Grāmatas fragmentu tulkojumi Opcijas

[eyedam]

Šajā pavedienā varēsiet izlasīt HP 6. grāmatas fragmentu tulkojumus, kas to autoriem kalpoja kā atļauja HP forumu piekļuvei, pirms latviešu versijas iznākšanas (visticamāk šī gada nogalē).

eyedam

[eyedam]

1. nodaļa


*** Tulkojusi: skowij-snowij ***


Bija gandrīz pusnakts, un premjerministrs vienatnē sēdēja savā kabinetā, lasot garu ziņojumu, kurš slīdēja caur viņa smadzenēm, neatstājot ne mazākās pēdas, kas ar to tika domāts. Viņš gaidīja zvanu no attālas valsts prezidenta, un starp domāšanu, kad nožēlojamais cilvēks varētu pazvanīt, un mēģinot apspiest nepatīkamās atmiņas no garās, nogurdinošās un grūtās nedēļas, viņa galvā nebija daudz vietas kam citam. Jo vairāk viņš centās koncentrēties uz lapā rakstīto viņa priekšā, jo skaidrāk premjerministrs varēja redzēt viena no viņa politiskajiem pretiniekiem ļauni priecīgo seju. Šis izlepušais pretinieks bija parādījies ziņās tajā dienā, ne tikai lai uzskaitītu visas briesmīgās lietas, kuras bija notikušas pēdējā nedēļā (it kā kādam vajadzētu atgādinājumu), bet arī lai paskaidrotu, kāpēc katra no tām bija valdības vaina.

Premjerministra pulss paātrinājās no domas par šīm apsūdzībām, kuras nebija ne godīgas, ne patiesas. Kā gan viņa valdība varētu apturēt tā tilta sabrukšanu? Tas bija cietsirdīgi kādam teikt, ka viņi netērēja pietiekoši daudz tiltiem. Tilts bija mazāk kā desmit gadu vecs, un labākie eksperti nevarēja izskaidrot, kāpēc tas pārlūzis divās daļās, sūtot dučiem mašīnu upē zem tā. Un kā gan kāds uzdrīkstējās teikt, ka tas bija policistu trūkums, kurš bija pie vainas šajās divās ļoti nelāgajās un publiski apspriestajās nāvēs? Vai valdībai vajadzētu kaut kādā veidā paredzēt trako viesuļvētru Rietumvalstī, kura radīja zaudējumus cilvēkiem un viņu īpašumiem? Un tā bija viņa vaina, ka viens no viņa junioru ministriem Herberts Čorlijs izvēlējās šo nedēļu, lai rīkotos tik dīvaini, ka tagad viņš gribēja pavadīt daudz vairāk laika ar savu ģimeni?

– Drūms garastāvoklis ir pārņēmis valsti,– pretinieks bija secinājis, tik tikko noslē```` plato smīnu.

Un diemžēl tā bija pilnīga patiesība. Premjerministrs pats to saprata; cilvēki tiešām izskatījās daudz nelaimīgāki kā parasti. Pat laiks bija sadrūmis; visa šī drēgnā migla jūlija vidū... Tas nebija pareizi, tas nebija normāli...



*** Tulkojusi: jefeniite ***


Viņš atšķīra vēstules otru lappusi, ieraudzīja, cik tā gara, un padevās. Staipīdams savas rokas virs galvas, viņš skumīgi raudzījās savā kabinetā. Tā bija glīta telpa ar smalka marmora kamīnu pretī lieliem logiem, kas bija aizvērti gadalaikam neatbilstošā saltuma dēļ. Nodrebinājies premjerministrs piecēlās un tuvojās logiem, lūkodamies uz lietus lāsēm, kas sitās pret logu. Brīdī, kad viņš stāvēja ar muguru pret telpu, viņš izdzirdēja krekšķi aiz muguras.

Viņš sastinga tieši tāpat, kā viņa izbiedētais atspulgs tumšajā stiklā. Viņš atpazina šo krekšķi. Jau iepriekš viņš to bija dzirdējis. Premjerministrs lēnām apgriezās un ieraudzīja tukšu istabu.

– Vai te kāds ir? – viņš jautāja, cenzdamies izklausīties drošāk, nekā jutās.

Mirkli viņš cerēja, ka neviens neatbildēs. Taču balss atbildēja tik izteiksmīgi un apņēmīgi, ka, likās, tā lasa jau sagatavotu ziņojumu. Jau pie pirmā krekšķa premjerministrs zināja, no kurienes balss nāk. Tā nāca no maza vīriņa, kas līdzinājās vardei un valkāja garu, pelēku parūku, vīriņš bija attēlots mazā un noķēpātā eļļas gleznā pašā telpas stūrī.

– Vientiešu premjerministram. Nepieciešama steidzama satikšanās. Lūdzu, nekavējoties atbildēt. Ar cieņu, Fadžš. – Vīriņš gleznā jautājoši lūkojās premjerministrā.

– Ēēē,– teica premjerministrs, – klausies... šobrīd man patiešām nav laika... es gaidu prezidenta zvanu no...

– To var pārcelt,– tūdaļ teica vīriņš. Premjerminista sirds pamira. No tā viņš jau bija baidījies.

– Bet es tiešām cerēju runāt ar...



*** Tulkojusi: TaureņmeiteneAur' ***


Fadžs ievilka dziļu elpu, un teica: – Premjerministr, man ļoti žēl, ka jums tas jāsaka, bet Pats-Zināt-Kurš ir atgriezies.

– Atgriezies? Kad jūs sakāt "atgriezies"... Viņš ir dzīvs? Tas ir...

Premjerministrs centās atcerēties detaļas no iepriekšējās diskusijas pirms trim gadiem, kad Fadžs viņam stāstīja par burvi, no kura baidījās visa pasaule, par burvi, kurš bija pastrādājis tūkstošiem nepiedodamu noziegumu pirms piecpadsmit gadiem, kad viņš noslēpumaini pazuda.

– Jā, dzīvs. Tas ir, es nezinu, vai cilvēks var būt dzīvs, ja viņu nevar nogalināt? Es īstenībā to nesaprotu, Dumidors neko daudz man nepaskaidroja, bet vienalga, viņam noteikti ir ķermenis, un viņš staigā un runā, un nogalina, tā ka, mūsu sarunas labad, jā, viņš ir dzīvs.

Premjerministrs nezināja, ko lai saka par šo, bet neatlaidīgs ieradums – vēlēšanās būt labi informētam par jebkuru jautājumu, kas pavīdēja pie apvāršņa,– lika viņam uzdot jautājumus par jebkurām detaļām, kas liktu viņam atcerēties par viņu iepriekšējo sarunu.

– Vai Sēriuss Bleks ir ar... ē... nu, Paši-Zināt-Ko?

– Bleks? Bleks? – nervozi pārjautāja Fadžs, aizvien ātrāk virpinādams savu katliņcepuri pirkstos. – Siriuss Bleks, jūs domājāt? Pie Merlina bārdas, nē. Bleks ir miris. Mēs... ē... kļūdījāmies Bleka lietā. Viņš bija nevainīgs galu galā. Un viņš nemaz nebija Vārdā Nesaucamā piekritējs. Es domāju,– viņš piesardzīgi piebilda, katliņcepuri rokās griezdams aizvien ātrāk un ātrāk. – Visas liecības norādīja... Mums bija vairāk nekā piecdesmit liecinieku... Bet vienalga, kā jau teicu, viņš ir miris. Nogalināts, tāds ir fakts. Burvestību ministrijas telpās. Tur būs arī izmeklēšana patiesībā...

Pašam par lielu pārsteigumu premjerministrs juta īsu žēlastības mirkli, par Fadžu. Tūlīt gan to aizēnoja pašapmierinātības vilnis, ka pēc visa viņš pats varētu būt materializējies ārā no kamīna, neviena slepkavība valdības telpās viņā klātbūtnē nav notikusi. Vismaz pagaidām...

Kamēr premjerministrs zagšus pieskārās koka galdam, Fadžs turpināja: – Bet Bleks ir miris tagad. Galvenais ir tas, ka mēs esam karā, premjerministr, un soļi ir jāsper.

– Karā? – atkārtoja premjerministrs. – Vai jūs nepārspīlējat?

– Paši-Zināt-Kas ir atkal savācis savus sekotājus, kuri izbēga no Azkabanas janvārī,– Fadžs runāja arvien ātrāk un griezdams savu cepuri rokās aizvien ātrāk, kamēr tā pārvētās blāzi zaļā virpulī. – Kopš viņi darbojas atklāti, viņi ir nodarījuši vairāk postījumus. Brokdailas tilts – viņš izdarīja to, premjerministr, viņš draudēja paveikt masveida vientiešu slepkavību, ja vien es nenostātos viņa pusē...

– Tātad tā ir jūsu vaina, ka tie cilvēki mira, un man jāatbild neskaitāmi jautājumi par visām burvestībām un nāves cēloņiem, un es nezinu ko darīt! – nikni teica premjerministrs.



*** Tulkojusi: kiwiy ***


Premjerministra pirmā muļķīgā doma bija, ka Rufuss Skrimgiors izskatījās līdzīgs vecam lauvam. Viņa dzeltenbrūno matu krēpēs un kuplajās uzacīs manīja sirmas šķipsnas; viņam bija dedzīgas, dzeltenīgas acis aiz brillēm ar stiepļu ietvaru un zināmā klaiņojoša slaista pievilcība, lai arī viņš gāja, mazliet pieklibodams. Viņš radīja iespaidu ka ir ass un stingrs. Premjerministrs domāja, ka saprot, kāpēc burvju sabiedrība atdzina Skrimgioru vairāk nekā Fadžu šajos bīstamajos laikos.

– Kā jums klājas?– vaicāja premjerministrs pieklājīgā tonī, sniedzot roku.

Skrimgiors sarokojās, ātri pārskatījis istabu, un izvilka ārā zizli no savas mantijas.

– Fadžs izstāstīja jums visu?– viņš vaicāja, soļodams uz durvju pusi, izvilcis zizli, viņš novicināja to uz durvju pusi. Premjerministrs dzirdēja, kā noklakšķ durvju slēdzene, un duvis aislēdzās.

– Emmm... jā,– teica premjierministrs.– Un, ja jūs neiebilstat, es tās durvis labāk gribētu atslēgtas.

– Es labāk gribētu netikt pārtraukts, – Skrimgiors īsi noteica, – un novērots,– viņš piebilda, ar zizli aizverot aizkarus. – Labi, esmu aizņemts vīrs, ķersimies klāt pie mūsu darīšanām. Pirmkārt, mums vajadzētu apspriest jūsu drošību.

Premjerministrs piecēla savu tuklo augumu un atbildēja: – Esmu absalūti apmierināts ar apsardzi, kāda man pašlaik ir, liels pald...

– Redziet, mēs neesam,– Skrimgiors pārtrauca viņu. – Vientiešu izredzes būs niecīgas, ja viņu premjerministram tiktu uzlikts Pavēlum lāsts. Jaunais sekretārs jūsu blakus telpā...

– Es netaisos atlaist Kingsliju Šaklboltu, ja tas ir tas, ko jūs gribat panākt,– dedzīgi teica premjerministrs. – Viņš ir ļoti prasmīgs, viņš divreiz vairāk strādā nekā pārējie...

– Tas ir tāpēc, ka viņš ir burvis,– teica Skrimgiors ar ātri nozūdošu smaidiņu, – un augsti kvalificēts aurors, kuram ir uzticēta jūsu drošība.

[eyedam]

2. nodaļa


*** Tulkojis: mr Bl@ck ***


Daudzu jūdžu attālumā aukstā migla, kas spiedās pret premjerministra logiem, peldēja pār netīru upi, kas šāvās starp apaugušiem un piedrazotiem krastiem. Milzīgs dūmenis slējās pamestas fabrikas paliekās, ēnains un draudīgs. Nebija ne skaņas, neskaitot melnā ūdens čukstus, apkārt nebija nevienas dzīvības pazīmes, neskaitot kaulainu lapsu, kas aizlavījās lejā pa krastu, lai cerīgi apostītu vecu kartupeļu frī un zivju ietinamos papīrus garajā zālē.

Bet tad ar ļoti klusu puf upes malā no zila gaisa uzradās slaiks, kapucē ietinies stāvs. Lapsa sastinga, uzmanīgās acis piekalusi pie šī jaunā fenomena. Stāvs, likās, kādu laiciņu centās noorientēties, tad devās uz priekšu platiem, ātriem soļiem, tā apmetnim čabot zālē.

Ar vēl vienu skaļāku puf materializējās vēl viens kapucē tērpts stāvs.

– Pagaidi!

Bargais sauciens izbiedēja lapsu, kas bija brikšņos pieplakusi pie zemes. Viņa izlēca no savas slēptuves un metās augšup pa krastu. Uzzibsnīja zaļa gaisma, lapsa iesmilkstējās un nokrita zemē mirusi.

Otrs stāvs apgrieza ar kāju dzīvnieku otrādi.

– Tikai lapsa,– sacīja sievietes atvieglota balss, – es domāju, ka tas bija aurors... Sisi, pagaidi!

Taču viņas biedrene, kas bija apstājusies atskatīties uz gaismas zibsni, jau rāpās augšup pa krastu, lapsa bija tikko pieskārusies zemei.

– Sisi... Narcisa... uzklausi mani...

Otra sieviete panāca pirmo un satvēra viņas roku, bet otra izrāvās.

– Ej atpakaļ Bella!

– Tev jāuzklausa mani!

– Es tevi jau uzklausīju, esmu pieņēmusi lēmumu, liec mani mierā!

Par Narcisu nosauktā sieviete aizkļuva līdz krasta malai, kur vecas margas atdalīja upi no šauras, bruģētas ielas.



*** Tulkojusi: Endija ***


– Narcisa!– vīrs teica, atvērdams durvis nedaudz plašāk, tā ka gaisma krita pāri viņai un arī viņas māsai. – Kāds patīkams pārsteigums!

– Severus,– viņa teica, saspringti čukstot. – Vai es varu ar tevi runāt? Tas ir steidzami.

– Bet, protams.

Viņš pakāpās atpakaļ, ļaujot Narcisai ieiet mājā. Viņas apmetnī tērptā māsa sekoja bez ielūguma.

– Strup,– viņa īsi noteica, ejot viņam garām.

– Bellatrise,– Strups atbildēja, savām tievajām lūpām savelkoties nedauz ņirdzīgā smaidā, kad viņš aizvēra durvis ar blīkšķi aiz viņām.

Viņi bija nokļuvuši tieši miniatūrā viesistabā, kurā jautās tumsa, polsterētā cellē. Sienas pilnībā bija noklātas ar grāmatām, no kurām lielākā daļa bija iesaiņotas vecā, melnā vai brūnā ādā; noskrandis dīvāns, vecs klubkrēsls un ļodzīgs galds atradās blakus, apgaismoti ar nespodru gaismu, ko meta ar sveci pildīta lampa, kas karājās pie griestiem. Šajā vietā bija nolaidības pieskaņa, it kā tā parasti netiktu apdzīvota.

Strups ar žestu aicināja Narcisu apsēsties uz dīvāna. Viņa novilka savu mantiju, nometa to malā un apsēdās, blenžot uz savām sažņaugtajām baltajām un drebošajām rokām klēpī. Bellatrise novilka savu apmetni daudz lēnāk. Tumša, ne kā viņas māsa, kas bija gaiša, ar veselīgu acu skatienu un pievilcīgu muti, Bellatrise neskatījās uz Strupu un nostājās savai māsai aiz muguras.

– Tā, ko es varu darīt tavā labā?– Strups jautāja, apsēžoties klubkrēslā, kas atradās tieši pretī abām māsām.

– Mēs... mēs esam vieni, vai ne?– Narcisa klusi jautāja.

– Jā, protams. Nu, vēl arī Tārpastis ir šeit, bet mēs taču neskaitīsim parazītus, vai ne?

Viņš nomērķēja savu zizli uz sienu ar grāmatām aiz viņa muguras, un ar klaudzienu noslēptās durvis atsprāga vaļā, atklājot šauras kāpnes, kurās kā sastindzis stāvēja mazs vīriņš.

– Kā tu esi skaidri nopratis, Tārpasti, mums ir viesi,– Strups laiski teica.

Kuprainais vīrs lēni pievilkās tuvāk, pārvarot pēdējos pāris pakāpienus, un ienāca istabā. Viņam bija mazas, ūdeņainas acis, smails deguns, un viņa sejā bija muļķīgs smaids. Viņa kreisā roka glāstīja labo, kas izskatījās, it kā būtu ietīta spīdīgā sudraba cimdā.

– Narcisa!– viņš teica pīkstošā balsī. – Un Bellatrise! Cik apburoši...

– Tārpastis mums atnesīs dzērienus, ja vēlaties,– Strups teica. – Un tad viņš atgriezīsies savā guļamistabā.



*** Tulkojusi: skatitajs_no_malas ***


– Man tika dota pavēle palikt aizmugurē,– teica Strups. – Iespējams, tu nepiekrīti Tumsas pavēlniekam, iespējams, tu domā, ka Dumidors nebūtu ievērojis, ka es iesaistos nāvēžu rindās, lai cīnītos ar Fēniksa ordeni? Un – piedod man – tu runā par briesmām... jūs cīnījāties pret sešiem tīņiem, vai tad ne?

– Kā tu labi zini, viņiem piebiedrojās puse Fēniksa ordeņa!– Bellatrise noņurdēja. – Un, kamēr runājam par Ordeni,– vai tu joprojām apgalvo, ka nevari atklāt, kur ir viņu galvenā mītne?

– Es neesmu acurauga sargs; es nevaru izrunāt šīs vietas nosaukumu. Es domāju, ka tu zini, kā šī burvestība darbojas? Tumsas pavēlnieks ir apmierināts ar to informāciju, ko līdz šim es esmu viņam sniedzis par Ordeni. Tās dēļ, kā varbūt esi sapratusi, tika notverta un nogalināta Emelīna Vensa, un tā pavisam noteikti palīdzēja atbrīvoties no Siriusa Bleka, kaut es neatņemšu tev viņa nogalinātājas godu.

Viņš pielieca galvu uzsauca tostu viņai. Viņas vaibsti nekļuva pielaidīgāki.

– Tu, Strup, izvairies no mana pēdējā jautājuma. Harijs Poters. Pēdējo piecu gadu laikā tu viņu būtu varējis nogalināt ikvienā brīdī. Tu to neizdarīji. Kāpēc?

– Vai tu esi par šo jautājumu runājusi ar Tumsas pavēlnieku?– Strups jautāja.

– Viņš... pēdējā laikā mēs... Es prasu tev, Strup!

– Ja es būtu nogalinājis Hariju Poteru, Tumsas pavēlnieks nevarētu izmantot viņa asinis, lai atdzimtu, padarot viņu neuzvaramu...

– Tu apgalvo, ka paredzēji šī puikas izmantošanu!– viņa ņirdzīgi noteica.

– Es to neapgalvoju; es nezināju viņa plānus; jau esmu atzinies, ka domāju, ka Tumsas pavēlnieks ir miris. Es šobrīd cenšos paskaidrot, ka Tumsas pavēlnieks nenožēlo, ka Poters ir dzīvs, vismaz pirms gada...



*** Tulkojis: erty ***


– Narcisa, pietiks. Iedzer šo. Paklausies.

Viņa nedaudz apklusa; nolejot sevi pašu ar vīnu, viņa ieņēma drebelīgu malku.

– Tas varētu būt iespējams... man palīdzēt Drako.

Viņa apsēdās sēdus, papīrbaltu seju un milzīgām acīm.

– Severus... Ak, Severus... Tu viņam palīdzētu? Vai tu viņu pieskatītu, lūkotu, lai viņš negūst kaitējumu?

– Es varu mēģināt.

Viņa aizsvieda savu glāzi; tā aizripoja pāri galdam, viņai noslīdot no dīvāna un nometoties uz ceļiem pie Strupa kājām, viņa sagrāba viņa roku abās viņas un piespieda viņas lūpas pie tās.

– Ja tu esi tur, lai viņu aizsargātu... Severus, vai tu to zvērēsi? Vai tu dosi Nelaužamo zvērestu?

– Nelaužamo zvērestu?– Strupa izteiksme bija tukša, neizprotama. Bellatrise, lai arī kā, palaida triumfa pilnu smieklu tarkšķi.

– Vai tu neklausies, Narcisa? Ak, viņš mēģinās, esmu droša... Parastie, tukšie vārdi, parastā izslīdēšana no darbības... Ak, protams, ka pēc Tumsas pavēlnieka pavēles!

Strups nepalūkojās uz Bellatrisi. Viņa acis bija nofiksētas uz Narcisas zilajām, asaru piepildītajām, viņai vēl aizvien turot satvertu viņa roku.

– Protams, Narcisa, es došu Nelaužamo zvērestu,– viņš klusi teica. – Iespējams, tava māsa piekritīs būt mūsu Saistītājs.

Bellatrises mute atkrita vaļā. Strups pietupās uz ceļiem pretim Narcisai. Zem Bellatrises pārsteigtā skatiena, viņi satvēra labās rokas.

– Tev vajadzēs zizli, Bellatrise,– vienaldzīgi noteica Strups.

Viņa to paņēma, vēl aizvien izskatīdamās izbrīnīta.

– Un tev vajadzēs panākt nedaudz tuvāk,– viņš teica.

Viņa pavirzījās uz priekšu, tā ka viņa stāvēja virs viņiem, un notēmēja zižļa galu uz viņu savienotajām rokām.

Narcisa ierunājās.

– Vai tu, Severus, pieskatīsi manu dēlu, Drako, viņam mēģinot piepildīt Tumsas pavēlnieka vēlmes?

– Jā,– Strups teica.

Tieva spožas liesmas mēle izplūda no zižļa, un tās ceļā aptinās ap viņu rokām kā sarkani karsta stieple.

– Un vai tu, cik vien būsi spējīgs, aizsargāsi viņu no ļauna?

– Jā,– Strups teica.

Otra uguns mēle izšāvās no zižļa un savienojās ar pirmo, izveidojot sīku, mirdzošu ķēdi.

– Un, tam vajadzētu izrādīties nepieciešamam... Ja rādīsies, ka Drako izgāzīsies...– čukstēja Narcisa (Strupa rokai tiekot raustītai viņas rokā, bet viņš nenovērsās), – – vai tu izdarīsi to, ko Tumsas pavēlnieks ir pavēlējis izpildīt Drako?

Iestājās klusuma brīdis. Bellatrise skatījās, viņas zizlis pavērsts uz viņu sasaistītajām rokām, viņas acīm plaši atvērtām.

– Jā,– Strups teica.

Bellatrises izbrīnītā seja iekvēlojās sarkana no uzliesmojuma, ko radīja trešā uguns mēle, kas izšāvās no zižļa, aptinās ap pārējām, un biezi aptinās ap viņu sasaistītajām rokām kā virve, kā ugunīga čūska.

[eyedam]

3. nodaļa


*** Tulkojis: Victor Krum ***


Dārgo Harij!

Ja tas tev nesagādā grūtības, es šinī piektdienā 23:00 zvanīšu pie Dzīvžogu ielas 4 durvīm, lai eskortētu tevi uz Midzeņiem, kur tu esi uzaicināts pavadīt atlikušo daļu vasaras brīvlaika.

Ja tu piekritīsi, es būšu priecīgs par tavu palīdzību kādā lietā, kurai mēs pievērsīsimies pa ceļam uz Midzeņiem. Es paskaidrošu sīkāk uz vietas.

Atsūti, lūdzu, atbildi ar šo pūci. Cerot tevi satikt šopiektdien,

patiesi tavs

Baltuss Dumidors

Lai gan vinš zināja to no galvas, Harijs uzmeta acis uz šīs vēstules ik pēc pāris minūtēm, sākot no tā vakara septiņiem, kad vinš ieņēma pozīciju blakus savam guļamistabas logam, no kura varēja labi pārlūkot Dzīvžogu ielas abas puses. Vinš zināja, ka tas bija bezjēdzīgi – atkārtoti pārlasīt Dumidora vārdus; Harijs bija aizsūtījis atpakaļ savu "jā" ar to pašu pūci, kā tika prasīts, un viss, ko viņš tagad varēja darīt, bija gadīt: vai nu Dumidors grasījās nākt vai arī nē.

Bet Harijs nebija sapakojies. Tas likās pārāk labi – tikt izglābtam no Dērslijiem jau pēc divām nedēļām. Viņš nespēja no sevis nokratīt sajūtu, ka kaut kas noies greizi – viņa atbilde Dumidoram varēja nomaldīties; Dumidors varēja tikt aizkavēts, nākot pēc Harija; varēja izrādīties, ka vēstule nemaz nebija no Dumidora, bet tikai joks vai slazds. Harijs nebija spējis sapakoties ar domu, ka viņš tiks pievilts un vajadzēs pēc tam visu izpakot. Vienīgā lieta, ko viņš bija izdarījis, gaidot iespējamo braucienu, bija ieslēgt savu sniegaino pūci Hedvigu savā būrī.



*** Tulkojusi: Bifrost ***


– Par laimi,– teica Dumidors, – to var vienkārši noteikt.

Viņš novietoja savu tukšo glāzi uz maza galdiņa pie sava krēsla, bet, pirms viņš spēja uzsākt, tēvocis Vernons iekliedzās: – Kad šīs nolāpītās glāzes tiks aizvāktas?

Harijs atskatījās; visi trīs Dērsliji bija pierāvušies un aizseguši ar rokām galvas, kamēr viņu glāzes lēkāja augšup un lejup pa viņu pakaušiem, saturam šķīstot uz visām pusēm.

– Ak, es atvainojos,– laipni noteica Dumidors un atkal pacēla zizli. Visas trīs glāzes pazuda. – Bet pieklājīgāk gan būtu tās izdzert, vai zināt.

Izskatījās, ka tēvocim Vernonam gribētos atbildēt ar kaut ko nepieklājīgu, bet viņš tikai iespiedās dziļāk dīvāna spilvenos kopā ar tanti Petūniju un Dūdiju un neteica neko, koncentrējot savu mazo cūkas actiņu skatienu uz Dumidora zizli.

– Lieta tāda,– Dumidors atsāka, it kā tēvocis Vernons nebūtu vispār runājis, – ja tu esi mantojis māju, tu esi mantojis arī...

Viņš piekto reizi pavicināja zizli. Atskanēja skaļš krakšķis, un uzradās mājas elfs ar šņukuru deguna vietā, gigantiskām sikspārņa ausīm un milzīgām, asinīm pieplūdušām acīm, kas kā varde tupēja uz Dērsliju pūkainā paklāja, segts ar netīrām skrandām. Petūnijas tante iespiedzās tā, ka mati sacēlās stāvus; nekas tik netīrs vēl nebija spēris kāju viņas mājā, cik vien viņa spēja atminēties. Dūdijs pacēla savas sārtās pēdas gandrīz virs galvas, it kā baidītos, ka radījums varētu uzrāpties augšup pa viņa pidžambikšu staru, un tēvocis Vernons ierēcās: – Kas, pie velna, ir tas?

– ... Mokšķi,– pabeidza Dumidors.

– Mokšķis neies, Mokšķis neies, Mokšķis neies!– mājas elfs noķērcās, gandrīz tikpat skaļi cik tēvocis Vernons, stampājot savas garās un mezglainās pēdas un plēšot ausis. – Mokšķis pieder mis Bellatrisei, jā, Mokšķis pieder Blekiem, Mokšķis grib sev jauno saimnieci, Mokšķis neies pie Poteru knēveļa, Mokšķis neies, neies, neies...

– Kā redzi, Harij,– Dumidors runāja skaļi, lai pārspētu Mokšķa ķērcienus "neies, neies, neies", – Mokšķis izrāda zināmu nepatiku pāriešanai tavā īpašumā.

– Man vienalga,– teica Harijs, ar pretīgumu raudzīdamies uz mājas elfu, kurš vārtījās un stampāja kājas. – Es viņu negribu.

– Neies, neies, neies, neies...

– Vai tev labāk patiktu, ka viņš pārietu Bellatrises Svešovskas īpašumā? Paturot prātā, ka viņš ir dzīvojis Fēniksa ordeņa galvenajā mītnē visu pagājušo gadu?

– Neies, neies, neies, neies...

Harijs blenza uz Dumidoru. Viņš zināja, ka Mokšķim nevar atļaut iet un kalpot Bellatrisei Svešovskai, bet doma vien par atbildības uzņemšanos par radījumu, kurš nodevis Siriusu, bija pretīga.



*** Tulkojusi: Flēra Delakūra ***


– Vienkārši dodiet viņam pavēli,– teica Dumidors. – Ja viņš ir iekļuvis jūsu īpašumā, viņam nāksies paklausīt. Ja ne, tad mums nāksies padomāt par citu veidu, kā elfu turēt tālāk no viņa īstenās saimnieces.

– Nedarīšu, nedarīšu, nedarīšu, NEDARĪŠU!

Mokšķa balss uzauga līdz kliedzienam. Harijs nespēja pateikt neko citu, tikai:– Mokšķi, aizveries!

Likās, ka Mošķis tūlīt aizsmaks. Viņš sagrāba savu rīkli, mute vēl neganti virinājās, acis bija izvalbītas.Pēc dažām sekundēm izmisīgas elpošanas, viņš metās ar seju uz paklāja (tante Petūnija sāka šņukstēt) un sita pa grīdu ar rokām un kājām, atļaujoties spēcīgai, bet klusai dusmu lēkmei.

– Labi, tas visu vienkāršo,– moži teica Dumidors. – Tas nozīmē, ka Siriuss zināja, ko dara. Tu esi tiesīgs Drūmkaktes divpadsmitā nama un Mokšķa īpašnieks.

– Vai... vai man viņš ir jāpatur?– Harijs vaicāja, šausmu pārņemts, palūkojies uz Mokšķi, kurš mētājās pie viņa pēdām.

– Nē, ja to nevēlies,– teica Dumidors. – Ja es drīkstu tev dot padomu, tad tu varētu aizsūtīt viņu uz Cūkkārpu strādāt virtuvē. Ja tā, tad pārējie mājas elfi varētu paturēt viņu acīs un uzmanīt.

– Jā,– atviegloti teica Harijs. – Jā, es tā darīšu. Ē... Mokšķi... Es vēlos, lai tu ej uz Cūkkārpu un strādā virtuvē ar pārējiem mājas elfiem.

Mokšķis, kurš tagad gulēja uz muguras ar paceltām rokām un kājām gaisā, paskatījās uz Hariju no apakšas uz augšu ar visdziļāko naidu un ar skaļu krakš izzuda.

– Labi,– sacīja Dumidors. – Un vēl par zirgērgli. Hagrids to apkopj jau kopš Siriusa nāves, taču arī viņš ir jūsu īpašumā. Tāpēc, ja jūs vēlētos to iekārtot citādāk...

– Nē,– noteikti teica Harijs. – Viņš var palikt pie Hagrida. Man šķiet, ka viņš to vēlētos.

[eyedam]

4. nodaļa


*** Tulkojusi: bafa ***


Par spīti faktam, ka viņš pavadīja katru nomoda brīdi pēdējās dienas, izmisīgi cerēdams, ka Dumidors patiešām atnāks aizvest viņu, Harijs skaidri jutās neveikli, kad viņi abi devās prom no Dzīvžogu ielas. Viņam vēl nekad nav bijusi individuāla saruna ar direktoru ārpus Cūkkārpas; tad parasti bija galds starp viņiem. Atmiņas par viņu pēdējo aci pret aci tikšanos arī turpināja iejaukties, un tas drīzāk paaugstināja Harija jūtas par apkauninājumu; tajā atgadījumā viņš bija daudz kliedzis, nemaz nepieminot, ka viņš darīja visu labāko, lai saplēstu dažādus Dumidora visvairāk augstu vērtētās mantas.

Dumidors savukārt likās pilnīgi atslābinājies.

– Turi savu zizli gatavībā, Harij,– viņš mierīgi teica.

– Bet es domāju, ka man nav atļauts lietot maģiju ārpus skolas, kungs?

– Ja te ir kāds uzbrukums,– teica Dumidors, – es tev dodu atļauju lietot jebkuru burvestību vai lāstu, kas varētu atgadīties ar tevi. Lai gan es domāju, ka tev nevajadzētu uztraukties par uzbrukumu šovakar.

– Kāpēc gan ne, kungs?

– Tu esi ar mani,– Dumidors vienkārši teica. – Tas derēs Harij.

Viņš atnāca un pēkšņi apstājās Dzīvžogu ielas galā.

– Tu, protams, neesi nokārtojis savu teleportēšanās testu,– viņš teica.

– Nē, teica Harijs. Es domāju, kad tev jābūt septiņpadsmit.

– Tev jābūt,– teica Dumidors. – Tādēļ tev būs jāturas pie manas rokas ļoti cieši. Manas kreisās, ja neiebilsti – kā tu esi ievērojis, mana zižļa roka ir mazliet vārga šajā mirklī.

Harijs satvēra Dumidora piedāvāto apakšdelmu.

– Ļoti labi,– sacīja Dumidors. – Nu ko, šeit mēs dodamies.

Harijs juta Dumidora roku izgriežamies prom no viņa un dubultoties tvērienam; nākamajā mirklī viņš saprata, ka viss kļuva melns; viņš tika ļoti stipri saspiests no visām pusēm; viņš nevarēja paelpot, tur bija dzelžaina saite, kura apvijās viņam ap krūškurvi; viņa acu āboli tika iespiesti dziļāk galvā; viņa bungādiņas tika iespiestas dziļāk galvaskausā un tad...

Viņš apvaldīja lielu elpu ar aukstu nakts gaisu un atvēra savas asarainās acis. Viņš jutās kā tikko izspiests cauri ļoti ciešai gumijas caurulei. Tās bija dažas sekundes, kad viņš aptvēra, ka Dzīvžogu iela bija pazudusi.



*** Tulkojusi: eziic_miglaa ***


– Nu tad, kā tad tev klājas, Horas?– Dumidors jautāja.

– Ne pārāk labi,– nekavējoties atbildēja Slaghorns. – Vājas krūtis, astma ziniet... Un reimatisms arī. Nevaru vairs kustēties, kā esmu ieradis. Nu, neko citu jau arī nevarēja gaidīt. Vecums. Esmu noguris.

– Šķiet, pirms brīža gan tu esi kustējies diezgan asi, lai sagatavotu mums šādu uzņemšanu tik īsā brīdī,– teica Dumidors. – Tu nevarējis saņemt brīdinājumu ātrāk kā pirms trim minūtēm, vai ne?

Slaghorns atbildēja, pa pusei aizkaitināts, pa pusei lepns. – Pirms divām. Nedzirdēju atskanam savu Nelūgto viesu burvestību, biju vannā. Tomēr,– viņš skarbi piebilda, izskatīdamies tā, it kā censtos savākties, – fakts, ka esmu vecs vīrs, no tā nemainās, Baltus. Vecs vīrs, kurš ir pelnījis tiesības uz klusu, ērtu dzīvi.

Tādas viņam noteikti bija, pie sevis nodomāja Harijs, aplūkodams istabu. Tā bija sasmakusi un piesvaidīta, kaut arī nevarētu teikt, ka tā nebija ērta; bija mīksti krēsli un kājsoliņi, dzērieni, grāmatas, šokolādes kastes, sabužināti spilveni. Ja Harijs nezinātu, kas te dzīvo, viņš nospriestu, ka tā ir bagāta, izvēlīga, veca lēdija.

– Tu vēl neesi sasniedzis manus gadus, Horas,– teica Dumidors.

– Tad varbūt tev pašam derētu padomāt par došanos pensijā,– asi atbildēja Slaghorns. Viņa bālās, ērkšķogām līdzīgās acis bija pamanījušas Dumidora ievainoto roku. – Redzu, ka arī tava reakcija vairs nav tāda, kāda tā reiz bija.

– Tur tev taisnība,– Dumidors rāmi noteica, pakratot uz augšu savu piedurkni, lai atlātu skatam apdegušo un nomelnējušo pirkstu galus. Jau skats vien lika Harijam justies, it kā viņa kaklu no muguras durstītu ar adatām. – Es neapšaubāmi esmu lēnāks, kā biju kādreiz. Taču no otras puses...

Viņš paraustīja plecus un plaši izpleta rokas, kā gribēdams teikt, ka arī vecumam ir savas priekšrocības, kas to kompensē. Tajā brīdī Harijs pamanīja viņa neievainotās rokas pirkstā gredzenu. Viņš nekad iepriekš nebija redzējis Dumidoru tādu valkājam. Gredzens bija liels, neveikli veidots no kaut kā, kas līdzinājās zeltam, tajā bija iestrādāts smagnējs, melns akmens. Arī Slaghorna skatiens uz mirkli apstājās pie gredzena, un Harijs redzēja, kā uz pavisam īsu brīdi saraucas viņa piere.

– Tātad visa šī aizsardzība pret nelūgtiem viesiem, Horas... Vai tā veltīta nāvēžiem vai man?– vaicāja Dumidors.

– Ko gan nāvēži varētu iesākt ar tādu vecu, bēdu sagrauztu nabaga vīru?– atjautāja Slaghorns.

– Pieņemu, ka viņi labprāt gribētu pievērst tavas ievērojamās spējas varmācībai, spīdzināšanai, nogalināšanai,– atbildēja Dumidors. – Vai tu tiešām man gribi iestāstīt, ka viņi vēl nav bijuši pie tevis, lai dabūtu tevi savā pusē?



*** Tulkojusi: eziic_miglaa ***


– Un nesaki, ka nezini, kāpēc viņš tevi paņēma līdz,– viņš pēkšņi teica.

Harijs tikai lūkojās uz Slaghornu. Slaghorna ūdeņainās acis pārslīdēja Harija rētai un tālāk pār visu seju.

– Tu esi ļoti līdzīgs savam tēvam.

– Jā, esmu dzirdējis,– atteica Harijs

– Izņemot tavas acis. Tev ir...

– Jā, jā, manas mātes acis.– Harijs to bija dzirdējis tik bieži, ka viņam tas jau sāka likties nedaudz apnicīgi.

– Hmpf. Jā, redz. Principā skolotājam nevajadzētu izdalīt no citu vidus sev īpaši mīļus skolēnus, bet viņa bija viena no maniem mīluļiem. Tava māte,– Slaghorns piebilda, ar to it kā atbildot uz Harija jautājošo skatienu. – Lilija Evansa. Viena no spēcīgākajiem skolēniem, kādus jebkad esmu mācījis. Sparīga, ziniet. Apburoša meitene. Es mēdzu viņai teikt, ka viņai bija jābūt manā tornī. Es gan pretī no viņas saņēmu arī ļoti nekaunīgas atbildes.

– Kurš bija jūsu tornis?

– Es biju galvenais Slīdenī,– atbildēja Slaghorns. – Ak, nē,– viņš ātri turpināja, redzēdams Harija sejas izteiksmi un pamādams uz viņa pusi ar druknu pirkstu, – tikai nevajag tāpēc mani uzreiz atstumt! Tu droši vien esi grifidors, tāpat kā viņa, vai ne? Jā, tas parasti ir kā ģimenes mantojums. Lai gan ne vienmēr. Esi dzirdējis par Siriusu Bleku? Noteikti esi, par viņu pēdējos gados tik daudz ir rakstīts avīzēs, pirms pāris nedēļām viņš nomira...

Harijam likās, ka neredzama roka savij un samudžina viņa zarnu sistēmu un tagad to cieši tur ciet.

– Nu, katrā gadījumā, skolas laikā viņš bija liels tava tēva draugs. Visa Bleku ģimene bija manā tornī, bet Siriuss nokļuva Grifidorā. Žēl, viņš bija talantīgs zēns. Es gan dabūju viņa brāli Regulu, kad viņš sāka mācīties, bet man tā būtu gribējies dabūt pilnu komplektu.

Viņš izklausījās pēc aizrautīga kolekcionāra, kuram nebija izdevies uzvarēt kādā izsolē.



*** Tulkojusi: Dinnija ***


Dumidors norādīja uz panīkušu akmens piebūvi, kur Vīzliji glabāja savus slotaskātus. Nedaudz samulsis, Harijs sekoja Dumidoram caur čīkstošajām durvīm un nonāca telpā, nedaudz mazākā nekā vidusmēra pieliekamais. Dumidors izgaismoja sava zižļa galu, tā ka tas kvēloja kā lāpa, un pasmaidīja uz Hariju.

– Es ceru, ka tu man piedosi par tā pieminēšanu, Harij, bet es esmu apmierināts un pat nedaudz lepns par to, cik labi tu liecies tiekam galā ar visu to, kas notika ministrijā. Atļauj man piebilst, ka es domāju, ka Siriuss būtu lepns ar tevi.

Harijs norīstījās; likās, ka viņa balss ir viņu pametusi. Viņš nedomāja, ka tagad spētu runāt par Siriusu. Tas jau bija gana sāpīgi dzirdēt tēvoci Vernonu sakām: – Viņa krustēvs ir miris?–, un vēl grūtāk dzirdēt Siriusa vārdu, Gliemjraga nejauši izrunātu.

– Tas bija cietsirdīgi,– Dumidors maigi sacīja, – ka tu un Siriuss pavadījāt tik īsu laiku kopā. Nežēlīgas beigas tam, kam vajadzēja izvērsties ilgās un laimīgās attiecībās.

Harijs pamāja, viņa acis stingri piekaltas zirneklim, tagad kāpjošam pa Dumidora cepuri. Viņš varēja pateikt, ka Dumidors saprata, ka viņš, iespējams, pat nojauta, ka, pirms viņa vēstule ieradās, Harijs bija pavadījis gandrīz visu savu laiku pie Dērslijiem, guļot savā gultā, atsakot maltītes un veroties miglainajā logā, pilns ar ledainu tukšumu, ko viņš bija sācis saistīt ar atprātotājiem.

– Tas ir vienkārši grūti,– Harijs pēdīgi sacīja klusā balsī, – aptvert, ka viņš vairs man atkal nerakstīs.

Viņa acis pēkšņi sāka kaist, un viņš pamirkšķināja. Viņš jutās muļķīgi, to atzīdams, bet fakts, ka viņam bija kāds ārpus Cūkkārpas, kuram rūpēja, kas notiek ar viņu gandrīz kā vecākam, bija viens no labākajiem, uzzinot, ka viņam ir krustēvs... Bet tagad pasta pūces nekad neatnesīs viņam šo mierinājumu...

– Siriuss tev simbolizēja daudz ko, ko tu nezināji pirms tam,– Dumidors lēnām sacīja. – Dabiski, zaudējums ir postošs...

– Bet kamēr es biju pie Dērslijiem,– Harijs pārtrauca, balsij kļūstot spēcīgākai, – es sapratu, ka es nedrīkstu noslēgties sevī vai arī – vai arī salūzt. Siriuss nebūtu to gribējis, nebūtu taču? Un jebkurā gadījumā, dzīve ir pārāk īsa. Paskatieties uz Bounza madāmu, paskatieties uz Emelīnu Vensu... Es varētu būt nākamais, vai ne? Un ja tā būs,– viņš stingri sacīja, ieskatoties tieši Dumidora zilajās acīs, mirdzošās zižļa gaismā, – es parūpēšos par to, lai es sev līdzi paņemtu, cik vien nāvēžu es varu, un arī Voldemortu, ja es to spēšu.

[eyedam]

5. nodaļa


*** Tulkojis: Janzizs ***


Harijs un Dumidors tuvojās Midzeņu sētas durvīm, visa durvjupriekša bija piemētāta ar veciem, sarūsējušiem katliem un veselu lēveni gumijas zābaku; Harijs tālumā sadzirdēja miegainu vistu kladzināšanu. Dumidors trīs reizes pieklauvēja pie durvīm, un gandrīz tai pašā mirklī Harijs pamanīja strauju kustību virtuvē.

– Kas tur ir?– kāds satraukti iesaucās. Šo balsi Harijs atpazina, tā bija Vīzlija kundze. – Nosauc savu vārdu!

– Tas esmu es, Dumidors, es atvedu Hariju.

Durvis uzreiz atsprāga vaļa, un tur viņa bija: īsa, drukna, strikta un ģērbusies novalkātos, zaļos rītasvārkos, tā bija Vīzlija kundze!

– Harij, mīļais! Šausmas,– viņa pievērsās Dumidoram. – Baltus, tu mani tā pārbiedēji, tu teici, lai negaidām ātrāk kā ap rītausmu!

– Mums paveicās,– teica Dumidors, vienlaikus vadīdams Hariju pāri slieksnim. – Slughorns izrādījās vieglāk pielaužams, nekā izskatījās. Tas, protams, pateicoties Harijam. Ooo, sveika, Nimfadora!

Harijs palūkojās dziļāk namā un saprata, ka Vīzlija kundze nav viena pat par spīti vēlajai nakts stundai. Virtuvē bija arī jauna ragana ar bālu sirdsveida seju un neuzkrītoši brūniem matiem. Viņa sēdēja pie galda, sagrābusi savās rokās pamatīgu krūzi.

– Labvakar, profesor,– viņa teica, – sveiks, Harij!

– Sveika, Tonksa!

Harijs nosprieda, ka viņa izskatās diezgan nospiesta, pat slima, un viņas smaids bija tāds kā piepūlēts. Pilnīgi noteikti viņas izskats bija daudz drūmāks nekā Harijam ierastais. Tonksai pat vairs nebija viņas koši sārto matu.

Tonksa ātri pierāvās kājās un teica: – Es labāk došos,– viņa paķēra savu apmetni un apsvieda sev ap pleciem. "Paldies par viesmīlību un tēju, Mollij!

– Lūdzu, nedodies projām manis dēļ,– Dumidors galanti ieteicās. – Man tāpat jādodas tālāk, jāizrunā dažas svarīgas lietas ar Rufusu Skrimgioru.

– Nē, nē, man jādodas projām,– steidzīgi nobēra Tonksa, pat neiskatīdamās viņam acīs. – Labnakt'!

– Mīļā, vai nevēlies atnākt nedēļas nogalē uz pusdienām? Trakacis un Remuss arī nāks...

– Nē, paldies, Mollij, man tagad tiešām jāsteidzas, ar labvakaru visiem.

Tonksa izsteidzās garām Dumidoram un Harijam pagalmā; nogājusi pāris soļus, viņa pagriezās un izgaisa. Harijs ievēroja, ka Vīzlija kundze ir noraizējusies.

– Nu ko, Harij, tad jau tiksimies Cūkkārpā,– teica Dumidors. – Esi uzmanīgs! Mollij, tavs padevīgais kalps.

Viņš paklanījās Vīzlija kundzei un izsteidzās pagalmā, vēl mirkli uzmetis Harijam, viņš tāpat kā Tonksa izzuda tumsā! Vīzlija kundze aizvēra durvis, kas veda nu jau uz tukšo pagalmu, un aiz pleciem iestūma Hariju dziļāk virtuves gaismā, lai varētu sākt pētīt viņa izskatu.



*** Tulkojis: Shadowstalker ***


Hermione rādīja caur virtuves logu. Debesīs bija skaidri redzamas trīs melnas figūras, kas kļuva aizvien lielākas.

– Tās noteikti ir pūces,– piesmakušā balsī teica Rons, nostādamies blakus Hermionei.

– Un to ir trīs,– steidzoties viņai otrā pusē, teica Harijs.

– Katram no mums pa vienai,– bailīgi nočukstēja Hermione. – Ak, nē... Ak, nē... Ak, nē...

Viņa pamatīgi iekrampējās Harija un Rona elkoņos.

Pūces lidoja tieši uz Midzeņiem. Tām tuvojoties un laižoties zemāk, skaidri varēja saskatīt lielās, to nestās aploksnes.

Hermione iespiedzās: – Ak nē!

Vīzlija kundze izpiedās viņiem garām un atvēra virtuves logu. Viena, divas, trīs – pūces ieplanēja iekšā un kārtīgā līnijā nolaidās uz galda. Visas trīs pacēla savu labo kāju.

Harijs pasniedzās pēc savas vēstules, kas bija piesieta vidējai pūcei, un atsēja to neveikli trīcošām rokām. Pa kreisi no viņa Rons centās atdabūt savu vēstuli ar SLIMu rezultātiem, bet Hermione labajā pusē drebēja tik ļoti, ka līdz ar viņu kratījās arī pati pūce.

Virtuvē valdīja absolūts klusums, neviens nebilda ne vārda. Visbeidzot Harijam izdevās atvienot savu aploksni. Viņš to tūlīt atplēsa un attina pergamentu.

Sākuma līmeņa ieskaišu maģijā rezultāti

Sekmīgās atzīmes: I – izcili; L – labāk, nekā cerēts; P – pieņemami
Nesekmīgās atzīmes: V – vāji; D – drausmīgi; T – trollis

Harijs Džeimss Poters ir saņēmis:

Astronomija – P
Maģisko būtņu kopšana – L
Burvesības – L
Aizsardzība pret tumšajām zintīm – I
Pareģošana – V
Herboloģija – L
Maģijas vēsture – D
Mikstūras – L
Pārvērtības – L

Harijs vairākas reizes pārlasīja pergamentu, ar katru reizi aizvien nomierinoties. Viss bija kārtībā – viņš zināja, ka izkritīs pareģošanā un ka nebija nekādu cerību nokārtot maģijas vēsturi, ņemot vērā to, ka eksāmena vidū viņš zaudēja samaņu, taču viss pārējais bija nokārtots. Viņš ar pirkstu pārbrauca pāri savām atzīmēm... viņš bija labi nolicis pārvērtības un herboloģiju un mikstūrās dabūjis pat "labāk, nekā cerēts"! Un pats galvenais – "izcili" aizsardzībā pret tumšajām zintīm.

Viņš palūkojās apkārt. Hermione bija aizgriezusies un noliekusi galvu, bet Rons bija sajūsmā.

– Neesmu nokārtojis tikai pareģošanu un maģijas vēsturi, kuru gan tas interesē?– viņš priecīgi teica Harijam. – Ņem, samainamies...

Harijs nopētīja Rona atzīmes. Starp tām nebija neviena "izcili"...

– Es zināju, ka tev būs "izcili" aizsardzībā pret tumšajām zintīm,– teica Rons, iekraudams Harijam pa plecu. – Mēs visu esam paveikuši kā nākas, ne?

– Labi pastrādāts!– lepni teica Vīzlija kundze, bužinot Rona matus. – Septiņi SLIMi, Freds un Džordžs pat kopā nedabūja tik daudz!

– Hermione?– Džinnija vaicāja, jo Hermione joprojām nebija pagriezusies atpakaļ. – Cik tu dabūji?

– Es... ē, nav slikti,– nopīkstēja Hermione.

– Izbeidz,– teica Rons un, spēris platu soli, izrāva pergamentu viņai no rokām. – Jā, desmit "izcili" un viens "labāk, nekā cerēts" aizsardzībā pret tumšajām zintīm. Pa pusei jautrs, pa pusei nokaitināts viņš palūkojās uz Hermioni: – Tu esi vīlusies, ja?

Hermione nopurināja galvu, bet Harijs smējās.

[eyedam]

6. nodaļa


*** Tulkojusi: dreamer ***


Tā Harijs, Rons un Hermione iegāja mazajā veikaliņā kopā. Tas pirmajā acu uzmetienā likās tukšs, bet ne brīdi vēlāk, kā bija aizcirtušās durvis aiz viņiem, viņi izdzirdēja pazīstamu balsi, kas nāca no drēbju skapju aizmugures, kuros bija tērpi, kas vizuļoja zaļos un zilos toņos.

–... neesmu bērns, ja tu gadījumā nepamanīji, māt. Es esmu pilnīgi spējīgs iepirkties vienatnē.

Atskanēja kladzinošs troksnis, un balss, kuru Harijs atpazina kā Malkina kundzes balsi, teica: – Tavai mātei ir pilnīga taisnība, neviens no mums šobrīd nedomā vazāties apkārt viens pats, turklāt tam nav nekāda sakara ar to, ka esi bērns...

– Skaties, kur tu spraud to spraudīti, ja!

Pusaugu puika ar bālu, smailu seju un balti blondiem matiem iznāca no drēbju skapju aizmugures, tērpies glītā, tumšzaļā ietērpā, kuram ap visām vīlēm un piedurkņu galos bija saspraudītas mirdzošas spraudītes. Viņš piegāja pie spoguļa, nopētīja sevi un pēc īsa brītiņa viņš pamanīja Hariju, Ronu un Hermioni spoguļattēlā pāri savam plecam. Viņa gaišpelēkās acis sašaurinājās.

– Māt, ja tu gadījumā brīnies, kas šeit tā smird, tikko šeit ienāca draņķasine,– teica Drako Malfojs.

– Es nedomāju, ka šeit kādam ir vajadzīga tāda valoda kā šī!– teica Malkina kundze, steigdamās ārā no drēbju skapja aizmugures, nesdama mērlenti un zizli. – Un man veikalā arī nevajag izvilktus zižļus!– viņa steidzīgi pievienoja, jo, uzmetusi acis durvīm, ieraudzīja Hariju un Ronu abus stāvot ar zižļiem rokā un mērķējot uz Malfoju.

Hermione, kura stāvēja nedaudz aiz viņiem, čukstēja:– Nē, nevajag, patiešām, viņš nav tā vērts...

– Jā, it kā tu uzdrošinātos burties ārpus skolas,– novīpsnāja Malfojs. – Kurš nomelnoja tavu aci, Grendžera? Es gribu viņam aizsūtīt ziedus.

– Nu patiešām pietiek!– asi noteica Malkina kundze, lūkojoties pāri viņas plecam pēc atbalsta. – Lūdzu... kundze...

Narcisa Malfoja lēnām iznāca no drēbju skapja aizmugures.

– Metiet tos prom,– viņa auksti teica Harijam un Ronam. – Ja jūs vēl kādreiz uzbruksiet manam dēlam, es jums garantēju, ka tā būs pēdējā lieta ko jūs vispār darīsiet.

– Patiesi?– teica Harijs, pakāpdamies soli uz priekšu un cieši ielūkojoties gludajā, iedomības pilnajā sejā (..)



*** Tulkojusi: Crazy ***


Hermionei bija izdevies cauri drūzmai aizkļūt līdz blakus letei izstādītajām precēm, un viņa lasīja informāciju kastītes aizmugurē, uz kuras atradās košs, krāsains attēls ar izskatīgu jaunekli un paģībušu meiteni, kuri stāvēja uz pirātu kuģa klāja.

– "Vieni vienkārši buramvārdi, un tu nokļūsi augstas kvalitātes, ārkārtīgi reālistiskā trīsdesmit minūšu garā sapnī, ko bez pūlēm var izmantot vidusmēra mācību stundā un kurā nav iespējams pieķert (blakusefekti ietver apātisku, vienaldzīgu sejas izteiksmi un nelielu siekalošanos). Netiek pārdots tiem, kuriem ir mazāk par sešpadsmit gadiem." Zini,– Hermione noteica, paskatoties augšup uz Hariju,– tā patiešām ir neparasta maģija!

– Par to Hermione,– balss aiz viņiem ierunājās,– tu vari dabūt vienu par brīvu.

Viņu priekšā starodams nostājās Freds, ģērbies fuksīna mantijā, kas kliedzoši nesaskanēja ar viņa ugunīgajiem matiem.

– Kā iet, Harij?– viņi sarokojās. – Un kas atgadījies ar tavu aci, Hermione?

– Tavs iedunkājošais teleskops,– viņa skumji atteica.

– Sasodīts, es par tiem pilnībā aizmirsu!– teica Freds. – Lūk!

Viņš izvilka no kabatas tūbiņu un pasniedza to viņai, viņa to sparīgi atskrūvēja, un skatienam atklājās bieza, dzeltena pasta.

– Tikai uztriep to, un tas zilums pēc stundas būs pazudis,– Freds sacīja. – Mums vajadzēja atrast atbilstošu ziedi, lai atbrīvotos no zilumiem, ņemot vērā, ka lielāko daļu mūsu produktu mēs izmēģinām paši uz sevi.

Hermione izskatījās nervoza. – Tas taču ir droši, vai ne?

– Protams, ka ir,– Freds pārliecinoši sacīja. – Nāc, Harij, es tev te visu izrādīšu.

Harijs atstāja Hermioni uztriepjam ziedi uz savas zilās acs un sekoja Fredam veikala pakaļgalā, kur bija izvietoti kāršu un virvju triki.

– Vientiešu burvju triki!– Freds priecīgi noteica, uz tiem norādīdams. – Priekš tādiem dīvaiņiem kā tētis, kuriem patīk visas vientiešu lietas un būšanas. Tie neienes lielu peļņu, bet mūsu bizness ir diezgan nostiprinājies, un tie ir lieliski jauninājumi... Ak, un te ir Džordžs...

Freda dvīņubrālis enerģiski paspieda Harija roku.

– Izrādi viņam mūsu veikalu? Nāc uz aizmuguri, tur mēs taisām īstu naudu – tu, tikai iebāz kaut ko kabatā, un tu samaksāsi ar kaut ko vairāk nekā galeoniem!– viņš brīdinoši piebilda mazam zēnam, kurš steigšus izvilka savu roku no tovera ar uzrakstu "Ēdamas tumšās zīmes: tās visus padarīs trakus".



*** Tulkojusi: Millinsh ***


Vīzlija kundze pagāja nostāk, lai redzētu pigmmiju pafu, un Harijs, Rons un Hermione tajā pašā brīdī ieguva netraucētu skatu pa logu. Drako Malfojs viens pats ātri gāja augšup pa ielu.

– Interesanti, kur tad viņa mammīte?– jautāja Harijs, saraucot pieri.

– Izskatās, ka viņš ir aizlaidies no viņas,– teica Rons.

– Kāpēc gan?– jautāja Hermione.

Harijs neteica neko; viņš domāja pārāk nopietni. Narcisa Malfoja nebūtu izlaidusi savu dārgo dēlu no brīvas gribas; Malfojam tiešām bija jāpiepūlas, lai atbrīvotos no viņas skavām. Harijs, kurš pazina un sajūt riebumu pret Malfoju, bija pārliecināts – iemesls nevarēja būt nevainīgs.

Viņš pārlaida acu skatu apkārt. Vīzlija kundze un Džinnija bija pieliekušās pie pigmija pafa. Vīzlija kungs sajūsmināts apskatīja vientiešu apzīmētu spēļu kāršu paciņu. Freds un Džordžs palīdzēja klientiem. Hagrids stāvēja stikla otrajā pusē ar muguru pret viņiem, skatījās augšup un lejup pa ielu.

– Nāc šeit apakšā, ātri,– teica Harijs, velkot ārā no somas viņa paslēpni.

– Oi... es nezinu, Harij,– teica Hermione, nedroši skatoties Vīzlija kundzes virzienā.

– Nu beidz,– teica Rons.

Viņa svārstījās vēl kādu sekundi, tad palīda zem paslēpņa ar Hariju un Ronu. Neviens neievēroja viņa pazušanu; viņi bija pārāk ieinteresēti par Freda un Džordža produktiem. Harijs, Rons un Hermione cik vien ātri var, izspraucās ārā pa durvīm, bet, kamēr viņi tikai uz ielas, Malfojs jau bija pazudis tikpat veiksmīgi kā viņi.

– Viņš gāja tajā virzienā,– nomurmināja Harijs tik klusu, cik varēja, lai Hagrids viņus neievēro.

Tad viņi devās tālāk, lūkojoties pa labi un kreisi, skatījās cauri veikalu logiem un durvīm, līdz Hermione norādīja uz priekšu.

[eyedam]

7. nodaļa


*** Tulkojusi: Nimue ***


Lielu daļu brīvdienu pēdējās nedēļas Harijs pavadīja, prātuļojot par Malfoja rīcības nozīmi Nakteņu alejā. Visvairāk viņu satrauca apmierinātais skats Malfoja sejā, kad tas bija atstājis veikalu. Ja kaut kas lika Malfojam izskatīties tik labi, tas noteikti nebija nekas labs. Nedaudz kaitināja arī tas, ka ne Rons, ne Hermione nebūt nebija tik ieinteresēti Malfoja darbībās kā Harijs. Katrā ziņā, pēc pāris dienām viņiem diskusijas bija par to bija apnikušas.

– Jā, mēs jau vienojāmies, ka tas bija aizdomīgi, Harij,– nedaudz nepateicīgi bilda Hermione, neapmierināti pacēlusi skatu no jaunās Padziļinātās rūnu tulkošanas mācību grāmatas, sēžot uz Fredza un Džordža istabas palodzes, atbalstījusi kājas pret vienu no kartona kastēm. – Bet vai tad mēs arī nevienojāmies, ka tam varētu būt dažādi izskaidrojumi?

– Varbūt viņš salauzis savu Triumfa roku,– pavirši bilda Rons, taisnojot savas slotas saliektos zarus. – Atceries to sačokurojošos roku, kas Malfojam bija?

– Bet kā ar "Un paglabājiet to?",– vaicāja Harijs jau padsmito reizi. – Izklausījās, it kā Borginam būtu otrs salauztais priekšmets, un Malfojs vēlētos abus.

– Tev tā šķiet?– vaicāja Rons, tagad kasīdams netīrumus no slotas roktura.

– Šķiet gan,– teica Harijs. Kad ne Rons, ne Hermione neatbildēja, viņš turpināja. – Malfoja tēvs ir Azkabanā. Jūs nedomājat, ka viņš vēlas atriebties?

Rons paskatījās mirkšķinādams.

– Malfojs atriebties? Ko tad viņš tādu var izdarīt?

– Tur jau tā lieta, es nezinu!– Harijs izklausījās apjucis. – Bet viņš noteikti kaut ko plāno un, domāju, mums tas būtu jāuztver nopietni. Viņa tēvs ir nāvēdis un...–
Harijs apstājās runāt un stingri vērās logā aiz Hermiones, pat neaizvēris muti. Pārsteidzoša doma bija radusies viņa prātā.



*** Tulkojis: hacker0000 ***


Viņš varēja redzēt, kā misters Vīzlijs un rētotais aurors apmainās ar aizdomīgiem skatieniem, kad viņi attālinājās.

– Kad es biju Diagonalejā..." Harijs uzsāka, bet misters Vīzlijs apsteidza viņu ar grimasi.

– Vai es tūlīt uzzināšu, kur tu, Rons un Hermione pazudāt, kamēr jums bija jādrodas Freda un Džordža veikala dibentelpā?

– Kā jūs...

– Harij, lūdzu. Tu runā ar cilvēku, kurš uzaudzināja Fredu un Džordžu.

– Nu, labi, mēs nebijām dibentelpā.

– Ļoti labi, tad uzklausīsim to sliktāko.

– Mēs sekojām Drako Malfojam. Mēs izmantojām manu paslēpni.

– Vai jūs sekojāt zināmu iemeslu dēļ vai tā bija tikai nojauta?"

– Tāpēc, ka es domāju, ka Malfojs grasās kaut ko darīt," Harijs teica, nepievēršot uzmanību mistera Vīzlija pārmetošajam skatienam. – Viņš bija aizbēdzis no mātes, un es gribēju uzzināt, kāpēc.

– Protams, ka tu gribēji,– teica Vīzlija kungs, izklausoties padevies. – Nu, ko tu uzzināji?

– Viņš aizgāja pie Bordžina un Bērka,– teica Harijs, – un sāka brukt virsū veikalniekam Bordžinam, lai palīdz viņam kaut ko salabot. Un viņš teica, ka grib, lai Bordžins pataupa vēl kaut ko priekš viņa. Viņš lika noprast, ka tas ir tāda paša tipa prieksmets kā labojamais. It kā viņi būtu pāris. Un...– Harijs ievilka dziļi elpu.
– Ir vēl kaut kas. Mēs redzējām, ka Malfojs atleca no Malkina madāmas, kad viņa mēgināja viņam pieskarties. Es domāju, ka viņš ir apzīmēts ar Tumšo zīmi. Es domāju, ka viņš aizvieto savu tēvu kā nāvēdis.

Vīzlija kungs izskatījās apstulbis. Pēc mirkļa viņš teica: – Harij, es šaubos ka Pats-Zini-Kas atļautu 16 gadus vecam...

– Vai kāds vispār zina, ko Pats-Zini-Kas gribētu vai negribētu darīt?– Harijs dusmīgi pajautāja. – Vīzlija kungs, es atvainojos, bet vai tas nav izmeklēšanas vērts? Ja Malfojs grib kaut ko salabot un viņam vajag, ka to izdara Bordžins, tam vajadzētu būt vai nu ļaunam, vai bīstamam, vai ne?



*** Tulkojis: Daniels_Redclifs ***


Pēcpusdiena turpinājās ar vēl vairāk anekdotēm par slaveniem burvjiem, kurus Slaghorns bija mācījis un kuri visi priecājās pievienoties, kā viņš sauca, "Slaga klubam" Cūkkārpā. Harijs nevarēja sagaidīt to brīdi, kad viņš beidzot varēs aiziet, bet Harijs nevarēja izdomāt, kā lai to izdara pieklājīgi. Beidzot vilciens atkal parādījās no vēl vienas necaurredzamas miglas masas sarkanā saulrietā, un Slaghorns apskatījās apkārt, mirkšķinot acis krēslā.

– Ak kungs, paliek jau tumšs! Es nepamanīju, ka viņi ir iedeguši lampas! Jūs labāk ejiet un pārģērbieties savās mantijās, jūs visi! Maklagen, jums vajag pienākt pie manis un aizņemties to grāmatu par ķīlastēm. Harij, Bēz... jebkurā laikā garāmejot. Tas pats attiecas uz jums, jaunkundz,– viņš pamirkšķināja ar acīm uz Džinniju. – Labi, nu tad ejiet, nu tad ejiet!

Zabīnī, laužoties garām Harijam ārā uz tumsnējo vilciena koridoru, nomērīja Hariju ar pretīgu skatienu, uz kuru Harijs atbildēja ar to pašu. Viņš, Džinnija,un Nevils sekoja Zabīnī uz vilciena aizmuguri.

– Esmu priecīgs, ka tas ir beidzies,– noteica Nevils. – Savāds vīrs, vai ne?

– Jā, viņš nedaudz ir,– sacīja Harijs, viņa acis palika uz Zabīnī.

– Kā tu tur nokļuvi, Džinnij?

– Viņš redzēja mani noburam Zahāriju Smitu,– sacīja Džinnija. – Tu takš atceries to idiotu no Elšpūša, kurš piedalījās D.A.? Viņš turpināja jautāt man, kas notika Ministrijā, un beigās man viņš apnika un es viņu nobūru... Kad Slaghorns ienāca, es domāju, ka es dabūšu pēcstundas, bet viņš domāja, ka tā bija laba burvestība un uzaicināja mani uz lenču! Traks, ne?

– Labāks iemesls ielūgumam, nevis tāpēc, ka viņa mamma ir slavena,– sacīja Harijs, drūmi skatīdamies uz Zabīnī galvu, – vai arī tāpēc, ka viņu tēvoči...

Bet viņš pārtrauca runāt. Ideja iešāvās viņam prātā, pārsteidzīga, bet potenciāli brīnišķīga ideja... Minūtes laikā Zabīnī atgriezīsies Slīdeņa sestgadnieku kupejā, un Malfojs tur sēdētu, un domātu, ka viņu neviens nedzird kā vienīgi viņa biedri slīdeņi... Ja vien Harijs varētu ieiet, neredzēts, aiz viņa, ko tik viņš nevarētu redzēt vai dzirdēt? Taisnība, no brauciena maz bija atlicis – Cūkmiestiņa stacijai vajadzēja būt mazāk kā pusstundas attālumā, vadoties pēc apkārtnes, kas vīdēja ārā pa logiem –, bet neviens cits neizskatījās, ka pieņems Harija aizdomas par pilnu, tāpēc tas bija Harija darbs, lai pierādītu viņiem.

– Tiksimies, jūs divi, vēlāk,– nočukstēja Harijs, velkot ārā savu Paslēpni un pārmetot sev to pāri galvai.

– Bet ko tu...?– jautāja Nevils.

– Vēlāk! – nočukstēja Harijs, šaujoties nopakaļ Zabīnī, cik vien klusi tas ir iespējams, bet vilciena rīboņā tāda piesardzība likās gandrīz bezjēdzīga.

Vilciena koridori tagad bija gandrīz tukši. Gandrīz visi bija atgriezušies savās kupejās, lai pārģērbtos savās skolas mantijās un sapakotu savas mantas. Lai arī viņš bija tik tuvu Zabīnī, cik vien tuvu varēja, nepieskaroties viņam, Harijs nebija pietiekami veikls, lai ieslīdētu kupejā, kad Zabīnī atvēra tās durvis. Zabīnī jau vilka ciet kupejas durvis, kad Harijs steigā durvīs iegrūda kāju, lai tās neaiztaisītos.

– Kas vainas šīm durvīm? – sacīja Zabīnī, dusmīgi triecot durvis Harija pēdā.

Harijs satvēra durvis un atvilka tās ar spēku vaļā; Zabīnī, vēl joprojām pieķēries pie durvju roktura, sāniski iegāzās Gregorija Goila ķetnās, un sekojošajā ķīviņā Harijs iešāvās kupejā un ielēca pagaidām tukšajā Zabīnī vietā, un pēc tam Harijs iekārtojās bagāžas plauktā. Tas bija labi, ka Goils un Zabīnī rūca viens uz otru, visas acis pavērās pret viņiem, jo Harijs bija gandrīz drošs, ka viņa pēdas un potītes bija atsegtas, kad apmetnis noplīvoja ap tām, tiešām, vienu briesmīgu momentu viņš domāja, ka viņš redzēja Malfoja acis sekojam viņa kedām, kad tās slīdēja augšup, ārā no redzesloka. Bet tad Goils aizcirta ciet durvis un atgrūda nost no sevis Zabīnī, Zabīnī sabruka savā vietā un izskatījās sabozies, Vinsents Krabe atgriezās pie saviem komiksiem, un Malfojs ķiķinot atgūlās atpakaļ pār divām sēdvietām, viņa galva atradās Pansijas Pārkinsones rokā. Harijs sačokurojies gulēja neērti zem sava apmetņa, pārbaudīja to, vai viss viņa ķermenis bija noslēpts, un skatījās uz Pansiju, kā viņa pieglauda Malfoja blondos matus pie pieres, smīkņājot, kā to viņa darīja, it kā ikviens vēlētos atrasties viņas vietā. Laternas, šūpojoties no kupejas griestiem, raidīja spožu gaismu pāri vietai: Harijs varēja salasīt visus vārdus no Krabes komiksa tieši zem viņa.

– Nu Zabīnī,– sacīja Malfojs, – ko Slaghorns gribēja?

– Vienkārši mēģina sev sadabūt cilvēkus ar plašiem sakariem,– noteica Zabīnī, kurš joprojām nikni raudzījās uz Goilu. – Nav tā, ka viņš būtu daudz tādus atradis.

Šī informācija nelikās īpaši apmierinoša Malfojam.

– Kurus vēl viņš bija uzaicinājis? – viņš prasīja.

– Maklagenu no Grifidora,– noteica Zabīnī.
– Ak jā, viņa tēvocis Ministrijā ir liels... – teica Malfojs.

– ... kādu, kuru sauc par Belbiju, no Kraukļanaga...

– Ne jau viņš, viņš ir muļķis! – teica Pansija.

– ... un Lēniņu, Poteru un to Vīzliju meiteni,– pabeidza Zabīnī.

Malfojs ļoti pēkšņi piecēlās sēdus, pasitot Pansijas roku nostāk.

– Viņš uzaicināja Lēniņu?

– Nūū, es pieņemu tā, jo Lēniņš tur bija,– vienaldzīgi sacīja Zabīnī.

– Kāpēc Slaghornam interesē Lēniņš?

Zabīnī paraustīja plecus.

– Poters, dārgais Poters, acīmredzami viņš gribēja paskatīties uz "Izredzēto",– Malfojs vīpsnāja, – bet tā Vīzliju meitene! Kas viņā tik īpašs?

[eyedam]

8. nodaļa


*** Tulkojusi: Ashly ***


Harijs nespēja pakustināt ne pirkstiņu. Viņš gulēja zem Paslēpņa, juzdams, kā no deguna pār seju plūst karsta asiņu straume, un klausīdamies balsīs un soļu dipoņā, kas nāca no gaiteņa. Harijs cerīgi domāja par to, ka kāds noteikti pārbauda visas kupejas, pirms vilciens dodas tālāk. Bet reizē viņš nomākts saprata, ka pat tad, ja kāds kupeju pārbaudītu, Harijs nebūtu ne redzams, ne dzirdams. Patiešām varēja paļauties tikai uz to, ka kāds nāks un viņam uzmīs.

Harijs nekad nebija ienīdis Malfoju vairāk kā tagad, kad viņš gulēja kā nožēlojams bruņurupucis uz muguras, asinīm šķebinoši pilot atvērtajā mutē. Kādā stulbā situācijā viņš bija sevi nostādījis... un tagad pēdējie soļi izgaisa; visi ārpusē bīdījās uz priekšu pa tumsas pielieto platformu; viņš varēja sadzirdēt pūļa čalošanu un skrapšķēšanu, ar kādu lādes tika vilktas uz priekšu.

Rons un Hermione noteikti domāja, ka Harijs atstājis vilcienu pirms viņiem. Kad draugi aizbrauktu uz Cūkkārpu un ieņemtu savas vietas Lielajā zālē, pēc pāris minūšu meklēšanas secinātu, ka Harija tur nav, viņš, bez šaubām, būtu pusceļā uz Londonu.

Harijs mēģināja izdvest skaņu, pat kunkstu, bet tas nebija iespējami. Pēkšņi viņš atcerējās, ka daži burvji, kā Dumidors, spēja veikt burvestību bez runāšanas. Harijs veltīgi mēģināja pieburt sev zizli, kurš bija izkritis viņam no rokām, pie sevis atkal un atkal atkārtojot "Šurpum zizli!", nekas nenotika.

Harijs iztēlojās, ka dzird ap ezeru augošo koku šalkoņu un attālu pūces brēcienu, bet pat ne mazākā meklēšana pēc viņa tika veikta, nebija arī (viņš nonicināja sevi par šādu iedomu) izbiedētu balsu, brīnoties, kur palicis Harijs Poters. Bezcerīguma sajūta izplūda caur viņu, iedomājoties testrālu vilktās karietes virzāmies uz Cūkkārpu un apslāpētus smieklus no Malfoja karietes, kur viņš atstāstīja Krabem, Goilam, Zabīnī un Pansijai Pārkinsonei savu uzbrukumu Harijam.

Vilciens sasvērās, apveļot Hariju uz otru pusi. Tagad viņš skatījās uz putekļaino un netīro sēdvietu apakšu, nevis uz griestiem. Grīda sāka vibrēt – lokomotīve tika iedarbināta. Ekspresis taisījās uz prombraukšanu, un neviens nezināja, ka Harijs vēl ir tajā iekšā...

Pēkšņi viņš juta, ka Paslēpnis noslīd, un balss virs viņa sacīja,

– Sveicināts, Harij.

Uzzibsnīja sarkana gaisma, un Harija ķermenis atsala; viņš tagad bija spējīgs sevi nostādīt cienīgākā sēdēšanas pozā; ar delnu steidzīgi notriepis no sejas asinis, viņš pacēla galvu un lūkojās tieši virsū Tonksai, kura turēja rokā no Harija norauto Paslēpni.

– Mums vajadzētu ātri tikt no šejienes prom,– viņa sacīja, kad ekspreša logi aizklājās ar dūmiem, vilciens sāka kustēties prom no stacijas. – Nāc šurp, mums būs jālec!



*** Tulkojusi: **Kittie** ***


Aukstais gaiss smeldza viņa pulsējošajam degunam. Tonksa skatījās uz viņu; viņš jutās dusmīgs un apkaunots, atrasts tādā muļķīgā pozīcijā. Klusējot viņa pasniedza viņam atpakaļ Paslēpni.

– Kurš to izdarīja?

– Drako Malfojs,– rūgti teica Harijs. – Paldies par... nu...

– Nav problēmu,– nesmaidot sacīja Tonksa. No tā, ko Harijs redzēja tumsā, viņai bija tikpat peļu pelēki mati un nožēlojams izskats, tāds pats kā toreiz, kad viņš satika viņu Midzeņos. – Es varu sadziedēt tavu degunu, ja tu stāvēsi mierīgi.

Harijs daudz nedomāja par šo ideju; viņš bija grasījies apmeklēt Pomfreja madāmu, medmāsu, kurai viņš uzticējās mazliet vairāk, kad runa bija par dziedinošajām burvestībām, bet tas izkalausītos rupji, tāpēc viņš stāvēja ļoti mierīgi un aizvēra acis.

– Episkey,– sacīja Tonksa.

Harija deguns palika ļoti karsts un pēc tam ļoti auksts. Viņš pacēla roku un pataustīja to ļoti uzmanīgi. Tas likās sadziedēts.

– Liels paldies!

– Labāk uzvelc to Paslēpni atpakaļ, un mēs varam doties augšup uz skolu,– teica Tonksa nesmaidot. Kamēr Harijs pārmeta sev pāri Paslēpni, viņa izvilka savu zizli. Milzīgs četrkājains sudraba radījums izlauzās no tā un aizjoņoja tumsā.

– Vai tas bija aizstāvis?– vaicāja Harijs, kurš bija redzējis Dumidoru sūtām šādas ziņas.

– Jā, es sūtu ziņu, ka tu esi ar mani, vai arī viņi uztrauksies. Ejam, labāk nekavēsimies.

Viņi nonāca uz takas, kas veda uz skolu.

– Kā tu mani atradi?

– Es pamanīju, ka tu neesi pametis vilcienu, un es zināju, ka tev ir tas Paslēpnis. Es domāju, ka tu varētu slēpties kāda iemesla dēļ. Kad es redzēju, ka aizkari tajā kupejā ir nokrituši lejā, es nolēmu pārbaudīt.

– Bet ko tu vispār te dari?– Harijs vaicāja.

– Esmu apmetusies tagad Cūkmiestiņā, lai dotu skolai papildus aizsardzību,– sacīja Tonksa.



*** Tulkojis: -=RonS=- ***


Harijs paskatījās uz pasniedzēju galdu un plati uzsmaidīja Hagridam, kurš tik tiešām viņam māja. Hagridam tā īsti nekad nebija izdevies saskaņot sevi ar profesores Maksūras pašcieņu, Grifidora torņa pārzini, kuras galvas augstākai punkts atradās kaut kur starp Hagrida elkoni un plecu, kamēr viņi sēdēja blakus, un kura nosodoši skatījās uz aizrautīgo sagaidīšanu. Harijs bija pārsteigts, redzot pareģošanas skolotāju profesori Triloniju sēžam Hagridam otrā pusē; viņa retumis atstāja savu torņa istabu un nekad nebija redzēta šeit pirms semestra sākuma. Viņa izskatījās tik pat dīvaina kā vienmēr, izceļoties ar krellēm un vijošām šallēm, viņas acis palielinātas līdz milzu lielumam ar viņas brillēm. Vienmēr uzskatot viņu par nelielu krāpnieci, Harijs bija šokēts, atklājot pagājušā semestra beigās, ka tā bija viņa, kas izveidoja pareģojumu, kas lika lordam Voldemortam nogalināt Harija vecākus un uzbrukt pašam Harijam. Šīs zināšanas pataisīja Hariju pat mazāk kāru atrasties viņas sabiedrībā; paldies Dievam, šinī gadā viņš varēja atteikties no pareģošanas. Viņas dižās bākugunīm līdzīgās acis pašāvās viņa virzienā; Harijs steigšus atskatījās uz Slīdeņa galda pusi. Drako Malfojs atdarināja deguna salūšanu aizsmakušu smieklu un aplausu pavadībā. Harijs atmeta skatienu uz viņa sīrupa pīrāgu, viņa iekšām atkal degot. Ko gan viņš nebūtu gatavs atdot, lai cīnītos ar Malfoju viens pret vienu...

– Tātad, ko Profesors Gliemjradzis gribēja?– Hermione jautāja.

– Uzzināt, kas īsti notika ministrijā.– atbildēja Harijs.

– Viņš un jebkurš cits šeit,– novīpsnāja Hermione. – Cilvēki izprašņāja mūs par to vilcienā, vai ne Ron?

– Jā,– noteica Rons. – Visi gribēja zināt, vai tu patiešām esi "Izredzētais"...

– Par šo pašu tēmu ir bijis daudz runu pat starp spokiem,– pārtrauca Gandrīz-Bez-Galvas Niks, liecot viņa knapi piestiprināto galvu uz Harija pusi tā, ka tā bīstami grīļojās uz tā apkakles. Es tieku uzskatīts par tādu kā Potera autoritāti; tas ir plaši zināms, ka mēs esam draudzīgi. Es pārliecināju rēgu sabiedrību, ka es neapgrūtināšu tevi, lai uzzinātu jebkādu informāciju. – Harijs Poters zina, ka var paļauties uz mani ar pilnīgu pārliecību,– es viņiem teicu. – Es drīzāk miršu, nekā nodošu viņa uzticību.

– Tas neko daudz neizsaka, redzot, ka tu jau esi miris,– Rons novēroja.

– Un atkal tu izrādi tik pat daudz līdzjūtības kā truls cirvis,– teica Gandrīz Bezgalvas Niks aizvainotā tonī, un viņš pacēlās gaisā un aizslīdēja atpakaļ uz Grifidora galda tālako galu, tiklīdz Dumidors piecēlās kājas pie pasniedzēju galda. Sarunas un smiekli, kas atskaņojās visā hallē gandrīz uzreiz apmira.



*** Tulkojis: Fantomass ***


– Labvakar! – Viņš, plaši smaidīdams, atpleta rokas, it kā gribēdams apskaut visu Lielo zāli.

– Kas noticis ar viņa roku? – Hermionei izspruka.

Viņa nebija vienīgā, kas to piefiksēja. Dumidora labā roka bija nomelnējusi kā mironim, tāpat kā toreiz, kad viņš bija atnācis pakaļ Harijam pie Dērslijiem. Visapkārt skanēja čuksti; Dumidors tos saprata un smaidīdams pavicināja savu purpura un zelta krāsas piedurkni ap ievainojumu.

– Nekas, par ko vajadzētu uztraukties,– viņš bezrūpīgi teica. – Un tagad... mūsu jaunajiem skolniekiem, esiet sveicināti, mūsu vecajiem skolniekiem, esiet sveicināti atpakaļ. Vēl viens burvestību mācību gads gaida jūs...

– Viņa roka ir tāda pati, kad es redzēju viņu vasarā,– Harijs čukstēja Hermionei. – Es domāju, ka viņš tagad to būs izdziedējis... vai arī Pomfrejas madāma to būs izdarījusi.

– Tā izskatās kā mirusi,– Hermione šķebīgi teica. – Bet ir tādi ievainojumi, kurus nevar dziedēt... veci lāsti... ir arī indes bez pretindēm...

–... un Filča kungs, mūsu pārzinis, teica, ka ir pilnīgi aizliegtas jebkādas lietas, kas ir pirktas veikalā Vīzliju Šurumburums.

Tiem, kuri vēlas spēlēt torņa kalambola komandā, vajadzētu, kā parasti, pieteikties torņa vecākajiem. Mēs arī meklējam jaunus kalambola komentētājus, kuriem būtu jārīkojas tieši tāpat.

Esam priecīgi jūs iepazīstināt ar jauno skolotāju šajā gadā, profesors Glumrags,– Glumrags piecēlās, viņa kailā galva spīdēja sveču gaismā, viņa lielais vēders atstāja galdu ēnā, – kurš ir mans kādreizējais kolēģis, piekrita strādāt savā vecajā amatā kā mikstūru skolotājs.

– Mikstūru?

– Mikstūru?

Šis vārds atbalsojās pa visu Lielo zāli, it kā skolēni nebūtu pārliecināti, ka ir pareizi sadzirdējuši.

– Mikstūras? – Hermione un Rons reizē jautāja, pagriežoties uz Harija pusi. – Bet tu teici..

– Profesors Strups tikmēr,– Dumidors teica, paceļot balsi tā, ka tā skanēja pāri murdoņai,– mācīs aizsardzību pret tumšajām zintīm.

[eyedam]

9. nodaļa


*** Tulkojusi: ledene ***


Harijs un Rons satika Hermioni nākamajā rītā Grifidora koptelpā pirms brokastīm. Cerot uz nelielu atbalstu viņa teorijai, Harijs, nezaudējot ne mirkli laika, izstāstīja Hermionei, ko viņš bija dzirdējis Malfoju sakām Cūkkārpas ekspresī.

– Bet viņš droši vien izrādījās Pārkinsones dēļ, vai ne?– aši iestarpināja Rons, pirms Hermione bija bildusi kaut vārdu.

– Nu,– viņa nepārliecinoši iesāka, – es nezinu.. Tas ir īsti Malfoja garā – parādīt sevi šķietami daudz svarīgāku, nekā viņš ir... bet stāstīt tik lielus melus...

– Tieši tā,– sacīja Harijs, bet viņš neuzsvēra teikto, jo pārāk daudz cilvēku mēģināja noklausīties sarunu, nemaz nerunājot par lūkošanos uz viņu un sačukstēšanos, kas bija aizklāta ar delnām.

– Tas nebija pieklājīgi – rādīt ar pirkstu,– Rons atcirta kādam pirmgadniekam, līdzko viņi pievienojās rindai, kas kāpa ārā no portreta cauruma. Zēns, kas bija kaut ko nomurminājis par Hariju savam draugam ar plaukstu aizklātu muti, tūdaļ pietvīka sarkans un uztraukumā izgāzās ārpus cauruma. Rons ieķiķinājās.

– Kā man patīk būt sestgadniekam! Un mums taču šogad būs vairāk brīva laika. Veselas stundas, kuru laikā mēs varēsim vienkārši sēdēt šeit un atpūsties.

– Bet mums taču šis laiks būs vajadzīgs mācībām!– atteica Hermione, kad viņi bija tikuši līdz gaitenim.

– Jā, bet ne šodien,– atbildēja Rons, – šodien, es domāju, būs nepieciešams brīdis miega.

– Stāvi!– iesaucās Hermione, satverot garām ejošu četrgadnieku, kurš mēģināja izspraukties ar gaišzaļu disku, cieši sažņaugtu rokā. – Ilkņotie šķīvīši ir aizliegti, atdod to!– viņa tam bargi uzsauca. Saviebis seju, puisis atdeva rūcošo šķīvīti, izvairīdamies no Hermiones rokas, un aizlaidās, meklējot savus draugus. Rons pagaidīja, līdz viņš izgaisa, tad izrāva šķīvīti no meitenes tvēriena.

– Lieliski, es vienmēr tādu esmu vēlējies.

Hermiones protests tika apslāpēts ar skaļu ķiķināšanu; Lavendera Brauna acīmredzami uzskatīja Rona piezīmi par ļoti uzjautrinošu. Viņa turpināja smieties, līdz bija pagājusi garām Harijam, Hermionei un Ronam, atskatījusies uz pēdējo pār plecu. Rons izskatījās ar sevi diezgan apmierināts.



*** Tulkojusi: Hareki ***


Beidzis kapāt saknes, Harijs atkal zemu noliecās pār grāmatu. Bija nudien kaitinoši censties saburtot norādījumus zem visiem šiem dumjajiem skricelējumiem, ko bija sarakstījis iepriekšējais īpašnieks, kurš nezin kādu iemeslu dēļ nebija ņēmis vērā doto miegstundu pupas sagriešanas norādījumus, bet gan pierakstījis klāt citu instrukciju:

Saspied to ar sudraba asmens plakano pusi, tā sula atdalīsies labāk, nekā griežot.

– Ser, manuprāt jūs pazināt manu vectēvu, Abrakasu Malfoju?

Harijs paskatījās uz augšu. Gliemežrags tikko bija pagājis garām Slīdeņu galdam.

– Jā,– atbildēja Gliemežrags pat nepaskatījies uz Malfoju, – bija skumji dzirdēt, ka viņš esot miris, turklāt tik negaidīti, pūķbakas viņa vecumā...

Tad profesors aizgāja. Harijs smīnēdams noliecās pār savu katlu. Varēja redzēt, ka Malfojs gribēja, lai pret viņu izturas tāpat kā pret Hariju vai Zabīnī, varbūt pat cerēja uz tādām priekšrocībām, kādas viņam bija pie Strupa. Izskatās, ka, lai iegūtu Felix Felicis pudelīti, Malfojam būs jāpaļaujas vienīgi uz talantu.

Miegstundu pupa likās grūti sagriežama. Harijs vērsās pie Hermiones.

– Varu aizņemties tavu sudraba nazi?

Viņa nepacietīgi pamāja, neatrāvusi acis no mikstūras, kura vēl aizvien bija tumši violeta, lai gan pēc grāmatas tai jau bija jākļūst viegli lillā.

Harijs saspieda pupu ar asmens plakano pusi. Viņam par pārsteigumu, tā tūdaļ izdalīja tik daudz sulas, ka viņš brīnijās, kā tik daudz tādā sačokurotā pupā varēja ietilpt. Ātri iejaucis sulu katlā, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka mikstūra tūlīt pat iekrāsojās tādā viegli lillā tonī, kā teikts grāmatā.

Viņa nepatika pret bijušo īpašnieku tūdaļ pārgāja, tagad Harijs uzmeta acis nākamajai pamācības līnijai. Pēc grāmatas norādījumiem viņam tagad mikstūra bija jāmaisa pretēji pulksteņa rādītāju virzienam, līdz tā kļūst skaidra kā ūdens. Pēc norādījumiem, ko bija atstājis iepriekšējais grāmatas īpašnieks, viņam bija jāapmaisa vienu reizi pulksteņa rādītāju virzienā ik pēc septiņiem pretēji pulksteņa rādītāju virzienam pagriezieniem. Vai iepriekšējam īpašniekam būtu taisnība diveiz?

[eyedam]

10. nodaļa


*** Tulkojis: *RONS* ***


Harijs izjuta neskaidru interesi par to, kas bija šis jauktasiņu Princis. Lai gan viņiem uzdoto mājasdarbu daudzuma dēļ viņš nevarēja izlasīt visu Sarežģītāko mikstūru gatavošanu, viņš bija to pāršķirstījis pietiekami daudz, lai redzētu, ka gandrīz katrā lapā Princis kaut ko bija pierakstījis, pie tam šie pieraksti neattiecās tikai uz mikstūru gatavošanu. Šur un tur bija norādījumi kaut kam, kas izskatījās pēc Prinča paša izdomātām burvestībām.

– Vai pašas,– aizkaitināti teica Hermione, sestdienas vakarā koptelpā noklausījusies, kā Harijs uz to norāda Ronam. – Tā var būt arī meitene. Manuprāt, tas rokraksts vairāk izskatās pēc meitenes nekā pēc zēna.

– Jauktasiņu Princis, tā viņu sauc,– atbildēja Harijs. – Tieši cik meitenes ir bijuši prinči?

Uz to Hermionei atbildes nebija. Viņa tikai uzmeta Harijam drūmu skatienu un pavilka savu eseju par "Pārmaterializācijas pamatprincipiem" tālāk no Rona, kurš to bija centies izlasīt kājām gaisā.

Harijs ieskatījās pulkstenī un steidzīgi iegrūda Sarežģītāko mikstūru gatavošanu somā.

– Ir bez piecām astoņi, es labāk iešu, citādi būšu pie Dumidora par vēlu.

– Ooo!– noelsās Hermione un uzreiz pacēla acis. – Lai tev veicas! Mēs tevi sagaidīsim, mēs gribam zināt, ko īsti viņš tev mācīs!

– Ceru, ka viss būs labi,– teica Rons, un viņi abi noskatījās, kā Harijs pa portreta caurumu izkāpj no kopistabas.

Harijam ejot, pils gaiteņi bija tukši, taču viņam steidzīgi nācās paslēpties aiz statujas, kad ap stūri parādījās profesore Trilonija, kaut ko pie sevis murminādama un jaukdama netīru spēļu kāršu kavu.

– Pīķa divnieks: konflikts,– viņa murmināja, ejot garām vietai, kur pietupies slēpās Harijs. – Pīķa septītnieks: slikta zīme. Pīķa desmitnieks: vardarbība. Pīķa kalps: jauns, tumšs cilvēks, iespējams noraizējies, kāds, kam nepatīk izjautātājs...

Viņa apstājās kā zemē iemieta Harija statujas otrā pusē.



*** Tulkojusi: Ungaarijas ragaste ***


– Skābes atslēdziņas,– pateica Harijs un garguja atlēca sāņus; siena atvērās, atklājot kustīgas spirālveida kāpnes. Harijs uz tām uzkāpa un, līgani griezdamies uz riņķi, cēlās uz augšu līdz durvīm ar misiņa klauvēkli, kas veda Dumidora kabinetā.

Harijs pieklauvēja.

– Ienāciet! – atskanēja Dumidora balss.

– Labvakar, ser,– teica Harijs, ieiedams direktora kabinetā.

– Ā, labvakar, Harij. Sēdies,– smaidīdams teica Dumidors. – Es ceru, ka tev pirmā nedēļa skolā pagāja jauki?

– Jā, paldies, ser,– teica Harijs.

– Tev būtu jābūt aizņemtam, jau esi dabūjis pēcstundas!

– Ē,– neveikli iesāka Harijs, bet direktors neskatījās pārāk bargi.

– Es sarunāju ar profesoru Strupu, ka tās tiek pārceltas uz nākamo sestdienu.

– Labi,– teica Harijs, kuram pašlaik bija svarīgākas domas prātā nekā Strupa pēcstundas un kurš tagad lūkojās apkārt, cenšoties ieraudzīt kādas norādes par to, ko Dumidors nolēmis darīt ar viņu. Apaļais kabinets izskatījās kā vienmēr: uz tievkājainiem galdiņiem dūca un dūmoja smalki sudraba instrumenti, iepriekšējo direktoru un direktrišu portreti snauda savos rāmjos un Dumidora lieliskais fēnikss Fokss stāvēja uz savas laktas aiz durvīm, vērojot Hariju ar spožu aci. Neizskatījās, ka Dumidors būtu atbrīvojis vietu dueļu treniņiem.

– Tā, Harij,– lietišķi ierunājās Dumidors. – Tu noteikti vēlies zināt – esmu par to pārliecināts – ko es gatavojos ar tevi darīt šajās – kā to lai labāk pasaka – nodarbībās?

– Jā, ser.

– Nu, tā kā tu tagad zini, kāpēc lords Voldemorts vēlējas tevi nogalināt pirms piecpadsmit gadiem, ir pienācis laiks sniegt tev vēl kādu informāciju.

Iestājās pauze.

– Pagājušā trimestra beigās jūs teicāt, ka izstāstījāt man visu,– teica Harijs. Bija grūti noslēpt apsūdzības toni balsī. – Ser,– viņš piebilda.

– Un to es izdarīju,– mierīgi noteica Dumidors. – Es izstāstīju visu, ko zināju. No šī brīža mēs pametam stingro faktu pamatu un kopā ceļosim drūmo atmiņu purvu mežonīgākajos minējumos. Kopš šī mirkļa, Harij, es varu kļūdīties tāpat kā Hamfrijs Belčers, kurš ticēja, ka pienācis laiks siera katlam.

– Bet jūs domājat, ka jums ir taisnība?

– Protams, ka es domāju, ka man ir taisnība, bet, kā jau tu esi pārliecinājies, man tāpat kā visiem cilvēkiem gadās kļūdas. Faktiski, esmu – piedod man – gudrāks nekā daudzi citi cilvēki, manas kļūdas ir attiecīgi lielākas.

– Ser,– Harijs piesardzīgi ierunājās, – vai tas, ko jūs vēlaties man pastāstīt, ir saistīts ar pareģojumu? Vai tas man palīdzēs... izdzīvot?



*** Tulkojusi: Albuss ***


Harijam nebija laika vairāk, kā reģistrēt viņa dīvaino izskatu, kad Ogdens ņipri sāka iet prom pa taku. Dumidors un Harijs sekoja. Kad viņi gāja garām koka zīmei, Harijs paskatījās uz tās rādītājiem. Uz tā, kas rādīja turp, no kurienes viņi bija nākuši, bija rakstīts "Lielkārtavas: 5 jūdzes". Uz otrs, kas rādīja Ogdena virzienā, bija rakstīts "Mazkārtavas: 1 jūdze".

Viņi šķērsoja šauru eju, kur nebija, ko redzēt, izņemot dzīvžogu, plašas zilas debesis virs galvas un švīkstošo figūru svārkos priekšā. Tad eja pagriezās pa kreisi un gāja lejup, slīpi pakāpieni lejup uz kalna nogāzi, tad viņiem bija pēkšņs, negaidīts skats uz visu ieleju, kas atklājas viņiem priekšā. Harijs varēja redzēt ciematu, neapšaubāmi Mazkārtavas, starp diviem stāviem pakalniem, tās baznīca un kapsēta bija skaidri redzamas. Pāri ielejai pretējā nogāzē bija glīta muiža, aplenkta ar zaļu mauriņu.

Ogdens bija sācis negribīgi rikšot pa stāvo nogāzi. Dumidors paātrināja savu soli, un Harijs steidzās, lai tiktu līdzi. Viņš domāja, ka Mazkārtavām vajadzētu būt viņa gala mērķim un brīnījās, kā viņš bija darījis naktī, kad viņi atrada Slughornu, kāpēc viņiem vajadzēja tuvoties tam no tāda attāluma. Tomēr viņš drīz atklāja, ka bija kļūdījies, domādams, ka viņi iet uz ciematu. Eja nogriezās pa labi, un, kad viņi apgāja ap stūri, varēja vien redzēt Ogdena svārku galiņu, viņam pazūdot dzīvžoga spraugā.

Dumidors un Harijs sekoja viņam pa šauru, netīru taku, kuru iekļāva augstāks un platāks dzīvžogs, kā tas, ko viņi atstāja aiz muguras. Celiņš bija līkumains, akmeņains un bedrains, uz slīpas nogāzes tāpat kā iepriekšējais un likās dodamies uz melno koku puduri lejā. Tiešām taka drīz iznāca jaunaudzes vidū, un Dumidors un Harijs apstājās aiz Ogdena, kurš bija apstājies un izvilcis savu zizli.

Par spīti skaidrajām debesīm vecie koki priekšā meta dziļas, tumšas, vēsas ēnas un pagāja pāris sekundes, līdz Harija acis ieraudzīja māju pusnoslēptu stumbru mudžeklī. Viņam likās, ka tā ir ļoti dīvaina vietas izvēle mājai, vai arī dīvaina izvēle atstāt kokus augam, bloķējot visu gaismu un visu ielejas ainavu. Viņš prātoja, vai tā bija apdzīvota; tās sienas bija sūnainas, un tik daudzi kārniņi bija nokrituši no jumta, ka vietām bija redzamas spāres. Nātres auga griezdamās, un tās sniedzās līdz logiem, kuri bija mazi un biezi, ar netīrumiem aplipuši. Tikko kā viņš nolēma, ka neviens šeit nekādā ziņā nevarētu dzīvot, viens no logiem tomēr plaši atvērās un ar šķindoņu plāns dūmu mākonis izpeldēja caur to, likās, ka kāds kaut ko cep.

Ogdens klusītēm virzījās uz priekšu, kā likās Harijam, diezgan piesardzīgi. Tumšajām koku ēnām slīdot pāri viņam, viņš atkal apstājās, blenžot uz durvīm, pie kurā kāds bija pienaglojis beigtu čūsku.



*** Tulkojusi: Nihil ***


– Mans Dievs, kāds dadzis acī! – iezvanījās meitenes balss, tik skaidri dzirdama caur atvērto logu, it kā viņa būtu stāvējusi istabā blakus viņiem. – Vai tavs tēvs nevarēja to būdu novākt, Tom?

– Tā nav mūsu,– teica jauna vīrieša balss. – Viss otrā ielejas pusē pieder mums, bet tas namiņš pieder vecam klaidonim vārdā Gonts un viņa bērniem. Dēls ir diezgan traks, tev vajadzētu dzirdēt kādu no stāstiem, ko viņi stāsta ciematā...

Meitene smējās. Žvadzošās, klabošās skaņas palika skaļākas un skaļākas. Morfins gribēja tikt ārā no sava atzveltnes krēsla.

– Paliec, kur esi,– viņa tēvs brīdinoši teica šņācmēlē.

– Tom,– atkal teica meitenes balss, tagad tik tuvu, ka viņi noteikti bija tieši blakus mājai. – Es varbūt kļūdos, bet vai kāds ir pienaglojis čūsku pie tām durvīm?

– Ak kungs, tev taisnība! – teica vīrieša balss. – Tas būs tas dēls, es tev teicu, ka viņam nav viss kārtībā ar galvu. Neskaties uz to, Sesīlij, mīļā.

Žvadzošās un klabošās skaņas atkal kļuva vājākas.

– "Mīļā",– Morfins šņācmēlē čukstēja, skatoties uz savu māsu. – "Mīļā" viņš viņu nosauca. Tātad viņš tevi tāpat negribētu.

Meroupa bija tik balta, ka Harija bija drošs par to, ka viņa ģībs.

– Kas tas? – Gonts asi vaicāja, arī šņācmēlē, skatoties no sava dēla uz savu meitu. – Ko tu teici, Morfin?

– Viņai patīk skatīties uz to vientiesi,– teica Morfins, ar ļaunu sejas izteiksmi blenžot uz savu māsu, kura tagad izskatījās šausmināta. – Vienmēr dārzā, kad viņš dodas garām, glūnot cauri dzīvžogam, vai ne? Un pagājušonakt...

Meroupa lūdzoši purināja un raustīja galvu, bet Morfins cietsirdīgi turpināja: – Karājās ārā pa logu, gaidot, kad viņš jās mājās, vai ne tā?

– Karājās ārā pa logu, lai skatītos uz vientiesi? – Gonts klusi teica.

[eyedam]

11. nodaļa


*** Tulkojusi: !Harpy! ***


Kā jau Hermione bija paredzējusi, sestā gada brīvais laiks nebija Rona gaidītā stundām ilga, svētlaimīga atpūta, bet gan laiks, kurā mēģināt tikt galā ar bezgalīgo mājas darbu skaitu, kas viņiem tika uzdots. Viņi ne tikai mācijās tā, it kā katru dienu būtu eksāmeni, bet arī mācību stundas bija kļuvušas prasīgākas kā jebkad agrāk. Harijs knapi saprata pusi no profesores Maksūras ikdienas stāstītā, pat Hermionei nācās lūgt viņai vienu vai divas reizes atkārtot instrukciju. Neticami un, palielinoties Hermiones aizvainojumam, pateicoties jauktasiņu Princim, Harija mīļākais priekšmets bija kļuvis mikstūras.

Bezvārdu burvestības tagad bija gaidāmas ne tikai aizsardzībā pret tumšajām zintīm, bet arī pārvērtībās un burvestībās. Harijs bieži pārskatīja savus klasesbiedrus koptelpā un ēdienreizēs, lai redzētu viņu violetās sejas un sasprindzinājumu, tā it kā viņi būtu kaut ko pārdozējuši; bet viņš zināja, ka viņi patiešām bija saspringuši, lai panāktu burvestību strādāt bez buramvārdu skaļas izteikšanas. Tas bija atvieglojums – tikt ārā siltumnīcās; herboloģijā viņiem nācās tikt galā ar visbīstamākajiem augiem, kādi viņiem jebkad bija bijuši, bet vismaz viņiem bija atļauts skaļi nolamāties, kad no aizmugures negaidīti viņus sagrāba indīgi taustekļi.

Tomēr bija arī kāds labums no viņu milzīgās slodzes un drausmīgās bezvārdu vingrināšanās – Harijs, Rons un Hermione līdz šim nebija spējuši atrast laiku, lai aizietu apciemot Hagridu. Viņš bija izbeidzis nākt uz ēdienreizēm pie skolotāju galda, retās reizes, kad viņi satikās gaiteņos, viņam bija mīklaini neizdevies viņus pamanīt vai dzirdēt viņu sveicienus.

– Mums jāiet un jāpaskaidro,– nākošajā sestdienā, brokastu laikā, skatīdamās uz Hagrida tukšo krēslu pie skolotāju galda, noteica Hermione.

– Mums šorīt ir kalambola mēģinājums!– Rons paziņoja. – Un mums vajag trenēties to Flitvika burvestību Aguamenti! Šā vai tā, ko paskaidrot? Kā lai mēs viņam pasakām, ka mēs ienīdām viņa stulbo priekšmetu?

– Mēs to neienīdām!– noteica Hermione.

– Runā pati savā vārdā, es neesmu aizmirsis spridzekļmūdžus,– Rons drūmi noteica. – Un es tev tagad saku, ka mums bija apgrūtināta bēgšana. Tu nedzirdēji par viņa stulbo brāli – ja mēs būtu palikuši, mums būtu jāmāca Grūps, kā sasiet viņa kurpju šņores.

– Es ciest nevaru, ka mēs ar viņu nerunājam,– izskatīdamās sarūgtināta, noteica Hermione.

– Mēs noiesim lejā pēc kalambola,– Harijs viņu pārliecināja. Arī viņam pietrūka Hagrida, lai gan tāpat kā Rons viņš domāja, ka viņiem klājās labāk bez Grūpa viņu dzīvē.



*** Tulkojusi: Bezastis ***


Pa lietus lāšu klātajiem logiem ielidoja pūces ar vēstulēm, tās laidās lejup un aprasināja visus zālē esošos. Vairums skolnieku saņēma vairāk vēstuļu nekā parasti, jo noraizējušies vecāki dedzīgi vēlējās uzzināt, kas notiek skolā un nomierināt savus bērnus, ka mājās viss ir kārtībā. Harijs kopš mācību gada sākuma nebija saņēmis nevienu pašu vēstuli. Viņa vienīgais regulārais sarakstes biedrs bija miris, taču viņš bija vīlies, jo tomēr cerēja, ka Vilksons pa retam varētu kādu vēstuli uzrakstīt. Taču šoreiz viņš starp pārējām brūnajām un pelēkajām pūcēm pamanīja riņķojam sniegbalto pūci Hedvigu, tas viņu ļoti izbrīnīja. Pūce nolaidās viņam priekšā ar lielu, kantainu kasti. Brītiņu vēlāk tāda pati kaste tika piegādāta Ronam, to atnesa pārgurusi pūce Pumperniķelis.

– Ā!– teica Harijs, izsaiņojot no kastes jaunu grāmatu Augstākā mikstūru pagatavošana, kas bija sūtīta no Flariša un Blota grāmatu veikala.

– Cik labi,– sajūsmināti teica Hermione, – tagad tu varēsi atdot atpakaļ to veco, blēdīgo grāmatu.

– Vai tev prāts?– teica Harijs, – es to paturēšu! Skaties, ko es esmu izdomājis...

Viņš izvilka no somas veco Augstākās mikstūru pagatavošanas grāmatu un uzsita tai pa vāku ar savu zizli, noņurdot: – Jukum!– Grāmatas vāks atdalījās. To pašu viņš izdarīja ar jauno grāmatu (Hermione skatījās ar sašutuma pilnu skatienu). Tad viņš samainīja vietām grāmatu vākus un teica: – Lāpītum!

Prinča grāmata tagad izskatījās kā jauna, bet nupat no Flariša un Blota saņemtā grāmata bija kā lietota.

– Es atdošu Sloghornam jauno grāmatu. Viņš nevarēs iebilst, šī grāmata maksāja deviņus galeonus.

Hermione neko neteica, lai gan izskatījās dusmīga un šādu rīcību netzīstoša, taču viņu iztraucēja trešā pūce, kas atnesa jaunāko Dienas Pareģi. Viņa to steigšus atlocīja un pārskatīja pirmo lappusi.

– Vai ir miris kāds, ko mēs pazīstam?– jautāja Rons izteikti vienaldzīgā balsī. Viņš šo jautājumu uzdeva ikreiz, kad Hermione sāka lasīt savu avīzi.

– Nē, bet ir bijuši vairāki atsprātotāju uzbrukumi,– teica Hermione. – Un kāds ir arestēts.

– Lieliski, kas?– jautāja Harijs, domājot par Bellatrisi Svešovsku.

– Stens Šanpaiks,– teica Hermione.

– Ko?– izbijies teica Harijs.

– "Stens Šanpaiks, populārā burvju Knakts autobusa konduktors, ir ticis arestēts uz aizdomu pamata par navēža aktivitātēm. Šanpaika kungs (21), tika arestēts vakar vēlu vakarē pēc kratīšanas viņa Klaphama mājā..."

– Stens Šanpaiks – navēdis?– teica Harijs, atcerēdamies pūtaino jaunekli, ko viņš pirmo reizi bija saticis pirms trim gadiem. – Tas nav iespējams!

– Varbūt viņš ir ticis pakļauts Pavēlus lāstam,– pamatoti teica Rons. – To nekad nevar zināt.

– Tā neizskatās,– teica Hermione turpinot lasīt avīzi. – Tur teikts, ka viņš ticis arestēts, jo kāds nejauši dzirdzējis viņu krogā runājam par navēžu slepenajiem plāniem. – Viņa pacēla acis no avīzes un sejā varēja saskatīt satraukumu. – Ja viņš būtu Pavēlus lāsta ietekmē, tad diez vai viņš pļāpātu par navēžu slepenajiem plāniem. Vai ne?

– Izskatās, ka viņš ir mēģinājis izlikties par zinošāku, nekā viņš ir,– teica Rons. – Vai tad viņš nebija tas, kurš apgalvoja, ka viņš drīz būs par burvestību ministru, kad viņš mēģināja runāties ar sirellām?

– Jā, tas bija viņš,– teica Harijs. – Es nezinu, kādu spēli viņi spēlē, ja uztver Stenu nopietni.

– Iespējams, ka viņi grib, lai cilvēki domātu, ka viņi kaut ko dara,– drūmi teica Hermione.



*** Tulkojusi: saule ***


Harijs nolēma sākt ar vienkāršu uzdevumu, liekot visiem, kas bija pieteikušies uz vietu komandā, sadalīties grupās pa desmit un vienreiz aplidot apkārt laukumam. Tas bija pareizs lēmums: pimā grupa sastāvēja no pirmgadniekiem un bija skaidrāks par skaidru, ka viņi gandrīz nekad agrāk nebija lidojuši. Tikai viens zēns palika gaisā vairāk nekā dažas sekundes un pats bija par sevi tik pārsteigts, ka tūlīt ietriecās vienā no vārtu kārtīm.

Otrā grupa sastāvēja no desmit visdumjākajām meitenēm, kuras Harijam jelkad bija nācies satikt – viņam pietika iepūst svilpē, kad viņas, cita caur citu ķiķinot un spurdzot, turpat pakrita. Romilda Veina bija viena no viņām. Kad viņš lika viņām atstāt laukumu, viņas diezgan līksmi tā arī darīja un devās sēdēt tribīnēs, lai apsaukātu visus citus.

Trešā grupa pusceļā ap laukumu savā starpā saskrējās. Lielākā daļa no ceturtās grupas bija ieradusies bez slotām. Piektā grupa bija elšpūši.

– Ja šeit ir vēl kāds, kurš nav no Grifidora,– auroja Harijs, kurš sāka palikt arvien niknāks, – lūdzu, tūlīt dodieties prom!

Iestājās īss klusuma brīdis, un tad pāris mazu kraukļanagu, sprauslājot smieklos, aizskrēja no laukuma.

Pēc divām stundām, daudzām sūdzībām un dažām dusmu lēkmēm, vienā no kurām bija iesaistīta sadragāta komēta divi sešdesmit un vairāki izsisti zobi, Harijs sev bija atradis trīs dzinējas: Keitiju Bellu, kura atgriezās komandā ar izcilu sniegumu pārbaudījumā; jaunatradumu vārdā Demelza Robina, kurai sevišķi labi padevās izvairīšanās no āmurgalvām; un Džinniju Vīzliju, kura bija izlidojusi visu atlasi un piedevām iemetusi septiņpadsmit vārtu. Kaut gan Harijs jutās apmierināts ar savām izvēlēm, viņš bija aizsmacis no kliegšanas uz daudzajiem neapmierinātajiem un tagad izcieta to pašu cīņu ar atraidītajiem triecējiem.

– Tas ir mans galējais lēmums, un, ja jūs neaizvāksieties no ceļa sargiem, es jūs noburšu!– viņš bauroja.



*** Tulkojusi: Scorpse ***


– Ja tu neatvērsi durvis, mēs tās uzspridzināsim!– Harijs teica, velkot ārā savu zizli.

– Harij!– iesaucās Hermione, izklausīdamās šokēta. – Tu nevari...

– Nē, es varu!– teica Harijs. – Atkāpieties...

Bet pirms viņš paspēja vēl ko pateikt, durvis atsprāga vaļā – kā jau Harijs bija zinājis, ka tā notiks. Tur stāvēja Hagrids, nikni raudzīdamies uz viņu un izskatīdamies draudīgs par spīti puķainajam priekšautam.

– Es esmu pasniedzējs!– viņš bļāva uz Hariju. – Pasniedzējs, Poter! Kā tu uzdrīksties draudēt izgāzt man durvis!

– Es atvainojos, ser,– teica Harijs, uzsverot pēdējo vārdu. Viņš iebāza savu zizli atpakaļ drānās.

Hagrids izskatījās kā ar ūdeni apliets.

– Kopš kura laika tu mani uzrunā ar "ser"?

– Kopš kura laika tu mani sauc par Poteru?

– Ak, ļoti gudri,– noņurdēja Hagrids. – Ļoti uzjautrinoši. Esmu pārspēts viltībā, vai ne? Labs ir, nāciet iekšā, jūs mazie, nepateicīgie...

Neskaidri murminādams, viņš atkāpās, lai ielaistu viņus. Hermione steidzās iekšā aiz Harija, izskatīdamās nobijusies.

– Nu?– īgni noteica Hagrids, kad Harijs, Rons un Hermione apsēdās ap milzīgo koka galdu. Ilknis nekavējoties nolika savu galvu uz Harija ceļiem un nosiekaloja viņa drānas. – Kas ir? Jums ir ļoti žēl par mani? Domājat, ka esmu vientuļš vai kā?

– Nē,– nekavējoties atbildēja Harijs. – Mēs gribējām tevi satikt.

– Mums tevis pietrūka!– trīcošā balsī teica Hermione.

– Pietrūka manis, ja?– nosprauslājās Hagrids. – Protams. Kā tad.

Viņš stampāja pa istabu, taisot tēju savā milzīgajā vara tējkannā, visu laiku kaut ko murminot. Beidzot viņš nosvieda viņu priekšā trīs spaiņa izmēra krūzes ar sarkanbrūnu tēju, kā arī šķīvi ar viņa akmenscietajiem cepumiem. Harijs bija tik izsalcis, ka spēja ēst pat Hagrida kulinārijas brīnumus, un paņēma vienu.

– Hagrid,– nedroši ierunājās Hermione, kad Hagrids pievienojās viņiem pie galda un sāka mizot kartupeļus tik nežēlīgi, it kā katrs bumbulis būtu viņam nodarījis personīgu kaitējumu, – mēs tiešām gribējām turpināt mācīties maģisko būtņu kopšanu, tu zini.– Hagrids vēlreiz skaļi iesprauslājās. Harijs nodomāja, ka daži pilieni piezemējās uz kartupeļiem, un iekšēji nopriecājās, ka viņi nepalika uz pusdienām.

– Mēs gribējām!– iesaucās Hermione. – Bet neviens no mums nevarēja to iekļaut savos stundu sarakstos!

– Jā. Kā tad,– atkal teica Hagrids.

Te pēkšņi atskanēja savāda, šļakstoša skaņa, un visi palūkojās apkārt – Hermione mazliet iekliedzās un Rons izleca no sava sēdekļa un steidzās apkārt galdam prom no lielas, kaktā stāvošas mucas, ko viņi bija tikko pamanījuši. Tā bija pilna ar kaut ko, kas izskatījās pēc pēdu gariem, glumiem, baltiem un lokaniem tārpiem.

– Kas tie tādi ir, Hagrid?– jautāja Harijs, mēģinot izklausīties ieinteresēts, nevis pretīguma pārņemts, un tomēr nolika savu cepumu.

– Tikai milzu kūniņas,– Hagrids atbildēja.

– Un tās izaugs par...?– teica Rons, izskatīdamies nobažījies.

– Tās neizaugs ne par ko,– teica Hagrids. – Es taisos tās izbarot Aragogam.

Un bez jelkāda brīdinājuma viņš izplūda asarās.



*** Tulkojusi: Trusite ***


– Hagrid! – iekliedzās Hermione, pielecot augšā un steidzoties apkārt galdam pa garāko ceļo, izvairoties no mucas ar kāpuriem, un uzliekot roku uz viņa trīcošajiem pleciem. – Kas noticis?

– Tas ir... viņš...– norīstījās Hagrids, viņa vaboļmelnās acis asaroja, lai gan viņš noslaucīja savu seju priekšautā. – Tas ir... Aragogs... Es domāju, ka viņš mirst... Viņš saslima vasarā un viņam nepaliek labāk... Es nezinu, ko es darīšu, ja viņš... ja viņš... Mēs esam bijuši kopā tik ilgi...

Hermione glāstīja Hagrida plecu, izskatoties pilnīgi apjukusi, nezinādama, ko teikt, Harijs zināja kā viņa jutās. Viņš atcerējās, kā Hagrids iepazīstināja viņu ar niķīgu pūķu mazuli kā ar rotaļlācīti, redzēja viņu dungojam gigantiskiem skorpioniem ar piesūcekņiem un dzeloņiem, mēģinot apmācīt viņa nežēlīgo milzu pusbrāli, bet šis bija, iespējams, visneizprotamākais no visiem viņa iemīļotajiem briesmoņiem: gigantisks runājošs zirneklis Aragogs, kurš mitinājās dziļi Aizliegtajā mežā un no kura viņš un Rons tik tikko spēja izbēgt pirms četriem gadiem.

– Vai... vai mēs varam kā palīdzēt? – jautāja Hermione, ignorējot Rona izmisīgo sejas izteiksmi un galvas kratīšanu.

– Es tā nedomāju, Hermione. – Norīstījās Hagrids, mēģinot aizturēt savus asaru plūdus. – Redzi, palikusī cilts... Aragoga ģimene... viņi ir palikuši nedaudz jocīgi, kamēr viņš ir slims... nedaudz ietiepīgi...

– Jā, es domāju, ka mēs viņus nedaudz iepazinām no tās puses,– Rons teica ar pieskaņu savā balsī.

– ... Es nedomāju, ka kādam citam pašlaik būtu droši tuvoties kolonijai,– Hagrids pabeidza, kārtīgi izpūšot degunu savā priekšautā un paskatoties augšup. – Bet paldies par piedāvājumu, Hermione... tas daudz nozīmē...

Pēc tam atmosfēra kļuva krietni gaišāka, jo, lai arī nedz Harijs, nedz Rons neizrādīja gribēšanu iet un iebarot gigantiskus kāpurus nāvējošam, gigantiskam zirneklim, šķita, ka Hagridam likās pašsaprotami, ka viņi to gribētu darīt, un viņš atkal jutās kā parasti.

[eyedam]

12. nodaļa


*** Tulkojusi: Siriuss ***


Harijs pamodās agri gājiena (uz Cūkmiestiņu) rītā, kas izrādījās vētrains, un noildzināja laiku līdz brokastīm, lasot savu Uzlabotās Mikstūru Brūvēšanas kopiju. Parasti gan viņš nemēdza gulēt gultā un lasīt mācību grāmatas; tāda uzvedība, pēc Rona viedajiem vārdiem, bija nepiedienīga ikvienam, izņemot Hermioni, kura bija vienkārši savāda šajā ziņā. Tomēr Harijs juta, ka Jauktasiņu Prinča Uzlabotās Mikstūru Brūvēšanas kopija bija grūti klasificējama kā "mācību grāmata". Jo dziļāk Harijs urbās iekšā grāmatā, jo vairāk viņš apzinājās, cik daudz tur bija, ne tikai parocīgie mājieni un norādījumi mikstūrās, kas viņam pelnīja tik spīdošu reputāciju Slughorna acīs, bet arī nelieli tēlaini lāsti un burvestības, uzskricelēti uz malām. Spriežot pēc izsvītrojumiem un atkārtojumiem, Harijs bija pārliecināts, ka šos lāstus Jauktasiņu Princis būs izgudrojis pats.

Harijs jau izmēģināja pāris no Prinča pašizgudrotajiem lāstiem. Tur bija burvestība, kas lika kāju pirkstu nagiem augt neticamā ātrumā (šo viņš izmēģināja uz Krabes gaitenī ar ļoti uzjautrinošiem rezultātiem); burvestība, kas pielipināja mēli pie mutes augšdaļas (kuru viņš, vispārējiem aplausiem, divas reizes izmantoja uz neko nenojautoša Argusa Filča); un, varbūt visnoderīgākā no visiem, Muffliato, burvestība, kas piepildināja ikviena tuvu esošā ausis ar neidentificējamu balsu dūkoņu, tādējādi varēja uzturēt garākas sarunas klasē, netiekot noklausītiem. Vienīgā persona, kas šīs burvestības neuzskatīja par uzjautrinošām, bija Hermione, kura visu laiku uzturēja stingri neatzinīgu sejas izteiksmi un vispār atteicās runāt, ja Harijs izmantoja Muffliato burvestību uz kāda tuvu esošā.

Sēžot gultā, Harijs pagrieza grāmatu uz sāniem, lai tuvāk aplūkotu instrukcijas burvestībai, kas, likās, radīja Princim nelielu aizķeršanos. Tur bija daudz pārsvītrojumu un alternatīvu, bet, beigu beigās, skricelējums, iebāzts pašā lappuses stūrī, vēstīja:

Levicorpus (nmut.)

Kamēr vējš un slapdraņķis nerimstoši sitās logos un Nevils skaļi krāca, Harijs cieši uzlūkoja burtus iekavās. Nmut. ... tam laikam bija jānozīmē "nemutiski". Harijs šaubījās, vai viņš tiešām būs spējīgs izmantot šo īpašo burvestību, nemutiskās burvestības viņam vēl joprojām sagādāja grūtības, ko arī Strups nekavējās nokomentēt katrā APTZ stundā. Turpretī Princis tiktāl izrādijās vairāk efektīvs skolotājs nekā Strups.



*** Tulkojusi: Sheep ***


– Tam ar to nav nekāda sakara!– teica Hermione, viņas vaigiem piesarkstot. – Man vienkārši liekas, ka ir ļoti bezatbildīgi sākt izmēģināt buramvārdus, kad tu pat nezini, kam tie paredzēti, un beidz runāt par "Princi" tā, it kā tas būtu viņa tituls. Varu saderēt, ka tā ir tikai stulba iesauka, turklāt man neliekas, ka viņš bijis īpaši jauks!

– Nesaprotu, no kurienes tu to esi izrāvusi,– iekarstot teica Harijs. – Ja viņš būtu bijis topošais nāvēdis, viņš nebūtu plātījies ar to, ka ir jauktasinis, ne tā?

To sakot, Harijs atcerējās, ka viņa tēvs bija tīrasinis, bet viņš izstūma šo domu no prāta; par to viņš uztrauksies vēlāk...

– Visi nāveži nevar būt tīrasiņi, tik daudz tīrasiņu burvju nemaz nav palicis,– ietiepīgi teica Hermione. – Es domāju, ka lielākā daļa ir jauktasiņi, kas tikai izliekas par tīrasiņiem. Viņi ienīst tikai vientiesu ģimenēs dzimušos un būtu diezgan laimīgi ļaut tev un Ronam viņiem pievienoties.

– Viņi nekādā gadījumā neļautu man būt par nāvēdi!– sašutumā teica Rons, desas gabalam nolidojot no dakšas, ko viņš tagad vicināja pret Hermioni, un uzkrītot Ernijam Makmilanam uz galvas. – Visa mana ģimene ir asins nodevēji! Tas pēc nāvēžu uzskatiem ir tikpat ļauni kā būt dzimušam vientiešu ģimenē.

– Un viņiem patiktu dabūt mani,– sarkastiski teica Harijs. – Mēs būtu labākie čomi, ja vien viņi pastāvīgi nemēģinātu mani nožmiegt.

Tas izsauca Rona smieklus; pat Hermione nelabprātīgi pasmaidīja, bet viņus pārtrauca Džinnijas ierašanās.

– Sveiks, Harij, man tev ir jānodod šis.

Tas bija pergamenta rullis ar Harija vārdu uz tā uzrakstītu pazīstamā šaurā, slīpā rokrakstā.

– Paldies, Džinnij... Tas ir par nākamo Dumidora nodarbību!– Harijs pastāstīja Ronam un Hermionei, atritionot pergamentu un ātri izlasot tā saturu. – Pirmdienas vakarā!– Viņš pēkšni jutās bezrūpīgs un laimīgs. – Gribi mums ievienoties gājienā uz Cūkmiestiņu, Džinnij?– viņš vaicāja.

– Es eju ar Dīnu – varbut satikšu jūs tur,– viņa atbildēja un promejot visiem pamāja.

Filčs kā parasti stāvēja pie ozolkoka ieejas durvīm, parbaudot to cilvēku vārdus, kam bija atļaujas Cūkmiestiņa apmeklējumam. Tas aizņēma vēl vairāk laika nekā parasti, jo Filčs visus trīsreiz pārbaudīja ar Slepenības uztvērēju.



*** Tulkojusi: aicha ***


Ticis iekšā, Harijs uzsprāga: – Viņš čiepj Siriusa mantas!

– Es zinu, Harij, taču, lūdzu, nekliedz, cilvēki skatās,– Hermione čukstēja. – Ej un apsēdies, es paņemšu tev ko dzeramu.

Harijs vēl aizvien bija saniknots, kad, nesdama trīs sviestalus pudeles, pēc dažām minūtēm pie viņu galda atgriezās Hermione.

– Vai Ordenis nevar kontrolēt Mahorku?– sanikonotā čukstā abiem prasīja Harijs. – Vai viņi beidzot nevarētu piespiest viņu pārtraukt zagt visu, kas nav piesiets, kad viņš atrodas galvenajā mītnē?

– Kuš!– izmisusi sacīja Hermione, skatoties apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens nenoklausās; tuvumā sēdēja pāris burvji, kas ar lielu interesu vēroja Hariju, un netālu aiz staba zvilnēja Zabīnī. – Harij, es arī būtu aizkaitināta, es saprotu, ka tās ir tavas mantas ko viņš zog...

Harijs aizrijās ar savu sviestalu; viņš uz brīdi bija aizmirsis, ka ir mantojis Drūmkakti numur divpadsmit.

– Pareizi, tās ir manas mantas!– viņš sacīja. – Nav brīnums, ka viņš nebija priecīgs mani satikt! Labi, es pastāstīšu Dimidoram kas notiek, viņš ir vienīgais, no kā Mahorks baidās.

– Laba doma,– čukstēja Hermione, acīmredzami apmierināta, ka Harijs nomierinājies. – Uz ko tu tā skaties, Ron?

– Neko,– sacīja Rons, steigšus novērsdamies no bāra, taču Harijs zināja, ka Rons mēģināja nemanāmi paskatīties uz pievilcīgo apkalpotāju, Rosmerta madāmu, kura viņam patika jau sen.

– Es teiktu, ka "nekas" iegāja dziļāk dabūt vēl ugunsviskiju,– dzēlīgi sacīja Hermione.

Rons neievēroja šo zobgalību, malkodams savu dzērienu, viņaprāt, cienīgā klusumā. Harijs domāja par Siriusu, par to, ka viņš vienalga ienīda šos sudraba biķerus. Hermione ar pirkstiem bungoja pa galdu. Viņas acis šaudījās starp Ronu un bāra leti. Brīdī, kad Harijs iztukšoja pēdējos pilienus no savas pudeles, viņa sacīja:– Vai metīsim mieru un dosimies atpakaļ uz skolu?



*** Tulkojis: Smily ***


– Maksūra!– sacīja Rons brīdinoši.

Harijs pavērsa skatienu. Protams, profesore Maksūra steidzās lejup pa akmens pakāpieniem, caur gaisā riņķojošo slapdraņķi, lai satiktu viņus.

– Hagrids pateica, ka jūs četri redzējāt, kas notika ar Keitiju Bellu – augšup pa kāpnēm uz manu kabinetu tūlīt pat, lūdzu! Kas tas ir, ko tu turi, Poter?

– Tā ir tā manta, kam viņa pieskārās,– pateica Harijs.

– Mīļais Dievs,– sacīja profesore Maksūra, izskatīdamās trauksmaini, kad viņa ņēma kaklarotu no Harija. – Nē, nē, Filč, viņi ir ar mani!– viņa piebilda steidzīgi, kad Filčš, lēnām vilkdamies, nāca, šķērsodams Ieejas zāli, ar paceltu rokās Apslēptības sensoru. – Aiznesiet šo kaklarotu pie profesora Strupa tūlīt pat, bet esiet uzmanīgs, nepieskarieties tam, atstājiet to ietītu šallē!

Harijs un pārējie sekoja profesorei Maksūrai augšup uz viņas kabinetu. Ar slapjdraņķi klātie logi grabēja savos stendera rāmjos, un istabā bija diezgan vēsi, neskatoties uz to, ka pavardā sprakšķēja uguns. Profesore Maksūra aizvēra aiz sevis durvis un apmetās apkārt savam galdam, lai nostātos pretī Harijam, Ronam, Hermionei un vēl joprojām piņkšķošajai Leānai.

– Tātad?– viņa pateica asi. – Kas notika?

Aizķeroties un ar daudzām pauzēm, kamēr viņa mēģināja savaldīt savas asaras, Leāna izstāstīja profesorei Maksūrai, kā Keitija devās uz tualeti Trijos slotaskātos un atgriezās, turot rokās neapzīmēto paku, kā Keitija izskatījās drusku dīvaini un kā viņas strīdējās par to, vai tas ir saprātīgi – piekrist aiznest nezināmu mantu, kā, nesaprašanām kāpinoties strīdā pār saini, tas atplīsa vaļā. Šajā mirklī Leāna bija tik satricināta, ka nebija vairs iespējams izdabūt ne vārda ārā no viņas.

– Labi,– teica profesore Maksūra, vairs ne nelaipni, – ej uz slimnīcas spārnu, lūdzu, Leāna, un paprasi Pomfreja madāmai, lai iedod kaut ko pret šoku.

Kad viņa aizgāja no istabas, profesore Maksūra apgriezās atpakaļ pretī Harijam, Ronam un Hermionei.

– Kas notika, kad Keitija pieskārās kaklarotai?

– Viņa uzlidoja augšup gaisā,– pateica Harijs, pirms Rons vai Hermione paspēja ierunāties. – Un tad sāka kliegt un nokrita. Profesore, vai es drīkstu aiziet pie profesora Dumidora, lūdzu?

– Direktors ir prom līdz pirmdienai, Poter,– teica profesore Maksūra, izskatīdamās pārsteigta.

– Prom?– Harijs atkārtoja dusmīgi.

– Jā, Poter, prom!– teica profesore Maksūra skābīgi. – Bet jebkas, kas tev ir sakāms par šo briesmīgo notikumu, var tikt sacīts man, esmu par to pārliecināta!

Vienu mirkli, Harijs nevarēja izlemt. Profesore Maksūra neiedvesmoja pārliecību; Dumidors, lai arī no vienas puses daudzkārt biedinošāks, tomēr likās mazāk varbūtības, ka izsmies šo iespēju, lai cik mežonīga. Šis bija pat dzīvības un nāves jautājums, un nav mirkļa, lai uztrauktos par to, ka varētu būt izsmiets.

– Es domāju, Drako Malfojs iedeva to kaklarotu Keitijai, profesore.

Vienā pusē no viņa Rons kasīja degunu acīmredzamā kaunā; otrā pusē Hermione pastiepa savas pēdas, gribēdama ieturēt distanci starp sevi un Hariju.

– Tas ir ļoti nopietns apvainojums, Poter,– teica profesore Maksūra, pēc šoka mirkļa. – Vai tev ir kādi pierādījumi?

– Nē,– sacīja Harijs, – bet...– un viņš pastāstīja viņai par Malfoja izsekošanu uz Bordžinu un Bērku un par sarunu, kuru bija noklausījies starp viņu un Bordžinu.

Kad viņš pabeidza runāt, profesore Maksūra izskatījās mazliet samulsusi.

[eyedam]

13. nodaļa


*** Tulkojis: voldy ***


Keitija tika pārvesta uz Svētā Mango maģisko slimību un ievainojumu dziednīcu un nākošajā dienā, līdz kurai ziņas, ka viņa ir nolādēta, bija izplatījušās pa visu skolu, bet detaļas bija viņiem nezināmas, un neviens cits kā Harijs, Rons, Hermione un Līnija nezināja ka Keitija pati nebija mērķis.

– Āā, un protams Malfojs zina,– teica Harijs Ronam un Hermionei, kuri turpināja savu jauno taktiku izlikties kurliem, kad Harijs pieminēja savu "Malfojs ir nāvēdis" teoriju.

Harijs domāja, vai Dumidors būs atgriezies no tās vietas, kur viņš atradās, līdz pirmdienas nakts nodarbībai, bet, nesaņēmis nevienu vārdu, ka nē, viņs astoņos devās uz Dumidora kabinetu, pieklauvēja, un viņam tika dota atļauja ieiet. Tur sēdēja Dumidors, izskatīdamies neierasti noguris, viņa roka bija tik melna un apdegusi kā nekad, bet viņš pamāja, lai Harijs apsēžas. Uz galda stāvēja Domnīca, izstarojot sudrabainus gaismas plankumus pāri griestiem.

– Tu esi bijis aizņemts, kamēr es biju prom,– Dumidors teica. – Man liekas, ka tu biji liecinieks Keitijas negadījumam.

– Jā, ser. Kā viņa jūtas?

– Aizvien ļoti slikti, kaut arī viņai ir ļoti paveicies. Šķiet, ka viņa kaklarotai pieskārās tikai ar vismazāko iespējamo ādas daļiņu, viņas cimdā bija maziņš caurums. Ja viņa būtu to uzvilkusi vai pat turējusi rokā bez cimda, viņa būtu nomirusi, iespējams, uzreiz. Par veiksmi, profesors Strups spēja izdarīt pietiekami, lai novērstu ātru lāsta izplatību...

– Kādēļ viņš?– Harijs ātri jautāja. – Kādēļ ne Pomfreja madāma?

– Bezkaunīgi,– teica maiga balss, kas nāca no viena no portretiem pie sienas un Fineass Nigels Bleks, Siriusa vecvecvectēvs, pacēla savu galvu no rokām, kur viņš izlikās guļam. – Savā laikā es nebūtu ļāvis skolēniem uzdot jautājumus, kā Cūkkārpā strādā...

– Jā, paldies, Fineas,– Dumidors teica. – Profesors Strups zina daudz vairāk par tumšajām zintīm kā Pomfreja madāma, Harij. Vienalga Svētā Mango darbinieki sūta man ik stundas ziņojumus, un es esmu cerību pilns, ka Keitija ar laiku pilnībā atveseļosies.

– Kur jūs bijāt šajā nedēļas nogalē, ser?– Harijs jautāja, neievērojot stipru sajūtu, ka viņš pārbauda savu veiksmi, sajūtu kuru acīmredzot viņš dalīja ar Fineasu Nigelu, kurš klusi nošņācās.



*** Tulkojusi: Elentari ***


– Šobrīd es labāk nestāstītu,– teica Dumidors. – Taču noteiktā laikā es tev izstāstīšu.

– Jūs izstāstīsiet? – pārsteigts teica Harijs.

– Jā, es tā domāju,– teica Dumidors, izvelkot no mantijas iekšpuses svaigu sudrabainu atmiņu pudelīti un attkorķējot to ar zižļa piesitienu.

– Ser,– teica Harijs, izmēģinot savu laimi, – es satiku Mahorku Cūkmiestiņā.

– Ak, jā, es jau zinu, ka Mahorks ir izturējies pret tavu mantojumu ar zaglīgu necieņu,– teica Dumidors, viegli saraucot pieri. – Viņš ir nogājis pagrīdē, kopš tu griezies pie viņa pie Trīs slotaskātiem. Es drīzāk domāju, ka viņš baidās satikt mani. Lai nu kā, ir nodrošināts, ka viņš vairs neaizbēgs ar vēl kādu no Siriusa vecajām mantām.

– Tas noplukušais jauktasinis ir zadzis Bleku ģimenes īpašumu? – aizkaitināts teica Fineass Nigelss un cēli izsoļoja no rāmja, neapšaubāmi, lai apmeklētu portretu Drūmkaktes divpadsmitajā numurā.

– Profesor,– Harijs ieteicās pēc neliela pārtraukuma, – vai profesore Maksūra jums izstāstīja, ko es viņai teicu pēc tam, kad tika savainota Keitija? Par Drako Malfoju?

– Viņa man stāstīja par tavām aizdomām, jā,– teica Dumidors.

– Un vai jūs?...

– Es veikšu visus nepieciešamos pasākumus, lai izpētītu ikvienu, kas varētu būt pielicis roku Keitijas nelaimei,– teica Dumidors. – Bet, kas mani interesē šobrīd, Harij, ir mūsu stunda.

Harijs jutās viegli aizvainots; ja jau viņu stundas bija tik ļoti svarīgas, kāpēc starp pirmo un otro bija tik liela atstarpe? Lai nu kā, viņš vairs neko neteica par Drako Malfoju, bet skatījās, kā Dumidors ielēja Domnīcā svaigās atmiņas un jau atkal sāka griezt akmens trauku starp savām rokām ar garajiem pirkstiem.

– Tu atcerēsies, esmu pārliecināts, ka mēs beidzām stāstu par lorda Voldemorta aizsākumiem tai vietā, kur glītais vientiesis Toms Melsudors bija pametis Meroupu, savu sievu raganu, un atgriezies ģimenes mājās Mazčīkstē.



*** Tulkojis: Mattiass ***


Melsudors pamāja. Dumidors piecēlās kājās un pasniedza roku. Saņemot to, Melsudors teica: – Es spēju runāt ar čūskām. Es to atklāju, kad mēs bijām izbraucienā uz laukiem – tās mani atrod, tās ar mani sačukstas. Vai tas ir normāli burvim?

Harijs bija pārliecināts, ka Melsudors šo dīvaino spēju līdz šim nepieminēja speciāli, apņēmies atstāt iespaidu.

– Tas ir neparasti,– īsu brīdi vilcinājies, Dumidors atbildēja, – tomēr tas nav kas nedzirdēts.

Viņš runāja savā parastajā tonī, tomēr viņš uzmeta Melsudoram savādu skatienu. Tā viņi brīdi stāvēja, vērodami viens otru – vīrietis un zēns. Tad rokasspiediens tika atlaists un Dumidors jau atradās pie durvīm.

– Uz redzēšanos Cūkkārpā, Tom.

– Es domāju, nu pietiks,– noteica sirmais Dumidors blakus Harijam, un pēc brīža viņi jau atkal viegli cēlās cauri tumsai un nolaidās tieši mūsdienu kabinetā.

– Apsēdies,– sacīja Dumidors, nolaizdamies blakus Harijam. Harijs paklausīja, joprojām pārdomājot redzēto.

– Viņš tam noticēja daudz ātrāk par mani – es domāju, kad jūs viņam pateicāt, ka viņš ir burvis,– teica Harijs. – Es Hagridam pirmajā reizē neticēju.

– Jā, Melsudors bija gatavs noticēt tam, ka viņš bija – izsakoties viņa vārdiem – "īpašs", atteica Dumidors.

– Vai jūs jau zinājāt – tobrīd? – pajautāja Harijs.

– Vai es zināju, ka biju tikko kā saticis visu laiku bīstamāko burvi? – pārjautāja Dumidors. – Nē, man nebija ne jausmas, ka viņš izaugs, lai kļūtu par to, kas viņš tagad ir. Bet jāatzīst, ka biju ieintriģēts. Es atgriezos Cūkkārpā ar nodomu viņu pieskatīt, ko man tāpat nāktos darīt viņa paša un arī pārējo labā, jo viņš bija vientuļš un bez draugiem.

– Kā jau tu dzirdēji, viņa spējas bija tik jaunam burvim pārsteidzoši labi attīstītas, un – kas vēl interesantāk, bet arī draudīgāk – viņš jau bija atklājis, ka kaut kādā mērā viņš tās spēj kontrolēt, un sācis apzināti lietot. Un, kā jau tu redzēji, tie nebija nejauši izmēģinājumi, kādi raksturīgi jauniem burvjiem: viņš maģiju jau izmantoja pret citiem cilvēkiem, lai tos iebiedētu, pārmācītu, valdītu. Viszīmīgākie bija tie mazie stāstiņi par nožņaugtu trusīti un alā ievilinātiem mazu puisīti un meitenīti... Es varu viņiem nodarīt sāpes, ja gribu...

– Un viņš bija šņācmutis,– iestarpināja Harijs.

– Jā, patiešām; reta spēja, pie tam šķietami saistīta ar tumšajām zintīm, kaut arī, kā zinām, arī starp labajiem un diženajiem ir šņācmuši. Patiesībā, mani tik satrauktu vis nedarīja viņa spēja runāt ar čūskām, bet gan viņa acīmredzami iedzimta nežēlība, noslēgtība un tieksme pēc dominēšanas.

[eyedam]

14. nodaļa


*** Tulkojis: B.D. ***


Nākamajā dienā Harija pirmā stunda bija herboloģija. Pie brokastu galda viņam tā arī neradās izdevība pastāstīt Ronam un Hermionei par aizvadīto Dumidora nodarbību, jo šķita, ka sarunu kāds varētu noklausīties. Harijs draugu ziņkārību remdēja, kamēr viņi šķērsoja dārzeņu dobes, kas atradās iepretim siltumnīcām. Nedēļas nogales svelošais vējš beidzot bija norimis, bet tā vietā bija atgriezusies savādā migla, kas aizkavēja pareizās siltumnīcas atrašanu.

– Biedējoši – Pats-Zini-Kas zēna gados,– klusām noteica Rons, kamēr viņi ieņēma savas vietas apkārt vienam no mezglainās snargalufas celmiem, kas bija šī semestra projekts, un sāka maukt rokās aizsargcimdus. – Bet es vēl jo projām nesaprotu, kādēļ Dumidors tev to rādīja. Tas, protams, ir interesanti, bet kāda tam jēga?

– Piekrītu,– atteica Harijs, uzliekot sejas aizsargmasku, – bet viņš sacīja, ka tas viss esot svarīgi, lai mani aizsargātu.

– Manuprāt, tas ir brīnumjauki!– neuzkrītoši noteica Hermione. – Tas paver brīnišķīgu iespēju uzzināt par Voldemortu tik daudz, cik vien iespējams. Kā gan vēl labāk tu spētu atrast viņa vājās vietas?

– Kā gāja pēdējā Slughorna ballē?– jautāja Harijs.

– Tur bija diezgan jautri, patiešām,– atteica Hermione, velkot īpašās aizsargbrilles. – Viņš nedaudz pamuldēja par slaveniem bijušajiem skolēniem, visu laiku mēģināja pielabināties Maklāgenam, jo šim ir tik labi sakari, toties viņš mūs visai labi pamieloja un iepazīstināja ar Gvenogu Džounsu.

– Gvenogu Džounsu?– iesaucās Rons, un viņa acis aiz aizsargbrillēm iepletās. – To Gvenogu Džounsu? Ar Svēto Harpiju kapteini?

– Tieši tā,– sacīja Hermione. – Personiski es gan domāju, ka viņa bija pārāk pārņemta ar sevi, bet...

– Izbeidziet sarunas!– ar bargu skatienu noteica profesore Asnīte. – Jūs atpaliekat, visi citi ir sākuši, un Nevils jau ir dabūjis savu pirmo pāksti.

Viņi paskatījās apkārt, un patiesi – tur sēdēja Nevils ar pārsistu lūpu un saskrambātu seju, bet viņš bija sagrābis kādu riebīgu, pulsējošu, zaļu greipfrūta lieluma priekšmetu.

– Labi, profesor, mēs nu sākam!



*** Tulkojusi: keria ***


– Katrā ziņā,– teica Hermione, turpinot viņu pārtraukto sarunu, it kā koka gabals tikko nebūtu viņiem uzbrucis, – Gliemjrags grasās rīkot Ziemassvētku balli, Harij, un tev nav iespēju izlocīties no šī, jo viņš patiesībā lūdza man pārbaudīt, kad tev ir brīvs vakars, lai viņš būtu drošs rīkot balli tajā vakarā, kad tu vari atnākt.

Harijs iekunkstējās. Pa to laiku Rons, kurš centās saplēst pogaļu bļodā, liekot abas rokas uz tās, stāvot kājās un spiežot to, cik stipri vien var, dusmīgi teica: – Un tā ir kārtējā ballīte tikai priekš Gliemjraga mīluļiem, ja?

– Tikai priekš "Gliemju kluba", jā,– teica Hermione.

Pogaļa izlidoja caur Rona pirkstiem un trāpīja siltumnīcas stiklam, atlēca uz profesores Asnītes mugurpuses un nosvieda zemē viņas veco un ielāpīto cepuri. Harijs devās atgūt pogaļu; kad vinš atnāca atpakaļ, Hermione teica: – Klausies, es neizdomāju vārdu "Gliemju klubs"...

– "Gliemju klubs",– atkārtoja Rons ar tādu zobgalību kā Malfojs. – Tas ir aizkustinoši. Nu ko, es ceru, ka tu izbaudīsi savu ballīti. Kādēļ tu nemēģini sadarboties ar Maklaganu, tad Gliemjrags varētu jūs pasludināt par karali un karalieni Gliemjiem...

– Mums ir atļauts nākt ar viesiem,– teica Hermione, kura kāda iemesla dēļ kļuva gaiši purpursarkana, – un es biju domājusi ielūgt tevi, bet, ja tu domā, ka tas ir tik stulbi, tad es nemaz necentīšos!

Harijs pēkšņi vēlējās, lai pogaļa būtu aizlidojusi nedaudz tālāk, lai viņam nebūtu te jāsēž pārī ar viņiem. Abu nepamanīts, viņš paķēra bļodu, kura saturēja pogaļas un centās to atvērt ar visskaļāko un enerģiskāko veidu, kādu viņš varēja iedomāties; diemžēl viņš joprojām dzirdēja katru vārdu no viņu sarunas.

– Tu grasījies ielūgt mani? – jautāja Rons pilnīgi savādākā balsī.



*** Tulkojusi: Milēdija Vintere ***


Tajā brīdī Hūča madāma skatījās pavisam uz citu pusi. Tad, kad pagriezās, izdzirdējusi aizkaitināto Grifidora līdzjutēju rēkoņu, Happers jau bija aizlidojis. Harijs metās viņam pakaļ, degdams no nepacietības nepalikt parādā.

– Manuprāt, Happers no Slīdeņa komandas ir pamanījis zibsni! – skaļrunī paziņoja Smits. – Jā viņš visnotaļ kaut ko ir ieraudzījis, kamēr Poters mierīgi klapē ar ausīm.

"Smits patiešām ir idiots," – nodomāja Harijs. Vai patiešām neredzēja, kā viņš saskrējās ar Happeru? Bet te viņam likās, ka būtu nokritis zemē – Smitam bija taisnība, bet Harijs kļūdījās: ne jau gadījuma pēc Happers aiznesās prom, viņš bija ieraudzījis to, ko nebija ievērojis Harijs: virs viņiem augstu gaisā kā dzirkstele uz zilo debesu fona strauji lidinājās zibsnis.

Harijs paātrināja lidojuma ātrumu. Ausīs svilpoja vējš. Tas noklusināja itin visu, gan Smita komentārus, gan pūļa, kurš atradās tribīnēs, aurošanu. Un tomēr Happers viņu apsteidza, bet Grifidora pārākums bija tikai nieka simts punkti. Ja Happers paspēs pirmais, tad Grifidors būs zaudējis... Happeram līdz zibsnim bija palikuši tikai kādi pāris metri, un viņš jau pastiepa roku...

– Hei, Happer! – izmisumā iebļāvās Harijs. – Cik Malfojs tev samaksāja, lai tu nospēlētu viņa vietā?

Viņš pats nezināja, kas viņu piespieda to pateikt; Happers it kā aizķērās gaisā un zibsnis izslīdēja viņam starp pirkstiem, Harijs izrāvās uz priekšu un satvēra mazo, spārnoto bumbiņu.

– IR! – iebļāvās Harijs. Izdarījis strauju pagriezienu, viņš lēnām laidās zemē, turēdams zibsni augstu paceltā rokā. Kad skatītāji aptvēra, kas ir noticis, viņu kliedzieni gandrīz vai apslāpēja fināla svilpienu, kurš apzīmēja spēles beigas.

– Džinnij, kurp tu? – iesaucās Harijs, kuru tajā brīdī metās apkampt visa Grifidora komanda, neļaudama nolaisties zemē. Bet Džinnija palidoja garām un ar baismīgu troksni ietriecās tieši komentētāja nojumē. Pūļa spiedzienu un smieklu pavadīta Grifidora komanda nolaidās zemē tieši pie dēļu lauskām, zem kurām vārgi ķepurojās Zahārijs. Harijs dzirdēja kā Džinnija pilnīgi mierīgi skaidroja aizkaitinātajai Maksūrai: – Atvainojiet, profesore, es aizmirsu nobremzēt.



*** Tulkojusi: Hula ***


Rons un Harijs bija pēdējie, kas atradās ģērbtuvē. Viņi jau grasījās iet prom, kad ienāca Hermione. Viņa virpināja rokās Grifidora šalli un izskatījās uztraukta, bet apņēmīga.

– Es gribēju ar tevi parunāt, Harij.– Viņa dziļi ievilka elpu. – Tev nevajadzēja to darīt. Tu dzirdēji Slughornu, tas ir nelegāli.

– Ko tad tu taisies darīt, nodot mūs?– noprasīja Rons.

– Par ko jūs abi runājat?– jautāja Harijs, aizgriezdamies, lai pakārtu drēbes tā, ka neviens no viņiem nevarētu viņu redzēt smīnam.

– Tu ļoti labi zini, par ko mēs runājam!– Hermione griezīgi teica. – Tu brokastīs pielēji Rona sulai Laimīgā Fēliksa mikstūru!

– Nē, es to neizdarīju,– teica Harijs, pagriezdamies pret abiem.

– Tu to izdarīji gan, Harij, un tāpēc viss gāja labi – tāpēc Slīdeņa spēlētājiem neveicās un Rons atsita visus uzbrukumus!

– Es to nepielēju!– Harijs teica, plati smaidot. Viņš ieslidināja roku savas jakas kabatā un izvilka ārā mazo pudelīti, kuru Hermione šorīt bija redzējusi. Tā bija pilna ar zeltainu mikstūru, un aizbāznis vēl joprojām bija cieši apzīmogots ar vasku. – Es gribēju, lai Rons domā, ka esmu to izdarījis, tāpēc izlikos, ka to ieleju, kad biju pārliecināts, ka jūs skatāties. – Viņš paskatījās uz Ronu. – Tu visu nosargāji, jo juties laimīgs. Tu visu izdarīji paša spēkiem.

Viņš iebāza kabatā mikstūru.

– Tātad tiešām manā ķirbju sulā nekā nebija?– Rons pārsteigs teica. – Bet laiks ir labs... Un Veizijs nevarēja spēlēt... Man patiešām nebija iedota laimīgā mikstūra?

Harijs pakratīja galvu. Rons brīdi blenza uz viņu, un tad pagriezās pret Hermioni, atdarinādams viņas balsi.

– Tu šorīt pieliki Rona sulai Laimīgā Fēliksa mikstūru, tāpēc viņš visu nosargāja! Redzi! Es varu nosargāt vārtus bez palīdzības, Hermione!

– Es nekad neesmu teikusi, ka tu nevari – Ron, tu arī domāji, ka tavai sulai tā ir pielieta!

Bet Rons jau lieliem soļiem pagāja viņai garām un izgāja ārā pa durvīm ar slotas kātu pār plecu.

[eyedam]

15. nodaļa


*** Tulkojis: Daimorte ***


Sniegs virpuļoja pret ledaino logu atkal; Ziemassvētki ātri tuvojās. Hagrids jau bija pašrocīgi atnesis parastas 12 Ziemassvētku egles lielajai zālei, akviofolija un vizuļu vītnes bija aptītas ap kāpņu margām; mūžīgās sveces spīdeja no bruņutērpa ķiverēm, un lieli āmuļu pušķi bija piekārti garos intervālos gar koridoriem. Lielām meiteņu grupām bija tendence parādīties zem āmuļu pušķiem katru reizi, kad Harijs pagāja garām, kas radīja blokādes koridoros; par laimi Harija biežās nakts laika pastaigas viņam bija devušas neparasti labas zināšanas par visām pils slepenajām ejām, tā ka viņš spēja bez lielām grūtībām iet pa āmuļu brīviem ceļiem starp klasēm.

Rons, kurš varbūt kādreiz bija atradis nepieciešamību šiem celļem iemeslis skaudībai vairāk kā jautrībai vienkārši smejas par to visu. Lai gan Harijs deva priekšroku jaunajam jautrajam Ronam nekā skumjajam kašķīgajam agresīvajam modelim viņš bija pacietis pēdējās pāris nedēļas uzlabotais Rons nāca ar smagu samaksu. Pirmkārt, Harijam bija jāpacies Lavenderas Brovnas biežā kompānija, kas laikam uzskatīja, ka ikviens moments, kas nav pavadīts, viņai skūpstot Ronu, ir izniekots un otrkārt Harijs sevi atrada situācijā, ka viņš ir labākais draugs 2 cilvēkiem, kas laikam nekad vairāk viens ar otru nerunās.

Rons, kura rokas un priekšdelnas joprojām bija saskrāpētas no Hermiones putnu uzbrukuma, bija ieņēmis piesardzīgu toni.

"Viņa nevar žēloties," viņš teica Harijam ''Viņa noskūpstīja Krumu. Un viņa atklaja, ka kāds grib skūpstīt arī mani. Šī ir brīva valsts. Es neesmu izdarijis neko sliktu."

Harijs neatbildēja, bet izlikās, ka bija pārņemts ar jauno grāmatu, ko viņiem vajadzēja izlasīt pirms burvestību stundas nākamajā rītā (Quintessence: A Quest). Pārliecināts palikt draugos gan ar Ronu, gan Hermioni, viņš pavadīja daudz laika, turot muti ciet.



*** Tulkojusi: buffy ***


Hermione pavilka uz augšu garu pergamenta rulli, uz kura bija sarakstīts aritmantikas mājas darbs, un turpināja to švīkāt ar savu spalvas kātu. Harijs savās domās ilgi uz viņu noraudzījās.

– Pagaidi mirklīti,– viņš lēnām teica. – Man šķita, Filčs ir aizliedzis visu, kas ir ticis pirkts Vīzliju vurumburumā[i]?

– Un kad kāds ir pievērsis uzmanību tam, ko Filčš ir aizliedzis? – Hermione atjautāja, joprojām koncentrēdamās uz savu eseju.

– Bet man šķita, ka visas pūces ir tikušas pārmeklētas? Tad kā nākas, ka šīs meitenes bija spējīgas iedabūt skolā mīlestības mikstūru?

– Freds un Džordžs atsūtīja tās nomaskētas par smaržām un klepus mikstūrām,– teica Hermione. – Tā ir daļa no pūču servisa piedāvājuma.

– Tu daudz par to zini.

Hermione uzmeta viņam diezgan nejauku skatienu, atdodot Harija [i]Aukstākā līmeņa mikstūru mākslas eksepmlāru.

– Tas bija rakstīts uz pudeļu dibeniem, ko viņi parādīja Džinnijai un man vasarā,– viņa vēsi atteica, – es nestaigāju apkārt, lejot mikstūras citu cilvēku dzērienos... vai izliekoties, kas ir tikpat ļauni...

– Jā, lai paliek,– Harijs ātri atteica. – Bet doma ir tāda, ka Filčs arī ir ticis piemuļķots, vai ne? Meitenes iedabūja šīs lietas skolā nomaskētas par ko citu. Kāpēc tad lai Malfojs nevarētu būt ienesis to kaklarotu skolā?...

– Ak, Harij... Tikai ne atkal...

– Un kāpēc ne? – viņš noprasīja.

– Klausies,– Hermione nopūtās, – slepenjutekļi var pieķert lāstus un noslēptās burvestības, vai ne? Tie tiek izmantoti, lai atrastu ļauno maģiju un tumšās maģijas priekšmetus. Viņi būtu pārtvēruši spēcīgus lāstus, kā to, kas bija tajā kaklarotā. Bet tas, kas bija tikai ievietots nepareizajā pudelē netika piereģistrēts – jebkurā gadījumā – mīlestības mikstūras nav ne ļaunas, ne bīstamas...

– Viegli teikt,– Harijs nomurmināja, iedomādamies par Romildu Veinu.

–... tāpēc bija diezgan droši, ka Filčs nepamanīs, ka tā nebija klepus mikstūra. Viņš nav pārāk labs burvis.. Un droši var teikt, ka neatšķir vienu mikstūru no...

Hermione pamira, Harijs arī to bija dzirdējis. Kāds bija pārvietojies tuvu aiz viņiem gar tumšajiem grāmatplauktiem. Viņi nogaidīja, un jau mirkli vēlāk maitu lijai līdzīgais Pinsa madāmas ģīmis parādījās aiz stūra, viņas iekritušos vaigus, izkaltušo ādu un viņas garo, izstiepto degunu izgaismojot lampai, ko viņa nesa.

– Bibliotēka šobrīd ir slēgta,– viņa teica, – vai jūs nenoliktu atpakaļ to ko esat paņēmuši... ko tu esi darījis ar to grāmatu, tu paklīdušais puika?

– Tā nav bibliotēkas, tā ir manējā! – Harijs steidzīgi atteica, savākdams savu Augstāko mikstūru mākslas grāmatu no galda, līdzko viņa paspēja to aizķert ar savām knaibļveida rokām.

– Sabojāta! – viņa nošņācās. – Piesmieta, apgānīta!

– Tā ir vienkārši grāmata, kurā ir kaut kas ierakstīts! – Harijs atteica, izraujot grāmatu no viņas tvēriena.

Izskatījās, ka viņa apdomā grāmatas konfiscēšanu; Hermione, kura jau bija steidzīgi savākusi savas lietas, sagrāba Harija roku un aizvilka viņu prom.



*** Tulkojusi: grapefruit ***


– ... nedrīkst pieļaut kļūdas, Drako, jo, ja tevi izslēgs...

– Man ar to nebija nekāda sakara, skaidrs?

– Es ceru, ka tu runā patiesību, jo tas bija gan neveikli, gan muļķīgi un tevi jau tur aizdomās par dalību notikušajā.

– Kas mani tur aizdomās?– Malfojs nikni sacīja. – Es saku pēdējo reizi, es to neizdarīju! Tai Bellai laikam ir bijis kāds ienaidnieks, par kuru neviens nezina – neskaties uz mani tā! Es zinu ko tu dari, es neesmu stulbs, nesanāks – es varu tevi apturēt!

Pēc īsas pauzes Strups klusi ierunājās: – Ak... Tante Bellatrise tev ir mācījusi slēpprātību. Kādas domas tu vēlies noslēpt no sava pavēlnieka, Drako?

– Es neko no viņa necenšos slēpt, es tikai negribu, lai tu iejaucies!

Harijs vēl ciešāk piespieda ausi durvīm... Kas varēja būt noticis, lai Malfojs šādi runātu ar Strupu – Strupu, pret kuru viņš vienmēr izrādīja cieņu, pat patiku?

– Tad tāpēc tu no manis šo semestri izvairies? Tu baidījies no manas iejaukšanās? Tu apzinies to, ka, ja kāds cits nebūtu ieradies manā kabinetā, kad es atkārtoti esmu licis tur būt, Drako...

– Tad piešķir man pēcstundas! Ziņo par mani Dumidoram!– ieņirdzās Malfojs.

Sekoja vēl viena pauze, tad Strups ierunājās: – Tu ļoti labi zini, ka es nevēlos darīt ne vienu, ne otru.

– Tad labāk pārstāj mani aicināt uz savu kabinetu!

– Klausies, ko teikšu,– Strups ierunājās, viņa balss tagad bija ļoti klusa, Harijam bija ļoti spēcīgi jāpiespiež auss pie durvīm, lai dzirdētu. – Es cenšos tev palīdzēt. Es zvērēju tavai mātei, ka tevi aizsargāšu! Es zvērēju ar Nelaužamo zvērestu, Drako...

– Izskatās, ka tev tas būs jālauž, jo man nav nepieciešama tava aizsardzība! Tas ir mans darbs, viņš man to uzdeva, un es to pildu. Man ir plāns, kurš izdosies, tas tikai aizņem mazliet vairāk laika, nekā man likās.

– Kāds ir tavs plāns?

– Tā nav tava darīšana!

– Ja tu man izstāstītu, ko tu mēģini darīt, es tev varētu palīdzēt...

– Man ir visa palīdzība, kas nepieciešama, paldies, es neesmu viens!

[eyedam]

16. nodaļa


*** Tulkojusi: amandiona ***


– Tātad Strups piedāvāja viņam palīdzēt? Viņš patiešām piedāvāja viņam palīdzēt?

– Ja tu man to pajautāsi vēl vienu reizi,– teica Harijs,– es iebāzīšu to asnu...

– Es tikai pārbaudu!– teica Rons. Viņi stāvēja vieni paši pie Midzeņu virtuves izlietnes, mizojot asnu kaudzi Vīzlija kundzei.

– Jā, Strups piedāvāja viņam palīdzību!– teica Harijs. – Viņš teica, ka esot apsolījis Malfoja mātei pasargāt viņu, ka viņš neuzlaužamo zvērestu vai kaut ko...

– Nesalaužamo zvērestu?– teica Rons, viņš izskatījās apstulbis. – Nē, viņš nevar... Vai tu esi pārliecināts?

– Jā, es esmu pārliecināts,– teica Harijs. – Kāpēc, ko tas nozīmē?

– Nu, tu nevari salauzt nesalaužamo zvērestu...

– Lai cik dīvaini tas būtu, to es būtu sapratis arī pats. Kas notiks, ja tu salauzīsi nesalaužamo zvērestu?

– Tu mirsti,– vienkārši teica Rons. – Freds un Džordžs centās mani pierunāt uztaisīt vienu tādu, kad mani bija apmēram pieci. Es gandrīz uztaisīju arī. Es turēju rokas ar Fredu un visu pārējo, kad tētis atrada mūs. Viņš bija dusmīgs,– teica Rons, ar atgādinošu skatu acīs. – Vienīgā reize, kad redzēju tēti tik pat dusmīgu kā mammu – Freds uzskata, ka viņa kreisā dibens puse vairs nekad nav bijusi tāda pati kā iepriekš.

– Jā, nu, vins vinam vairs nav pieversis tadu uzmanibu...

– Es atvainojos,– teica Freda balss, kad dvīņi iegāja virtuvē.

– Ā, Džordž, paskaties uz šo. Viņi izmanto nažus un visu pārējo. Slavē viņus.

– Man būs septiņpadsmit pēc vairāk nekā diviem mēnešiem,– teica Rons īdzīgi, – un man tad būs iespējams izdarīt ar maģiju!

– Bet pa to laiku,– teica Džordža balss, sēžot uz virtuves galda, uzcēlis kājas uz tā,– mēs varam izbaudīt mirkļus, vērojot tavu demonstrējumu, kā pareizi izmantot – ups, netīšām.

– Tu man to liki izdarīt!– teica Rons, dusmīgi sūkājot savu sagriezto pirkstu. – Pagaidi, līdz man būs septiņpadsmit...



*** Tulkojusi: BlaBlaBla ***


– Vai tu esi kādreiz dzirdējis par kādu, ko sauktu par jauktasiņu Princi?

– Jauktasiņu ko?

– Princi,– teica Harijs, vērojot viņu cieši, lai pamanītu kādas atpazīšanas zīmes.

– Nav tādu burvju prinču,– teica Vilksons jau smaidot. – Vai tas ir vārds, ko tu apsver pieņemt? Es domāju, ka ar kļūšanu par "Izredzēto" vajadzētu būt pietiekami.

– Tam nav nekāda sakara ar mani! – sašutis teica Harijs. – Jauktasiņu Princis ir kāds, kurš ir gājis Cūkkārpā, man ir viņa vecā mikstūru grāmata. Viņš rakstīja burvestības tajā, burvestības, kuras viņš pats izveidoja. Viena no tām bija Levicorpus...

– Ak, tai bija milzīga piekrišana laikā, kad es mācījos Cūkkārpā,– atcerējās Vilksons. – Bija pāris mēneši manā piektajā gadā, kad tu nevarēji pakustēties, netiekot pacelts gaisā aiz potītes.

– Mans tētis to izmantoja,– teica Harijs. – Es viņu redzēju Domnīcā. Viņš to izmantoja uz Strupa.

Viņš mēģināja izklausīties paviršs, tā it kā tam nebūtu īpašas nozīmes, taču viņš nebija pārliecināts, vai viņš bija panācis īsto efektu; Vilksona smaids bija nedaudz pārāk saprotošs.

– Jā,– viņš teica, – bet viņš nebija vienīgais. Kā jau es teicu, tā bija ļoti populāra... Tu jau zini, kā burvestības nāk un iet...

– Bet izklausās, ka tā tika ieviesta, kamēr jūs bijāt skolā,– Harijs neatkāpās.

– Ne noteikti,– teica Vilksons. – Lāsti nāk un iet laukā no modes tāpat kā viss pārējais. – Viņš ieskatījās Harija sejā un tad klusi piebilda: – Džeimss bija tīrasinis, Harij, un es tev apsolu, ka viņš nekad nav lūdzis sevi saukt par "Princi".

Atmetis izlikšanos, Harijs teica: – Un tas nebija Siriuss? Vai tu?

– Pilnīgi noteikti nē.

– Ak. – Harijs lūkojās ugunī. – Es tikai domāju – nu, viņš ir man daudz palīdzējis mikstūru stundās, tas Princis.

– Cik veca, Harij, ir tā grāmata?

– Nezinu, neesmu skatījies.

– Tad, iespējams, tas varētu dot kādu mājienu par laiku, kad Princis ir bijis Cūkkārpā,– teica Vilksons.

Neilgi pēc tam Flēra nolēma imitēt Celestīnas dziesmu "Katls pilns ar karstu, stipru mīlu", ko pārņēma arī pārējie. Tad viņi pamanīja Vīzlija kundzes izteiksmi, ka ir laiks iet gulēt. Harijs un Rons uzkāpa visu ceļu līdz Rona bēniņu guļamistabai, kur bija ielikta vēl viena gulta Harijam.

Rons aizmiga gandrīz uzreiz, bet Harijs pirms iešanas gultā parakņājās savā lādē un izvilka no tās savu mikstūru grāmatas eksemplāru. Viņš šķirstīja lapas, meklējot, līdz beidzot uz priekšējā vāka atrada publicēšanas datumu. Tas bija gandrīz piecdesmit gadus vecs. Ne viņa tēvs, ne tēva draugi nebija bijuši Cūkkārpā pirms piecdesmit gadiem. Vīlies Harijs iemeta grāmatu atpakaļ lādē, izslēdza gaismu un apgriezās uz otriem sāniem, domājot par vilkačiem, Strupu, Stenu Šanpaiku un jauktasiņu Princi un beigu beigās iegrimstot nemierīgā miegā, pilnā ar spocīgām ēnām un sakostu bērnu raudām.



*** Tulkojusi: arwenn ***


– Dumidoram ir daudz vairāk nekā 16, un viņš nedomā, ka arī Stenam ir jābūt Azkabanā,– teica Harijs. – Jūs Stenu padarāt par grēkāzi, tāpat kā mani jūs gribat padarīt par talismanu.

Viņi ilgi un smagi skatījās viens uz otru. Visbeidzot Skrimgeurs bez nekādas pretences sacīja: – Es redzu... Tu – tāpat kā tavs varonis Dumidors – dod priekšroku tikt nošķirtam no ministrijas?

– Es nevēlos tikt izmantots,– teica Harijs.

– Daži teiktu, ka tas ir tavs pienākums, tikt ministrijas izmantotam!

– Jā, un daži varētu sacīt, tas ir jūsu pienākums pārbaudīt, vai cilvēki tiešām ir nāvēži, pirms jūs iemetat viņus cietumā,– sacīja Harijs, jūtot, ka viņa dusmas aug augumā. – Jūs darāt to, ko Bērtulis Zemvaldis darīja. Jūs nekad nesaprotat to pareizi, jūs cilvēki, vai ne? Vai nu mums ir Fadžs, izlikdamies, ka viss ir jauki, kamēr cilvēkus nogalina zem viņa paša deguna, vai arī mums esat jūs, iemetot cietumā nevainīgos cilvēkus un cenšoties izlikties, ka Izredzētais strādā jūsu labā!

Tātad tu neesi Izredzētais?– sacīja Skrimgeurs.

– Es domāju, ka jūs teiksiet, ka tas tik un tā neko nenozīmē?– teica Harijs, rūgti iesmejoties. – Vismaz ne jums.

– Man to nevajadzēja teikt,– ātri sacīja Skrimgeurs. – Tas bija netaktiski...

– Nē, tas bija godīgi,– teica Harijs. – Viena no vienīgajām godīgajām lietām, ko jūs esat man teicis. Jums nerūp, vai es dzīvoju vai mirstu, bet jums rūp, ka es palīdzu jums pārlicināt visus, ka jūs uzvarat karā pret Voldemortu. Es neesmu aizmirsis, ministr...

Viņš pacēla savus labo dūri. Balti laistoties, uz aukstās rokas bija rētas, kuras Doloresa Ambrāža bija piespiedusi viņam iegriezt paša miesā: Es nedrīkstu melot.

– Es neatceros jūs steidzamies mani aizstāvēt, kad es centos visiem pateikt, ka Voldemorts ir atgriezies. Pagājušogad ministrija nebija tik acīga, lai būtu draugos ar mani.

Tā viņi stāvēja klusumā, kurš bija tik ledains, cik ledaina bija zeme zem viņu kājām. Beidzot rūķis spēja atbrīvot savu tārpu, un tagad to laimīgi sūkāja, atspiedies pret viszemākajiem rododendra krūma zariem.

– Kas Dumidoram ir padomā?– Skrimgeurs domīgi teica. – Kurp viņš no Cūkkārpas iet, kad ir saslimis?

– Nav ne jausmas,– sacīja Harijs.

– Un tu man neteiktu arī tad, ja zinātu,– teica Skrimgeurs, – vai ne?

– Nē, es neteiktu gan,– teica Harijs.

– Nu, tādā gadījumā, man būtu jāredz, vai es nevaru to uzzināt no citiem līdzekļiem.

– Jūs varat mēģināt,– Harijs vienaldzīgi sacīja. – Bet jūs liekaties gudrāks nekā Fadžs, tā kā varētu padomāt, ka jūs mācāties no viņa kļūdām. Viņš mēģināja maisīties Cūkkārpā. Jūs droši vien esat pamanījis, ka viņš vairs nav ministrs, bet Dumidors vēl joprojām ir direktors. Es jūsu vietā Dumidoru liktu mierā.

Šiem vārdiem sekoja gara pauze.

– Man ir skaidrs, ka viņš ar tevi ir labi pastrādājis,– teica Skrimgeurs, ar savām aukstajām un cietsirdīgajām acīm, kuras bija aiz stiepļu ietvaru brillēm. – Dumidora vīrs viscaur, vai tad ne, Poter?

– Jā, esmu,– teica Harija. – Esmu lepns, ka to mēs esam noskaidrojuši.

Un, pagriežot muguru burvestību ministram, viņš lieliem soļiem devās uz mājas pusi.

[eyedam]

17. nodaļa


*** Tulkojusi: keita ***


Vēlu pēcpusdienā neilgi pēc Jaunā gada Harijs, Rons un Džinnija nostājās līnijā pie pavarda, lai atgrieztos skolā. Ministrija nokārtoja šo izņēmuma savienojumu, lai skolēni ātri un droši atgrieztos skolā. Tikai Vīzlija kundze bija šeit, lai atvadītos. Vīzlija kungs, Freds, Džordžs, Bils un Flēra bija darbā. Vīzlija kundze šķiršanās momentā izšķīda asarās. Turklāt tas viņai prasīja ļoti īsu laiku. Viņa raudāja, kopš Persijs pameta māju Ziemassvētku dienā ar pastinaka biezeņa apšļakstītajām brillēm (ko kā savu nopelnu atzina gan Freds, gan Džordžs, gan Džinnija).

– Neraudi, mamma,– teica Džinnija paklapēdama viņai pa muguru, kad Vīzlija kundzes šņuksti spraucās uz āru, – ir jau labi...

– Jā, neuztraucies par mums,– teica Rons, atļaujot mammai iedot ļoti slapju buču uz viņa vaiga, – bet par Persiju. Viņš ir tāds nelietis, tas patiešām nav zaudējums, vai ne?

Vīzlija kundze, stipri šņukstēdama, kā vienmēr, apkampa Hariju.

– Apsoli man, ka būsi uzmanīgs... Stāvi tālāk no problēmām...

– Es tā vienmēr daru, Vīzlija kundze,– teica Harijs, – man patīk mierīga dzīve, jūs zināt mani.

Viņa izdvesa vārgu smiekliņu un atkāpās atpakaļ.

– Tad, lai jums visiem labi iet...

Harijs iekāpa smaragdzaļajā ugunī un nokliedza: – Cūkkārpa!– Viņš pēdējo acumirkli redzēja Vīzliju virtuvi un asaraino Vīzlija kundzes seju, pirms liesmas aprija viņu. Ļoti ātri griežoties, viņš ķēra neskaidras kontūras no citām burvju istabām, kas pazuda skatienam, pirms viņš spēja pienācīgi ielūkoties. Tad lidojums palēninājās, beigās apstājās kamīnā profesores Maksūras kabinetā. Viņa uzmeta nevērīgu skatienu, atraujoties no saviem darbiem, kā viņš izrāpjas no kamīna pāri režģim.



*** Tulkojusi: Afēriste ***


Harijs sēdēja kūsājošā klusumā, nikni vērdamies Dumidorā. Kas te vispār notika? Vai tas nozīmēja, ka Dumidors tiešām uzdevis Strupam uzzināt, ko Malfojs dara, kas arī nozīmēja, ka viņš jau ir visu dzirdējis to pašu vispirms no Strupa, bet pēc tam no Harija? Vai varbūt Dumidors tikai izliekas, ka nav noraizējies par to, ko dzirdējis?

– Tātad, ser,– teica Harijs šķietami pieklājīgā, mierīgā balsī,– jūs tiešām joprojām uzticaties...

– Es esmu bijis pietiekami iecietīgs, lai atkal un atkal atbildētu uz šo jautājumu,– teica Dumidors, vairs nemaz neizklausīdamies iecietīgs. – Mani uzskati nav mainījušies.

– Es domāju gan,– atskanēja nicinoša balss; Fineass Nigels acīmredzot tikai izlikās aizmidzis. Dumidors izlikās, ka neko nav dzirdējis.

– Un tagad, Harij, man nāksies uzstāt, ka mums jāturpina. Mums ir daudz svarīgākas lietas šovakar ar tevi jāizrunā.

Harijs sēdēja uz krēsla, pēkšņi sajuzdamies dumpīgi noskaņots. Kā tas būtu, ja viņš atteiktos mainīt tematu, ja viņš uzstātu, lai viņi turpinātu strīdēties par Malfoju? Kā nolasījis Harija domas, Dumidors viegli papurināja galvu.

– Ak, Harij, cik bieži tas notiek, pat starp draugiem! Katrs no mums uzskata, ka tas, ko viņš vēlas teikt, ir svarīgāks par jebko, ko varētu dot otrs.

– Es nedomāju, ka tas, ko jūs vēlaties teikt, ir nesvarīgs, ser,– stīvi teica Harijs.

– Labi, tu domā pareizi, tāpēc, ka tas tā nav,– mundri noteica Dumidors. – Man vēl šovakar tev jāparāda divas atmiņas, abas iegūtas smagā ceļā, un otrā no tām, manuprāt, ir svarīgākā no visām, kuras esmu savācis.

Harijs klusēja; viņš joprojām jutās nikns par tādu viņa pārliecības uztveršanu, bet vairs neredzēja jēgu, lai turpinātu strīdu.



*** Tulkojusi: sneipa ***


– Viltojis?– atkārtoja Harijs, arī atlaizdamies atpakaļ krēslā.

– Noteikti,– atbildēja Dumidors, – profesors Gliemjradzis ir iejaucies pats savās atmiņās.

– Bet kāpēc lai viņš būtu tā darījis?

– Manuprāt, tāpēc, ka viņš kaunas par to, ko pats atceras,– atbildēja Dumidors. – Viņš ir mēģinājis pārveidot atmiņu tā, lai parādītu sevi labākā gaismā, izdzēšot tās atmiņas daļas, kuras nevēlētos man rādīt. Kā tu jau pamanīji, tas ir darīts visai raupji, un tieši tā ir labā ziņa – tas nozīmē, ka patiesās atmiņas joprojām ir tur, aiz pārveidojuma.

– Līdz ar to uzdošu tev, Harij, tavu pirmo mājasdarbu. Tavs uzdevums būs pārliecināt profesoru Gliemjradzi izpaust īstās atmiņas, kuras mums neapšaubāmi būs vissvarīgākā informācijas daļa.

Harijs cieši ielūkojās viņā.

– Bet, profesor,– viņš ierunājās pēc iespējas godbijīgākā balsī, – jūs taču negribēsiet, lai es... Jūs varētu lietot lasprātību... vai veritaserumu...

– Profesors Gliemjradzis ir ļoti apdāvināts burvis, kurš abus paņēmienus gaidīs,– atbildēja Dumidors. – Viņš ir daudz vairāk pieredzējis slēpprātībā nekā nabaga Morfīns Gaunts, un es būšu pārsteigts, ja viņš nenēsā līdzi veritaseruma pretindi jau no tā brīža, kad es piespiedu viņu iedot man šo atmiņas izkropļojumu.

– Nē, domāju, ka nebūtu gudri izraut patiesību no profesora Gliemjradža ar spēku, tas radītu vairāk ļauna nekā laba; es negribētu, lai viņš atstāj Cūkkārpu. Tomēr arī viņam, tāpat kā mums visiem, ir savas vājības, un es ticu, ka tu varētu būt tas cilvēks, kurš varētu caurlauzt viņa aizsardzību. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka mēs dabūtu patiesās atmiņas, Harij... Cik īsti svarīgi, mēs zināsim tikai tad, kad būsim tās redzējuši. Vēlu veiksmi... un ar labu nakti.

Straujā sarunas noslēguma samulsināts, Harijs strauji piecēlās.

– Ar labu nakti, profesor.

Kad viņš aiz sevis aizvēra kabineta durvis, viņš skaidri dzirdēja Fineasu Nigellu sakām: – Es neredzu, kā gan zēns to varētu izdarīt labāk nekā tu, Dumidor.

– Es no tevis to nemaz negaidu, Fineas,– atbildēja Dumidors, un Fokss izdvesa vēl vienu klusu, muzikālu skaņu.

[eyedam]

18. nodaļa


*** Tulkojusi: Sibilla ***


Nākošajā dienā Harijs pastāstīja Ronam un Hermionei par uzdevumu, ko Dumidors viņam uzdeva, lai gan katram atsevišķi, jo Hermione joprojām atteicās palikt Rona klātbūtnē ne ilgāk, kā tikai uzmest viņam nicinošu skatienu. Rons domāja, ka Harijam ir neiespējami būt kādām nepatikšanām ar Slaghornu.

– Tu viņam patīc,– viņš teica brokastu laikā, mājot ar dakšiņu, uz kuras bija cepta ola. – Viņš neatteiks tev neko, vai ne? Ne jau nu savam mazajam mikstūru princim. Vienkārši aizkavējies pēc stundas šo pēcpusdien un paprasi viņam.

Taču Hermione uz to raudzījās drūmāk.

– Viņš droši vien ir apņēmies slēpt to, kas notika patiesībā, ja jau Dumidors nespēja to uzzināt no viņa,– viņa teica zemā balsī, kad viņi starpbrīdī stāvēja tukšā, piesnigušā pagalmā.

– Horkruksi... Horkruksi... Es nekad neesmu dzirdējusi par tādiem...

– Tu neesi?

Harijs bija vīlies. Viņš cerēja, ka Hermione varēs dot viņam kādu pavedienu par to, kas ir horkruksi.

– Tai ir jābūt patiešām augsti attīstītai melnajai maģijai, jo kāpēc gan Voldemorts vēlējās par to uzzināt? Es domāju, ka būs grūti dabūt informāciju, Harij, tev ir jābūt ļoti uzmanīgam, kad tu tuvojies Slaghornam, izstrādā stratēģiju...

– Rons uzskata, ka man vienkārši ir jāaizkavējas pēc mikstūrām šo pēcpusdien...

– Āāā, nu, ja Von-Vons tā domā, tad labāk dari tā,– viņa teica, skatienam uzliesmojot. – Galu galā, kad tad Von-Vona spriedums ir bijis nepareizs?

– Hermione, vai tu nevari...

– Nē!– viņa dusmīgi atcirta un aizsteidzās prom, atstājot Hariju vienu un iegrimušu sniegā līdz potītēm.

Mikstūras bija diezgan nepatīkamas pēdēja laikā, jo Harijs, Rons un Hermione sēdēja pie viena galda. Šodien Hermione pārvietoja savu katlu apkārt galdam, tādā veidā viņa bija tuvāk Ērnijam, un ignorēja gan Hariju, gan Ronu.

– Ko tu esi izdarījis?– Rons čukstēja Harijam, skatoties uz Hermiones augstprātīgo profilu.



*** Tulkojis: trobelius ***


Kad Harijs un Hermione ieradās Lielajā zālē (Rons bija atnācis kopā ar Lavenderu), viņi pamanīja, ka torņu galdi ir izgaisuši. Lietus lāses cirtās pret augstajiem logiem, un apburtie griesti virs viņiem tumši mutuļoja, kad viņi sapulējās torņu vecāko – profesores Maksūras, Strupa, Zibiņa, Asnītes – un kāda maza auguma burvja, kurš, pēc Harija domām, bija teleportēšanās instruktors no ministrijas, priekšā. Instruktors bija savādi bāls, ar caurredzamām skropstām, salmainu matu kušķi un nereālu kopējo izskatu, kas lika domāt, ka pat viena vienīga vēja brāzma spētu aizpūst viņu prom. Harijs vēlējās zināt, vai pastāvīgas pazušanas un parādīšanās ir kaut kādā veidā samazinājušas viņa matēriju, vai arī šāda vāra ķermeņa uzbūve bija ideāla katram, kurš vēlējās izgaist.

– Labrīt!– teica burvis no ministrijas, kad visi skolēni bija ieradušies un torņu vecākie palūguši klātesošajiem klusumu un pilnu uzmanību. – Mans vārds ir Vilkijs Tvaikross, un es būšu jūsu teleportācijas instruktors turpmākās divpadsmit nedēļas. Ceru, ka šajā laika periodā spēšu jūs sagatavot jūsu teleportācijas testam...

– Malfoj, palieciet jel mierā un koncentrējieties!– uzkliedza profesore Maksūra.

Visi paskatījās apkārt. Malfojs tikko manāmi nosarka. Viņš aizsoļoja prom no Krabes, ar kuru acīmredzot bija čukstus strīdējies, un izskatījās pārskaities. Harijs ātri palūkojās uz Strupu, kurš arī izskatījās dusmīgs, kaut arī Harijs nojauta, ka tas bija mazāk Malfoja bezkaunības kā Maksūras izteiktā rājiena vienam no viņa torņa skolēniem dēļ.

– ...kuru daudzi no jums varēs kārtot uzreiz pēc apmācības beigām,– Tvaikross turpināja, it kā nebūtu pārtraukts.

– Kā jau jūs, domājams, zināt, parasti Cūkkārpas teritorijā teleportēties nav iespējams. Direktors ir uz stundu atcēlis šo aizliegumu Lielajā zālē, lai jūs varētu vingrināties. Uzsvēršu, ka jūs nevarēsiet izteleportēties ārpus šīs zāles, un būtu ļoti neprātīgi mēģināt to darīt.

– Es vēlos, lai katrs no jums atrod sev vietu ar brīvu piecu pēdu garu telpu jums priekšā.

Sākās milzīga steiga un grūstīšanās, skolēniem šķiroties, saskrienoties citam ar citu un pavēlot citiem iet prom no viņu vietas. Torņu vecākie devās starp skolēniem, sakārtojot viņus pa vietām un izšķirot strīdus viņu starpā.



*** Tulkojusi: pekene ***


– Daudz laimes dzimšanas dienā, Ron,– teica Harijs, kad pirmā marta rītā viņus pamodināja Šīmuss un Dīns, skaļi dodoties brokastot. – Saņem dāvanu.

Viņš pameta paciņu tālāk uz Rona gultas pusi, kur tā pievienojās mazai dāvanu kaudzītei, kuras, kā Harijs pieļāva, naktī bija piegādājuši mājas elfi.

– Priekā,– Rons snaudulīgi noteica, un, kamēr viņš plēsa vaļā iesaiņojuma papīru, Harijs izkāpa no gultas, atvēra savu lādi un sāka to pārmeklēt, meklējot Laupītāja karti, kuru pēc katras lietošanas reizes paslēpa. Viņš izmētāja pusi lādes satura, pirms to atrada slēpjamies starp salocītām zeķēm, kurās viņš vēl joprojām glabāja savu pudelīti ar veiksmes mikstūru Felix Felicis.

– Tātad,– viņš noņurdēja, paņēma karti līdzi uz gultu, klusu tai piesita un nomurmināja: – Es zvēru pie visa, kas man dārgs, ka prātā man blēņas vien!– tā, lai Nevils, kurš tieši tajā mirklī pagāja garām Harija gultas galam, to nedzirdētu.

– Labais, Harij!– Rons entuziastiski teica, vicinot gaisā jauno kalambola sarga cimdu pāri, kuru Harijs viņam bija uzdāvinājis.

– Vēsā mierā,– Harijs izklaidīgi noteica, cītīgi pārmeklējot Slīdeņu koptelpu, mēģinot atrast Malfoju. – Paklau... Man nešķiet, ka viņš ir gultā...

Rons neatbildēja; viņš bija pārāk aizņemts atverot dāvanas, brīdi pa brīdim priekā iesaucoties.

– Šogad tiešām labs ķēriens!– viņš paziņoja, paceļot augstāk smagu zelta pulksteni ar savādiem simboliem apkārt tā malām un mazām kustīgām zvaigznītēm rādītāju vietā. – Vai redzi, ko mamma un tētis man uzdāvinājuši? Ej galīgi, man šķiet, ka arī es nākamgad kļūšu pilngadīgs...

– Forši,– nomurmināja Harijs, veltot pulkstenim ātru skatienu, pirms rūpīgāk ielūkojoties kartē. Kur bija Malfojs? Neizskatījās, ka viņš būtu pie Slīdeņu galda Lielajā zālē, ēzdams brokastis... Viņš nebija līdzās Strupam, kurš sēdēja savā klases telpā... Viņš nebija nevienā no vannasistabām vai slimnīcas spārnā...

– Vēlies vienu?– Rons neskaidri teica, pastiepjot šokolādes katlu kasti.



*** Tulkojusi: Notme [earny] ***


– Man ir sviestalus, man ir vīns, man ir pēdējā pudele šī ozolkoka mucās nogatavinātā medalus... Hmm... Biju domājis to dāvināt Dumidoram Ziemassvētkos... Ak, nu labi...– viņš paraustīja plecus, – ...viņam nevar trūkt tā, kā viņam nekad nav bijis! Kāpēc lai mēs to neatvērtu un nenosvinētu Vīzlija jaunkunga dzimšanas dienu? Nekas tā nelīdz kā labs alkohols, kad jāaizvēdī nelaimīgas mīlestības sāpes...

Viņš atkal iespurcās, un Harijs pievienojās. Šī bija pirmā reize, kad viņš bija gandrīz viens kopā ar Gliemragu kopš neveiksmīgā pirmā mēģinājuma izvilkt no viņa īsto atmiņu. Iespējams, ja izdotos saglabāt Gliemraga labo noskaņojumu... Iespējams, ja viņi izdzertu gana daudz ozolkoka mucās nogatavinātā medalus...

– Tad nu te būtu,– teica Gliamrags, pasniegdams Harijam un Ronam pa glāzei medalus, pirms pacēla pats savu glāzi. – Nu ko, daudz, daudz laimes dzimšanas dienā, Ralf...

– Ron...– nočukstēja Harijs.

Bet Rons, kurš, izrādās, neklausījās tostā, jau bija ielējis mutē medalu un norijis to.

Tas prasīja vienu sekundi, ne ilgāku par sirdspukstu, lai Harijs saprastu, ka kaut kas nepavisam nebija labi, bet Gliemrags to, šķiet, nepamanīja.

–... un lai tev vēl daudz...

– Ron!

Rons bija nometis glāzi; viņš pa pusei piecēlās no krēsla un tad sarāvās, viņa ekstremitātēm nekontrolējami raustoties. No viņa lūpām gāzās putas, un acis valbījās.

– Profesor! – Harijs iekliedzās. – Dariet kaut ko!

Bet Gliemrags šķita sastindzis šausmās. Rons raustījās un rīstījās, viņa āda kļuva zilgana.

– Kas... bet...– Gliemrags šļupstēja.

Harijs pārlēca zemajam galdiņam un pieskrēja pie Gliemraga atvērtā mikstūru komplekta, vilkdams ārā burkas un mēģenes, kamēr Rona aizžņaugtās elpas radītā šausmīgā skaņa piepildīja telpu. Tad viņš to atrada – sačokuroto nierveida akmentiņu, ko Gliemrags bija no viņa paņēmis mikstūrās.

Viņš atskrēja atpakaļ pie Rona, atplēta viņa muti un iegrūda tajā bezoaru. Rons stipri nodrebēja, izgrūda drebelīgu elsu, un viņa ķermenis kļuva ļengans un nekustīgs.

[eyedam]

19. nodaļa


*** Tulkojusi: Potter_Girl ***


Bija vakars; slimnīcas spārns bija kluss. Logi bija aizvērti, dega lampas. Rons vienīgais aizņēma gultu. Harijs, Hermione un Džinnija sēdēja viņam apkārt. Viņi pavadīja visu dienu aiz dubultdurviim, cenšoties redzēt, kas notiek palātā, kad vien kāds gāja iekšā vai ārā. Pomfreja madāma ienākt viņiem atļāva tikai astoņos. Freds un Džordžs ieradās desmit pāri.

– Tā mēs neiedomājāmies pasniegt mūsu dāvanu,– Džordžs teica, sēžot blakus Džinnijai un uz Rona gultas malas skapīša liekot lielu ietītu dāvanu.

– Jā, kad mēs iedomājāmies ainu, viņš bija pie samaņas,– teica Freds.

– Mēs Cūkmiestiņā viņu gaidījām, lai pārsteigtu...– teica Džordžs.

– Jūs bijāt Cūkmiestiņā?– skatoties augšup, prasīja Džinnija.

– Mēs domājām iegādāties Zonko bodi,– drūmi noteica Freds. – Jūs saprotat – Cūkmiestiņa filiāle, bet daudz jau mums tas noderētu, ja jums nedēļas nogalēs vairs neatļautu nāk pirkt mūsu mantas... Bet tagad neņemat galvā.

Viņš pievilka krēslu blakus Harijam un skatījās uz Rona bālo seju.

– Kā tas tieši gadījās, Harij?

Harijs pārstāstīja stāstu, kuru viņš jau bija stāstījis, kā likās, simtiem reižu Dumidoram, Maksūrai, Pomfreja madāmai, Hermionei un Džinnijai.

– ... un tad es viņa rīklē dabūju gremokļa akmeni, viņš sāka mazliet mierīgāk elpot, Slughorns skrēja pēc palīdzības, uzradās Maksūra un Pomfreja madāma un atnesa viņu uz šejieni. Viņi domā, ka viss būs kārtībā. Pomfreja madāma teica, ka viņam būs šeit jāpaliek vēl nedēļa vai tā... turpināt dzert Nožēlas esenci...

– Ei nu, tā bija laime, ka tu iedomājies par gremokļa akmeni,– zemā balsī teica Džordžs.

– Laimējās, ka istabā viens bija,– Harijs teica, turpinot domāt par to, kas būtu noticis, ja viņš nebūtu spējis sadabūt mazo akmeni.



*** Tulkojusi: joua ***


Pirms kāds paspēja atbildēt uz šo draudīgo paziņojumu, guļamtelpas durvis atkal atvērās un palātā iesteidzās Vīzlija kungs un kundze. Sākumā ieradušies palātā, viņi nebija darījuši neko vairāk, kā vien pārliecinājušies, ka Rons pilnībā atlabs: tagad Vīzlija kundze sagrābusi turēja Hariju un viņu ļoti cieši apskāva.

– Dumidors mums pastāstīja, ka tu esot viņu izglābis ar gremokļa akmeni,– viņa šņukstēja. – Ak, Harij, ko lai mēs sakām? Tu izglābi Džinniju... tu izglābi Artūru... un tagad tu izglābi Ronu.

– Nevajag būt... es neko...– Harijs neveikli murmināja.

– Puse no manas ģimenes ir parādā tev savas dzīvības, kad es par to padomāju,– Vīzlija kungs teica aizžņaugtā balsī. – Labi, vienīgais, ko es varu teikt, ir tas, ka tā bija laimīgā diena Vīzlijiem, kad Rons Cūkkārpas ekspresī nolēma sēdēt tavā kupejā, Harij.

Harijs nevarēja izdomāt neko, ar ko varētu atbildēt, tādēļ bija gandrīz pateicīgs, kad Pomfreja madāma viņiem atkal atgādināja, ka pie slimnieka drīkst atrasties tikai seši viesi; viņš un Hermione reizē piecēlās, lai ietu prom, un Hagrids nolēma doties viņiem līdzi, atstājot Ronu kopā ar viņa ģimeni.

– Tas i' šausmīgi,– bārdā norūca Hagrids, kad viņi gāja pa koridoru atpakaļ uz kāpnēm. – Visa šī jaunā drošības uzmanīšan', bet takš bērni atkal dabūn ciest... Dumidors pagalam noraizējies... viņš daudz nesak', bet es var' teikt...

– Vai tad viņam nav nekādu ideju, Hagrid? – Hermione izmisusi jautāja.

– Es var' derēt, ka viņam to ir simtiem, ar tādām smadzenēm,– nelokāmi teica Hagrids. – Bet viņš nezin', kas sūtīja to kaklarotu, vai arī kas saindēja to dzeramo, tad takš viņi būtu jau atrast' un noķerti, vai ne? Mani īstenībā uztrauc,– Hagrids teica, noklusinot balsi un skatoties pāri plecam (Harijs, apdomīgu iemeslu vadīts, palūkojās, vai pie griestiem nav Pīvza), – cik ilgi Cūkkārpa vēl paliks vaļā, ja bērniem tiks uzbrukts. Atkal Noslēpum' kambaris, vai tad ne? Atkal būs panik', vecāki ņems bērnus arā no skol's, un jau nākamajā mirklī tu saprot',ka bars vadītāj'...



*** Tulkojusi: elliitee ***


– Te tu esi, Poter!

Harijs no šoka palēcās un sagatavoja savu zizli. Viņš bija bijis gandrīz pārliecināts, ka koptelpa ir tukša; viņš pavisam nebija sagatavojies tam, ka kāda lempīga figūra pēkšņi piecelsies no attāla krēsla. Vērīgāk ieskatoties, viņš ieraudzīja Hromaku Maklāgenu.

– Es gaidīju, kad tu atgriezīsies,– teica Maklāgens, skatoties uz Harija saņemto zizli. – Laikam biju iemidzis. Redzi, es redzēju viņus nesam Vīzliju uz slimnīcas spārnu brīdi iepriekš. Neizskatījās, ka viņš būs vesels līdz nākošās nedēļas spēlei.

Harijam vajadzēja pāris mirkļus, lai saprastu, par ko Maklāgens runā.

– Ak... Jā... Kalambols,– viņš teica, ielikdams savu zizli atpakaļ džinsu kabatā un izvilkdams roku caur saviem matiem. – Jā... Viņš varētu netikt.

– Tad es būšu sargs, vai ne?– jautāja Maklāgens.

– Jā,– atbildēja Harijs. – Jā, es tā pieņemu...

Viņš nevarēja izdomāt argumentu pret to; kā nekā Maklāgens noteikti bija otrais labākais pārbaudēs.

– Lieliski,– apmierinātā balsī teica Maklāgens. – Nu, kad ir treniņš?

– Kas? Ak... Viens ir rītdienas pēcpusdienā.

– Labi, klausies, Poter, mums vispirms vajadzētu parunāt. Man ir dažas idejas stratēģijai, kuras varētu noderēt.

– Jauki,– bez jebkāda entuziasma teica Harijs. – Tad es tās uzklausīšu rīt. Es šobrīd esmu diezgan noguris... Tiksimies...

Ziņa, ka Rons tika saindēts, izplatījās ātri nākošajā dienā, bet tā neizraisīja tādu sensāciju, kāda bija pēc uzbrukuma Keitijai. Izskatījās, ka cilvēki uzskata, ka tas bija nelaimes gadījums, viņš jau laikus bija bijis mikstūru meistara kabinetā, un viņam jau uzreiz tika iedota pretinde, un nebija nekādu ļoti lielu kaitējumu. Īstenībā grifidori daudz vairāk bija ieinteresēti gaidāmajā kalambola spēlē pret Elšpūti, daudzi vēlējās redzēt Zahāriju Smitu, kurš bija sargs Elšpūša komandā, lai skaļi sodītu viņu par viņa komentāriem spēles pret Slīdeni laikā.



*** Tulkojusi: Ika ***


Kalambola spēles pret Elšpūti rītā Harijs, pirms doties uz laukumu, uz īsu brīdi iegriezās slimnīcas spārnā. Rons bija manāmi satraucies, Pomfreja madāma bija aizliegusi viņam iet skatīties spēli, pieņemot, ka tas viņu pārlieku satrauks.

– Nu, kā tur Maklāgens?– viņš jautāja Harijam, acīmredzot pats nemanīdams, ka atkārto to jau vismaz trešo reizi.

– Es jau teicu,– Harijs viņam pacietīgi skaidroja, – kaut arī viņš būtu pasaules klases spēlētājs, es viņu komandā paturēt negribētu. Viņš nepārtraukti visus māca, kā spēlēt, domā, ka visu par visiem labāk zina un prot. Nevaru sagaidīt, kad tikšu no viņa vaļā. Un, ja runājam par vaļā tikšanu,– Harijs turpināja, celdamies kājās un ņemdams savu Ugunsbultu, – vai tu vienreiz beigsi izlikties, ka esi aizmidzis, kad vien Lavendera atnāk tevi apciemot? Viņa mani arī padarīs traku.

– Ai,– Rons samulsa, – jā, labi.

– Ja negribi ar viņu vairs satikties, vienkārši tā arī viņai pasaki.

– Jā... labi... bet tas tomēr nav viegli, ko?– Rons teica, tad iejautājās, it kā starp citu, – Hermione pirms spēles ienāks?

– Nē, viņas abas ar Džinniju jau aizgāja uz laukumu.

– Ā,– Rons novilka, – nu, jā. Lai tad veicas. Ceru, tu satrieksi lupatu lēveros Maklaga... es domāju, Smitu.

– Mēģināšu,– Harijs atbildēja, uzsviezdams Ugunsbultu plecā. – Satiksimies pēc spēles.

Pa tukšajiem koridoriem viņš steidzās prom, nevienu nesatikdams. Visa skola bija ārā, vai nu jau sēdēja laukumā, vai tikai devās uz turieni. Ejot gar logiem, viņš mēģināja saskatīt, kāds vējš paredzams, kad pēkšņi izdzirdēja troksni un ieraudzīja Malfoju, divu meiteņu pavadībā nākam uz viņa pusi. Abas meitenes izskatījās īgnas un aizvainotas.

Netālu no Harija Malfojs apstājās, bez mazākās jautrības pasmējās, un devās tālāk.

– Uz kurieni tu?– Harijs uzsauca.

– Kā tad, tūlīt tev stāstīšu, tā tak ir tava darīšana,– Malfojs noņirdzās. – Labāk pasteidzies, tur jau gaida "Izredzēto kapteini", vai "Zēnu, kurš trāpīja", vai kā nu tur tevi tagad sauc.

Viena no meitenēm kā negribot iesmējās. Harijs cieši viņā paskatījās, un meitene nosarka. Malfojs paspraucās Harijam garām, abas viņa pavadones teciņus viņam sekoja, nogriezās gar stūri un pazuda no skata.

Harijs kā iemiets skatījās viņiem pakaļ. Tas viss viņu vai traku padarīja, viņam jau gandrīz izdevās laicīgi tikt uz spēli, un te nu viņš, Malfojs, bija, šmaukdams prom, kamēr visa skola ir ārā, un Harijam tā būtu bijusi labākā izdevība noskaidrot, ko viņš īsti plāno. Laiks gāja uz priekšu, bet Harijs stāvēja kā sastindzis, skatīdamies uz vietu, kur Malfojs bija izgaisis.

– Kur tu paliec?– Džinnija neapmierināti noprasīja, kad Harijs iemetās ģērbtuvē. Visi jau bija pārģērbušies un gatavi spēlei, triecēji Kūts un Pīks nervozi dauzīja nūjas pret kāju.

– Es satiku Malfoju,– Harijs viņai steigšus stāstīja, vilkdams pār galvu savu sarkano formas tērpu. Gribēju noskaidrot, kā tas nākas, ka viņš kopā ar kaut kādām divām meitenēm ir pilī, kad visi citi ir te...

– Vai tieši tagad tam ir nozīme?

– Nu, tagad man to noskaidrot neizdosies, vai ne?– Harijs atteica, sagrāba Ugunsbultu un sakārtoja brilles. – Nu tad, ejam!

Neko vairs nepiebilzdams, viņš izsoļoja laukumā, kur viņus sagaidīja apdullinošas ovācijas un svilpieni.

Pūta viegls vējiņš, debesis klāja mākoņi, šad un tad tiem cauri spraucās spoži saules stari.

– Viltīgi laika apstākļi!– Maklāgens metās mācīt komandu. – Kūt, Pīks, jums labāk lidot no saules puses, lai šie neredz jūs tuvojamies...

– Maklāgen, es esmu kapteinis, beidz komandēt,– Harijs neslēpa dusmas. – Labāk laidies prom uz vārtu stīpām!

Kad Maklāgens bija aizgājis, Harijs negribīgi atkārtoja Kūtam un Pīksam: – Skatieties, ka lidojat no saules puses.

Viņš sarokojās ar Elšpūša kapteini, un tad, pēc Hūča madāmas svilpes signāla, uzlidoja augstāk par pārējiem komandas locekļiem, mezdams lokus virs laukuma, zibsni meklējot. Ja viņam izdotos noķert to ātri, viņam būtu iespēja tikt laicīgi atpakaļ pilī, sadabūt Laupītāja karti un noskaidrot, ko Malfojs dara...

– Un tur nu ir Smits no Elšpūša ar sviedeni,– pār laukumu pārskanēja sapņaina balss. – Viņš komentēja pēdējo spēli, protams, un Džinnija Vīzlija uzlidoja viņam virsū, droši vien speciāli, man šķiet, tā vismaz izskatījās. Smits bija rupjš pret grifidoriem, droši vien tagad, kad pašam pret viņiem jāspēlē, viņš to nožēlo... ai, re, viņš ir zaudējis sviedeni, Džinnija viņam to atņēma, man viņa tiešām patīk, viņa ir ļoti jauka...

Harijs pievērsās komentētāju kabīnei lejā. Neviens pie skaidra prāta būdams taču nebūs uzticējis Lunai Mīlabai komentēšanu? Tomēr pat no šejienes augstumiem ne ar ko nevarēja sajaukt ne šos garos, netīri blondos matus, ne sviestalus pudeļu korķu krelles... Blakus Lunai profesore Maksūra izskatījās diezgan samulsusi, it kā nožēlotu savu izvēli.

– ... bet tagad tas lielais Kraukļanaga spēlētājs ir dabūjis sviedeni, nevaru atcerēties, kā viņu sauc, tā kā Bibls... nē, Bagins...

– Tas ir Kadvaladers!– Lunai blakus skaļi teica profesore Maksūra. Pūlī atskanēja smiekli.

Harijs mēģināja ieraudzīt zibsni, bet nekur to nemanīja. Pēc brīža Kadvaladers iemeta vārtus. Maklāgens bija ņēmies kritizēt Džinniju, ka tā palaidusi sviedeni, un nebija pamanījis lielo sarkano bumbu palidojam tieši gar ausi.

– Maklāgen, vai tu vienreiz liksi citus mierā un darīsi, kas tev jādara!– Harijs, nolaidies zemāk, meta lokus ap savu sargu.

– Tu pats arī nerādi piemēru!– Maklāgens, aiz dusmām piesarcis, attrauca.

– Un tagad Harijs Poters lamājas ar savu sargu,– Luna nesatricināmā mierā paziņoja, kamēr gan kraukļanagi, gan slīdeņi lejā gavilēja un svilpa, ņirgājās un uzmundrināja. "Nedomāju, ka tas viņam palīdzēs atrast zibsni, bet varbūt, ka tā ir tikai viltība...

Dusmās šķendēdamies, Harijs apcirtās apkārt un uzsāka kārtējo riņķi ap laukumu, izmisīgi mēģinādams saskatīt mazo, spārnaino zelta bumbiņu.

Džinnija un Demelza katra ieguva pa vārtiem, ar to izsaukdamas sajūsmu sarkanzeltaini tērpto līdzjutēju pusē. Tad atkal, izlīdzinot rezultātu, vārtus guva Kadvaladers, taču Luna tam nepievērsa uzmanību, šķita, ka viņu tik banālas lietas kā rezultāts vienkārši neinteresē, viņa turpināja pievērst pūļa uzmanību tādām lietām kā interesantas formas mākoņiem, un spriedelēja par to, ka Zahārijs Smits, kurš nespēja noturēt sviedeni ilgāk par minūti, acīmredzot ciešot no kaut kā, ko sauc par zaudētājsērdzību.

– Septiņdesmit pret četrdesmit Elšpūša labā!– profesore Maksūra iebļāva Lunas megafonā.

– Vai tad jau?– Luna nevērīgi noteica. – Ei, re! Grifidora sargs sagrābis triecēja vāli.

Harijs lidojumā apsviedās uz riņķi. Tiešām, Maklāgens, sev vien zināms kāpēc, bija izrāvis vāli Pīksam no rokām un acīmredzot demonstrēja, kā raidīt āmurgalvu pret Kadvaladeru.

– Tūlīt pat atdod viņam vāli un lasies atpakaļ pie vārtiem!– Harijs uzrēca Maklāgenam, mezdamies uz viņa pusi, tieši tai brīdī, kad tas nikni zvēla pa āmurgalvu un trāpīja šķībi.

Acīs viss samiglojās, un iekšas sarāvās no sāpēm... gaismas zibsnis... attāli kliedzieni... un tad kritiens lejup caur bezgalgaru tuneli...

Nākošais, ko Harijs aptvēra bija tas, ka viņš guļ ļoti ērtā, siltā gultā un skatās lampā, no kuras uz ēnu klātajiem griestiem krīt zeltainas gaismas apļi. Ar pūlēm viņš pacēla galvu. Pa kreisi no savas gultas viņš ieraudzīja labi pazīstamo, vasarraibumaino, sarkanmataino galvu.

– Jauki, ka iegriezies,– Rons viņam uzsmaidīja.

Harijs vairākas reizes samirkšķināja acis un pavērās apkārt. Nu, protams. Viņš bija slimnīcas spārnā. Caur logu varēja saskatīt tumšsarkanām svēdrām klātas indigo krāsas debesis. Tātad spēle jau pirms vairākām stundām beigusies... tāpat kā iespēja izsekot Malfoju. Galva likās dīvaini smaga, un, roku pastiepis, Harijs sataustīja stīvu pārsēju turbānu.

– Kas notika?

– Galvaskauss pušu,– atskanēja Pomfreja madāmas balss, viņa atspieda Hariju atpakaļ spilvenos. "Nav, par ko uztraukties, es to tūlīt pat salaboju, tomēr paturēšu tevi te pa nakti. Dažas stundas tu nedrīksti piepūlēties.

– Negribu palikt te pa nakti,– Harijs īgni attrauca, piecēlās sēdus un atsvieda pārklāju. – Gribu atrast Maklāgenu un nosist.

– Baidos, ka tas arī ir tas, ko es saucu par pārpūli,– Pomfreja madāma atbildēja, saudzīgi atstumdama viņu atpakaļ gultā, pie kam draudīgi paceldama zizli. "Tu paliksi te tik ilgi, kamēr es tevi neatlaidīšu, Poter, vai arī saukšu direktoru.

Viņa aizsteidzās atpakaļ uz savu kabinetu, Harijs pārskaities atkrita spilvenos.

– Zini, ar kādu rezultātu mēs zaudējām?– sakostiem zobiem viņš jautāja Ronam.

– Jā, zinu,– Rons atbildēja kā atvainodamies. – Galīgais rezultāts trīs simti divdesmit pret sešdesmit.

– Burvīgi,– Harijs dusmās zvēroja. – Tiešām lieliski! Kad es tikšu klāt Maklāgenam...

– Labāk jau ne, viņš tak ir troļļa augumā,– Rons prātīgi iebilda. – Es personīgi domāju, ka ir vērts padomāt par to kāju nagu lāstu no Prinča grāmatas. Lai nu kā, iespējams, ka komanda jau būs tikusi ar viņu galā, pirms tu izej no slimnīcas, viņi arī nav par šo priecīgi...

Rona balsī varēja saklausīt vāji slēptu prieku, Harijs saprata, ka viņš necik nepārdzīvo, ka Maklāgens visu tik briesmīgi ir izgāzis. Harijs gulēja, blenzdams uz gaismas plankumu griestos, nesen salāpītais galvaskauss ne gluži sāpēja, tomēr likās dīvaini vārgs zem visiem šiem apsējiem.

– Es no šejienes dzirdēju spēles komentāru,– Rons teica aizturētos smieklos. – Ceru, ka turpmāk vienmēr komentēs Luna... Zaudētājsērdzība...



*** Tulkojusi: sandava ***


– Mokšķis darīs visu, ko pavēlnieks vēlas,– teica Mokšķis, tik zemu noliecoties, ka viņa lūpas gandrīz skāra mezglainos kāju īkšķus, – jo Mokšķim nav izvēles, bet Mokšķim ir kauns, ka viņam tāds pavēlnieks, jā...

– Dobijs to darīs, Harij Poter!– iepīkstējās Dobijs, viņa tenisa bumbiņas lieluma acīm joprojām mirkstot asarās. – Dobijs būs pagodināts palīdzēt Harijam Poteram!

– Ja tā padomā, būtu labi, ja jūs abi to darītu,– teica Harijs. – Labi... es gribu, lai jūs izsekojat Drako Malfoju.

Ignorējot pārsteiguma un niknuma izteiksmi Rona sejā, Harija turpināja: – Es gribu zināt, kur viņš iet, ko satiek un ko dara. Es gribu, lai jūs viņam sekojat visu diennakti!

– Jā, Harij Poter,– uzreiz sacīja Dobijs, viņa lielās acis satraukti spīdēja. – Un, ja Dobijs to izdarīs nepareizi, viņš metīsies lejā no augstākā torņa, Harij Poter!

– Nebūs nekādas vajadzības to darīt,– aši teica Harijs.

– Pavēlnieks grib, lai es sekoju jaunākajam Malfojam?– Ņurdēja Mokšķis. – Pavēlnieks vēlas, lai es izspiegoju manas vecās saimnieces brāļameitas tīrasiņu dēlu?

– Tas būs īstais...– sacīja Harijs, paredzot briesmas un nolemjot tās uzreiz novērst. – Un tev ir aizliegts viņu brīdināt, Mokšķi, vai rādīt viņam, kas tev padomā, vai vispār runāt ar viņu, vai rakstīt viņam ziņas vai... vai jebkādā veidā kontaktēties ar viņu. Saprati?

Viņam šķita, ka viņš spēj redzēt, kā Mokšķis mēģina saskatīt nepilnību instrukcijās, kas viņam tikko dotas un gaidīja. Pēc brīža vai diviem, Harijam par lielu prieku, Mokšķis palocījās un ar rūgtu aizvainojumu teica: – Pavēlnieks ir padomājis par visu, un Mokšķim jāpakļaujas viņam, kaut gan Mokšķis daudz labāk izvēlētos kalpot Malfoju puikam, o, jā...

– Tad tas ir nokārtots,– teica Harijs. Es vēlos regulārus ziņojumus, bet pārliecinieties, ka es neesmu starp cilvēkiem, kad jūs abi parādāties. Uz Ronu un Hermioni tas neattiecas. Un nesakiet nevienam, ko jūs darāt. Tikai pielīpiet Malfojam kā plāksteru pāris.