Dzīvības taka, [GM][PZP][fantasy] Lai sākas medības! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Četri jauni cilvēki bija atvesti netālu no mazā laukumiņa, kuru no saules sargāja lielās koku lapas. Katram no šiem četriem cilvēkiem bija savas domas, uzskati un sapņi, katrs no šiem četriem cilvēkiem bija personība, kuru nespēja atkārtot neviens, starp viņiem nebija nekas daudz kopīgs – ne ārēji, ne iekšēji, bet šobrīd tos vienoja viena liela lieta – vēlme sevi pierādīt, vēlme kļūt par ko lielāku, nekā to, kas viņi bija, vēlme izdzīvot un kļūt par pilntiesīgu vīru, tā bija vēlme dzīvot, vēlme atgriezties no šī rituāla savā ciemā un redzēt cieņu pārējo mednieku sejās. Viņus vienoja šis rituāls, kas to spēja padarīt gan par brāļiem, gan lielākajiem ienaidniekiem.
Viņus visus pavadīja mednieks no pašu ciemata, kurš paceļam nebija teicis ne vārdu. Nebija tā, ka runāt būtu aizliegts, bet mednieki ar savu klusumu ļāva jaunajiem puišiem vai pareizāk vīriešiem vēl pēdējo reizi noskaidrot domas, varbūt pat pārdomāt piedalīties rituālā, kas nebija aizliegts. Dažiem ceļš līdz rituāla vietai aizņēma vairākas dienas un naktis, bet citiem varbūt pat knapi dienu, bet neviena ceļā negadījās ne plēsīgi zvēri, ne arī citas briesmas, bija tāda sajūta, ka viss dzīvais un arī nedzīvais griež ceļu ceļiniekiem, it kā tos aptvertu savādā aura.
Neviens no puišiem nezināja, kas to gaida un uz kurieni īsti tie tiek vesti, neviens no ciema vīriešiem nekad nerunāja par šo rituālu un uz bērnu skatījās nosodoši, ja tas uzdrīkstējās, ko tādu jautāt, jo īpaši puika. Kaut gan starp bērniem klīda baumas, ka pārbaudījums notiek kādā ciematā, kur tevi kar aiz kāju mazajiem pirkstiņiem pie staba ar galvu uz leju un tā atstāj vairākas dienas, vai arī, ka tev liek nedēļu atrasties vienā krātiņā ar plēsīgiem Lavjioriem un jācenšas nevien palikt dzīvam, bet ja vēlies ēst, tad savu ēdienu tiesu jādabū no ikdienišķās zvēru maltītes. Bet neviens no medniekiem, kuri veda jaunos puišus, iespējams, uz viņu lielāko pārbaudījumu dzīvē, nevien neapstājās nevienā ciemā, bet tie nemaz negāja tuvumā nevienam ciemam, it kā tādu nemaz nepastāvētu, toties, kad saule nogurusi lēnām jau sāka slīdēt prom, lai uzņemtu spēkus un nākamajā dienā atgrieztos ar vēl svelošāku karstumu, visi mednieki apstājās, necaurejamo džungļu sirdī. Visapkārt bija koki, kas bija izveidojuši necaurredzamu plīvuru, kad mednieki savam apsargājamajam iedeva nelielu papirusa tīstokli, uz kura bija atzīmēta neliela līkne uz kādu rimbuli, tīstokļa labajā malā bija divas bultas, kas krustojās, norādot uz labo augšējo lapas stūri un kreiso augšējo stūri. Ikviens mednieks atvīstīja tīstokli un pat neapskatoties apkārt, ielika stingri papirusu puiša rokās, tā norādot, lai tas lapu ne groza, ne pats maina iešanas virzienu, savādāk nekad nespēs atrast vajadzīgo vietu un apmaldīsies, līdz to saplosīs kāds nezvērs vai viņš nomirs no ūdens trūkuma. Šī bija vieta, kur tālāk varēja iet tikai šie jaunie puiši, vēl uz atvadām mednieki vai nu sabužināja puiša matus, vai tiem uzsmaidīja, varbūt uzsita kādam uzmundrinoši uz pleca, bet tie neteica ne vārdu, ne kādu mutisku veiksmes vēlējumi. Ikviens no medniekiem strauji devās prom, atstājot sava ciema cerības vienus pašus nezināmā vietā, mežonīgos džungļos. Tai brīdī, kad bailes spēja sākt runāt ar puišu mutēm, kas varēja būt pat ātrāk nekā varētu vēlēties, mednieki bija pazuduši, pat varēja šķist, ka izgaisa, neatstājot aiz sevis pat pēdas, kur nu vēl citas zīmes par savu neseno esamību.
Iespēja atgriezties vairs nebija, nojausma teica, ka pat ja viņi ietu atpakaļ pa pilnībā to pašu ceļu, kurš tika veikts ar savu pavadoni, viņi tāpat nekad neatrastu savu vai kādu citu ciematu, tā kā atlika vien virzīties uz priekšu pa neizbrienamajiem džungļiem, kas te bija biezāki par tiem, kurus zināja ikviens ap savu ciematu, un vadīties pēc nevienam neizprotamās kartes.
Ikviens no puišiem lēnām, bet neatkāpīgi bija sākuši virzīties uz priekšu, varbūt kāds bija naskās, bet varbūt kādam līdz nesaprotamam rombam bija mazāks attālums nekā citiem, bet jebkādā gadījumā viņi visi mērķtiecīgi devās uz romba pusi, nu vismaz viņi tā domāja.
Iespējams, ka Narusam palīdzēja tā vecums, kas nesa vairāk spēka un apķērības kā citiem, bet visticamāk tā bija vienkārši laimīga sagadīšanās, ka viņš bija pirmais, kuram aiz kokiem parādījās koku neieskauts laukums, kurā neviens neatradās. Kaut kas lika domāt, ka šis laukums ir rombs, kuru viņam vajadzēja atrast, nevis kāds ezers vai dūksnājs. Pārbaudot vai simtiem reižu un sēžot paslēpnī kaut vai visu dienu, Narus neieraudzītu ne mazākās briesmas, kas uzglūnētu laukumā vai tam apkārt, kā arī tieši tas pats, kas lika domāt, ka šī ir pareizā vieta, lika arī doties laukā no paslēpņa un ieņemt vietu kā pirmajam laukumā. Tieši tajā brīdī kā jaunais vīrietis bija nolēmis paklausīt vēlreiz šai nojausmai un spēra pirmo soli laukumā, kuru no saules slēpa lielās koku lapas virs galvas, viņš sadzirdēja, pat vairāk sajuta kustību aiz muguras, bet strauji apgriežoties viņš tur neko nespēja saskatīt, tikai koki, liānas un lapas. Sperot nākamo soli laukumā, kustība bija jūtama puisim pa labi, un šoreiz palūkojoties viņš tur spēja saskatīt ko baltu, kas strauji, pat pārdabiski strauji pazuda no redzesloka. Tieši tad, kad šis baltais pazuda, kustība pārgāja uz kreiso Narusa pusi, tur atkal spējot saskatīt to pašu balto... radījumu? Un vai šis radījums vēlēja ļauju? Bija zināms viens, Narus nekad nebija sastapies ar meža zvēru, kas būtu bijis balts...
Luna mierīgi tika uz priekšu, neizjūtot ne svelmi, kas te bija lielāka nekā dzimtajā ciema apvidū, ne arī savādo biezokni, kas te bija vairāk aizaudzis nekā ciema apkārtnē, arī savādā karte nesagādāja problēmas, it kā viņš to spētu lasīt, vai arī pats no galvas zinātu ceļu, kur iet. Puisis bija pilnībā pārliecināts, ka iet pareizajā virzienā, kaut gan gājis viņš jau bija ilgi, bet ne mirkli viņš nešaubījās. Tieši tāpat kā ceļā no sava ciemata, viņu neiztraucēja ne mazākā dzīvā radība, kad negaidīti virs galvas, koku lapotnē, kas bija daudz tuvāka zemei, nekā viņa ciemata apkārtnē, nočabēja lapas, bet šādu čaboņu nespēja radīt vējš, par to Luna bija pārliecināts un vairāk nevis ar prātu, bet sirdi. Lapas nočabēja vēlreiz, likās, ka viņš mirkli tām cauri spēj saskatīt, ko melnu, kad iestājās mēms klusums, lapas pat nekustināja vējš, kas reizēm mēdza iemaldīties zem biezās koku lapotnes.
Rinamalo par spīti visiem pūliņiem bija nomaldījies, vismaz viņam tā likās, jo karte pāris reizes jau bija izkritusi no puiša rokām un sen jau sagrozīta pavisam savādāk nekā to rokās bija ielicis ciema mednieks, bet kas cits atlika kā turpināt iet? Stāvēt uz vietas un gaidīt, ka kāds viņu atradīs arī bija muļķīgi, jo neviens viņu nemeklēs, šoreiz nē. Arī puiša ausis uztvēra savādas putnu dziesmas, kādas viņš ne reizi nebija dzirdējis un kuras uzdzina aukstus šermuļus, liekot vēlēties tikt tālāk no tām. Turpinot ceļu, karte izkrita vēl pāris reizes un bija skaidrs, ka šobrīd tā pilnīgi neko nedot, bet kaut kas lika to paturēt rokās un nepamest uz zemes. Kartei jau atkal izkrītot un Rino pieliecoties, viņš no tuvākajā krūmāja otras puses sadzirdēja kustību, kas stipri atgādināja soļus.
Karte nesagādāja Lapsai nemazākās grūtības, kaut viņš to nespēja nolasīt, jo debesu atrašanos no šīm bultām viņš nespēja saprasts, tās bija pārlieku pretrunīgas ar iepriekš redzēto šamaņa pergamentos, viņš toties spēja sekot acīmredzamajai ceļa norādei. Ja šis bija rituāls, tad Lapsai tas likās vieglāks par vieglu, liekot pat mirkļiem vēlēties smieties, kad viņš ieskatījās kartē, lai redzētu, vai nav noklīdis no ceļa. Jau esot gandrīz pie galamērķa – romba, kas visticamāk apzīmēja kādu ezeru, laukumu vai tamlīdzīgu vietu, aiz tuvākā krūmāja, kas viņam atradās pa kreisi, Lapsa sadzirdēja kustību. To, ka kaut kas nokrīt un kāds liecas tam pakaļ, bet tad mirkli sastingst.

[Elony]

Narus nejuta nedz pacilātību, nedz lielu prieku, dodoties uz pārbaudījumi. Ne tādēl, ka viņš gribēja, bet tādēļ ka tā vajag. Lai nu kā, par klusēšanu ceļa laikā viņš bija priecīgs. Jo uzzināk ko vairāk par pārbaudījumu tāpat nebija cerību, bet runāt par ko citu nebija jēgas.

Paliekot vienam, Narus sajuta sirdī baiļu un vientulības dzeloni. Kaut arī viņš pats bieži dzīvojās viens pats, tomēr tad tuvumā parasti bija kāds cits. Arī esot tālu no ciema, viņš vienmēr zināja, ka tuvumā ir citi cilts ļaudis. Tas mierināja sirdi.
Bet tagad. Viņš bija viens. Viens. Tikai kaut kāds augu darinājums ar zīmējumu, kas Narum nebija skaidrs.
Cerēdams, ka nekļūdās, viņš devās norādītajā virzienā, sev priekšā izvēloties divis parpendikulārus objektus, pēc kuriem vadīties, citādi agrāk vai vēlāk viņš aizklīstu sānis.
Sveša zeme, sveša vieta, kuru viņš nepazina it nemaz. Dziļākie meži visā zemē.
Kad parādījās laukumus, Narus kļuva priecīgāks, jo likās, ka varbūt nav tik traki. Reizē viņš baidījās parādīties atklātā vidē, tāpēc ilgi pārbaudīja vai tur nedraud briesmas.
Beigās, kad likās, ka viss ir kārtībā viņš devās turp. Gandrīz. Jo viens Narus nebija.
Sataukti, paslējis šķēpu, Narus meklēja to, ks te bija. Bet neredzēja. Tas bija pārāk veikls un parādījās te tur, te tur.
Galu galā Narus jau laukumā kāpās atmuguriski, veroties uz meža pusi, kur tas varēja paslēpties. Šķēps viņam bija droši rokās, ja kāds uzbruks, viņš tam būs gatavs.

[Hworang666]

Rinamalo uz inaugurācijas rituāla vietu nepavadīja viņa aizgādnis, bet gan kāds cits mednieks. Ļoti pieredzējis un prasmīgs, bet pavadīšanai uz rituāla vietu pilnībā nederīgs, jo visi ciema bērni zināja, ka viņš milzīgo rētu pāri visai sejai ieguvis tieši tājā rituālā, uz kādu devās pats Rinamalo. Puisis ejot uz mērķi izjuta tik dziļu mieru, kā nekad. Klusums turpināja padarīt visu apkārtni mierīgu. Vismaz līdz mirklim, kad bija jāšķirās. Tāpat, kā iepriekš Nomegans neteica ne vārda, vien uzsita Rinamalo pa plecu un iedrošinoši pasmaidīja. Rinamalo izveidoja mazliet pašķību smaidu, kas it kā vēstīja: "ar mani viss būs labi, dodies vien ātrāk projām", bet, uzreiz kā mednieks pagrieza muguru, smaids no puiša sejas izdzisa. Sirdī un prātā iezagās šaubas un nedaudz arī aukstās un saltās bailes. Nomegans pazuda tik ātri, ka, pat ja Rino būtu pārdomājis, būtu bijis par vēlu, lai sauktu viņu atpakaļ. Klusītēm nopūties, puisis pagriezās ceļa virzienā un lēnām, klusītēm devās uz priekšu. Neskatoties uz to, ka viņš tik pat kā pārvietojās bez skaņas, reizi pa reizei gadījās ar kāju aizķerties aiz kādas nodevīgas saknes un, lai neierastos uz pārbaudījumu viss vienās asinīs no tā, ka pats bijis pārāk liels muļļa, puisis atlaida karti, lai varētu izmantot abas rokas veiksmīgai krišanai. Pēc pāri tāda veida negadījumiem, puisis pats saprata, ka jau bija apmaldījies. Karte rokās bija vien nekam nederīgs papīra gabaliņš, jo, pat tai sekojot viņš nevarētu atrast galamērķi. Pēkšņi ieskanējās arī putnu dziesmas. Daudzas no tām bija nedzirdētas un jaunas, tikai pāris dzirdētas. Bailes izraisīja kāda ruoja un paskaļa putna dziesma. Tik skanīgi dziedāt un tā, ka to varēja sadzirdēt pat tik tālu... Tātad, putnam ir lielas plaušas, turklāt, tas nozīmē arī to, ka pats putns nav nekāds mazais... Pēkšņi Rino atkal izmeta karti. Domās pie sevis lādējoties, viņš noliecās, lai paceltu karti un sastinga. Aiz krūmiem kāds bija. Tas bija skaidrāks par skaidru. Soļi atbalsojās viņa galvā. Rinamalo lēnām un klusām sāka elpot caur degunu, censdamies nomierināt satraukto sirdsritmu, lai arī šī skaņa viņu nenodotu.

[Roviela]

Luna aiz satraukuma par gaidāmo svarīgo notikumu atvadoties no sava pavadoņa tikai samirkšķināja acis ar biezajām un garajām skropstām. Parasti jautrais puisis tieši šobrīd nekādi nespēja savilkt lūpas smaidā.
Palicis viens, viņš iztaisnoja plecus, dziļi ieelpoja un spēra pirmo soli dīvainās kartes norādītajā virzienā. Un tu brīnums! pēc pirmā soļa Luna juta, ka ir pilnībā nomierinājies, ka viss vecais ir palicis aiz muguras un tagad būs kaut kas pilnīgi cits un jauns, un ka šo jauno, lai kas tas būs, viņš gaida ar prieku. Mežs ir mežs, šeit mazliet citāds, kā tuvāk ciemam, bet joprojām tāds pats, kā pierasts. Neko draudīgu nemanīja, un puisis metās pusteciņus skriet. Kā viņš zināja, kurp, to Luna pateikt nevarētu, pietika ar to, ka viņš zināja, ka skrien pareizi.
Kad pēc viņa domām galamērķis jau bija tuvu, koku zaros atskanēja čaboņa. Luna pussolī apstājās un sāka vērot lapotni. Ja tur būtu kāds dzīvnieks, mednieka vērīgās acis to būtu pamanījušas, bet tur nebija nekā. Puisis gandrīz jau atsāka iet, kad čaboņa atskanēja atkal. Šoreiz izdevās pamanīt kaut ko melnu.
Kas tas būtu par radījumu? Luna prātoja. Mežā daudziem zvēriem ir melns kažoks, bet šis neatgādināja nevienu no tiem.
Ticis tieši zem tās vietas, viņš paskatījās augšup vēlreiz. Varbūt izdodas saskatīt?
Bet nē, viņš nav medībās, viņa mērķis ir iezīmēts kartē, un turp viņš arī ies. Luna atsāka ceļu uz galamērķi.

[Īvs]

Lapsa, iedrošināts ar kaislīgu matu bužināšanu, ceļā bija devies mērķtiecīgi. Uz spēles bija likts viņa gods un stāvoklis citu prasmīgu vīru acīs. Medniekam atstājot to vienu starp kokiem, brikšņiem un citiem šķēršļiem, kas, cituprāt, varētu tam sagādāt grūtības, Lapsa uzsāka ceļu drošā solī.

Karte noderēja par teicamu palīglīdzekli ceļa mērošanai pareizā virzienā, jo tieši tam tā bija domāta. Kopš tā tika ielikta rokās, Lapsam vairākkārt nācās apspiest vēlmi pārsteigti iesmieties. Visādi bija gadījies, bet uz šo viņš nekādā ziņā cerības nelika — līkne, pārvilkta pāri lapai, skaidri iezīmēja ceļu, kas jāmēro, bet tās galā esošais rimbulis norādīja galveno ceļamērķi. Debesu puses gan bija visos virzienos, tālab tās orientēties nepalīdzēja. Lapsa izdvesa vēl pēdējo smieklu, kas izskanēja, veltot pēdējo skatienu kartei.

Ceļš pēc kartes bija galvā iekalts. Prasme orientēties un bijība pret kokiem tāpat. Viss gāja kā pa diedziņu, līdz Lapsa sadzirdēja aizdomīgu čaboņu aiz krūmāja. Noskaitījis lūgsnu blakus esošam kokam, Lapsa pašķīra krūmāja zarus. Jo zinātkāre nebija valdāma.

[Pūķēns Sāra]

Narus:
Kokos, kas atradās laukuma otrā pusē un pret kuriem ar seju šobrīd stāvēja puisis, atkal pazibēja, kas balts. Likās, ka pār laukumu pārskrien auksta vēja brāzma, kas par spīti siltajam laikam lika nodrebināties, kad vēja vietā parādījās savāda skaņa, skaņa, kas lika nodrebināties vēlreiz. Nekad iepriekš Narus šādu skaņu nebija dzirdējis, kaut gan tā attāli atgādināja metāla skaņu, kad vienu gar otru vilkta dzelzs nažus, bet šī skaņa ilga daudz garāka, liekot saprast, ka ja tie bija naži, tad ļoti gari, kā arī pati skaņa bija daudz smalkāka un ļaunu vēstošāka, nekā, kad bērni spēlējās ciema laukumā, nočiepošu tēviem nažus un tagad tos cenšoties uzacināt vai velkot vienu gar otru. Ar vēl vienu aukstu brāsmu, Narus sajuta ko aukstu pie kakla, vai pareizāk gar abiem kakla sāniem, kamēr pašsaglabāšanās instinkts teica, lai viņš nekustās un pagaidām nemaz necenšas noskaidrot kas ir tas, kas atrodas pie kakla un kas to tur.
-Vai esi atnācis meklēt savu nāvi?- no mugurpuses atskanēja auksta balss.


Luna:
-Tev nevajag mazliet palīdzības?- no mugurpuses, vietas, kur iepriekš čabēja lapas, atskanēja jautājums, kad puisim apgriežoties, viņš ieraudzīja vīrieti, kurš sēdēja kā varde kājām gaisā pie vidēja lieluma zara, -Skatoties pēc tā, ka no ceļa esi novirzījies pa... teiksim samērīgi - desmit cintiem, tad nedodu ne mazākās cerības, ka atradīsi satikšanās vietu,- vīrietis noteica, kad jau turējās pie zara tikai ar rokām, bet tad jau atradās ar abām kājām pie zemes. Vīrieša galvu sedza zila, Lunam nezināma materiāla audums, veidojot kapuci, tieši šis pats audums sākās virs vīrieša elkoņiem un beidzās pie pirkstu kauliņiem. Pašu ķermeni arī klāja šis zilais audums gandrīz pilnībā un vēl ap kaklu, varētu minēt, ka ap biezākas kapuces malu, kas nebija uzvilkta, atradās spalvaina kažokāda. Pats vīrietis bija spēcīgas miesasbūves un garš, no kapuces apakšas spruka ārā gaiši brūni, gandrīz blondi mati, kuri gandrīz liedza sasaktīt, vīrieša pelēcīgās acis, toties zodu sedza bārda, kas bija savādi nocirpta. -Cik gan karsts! Arliēna jau nevarēja man atgādināt, lai uzvelku ko piemērotāku, ne pa velti...- vīrietis pie sevis nosūkstījās, kad draudzīgi uzsmaidīja smalkā apskata puisēnam sev priekšā, jo kaut pats vīreitis nebija pēc izskata vecāks par 25 gadiem, tomēr kaut kas lika domāt, ka viņš ir daudz vairāk pieredzējis kā nesen rituālu izgājis mednieks, krietni vairāk.
-Vari mani saukt par Misru,- mednieks stādījās priekšā, kad piebilda, -Tev paveicās, ka gadījos paceļam. Mums uz turieni,- viņš norādīja krietnu atstatumu pa labi, no tā virziena, kurā gāja Luna.


Rinamalo, Lapsa:
Lapsai pašķirot krūmāju, viņš sastapās aci pret aci ar dzīvu būtni, precīzāk cilvēku, vēl precīzāk gandrīz viņa vecuma puisi, varbūt mazliet vecāku, teiksim divus vai trīs gadus. Par laimi Lapsai, Rinamalo nebija gatavojies uzbrukt tam, kas atradās krūmu otrā pusē, jo ja Lapsa spēja sadzirdēt Rinamalo, tad Rinamalo noteikti arī sadzirdēja viņu.
Jebkādas sarunas iesākšanos un jautājumus iztraucēja tas, ka tur pat netālu nočabēja koki un šoreiz ne viens, ne otrs puisis nemaldījās, ka lūk šīs čaboņas radītājs nebija nekas cits kā kāds četrākains dzīvnieks ar vēlmi sadabūt svaigu gaļu ar vēl siltām asinīm.

[Roviela]

Luna pārsteigumā atvēra muti, bet tad pasmaidīja.
- Ne saukts, ne gaidīts, esi sveicināts, Misra! Kas Tu esi, kas staigā pa kokiem? - mednieks gribēja zināt.
Bija dīvaini, ka pirmīt Luna nebija pamanījis tik lielu cilvēku kokā, bet savām acīm viņš bija pieradis uzticēties.
Puisis pievēra acis un ieklausījās sevī. Nē, viņam šķita, ka virziens nav sajaukts, un ne tikai acīm, bet sev arī viņš bija pieradis uzticēties.
Turklāt... vai tad jel kaut viens pieaugušais jel kad būtu runājis par šo rituālu? Vai palīdzējis? Tā nebija pieņemts.

Luna, joprojām laipni smaidot noliedzoši papurināja galvu.
- Es neesmu nomaldījies. Tu par to esi pārliecināts, es vispirms pārliecināšos pats. Darīsim tā - ejam, kur es gāju. Nebūs pareizi, iešu, kur rādi. Nav vairs tālu, nebūs ilgi.

[Hworang666]

Atvieglojums bija vārdos neizsakāms, kad otrpus krūmiem parādījās cilvēks. Īsts, dzīvs cilvēks, nevis četrkājains, pēc viņa gaļas izsalcis radījums. Puisis pasmaidīja un pamāja otram pusim ar roku. Rinamalo ātri pamanīja, ka puiša rokās ir tāda pati orientēšanās karte kā viņam, tātad, viņi abi šeit ieradušies ar vienu mērķi... Sevi pierādīt... Paspēris soli tuvāk un jau ievilcis elpu, lai ko pajautātu, Rino ausis uztvēra vēl vienu čaboņu. Tikai šī neizklausījās pēc cilvēka radītas čaboņas. Drīzāk gan pēc pārdesmit mārciņu smaga nezvēra, kurš var aprīt cilvēku vienā rāvienā, kura nagi var izjaukt trauslās mālu sienas un žokļi ir tik spēcīgi, ka pat šķēps starp tiem salūzt nekavējoties. Vai arī, tas varēja būt kāds milzīgs, resns, lempīgs pārēdies putns, kurš meklē vieglu nāvi. Dažādu drošības apstākļu dēļ, puisis tomēr izvilka šķēpu.

[Elony]

Vai tas viss ir daļa no pārbaudījuma? Vai kas ļaunāks?
Narus to nezināja. Viņš zināja tikai to, ka viņam ir bail.
Bailes sagrāba viņu. Tās bija viņa ceļos, elkoņos, krūtīs, plaušās iekšā un mugurkaulā. Bet viņš zināja, ka nav jābaidās no pašām bailēm. Nav jākaunās no tām. Tikai nedrīkst tām padoties.
Baidīties var tikai no kauna ja padodies bailēm.
Narus nekustējās. Viņš vēl bija dzīvs. Un varbūt tāds paliks.
Pirmkārt, tā nebija tumsas radība, jo bija diena.
Otrkārt, ar viņu runāja, saruna var nozīmēt, ka varbūt izdosies palikt dzīvam.
Treškārt. Par spīti bailēm, jābūt drosmīgam.
"Nē, es šeit esmu lai kļūtu par vīru." Narus, ievilcis elpu, samērā līdzsvaroti teica. Viņa balss nedrebēja, tomēr nevar teikt, ka tajā strāvotu pašpārliecinātība.

[Īvs]

Lapsa, ieraudzījis cilvēku, atviegloti spēra soli tā virzienā, lai uzsāktu runas par to, kāpēc viņš ir šeit. Lapsa gan to atskārta jau krietni agrāk, kad puiša rokās tika ieraudzīta tā pati karte, kas viņējās bija guvusi milzu vērtību. Jautājums jau spērās laukā no mutes, kad koki pavēstīja par nevēlamas viešņas klātbūtni. Lapsa steigšus nonāca otrpus krūma, tai pusē, kur stāvēja Rinamalo. Piezagās krūmam cieši klāt, izvilka loku ar bultām, līdzīgi kā otrs jauneklis, un vēroja.
Augs mūs slēps, viņš sacīja Rinamalo, aicinādams to lejā, pie sevis.

[Pūķēns Sāra]

Narus:
Mirkli šķita, ka aukstais metāls viņam laupīs dzīvību, -Tad tu esi atnācis uz nepareizo vietu,- ar šiem vēsajiem vārdiem arī tika noņemts savādais metāls pie Narusa kakla un būtne, kas atradās tam aiz muguras atkāpās. Pagriežoties viņa acis uzlūkoja sievieti, kura bija tērpusies visa baltā, bet ne jau tas varēja pārsteigt Narusu, kas iespējams arī pārsteidza, bet fakts, ka balta bija viņas āda, it kā sievietes āda nebūtu redzējusi sauli, bet pat nelienot tiešos saules staros, tomēr koki nespēja no tās pasargāt cilvēkus un to āda vismaz bija gaiši brūna, kā pašam puisim. Sievietei sānos, pie gurniem bija neliela josta, pie kuras bija piestiprinātas divas garas no gludas āda veidotas makstis, no kurām šobrīd ārā rēgojās rokturi.


Luna:
Vīrietis iesmējās, viņa smiekli bija silti un pat ļoti uzjautrināti, -Bet ja tu esi apmaldījies, tad, ejot līdzi, es arī varu apmaldīties, un tad mēs būsim divi apmaldījušies,- viņš konstatēja faktu, kad kļuva kaut pa drusku nopietnāks, bet tomēr lūpas rotāja smaids. -Es zinu ciemu, no kura nāc, tas ir... tas ir...- Misra zināja, zināja ciema nosaukumu, bet nekādi nespēja atcerēties, beigu beigās viņš vienkārši nomurmināja pie sevis - vecums, kad pievērsās atkal Lunai, -Jau stādījos priekšā, esmu Misra no Saiēmas, pirmā ciema, kurš tika izveidots šajā teritorija un kura dibinātāja bija daiļā Saiēma, mūsu mātes māte, bet tagad rādi ceļu nezināmais bērns, lai varam rast mūs kopējo galamērķi. Pamest tevi tagad vienu, nebūtu mans gods.-


Lapsa, Rinamalo:
Likās, ka radība tur otrpus, tomēr ir viņus saošņājusi vai sadzirdējusi. Varēja jau likties, ka abi puiši saredz lielu ķetnu ar gariem nagiem kā īleniem, tieši tādiem pašiem īleniem, kuri to ciemam bija laupījuši lielo medību laikā pāris labu mednieku dzīvības, bet te viņi bija tikai divi... kad kaut kur citā pusē, atpakaļ pa to ceļu, pa kuru bija gājis Lapsa, atskanēja cita čaboņa. Abi puiši gara acīm spēja saredzēt un paši savām ausīm sadzirdēt smagu ķernu dipoņu uz to vietu, kur tikko čabēja lapas. Tā bija viņu iespēja, nebija zināms, cik daudz laika būs vajadzīgs, lai šāda tipa plēsējs nomedītu un apēstu savu medījumu, jo kurš lai zina, varbūt šis radījums mīleja kolekcionēt medījumus un tad mieloties ar tiem visiem reizē.

[Roviela]

Luna atsmaidīja. Tajā brīdī viņam uz pleca uzleca Ažu, kurš visu ceļu bija draiskojies, skrienot pa kokiem, ar pāris augļiem ķepās, kurus mērkaķītis ardeva saimniekam.
Puisis pabužināja pērtiķīti, kurš iečivinājās, un atkal uzlēkāja augšā kokos.
- Paldies!
Tad pievērsās sastaptajam pieredzējušajam medniekam, sniegdams tam vienu no augļiem.
- Mani dēvē par Lunu, mēnesim par godu. Nē, kāds ir apmaldījies vienīgi tad, kad pats tā sāk domat.
Viņš parādīja ar roku.
- Mana sajūta saka, ka tur! Tagad tu zini, kur, un nebūsim apmaldījušies, un zināsim atnākt atpakaļ uz šo vietu.
Luna atsāka soļot nodomātajā virzienā.

[Elony]

Narus bija priecīgs, ka asmens pazuda. Viņš pagriezās un pakāpās soli atpakaļ.
Sievietes izskats, protams, pārsteidza. Kā gan viņa spēja saglabāt baltu ādu? Un kā spēja pārvietoties pa mežu šādā tērpā? Tas bija ļoti dīvaini. Šķēpu viņš joprojām turēja rokās, lai gan ne pret sievieti. Likās, ka tam būtu maz jēgas.
"Šī ir vieta, ko man norādīja. Es šeit esmu lai veiktu pilngadības rituālu. Un ja man šeti norādīja būt, tad es šeit palikšu." Narus cieti paziņoja.
"Vai tev ir kāds sakars ar pārbaudījumu? Es esmu Narus no Lielās paēnas cilts. Saki, sieviete, kas tu esi?"

[Hworang666]

Rinamalo ar galvu viegli paklanījās un pieliecās, lai augs tik tiešām viņus abus noslēptu. Viņš nejuta nāves bailes... Viņš bija mācīts censties izturēt pieaugošu spriedzi, lai viņa sirds nesāktu pukstēt daudz ātrāk. Viņa ciemā ticēja, ka spēcīgēkie zvēri dzird nobijušos cilvēku sirdspuktus pat tad, ja tie slēpjas. Tādēļ Rino centās pievērst sev cik vien maz uzmanības iespējams. Kad nezvērs šķita esam gabaliņu tālāk, viņš paņēma no zemes kādu zariņu un klusītēm sāka uz zemes vilkt pāris rakstu zīmes. Jo mazāk jo labāk. Skrienam? Nogaidam? Viņš palūkojās uz Lapsu.

[Īvs]

Lapsa snaikstījās virs krūma, ziņkārīgi meklēdams plēsoņas pēdas un sekodams tā radītajai čaboņai ar savu trenēti teicamo dzirdi. Šķiet, dzīvnieks bija attālinājies, nesaožot viņu asinis un neieraugot tos. Briesmas pagaidām nedraudēja, tas bija svarīgākais. Tomēr tās var uzglūnēt no biezokņa, jebkur, bija jābūt gataviem.
Kad uz zemes tika vilkts ''Nogaidam'', Lapsa īsi pamāja un turpināja vērot, tikpat īsu mirkli uzmetot skatienu savam līdzesošajam biedram un nu jau atbalstam.
Prātā iešāvās doma, ka mērķis viņiem abiem ir viens - savā ziņā viņi kļūs par konkurentiem. Bet, ja vajadzēs, dzīvība nešaubīgi tiks glābta, un arī citas briesmu nesošas padarīšanas. Kamēr viņi vien būs kopā.

[Pūķēns Sāra]

Narus:
- Daudz gribi, maz dabūsi – sieviete atbildēja tik pat cieti kā viņu uzrunāja puisis, kad jau mierīgāk noteica, - Es zinu no kāda ciemata nāc un kā sauc tevi, nav vajadzības tēlot to, kas neesi, jo tu jau parādīji savu būtību, - sieviete pameta nevērīgu skatu uz Narusa pusi, kad to atkal pievērsa koku vērošanai, kur tas atradās visu laiku, bet tajā acumirklī, kad viņas tumšās acis sastapās ar Narusa gaišajām, puisis spēja saskatīt pieredzējuša un gudra mednieka skatienu, kurš mēdza piemist tikai vecajiem, bet tai pašā laika skatienā arī parādījās vecajo žēlīgums pret sava ciema drošākajiem puikām, kas vēl neizkāpuši no autiņiem, cenšas ķerties pie lokiem un šķēpiem.


Luna:
Misra aizdomīgi nopētīja mērkaķīti, kad ar vieglu smaidu pieņēma augli, tajā iekožoties.
-Es tev nemācīšu un neko nemēģināšu iestāstīt, ja vēlies, ejam, bet es tev teikšu vienu...- vīrietis palūkojās uz vietu, kur bija nozudis mērkaķis, -Neļauj tam lopiņam tā skraidīt apkārt, ja vēlies to vēl kādreiz redzēt. Tu nāc no vietas, kur plēsēji parādās tikai tad, kad jums vajag ēst, bet šeit tie parādīsies, jo tiem vajag ēst. Šī ir pavisam cita vieta, nekā tā, pie kuras esi pieradis,- viņš nopietni noteica, kad atkal iekodās auglī, jau uzjautrināti smaidot, -Bet ja spēsi aizmirst visu veco, tad par briesmām nesatraucies.- Vīrietis turpināja soļot blakus puisim, mierīgi tiesājot augli.


Rinamalo, Lapsa:
Abi puiši spēja sadzirdēt mēmu klusumu, pēdu dipoņa bija apklususi, kad kaut kur uz atpakaļ, uz kurieni aizsteidzās plēsējs, atskanēja zaru krakšķēšana, spalga putnu iespiegšanās un tad klusums, kuru tikai pārtrauca savāda skaņa, kura reizumsi atlidoja ar vēju, aizdomīgi atgādinot miesas plosīšanu un knābja ciršanos kopā, un atkal miesas plosīšanu un atkal knābja ciršanos... likās, ka šī skaņa nebeigsies nekad, atkārtojoties atkal un atkal, kad negaidīti tā apklusa. Pār mežu atkal bija nolaidies mēms klusums, kuru neiztraucēja pat mazākā vēja pūsma. Abi puiši vairāk sajuta ar maņām nekā dzirdēja vai redzēja, ka plēsējs kustas, kustas uz viņu pusi, kad tas apstājās vietā, kur atradās iepriekš - koka zari un nelielie krūmāji slēpa tā stāvu, bet viņi zināja, ka tas ir tur, bet jautājums palika joprojām - vai arī tas lops zināja par viņiem? Joprojām valdīja klusums un nebija saprotams vai zvērs nogaida izdevīgāku brīdi viņu nomedīšanai vai viņiem nejūtot ir devies prom.

[Elony]

"Tiešām? Tad kāda ir mana būtība, ja to zini?" Narus atteica.
Sievieti bija visādā ziņā dīvaina, pie tam bruņata, kas bija neparasti.
"Tu jo projām nesaki kas esi. Tad saki, ko tu gribi no manis, jo es to nezinu."
Kaut šobrīd tiešus draudus sieviete neradīja, vēl neko zināt nevarēja.

[Roviela]

Luna iečivinājās balsī, kas atgādināja mērkaķīša balsi, un mērkaķītis pēc mirkļa uzleca savam saimniekam un draugam uz pleca.
- Cienījamais Misra, Ažu nav tāds nemācīts muļķītis, kā izskatās. Viņš ir sastapies arī ar plēsējiem, un līdz šim ir bijis vērīgs un uzmanīgs, un brīdinājis arī mani. Bet, ja sakāt, ka viņam labāk būt te, lejā pie manis, lai notiek. Es nevēlos pazaudēt savu draudziņu.

No ārienes to nevarēja manīt, bet pēc pieminētām briesmām Luna "saspicēja" ausis mazliet vairāk, kā būtu to darījis citkārt.

[Hworang666]

Rinamalo viegli, tikko manāmi ar lūpu kaktiņiem pasmaidīja kad jauniegūtais cīņu piedrs pamāja. Vismaz apķērīgs viņš bija bez šaubām. Vienīgais, kurš patreiz šeit ne pārāk labi iederējās bija plēsoņa, kas vēl arvien atradās tuvumā. Dzirde nešaubīgi norādīja, ka tika atrasts upuris. Putns, spriežot pēc pirmsnāves gārdzieniem. Tas pats ar lielo kunģi, spriežot ar loģiku. Klaboņa turpinājās neilgu laiku. Drīz jau nabaga lidonis bija beigts un bija dzirdama vien skaņa kas raksturīga plosīšanai. Rino aši pameta skatu sev zem kājām. Skriet uz priekšu bija pārāk riskanti, tur bija daudz daudz nelielu zariņu, kas viegli, viegli brakšķētu zem skrējēja kājām, tādējādi to nododot. Viņš palika tikpat nekustīgs kā iepriekš.

[Īvs]

Veltīgi būtu skriet pa galvu un kaklu, lai izkļūtu no šī, iespējams, astoņacainā briesmoņa redzesloka.
Lapsu nepameta sajūta, ka kāds viņu vēro. Viņi slapstījās un plēsoņa slapstījās. Iznāca vien tādas paslēpes, gandrīz tādas pašas kādas mazotnē tika spēlētas ar ciema vienaudžiem.
Tikai atšķirība bija daudz lielāka. Viņš bija nācis kļūt par vīru, tā nebija mazu un nepieredzējušu bērnu spēle.
Bet, ja aiz čaboņas un aizdomīgajiem trokšņiem, kas liecināja par lidojoša upura notiesāšanu, slēpjas viņiem nekaitīgs un ne pēc viņiem izbadējies zvērs? Varbūt tā barības vadā nonāk tikai nelieli, spalvaini un čiepstoši radījumi. Lapsa bija liels visādā ziņā, spalvu tam nebija, paldies Igdrasilam, un čiepstētu viņš vienīgi gadījumos, kad to uzdurtu uz iesma.
Uzskatot to par pagaidām lielisku sazināšanās veidu, arī Lapsa ar zaru uz cietās zemes uzvilka burtus. Glītrakstīšana gan nebija viņa stiprākā puse, bet, pavirši uz to skatoties, uz zemes rotājās viņa vārds.
Uzmanību nedrīkstēja dalīt, tāpēc Lapsa aši jau atkal pabāza galvu (vai acis) virs krūma. Ilgi taču te tā nevar sēdēt!