Dzīvības taka, [GM][PZP][fantasy] Lai sākas medības! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Četri jauni cilvēki bija atvesti netālu no mazā laukumiņa, kuru no saules sargāja lielās koku lapas. Katram no šiem četriem cilvēkiem bija savas domas, uzskati un sapņi, katrs no šiem četriem cilvēkiem bija personība, kuru nespēja atkārtot neviens, starp viņiem nebija nekas daudz kopīgs – ne ārēji, ne iekšēji, bet šobrīd tos vienoja viena liela lieta – vēlme sevi pierādīt, vēlme kļūt par ko lielāku, nekā to, kas viņi bija, vēlme izdzīvot un kļūt par pilntiesīgu vīru, tā bija vēlme dzīvot, vēlme atgriezties no šī rituāla savā ciemā un redzēt cieņu pārējo mednieku sejās. Viņus vienoja šis rituāls, kas to spēja padarīt gan par brāļiem, gan lielākajiem ienaidniekiem.
Viņus visus pavadīja mednieks no pašu ciemata, kurš paceļam nebija teicis ne vārdu. Nebija tā, ka runāt būtu aizliegts, bet mednieki ar savu klusumu ļāva jaunajiem puišiem vai pareizāk vīriešiem vēl pēdējo reizi noskaidrot domas, varbūt pat pārdomāt piedalīties rituālā, kas nebija aizliegts. Dažiem ceļš līdz rituāla vietai aizņēma vairākas dienas un naktis, bet citiem varbūt pat knapi dienu, bet neviena ceļā negadījās ne plēsīgi zvēri, ne arī citas briesmas, bija tāda sajūta, ka viss dzīvais un arī nedzīvais griež ceļu ceļiniekiem, it kā tos aptvertu savādā aura.
Neviens no puišiem nezināja, kas to gaida un uz kurieni īsti tie tiek vesti, neviens no ciema vīriešiem nekad nerunāja par šo rituālu un uz bērnu skatījās nosodoši, ja tas uzdrīkstējās, ko tādu jautāt, jo īpaši puika. Kaut gan starp bērniem klīda baumas, ka pārbaudījums notiek kādā ciematā, kur tevi kar aiz kāju mazajiem pirkstiņiem pie staba ar galvu uz leju un tā atstāj vairākas dienas, vai arī, ka tev liek nedēļu atrasties vienā krātiņā ar plēsīgiem Lavjioriem un jācenšas nevien palikt dzīvam, bet ja vēlies ēst, tad savu ēdienu tiesu jādabū no ikdienišķās zvēru maltītes. Bet neviens no medniekiem, kuri veda jaunos puišus, iespējams, uz viņu lielāko pārbaudījumu dzīvē, nevien neapstājās nevienā ciemā, bet tie nemaz negāja tuvumā nevienam ciemam, it kā tādu nemaz nepastāvētu, toties, kad saule nogurusi lēnām jau sāka slīdēt prom, lai uzņemtu spēkus un nākamajā dienā atgrieztos ar vēl svelošāku karstumu, visi mednieki apstājās, necaurejamo džungļu sirdī. Visapkārt bija koki, kas bija izveidojuši necaurredzamu plīvuru, kad mednieki savam apsargājamajam iedeva nelielu papirusa tīstokli, uz kura bija atzīmēta neliela līkne uz kādu rimbuli, tīstokļa labajā malā bija divas bultas, kas krustojās, norādot uz labo augšējo lapas stūri un kreiso augšējo stūri. Ikviens mednieks atvīstīja tīstokli un pat neapskatoties apkārt, ielika stingri papirusu puiša rokās, tā norādot, lai tas lapu ne groza, ne pats maina iešanas virzienu, savādāk nekad nespēs atrast vajadzīgo vietu un apmaldīsies, līdz to saplosīs kāds nezvērs vai viņš nomirs no ūdens trūkuma. Šī bija vieta, kur tālāk varēja iet tikai šie jaunie puiši, vēl uz atvadām mednieki vai nu sabužināja puiša matus, vai tiem uzsmaidīja, varbūt uzsita kādam uzmundrinoši uz pleca, bet tie neteica ne vārdu, ne kādu mutisku veiksmes vēlējumi. Ikviens no medniekiem strauji devās prom, atstājot sava ciema cerības vienus pašus nezināmā vietā, mežonīgos džungļos. Tai brīdī, kad bailes spēja sākt runāt ar puišu mutēm, kas varēja būt pat ātrāk nekā varētu vēlēties, mednieki bija pazuduši, pat varēja šķist, ka izgaisa, neatstājot aiz sevis pat pēdas, kur nu vēl citas zīmes par savu neseno esamību.
Iespēja atgriezties vairs nebija, nojausma teica, ka pat ja viņi ietu atpakaļ pa pilnībā to pašu ceļu, kurš tika veikts ar savu pavadoni, viņi tāpat nekad neatrastu savu vai kādu citu ciematu, tā kā atlika vien virzīties uz priekšu pa neizbrienamajiem džungļiem, kas te bija biezāki par tiem, kurus zināja ikviens ap savu ciematu, un vadīties pēc nevienam neizprotamās kartes.
Ikviens no puišiem lēnām, bet neatkāpīgi bija sākuši virzīties uz priekšu, varbūt kāds bija naskās, bet varbūt kādam līdz nesaprotamam rombam bija mazāks attālums nekā citiem, bet jebkādā gadījumā viņi visi mērķtiecīgi devās uz romba pusi, nu vismaz viņi tā domāja.
Iespējams, ka Narusam palīdzēja tā vecums, kas nesa vairāk spēka un apķērības kā citiem, bet visticamāk tā bija vienkārši laimīga sagadīšanās, ka viņš bija pirmais, kuram aiz kokiem parādījās koku neieskauts laukums, kurā neviens neatradās. Kaut kas lika domāt, ka šis laukums ir rombs, kuru viņam vajadzēja atrast, nevis kāds ezers vai dūksnājs. Pārbaudot vai simtiem reižu un sēžot paslēpnī kaut vai visu dienu, Narus neieraudzītu ne mazākās briesmas, kas uzglūnētu laukumā vai tam apkārt, kā arī tieši tas pats, kas lika domāt, ka šī ir pareizā vieta, lika arī doties laukā no paslēpņa un ieņemt vietu kā pirmajam laukumā. Tieši tajā brīdī kā jaunais vīrietis bija nolēmis paklausīt vēlreiz šai nojausmai un spēra pirmo soli laukumā, kuru no saules slēpa lielās koku lapas virs galvas, viņš sadzirdēja, pat vairāk sajuta kustību aiz muguras, bet strauji apgriežoties viņš tur neko nespēja saskatīt, tikai koki, liānas un lapas. Sperot nākamo soli laukumā, kustība bija jūtama puisim pa labi, un šoreiz palūkojoties viņš tur spēja saskatīt ko baltu, kas strauji, pat pārdabiski strauji pazuda no redzesloka. Tieši tad, kad šis baltais pazuda, kustība pārgāja uz kreiso Narusa pusi, tur atkal spējot saskatīt to pašu balto... radījumu? Un vai šis radījums vēlēja ļauju? Bija zināms viens, Narus nekad nebija sastapies ar meža zvēru, kas būtu bijis balts...
Luna mierīgi tika uz priekšu, neizjūtot ne svelmi, kas te bija lielāka nekā dzimtajā ciema apvidū, ne arī savādo biezokni, kas te bija vairāk aizaudzis nekā ciema apkārtnē, arī savādā karte nesagādāja problēmas, it kā viņš to spētu lasīt, vai arī pats no galvas zinātu ceļu, kur iet. Puisis bija pilnībā pārliecināts, ka iet pareizajā virzienā, kaut gan gājis viņš jau bija ilgi, bet ne mirkli viņš nešaubījās. Tieši tāpat kā ceļā no sava ciemata, viņu neiztraucēja ne mazākā dzīvā radība, kad negaidīti virs galvas, koku lapotnē, kas bija daudz tuvāka zemei, nekā viņa ciemata apkārtnē, nočabēja lapas, bet šādu čaboņu nespēja radīt vējš, par to Luna bija pārliecināts un vairāk nevis ar prātu, bet sirdi. Lapas nočabēja vēlreiz, likās, ka viņš mirkli tām cauri spēj saskatīt, ko melnu, kad iestājās mēms klusums, lapas pat nekustināja vējš, kas reizēm mēdza iemaldīties zem biezās koku lapotnes.
Rinamalo par spīti visiem pūliņiem bija nomaldījies, vismaz viņam tā likās, jo karte pāris reizes jau bija izkritusi no puiša rokām un sen jau sagrozīta pavisam savādāk nekā to rokās bija ielicis ciema mednieks, bet kas cits atlika kā turpināt iet? Stāvēt uz vietas un gaidīt, ka kāds viņu atradīs arī bija muļķīgi, jo neviens viņu nemeklēs, šoreiz nē. Arī puiša ausis uztvēra savādas putnu dziesmas, kādas viņš ne reizi nebija dzirdējis un kuras uzdzina aukstus šermuļus, liekot vēlēties tikt tālāk no tām. Turpinot ceļu, karte izkrita vēl pāris reizes un bija skaidrs, ka šobrīd tā pilnīgi neko nedot, bet kaut kas lika to paturēt rokās un nepamest uz zemes. Kartei jau atkal izkrītot un Rino pieliecoties, viņš no tuvākajā krūmāja otras puses sadzirdēja kustību, kas stipri atgādināja soļus.
Karte nesagādāja Lapsai nemazākās grūtības, kaut viņš to nespēja nolasīt, jo debesu atrašanos no šīm bultām viņš nespēja saprasts, tās bija pārlieku pretrunīgas ar iepriekš redzēto šamaņa pergamentos, viņš toties spēja sekot acīmredzamajai ceļa norādei. Ja šis bija rituāls, tad Lapsai tas likās vieglāks par vieglu, liekot pat mirkļiem vēlēties smieties, kad viņš ieskatījās kartē, lai redzētu, vai nav noklīdis no ceļa. Jau esot gandrīz pie galamērķa – romba, kas visticamāk apzīmēja kādu ezeru, laukumu vai tamlīdzīgu vietu, aiz tuvākā krūmāja, kas viņam atradās pa kreisi, Lapsa sadzirdēja kustību. To, ka kaut kas nokrīt un kāds liecas tam pakaļ, bet tad mirkli sastingst.

[Pūķēns Sāra]

Narus:
Puisis varēja manīt, ka sievietes iepriekš nemainīgajā sejā tagad parādās, kas līdzīgs smaidam, precīzāk smīnam. Smīnam, kurš vienlaikus bija sievišķības un pavedinošības pilns, tai pašā laikā neko neizsakošs un ciets.
-Tu esi skaists, pieradis, ka ciema sievietes un meitas par to jūsmojas, nekad iepriekš neesi sastapies ar pretestību, tev vienmēr viss kā jau bērnam ir izdevies lieliski un bez problēmām. Dzīve tev šķiet vairāk vai mazāk rožu dārzs, kurā tu nekad neesi sadūries līdz asinīm ar ērkšķiem, bet tagad sastopoties ar kaut ko, kas tev uzreiz nepadodas, tu neizjūti vēlmi uzzināt, tev tu vajag un viss, Sper kāju pret zemi vai krīti zemē uz līdzenas vietas, bet tev to vajag un tu nevari iedomāties, ka kāds, jo īpaši sieviete, tev nepakļausies, jo tu tak esi neatvairāms.- Vējš pārskrēja pāri mazajam laukumiņam, viegli sapurinot sievietes baltās drēbes, -Ļauj es tev došu padomu: neskaties uz putna spalvu krāšņumu, bet uz to nagiem.- Tas bija viss, ko sieviete bilda, ļaujot pār koku ieksauto laukumu pārlaisties klusumam.


Luna:
-Tavas acis ir tavs prāts, ja spēsi ielūkoties citu acīs, tad būsi visvarens,- Misra noteica, uzsmaidot mērkaķītim un cenšoties tam pakasīt aiz auss.
Viņi turpināja iet, Luna joprojām vadījās pēc kartes un likās, ka viss ir pareizi, bet tomēr radās šaubas - viņi gāja pārlieku ilgi, nojauta teica, ka galamērķim vajadzētu būt kaut kur te pat, bet visapkārt bija tikai koki, kas neatšķīrās no citiem kokiem, nekas neliecināja, ka viņi atrastos tās vietas tuvumā, kura uz papīra būtu atzīmēta ar rombu. Misra tikai ieinteresēts lūkojās uz kurieni viņu veda Luna.


Lapsa, Rinamalo:
Lapsam apskatoties, viņš neko neredzēja, jo tie, kas šķīra viņus un it kā netālu esošo plēsoņu, nebija šis niecīgais krūmu pudurs, bet gan koki, lieli un vareni koki. Klusums nemainījās, tas joprojām bija, neliecinot par kādas dzīvas būtnes esamību tuvumā. Kaut kur tālumā atsākās savādās un nekad nedzirdētās putnu dziesmas, bet vietā, kur vajadzēja būt plēsoņam, nekas nenotika, it kā tur nakā nebūtu.

[Roviela]

Tavas acis ir tavs prāts, ja spēsi ielūkoties citu acīs, tad būsi visvarens... ko tas varētu nozīmēt? prātoja Luna. Vai to, ka zvēriem nepatīk, ka viņiem skatās acīs? Jā, to Luna zināja, bet tas tāpēc, ka zvēriem ciešs skatiens nozīmē - es tevi tūlīt ēdīšu! vai mukšu! vai plēsīšu gabalos!
Puisis tomēr nosprieda, ka šis skaidrojums nevar būt īstais, jo kurš mednieks gan nezina tik vienkāršas lietas? Vai arī, varbūt, tas nozīmē, ka jābūt drosmīgam un nav jābaidās ieskatīties acīs citiem?
Tā prātodams viņš neaizmirsa ielāgot ceļu, bet ceļš nupat rādījās pārlieku garš.
Luna apstājās un uzrunāja mednieku, kuram Ažu tīri labprāt bija ļāvis mazliet pakasīt aiz auss.
- Cienījamais Misra, es esmu kļūdījies. Mēs ejam par ilgu, lai nebūtu sasnieguši vietu, kuru man vajadzēja sasniegt. Tā līdz šim nekad nebija gadījies, ka nosaku nepareizi vietu, kur gribu nonākt, šī ir tā reize. Tev bija taisnība, es gāju nepareizi.
Puisis paskatījās uz mednieku droši ieskatoties tam acīs. Teikt priekšā svešinieks, vispār jau, nedrīkstētu, lai gan reizi to bija izdarījis.
- Man šķiet, ka tā vieta, ko man vajadzēja sasniegt, biji tu Misra! Tad esmu atnācis pareizi, tikai neattapu to agrāk.

[Elony]

Sievietes vārdi bija... aizskaroši. Tie lika trīcēt sirdij.
Viņš gan pats nekustējās, tikai ciešāk sažņaudza šķēpu.
Un patiesībā... lai arī uz viņu sievietes skatijās un uzskatīja par daiļu, tomēr reizē arī nezulūkoja par precībām cienīgu. Viņš bija jauneklis, nevis vīrs. Un tāpēc viņu necienīja citi vīri.
"Nav svarīgi, ko es gribētu darīt ik dienas. Es esmu medījis un nogalinājis zvērus. Esmu gatavs to darīt atkal, tik cik ciltij vajadzēs. Esmu gatavs darīt visu, ko pārbaudījums prasa, lai kļūtu par vīru. Es to gribu!"
Viņš cerēja, ka runā pārliecinoši.
"Tāpēc nevajag man te stāstīt gudrības par putniem, spalvām un nagiem. Es saprotu, ko tu gribi teikt. Un ja vajadzēs pierādīšu, ka man ir nagi."

[Pūķēns Sāra]

Narus:
Negaidīti sieviete no viņa atradās viena sprīža attālumā, cieši lūkojoties puiša acīs, -Vai domā, ka tikai tev ir nagi?- viņas balss bija pielīdzināma čukstam, čukstam, kurš spēja bailēs apstādināt asinis, čukstam, kurš vēstīja, ka Narus tūlīt sajutīs putna nagus. Sieviete turpināja lūkoties viņā, liekot sajusties kā mazam bērnam, kurš nepaklausījis mātei un izgājis ārpus ciema, sastopoties ar varenu un bīstamu plēsēju, kurš gaida, kad bērns muks, lai spētu pirms to nogalēt un apēst, mazliet arī parotaļāties.
–Ja tu neklausīsies, tu esi miris. Ar gribu te nepietiek, vajag zināt, vajag just, vajag cerēt,- sieviete tik par strauji kā bija uzradusies Narusam cieši klāt, tik pat strauji jau atradās vietā, kur iepriekš stāvēja, balsij atkal skanot bez emocionāli un cieti. –Tava sirds vēl ir brīva un tas ir tas, kas tev dod spēku un kas to laupa. Tu spēj kustināt šķēpu veiklāk un skriet ātrāk par citiem, bet tu nekustini šķēpu, lai kādu glābtu, tu neskrien, lai kādam dotu iesēju dzīvot. Dzīvot vai eksistēt, kam tu dod varu pār savu likteni?- sieviete atkal ielūkojās puiša acīs, bet šoreiz skatiens nevēstīja briesmas, bet gan savāda veida izpratni, kas bija klāta tik daudz noslēpumu, kurus Narus nespēja pat minēt pārdrošākajos sapņos, ka šajā skatienā varēja pazust. Viņš šajā skatienā spēja saskatīt sievietes dvēseli – dziļu un noslēpumainu kā akacis, bet tai pašā laikā bīstamu, gatavu nogalēt ikvienu, kas pienāk vai uzdrošinās par daudz.


Luna:
Vīrietis lūkojās uz Lunu, saraucis uzacis, tīri pārsteigtā grimasē, un masēja ar labo roku kaklu, -Ja godīgi, tad es nekad līdz tādam nebiju aizdomājies, bet mums būtu uz turieni, - viņš norādīja pa labi no viņiem, - Un neesi tik traki nomaldījies, pats tūlīt redzēsi,- Misra jautri uzsmaidīja puisim, kad devās paša norādītajā virzienā, kuru šķērsoja ass krūmājs, kuru cenšoties pieveikt, tas ieskrambāja ādu, bet, protams, ne Misras, viņa zilais audums, kas sedza gandrīz visu ķermeni, to ļoti labi pasargāja no krūma dzeloņiem, kas par laimi nebija indīgi.

[Roviela]

Luna iesmējās. Tā bija savāda doma, bet vai tad zīmējumā redzams, kas tieši jāsasniedz un cik tālu jāiet?
- Traki vai ne traki, pietiek ar to, ka esmu nomaldījies, - bet viņš smaidīja, tik klaji atzīstot tādu savu izgāšanos. Tas taču kauns! Bet lepnumu pie malas! Ar lieku lepnību un spītību var tikai nepatikšanās nonākt.
Puisis paklausīgi sekoja Misram, pie dzelkšņainā krūmāja cenšoties izlocīties kā glodene un izmantojot šķēpus atbīdīt zarus, no kuriem nevarēja izvairīties, lai nesaskrāpētos - asiņu smarža uz paša ķermeņa ir drošākais veids kā pievilināt kādu, kas var sagribēt tās nogaršot. Vismaz jāsaskrāpējas pēc iespējas mazāk.
Ticis ārā, viņš uzreiz skrāpējumus ieberza ar zāli, kura, cik viņš zināja, apturēja asiņošanu. Izmantoto zāli Luna pameta zem viena no krūmiem. Lai nekāda smaka nenāk līdzi!

[Īvs]

Nu bija īstais brīdis, Lapsa domāja. Pamājis Rino, viņš piecēlās un zagšus izgāja no slēpņa, loku ar sagatavotu bultu turēdams sev tuvu priekšā. Klusums varēja liecināt vienīgi to, ka zvērs ir devies savās gaitās uz labākiem medību laukiem. Skatienu piekalis vietai, no kurienes čaboņa izskanēja pēdējo reizi, Lapsa lavījās arvien tālāk no krūma.

[Elony]

"Man ir nagi. Un es gribu padarīt tos asākus." viņš tikvien spēja pateikt. Sieviete atstāja pārāk biedējošu iespaidu. Pārāk jau neparasta likās viņas veiklība, lai būtu dabīga.
Viņš negribēja ļauties šim iespidam, negribēja padoties.
"Es klausos un mācos. Es gribu zināt, gribu just un es ceru uz kaut ko..." viņš atteica uz sievietes vārdiem, kas tomēr dzēla sirdī.
Ko viņa gribēja, saēst viņu no iekšpuses? Cerēt... cerēt, ka viņš atradīs savu vietu. Katiks atzīts par vīru...
Viņš uz to cerēja, lai gan zināja - viņš to izdarīs vai mirs. Vidusceļa nebija.
Pēdējie sieviets vārdi bija sevišķi trāpīgi. Narus nespēja izturēt viņas skatienu un viņš nolaida acis.
"Es... gribu to, ko es gribu. Es gribu būt ciltij noderīgs, gribu būt tai vērtīgs..."
Narus pacēla acis.
"Ja es domātu par sevi vien, tad nemaz nebūtu šeit, bet darītu, ko vēlos. Ciltij vajag vīrus, kareivjus un medniekus. Vislabākos. Un cilts dēļ, es tāds būšu, vai miršu cenšoties par tādu kļūt. Lai rūpētos par cilti un to aizsargātu. Vai ar to tev pietiek, sieviete karotāja?"
Tas bija patiesība, tas bija viņa sirdī, bet... tā nebija visa patiesība. Jo daļēji viņš to tomēr alka dēļ sevis, sevis paša dēļ...
Bet to bija grūti atzīt pat sev, kur nu vēl citiem.

[Hworang666]

Rino uztvēra galvas mājienu un sekoja Lapsam. Iespējams, ka vienīgā atšķirība bija tā, ka viņa rokās atradās šķēps, kura galā bija noasināts kauls. Pastāvēja pietiekami liela iespējamība, ka, lielākam dzīvniekam uzbrūkot, tas uzduroties, pats ar savu svaru spiedīs sevi arvien dziļāk virsū šķēpam. Turklāt, ja vēl šķēpu varēja atbalstīt un nolikt stabilā vietā... Lapsa bija pāris soļu Rino priekšā, bet puisis nenovērsa no sava cīņubiedra savu uzmanību un paralēli lūkojās apkārt, kā saka - piesedzot aizmuguri.

[Pūķēns Sāra]

Narus:
Ja viņš būtu lūkojies uz sievieti, viņš spētu samanīt smaidu, patiesu smaidu, kas parādījās īsu brīdi uz viņas tumšajām lūpām, kad Narus bija izteicis pēdējos vārdus.
-Arliēna,- tas bija tikai pašas vārds, kuru viņa nosauca Narusam, bet balss lika puisim saņemties, it kā sieviete teiktu: es tevī ticu. Parādi viņiem to, ko parādīji man.
-Esiet sveicināti savā galapunktā un sava ceļa sākumā,- sievietes balss skaļi pārdunēja pāri nelielajam placītim, un kad Narus palūkojās ko sieviete uzrunāja, viņš spēja samanīt pretējās koku ieskautā laukuma malās cilvēkus, vai precīzāk vienā: jaunu puisi, kas pēc vecuma varētu būt viņa gados vai nedaudz jaunāks, bet otrā pusēs divus zem divdesmit gadiem jaunus puišus.


Luna:
Misra neko neatrauca puisim, kad tie gāja cauri krūmiem, pēc tam vienkārši nolūkojoties, ko dara Luna.
-Es teiktu, ka viss nav tik traki,- vīrietis noteica ar vieglu smaidu, kad Luna bija beidzis darboties ar zāli un skrambām, -Vai vēlies pats pārliecināties?- viņš pamāja ar roku, lai Luna tam pienāk blakus, kad saņēma jaunā puiša plecus un to viegli pagrūda uz priekšu, izgrūžot gandrīz koku ieksautajā placītī, kurā atradās jauns puisis un sieviete baltā apģērbā.
-Esiet sveicināti savā galapunktā un sava ceļa sākumā,- sievietes balss šķietami sveica viņu, kaut sieviete stāvēja gandrīz ar muguru pret Luni, bet ja viņš vēlējās pagriezties pret Misru, lai tam uzdotu kādu jautājumu, tad vīrieša tur vairs nebija, it kā nekad nebūtu bijis.


Rinamalo, Lapsa:
Zvērs patiesi bija devies prom, vai vienkārši neuzskatīja viņus par pienācīgu maltīti un turpināja sēdēt koku paslēpnī, gaidot piedienīgāku medījumu, lai to nosauktu par pusdienām. Turpminot ceļu, nekas aizdomīgs nenotika, kad viņi priekšā samanīja kustību, bet tā bija pietiekami tālu, lai spētu saprast, kas īsti tas bija. Vai nu aizmirstot par drošību, vai vienkārši pārlieku ziņkārības vadīti, viņi pietuvojās vietai, kur bija darbība, turpinot slēpties aiz kokiem, kad ieraudzīja koku ieskautu zemes laukumu, kurā atradās jauns puisis un sieviete baltā apģērbā.
-Esiet sveicināti savā galapunktā un sava ceļa sākumā,- atskanēja sievietes balss, neuzrunājot nevienu tieši, tai pašā laikā nepārpotami uzrunājot Lapsu un Rino.

[Elony]

Kad sieviete nosauca savu vārdu, Narus pamāja ar galvu, bet nepasmaidīja, lai arī gribējās to darīt. Kam tas bija vajadzīgs? Nekam. Bet viņš jutās labāk, jutās apņēmīgāks. Tagad bija savi vārdi jāaplieicna darbos. Un viņam tāda iespēja būs.
Izturēt vai mirt. Smieklīgākais bija tas, ka cilts dzīve tāda pamatā arī bija, tikai drusku mazākā mērā.
Bet tad sieviete uzrunāja citus un izrādījās, ka laukumam tuvojas vēl cilvēki. Narus nevienu nepazina, bet likās, ka sievietes vārdi liecina, ka tie arī ir tie, kas izies pārbaudījumu.
Viņa izjūtas par to bija dalītas, jo tas reizē nozīmēja gan biedrus, gan laikam arī konkurenci?
Bet Narus tagad nekustējās, tikai modri visu vēroja un gaidīja, kas būs.

[Roviela]

Luna nemaz nesatraucoties atbildēja pavadonim:
- Tā esmu paradis!
Un pasmaidīja iedams Misram klāt.
Tālākais bija mazliet negaidīts - Misra viņu pastūma uz priekšu bet, kad puisis grasījās pateikties par pavadīšanu, izrādījās pazudis tikpat negaidīti kā parādījies.
- Paldies, Misra! - Luna tomēr nomurmināja, pārliecībā, ka neparastais pavadonis viņu dzird, un tad pievērsās laukuma izpētīšanai.

Viņš, tagad mazliet, bet patīkami satraukts, jo bija sasniedzis norādīto vietu, pabužināja savu pērtiķīti, un tad skaļi atbildēja:
- Esi sveicināta! Es, Luna, esmu atnācis, lai kļūtu par vīru.
Joprojām mazliet satraukts, ciešāk satvēris šķēpus, Luna spēra soli baltajā laukumā. Viņam tas nozīmēja - es iešu līdz galam un neatsakos no tā, ko teicu, un uzsākšu šo ceļu.

[Hworang666]

Zvērs patiesi bija devies prom. Atvieglots Rinamalo atļāvās uzsist Lapsam uz pleca un iedrošinoši pasmaidīt. Vismaz tas nu ir garām. Pēkšņi atskanēja kāda balss. Patīkama sievietes balss. Rino paskatījās virzienā no kuras tā nāca, tad, nezinādams ko darīt nometās turpat uz viena ceļa zemē, jo viņa ciemā tā izrādīja cieņu vecākiem un stiprākiem. Pēc šāda žesta viņš piecēlās kājās un sagatavojās uzmanīgam ieklausīšanās procesam.

[Pūķēns Sāra]

Sieviete sagaidīja, kamēr visi puiši pilnībā iziet no koka aizsega un nostājas Narusa tuvumā, pirms atsāka runāt.
-Es jums neteikšu kamdēļ esat šeit un kas jūs šeit var sagaidīt, jūs paši to pietiekami labi apzinaties, bet ja nē, tad jau ir par vēlu jūs apgaismot,- sieviete bija pagriezusies pret puišiem ar seju un ar savu tumšo skatienu tos uzlūkoja, liekot ikvienam sajusties, it kā skatiens redzētu to dvēseles un dziļāko prātu dzīles, balsij esot vēsai un neko neizsakošai, -Aizmirstiet visu, kas esat bijuši. No šī brīža jūs pat var nesaukt jūsu vecāku dotajos vārdos. Jūs stāviet uz takas sākuma, kuru neklāj vairs sūnas, bet gan klintis. Neviens jums vairs nepasniegs palīdzīgu roku, jo jums tā ir vajadzīga, bet tagad jūs esat tie, kam ir jāpasniedz roku. Šī ir vieta, kur jūs variet pēdējo reizi ielūkoties pagātnē un iecerēt nākotni, bet vairs nekad jūs nevarēsiet iet atpakaļ un vairs nekad jūs nevarēsiet iecerēt nākotni, jo jūs esat šī un tikai nākamā brīža daļa. Pametot šo brīdi jūs vairs nebūsiet, tieši tāpat kā nav tikko pagājušais brīdis. Jūs esat šis brīdis, jūs esat viens vesels ar to, kas jums ir apkārt, meklējot tajā atšķirīgo, jūs rokat sev atdusas vietu.- Viņas sakāmais, jau tai beidzot runāt, šķita, ka nepamet gaisu un visu laiku atkārto vārdus.
-Vai ir kādi jautājumi?- puišiem aiz muguras sakustējās koki, it kā tajos sēdētu, kas liels, kamēr sieviete gaidīja kādu jautājumu, ja tādi tiem bija un tie uzdrošinājaš ar savām muļķībām traucēt sievieti ar balto ādu un savādām makstīm, kur laikam atradās ieroči, pie sāniem.

[Roviela]

Baltādainās sievietes acīm sastopoties ar Lunas acīm, viņš atkal atcerējās Misras vārdus - Tavas acis ir tavs prāts, ja spēsi ielūkoties citu acīs, tad būsi visvarens. Un viņš klausīja. Centās. Lūkojās pretī, ļaujot viņai apskatīt savu sirdi, un reizē cenšoties redzēt viņējo un vēl tālāk - caur viņas acīm savējo. Abām ainām ir jāsakrīt, ja nē, tad Luna nav apkārtnes daļa, tad viņš ir tēlots, tad viņš izliekas par to, ko grib, bet kas viņš nav. Ainām ir jāsakrīt, un tad vārdi, ko teica sieviete - jūs esat viens vesels ar to, kas jums ir apkārt, meklējot tajā atšķirīgo, jūs rokat sev atdusas vietu, būs piepildīti. Ja atšķirīgais bija, tad no tā bija jātiek vaļā tagad, uzreiz, vai vismaz jāredz, no kā jātiek vaļā.
Par vārdu puisim šķita, ka viņš saprot. Jā, viņu nesauks vairs vecajā vārdā tad, kad viņš atgriezīsies. Pat Luna paliks, labi ja mīļvārdiņš. Gluži citā un jaunā rituālā viņam dos jaunu vārdu, jo tas, kas atnāks, nebūs vairs vecais viņš.
Jautājumu viņam nebija, un Luna mierīgi gaidīja, kas notiks tālāk.
Pērtiķītim tas bija vienalga, bet arī tas sajuta brīža svinīgumu un neatņēmies klusi raudzījās, kas te notiek.

[Hworang666]

Uz mirkli Rinamalo šķita, ka sievietes balss ievelk viņu gluži vai citā pasaulē. Kādā tālā, tālā vietā, kur par mednieku jau esi kļuvis. Tu zini, ka briesmas ir lielas, bet tev ir jādodas medībās, lai palīdzētu savai ciltij izdzīvot. Kad sieviete beidza runāt, mirkli patiesi šķita, ka gaisā vēl virmo viņas vārdi. Rino uzmeta strauju skatienu pārējiem biedriem. Patreiz viņi bija četri. Četri kā elementi. Jautājumi ir? Jā, kas būtu jādara tālāk?! Bet skaļi to pateikt puisis neiedrošinājās.

[Elony]

Narus neko nejautāja. Sieviete jau tāpat bija bijusi pietiekami... iedomīga un biedējoša.
Un tāpat bija skaidrs, ka tagad sāksies pārbaudījums, kopā ar pārējiem, kas vēlas to izturēt. Jauniši no citiem ciemiem. Kas viņi būs? Sabiedrotie, draugi, sāncenči? Joprojām nebija skaidrs.
Narus stāvēja ar šķēpu rokā un skatījās uz Arliēnu, gaidot, kad viņa turpinās runāt vai pazudīs.
Lūgties turpmākus norādījumus viņš netaisījās. Visi ko vajadzēs, viņam pateikts. UN neko vairāk viņam arī nevajag.

[Pūķēns Sāra]

Luna, Narus, Rinamalo, Lapsa:
Neviens no puišiem neko neuzdeva un tas lika uz sievietes lūpām brīdi parādīties smaidam, kurš bija tik pat neizsakošs un vēss kā viņas balss. No nekurienes blakus Arliēnai parādījās vīrietis, kuru Luna atpazina kā Misru. Varēja šķist, ka vīrietis zilajā apģērbā, sievietei, ko pasaka, kaut gan viņa lūpas nekustējās ne pa milimetru, kad vīrietis pagāja soli atpakaļ. Ja Luna Misru zināja kā jautru un pat mazliet izklaidīgu cilvēku, tad tagad acu priekšā stāvēja tik pat stalts un aukstasinīgs cilvēks kā sieviete, kura seja bija kā akmenī kalta, gaidot un pievēršoties tikai vienai sievietei - Arliēnai, nemaz nepamanot jaunos medniekus.
-Ļoti labi,- viņa noteica atkal pilnībā pievēršoties jaunajiem vīriešiem. -Nepazaudējiet to, kas jums atrodas rokās,- mazliet piepaceļot kreiso roku, viņa pamācīja, -Kartes ir jūsu likteņa rādi.- Palūkojoties uz kartēm puiši spēja samanīt jaunas līnijas, kas nu jau stiepās no romba uz ārpusi, kā arī zem savādajām bultām bija pamanāmi dažādi skaitļi, kurus neviens no puišiem nespēja izskaidrot, bet zem skaitļiem bija pāris vārdi. To varēja skaidro gan ar to, ka tā kā jaunpamanītās zīmes bija ar gaišāku tušu dēļ satraukuma iepriekš tās nebija manāma,s gan arī ar maģiju, kura piemīt šamaņiem. -Nenoklīstiet no ceļa, jaunie mednieki,- sieviete noteica, norādot ar roku puišiem aiz muguras, kur patiesi starp kokiem veidojās šaurs celiņš, bet kamēr visi apskatīja celiņu, sieviete un vīrietis bija pazuduši, it kā tie nemaznebūtu bijuši.



Rauko, Vesavots, Faia:
Visus šos trīs jaunos medniekus, bija pavadījuši pieredzējuši mednieki no ciema. Tie bija apstājušies kādā aizaugušā vietā un iespieduši rokās nelielu sarullētu papirusa loksni, kamēr paši pirms pamest savus pavadoņus, tiem vēl norādīja nelielu zemes pleķīti, kur neklāja ne koki, ne krūmi, tikai smiltis. Zemes pleķītī varēja sastāties, saspiežoties kopā labi, ja trīs cilvēki. Ar sarunām vai bez, bet trīs jaunie cilvēki vismaz ar acīm viens otru manīja un gaidīja zemes pleķītī vai tam tur pat blakus, ko darīt tālāk. Laiks ritēja un nekas nenotika, sāka likties, ka viņi ir aizmirsti vai nav ko sapratuši, jo uz sava ciema mednieku dodotajiem papirusiem nebija nekas rakstīts.
-Jūs te vēl ilgi sēdēsiet un kūkosiet?- kaut kur no placīša apkārtnes atskanēja vēsa balss, kas Faiai šķita kur dzirdēta.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 08.08.2008 10:53

[Roviela]

Luna mazlietiņ pabrīnījās, redzot Misru, kas bija uzradies tikpat pēkšņi, kā pirmīt nozudis, bet nelika neko manām. Tad tā ir Arliēna, viņš nodomāja. Tas neko daudz neizteica, bet kā tur Misra teica? Viņš esot no pirmā ciema, no Saiēmas. Vai šī būtu tā, senā ciema vieta? Un viņi abi būtu Lielie, senči, kas viņiem, tagad dzīvojošajiem liek atkārtot katra viņa ciema senču ceļu un Pirmās Vietas līdz mājām? Savāda doma! Iedveš godbijību un cieņu.
Viņš ciešāk satvēra savu karti un pabrīnījās vēlreiz - kartē bija parādījušās jaunas līnijas.
Iznāk, ka viņi no tiesas ir tikko nonākuši Zemes virsu, ka sāk dzīvi no jauna, ka noiet senču ceļu vēlreiz, lai saglabātu saikni ar Pirmsākumiem un nonākot mājās spētu turpināt savu cilti nākotnei.
Viņi nav konkurenti, nav sāncenši, tas Lunam tagad bija skaidrs. Viņi visi iet kopā, bet katrs iet savu ceļu, ar savu ceļa mērķi.

Puisis paskatījās uz taciņu, kas atvērās mežā, nopētīja, kura stīdziņa kartē tā ir, bet, kad gribēja pateikt paldies, tad abi Lielie jau bija nozuduši. Paldies Arliēna, paldies Misra! Luna pie sevis nočukstēja atkal būdams pārliecināts, ka viņi to dzird.
Tad viņš pabužināja savu pērtiķīti un devās uz taciņas pusi. Šoreiz viņš neskrēja, reiz jau bija aizskrējis garām mērķim, otro reizi vajadzēja būt rūpīgākam.

[Elony]

Narus dīvaini skatījās uz uzrakstu, kas parādījās. Mājas... tas bija svarīgi, bet šoreiz neviens no mājām viņam nepalīdzēs. Bet tagad bija zināms, ka no viņiem grib - lai pa taku iet norādītajā virzienā.
Kad sieviete un vīrietis pazuda, Narus sajuta tādas kā tirpas. Šīs kartes un tā pazušana un parādīšanās... maģija. Vai varbūt tikai triks, kādus māk šamaņi? Kas to lai zina.
"Viņa tā visu laiku dara... " viņš nomurmināja, tad pagriezās un sekoja jauneklim ar pērtiķi.
"Es esmu Narus." viņš tam teica. "Mēs ejam kopā uz norādīto vietu, lai izturētu pārbaudījumu."
Tas nebija nedz jautājums, nedz lūgums, nedz pavēle, nedz ieteikums.
Tikai patiesības pateikšana, kas tāpat jau bija skaidra, tikai Narus apliecināja, ka arī pats to saprot.

[Roviela]

- Mani dēvē par Lunu, - puisim nebija iebildumu pateikt savu iesauku. Soli viņš tāpēc nepagausināja, un uzmanība neatslāba. Luna mierīgām un laipnām acīm ieskatījās Narua acīs.
- Viss jau ir sācies. Mēs esam sākuši katrs savu senču ceļu un Pirmā Ciema līdz savējam. Tā sapratu. Katrs savējo un visi kopā.
- Tu atnāci te pirmais?
No ziņkārības gan Luna, šķiet, nespētu atbrīvoties nekad un nekādi.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 08.08.2008 13:49