāfija. Hermione, tas ir tas pats zaglis, kurš apzaga Gregoroviču! Lūdzu!" viņš teica Bazildai. — Kas viņš ir?

Bet viņa tikai skatījās uz viņu.

— Kāpēc jūs aicinājāt mūs nākt jums līdzi, Prātvēderes kundze... jaunkundz? — jautāja Hermione, runājot jau skaļāk. — Vai jūs vēlējāties mums kaut ko pastāstīt?

Neizrādot ne mazāko mājienu, ka būtu dzirdējusi Hermioni, Bazilda pietuvojās dažus soļus tuvāk Harijam. Ar vieglu galvas kustību viņa ieskatījās atkal priekštelpā.

— Vai jūs vēlaties, lai mēs dodamies prom? — viņš jautāja.

Viņa atkārtoja galvas mājienu, šoreiz vispirms norādot uz viņa, tad uz savu pusi un visbeidzot uz griestiem.

— Ā, nu skaidrs... — Hermione, es domāju, ka viņa vēlas, lai es eju augšā pa trepēm kopā ar viņu.

— Labi,— noteica Hermione, — ejam!

Bet, kad Hermione izkustējas, Bazilda nogrozīja galvu pārsteidzoši vingri, un vēlreiz norādīja vispirms uz Hariju, tad pati uz sevi.

— Viņa grib, lai es viens pats ietu kopā ar viņu.

— Kāpēc tā? — jautāja Hermione, un viņas balss noskanēja asi un skaidri sveču gaismas apgaismotajā un netīrajā istabā.

Vecā lēdija nogrozīja galvu, izdzirdot skaļo toni.

— Varbūt Dumidors pateica viņai, ka zobens jāatdod man, vienīgi man?

— Vai tu patiešām domā, ka viņa zina, kas tu esi?

— Jā,— atteica Harijs, veroties lejup miglainajās acīs, kas cieši raudzījās viņa paša acīs. — Es domāju, ka viņa zina.

— Labi, bet pateidzies, Harij!

— Rādiet ceļu,— Harijs teica Bazildai.

Izskatījās, ka viņa saprot, jo viņa virzījās viņam garām uz durvju pusi. Harijs palūkojās atpakaļ uz Hermioni ar uzmundrinošu smaidu, bet nebija drošs, vai viņa to manīja; viņa stāvēja sveču gaismā, skatoties uz grāmatu plaukta pusi. Harijs, izejot no istabas, ne Hermionei, ne Batildei neredzot, ieslidināja savas žaketes iekškabatā sudrabainajā rāmītī ierāmēto fotogrāfiju.

Kāpnes bija stāvas un šauras; Harijs juta vēlmi pieturēt Bazildu no mugurpuses, lai gadījumā viņa kāpjot neuzkristu viņam atmuguriski virsū uz galvas, kas likās vairāk nekā iespējams. Pavisam lēni un viegli šūpojoties, viņa kāpa uz augšējo kāpņu laukumiņu, pagriezās uzreiz pa labi un ieveda viņu guļamistabā ar zemiem griestiem.

Tur bija melna tumsa un šausmīga smaka. Harijs knapi paspēja ieraudzīt naktspodu pagultē, pirms Bazilda aizvēra durvis, un tad pat tas vairs nebija tumsā saskatāms.

— Spīžo! — teica Harijs, un viņa zizlis iedegās. Viņš pārsteigts salēcās: pa to īso brīdi, kamēr bija pilnīga tumsa, Bazilda bija pienākusi viņam pavisam klāt, un viņš nebija dzirdējis viņas pietuvošanos.

— Vai tu esi Poters? — viņa čukstēja.

— Jā, tas esmu es.

Viņa lēni un noteikti pamāja. Harijs juta horkrustu ātri pulsējam, tas pulsāja pat ātrāk nekā viņa paša sirds; tā bija nepatīkama, uztraucoša sajūta.

— Vai jums ir kaut kas priekš manis? — Harijs jautāja, bet viņas uzmanību, šķita, saistīja tikai viņa zižla gals.

— Vai jums ir kaut kas priekš manis,— viņš vēlreiz atkārtoja.

Tad viņa aizvēra acis un vairākas lietas notika vienlaikus: Harija rēta spēji iesāpējas; horkrusts sakustējās tik spēcīgi, ka viņa džemperis pat sakustējās; tumšā, nepatīkamā istaba izzuda no viņa apziņas vienā mirklī. Viņš sajuta spēju prieka uzplūdu un ierunājas spalgā balsi: — Turi viņu!


=== Tulkojusi: pekene ===


Viņš pieliecās un pagrāba to, bet nu istabu pārpildīja čūska, kuras aste svaidījās; Hermione nekur nebija manāma, un uz brīdi Harijs nodomāja pašu slikāko, bet sekoja skaļš būkšķis, un nozibsnīja sarkana gaisma, un čūska spirālveidīgi uzlidoja gaisā līdz pat griestiem, vēl pamanoties spēcīgi uzsist pa Harija seju. Harijs pacēla zizli, bet tajā pašā mirklī viņa rēta iesvilās daudz sāpīgāk un spēcīgāk nekā visu šo gadu laikā.

— Viņš tuvojas! Hermion, viņš tuvojas!

Harija kliegšanas pavadīta, čūska nokrita zemē, mežonīgi šņācot. Visapkārt valdīja haoss – čūska sašķaidīja pie sienas esošos plauktus, un porcelāna šķembas lidoja uz visām pusēm, kamēr Harijs nolēca no gultas un sagrāba Hermiones tumšās aprises...

Harijam pārvelkot viņu pāri gultai, Hermione sāpēs iespiedzās; čūska atkal pietuvojās, bet Harijs zināja, ka tuvojās kas briesmīgāks par čūsku, varbūt tas bija jau pie vārtiem, viņa galva sāpošās rētas dēļ draudēja pāršķelties...

Čūska izrāvās uz priekšu, bet Harijs skrējienā tai pārlēca pāri, velkot Hermioni sev līdzi. Kad čūska atsitās pret zemi, Herminone iekliedzās: — Grautum! —, un viņas raidītā burvestība aplidoja istabu, uzspridzināja drēbju skapja spoguli un rikošetā, atsitoties te pret griestiem, te pret grīdu, atgriezās pie viņiem; Harijs juta, kā tā apsvilina viņa delnas augšpusi. Viņš sagrieza vaigu ar stikliem, kad, paraujot Hermioni sev līdzi, viņš no gultas pārlēca uz salauzto tualetes galdiņu un pēc tam tieši ārā pa sašķaidīto logu nebūtībā, viņas kliedzienam atbalsojoties naktī, kamēr viņi gaisā pagriezās...

Tad viņa rēta atsprāga vaļā, un viņš bija Voldemorts, viņš skrēja cauri smakojošajai guļamistabai, līdz baltās, garās plaukstas satvēra palodzi, un viņš uzmeta skatienu plikpauranajam vīrietim un mazajai sievietei, kuri sagriezās un izgaisa. Viņš nikni iespiedzās balsī, kas izklausījās pēc meitenes spiegšanas, balsī, kas atbalsojās pāri tumšajiem dārziem, pārspējot Ziemassvētku dienas baznīcas zvanu skanēšanu.


=== Tulkojis: Fantomass ===


Viņš attaisīja savas acis.

— Harij,— Hermione čukstēja. — Vai ar tevi viss... viss kārtībā?

— Jā,— viņš meloja.

Viņš bija teltī, gulēja zem segu kaudzes uz vienas no zemākajām lāvām. Viņš varēja noteikt, ka bija gandrīz rītausma pēc klusuma un aukstuma, mazās gaismas aiz telts griestiem. Viņš bija izmircis no sviedriem; viņš tos varēja sajust uz palagiem un segām.

— Mēs tikām prom.

— Jā,— teica Hermione. — Man bija jāizmanto Lidināšanās burvestība, lai dabūtu tevi tavā guļvietā, es nevarēju tevi pacelt. Tu esi bijis... nu, tu esi bijis diezgan...

Zem viņas brūnajām acīm bija violetas ēnas, un viņš pamanīja mazu sūkli viņas rokā – viņa bija slaucījusi viņam seju.

— Tu esi bijis nevesels,— viņa pabeidza. — Diezgan nevesels.

— Kāds laiks pagājis, kopš mēs aizlaidāmies?

— Vairākas stundas. Ir jau gandrīz rīts.

— Un es esmu bijis... bez samaņas?

— Ne gluži,— Hermione noteica. — Tu bļāvi un vaidēji un... tamlīdzīgi,— viņa piebilda tonī, kas Harijam lika justies neērti. Ko viņš bija izdarījis? Kliedzis lāstus kā Voldemorts; raudājis kā zīdanis šūpulī?

— Es nevarēju dabūt nost no tevis horkrustu,— Hermione teica, un viņš zināja, ka viņa grib mainīt sarunas tēmu. — Tas bija pielīmējies pie tavām krūtīm. Tev tagad tur ir rēta; piedod, man vajadzēja izmantot Apciršanas burvestību, lai dabūtu to nost. Čūska tev arī iekoda, bet es iztīriju brūci un uzliku tai virsū ditāniju.

Viņš novilka sasvīdušo T-kreklu, ko valkāja, un paskatījās lejup. Tur bija koši sarkans ovāls uz viņa sirds, kur medaljons bija viņu apdedzinājis. Viņš arī redzēja apārstēto kodienu pēdas uz viņa apakšdelma.

— Kur tu noliki horkrustu?

— Savā somā. Man šķiet, ka mums kādu laiku nevajadzētu to valkāt.

Viņš nogūlās atpakaļ savos spilvenos un paskatījās uz Hermiones bēdīgo, pelēko seju.

— Mums nevajadzēja doties uz Godrika gravu. Tā ir mana vaina. Tā visa ir mana vaina, Hermione, man ļoti žēl.

— Tā nav tava vaina. Es arī gribēju iet; es patiešām domāju, ka Dumidors tur būs tev atstājis zobenu.

— Jā... tur mēs kļūdījāmies, vai ne?

— Kas notika, Harij? Kas notika, kad viņa tevi uzveda augšā? Vai čūska kaut kur bija paslēpusies? Vai tā iznāca ārā un nogalināja viņu, un uzbruka tev?

— Nē,— viņš teica. — Viņa bija čūska... vai čūska bija viņa... visu laiku.

— K-ko?

Viņš aiztaisīja acis. Viņš vēl aizvien varēja sajust Bazildas mājas smaku uz sevis: tā visu šo lietu padarīja šausminoši dzīvu.

— Bazildai jābūt mirušai jau kādu laiku. Tā čuska bija... bija viņā iekšā. Pati-zini-kas viņu nosūtīja tur, Godrika gravā, lai gaidītu. Tev bija taisnība. Viņš zināja, ka es dotos uz turieni.

— Čūska bija viņā iekšā?

Viņš atkal attaisīja acis: Hermione izskatījās nepatīkami pārsteigta.

— Vilksons teica, ka sastapsimies ar maģiju, kādu mēs nevaram iedomāties,— Harijs teica. — Viņa negribēja runāt tavā klātbūtnē, jo tā bija šņācmēle, viss bija šņācmēle, un es to nenojautu, bet, protams, varēju viņu saprast. Kad mēs beidzot bijām tajā istabā, čūska nosūtīja Pati-zini-kam ziņu. Es dzirdēju to notiekam manā galvā. Es jutu, kā viņš kļūst patīkami uztraukts, viņš pavēlēja mani tur noturēt... un tad...

Viņš atcerējās čūsku nākam laukā no Bazildas kakla. Hermionei nevajadzēja zināt detaļas.

— ... viņa pārvērtās, pārvērtās par čūsku un uzbruka.

Viņš paskatījās uz kodiena pēdām.

— Tai nebija mani jānogalina, tikai jānotur mani, kamēr Pati-Zini-Kas ierastos.

Ja vien viņš būtu nogalinājis čūsku, tas viss būtu tā vērts, pilnīgi viss... Nelaimīgs viņš piecēlās un attaisīja aizslietņus.

— Harij, nē, esmu pārliecināta, ka tev vajag atpūsties!

— Tu esi tā, kurai vajag pagulēt. Nepārproti mani, bet tu izskaties briesmīgi. Ar mani viss kārtībā. Pastāvēšu sardzē kādu laiku. Kur ir mans zizlis?

Viņa neatbildēja, vienīgi skatījās uz viņu.

— Kur ir mans zizlis, Hermione?

Viņa iekoda sev lūpā, un asaras saskrēja tai acīs.

— Harij...

— Kur ir mans zizlis?

Viņa pasniedzās uz gultas pusi un iedeva to viņam.

Akmeņozola un fēniksa zizlis bija gandrīz pārlūzis uz pusēm. To saturēja kopā vien trausla fēniksa spalvas skranda. Koks tai visapkārt bija pilnīgi sašķaidīts. Harijs paņēma to rokās tā, it kā tas būtu dzīva radība, kas cietusi un guvusi drausmīgu ievainojumu. Viņš nespēja sakopot domas: viņu pārņema panika un bailes. Tad viņš zizli pasniedza atpakaļ Hermionei.

— Lūdzu, salabo to.

— Harij, es nedomāju, ka, ja tas ir tik salauzts...

— Lūdzu, pamēģini, Hermione!

— L-lāpītum.

Zizļa puses savienojās. Harijs to pacēla.

— Spīžo!

Zizlis vārgi iemirdzējās un tad izdzisa. Harijs notēmēja uz Hermioni.

— Tukšrokdžimpiņ!

Hermiones zizlis mazliet noraustījās, bet viņas roku nepameta. Niecīgie buršanās mēģinājumi bija par daudz Harija zizlim, kurš atkal sadalījās divās daļās. Viņš lūkojās uz to, šausmu pārņemts, nespēdams pieņemt redzēto... zizlis, kas tik daudz ko bija pieredzējis...

— Harij,— Hermione čukstēja tik klusi, ka bija grūti viņu dzirdēt. — Man ir ļoti, ļoti žēl. Man šķiet, ka es to izdarīju. Brīdī, kad mēs pametām māju, tā čūska mums sekoja, tāpēc es uzbūru Dragājamo lāstu, un tas visur atsitās, un... tas... tas trāpija...

— Tas bija nelaimes gadījums,— Harijs mehāniski atbildēja. Viņš jutās apstulbis un iztukšots. — Mēs... mēs atradīsim veidu, kā to salabot.

— Harij, es nedomāju, ka mēs to varēsim,— asarām līstot, teica Hermione. — Atceries... atceries Ronu? Kad, sadragājot mašīnu, viņš salauza savu zizli. Tas nekad vairs nebija tāds, kā iepriekš. Viņš bija spiests dabūt jaunu.

Harijs domāja par Olivandu, nolaupītu, Voldemorta ķīlnieku, par Gregoroviču, kurš bija miris. Kā gan viņš atradīs sev jaunu zizli?

— Nu,— viņš noteikti teica, — nu, tad es šobrīd aizņemšos tavējo. Kamēr esmu sardzē.

Viņas seja bija asarās, Hermione pasniedza savu zizli, un viņš viņu atstāja sēžam blakus savai gultai, vēlēdamies neko vairāk, kā tikt prom no viņas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:35
Raksts #19


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 18. nodaļa =======


=== Tulkojis: Victor Krum ===


— Harij?

Hermione izskatījās nobijusies, ka viņš varētu nolādēt viņu ar viņas pašas zizli. Ar seju, izplūdušu asarās, Hermione pietupās viņam blakām, trīcošām rokām turēdama divas tējas krūzītes un kaut ko apjomīgu zem rokas.

— Paldies,— noteica Harijs, paņemdams vienu no krūzēm.

— Vai tu neiebilsti, ja es ar tevi parunāšu?

— Nē,— atbildēja Harijs, jo negribēja aizskart viņas jūtas.

— Harij, tu gribēji zināt, kas tas bija par cilvēku tajā bildē. Es... dabūju grāmatu.

Hermione nedaudz kautrīgi ielika Harijam klēpī neskartu Albusa Dumidora dzīve un meli eksemplāru.

— Kur... kā...?

— Tā vienkārši mētājās Bazildas istabā. Šī zīmīte rēgojās ārā no grāmatas.

Hermione skaļi izlasīja pāris rindiņas no smailā, skābes-zaļā rakstītā teksta.

— "Dārgo Bazij, paldies par palīdzību. Nododu Tev grāmatas eksemplāru, ceru, ka Tev patiks. Tu pateici visu, pat ja to neatceries. Rita" Es domāju, ka šis tika atsūtīts, kad īstā Bazilda vēl bija dzīva, bet, iespējams, viņa nebija tādā stāvoklī, lai to izlasītu?

— Nē, laikam nebija.

Harijs paskatījās uz Dumidora seju un izjuta neganta prieka uzplūdu: tagad viņš uzzinās visas lietas, kuras Dumidors nekad neuzskatīja par vajadzīgu viņam pastāstīt, vai nu Dumidors to vēlas, vai ne.

— Tu joprojām esi dusmīgs uz mani, vai ne? — vaicāja Hermione; viņš paskatījās uz viņu un redzēja svaigas asaras ritam viņai pār vaigiem, un zināja, ka viņa dusmas atspoguļojās viņa acīs.

— Nē,— klusi atbildēja Harijs. — Nē, Hermione, es zinu, ka tas notika nejauši. Tu mēģināji mūs dabūt prom no turienes dzīvus, un tu biji lieliska. Es būtu miris, ja tu nebūtu tur bijusi, lai man palīdzētu.

Viņš mēģināja atbildēt uz Hermiones slapjo smaidu, tad pievērsa uzmanību grāmatai. Tās muguriņa bija stīva; acīmredzami, tā nekad pirms tam nebija bijusi atvērta. Viņš pāršķirstīja lapas, meklējot fotogrāfijas. Harijs nonāca pie vienas, par kuru viņš ieinteresējās uzreiz – jauns Dumidors un viņa izskatīgais biedrs, dārdoši smejoties par kādu sen aizmirstu joku. Harijs nolaida skatienu uz parakstu zem bildes.

Baltuss Dumidors, neilgi pēc mātes nāves, ar savu draugu Grindelvaldu.

Harijs ilgi blenza uz pēdējo vārdu. Grindelvalds. Viņa draugs Grindelvalds. Viņš paskatījās uz blakus sēdošo Hermioni, kura joprojām nespēja noticēt savām acīm. Lēnām, viņa pacēla acis uz Hariju.

— Grindelvalds?


=== Tulkojis: sourgruel ===


Neņemdams vērā pārējās fotogrāfijas, Harijs pārmeklēja tuvējās lappuses, meklēdams tā liktenīgā vārda atkārtošanos. Drīz vien viņš to atrada un alkaini izlasīja, taču tūdaļ apmulsa: bija nepieciešams iet tālāk atpakaļ, lai no tā visa izlobītu kādu jēgu, un drīz vien viņš atradās kādas nodaļas sākumā ar virsrakstu "Augstākais mērķis". Kopīgi viņš un Hermione sāka lasīt:

Tuvojoties viņa astoņpadsmitajai dzimšanas dienai, Dumidors atstāja Cūkkārpu slavas gaismā – zēnu vecākais, prefekts, Bārnabusa Finklija nepārspējamu burvestību veikšanas balvas ieguvējs, Britu jaunatnes pārstāvis Viedo kapitulā, Zelta medaļas ieguvējs par nepārspējamu sniegumu Starptautiskajā alķīmijas konferencē Kairā. Vēlāk Dumidors bija nolēmis doties lielā ceļojumā kopā ar Elfiasu "Suņelpu" Dodžu, neaptēsto, bet uzticamo līdzgaitnieku, ko viņš bija izraudzījies skolā.

Divi jaunie vīrieši pārnakšņoja "Caurajā katlā" Londonā, gatavodamies doties uz Grieķiju nākošajā rītā, kad pūce atnesa ziņas par Dumidora mātes nāvi. "Suņelpa" Dodžs, kas atsacījās no intervijas šai grāmatai, ir paudis savu sentimentālo versiju par to, kas notika pēc tam. Viņš pasniedz Kendras nāvi kā traģisku triecienu, un Dumidora izvēli nedoties ceļojumā – kā dižu uzupurēšanos.

Protams, Dumidors atgriezās Godrika gravā nekavējoties, lai "rūpētos" par savu jaunāko brāli un māsu. Bet cik daudz rūpju viņš īstenībā sniedza viņiem?

— Viņš bija savāds, tas Aberforts,— apgalvo Enids Smīks, kura ģimene tai laikā dzīvoja Godrika gravas nomalē. — Kļuva traks. Skaidrs, jūs žēlotu viņu kā bāreni, tikai viņš pastāvīgi meta man ar kazu mēsliem. Es nedomāju, ka Baltuss satraucās par viņu, galu galā, es viņus nekad neredzēju kopā.

Tad ko gan Baltuss darīja, ja ne atbalstīja savu jauno, trako brāli? Atbilde, kā izskatās, bija – nodrošināja savas māsas turpinošos ieslodzījumu. Jo, lai gan viņas pirmais uzraugs bija miris, Arianas Dumidores nožēlojamajā stāvoklī nekas nemainījās. Par viņas pastāvēšanu drīkstēja zināt tikai tie nedaudzie nepiederīgie, kuri kā "Suņelpa" Dodžs arvien ticēja pastāsiņam par meitenes "vājo veselību".
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
eyedam
iesūtīt 30.07.2007 09:35
Raksts #20


Neuzbilstamais
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 23.07.03
Kur: Latvija, Rīga
Klusais okeāns 2010



======= 19. nodaļa =======


=== Tulkojis: Daniels_Redclifs ===


Pusnaktī, kad sniga sniegs, Hermionei bija jāpārņem naktsmaiņa. Harija sapņi bija juceklīgi un traucējoši: Nagīni parādījās un tad atkal pazuda no tiem, vispirms cauri gigantiskam, ieplīsušam gredzenam, tad cauri Ziemassvētku roži vainagam. Viņš modās no šiem sapņiem vairākkārt, panisks, pārliecināts, ka kāds viņu ir saucis no netālas apkārtnes, iztēlojoties, ka vēja brāzmas ap telti ir soļi vai balsis.

Beidzot Harijs piecēlās tumsā un pievienojās Hermionei, kura sēdēja telts ieejā un lasīja Maģijas vēsturi ar iedegtu zizli. Sniegs krita biezā slānī, un viņa bija atvieglota par Harija padomu sakravāties agrāk un doties ceļā.

— Dosimies kaut kur, kur ir lielāks aizsegs, —viņa piekrita, trīcot, velkot sporta kreklu pāri pidžamai. — Es domāju, ka dzirdu cilvēkus ārpusē. Man pat likās, ka es kādu redzēju vienreiz vai divreiz.

Harijs apstājās uz mirkli, velkot džemperi virsū, un palūkojās uz galda pusi, kur stāvēja nekustīgais sūdzoskops.

— Esmu droša, ka es to tikai iedomājos, — teica Hermione, izskatīdamās nervoza. — Sniegs un tumsa izspēlē dīvainus trikus ar tavām acīm... Bet iespējams, ka mums labāk vajadzētu teleportēties zem paslēpņa, ja nu kas?

Pusstundu vēlāk, ar sapakotu telti, Harijs uzvilcis horkrustu un Hermione paņēmusi aizvērto somu, viņi aizteleportējās. Parastā hermētiskuma sajūta apņēma viņus; Harija pēdas pameta sniegoto zemi un pēc brīža atsitās, kā likās, pret kaut ko sasalušu, kas bija pārklāts ar koku lapām.

— Kur mēs esam? — viņš jautāja, pētot jaunos daudzos apkārtnes kokus, kad Hermione atvēra krellēm rotāto somu un sāka vilkt no tās ārā telts mietiņus.

— Dīna mežā, viņa teica. — Es šeit reiz atbraucu atpūsties ar savu mammu un tēti.

Šeit arī visi koki visapkārt bija apsniguši un bija ārkārtīgi auksts, bet vismaz viņi bija aizsargāti no vēja. Viņi lielāko dienas daļu pavadīja teltī, saspiedās kopā pēc siltuma apkārt spožajām, zilajām liesmām, kuru radīšanā Hermione bija lietpratēja un kuras varēja pasmelt un pārnēsāt burkā. Harijs jutās, it kā viņš atgūtos no kādas īslaicīgas, bet nopietnas slimības, un šo iespaidu vēl pastiprināja Hermione, būdama pārlieku norūpējusies. Virs viņiem tajā pēcpusdienā uzsniga jauna sniega kārta, tā ka pat viņu mierīgais meža izcirtums bija noklāts ar pulverveidīgu sniega kārtu.


=== Tulkojusi: Pele ===


— Kad tu biji aizgājis,— viņš teica zemā balsī, pateicīgs par to, ka Rona seja bija paslēpta, — viņa nedēļu raudāja. Iespējams, ilgāk, tikai negribēja, lai es to redzu. Bija naktis, kad mēs viens ar otru vispār nerunājām. Kamēr tu biji prom...

Viņš nespēja pabeigt; tikai tagad, kad Rons bija atgriezies, Harijs pilnībā aptvēra, cik daudz viņa prombūtne viņiem bija maksājusi.

— Viņa man ir kā māsa,— viņš turpināja. — Es viņu mīlu kā māsu un domāju, ka viņa jūtas tāpat. Tā ir bijis vienmēr. Man likās, ka tu zini.

Rons neatbildēja, viņš aizgrieza seju prom no Harija un skaļi noslaucīja degunu piedurknē. Harijs piecēlās un aizgāja līdz vietai vairākus jardus tālāk, kur Rons bija pametis savu milzīgo mugursomu, skriedams dīķa virzienā, lai izglābtu Hariju no noslīkšanas. Viņš uzcēla somu plecā un gāja atpakaļ pie Rona, kurš, asinīm pieplūdušām acīm, bet visādi citādi nomierinājies, cēlās kājās brīdī, kad Harijs pietuvojās.

— Man žēl,— viņš teica neskaidrā balsī. — Man žēl, ka es jūs pametu. Es zinu, es biju... biju...

Viņš palūkojās apkārt tumsā, it kā cerēdmas, ka kāds pietiekami slikts vārds varētu viņam uzkrist virsū un nosodīt.

— Varētu teikt, ka tu par to šovakar esi atlīdzinājis,— Harijs teica. — Iegūstot zobenu. Iznīcinot horkrustu. Izglābjot manu dzīvību.

— Tas man liek izklausīties daudz foršākam, nekā es biju,— Rons nomurmināja.

— Tādas lietas vienmēr izklausās labāk, nekā tās patiesībā ir bijušas,— Harijs teica. — Esmu gadiem ilgi mēģinājis tev to iestāstīt.

Vienlaicīgi viņi abi pagājās uz priekšu un apskāva viens otru. Harijs cieši satvēra joprojām pilošās Rona jakas mugurpusi.

— Un tagad,— Harijs teica brīdī, kad viņi atlaida viens otru, — viss, kas mums jāizdara, ir atkal jāatrod telts.

Bet tas nebija grūti. Kaut gan gājiens cauri tumšajam mežam kopā ar stirnu bija licies garš, ar Ronu blakām tas likās aizņemam pārsteidzoši maz laika. Harijs nespēja sagaidīt, kad varēs pamodināt Hermioni; viņš iegāja teltī patīkami satraukts, kamēr Rons kavējās aiz muguras.

Telts likās brīnumaini silta pēc atgriešanās no meža un dīķa; vienīgais apgaismojums nāca no zilganajām liesmām, kas joprojām mirgoja uz grīdas noliktajā traukā.

Hermione bija cieši aizmigusi, saritinājusies zem segām, un nekustējās, līdz Harijs bija pateicis viņas vārdu vairākas reizes.

— Hermione!

Viņa sakustējās un ātri piecēlās sēdus, atbīdīdama no sejas matus.

— Kas noticis? Harij? Vai tev viss kārtībā?

— Viss ir labi. Pat vairāk nekā labi. Lieliski. Te kāds ir.

— Ko tu ar to domā? Kas...?

Viņa ieraudzīja Ronu, kurš stāvēja, turēdams zobenu, un no kura drēbēm ūdens pilēja uz nodilušā paklāja. Harijs atkāpās ēnainā stūrī, noņēma Rona mugursomu un mēģināja saplūst ar telts audekla sienu.


=== Tulkojusi: Elie ===


Hermione izslīdēja no savas lāvas un kā mēnessērdzīga gāja tuvāk Ronam, raugoties viņa bālajā sejā. Viņa apstājās viņam tieši priekšā, viņas lūpas bija puspavērtas, acis – plaši vaļā. Rons vārgi, bet cerīgi pasmaidīja un nedaudz pacēla savas rokas.

Hermione metās viņam virsū un sāka dunkāt ikkatru viņa ķermeņa daļu, ko vien varēja sasniegt.

— Auč... Au... Aššujies! Kas pie...? Hermione... AU!

— Tu... pilnīgais... idiots... Ronald... Vīzlij!

Katru vārdu viņa uzsvēra ar vēl vienu belzienu: Rons atkāpās atpakaļ, sargājot savu galvu, kad Hermione atkal sāka virzīties tuvāk.

— Tu... atlīdi... šeit... atpakaļ... pēc... nedēļām... un... nedēļām... ak, kur ir mans zizlis?

Viņa izskatījās gatava izraut to no Harija rokām, un viņš instinktīvi noreaģēja.

— Sargum!

Starp Ronu un Hermioni izlauzās neredzams aizsargs: tā spēks atrāva meiteni atpakaļ, un viņa nokrita uz grīdas. No mutes spļaujot ārā savus matus, viņa atkal uzlēca augšā.

— Hermione! — teica Harijs. — Nomieri...

— Es nenomierināšos! — viņa iebļāvās. Nekad iepriekš viņš nebija redzējis meiteni tik ļoti zaudējam kontroli; viņa bija kā plānprātīga.

— Atdod man manu zizli! Atdod to man!

— Hermione, vai tu, lūdzu...

— Nesaki, ko man darīt, Harij Poter! — viņa iespiedzās. — Neuzdrošinies! Tūlīt pat atdod to man! Un TU!

Viņa rādīja uz Ronu kā šausmīgā apsūdzībā, tas bija kā lāsts, un Harijs nespēja viņu vainot, kad Rons atkāpās pāris soļus atpakaļ.

— Es skrēju tev pakaļ! Es saucu tevi! Es lūdzos, lai tu nāc atpakaļ!

— Es zinu,— Rons atteica. — Hermione, man žēl, man patiešām...

— Ak tad tev ir žēl!

Viņa izdvesa spalgu, ārpuskontroles skaņu; Rons paskatījās uz Hariju pēc palīdzības, bet viņa sejā redzēja vienīgi bezpalīdzību.

— Tu atgriezies pēc nedēļām – nedēļām – un tev šķiet, ka viss būs kārtībā, ja tu vienkārši pateiksi, ka tev žēl?

— Nu, ko citu es varu teikt? — Rons izsaucās, un Harijs bija priecīgs, ka Rons cīnījās pretī.

— Ak, es nezinu! — ar briesmīgu sarkasmu balsī atkliedza Hermione. — Piepūlē smadzenes, Ron, tas tev prasīs tikai pāris sekundes...
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

2 Lapas V   1 2 >
Atbildēt pavedienāSākt jaunu pavedienu
1 lietotāji/s lasa šo pavedienu (1 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 29.03.2024 06:51