Divas ārkārtīgas nedēļas ar Dī., Pieteikšanās beigusies. Opcijas

[grapefruit]

Sāksim ar postošanas sistēmu:

Tātad, pirms sava posta iesūtīšanas posta augšpusē jānorāda atrašanās vieta (kartē norādītās), tai jābūt iezīmētai attiecīgā krāsā un 6. izmēra burtiem . Karti ievietosim drošikavien rīt, kad tas būs aktuāli (ja neatradīsim skaneri, kaut vai photoshopā uzzīmēsim jaunu).
Pašlaik virs jūsu posta gribu oranžu uzrakstu - autobusā. Tas no tā brīža, kad iekāpsiet autobusā. pirms tam varat man neatzīties, kur esat bijuši.

Lūdzu, ja rakstat OOC, tad tam ir jābūt vai nu pirms, vai pēc posta (ieskaitot atrašanās vietas norādīšanu). Lūdzu OOC tekstu iekrāsot pelēkā krāsā:
Paraugs: OOC: šādi lūdzami.

To, ko jūsu character saka, lūdzam pārnest jaunā rindiņā un lietot bold aka treknrakstu:
Paraugs: -čau, kā iet?!
viņa jautāja

To, ko jūsu tēls domā, lūdzam pārnest jaunā rindiņā un rakstīt slīprakstā aka italic:
Paraugs: -tas nu gan ir viens-
viņa nodomāja

Pūķēns Sāra: piezīme tavam charlistam - tev var būt trīs grāmatas, vari izlemt kādas un to iepostot ATD pavedienā, lūdzu, ne enciklopēdijas.

sirds1: piezīme tavam charlistam - spēja aizdedzināt visu, kas deg. Piemirsu PZ pierakstīt laikam, biju pārāk skumja par tava otra brīnišķīgā chara neiespējamību piedalīties spēlē.

Spēles laikā noskaidrosim, vai ir vai nav nepieciešami opsavilkumi, domāju, ka vietas norādīšanai vajadzētu šādu vajadzību novērst.

Tiem, kas šodien līdz sešiem nebūs online, lūdzu citreiz pabrīdiniet mani, es nezinu, kad jums kas iekrīt, vēl jo vairāk tāpēc, ka tikai no dažiem saņēmu tādu nopietnu spēlēs laiku sarakstu . Sāksim tā, kā es vai Icyrain norādīsim. Var, protams, postot arī bez GM online, bet tad lūdzam pārmērībās neiegrimt, tomēr ir lietas, kuras mums jānoktrolē.
Šoreiz ļauju jums nogādāties nometnē ar vecāku palīdzību pat, ja GM nav online, sagaidīšanai gan būs vajadzīgs kāds GM.

Kad es vai Icyrain spēles tūri beigsim mēs to norādīsim un droši vien pieminēsim arī laiku, kad varētu atkal parādīties online . GM OOC: piezīmes būs 6tajā lielumā, pārējiem lūdzam palielinātos burtus nelietot, lai spēle būtu pārskatāma.

Ja noteikumi neapmierina, lūdzu kontaktēties ar mani. Ja tos neievērosies, hmm, lūdzam ievērot .

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Jūsu vecāki vai nu caur paziņām, vai mags visvarenais vien zina kādā veidā uzzinājuši par vasaras nometni, ko rīko kāda pazīstama un spēcīga burve. Dzirdēts par to ir daudz kas - tajā būs konkursi ar retām maģiskām balvām, nometni apciemos pazīstami burvji/vampīri/vilkači, nometne paredzēta bērnu mācīšanai, ar bērniem nometnē veiks eksperimentus un vēl neskaitāmas baumas, bet pats smieklīgākais ir, ka neviens īsti nezina, kas tad īsti tur notiks.
Lai nu kā, jūs uz to dodaties, jūsu vecāki paspējuši sazināties ar Diānu Sārtcepuri un sarunājuši jums vietiņu nometnē. Pašlaik jūs dodaties uz norunāto tikšanās vietu, kur vajadzētu atrasties kādam satiksmes līdzeklim, kas jūs nogādās nometnē.

Un, jā, tur tas stāv, hmm, laikam... Izskatās pēc veca un pagalam sagrabējuša autobusa, turklāt tam pat isti nav sienu, toties ir divi stāvi. Visu vēl interesantāku padara divs personas, kas acīmredzami strīdās pie autobusa durvīm.
Sieviete acīmredzot ir ļoti satraukta, viņa ar vienu roku pietur savu milzonīgo, sarkano platmali, un vēcinās rokām skaidrojot:
-Es tev saku, viņiem patiks, tu redzēsi! Vai man kādreiz nav bijusi taisnība?
Zēns domīgi lūkojās sievietē, sabāzis rokas kabatās, viņa sejā jautās nedrošiba:
-Nu vispār, jā...
Seviete piecirta smailpapēžu kurpēs tērpto kāju un dusmīgi noskurināja galvu, tas arī bija par iemeslu tam, ka viņas cepura apmeta graciozu kūleni un nolidoja uz asfalta. Zēns pieliecās un to pacēla.
-Es nebūšu vainīgs, ja viņi tur kalnos kādā pagriezienā no šitā izvelsies...
Viņš norādīja uz autobusu un uzmanīgi novietoja milzīgo platmali uz sievietes tumši brūnajiem, nedabiski mirdzošajiem matiem.
-Nu, mēs pateiksim, lai stipri turās... Es vienmēr ar šitādu esmu gribējusi pabraukt!
Zēns nogrozīja galvu un viņa sejā parādījās ieslīps smīns:
-Nu tad ej aizņem augšā pirmo vietu, citādi kāds vēl pasteigsies pirms tevis.
Viņš pasmaidīja un. noskatoties, kā sieviete pazūd autobusā, vēl piebilda:
-un uzmanīgi ar tām kurpēm, pakāpieni ir šauri.
-Auč!
Atskanēja no autobusa.
-Varēji ātrāk pateikt!
Nils tikai nosmējās, bet neko vairs neteica, klausoties, kā sīkie papēdīši klab jau otrajā stāvā. Diāna šodien bija uzvilkusi savu sarkano, īpašo gadījumu kleitu un viņš visu rītu bija izcietis pārmetumus par savām zilajām džinsām un melno t-kreklu, tomēr bija panācis savu un uzvalku nenācās vilkt.

----------------------------------------------------------------------------------------------

Te būs autobusa bilde, gaidu jūsu postus



Varēja jau būt vesels, bet ideju jau sapratīsiet.




Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 17.01.2008 07:09

[Ludiēna]

autobusā- vismaz ceļā uz to

Damjāns centās nerīkot traci ar braukšanu, jo tik un tā mājās bija pamatīgs juceklis. Māte nekādi nevarēja saprast, ka brāļi vairs nav mazi, turklāt Damjāns nebija no tiem, kas būtu sajūsmā par otršķirīgiem trikiem. Diena bija pārlieku karsta, tāpēc puisis novilka kreklu, atklāja savu pievilcīgo augumu un notīksminājās par vēja pūsmu, kas aizskāra viņa ķermeni. Damjāns parasti valkāja džinsu bikses ar zemu vidukli un platu spaiku jostu. Iecienīta bija kovboja cepure. Paskatījies mirkli saulē viņš nopūtās un devās uz norunāto vietu. Dominiks kavējās.
- Varētu pasteigties...-
Damjāns apstājās, noraudzījās pulkstenī un nolēma brāli pagaidīt tepat nevis doties uz priekšu. Kavēdams sev laiku, viņš novilka savas kurpes ar spico purngalu un pats apsēdās uz ietves malas. Tikmēr garām aizšāvās melns fords, skaļi dodams ziņu, ka Damjāns ir traucēklis. Puisis tam nepievērsa īpašu vērību un turpināja lūkoties uz pusi, no kuras bija gaidāms Dominiks.

Šo rakstu rediģēja Ludiēna: 07.01.2008 18:49

[Massacre]

mājas

Mežs, tumsa, kārtīgs izsalkums, bet apziņa, ka vienīgais, kas var apmierināt viņa alkas ir kāds ļoti tuvs un ļoti dārgs cilvēks, smeldz pakrūtē...
Bija tipisks rīts un Roiss kā vienmēr grozījās gulta murgu vadīts. Viņa mamma stavēja pie gultas ar norūpējušos skatienu un dīvainā domām. Viņas dēls aizliedza palīdzēt, lai murgi naktīs pazustu, viņs vienmēr apgalvoja, ka iemācīsies to kontrolēt. Diemžēl pārāk ilgs laiks pagājis, tāpēc kā Maga Visvarenā sūtījums bija nākusi šī diezgan dīvainā nometne. Nopūtusies sieviete atgaiņāja domas, bija laiks modināt savu dēlu, laiks uzlikt maksu.
Meža tumsu pāršalca kaitinoša balss. Mamma. Lai arī kā viņš viņu cienīja, šī sieviete mēdza aizkaitināt, it īpaši viņas balss.
"Ko?"
Roiss norūca paskatījies uz māti, pēc brīža saraucot uzaci. Viņa izskatījās kā savādāk, Roiss nespēja un negribēja sev atzīt, ka lēmumos par vecākiem ir kļūdījies. Pēc brīža cieņu ieviesošā sejas izteiksme mātē pagaisa, it kā būtu atcerējusies, ka šī ir seja, ko rādīt nedrīkst. Bet bija jau par vēlu. Roiss pirmo reizi mūža negribēja pamest mājas.
"Tev jāgatavojas uz nometni." apbrīnojami cik īss mirklis dēlam bija vajadzīgs, lai izmanītu viedokli, bet viņa tomēr turpināja savā čalojošajā, kaitinošajā balsī.
"Es jau esmu gatavs, paldies. Vai tēvs mani aizvedīs līdz tam autobusam?"
"Protams."
Roiss pamāja ar galvu un devās uz dušu, pēc brīža atgriežoties istabā uz gultas stāvēja paplāte ar ēdienu. Pasmaidījis, viņš laimīgi notiesāja savas brokastis un apģērbās uzvelkot parastu baltu T-kreklu un melnas auduma bikses. Viņam piestavēja tik ļoti, ka šis vienkāršais apģērbs pat, varetu teikt, izskatījās elegants. Paņēmis somu, Roiss devās lejā.
Tēvs jau gaidīja lejā un ieraudzījis dēlu, pamāja ar galvu un devās uz mašīnu. Roiss saminstinājās un paskatījās uz māti, kas bija atnākusi viņu apavadīt.
"Izklaidējieties labi." viņš teica ar nelielu smīnu un no mammas tukšās kabatas izvilka zeltītu monētu. Viņs zināja, ka māte to novērtēs un sapratīs, jo Roisam nekad nebija paticis lietas padarīt par naudu.
Arī tēvu viņs pārsteidza, izmaksājot kafiju, kad viņi apstajās benzīntankā, un kopumā viņi šķīrās laimīgi. Tāda saliedētība ilgi nebija valdījusi šajā ģimenē.



autobusā


Roiss no tāluma bija novērojis strīdu, bet nebija dzirdējis ne vārda kaut no malas izskatījās pagalam interesanti un pamazām tuvojās autobusam; tēvs bija viņu izlaidis netālu, jo Roiss vēlējās paiet ar kājām.

"Sveicināti" viņš uzrunāja Nilu un pamatīgi nopētīja autobusu un pajautāja "Vai ar to mūs nogādās galapunktā?"

Šo rakstu rediģēja Massacre: 07.01.2008 19:18

[grapefruit]

Nils uzsmaidīja zēnam un paraustīja plecus:
-Neko nevar skaidri zināt.

-Atliek vienīgi minēt!
No autobusa iekšienes atskanēja dziedoša sievietes balss.

-Cerēt...
Nils piebilda.
-Nu ko, ej aizņem vietu, iesaku savu bagāžu labi cieši ietūcīt zem krēsla un sakopot visus spēkus, ceļojuma kalnainajai daļai.
Viņa acīs iedzirkstīja ķircinoša liesmiņa.
-Ceru, ka tev nav bail no augstuma.

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 07.01.2008 19:22

[Grēkmeistars]

netālu no autobusa

Dominiks klusi gaidīja aiz nezināma nosaukuma vekala stūra un vēroja savu brāli. Viņš saberzēja rokas un diezgan skaļi iesmējās. Viņš vienmēr bija sajūsmā par iespēju strauji parādīties brālim aiz muguras un katru reizi viņš viņaprāt un brāļaprāt dumji ķiķināja pirms baidīšanas procesa. Protams, ģitāras futlāris uz pleciem, nelielā, bet piebāztā soma un smagais apģērbs (šodien viņš bija izvēlējies šauras, melnas ādas bikses, smagus, noplukušus, bet ļoti mīļus šņorzābakus un tumšsarkanu, pieguļošu žaketi ar pašuzšūtām uzšuvēm un neskaitāmus sudraba gredzenus) manāmi apgrūtina teleportēšanās procesu. Sakārtodams savu spīdīgi melno platmali, viņš sasprindzināja ķermeni un prātu uz mazu laukumiņu starp brāli un ietves malu un 'plaukš!' teleportējās tieši aiz muguras Damjānam.
- Esmu šeit!
Viņš skaļi iesaucās, satverdams brāļa plecu un pa jokam izlikdamies, ka taisās iekost brālim kaklā.

Šo rakstu rediģēja Perfumer: 07.01.2008 19:40

[grapefruit]

Nils veltīja pētošu skatienu abiem brāļiem. Un mazliet saviebās, kad Dominiks "koda" savam brālim, visai uzskatāmi atklādams savu identitāti.
-Dominiks un Damjāns, cik noprotu? Varbūt sastādīsiet kompāniju Diānai autobusā?
Viņš mazliet paaugstināja balsi, lai brāļi dzirdētu.
-Man bail viņu atstāt tur vienu pašu.
Viņš mazliet klusāk piebilda.

OOC: Dī un Nils jūsu vārdus zina, galu galā apstiprināja jūsu piedalīšanos nometnē . Jūs zināt, kās ir Dī, ja vecāki jums stāstījuši. Nilu nepazīstat, bet varētu iedomāties, ka tas ir Dī audžudēls, ja esat par Dī dzirdējuši.

[gwinerva]

Pie autobusa



Tehanu piemodināja viņas dīvainais modinatājs, tas bija kas līdzīgs putniņveidīgam radījumam,kam nebija vārds, jo tas nbija tik svarīgs.Laiski izstaipījusies viņa pieslējas gultā sēdus, un aptvēra, kas šodien par dienu - Šodien bija diena, kad viņai bija jābrauc uz nometni...
Viņa žigli aizskreja uz vansistabu, lai nomazgātu seju...
Viņas vecāki atkal bija aizgulējusšies: Kapēc man vienmēr jābūt tai, kas visus modina? Kapēc nevar kādreiz būt savādāk?
Basajām kājām dipot pa dēļu grīdu viņa skrēja lejup modināt vecākus:
-Celieties!Mēs nokavēsim! Celieties augšā!bals bija ļoti enuiazistiska, un likās, ka ar to arī pietiek, jo abi gultā guļošie stāvi zem segas sakustējās un pamazām sāka laiski staipīties...
Kautko pie sevis nomurminājusi, tā, ka tikai viņa varēja dzirdēt, Tehanu skrēja augšā ggērbties.
Lielisi diena par ko tik daudz domāju ir gandrīz izgāzusies! Raujot augšā drēbes, kuras viņa jau bija sagatavojusi viņa apjēdza ka nākses iztikt bez brokastīm.Pašķielējusi uz augļu trauku viņa paķēra kādu sulīga izskata sarkanu ābolu un iemeta somā, kuru bija nodomājusi ņemt līdz.
Ja nav brokastis, tad brokastis pa ceļam...
Nonakusi lejā viņa veltīja īdzīgu skatienu abiem vecākiem, ka jau gatavi smaidot stāvēja pie durvīm.
Kāpēc gan es neesmu tik veca, lai zinātu kādas burvības, kas varētu pataisīt mau dzīvi vieglāku??Kaut vai burvestību, kas mazgā traukus...vai arī burvību, kas palīdz apggērbties, kā mani vecāki? Vai jebko...Neko neteikusi viņa izgaja ārā pa priekšu saviem vecākiem un iesēdāš mašīnā.
Kad viņas vecāki jau bija iekārtojušies savās sēžamvietās pirmais jautājums ko Tehanu uzdeva bija :
-Vai mums tālu jābrauc?
Nepavisam mīļumiņ, atbildeja Tehanu mamma.Tad jau varēšu nosnausties, nodomaja maitene, jo, ja viņas mamma teica, ka nav tālu, tad bija krietns gabls...
Aiz loga skrēja visdažādākās ainas, koki, ezeri, pļavas,mājas, mašīnas....Tas meiteni pamazām iemidzināja.
Viņa pamodās tikai pēc krietna laika, kad izdzirdēja savus vecākus strīdamies par kaut ko.
-Kas tad nu atkal?Nezkapēc meteni vecāki šodien vienkārši tracināja.
Amm, tēvs iesāka, liekas, ka mašīa salūzusi, laikam tev atlikušais sprīdis būs javeic kājām.
Neuztraucies mēs tev visu izskaidrosim, piebilda meitenes māte, un abi vecāki sāka sirsnīgi skaidrot ceļu.
Ar vienu domu prātā viņa devās uz priekšu meklēt autobusu - Nu gan izdevies rīts...
Drīz meitenes garastavoklis uzabojās, jo viņa sāka prātot par to cik jauki būs nometnē...
Gajusi jau kādas 20 minūtes viņa priekšā pamanīja kaut ko līdzīgu autobusam, viņas sejā atplauka plašs smaids.
Pagājusi tuvak viņa secinaja, ka tas viss nebija nekāds parastais autobus.Tas izskatās pat atbaidošs, meitene nodomāja.
Pa gabalu viņa redzéja divas personas srunájamies pie tá, un tad viena pazuda autbusa iek­šienē...
Skaļi nopūtusies viņa devās pie autobusa, lai apskatītu to tuvāk, jo no pirmā uzmetiena likās, ka barikāde vispār nevar izkustēties no vietas...
Nostajusies autobusa priekšā viņa vērās uz augšu.
Itkā nevērsusies ne pie viena viņa noteica:
-Vai šis ir nometnes autobus?

[Ludiēna]

Damjāns no sākuma satrūkās, vēlēdamies brālim kārtīgi sadot pa mizu, taču nomierinājās, iesmējās līdzi un tēloti izlikās, ka ģībst turpinādams šo spēli. Nebij jau jēgas apvainoties. Dominiks nedarīja to pirmo reizi.
-Klau, kad tu vienreiz beigsi šito?
Damjāns dusmīgi jautāja iedunkādams brāli, tad pamanīja, ka viņiem tuvojas vēl kāds.
-Skat, mūs jau gaida! Hei, tu ar uz to nometni?-
Damjāns uzkrītoši apskatīja puisi no galvas līdz kājām. Tāds nu bija Damjāns- visu grib redzēt, visu dzirdēt un sajust.

[grapefruit]

-Jā, tā to varētu dēvēt.
Gaišmatainais zēns uzsmaidīja meitenei.
-Un tu droši vien esi Tehanu. Prieks iepazīties. Nils.
Viņš pieklājīgi paklanījās, gaišajām cirtām noslīdot uz pieres.

[gwinerva]

Tehanu redzēja, ka jau cilvēki sāk pulcēties ap autobusu...Tad jau viņa nebija apmaldījusies, bet, pat ja viņa būtu apmaldījusies, tas viņu īpaši neuztrauktu, varbūt būtu tikai neliela nožēla par to, ka nokavēs nometni.
Tehanu itkā pārsteidza atbilde, jo to viņa vispār nebija pat gaidījusi...
Jā...viņa novilka apstiprinot, ka viņu tā sauc.
Zēna ggērbšanās stils likās interesants...Un pats zēns meitenei uzreiz iepatikās...
Un jūs būtu šoferis? Vai?

[grapefruit]

-Būs mans gods censties jūs neizbirdināt kalnos.
Viņš pasmaidīja un skatam atklājās baltu, pievilcīgu zobu rinda un divi sīki ilknīši acu zobu vietā.
-Nedomāju, ka būtu prāta darbs ļaut autobusu vadīt manai māmiņai.
Viņš domīgi piemetināja.

Nils viegli pamāja Damjānam.
-Ja tu domā mani, tad jā, es jūs vedīšu uz nometni.
Viņš piemiedza ar aci.

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 07.01.2008 20:06

[Grēkmeistars]

- Mm, man ir daudz sudraba gredzenu. Tādi kā mēs it kā baidās no sudraba
Dominiks klusi noteica un paplātīja rokas uzskatāmi parādīdams visus milzīgos gredzenus, ievērodams, ka tiek pieķerts pusnosodāmā darbībā. Tad viņš ātri, negaidīdams nekādas piebildes, iespraucās iekšā autobusā, pamatīgi aizķerdams ģitāras grifu aiz ieejas augšmalas. Pārskatīdams patukšo autobusu un mazliet vīlies, ka ieradies tik agri un būs jādirn šeit karstumā, viņš devās uz autobusa aizmuguri un iekārtojās krēslā, iespiezdams starp kājām ģitāru.
Viņš bija pārliecināts, ka sēdēs vienīgi blakus brālim, kā vienmēr un visur. Kaut vai šīs nometnes mērķis bija mazliet atdalīties vienam no otra, tā vismaz būtu gribējuši vecāki, bet Dominiks nespēja iedomāties sev blakus kādas citas būtnes, kuras viņš kaut uz brīdi neredzētu upura gaismā. Vai arī viņš reizēm pārlieku spēcīgi redzēja un uzsvēra sevī vampīru nevis dzīvu un just spējīgu būtni?
- Dzīva būtne? Hmm.
Tur jau tā lieta, ka dzīvas būtnes viņam asociējās ar ēdamām būtnēm. Viņš pasmējās par savām 'grēcīgajām' domām un tad pēkšņi pārtrauca domāt. Šeit kādam var piemist telepātijas spējas, viņš attapās un sāka noņemties ar somas satura pārskatīšanu.

Šo rakstu rediģēja Perfumer: 07.01.2008 20:37

[gwinerva]

-Mēs varam sēdēt kā gribam, vai mūs kā sasēdinās?
Jūs esat drošs ka šis...eee....autobus ir drošs?
Meitene vēlreiz nedrošu skatienu nopētija autobusu...Tad pasmaidījusi nodomāja:
Ne nu nometnei jābūt jautrai, ja jau ar ko tādu mūs uz turieni vedīs...un, ja mēs vispār uz viņu tiksim....
Šoferis gan ir simpātisks...vampīrs, vēl ieintriggējošāk....
Kāpēc tad ne? Man liekas,ka tas varētu būt varen jautri...Tehanu acīs lēkāja jautrības dzirksteles...°
Un kur tad ir jūsu māmiņa?Viņa lūkojās apkārt...

[Ludiēna]

Damjāns arī pamāja Nilam un pēc brīža viņi abi ar Dominiku sēdēja autobusa aizmugurē.
-Fū, ir nu gan sutoņa!-
Damjāns noelsās un ņēmās pētīt autobusu. Kā jau viņam likās, tas bija necils, vecs, bet jauks. Viņš aivēra acis un centās iemigt, kaut gan šaubījās, ka tas ir iespējams. autobusā bija saspiests gaiss. Damjāns iedomājās, ka beidzot varētu notikt kas aizraujošāks nekā šī gaisa elpošana. Piemēram, atklāšana, ka autobusā visi ir nešķīstie gari vai braucot viņi apstāsies pie kāda miesta...
- Nu vispār varētu..-
Damjānam nejauši paspruka. Viņš palūkojās uz brāli,pasmaidīja, tad it kā taisnodamies piebilda:
-Iekod man, lai es aizveros, ja tev apnīk.-

Šo rakstu rediģēja Ludiēna: 07.01.2008 20:20

[grapefruit]

Niks piemiedza ar aci Dominikam un dziļdomīgi pasmaidīja.
-Nu varbūt galīgs nelietpratējs vēl ticētu tām visām kaitinošajām vampīru leģendām. Tiesa, šādu nelietpratēju bija daudz.
-Uzmanīgāk ar to savu instrumentu, gribētos dzirdēt kādreiz, kā tev sanāk, bet ar salauztu jau diez ko nebūtu.
Viņš piebilda, redzēdams, kā aiz autobusa aizķeras ģitāras grifs.

-Mana māmiņa ir otrajā stāvā "labākajās vietās".
Viņš vēlreiz uzsmaidīja meitenei, acīs lēkājot viltīgām dzirkstalītēm.
-Un mani māc stipras aizdomas, ka šodien viņas garderobe kļūs par cepuri nabagāka.
Viņš nodomāja.
-Bet sēdēt patiesi var kur vien sirds kāro.

[novemberunge]

autobusā.

Kihaku Tenši, iegaumējiet labi šo vārdu.
mazas, izlutinātas domas maza, izlutināta puiša gaišajā galvā, uztapināta uz slaika, labi veidota rumpja, kas lēnā, nesteidzīgā solī devās virzienā uz kaut kādu aizvēsturisku kasti, sauktu par autobusu. nesteidzieties ar secinājumiem, tas jau bija tikai viņa prātā, bet glītā sejiņa tieši šobrīd smaidīja tā, kā smaidīt mācēja tikai viņš un pavasara saule. aizdomīgi.
veselas trīs ar pusi stundas spoguļa priekšā bija vainagojušās panākumiem - sulīgi zaļie toņi ne tikai viņam lieliski piestāvēja, bet arī bija jaunākā modes tendence, kas akurāti jāievēro, tāpat kā blondajos matos iepītā, krāsainā lente, pieskaņota varavīkšņotajām kurpītēm un rokassprādzītēm, un...

-Labu rītiņu šajā fantastiski skaistajā rītiņā!
izklausīdamies līksms un vareni priecīgs, Kihaku ar pašiem pirkstu galiem iztaisnoja savas plecu somas lenti, vispirms atkal (nu, jau kādu trīsdesmit ceturto reizi) nopētīja sevi kādā tuvīnā atpulgā un tikai tad pievērsās pārējiem. ak! viņam jau nepatika šī kompānija! trakot dīvaiņi, kā jau visi šiet burvji, vampīri un vilkači! viņš protams, bezgalīgi mīlēja savas maģiskās spējas, taču neuzskatīja vecāku lēmumu par vispareizāko - nosūtīt viņu šeit bija lielākā viņu līdz šim pieļautā kļūda. o, viņš viņiem parādīs... viņš parādīs, kas par velnēnu ir un, kā māk nest Tenši vārda slavu. viņš apkaunos viņus visus, jo viņi uzdrošinājās viņu pamest šeit! iedomājieties? pat lielās, medaini brūnās suņa acis un raudāšana pa ceļam nebija atmiekšķējusi tēva akmenscieto sirdi.

neiecietīgi nopūties, Kihaku jau laicīgi izvilka no somas un sagatavoja savu ultramoderno un dārgo mp3 pleijeri, labi zinādams, ka šīs noteikti būs divas nožēlojamākās nedēļas viņa mūžā. prom no pilsētas, prom no draugiem, prom no veikaliem un prom no... mājām.
savu pusaudžu modeļa smaidu nozibinājis vēlreiz, viņš ieķeksēja sīko mantiņu bikšu kabatā un ar tādu nevainīgu ziņkārību vēl reizīti, nu, vēl vienu pēdējo reizīti noskatījās kā paša atspulgam šūpojas mati, pirms ierunājās vēlreiz.
-Vai mana bagāža jau ir šeit?
pie visiem dieviem, ja kaut kas būs noticis viņa dārgajām mantām, viņš kādu dzīvu apēdīs. nevajag būt, ne vampīram, ne vilkatim.. vienkārši pamēģiniet viņu nokaitināt.

[grapefruit]

OOC: atšķirība starp telekinēzi un telepātiju. Telekinēze- priekšmetu pārvietošana ar prāta palīdzību (piekaita arī teleportāciju). Telepātija - domu lasīšana, tāda veida padarīšanas.

-Labrīt!
Nils pieklājīgi attrauca.
-Nē, neesmu dzirdējis par itin nekādu bagāžu.
Nils izskatījās mazliet noraizējies.
-Vai esi drošs, ka kādam tā bija te jānogādā?
Viņš pieklājīgi apvaicājās.

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 07.01.2008 20:28

[gwinerva]

Tehanu jutās nedaudz nogurusi...
Laikam tomēr vakar bija aizlasijusies grāmatu un dabujusi pārāk mazu laiku gulēšanai,bet labais garīgais bija atgriezies.
Viņas galvā šaudījās tūkstoš domu, ko viņa varētu darīt.
Visi sanākušie likās interesanti, bet pagaidam viņai likās, ka iņa redz tikai vampīrus...
Tehanu saka lūkoties pēc vietas autobusa, kur varetu sēdēt, gribejas kaut kur tuvāk šoferim, tātad priekša, likās, ka viņš varētu būt varen labs sarunu biedrs, vismaz tāds, no kura varētu dabūt labu informāciju.Gribējas iepazīties arī ar citiem, bet to jau varētu izdarīt ari nometnē...
-Labs i,Tehanu novilka, es laikam tad iesu iepazīties ar viņu, man nekas nav pretī sēdēt ''labākajās vietās'', nedomāju, ka man ir daudz ko zaudēt...uzkrītoši aptaustījusi savas drēbes, itkā pāriecinadamās, ka neko nevarētu aizraut vējš, un viņa patiešām nevar neko pazaudēt viņa devās iekšā autobusā...
Iekapusi iekšā viņa devās uz otro stāvu pa šaurām trepītēm gandrīz vai nokrizdama, bet pēdējā momentā atbalstījusies ar plakstām pret trepēm, lai pasargātu kājas no sadauzīšanas.Tehanu vienmēr dauzīj kāja, tas viņu īpaši neuztraca, vienīgi, ka neizskatījas diez cik jauki...


Šo rakstu rediģēja gwinerva: 07.01.2008 20:37

[grapefruit]

OOC: neredzēja viss, es teikšu, ko viņa redz un ko neredz .

Autobusa otrais stāvs bija pilnīgi tukšs.

[Grēkmeistars]

- Nē, tu vari neaizvērties. Parunā ar mani par visām lietām un domā skaļi, lai es šeit neiemiegu. Man ir nojauta, ka iemigšana šādā temperatūrā var nodrošināt nepamošanos. Varbūt vēlāk es tevi pakutināšu, jo tu izskaties tik saskābis
Dominiks nopietni noteica.
- Es nopirku dažas lietas lieliskai ceļa noskaņai. Krāsaini baloni, daudz košļājamo gumiju, kas viņuprāt nebojā zobus, dažus cilvēku žurnālus un... un
Dominiks ievēroja tumšmatainu meiteni ar spožām dzintarkrāsas acīm. Izskatījās ļoti pēc...
- Vampīru meitene.
Dominiks ļoti reti sastapās ar sava veidojuma būtnēm, it īpaši ar pretējā dzimuma būtnēm, un skaistas vampīru meitenes viņš vispār nekad nebija īsti redzējis tik netālā attālumā.
- Ja es būtu sieviete, es vēlētos izskatīties tā.
Viņš savilka seju savādā smaidā un ņēmās kārtot atpakaļ somā izvilktos pirkumus. Viņš nebija pārliecināts, ka tos izmantos, bet viņam vienmēr patika tas process - ieiet veikalā un ieenteresēti patukšot plauktus, un tad vēl jaukās sajūtas pie letes...

OOC Tagad telekinēze ir telepātija. ^^

Šo rakstu rediģēja Perfumer: 07.01.2008 20:40