Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Hworang666]

Valters neiecietīgi nopurināja kaut ko nesaprotamu, kad atkal pazuda elektrība. Viņu kaitināja jau tas fakts vien, ka viņš nevarēja pienācīgi izbaudīt krīza dotās iespējas pēc pilnas programmas, jo, uzreiz kā viņš devās uz kādu interesantu izklaides vietu, pazuda elektrība un viņš bija spiests atmest ar roku šai nodarbei. Bet, mirklī, kad pie viņa pienāca abi puiši, Valters nopriecājās, jo šķita, ka vismaz beidzot varētu būt kas interesantāks. Ieinteresēts viņš ļāvās mirkļa aicinājumam un ierunājās viegli skanīgā balsi: tātad, puiši, kur ir jūsu draugs?

[Malduguns]

Leanna bija iegrimusi kinožurnālā. Pareizāk sakot, ar to viņa centās nomaskēt savu milzīgo vēlmi pagulēt. Straujā augstuma maiņa bija likusi viņai justies miegainākai nekā pirms tam un Leanna nepārtraukti žāvājās, jo ausis krita ciet. Šķita, ka ausīm šī ciet krišana lidojumu laikos ir kā burvīga izklaide, kura Leai krita uz nerviem. Tomēr viņa to pacieta. Lidojums likās nejēdzīgi ilgs, turklāt Lorija īdēšana bija vēl jo kaitinošāka.
-Tas, ka tu esi mana idiotiskā sirdsapziņa nenozīmē, ka tu te vari kaut ko pieprasīt,-Leanna uzšņāca īdētājam.
Meitene sāka lūkoties kur ir kāda stjuarte. Apaļīgā skraidelētāja viņu apkalpot nevarēs, tas bija fakts, tādēļ Lea lūkoja pēc kādas citas.
No iepriekšējiem riekstiņiem bija palikušas nodevīgas pēdas uz meitenes zaļās kreklublūzes un melnajām biksēm, viņa notrauca šīs drupačas un īgni uzlūkoja Loriju.
Tad atkal paraudzīja, kur varētu būt kāda stjuarte.

[Aiva]

Nabaga Kolibrijs, Volfs nodomāja, skatoties uz lidaparāta atliekām. Tomēr viņš bija šeit, un zem kājām, kaut neviesmīlīga, bija zeme. Visticamāk ka Bermudas. Brīdī, kad Volfs bija pacēlies patruļlidojumā, viņi bija atradušies aptuveni 100 jūdzes no Bermudām, un tieši tobrīd nez no kurienes bija iznirusi tā jeņķu lidmašīna. Divas bumbas, un Volfam vairs nebija kur nolaisties. Lidmašīna bija mēģinājusi notriekt arī Volfu, taču helikopters izrādījās pietiekami veikls, un pēc vairākiem veltiem mēģinājumiem amerikāņu pilots pagriezās uz ziemeļiem, visticamāk uz bāzes pusi. Volfam neatlika nekas cits kā sekot viņam - Bermudas bija tuvākā cietzeme, ja neskaita Ameriku kaut kur tur tālu uz rietumiem...

Zābakiem žļurkstot, Volfs sāka brist uz atlūzu pusi, taču jau pirmais skatiens liecināja, ka te nekas vairs nekad nepacelsies gaisā. Tas mierināja. Galu galā, priekšniecība bija pavēlējusi nekādā gadījumā nepieļaut, ka sabiedrotie iegūst savā rīcībā neskartu aparātu.

Pārliecinājies, ka ar lidmašīnu viss ir cauri, Volfs pagriezās uz klints pusi, novērtējot, kurp doties tālāk no liedaga. Kaut kur augšā vajadzēja būt Bermudu salu radiotorņiem, un ja ne uz šīs, tad uz kādas citas no salām amerikāņu bāzei.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 02.04.2008 18:19

[Lianjuks]

Hworang666

Abi saskatījās.
- Pārkritis pār bortu. Sekojiet. - tad abi puiši apcirtās un metā uz kuģa pakaļgalu.
Nonākuši aizmugurē abi apstājās, un garākais ar pirkstu norādija ūdenī.
- Te! - vietā uz kuru norādija jaunieši, bija pilnīgi rāms ūdens. Augumā mazākais no jauniešiem balsij drebot ierunājās.
- Varbūt noslīka. - bet tad viņa biedrs iesaucās - Paskaties! - aiz kuģa vienā vietā ūdens sāka burbuļot, kā verdošs ūdens katlā. Burbuļojošais ūdens laukums strauji izpletās. - Kas tas? - tad kuģis smagi sašūpojās. Abi jaunieši pieķērās margām, lai nepārveltos pāri bortam. - Un, kas bija tas?


Storyteller

Lorijs skaļi iekliedzās.
- Es gribu riekstiņus! - vairākas samocītas sejas atskatījās. Kaut kur atskanēja nikns sauciens.
- Savaldiet to puiku! - pēkšņi izdzisa elektrība un lidmašīnā iestājās klusums un tumsa, klusums ilga pāris sekundes simtdaļas. Tad lidmašīna strauji sasvērās, atskanēja kliedzieni. Lidmašīna gāzās. No krēsla izslidējis Lorijs iesaucās.
- Tas nebiju es! - un panikas pārņemtie cilvēki, kam pamats bija zudis zem sēžamvietas sabira sirdsapziņai virsū. Iestājās tāds, kā bezsvara stāvoklis. Lidmašīna krita un visi, kas nebija piesprādzējušies lidoja pa lidmašīnu, kā pieneņu pūkas. Tikai kliedzošas, smagas. Leannas gredzens nokaita, kā balta dzelzs, tā nebija gadījies, kopš nometnes laikiem.

Aiva

Pār Volfa muguru noslīdēja kāda ledaina roka, pat caur drēbēm, to varēja sajust.
Aiz muguras viņam stāvēja sieviete, viņai varēja būt gadi - divdesmit. Svešiniecei bija gari, balti mati, kas ieskāva viņas nopietno un tomēr bērnišķīgo seju. Sieviete mēmi nokustināja lūpas un ar savu zaļo acu skatienu nopētija Volfu.
- Mani sauc Erisa. Vai esi apmaldījies? - sievieti darīja neparastu fakts, ka viņa bija ģērbusies vienā skopā, baltā kleitiņā, un viņa sev šai drūmajā nostūrī nebija pat kurpes uzvilkusi. Baskājainā būtne gaidīja atbildi.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 19:05

[Malduguns]

Leanna kārtējo reizi nobolīja acis par Lorija gražīgumu. Meitene uzskatīja, ka viņš ir pietiekoši pieaudzis un tikai izmanto savu sīkaļas stāvokli.
Tomēr tad lidmašīna sasvērās un Leanna cieši iekrampējās priekšējā krēslā. Viņa bija piesprādzējusies, tomēr kratīšanās un cilvēku virpuļošana pa lidmašīnu nebija no tām patīkamākajām lietām. Leanna aizvēra acis. Meitene nejuta bailes, vien vieglu uztraukumu. Viņa juta to, ka drenalīna līmenis ceļas, tomēr necentās sevi nomierināt. Miers jau tāpat ieplūda viņas apziņā.
Vienīgais, kas lika Leai atgriezties šajā pasaulē bija dedzinošas sāpes gredzenā, kurš nekad nenāca nost no viņas pirksta. Gredzenā, kurš viņai bija kopš tās dienas, kad viņa bija nokļuvusi tajā šizofrēniskajā nometnē. Viņa rakstīja scenāriju stāstam ar līdzīgiem notikumiem un pagaidām meitenei veicās ļoti labi. Daži tēli, piemēram, panks, no turienes bija izgriezti, bet visā visumā stāsts palika tāds pats. Tikai bez muļķīgas romantikas, kura domāta vienīgi pusaudžiem.
Leanna pavērās uz gredzenu, kurš bija ieguvis sudrabainu nokrāsu.
-Kas, pie velna,-meitene nomurmināja.
Tas, ka Lorijs bija kaut kur zem cilvēku masas, viņu neuztrauca. Bija bijis arī sliktāk. Un sirdsapziņu nogalināt, šķiet, nebija iespējams. Dažbrīd Lea būtu atvieglota, ja viņai tādas nebūtu. Vismaz ne tādas kā Lorijs.

[Elony]

(OCC: nu par kļūdām... tas ir burinieks pēc eiropiešu parauga. Japāņu tradicionālie kuģi līdz Atlantījas okeānam netiktu.)

Ja būtu laiks, tad Rijoku meklētu iespēju palīdzēt ģimenei. Bet tāda nebija. Jūra bija ļauna. Pareizāk okeāns, kas ir vēl sliktāk.
Dēļi, koka dēļi no kuģa. Rijoku pamanīja tos un metās ūdenī un pieķārās dēļiem.
Tikai nenogrimt ar visu kuģi...
Viņa neko neredzēja un nesaprata. Baidijās, ka panikā ķersies klāt citi...
Bet Rijoku kaut kādēļ negribēja mirt.
Bet kā lai izdzīvo, ja esi okeāna vidū? Kā?

[Džezā tikai Meit...]

Melānijai bija pavisam draņķīgs garstāvoklis. Jau no paša rīta viņai gadījās visādas nelaimes ieskaitot to, ka tika iebāzta lidmašīnā starp diviem neiedomājami milzīgiem vīriešiem. Viņa īdzīgi sēdēja pusi lidojuma rokas salikusi klēpī un klausījās pleijerīti, cenšoties ignorēt blakussēdošā mēģinājumus piesaistīt viņas uzmanību, lai uzsāktu sarunu. Viņa izņēma no rokassomas paciņu pistāciju. Viņa atplēsa to un skaļi nolamājās, kad daļa to aizlidoja uz visām pusēm. Tad viņa mulsi atvainojās pārējiem, kuri uzmeta viņai nedaudz sašutušus un tikpat apmulsušus skatienus. Viņa pavērās uz stjuarti, kura stāvēja prieks''a un kaut ko noteica par lidojuma ievilkšanos. Melānija saniknota atlaidās krēslā un paņēma pāris pistācijas. Pēkšņi viņa sajuta, ka uz viņas pleca uzgulstas kaut kas smags un palūkojās kas tas varētu būt. Pretīgumā saviebusies, meitene pagrūda vīrieša galvu nost un noteica.
- Atvainojiet, cienītais! Turiet galvu pats uz saviem pleciem! -

[Semijs]

Raiens uzšāvās sēdus no savas gultas. Puisis atcerās, ka ar draugiem dzēra, smējās un runāja pa dzīvi līdz visa bilde pazuda.
-Atslābsti Arčij!(Sauksim viņu pa Arčiju ) Ko? Enkurs nav? Wtf? Kādā sakarā? Vienkārši ````... Es to pats gribu redzēt!-
Puisis izlīda laukā no gultas un gāja uz klāja, lai redzētu, kas noticis.

[Hworang666]

Valters pārstiegts iesāka: veči, nezinu kā jums tas izdevās, bet šaubos, vai jūsu draugs ir... Nezinu kas tas bija, bet ceru, ka tas nebija kāds milzīgs astoņkājis - mutants no vakardienas šausmu filmas. Balss tembrs saasinājās, kad viņš strauji pieķērās margām. Kādas idejas? Un kas ir jūsu draugs? Viņš pārjautāja ar acīm meklēdams glābšanas riņķi, to atradis, piesēja to pie virves, virves galu pie margām un gatavojās lekt ūdenī pēc cietušā.

[Īvs]

OOC: Es sapratu, ka no mucas var redzēt ūdeni un ainavu. Tā?

Iedūra. Donhihotam smeldzoši iedūra kaut kur galvas apvidū.
Aghh... Kas še...? Kas par vietu!
Vīrietis ar savu strupo delnu paberzēja pieri un, pavēris muti, neticīgi lūkojās apkārtnē. Pamats zem kājām grīļīgi kustējās un jebkurā brīdī draudēja viņu apgāzt augšpēdus, taču viņš to nenojauta.
Tas takš ir joks. Dievs!
Donkihots kārpījās un locījās, lai no dīvaini kustošā koka pamata tiktu nost, tik tikko apjauzdams, ka atrodas virs ūdens. Virs ūdens. Un tad viņš saprata.
Pirms šeit nokļuvis, bija noticis kas tāds, kas piepieda viņu nonākt mucā. Un airis — kaut kur prātā skaidri pavīdēja airis. Nuja! Donkihots bija atradis kopsaucēju: viņam tika belzts pa galvu ar airi un tad viņš tika iesviests šajos ūdeņos. Viņa pārdomas iztraucēja kāda smalka balss. Vīrietis bija pārāk satraucies, lai domātu par vēl kāda dzīvību, kas, iespējams, arī tikusi iesviesta tepat, kur viņējā.
Un tomēr viņš neskaidri atsaucās: Es esmu še!

[Lianjuks]

Storyteller

Leannai blakus sēdošais japāņu puišelis lēni novilka austiņas. Izstaipījies viņš atvēra acis, un tad skaļi iekliedzies, lai nekur neaizkristu pieķērās pie Leannas. Kliegdams kaut ko nesaprotamu viņš noskatījās, kā pie Leannas otrā sāna pieķras Lorijs. - Būs būkšķis.
Un tad filma pārtrūka, bija tumšs, kaut kur tālumā Leannas pirkstu žņaudza gredzens, bet tas likās tālu, tik tālu, kā nekad.
Lēnām acīs ieplūda gaisma, pieaugusī meitene gulēja līdz degunam visādos zaļojošos brikšņos. Blakus auga dažādi koki, bija sajūta it kā viņa atrastos paša tropu meža vidū. Blakus viņai gulēja japāņu pauišelis ar punu galvā. Viņš bija atslēdzies. Lorijs gan nekur nebija manāms. Cik augstu vien skats sniedzās auga koki, zaļi un tropiski.


Elony (OCC: šo es kaut kad zināju, bet biju aizmirsusi, gandrīz vai no galvas bija izdzēsies. Paldies. )

Skaņas izgaisa tālumā. Tumsa atkāpās. Rijoko bija palikusi viena pati. Kuģis bija nogrimis ātri, tas bija pārlūzis uz pusēm, bet nebija skaidrs, kā. Fakts bija šāds, ka visi pārējie cilvēki, kas atradās uz klāja bija pazuduši, iespējams noslīkuši ar visu kuģi. Debesis bija zilas, bet jūra krāsojās nedaudz sārta. Kaut kur pie horizonta vīdēja salas siluets.

Džezā tikai meitenes

Vīrietis pa miegam izgrūda vāru. - E? - un atkal noslīga uz Melānijas pleca.
Tad atskanēja būkšķis, un lidmašīna noraustījās. No pilota kabīnes noducināja skaļa balss.
- Tu gnomīta.. - sekoja šausmīgas lamas. - Lidmašīnu nevar vadīt viens pilots! - visi pasažierin saskatījās.
Pēkši no kaut kurienes iznira stjuarte - Salija.
- Ēēē.. Viss kārtībā. - un neveikli gāzelēdamās starp solu rindām stjuarte nozuda pilota kabīnē.
Sēdētājos izcēlās murdoņa.

Semijs

Uz klāja valdīja postaža, un jaukā saulīte, kas to apspīdēja, ainavā iederējās ļoti abstrakti.
Klāja dēļi bija izlauzti, kā ar lauzni. Apkārt mētājās jahtas logu stikla lauskas. Jahtas vidū mētājās daļa no tās motora. Pie izejas, lai izkļūtu uz klāja karājās vadi, ko kāds gudrinieks bija sapinis, kā bizītes.
Stūre bija nolauzta un uzkabināta karoga vietā. Pats kuģa karogs bija saplēst un izklāts, kā neliels galdauts uz klāja, ar vārdiem uz tā. - Rīt šeit gulēsiet jūs!
Ārčijs sastostijās, - Tā karoga te iepriekš nebija.
Uz klāja vēl mētājās enkura ķēde bez enkura. Arčijs truli pasmaidīja. - Mums arī nav ēdamā, bet mums vismaz ir alus. - izvilcis no azotes pudeli alus viņš ierāva. - Pārējie vēl guļ.


Hworang666

- Nu viņa laikam patiesībā skaitās vecene. - sastostijās īsākais. Garākais iesita biedram dunku sānos.
- Meitene. Tā ir viņa jaunākā māsa māsa. Sešpadsmitgadīga. Viņš nemāk peldēt, bet es vienkārši nevaru - vienā rāvienā nobēris jauneklis palūkojās pār bortu. Burbuļojošais laukums ūdenī izpletās.


Apaču tuksneša rēgs ( OCC: jā )

Balss iesmējās
- Seko gaismai! Peldi man pakaļ! - kaut kur horizonta pamalā ievizējās zeltaina gaisma, spoža, bet tāda, kas nekoda acīs. - Lien laukā! Seko man! Seko gaismai!


Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 07:45

[Aiva]

Volfa acis mazliet ieplētās. Pirms mirkļa, skatoties apkārt, liedags bija bijis tukšs. Tad no kurienes...

- Donnerwetter... Tā laikam var teikt, lai gan šī te varētu būt Bermuda, - viņš lēni atbildēja, novērtējot svešinieci. Līdz šim zinātais par jeņķiem neliecināja, ka tiem piemistu paradums staigāt apkārt kā no trakonama izsprukušiem. Te Volfs atminējās par manierēm. - Enshuldinge, leitnants Volfs Etels. Vai varat palīdzēt atrast kādu tuvāko apdzīvoto vietu, jaunkundz?

Galu galā, nebija nekādu cerību nokļut atpakaļ reihā pašam saviem spēkiem...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.04.2008 09:16

[Moriartijs]

Džeroms pasmīnēja par kapteiņa iztecieniem, taču pie stūres rata nostājās gan. Laba diena, saule, un pietiekams vējš, lai nebūtu jāstāv.

Kādu brīdi pastāvējis pie stūres viņš secināja, ka ja viņš pagrieztu kuģi pavisam nedaudz, tad saule nespīdētu viņam tieši sejā, bet gan nedaudz ieslīpi. Tādēļ viņš tā arī izdarīja.

Atzīmējis kuģa žurnālā nelielo nobīdi, Džeorms ar kuģi "Savoja" turpināja peldēt Atlantijas okeānā uz rietumiem.

[Lianjuks]

Aiva

- Leider nicht. - paraustījusi plecus atteica sieviete. - Ejam pastaigāties? Nu, teiksim tā.. Bermuda te ir, bet, ne tā ko jūs pazīstat, Volfa kungs. - nedaudz savirpinājusi savas matu šķipsnas Erisa devās dziļāk pludmalē.

Mesmers

Kapteinis atgriezās uz klāja pēc minūtēm - piecpadsmit. Uzmetis aci debesīm vīrs sarauca uzacis.
Laiks bija kļuvis tveicīgs un karsts.
- Man sliktas ziņas, viņi tiešām ir slimi. Gandrīz visi. Kāds kuģis manīts? Man nelāga nojausma, ka būs negaiss. Jāatrod sauszeme. Ar nepilnu komandu mēs netiksim cauri sveikā. Aizdomīgs klusums. Gluži, kā pirms vētras. Izlasījis pēdējo ierakstu kuģa žurnālā kapteinis saīga, bet neko neteicis aizkliboja prom.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 09:26

[Aiva]

- Vispār savulaik es to biju iedomājies notiekam mazliet savādāk, - Volfs pasmīnēja, atceroties, kā bija domājis apceļot pasauli, salasījies grāmatas. Mitrā forma gan mazliet traucēja, tomēr neies jau te rīkot izģērbšanos, turklāt, ja tepat kautkur tuvumā bija kur palikt... Plikām kājām meitēns tālu taču nebūs skrējis... - Jūs dzīvojat tepat netālu, jaunkundz? - vinš pajautāja, sekojot .. Erisai?

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.04.2008 09:36

[Džea]

Gvena klusi sēdēja un raudzjās pa logu.Viņa manija ka daudzi pasažieri priecājās par lidojumu un meitene zināja ka ar viņai vajadzētu sekot parējo piemēram.Taču viņa nespēja, ne jau pēc negadjuma ar Semu.Kopš tās reizes viņa nebija spējusi priecāties.
Kad pienāca djuarte Gvena klusi pateicās un paņēma pāris kapsulas.Īpaši ēst negribējās, tomēr vajadzēja.Norijusi kapsulas un padzērusies viņa nolika glāzi malā un atkal sāka lūkoties pa logu, taisni vai kārojās pec normāla ēdiena nevis sim ķimikālijām
Atvainojiet?Cik ilgi vel jālido?
Viņa jautāja djuartei kura bija turpat blakus

[Moriartijs]

Lieliski, vienkārši lieliski, Džeroms pie sevis nomurmināja, Ar ko ta šie saslimuši? Viņš jautāja kapteinim. Kaut kas nopietns? Džeroms pats negribēja nekādas slimības saķert, tas var slikti beigties.

Saule spīdēja, tveice bija visapkārt, un škita, ka tiešām viss ir pieklusis. Nu, kā kaptein, būs vētra vai nebūs?

[Lianjuks]

Aiva

Erisa sarauca uzacis.
- Tā nevarētu teikt. Es dzīvoju, kur gribu. Šeit esmu tikai darba darīšanās. Kāds bija jūsu ceļojums? - Sāka smidzināt. Sieviete nekur nemēģināja steigties. - Jums nenāktu par skādi sausas drēbes.


Džea

- Desmit minūtes. - atbildēja djuarte, un nicīgi sprauslādama aizgāja. Pēkšņi skaļruņos ieskanējās glāsmaina balss.
- Drošības apsvērumu dēļ, lūdzam jūs nospiest sarkano pogu ar uzrakstu - Z. Pogu jūs atradīsiet zem sava sola, labajā pusē. - balss pazuda. Daudzi cilvēki sāka meklēt zem saviem soliem attiecīgo pogu. Ziņojumu neievērošana būtu rupjšs pārkāpums.

Mesmers

- Nezinu, izskatās draņķīgi. Un nezinu, ko darīt. - murmināja kapteinis, atgriezies no apgaitas. - Viņi laiž pār lūpu, ja tā turpināsies viņi būs jālaiž pār bortu. Lai gan visi tādi saguruši, un vēl, kaut kādi asinsizplūdumi. Neiedziļinamies. Stūrē tik taisni. Te jābūt kādai salai. - pēkšņi debesis apmācās. Kapteinis nosvilpās. - Ta nu gan fiksi. Es ņemu stūri, tu savāc visus veselos, ko var atrast. Mums no šejienes jāpazūd.
- sāka līt.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 09:52

[washulis]

nepieskaries man, netīrā cūka! loranda nedaudz drebelīgā ,bet drošā balsī nobļāvās trakā un netīrā pirāta virzienā. apziņa, ka šiem salašņām viņa patīk labāk, nekā citi, nemaz nelika viņai justies glaimotai. asisnis pamazām saskrēja galvā. un arī kuģa šūpošaās nedarīja visu labāku.

ak, kāpēc...? viņa pie sevis izmisīgi domāja. kāpēc tas notiek ar mani? esmu kaut ko nogrēkojusies? bet iedomājotieš šo teikumu viņa būtu gribējusi sevi iepļāukāt, bet patlaban tas būtu visai sarežģīti. viņa jau sen nebija izjutusi tādu vēlmi, būt atpakaļ mājās - savā dzimtajā mājā pie alpiem, itālijā.