Vai jēdzīgi, ka Strups izrādījās labais? Opcijas

[Grendžera]

Es gribētu zināt, vai tas ir jēdzīgi, ka strups beigās izrādījās labais? Man liekas, ka viņš visu laiku bija pārāk ļauns - jau no pirmās Harija ienākšanas mikstūru klasē. Mani interesē kurbijkurniešu versijas un idejas par to, kā vajadzēja būt. Man šķiet, ka no sākuma līdz arī sestās grāmatas beigām (ja ne septītās vidum) Roulinga bija domājusi viņu kā ļauno, bet tagad pēkšņi pārdomājusi - mani interesē kādēļ? Strupam piestāv būt melnejem magem - viss viņam ir melns - gan apģērbs, gan mati, tikai seja dzeltena.
Un tā pēdējā kauja - Voldemorts pret Hariju - ļoti interesanti, divi lāsti. Bet kā tik stiprs zizlis ar stiprāku lāstu, kā Voldemortam varēja uzveikt Harija zizli, kurš bija vājāks un raidīja vājāku maģiju? Arī tas mani neapšaubāmi interesē.
Un vēl ir kaut kas, ko es gribēju pavaicāt tiem, kas šo lapu ir izveidojuši - kādēļ augšā uz tā attēla ir rakstīts Nāves Relikti, ja jau sen zināms, ka pareizais nosaukums ir Nāves Dāvesti?

Šo rakstu rediģēja Elony: 14.04.2009 19:07

[Aiva]

Manisprāt, visās grāmatās pakāpeniski tika rādīts, kā cilvēku ir iespējams atgrūst, apcelt, izņirgāties, padarīt par ļaunu, līdz, viņš patiesi kļūst par nelieti. Pīters Sīkaudzis neizturēja un kļuva par nodevēju. Severuss Strups arī neizturēja, bet vēlāk nožēloja un kļuva par dubultaģentu. Siriuss Bleks izturēja, bet samaksāja par 12 gadiem Azkabanā.

Otrs, tāpat tika rādīts, ka skaista, apburoša āriene nebūt nenozīmē to, ka dvēsele arī ir tikpat jauka. Sirdsāķis, protams, bija uzkrītošs piemērs, bet arī Ruta Knisle, Doloresa Ambrāža, viltus Trakacis Tramdāns. Parādīts gan atklāts ļaunums, gan slēpts, gan atklāts labais, gan slēpts...

Par zižļiem - ne pie manis jautājums.

Pēdējais - par Reliktiem-Dāvestiem. Sadaļa radās tad, kad oficiālā tulkouma vēl nebija, bija tikai fanu pārdomas, kā latviskot anglisko nosaukumu 'Deahly Hallows'. Piedāvājais tulkojums arī bija Relikti, kas man personiski liktos daudz veiksmīgāks par Dāvestiem... Bet nu Jumavas tulkotāju komanda izdomāja Dāvestus.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 14.04.2009 17:26

[Grendžera]

Man jau ar liekas, ka relikti skan labāk par dāvestiem, bet uz grāmatām ir dāvesti...

[Mattiass]

Lieta tāda, ka banneri radīja, pirms iznāca gāmatas, un nosaukumu iztulkot nebija nemaz tik vienkārši, tādēļ paņēma to, kas tobrīd likās ticamāks. Pēc grāmatas iznākšanas to vienkārši nenomainīja.

Savukārt Strups pirmajās grāmatās tika parādīts it kā caur H. Potera acīm, un, tā kā bērni visu redz košās krāsās, Strups, saprotams, kļuva par teju ļaunuma iemesojumu, kaut arī tāds nemaz nebija. Drīzāk — viņš nebija labs un pret H. Poteru viņam bija īpašas jūtas, kas to vēl pastiprināja (bet Poters, saprotams, to sākumā pat nenojauta).

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 14.04.2009 19:47

[washulis]

Savukārt Strups pirmajās grāmatās tika parādīts it kā caur H. Potera acīm

Es teiktu tā pat. Pats stāsts ir par Poteru, nevis Strupu. Ja būtu aprakstīts, ko Strups dara ikdienā, neskaitot skolēnu nīšanu, jo ieguvis bērnības traumu dēļ citiem, it īpaši Džeimsa dēļ, tad iespējams visiem rastos savādāks iespaids.

Strups dara vienu, domā ko citu. Kas risinājās Strupa galvā, nezināja ne Poters, nedz lasītāji, tāpēc visi uzskatīja Strupu par nejauceni bez sirds, lai arī dažreiz tika parādīts, ka tā viņam ir lielāka, nekā citiem indivīdiem.

[Grendžera]

Man jau šķiet, ka ļoti daudzi ļaunie beigās izrādījās labi - kaut vai tas pats Malfojs. Ne jau nu tur baigais draugs, bet tomēr...

[washulis]

Man par Malfoju beigās neradās pārlieku laba tēla iespaids. Lai arī viņa ģimene viņu spaidīja un vēl visādi ietekmēja, Drako tomēr pats gribēja kļūt par Nāvēdi un pārspēt savu tēvu, vairāk gūt atzinību, nekā viņš, kas jau bija kaunā kritis.

Vismaz Dumidoru viņš nenogalināja, bet manuprāt Malfojs vai nu negribēja, vai viņam nebija tik liela iespēja izrādīt savu labo dabu, ja vismaz daļa no tās tāda ir. Principā, manuprāt, Drako vispār nebija saucams par jauku, no sava rakstura viedokļa, tā pat, kā Strups, bet Strups tomēr vairāk upurēja labā vārdā, lai nožēlotu savus grēkus. No Malfoja puses neko tādu nemanīju.

[Moriartijs]

Strups un ļauns ???

Nekādā gadījumā. Kā pats Poters septītās grāmatas beigās teica, Strups bija vislielākais varonis cīņā pret Voldemortu. Tādēļ Potera maldīgi subjektīvie uzskati par viņu grāmatu laikā ir aplami. Jo, kā jau tika minēts, grāmata ir caur Potera, nevis Strupa acīm.


Par zižļiem (te kaut kur ir vesels pavediens par to). Būtība ideja bija tāda, ka abi zižļi patiesībā piederēja Poteram. Tādēļ zizlis neraidītu nekādu burvestību uz savu īpašnieku, it īpaši tādēļ ka Potera pielietotā burvestība atgrieza Elderu zizli pie tā īstenā īpašnieka. Tādēļ Voldemortam nesanāca. Ja viņš būtu paņēmis jebkuru citu zizli un Elderu zizli vispār nebūtu kustinājis, tad tāda pati situācija beigtos daudz savādāk.

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 15.04.2009 21:45

[Mattiass]

Man jau šķiet, ka ļoti daudzi ļaunie beigās izrādījās labi - kaut vai tas pats Malfojs. Ne jau nu tur baigais draugs, bet tomēr...

Ne gluži. Tiek parādīts, ka katram ļaunītim ir sava iekšējā pasaule un iemesli, kādēļ viņš tāds ir. Arī tas, ka pasaule nedalās tikai labajā un ļaunajā, ka viss ir krietni sarežģītāk. Turklāt ļauns un nav labs ir divas dažādas lietas.

[Vējaslota]

Par zižļiem te kaut kur jau bija rakstīts gari un plaši. Piebildīšu dažas domas par ļaunajiem un labajiem. Pirmkārt - visa Potera sērija ir nopietnāka nekā no pirmā acu uzmetiena liekas, grāmatas ir interesantas ne tikai ar sižetu, bet liek arī padomāt. Par to pašu ļauno un labo, draudzību un ienaidu, mīlestību un nāvi. Jā, mēs visus notikumus redzam Harija acīm. Pirmajā daļā Harijam ir 11 gadu un visai ierobežota pieredze un saprašana. Dzīve pie Dērslijiem nevarēja būt sevišķi izklaidējoša un izglītojoša. Cilvēks 16 un 17 gadu vecumā jau daudzas lietas saprot un redz savādāk. Grāmatas aug līdzi Harijam, un rožainā, fantastiskā pirmās daļas burvju pasaule pamazām pārvēšas izkariķētā un baismīgā reālās dzīves parodijā.

Otrkārt - nav absolūti ļaunu cilvēku un absolūti labu. Tāpat kā grāmatas tipāži mēs visi esam ar saviem trūkumiem, labajām īpašībām, paradumiem, dzīves pieredzi, simpātijām un antipātijām, audzināšanu un pat iedzimtību.

Voldemorts visticamāk ir dzimis psihopāts; smags gadījums, tā sakot.

Varam mēģināt paskatīties uz Harija un Drako attiecībām no Drako puses. Drako mums šķiet ļaunais, jo visu laiku kašķējas ar Poteru. Jā, Drako ir izlutināts un uzpūtīgs, bagātas un ietekmīgas ģimenes atvase. Pieradis dabūt visu ko vēlas. Bet vai tikai? Drako iesākumā pirmais mēģināja uzsākt draudzību ar Hariju, Harijs visai demonstrtīvi atteica, pa daļai aiz nepatikas pret Dūdijam līdzīgo izturēšanaos , bet pa lielākajai daļai jau dzirdēto aizspriedumu dēļ. Sapuvusi dzimta, riebīgie slīdeņi, uzpūtīgie tīrasiņi... Pa visiem skolas gadiem neko nopietnāku par parastu apsaukāšanos, pāris ķīviņiem un dažiem nekaitīgiem lāstiem Harijs ar saviem draugiem no Malfoja kompānijas nesaņāma. Bez tam Harija kompānija nebija ne par matu labāka, gan plūcās, gan izrunājās, gan tāpat visādas sīkas riebeklības sarīkoja slīdeņiem. Harijs vēl piedevām ir visai priviliģētā stāvoklī, pasaules glābēja loma viņam bieži ļāva darīt to, kas pārējiem skolniekiem nekad nebūtu atļauts. Ja Drako būtu sakapājis Poteru Vaidu Vairas tualetē... ? Harijs saņēma nu ļoti niecīgu sodu par skolas biedra gandrīz noslepkavošanu aiz neuzmanības, bet viņš taču mums ir labais. Tāpēc Strups, riebeklis tāds, labajam zēnam uzlika tik šausmīgu sodu - pārrakstīt vecas kartītes un nespēlēt kalambolu. Nu ja, kašķīgi skolotāji protams ir vissliktākais ko mēs tajā vecumā pazīstam.
Par Strupu kā ļauno - ja novēršam savu uzmanību no Harija skatījuma tad paliek tikai piekasīgs, taču gudrs un stingrs pasniedzējs, kura metodes ir visai līdzīgas Maksūras metodēm - klasē klusums un visi strādā. Kā cilvēks - noslēgts, stūrgalvīgs, darbīgs, valdonīgs un viegli nokaitināms, bet melnu drēbju valkāšana nevienu automātiski par ļauno nepadara. Arī skonieku mantijas Cūkkārpā ir melnas.

[earnella]

Vējaslota pateica labi par labo un ļauno.
Lai ko daži neteiktu, Harijs Poters nav un nekad nav bijusi stulba pasaka vai stulbs bojeviks. Un "labie" un "ļaunie" tā nopietni iedalās tikai tajos. Un domāt tādās kategorijās arī nevar, ja grib literāru darbu analizēt.
Neviens no patiešām svarīgajiem varoņiem nav ne labs, ne ļauns. Harijs pats, teiksim - viņš nav nemaz tik labs! Viņš ir pasaules glābšanas sindroma un bērnībā iedzītu slēptu kompleksu mākts puika, kurš to atmeta tikai tad, kad viņš saprata, ka ir dzīvs pēc Kingskrosas 7. grāmatā, un te, es domāju, lielu lomu nospēlēja Narcisas Blekas rakstura otras puses atklāšanās. Neaizmirsīsim, ka Poters kļuva nikns katru reizi, kad viņam šķita, ka Dumidors tomēr nav viņam kaut kur paslēpis "pasaules glābšanas rokasgrāmatu".
Savukārt par to, ka Strups ir cilvēks, kas vēlas labu pasauli, kurš tādu to nekad nav redzējis, un kuru vienkārši visi čakarē, var atrast norādes pilnīgi visās grāmatās.

Visi Roulingas tēli ir psiholoģiski labi izstrādāti. Izstrādājuma mazliet trūkst tikai dažiem epizodiskākiem tēliem, parasti nedaudz komiskajiem - tiem, kuru galvenā nozīme bieži vien ir "comic relief" - nezinu latvisko terminu, bet tā ir sena dramaturģijas metode, kuru plaši lietojis, piemēram, Šeikspīrs. Poterā kā comic relief visbiežāk darbojas Freds un Džordžs, mazākā mērā - Rons, atsevišķās situācijās - Artūrs Vīzlijs, bet, teiksim, Zeltiņam Sirdsāķim tas bija vienīgais eksistences mērķis, tāpēc par tēlu es viņu neuzskatu.

[Charlotte]

Kaa jau pitrms tam tika mineets mees Strupu iepaziistam no Harija aciim. Un taapeec nevaram iisti buut objektiivi par to vai vinjsh patieshaam bija sliktais.

[Witali]

Jēdzīgāk, nekā tad, ja viņš būtu ļaunais
Manuprāt Strups ir viens no interesantākajiem HP tēliem, ja ne pats interesātākais. Pat pēc Dumidora nogalināšanas, bija fani, kas diskutēja par Strupa lojalitāti. Atzīšos, pats nebiju pārliecināts, ka Strups ir pilnīgi pārgājis Voldemorta pusē.

[ota]

Nekad jau nav tā, ka melns ir tikai melns un balts - sniegbalts Ir arī pelēka krāsa ... Ar cilvēkiem un ļaunumu tāpat. Katrā kaut kaut ko labu var atrast un emocijas, tai skaitā - negatīvas, kā naids, arī var piemeklēt ikvienu.

[Grāfs Senžermēns]

Man personīgi neliekas, ka strups savos nodomos bija tik balts un pūkains, kā daži domā. Man personīgi liekas, ka viņš bija nodrošinājies lai viņam nebūtu ziepes lai arī kurš uzvarētu. Drosmes jau nu noteikti viņam nebija tik daudz, kā domāja Harijs.

[ota]

Man personīgi neliekas, ka strups savos nodomos bija tik balts un pūkains, kā daži domā. Man personīgi liekas, ka viņš bija nodrošinājies lai viņam nebūtu ziepes lai arī kurš uzvarētu. Drosmes jau nu noteikti viņam nebija tik daudz, kā domāja Harijs.

Tā gan es nedomāju. Viņš tik bezcerīgi dziļi mīlēja Liliju, ka sargāt Hariju bija gatavs līdz nāvei. Bet viņš noteikti nemīlēja Hariju, un pats būdams ģeniāli apdāvināts, nicināja viduvējības, bija augstprātīgs, un nekomunikabls. Viņam noteikti, ņemot vērā viņa bērnību, bija problēmas normāli komunicēties ar cilvēkiem, tāpēc arī viņš bija tik labs slēpprātis, viņam nebija draugu /par ko viņš apskauda Džeimsu/ - vārdu sakot galēji traģiska personība. Viņam bija iespēja palikt dzīvam, bet viņš gāja līdz galam.