"Izraidītie" – ATD, [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Lomu spēle fantasy pasaulē

Skaistā pasaule Astindela ir serafu mājvieta.
Cilvēki droši vien to dēvētu par Paradīzi. Bet serafi paši? Tā vienkārši ir viņu mājvieta. Drīzāk viņi to sauc par - soli pirms Paradīzes -. Tā tas arī ir. Šī ir pasaule, kas sevī sargā Vārtus.
Kas atrodas aiz Vārtiem, serafi paši tā īsti nespēj paskaidrot. Taču tur dvēseles saņemot atpestīšanu. Viņi paši nekad nedevās cauri vārtiem, jo tas ir vienvirziena ceļš. Tas, kurš reiz devies cauri Vārtiem, atpakaļ ceļu vairs nerodot.
Taču baumoja, ka serafu valdniekam gan piemītot spējas doties cauri Vārtiem un tikt arī atpakaļ. Taču līdz galam drošs nebija neviens. Neviens nebija redzējis valdnieku dodamies cauri Vārtiem.

Astindelas debesīs allaž mirdzēja divas saules. Tās mainīja dienu un nakti. Bet nakts šeit nekad nebija tumša. Tā bija kā krēslaina pēcpudiena.
Gaisā virmoja savāda skaņa. Tāda, kā mūzika. Tāda, kā melodija, kas šķita tik mierinoša un skaista. To varēja klausīties bezgalīgi un likās, ka tā dziedina. Piepildot sirdi un dvēseli ar iedvesmojošu spēku.
Šīs pasaules lielāko daļu klāja brīnumskaisti meži, ziedošas pļavas. Tad skaisti ezeri un jūras ar kristāldzidru ūdeni. Šeit dzīvnieki dzīvoja harmonijā. Pat plēsīgiem dzīvniekiem serafi droši varēja pieskarties. Tie nedarīja eņģeļiem pāri.
Serafi mitinājās mazos ciematiņos. Kur viens otru pazina, uzturēja saimniecības.

Pati iespaidīgākā celtne šajā pasaulē bija Metatrona pils. Tā atradās uz salas, kura levitēja gaisā, līdzās ar citām mazām saliņām.
Metatrons bija Astindelas valdnieks. Varenākais no Eņģeļiem.
Savas dienas valdnieks vadīja savā pilī kopā ar serafu padomi, kurā ietilpa viņa dēli, dēlu mātes un citi padomnieki.

Kad serafi sasniedza pilngadību, kuru dēvēja par Pirmo Soli, (tas ir aptuveni 18 gadi pēc cilvēku vecuma) viņi devās vizītē pie valdnieka, lai apliecinātu savu gatavību kalpot Gaismai. Tad jaunie eņģeļi arī izvēlējās savu nākotnes profesiju. Un saņēma svētību no valdnieka. Šī svētība jaunajiem eņģeļiem piešķīra Gaismas spējas.

Serafi zin, ka bez viņu pasaules pastāv arī citas pasaules. Viņi spēj tajās nokļūt, taču kurš gan to vēlas! Nevienā no citām, apkārt esošajām pasaulēm, serafi nejūtas tik labi, kā savējā. Nemaz jau nerunājot par Tumsas pasauli, no kuras, līdzīgi, kā no Vārtiem atpakaļceļa nebija. Nē, patiesībā, tas nemaz nebija līdzīgi. Stāstīja, ka no Vārtiem neatgriežas, jo otrpus esot tik labi, ka neviens nevēlas doties atpakaļ.
Ar Tumsas pasauli bija savādāk. Ja eņģeļiem šeit gadījās iekļūt, tad prom viņi netika tādēļ, ka viņus prom nepalaida tumsas radības, kas bija Tumsas pasaules iemītnieki.
Jau kopš mazām dienām ikvienam serafam tika stāstīts, ka viņš nekad un nekādos apstākļos nedrīkst spert savu kāju Tumsas pasaulē.

Tas tā kā bija skaidrs.
Taču kā bija ar tiem Vārtiem?
Vai tiešām atpkaļceļa nebija?

* * *

Te arī sākas mūsu stāsts.
Spēlētāji attēlo personāžus, kuri ir jauni serafi.
Iepriekšējā dienā apliecinājuši savu gatavību kalpot Gaismai un vaigu vaigā tikušies ar Astindelas valdnieku, viņa pilī.
Patiesībā, ar to vaigu vaigā tikšanos gan ir mazliet sarežģīti. Jo Metatrons bija tērpies gaišā apmetnī. Viņa galvu sedza kapuce un no tās apakšas staroja gaisma, tā ka valdnieka seju saskatīt nemaz nebija iespējams. Jaunajiem serafiem bija vēlme tikai godbijīgi nolaist skatienu, kad valdnieks viņus uzlūkoja.
Pēc svinīgā zvēresta seko svinības. Pirms doties atpakaļ pie saviem vecākiem, jaunie serafi nakti drīkst pavadīt uz salām, kuras atrodas ap valdnieka pili. Šeit ir jauki atpūtas namiņi.
Taču vārds pa vārdam un izaicinājums pēc izaicinājum, kā jau tas jauniešiem gadās un kā bija un kā ne, tikko iesvētītie izdomāja, ka viņiem ir jāpārbauda, kas īsti slēpjas aiz Vārtiem. Nav taču jāiet cauri. Var jau tikai pavērt un palūkoties. Un var jau pieturēt to, kurš skatās un paraut atpakaļ, kad tas gana redzējis.
Nakts aizsegā devušies uz vārtiem, jaunie eņģeļi nolēma īstenot savu plānu.
Taču necik tālu ar to netika, jo tika sardzes pieķerti. Redz! Šeit bija sardze un par to gan viņi nebija informēti.
Tagad bija.

Tagad arī bija par vēlu. Sardze nogādāja jaunos pārkāpējus uz salu, kas atradās pie valdnieka torņa. Jā, tā principā īpaši neatšķīrās no tās salas, kur viņiem iepriekš bija ierādītas guļvietas. Tikai ... ak vai... šis bija cietums. Jaunieši nevarēja pamest salu, ja viņiem nedeva atļauju.
Tika noteikts gaidīt līdz rītam, kad tiks ziņots valdniekam par pārkāpumu un tālāk izlemts ko iesākt ar šiem neapdomīgajiem jauniešiem.

Piesakoties, jums jānorāda šādi parametri:

1)tēla vārds,
2)dzimums,
3)rase - serafs
4)klase (karotājs, dziednieks, orākuls)

Karotājs - cīnītājs. Labi pieprot kaujas mākslu, veikli darbojas ar ieročiem. Spēcīgs, veikls, labu reakciju un refleksiem. Minimālas spējas izdziedēt kādu no biedriem.
Dziednieks - specializējies dziedināšanas maģijās. Viņš, protams, var arī ķerties pie ieročiem, ja vēlas, taču viņam tie liksies smagi un neveikli.
Orākuls - viņu dažkārt piemeklē vīzijas, viņš spēj sazināties no attāluma ar personu, ar kuru noslēdz saikni. Vieds, ar lielu zināšanu bagāžu. Viņš spēj nedaudz dziedināt, taču ātri nogurst. Ar ieročiem drīzāk uz jūs, nekā uz tu.

5)augums,
6)vecums,
7)izskata apraksts,
8)rakstura apraksts


NB!
Serafiem ir spārni. Astindelā pavisam noteikti. Viņi tos izmanto lidošanai. Kaut vai lai uzlidotu uz salas, kur atrodas valdnieka pils.
Varat izvēlēties vai jūsu spārni ir melnā, baltā vai pelēkā krāsā.
Citās pasaulēs serafu spārni var nebūt redzami, kā arī mainīties viņu ārējais izskats pielāgojoties vietējiem pasaules iemītniekiem. (izņemot Tumsas pasauli. Šajā plānā serafi nespēj sevi nomaskēt) Taču, kad serafi izmanto savas specifiskās maģijas, to spārnu būs manāmi. Ēteriski, caurspīdīgi.
Visiem serafiem acis ir violetā krāsā. Astindelā pavisam noteikti. Citās pasaulēs pielāgojas vietējiem iedzīvotājiem. Kad bur specifiskās eņģeļu maģijas, acis vienmēr ir violetā krāsā, kas savā ziņā serafus nodod.
Serafs nespēj dziedināt pats sevi. Tikai citus!


Savu tēla leģendu sūti man uz PZ kasti.

Atļauja

Piekrītu R kategorijas piešķiršanai. Ievērot noteikumus, pieklājību un, galvenais, piešķirto R kategoriju; ja liksies, ka kāds raksts ir nevietā "izskaistināts" ar vardarbību un seksuālām ainām, dzēsīšu bez žēlastības!

Pūķēns Sāra

[Roviela]

Es uzrakstīju. Ja tur kas jālabo, iebikstiet man, lūdzu.

[Sindra]

Nu labi, neko.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 05.02.2014 14:56

[Mattiass]

Spēlē mans tēls to nezina, bet tiem, kas zina, OOG — nevienam nav ienācis prātā, ka Gabriels ir pieminējis, ka Alekss ir vienīgais Ardā, kas spēj komunicēt ar Renši? Ja tā, tad apmainīt bračkas neder. Maikls tikai (vēl vairāk) nojūgsies, bez lielāka labuma. Un tad Renši misija būs apdraudēta. Sliktākajā gadījumā iemiesosies kādā no serafiem. Labākā — atkal Aleksā. Un beigti tā vai tā būs abi divi.

Labāk pie Gabriela sīkāk noskaidrotu. Pirms tālāk ejošām komplikācijām.

[Roviela]

Jā, Joels to vakar iedomājās, tikai es to nepateicu Sarišai.

[Mattiass]

Tāpat vien Arists pēkšņi rupji neizturējās, ja vien Flēra neradīja uzmācīgās mušas iespaidu. Proti, ja redzēja, ka viņa sāk sekot, vienkārši pabrīdināja:
— Flēra, lūdzu, nejaucies. Un labāk neesi šai stāvā. Tev viņš neko daudz neizstāstīja.
Dabīgi, viņš nevar zināt, ka Flērai ir izstāstīts krietni vairāk, nekā viņa pieminēja citiem serafiem, un arī pārējie nav īpaši centušies Aristu apgaismot. Labi, ka Ereijass par simboliem vismaz pateica.

[Romija]

It kā Aristam varētu sekot vēl kāds cits bez Flēras (vajāšanas mānija?). Un it kā Flērai būtu uzmācīgas mušas iezīmes. Kā uzrakstīji, tā atspēlēju.

"Man viņš izstāstīja krietni vairāk kā tev." (facepalm)

Šo rakstu rediģēja Romija: 12.02.2014 22:30

[Roviela]

Paldies par spēli!

Man stipri traucēja sajūta, ka esi tikai peška (iespēju ziņā), kas stāvokli uz šaha galda nepārredz itin nemaz, un tādējādi nevar ietekmēt spēles gaitu, un tas, ka tieši vai netieši tas visu laiku tika atgādināts. Tā gan visvairāk Arista vaina, teikšu atklāti, kura tekstus brīžam bija tik nepatīkami lasīt, kad radās doma spēli pamest. Nu, kuram vajag negatīvas emocijas, ja spēles mērķis ir gūt prieku no tās?

Man traucēja nevarēšana iegūt informāciju par notiekošo ārpus tā, kas tiek pastāstīts citiem spēlētājiem (kas ar informāciju vienmēr nedalījās, tās, protams, bija viņu tiesības), un ne vienmēr esošā konsekvence notiekošajā. Piemēram, es nesapratu, kas tur īsti bija ar Attīrītājiem. Kurā brīdī pagrabi palika tukši? Ja tie tādi bija, tad kāpēc Gabriels mūs vispār par tiem brīdināja? Vai arī visi Attīrītāji, kuru taču nav maz, piedalījās savērestībā? Neticami. Kas tur beigās īsti notika?

Man traucēja mana tēla pārlieku niecīgās iespējas kaut ko darīt, jo spēle man nav tikai skaista izrakstīšanās (es neesmu rakstniece, īstenībā, man nepatīk rakstīt, bet spēlē tam arī nebūtu jābūt galvenajam kritērijam) dažās epizodēs, bet gan vienots veselums, kurā ir kaut kas jādara uz priekšu, un to arī ir iespējams izdarīt vairāk nekā tikai peškai, ko bīda citi, lielie un spēcīgie. Tikai tā sanāca vienalga - kopumā neatlika nekas cits, kā spītīgi meklēt amuletus, pat zinot, ka to nevari izdarīt. Peška.
Man traucēja nezināšana par to, ko es vispār varu izdarīt (par ko man arī pārmeta spēles gaitā, redz, man iztēles neesot), jo to es tomēr esmu pieradusi zināt pirms spēles, nevis no galvas izfantazēt spēles gaitā, jo tad tas var nesakrist ar spēles pasaules noteikumiem, kas ir GM ziņā, bet pirms katra teikuma konsultēties ar GM, nudien, nav īsti pareizi.

Man radās sajūta, ka mēs esam nevis spēlē, bet gan gatavā grāmatā, kuras sižetu ietekmēt nevaram, lai darītu, ko darīdami, un tā nav pareizā sajūta, vismaz man nē.

Man radās sajūta, ka mīļā miera labad dažiem spēlētājiem tiek īpaši izdabāts (Meja). Kāpēc tāda nevienlīdzība? Tāpēc, ka es neprotu skaisti rakstīt?

Tā.
Izliku pārdomas.

Varbūt tagad to visu vajadzētu izdzēst. Tomēr nedzēsīšu. Varbūt palīdzēs saprast, kāpēc uzvedos tā, kā uzvedos, un ko gaidu no lietas, kas saucās LS.

Bet būt par serafu man patika, un es labprāt vēl kādu reizi tādu paspēlētu.

Paldies par spēli, vēlreiz!

[Romija]

Liels paldies Sindrai par spēli! Paldies apr iespēju atgriezties, izaicināt sevi, noticēt saviem spēkiem un atiet no ikdienas!

Nenoliegšu, kas spēlei bija arī savi trūkumi, bet kur tad nav. Bija reizes, kad nopietni apsvēru no spēles izstāties, bet ne GM dēļ. Bija reizes, kad negribējās pavedienu vērt vaļā, lai tur kārtējo reizi izlasītu postu, pēc kā paliek šķebīgi (arī ne GM dēļ). Un tomēr tas laikam piederēja pie sevis pārvarēšanas.

Spēlēt serafu bija jauki. Reizēm ikdienā tik ļoti pietrūkst vienkārši par spīti visam būt labam. Norīt kamolu un pacensties saņemties. Un šajā spēlē tas bija jādara. Jā, reizēm paslīdēja ķepiņa, nenoliegšu, tomēr, lai uzrakstītu postu, arī ārpus spēles ir jāpadomā, jāsakārto emocijas un jāpacenšas.

Spēlēt tehnoloģiskā pasaulē bez IG zināšanām bija mazliet izaicinājums. Lika padomāt, kā būtu tad, ja nesaprastu, kā lietot telefonu, iedarbināt veļas mašīnu, samaksāt par kaut ko. Es zinu, ka šajos jautājumos sanāca vietām grēkot, pieņemot, ka gluži neattapīga Flēra nav un nākotnes ierīces ir pietiekami intuitīvi lietojamas.

Man, savukārt, absolūti nav iebildumu spēlēt maziņu tēlu, kas īsti neko ietekmēt nevarētu, un tomēr ar iespējām nokāpt no galvenās takas un kaut ko izdarīt. Iespēja notikumiem zaroties, jebkurā brīdī izvēlēties izdarīt to, ko gribās nevis vajag, ir daudz interesantāka. Un man liekas, ka tā ir GM prasme nevis trūkums arī tādas darbības ievirzīt pasaulē un piesaistīt notiekošajam. Es nedomāju, ka katra spēlētāju kaprīze bija jau izplānota iepriekš, bet gan apspēlēta un piesieta visam klāt pēc tam. Un, ja GM spēj atļaut spēlētājiem pilnu brīvību, to joprojām spējot saturēt grožos, tad tas ir liels bonuss.

Man šķiet, ka galvenais, kas spēlētājus ierobežoja, bija viņi paši, nevis GM. Pie tik lielas brīvības no spēles vadītāja puses, spēlētāju apziņā ieslēdzas savas barjeras. Vai es esmu gatavs kļūdīties? Vai es esmu ar mieru un spēju pieņemt lēmumu arī situācijā, kad visus kauliņus uz galda neredzu? Vai es spēju pārkāpt pāri savām emocijām? Vai es spēju pieņemt notikumu attīstību citā virzienā, nekā sākumā izdomāju pats? Vai es spēju būt es? Vai es spēju būt labāks par sevi? Spēlē, kurā ir strikti rāmīši un robežas, par to nav jādomā. Šeit bija. Paldies par to!

Man ir divājādas sajūtas par skype izmantošanu. Jā, no vienas puses tas ir ļoti ērti. Paziņot kādu informāciju, ātri pajautāt kaut ko, izspēlēt telefonsarunas vai pat veselas epizodes. Un tomēr tādā veidā spēle zaudē daļu savas burvības. Arī tas, ka ārpusspēles sarunas aiziet neierobežotas un var sākt traucēt. Skype spēle būtu kaut kas cits, tā būtu vairāk tehniska, strupāka, varbūt dinamiskāka. Tiem, kam nepatīk rakstīt un lasīt, tas varētu iet pie sirds. Bet man tomēr patika izrakstīties. Es ceru, ka es pārlieku neapgrūtināju nevienu ar postiem, kas reizēm sanāca pagari. Tomēr rakstīšana bija viens no prieciņiem, ko šī spēle sniedza.

Atzīstos, ka sarakstīju "Maģiskos simbolus", ja tas kādam vēl nebija skaidrs. Bet man tas sagādāja patiesu prieku. Sekojot Sindras norādēm, ko tur vajag iekļaut, izdomāt kaut ko tādu, ko pēc tam pašai lasīt un meklēt tur sakarības. Es zinu, ka tur ir daudz muļķību un abstraktu lietu sarakstīts, bet tieši tā arī bija domāts. Tās ir leģendas, nevis neapgāžama informācija. Un tāpat kā daudz kas cits spēlē, kas var būt un var nebūt patiesība, var notikt un var nenotikt. Tā ir vēl viena šīs spēles burvība, kas ļāva pasauli atklāt, kļūdīties, pārdomāt un atklāt no jauna, joprojām atstājot mīklas un jautājumus. Man tieši tas šķiet intriģējoši.

Forums ir pamiris, citu spēļu praktiski nav, tāpēc arī te savācās tik dažādi spēlētāji, katrs ar savām vēlmēm un gaidībām, savu spēles stilu un prasībām. Ir brīži, kad tas traucē, ir brīži, kad nē. Bet vismaz daļu problēmu var atrisināt, izrunājot to ar GM vai pārējiem. Nevis kategoriskā, apvainojošā tonī, bet ar konstruktīviem piedāvājumiem.

Pārmetumi, ka GM savā spēlē spēlējas, manuprāt, ir pilnīgi nevietā. Arī GM tā ir spēle. Un tas ir egoistiski pieprasīt, lai GM tikai dod sausu servisa informāciju, uz kā spēlēt citiem. Par tādu darbu un tiem zaudētajiem nerviem mūsu bara savaldīšanā, Sindra ir pelnījusi pat daudz vairāk izklaides, nekā viņa atļaujas izspēlēt ar NPC. Garas vairāku NPC ainas droši vien rada sajūtu, ka spēlētājs neko nevar izdarīt, bet man nešķiet, ka kaut kur tas bijis bez jēgas un tik gari, ka kļūst traucējoši. Tas, ja spēlētājs neko nedara, ir cita lieta. Tad, protams, GM ir jāspēlē tāpat.

Bet kopumā ir jāsaka liels paldies Sindrai un spēlētājiem! Pabeigt spēli ar savu tēlu ir īpaša sajūta, it kā būtu bijusi īsta iespēja piedalīties piedzīvojumā!
Es ceru, ka nezaudēsi vēlmi vadīt nākamo spēli!

Šo rakstu rediģēja Romija: 23.02.2014 12:00

[Roviela]

Paldies par "Maģiskajiem simboliem". Es gan zināju, ka Tu tos sarakstīji, paldies arī par shēmām un zīmējumiem. Tie bija jauki.

Un vēlreiz paldies Sindrai par spēli! Ceru, ka mana kritika nenosita vēlmi vadīt vēl kādu spēli. Nē, nudien, tā tas nebija domāts.

[Sindra]

Bet būt par serafu man patika, un es labprāt vēl kādu reizi tādu paspēlētu.

Never EVER again!

Nu jā, un tas nebija gluži tas, ko es domāju ar nobeigumpostiņiem.
Bet fine with me.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 23.02.2014 14:50

[Roviela]

Man īsti nebija, ko rakstīt.
Joelam nav nekas īpašs padomā. Viņš jau, izņemot pieredzi, neko tādu īpaši nedabūja, ko beigās apcerēt.

Toties Romija smuki uzrakstīja.

Ā! Starp citu - kas ir aiz Vārtiem?

[Romija]

Un kāpēc, ja tik ļoti interesē, kas ir aiz Vārtiem, Joels nevar mācīties un censties kļūt par tādu, kas to uzzina vai ir ļauts apskatīties? Tas pēdējais posts taču ir iespēja dabūt to, ko tik ļoti gribējās, bet netika spēles laikā, ne jau obligāti kaut ko apcerēt. Uzrakstīt savas laimīgās beigas.

[Roviela]

Es varu uzrakstīt, ka Joels to kaut kad paprasa Gabrielam.
Bet atbilde?

Pēdējā postā var apcerēt to, kas man jau ir zināms. Atbildēm uz jautājumiem, vai tad tur vairs ir vieta?

[Sindra]

Uzrakstīt jau var arī nezinot.
Piemēram,
Joels pavadīja daudzus gadus mācoties, lai uzzinātu atbildi uz viņam interesējošo jautājumu, kas tad īsti ir atrodams aiz Vārtiem.
Līdz viņš beigās bija ieguvis atbildi.

Jā, tas varbūt liedz aprakstīt emocijas par uzzināto, bet man, godīgi sakot, nestāv īpaši gari un plaši stāstīt, kāpēc kas notika un kas ir aiz Vārtiem, kāpēc Attīrītājiem bija tāda vai citādāka reputācija, kā arī ko centās panākt Atkritēji.

Visi spēlētāju kašķi un centieni ar mani manipulēt, paužot savu attieksmi, savā ziņā ļoti pagrāva arī manu prieku par šo visu.
Un es šo projektu, pavisam noteikti, esmu norakstījusi kā visneveiksmīgāko no visiem maniem spēļu projektiem, ever.
Pat iesāktās un nepabeigtās spēles ir bijušas daudz veiksmīgas.

[Roviela]

Apzinos, ka esmu piedalījusies prieka graušanā, tāpat to, ka arī no manas puses šī nebija labākā spēle.
Saprotu arī, ka es varētu uzrakstīt pati, kas ir aiz Vārtiem, bet... man tīri cilvēcīgi ir interesanti uzzināt, kas tur ir, nevis to izdomāt pašai. Izdomāt pašai - tas pilnīgi nav tas.

Labi, es uzrakstīšu, ka viņš ilgi mācās un prāto, lai to uzzinātu, bet... vai patiešām tam nav vienkāršas un uzreiz pasakāmas atbildes?
Tāpat tā uzrakstītais manu ziņkāri nemazinās ne par matu, jo atbildes jau nebūs!
Cita lieta, ja tas nav vienkārši atbildams, tad neprasu, lai man raksta garu apcerējumu par to.

Redz, Flēra dabūja Gabrielu, Meja Aleksu (lai arī nav pelnījusi, un ak! nabaga Alekss! viņš nav pelnījis tādu Meju, protams, tās ir tikai Joela domas), bet Joels nedabūja pat atbildi uz jautājumu, kas ir aiz Vārtiem.
Varbūt man vienkārši skauž? Iespējams.
Neņemiet galvā.

[Romija]

Tas ir tāpat kā paprasīt, kas ar cilvēku notiek pēc nāves. Ne uz visiem jautājumiem ir atbildes...

[Sindra]

Jā, es apzinos, ka uz vecumu esmu kļuvusi kašķīga un īgna.
Bet ko padarīsi... vecums nenāk viens.
Nevienam.

Aiz vārtiem ir Paradīze.
Vieta, kur nonāk mirušo cilvēku dvēseles, ja tās nenonāk kaut kur citur.

Varbūt tur bija vēl kaut kas, ko es jau pati esmu piemirsusi.

[Roviela]

Jā, es arī esmu kļuvusi veca un kašķīga, man ir grūti piedot citiem, manuprāt, nesaprātīgu rīcību, un mani tas skumdina.

Paldies Gabrielam par atbildi!

Man ir ļoti svarīgi spēlēs (un ne tikai) tikt līdz atbildei. Maziņš attaisnojums, bet tomēr.

[Sindra]

Jā, tikai es gribētu, ka spēlētāji spēles laikā iegūst tās atbildes, nevis pēc tam paģērē ATD.
Apzinos, ka nebija gan īsti piemērotu situāciju tai Vārtu tēmai, bet kopumā jau tas bija viens no nesvarīgākajiem jautājumiem, kas tika izmantots tikai kā spēles ievads.

Un tas noteikti ir vēl viens akmens manā lauciņā, veidot šādus spēles ievadus, kuros spēlētājiem uzreiz jau tiek uzlikts kaut kāds zīmogs. Es kaut kā neaizdomājos, ka cilvēki varētu nebūt tik elastīgi, lai pieņemtu, ka viņu perfekti labais tēls ir izdarījis kaut ko sliktu.
Bet tad atkal... pirms Ardas restarta es devu iespēju tēlus partaisīt.

Katrā ziņā, ceru, ka pūķu pasaule ir izprotamāka un ar to būs labāk.

[Roviela]

Man kā spēlētājam pret tādu ievadu nav itin nekādu pretenziju. Tā notika, un tad ar to arī jāsadzīvo. Lieta bija mana tēla motivācijā, un tā bija ziņkārība, un tas pa spelei neļāva aizmirst šo gadījumu, kas pašiem notikumiem Ardā, protams, nebija būtisks.
Jā, IG nekādi nesanāca brīdis, kad par to varētu parunāt, izņemot vienu reizi, kad pajautāju brīdī, kad arī nebija laika par to runāt.

Man nebija grūtību pieņemt, ka Joels ir izdarījis kaut ko sliktu, itin nemaz arī nē.