Pentaksa Smaile, [PZP], Fantasy Opcijas

[Sindra]

Atkal tas sapnis...
Zvaigznes pulsēja tumšajās debesīs gluži kā atbildot sirds ritmam. Un ar katru pukstienu, ar katru reizi, kad tās iemirdzējās spožāk, kāda daļa no tām bija pazudusi. Kā atskaite kaut kam nozīmīgam un lielam. Un tad pienāca mirklis, kad uzmirdzējušas spožāk, izdzisa arī pēdējās zvaigznes.
Viņi zināja, ka tagad modīsies no miega. Zināja neomulīgo sajūtu, kas neatstāsies ilgu laiku. Bet šoreiz tumsa neizklīda miega aizdzīta.. Tā turpinājās pēc pēdējās zvaigznes pazušanas un viņi sadzirdēja klusi minētu vārdu: Aralita.
Tad spoži uzplaiksnīja gaisma un tumsa izklīda. Kārtējais murgu sapnis bija beidzies. Un varēja sākties jauna diena. Tā solījās būt parasta diena. Tā arī bija parasta diena, līdz viņus pārsteidza savāda sajūta. Tā kā reibstoša galva, tā kā kaut kāds spēks, kas vilktu sevī iekšā. Tas pieņēmās spēkā un ļaunākais bija tas, ka tā īsti šim spēkam nebija iespējams pretoties. Viņu pasaule sagriezās tumsas apvīta. Uz mirkli pārņēma bezgalīgas brīvības sajūta un tad viņi attapās kaut kur, pavisam citā, sev nezināmā vietā.

* * *

Bija jauka, saulaina diena. Arī silta. Varētu teju vai pateikties dieviem, vai vienalga kādiem spēkiem, par aukstā nakts murga nomainīšanu pret kaut ko patīkamāku. Tikai tas vairs nebija sapnis. Vieta, kurā viņi bija nonākuši izskatījās pēc pavisam īstas pasaules, un pavisam noteikti ne pēc tās pasaules, kurā viņi bija atradušies vēl pirms mirkļa.
Varbūt nebija tā sliktākā vieta, kur atrasties. Daba bija zaļa un skaista. Kaut kur netālu varēja dzirdēt strautiņa čalošanu.. Tik vien kā netālu no vietas, kur viņi atmodās, skaistā daba bija cietusi. Uz zemes bija izdedzis simbols, kurš gan šķita jau tā kā aizaudzis un ne gluži tā, ka nesen zemē ievilkts. Un vietām zemē gulēja melni, apdeguši akmeņi, kas gan sadrupa pelnos, tiklīdz kā tiem pieskārās.

Netālu no simbola zemē gulēja kāds stāvs. Izskatījās pēc vīriešu kārtas. Samērā jauna puiša. Gaišiem, teju vai pavisam baltiem matiem. Viņa apģērbs, bija ieturēts nepraktiski gaišos toņos, kurš kādreiz varēja būt darināts no visai smalka un dārga auduma, tagad bija ceļa putekļu noklāts un vietām apsvilis. Uz jaunekļa pirkstiem bija pamanāmi visai uzkrītoši gredzeni ar lielu dārgakmeņu acīm. Uz labās rokas divi gredzeni ar sarkanām acīm. Uz kreisās viens gredzens, kuram bija trīs dažādu akmeņu acis. Zaļa, dzeltena un violeta. Viņa neērtā poza, kurā jauneklis gulēja, lika domāt, ka viņš varētu būt miris.
Bilde

[Roviela]

Īpaši ātri uz priekšu tikt nevarēja, bet nevarētu arī teikt, ka būtu pavisam nogurdinoši jāplēšas pa brikšņiem. Aizņemts ar sevi, Kurmītis daudz neskatījās, kas tur notiek aizmugurē, bet necentās arī atrauties no pārējiem. Manot, ka četrkājis aizjoņo uz atpakaļu, un tad atkal uz priekšu, puisis vēl vairāk piebremzēja gaitu. Kāpēc gan būtu ļoti jānogurst? Gan viņi vēl paspēs nostaigāties beigti palikdami.

- Manā pasaulē nav nekā tik zaļa, - viņš atsaucās Deinai, - Mana ir karsta, liesmu un zemestrīču pilna, un nekas tik augsts un zaļš nekad nepaspēj izaugt. No kurienes tu biji?
Varēja iepazīties. Kurmītim pret to, īstenībā, nebija nekādu iebildumu ne jau tikai tāpēc, ka puisim interesēja, kas ir visi pārējie, bet tas varēja būt noderīgi. Lūk, kā, kad dīvaini savādā Brina, izrādās, varēja noteikt, kas katram no viņiem var būt kaitīgs un kas nē. Noderīgi!

[Rouzijs]

Deinas skatiens pievērsās Kurmītim, kad viņš ieminējās, ka viņa pasaulē arī nav nekā tik zaļa.
- Kā jūs atrodat pārtiku uz tik karstas pasaules? - Sieviete iedomājās par tuksnešiem, par kuriem tikai bija lasījusi biezās grāmatās un planšetēs skatījusies bildes. - Esmu piedzimusi uz Taladrosas, tur var atrast pa kādam nelielam saglabātam zaļam laukumiņam, ar pāris kokiem, bet manā pasaulē ir daudz ēkas, tās stiepjas līdz horizontam un tālāk. Kā arī ir pamestas uz izpostītas pilsētu daļas, kurās neviens vairs neuzturas, tikai ik pa laikam tās tiek atjaunotas. - Par pamestiem rajoniem Deina ļoti labi spēja vis kaut ko pastāstīt, arī to, ka tomēr tur mēdza būt visādi apšaubāmi cilvēki, tādi, kas vēlējās paslēpties un pazust no varasiestāžu skatiena.

Tumšmates pirksti viegli aizskāra kāda krūma lapu noplēšot to. Viņa saberzēja zaļumu pirkstos un palūkojās uz tiem vēl joprojām cenšoties saprast, vai šis nav tikai kāds ļauns sapnis un kāds nav piejaucis kaut ko nejauku viņas dzērienam iepriekšējā vakarā.

[Elernass]

Sata saudzīgi ielevitēja akmeni kimono iekškabatā un devās līdzi pārējiem norādītajā virzienā.
Viņš vēlējās pēc iespējas ātrāk izkļūt no šī briesmīgā sapņa un atgriezties sev pazīstamos apstākļos.
Vai kāds no Jums zina, kādā veidā tas tips - Neriss - tiko pazuda? Kāds no Jums prot ko tamlīdzīgu? Izskatās, ka Sata bija secinājis, ka lielākā daļa no klāt esošajiem ir Spēkā jūtīgi.
Viņš bija pabijis uz dažādām planētām - gan tuksnešu, gan arī okeānu klātām- par šo tēmu viņam nebija nekas piebilstams.

Šo rakstu rediģēja Elernass: 03.04.2017 16:11

[Roviela]

- Mēs audzējam augus, kam nevajag daudz gaismas un kas nogatavojas ātri, - Kurmītis neredzēja vajadzību to slēpt, - sēnes arī. Visu pazemē, jo uz planetas virsmas tāpat ir auksti un tumšs. Protams, ja nav tuvumā kāds vulkāns. Tad ir par daudz karsti. Jums ir daudz pamestu ēku? Kāpēc tās ir pamestas?
Uz Dunias nebija nekā tīši pamesta, tāpēc šis jautājums viņu ieinteresēja.

Ierunājās vēl viens no biedriem, uzdodams gluži loģisku jautājumu.
- Nē, - Kurmītis atzinās, - neko tādu es neprotu, un nezinu arī, kā viņš to izdarīja. Leģendās teikts, ka tā ir maģija, bet kas tas īsti ir, man nav ne jausmas. Nu, tādā nozīmē kā pēkšņi izgaist. Vai kā mēs visi pēkšņi te uzradāmies.

[Jormungandrs]

Nē, nu... arī Olkari bija sievietes, kas nesedza krūtis. Bet!! Bet vispār vienalga. Jarno vairs nebija jāvazājas apkārt pusplikam, un tas bija galvenais. Kad visi beidzot, beidzot sāka ceļu, puisis vairs necentās nekur steigties. Viņa pūkainās, ļoooti sintētiska materiāla čībiņas īsti nebija radītas tam, lai skrietu pa zāli. Vai vispār skrietu, tādēļ viņš pārvietojās prātīgi, skatienam klejojot un meklējot ogas, kas izskatītos haluciogēnas. Viņš gan nezināja, kādas būtu galvenās pazīmes, tomēr Jarno ticēja, ka, ieraudzījis, viņš, protams, uzreiz saprastu.

No sākuma Jarno tikai klausījās. Tomēr agri vai vēlu, pat ja nosolījies ar Kurmi vairs nerunāt, ja reiz Kurmis nerunāja ar viņu, Jarno nenocietās. Mums šitā izskatās siltumnīcās. Tas ir, es zinu, jo mūsu klasi nesen aizveda uz vienu no Sciona lielākajām siltumnīcām ekskursijā. Nu, lai parādītu, ka šite nonāk tie, kas slikti mācās. Ravē ar zobiem nezāles un tā. Jarno paraustīja plecus, kā sakot - nu, nav jau tas sliktākais variants. Vismaz viņam. Viņš labprāt arī kašātos pa zemi.
Iespējams, tas, ka un kā viņš runāja par skolu, varēja norādīt, ka puisis tiešām ir tik jauns, cik izskatās. Vai jaunāks nekā izskatās. Kādi nu kuram tie uzskati par vecumiem.

Kas ir vulkāns? Jarno skatiens jautājoši pievērsās Kurmim, tomēr skaļi viņš neko neteica. Kurmis tāpat uz Jarno jautājumiem neatbildēja, tādēļ nebija jēgas. Nācās pašam secināt, ka, iespējams, tā kurmji sauca tvaika katlus. Vai ko tamlīdzīgu. Nevarētu teikt, ka viņu baigi interesētu. Jarno zināja, ka viņam tāpat neviens neticēs, ja centīsies atstāstīt, tādēļ jo mazāk informācijas, jo mazāka būs viņa vēlme ar to dalīties.

Un nē. Jarno nemācēja izgaist tā kā Neriss. Par ko viņš lika zināt ar paskaļu Noppp, P burtam izklausoties sevišķi pakšķošam.

[echo3]

Cik dīvaini izklausījās stāsti par pasaulēm, no kurām nākuši šurp atburtie (tiešām???) ceļabiedri. Brina klausījās, cenšoties iedomāties, kā varētu izskatīties planēta, kuru klāj nevis okeāns, bet sauszeme, un piedevām šo sauszemi - pilsēta. Nevas iztēli nobremzēja tas, ka viņa nezināja, kā varētu izskatīties pilsēta uz sauszemes. Pilsēta, kas sastāv no ēkām. Un tad vēl Kurmītis nākot no planētas, kur ir nemitīgas zemestrīces un daudz vulkānu. Nu, vismaz vārdu "vulkāns" Brina zināja. Tādi bija arī uz Nevas. Tiesa, dziļi zem ūdens.

Nē, nezinu un neprotu. - Brina atsaucās jautājumam par Nerisa pēkšņo pazušanu. Tur jau bija vēl citas dīvainības arī, kā piemēram, mantu lādes izvilkšana no tukša gaisa. Nācās pagaidām šādus faktus vienkārši krāt prātā. Jo saprast - tur vajag zināšanas. Zināšanu nebija.

[Sindra]

Bija visai grūti iet pa mežu un nekam nepieskarties. Lai arī kā necenstos izvairīties, ik pa brīdim sejā stiepās kāds zars, vai kāds krūms noglaudās gar roku.
Brina secināja, ka lielākā daļa no savāktajiem paraugiem bija nekaitīgi viņai. Vienkārši lapas. Tās nebija indīgas, ja tās apēstu. Viena no lapām gadījas nepatīkama uz tausti. Tā dzēla un vietās, kur lapa bija pieskārusies, pēc tam parādījās kņudošu apsārtumi. Taču arī šīs lapas nebija indīgas un nekas slikts nenotiktu, ja tās apēstu. Tikai... varbūt ne tā, pa taisno no krūma, jo varbūt arī mutē tās atstātu kņudinošo sajūtu. Un pakasīt mutes iekšpusi varētu būt visai grūti.
Arī ogas bija manāmas. Tās, kuras spilgti sarkanākas, tās bija tās, par kurām arhimags bija minējis, ka varētu izraisīt halucinācijas. Tad vēl pa ceļam gadījās krūms, kuram bija melnas ogas. Tās Brinai šķita indīgas. Lai gan izskatījās ļoti apetelīgas un skaistas.

Deinai paveicās. Lapa, kuru viņa norāva un saberzēja pirkstos vienkārši izšķīda izdalot nelielu daudzumu sulas. Kas patiesībā diezgan jauki smaržoja.

Savukārt Rendijam, ložņājot pa krūmiem, un kabinot nost šalli no zariem, pamanījās, ka daži no krūmiem bija apveltīti ar asiem dzelkšņiem un kad to zari ieķērās suņa kažociņā un viņam skrienot tālāk, daļa no kažoka pērnās villas, kumšķiem palika uz krūma dzelkšņiem.

Tiem kas nebija pieraduši iet tālu un ilgi, nācās secināt, ka iešana tas tāds nogurdinošs pasākums. Īpaši ja vēl kājās bija ne pārāk piemēroti apavi. Arvien vairāk mācās virsū zari un kājas grima dziļāk zemē. Zeme kļuva mitrāka. Un ar savādu zaļu augu pārklāta. Tas bija mīksts kā paklājs un tajā kājas iegrima līdz pat potītēm, ap pēdu savelkoties slapjumam. It kā būtu iekāpts peļķē.
Arī vēsums pieņēmās spēkā. Palika krēslaināks un tas tumšais sils, kurš rādījās iešanas virzienā, nemaz neatgādināja jauko, zaļo pļaviņu, kurā biedri bija sevi atraduši pamostamies.

[echo3]

Brina jutās tīri apmierināta, ka vairums augu nav bīstami. Tiesa, visādi krūmi un zāles te bija saauguši tik biezi, ka neviļus varēja vienkārši saskrāpēties. Izlīdusi caur kārtējo spuraino zaļumu puduri, neva apstājās, pēdām iegrimstot sūnveidīgu augu slapjajā paklājā. Ne aukstums, ne slapjums nevai netraucēja, toties te pavsam blakus bija krūms ar melnām ogām. Tāds jau pa ceļam bija sastapts, un Brina zināja, ka šīs ogas labāk neēst. Katram gadījumam viņa pastiepa roku uz krūma pusi, - Tās ogas ir indīgas.

Auga ar kodīgo sulu te tuvumā nebija, kas bija labi. Labi bija arī tas, ka neva atpazina vienu no (vismaz viņai) ēdamajiem augiem. Brina pat zināja, ka tas viņai garšos. Vai garšotu citiem? Nav zināms. Brina saplūca ēdamās lapas un sāka tās ēst kā skābenes.

Par to, vai ir vērts brist uz priekšu slapjumā, Brina savas domas neizteica. Viņai ūdens nepavisam netraucēja, bet sieviete nojauta, ja citiem gan labāk patiktu sausas vietas. Lai tad arī lemj.

[Jormungandrs]

Pati tu esi indīga. Jarno zem deguna bubināja, īsti necensdamies vārdiem dot spēku izskanēt skaļāk. Viņš vienkārši bija sapīcis. Slapjām čībām, saskrāpējies, pārguris un pavisam noteikti īgns. Nu, tādā stāvoklī, lai apsvērtu iespēju, ka patiesībā tās arī bija tās ogas, par kurām Neriss bija runājis, tikai Brina negribēja dalīties. Tas būtu iespējams.

Bet kaut kā... nu. Kaut kā viņš nespēja paklausīt spītam un patiešām ierīt melnās ogas. Nu nevarēja. Gribējās, bet tā līdz galam puisis tomēr neticēja, ka Brina šoreiz melotu. Tikai šoreiz gan. Viņš sievietei pavisam noteikti neuzticējās. Viņa izskatījās pēc nodevējas.
Kāds prot iekurt uguni? No... uh... ūdens? galu galā, Jarno stāvēja maskētā peļķē. Neizskatījās, ka kaut kur tuvumā būtu kas sauss vai degošs, bet ej nu sazini ar visādiem frīkiem. Katrā ziņā, palika auksti. Un tumši. Un tā kā Jarno nebija pilnīgi nekā, ko uzlaist gaisā... Lai gan. Viņš bija ievērojis, ka vienam no biedriem tā kā bija līdzi kaut kādas ierīces. Varbūt viņš varētu kādu aizņemties? Uz neatgriešanu?

[Roviela]

- Dīvainas gan jums tur tās siltumnīcas, - Kurmītis komentēja nezāļu graušanas ar zobiem pasākumu, - kāpēc tur jāaudzē nezāles?
Tā jau bija izšķērdība - jau tā tik grūti iekopjamā vietā audzēt kaut ko nelietderīgu. To viņš nekādi nespēja saprast. Tiesa, tepat auga visādi laksti, kuriem viņš nezināja ne nosaukumu, ne to, ko tā dara, auga tāpat vien, nevienam, kā izskatās. Ko tādu atkal Kurmītis nebija piedzīvojis.

Jo tālāk viņi gāja, jo vairāk tas atgādināja brišanu. Un vēl tās ogas, kas esot indīgas. Indīgas! Kurmītis piebrida tuvāk paskatīties, kādas tās īsti izskatās, lai nejauši neiegrābtos.
Viņa tik labie zābaki pamazām sāka uzdot nevienlīdzīgo cīņu ar slapjumu, jo bija vairāk paredzēti dažādiem sausiem apvidiem, ne peļķēm. Auksti puisim nebija, tumsa netraucēja un ja ne slapjās kājas, varētu justies pavisam labi.
- Aha. Paldies, Brina, - tad tādas glītas tās melnās ogas ir, kuras labāk neaiztikt.

- Es neprotu iedegt uguni, - Kurmītis atsaucās Jarno, - jūs kāds ēst negribat? Man ir tie cepumi.

[Romija]

Sākumā Rendijs bija vainojis pats sevi, ka nemācējis apiet krūmus un ieāķējis tur šalli. Pēc tam viņš sapīka un vainoja mežu, ka tas bija saaudzis ciešs un brikšņains, ka pat viņa salīdzinoši nelielajam augumam ne vienmēr bija vietas, kur ērti iziet caur zariem. Tomēr pamazām ar katru soli Rendijā atausa atmiņa, ka šalle jau iepriekš neuzvedās īsti adekvāti. Tā bija maģiska un vai nu kustējās pati vai to kāds kustināja. Kāds, kas savu apģērba gabalu bija tīši vai netīši pametis aiz muguras.

Nonācis pie šādas apziņas, Rendijs panāca pārējos un apskraidīja visus gājējus. Sarunas viņš dzirdēja, bet tajās nepiedalījās, jo mute bija pilna ar šalli un viņam bija svarīgāks uzdevums. Apskraidot svešiniekus, Rendijs katram no tiem piedāvāja paņemt atnesto apģērba gabalu. Ja kāds viņam nepievērsa uzmanību, tad viņš iebakstīja ciskā ar purnu. Kādam taču vajadzētu priecāties, ka Rendijs ir atnesis pazaudēto mantu.

OOC: Šalle var pa ceļam izpausties, un ja neaizāķē vai nenožmiedz Rendiju pa ceļam, tad varat brīvi iekļaut savos postos, ka Rendijs piedāvā šalli jūsu tēlam.

[Jormungandrs]

Jarno skatiens izteica vairāk nekā vārdi. Nezāles neviens neaudzē. Tās pašas saaug. laikam jau viņiem bija ticis dumjākais kurmju variants, ja reiz nesaprata tik elementāras lietas. To viņš arī būtu pateicis. Ja ne fakts, ka Kurmim bija rijamais. Cepumiņi! Jarno gan nebija noskatījis, kādi tieši tie cepumi izskatījās, tādēļ viņš ļoti priecīgi un moži atsaucās Es gribu!

[Roviela]

- Mums aug tikai tas, ko paši iesējam, - Kurmītis saviesīgi paskaidroja, - Nezāles neviens nesēj, tāpēc nevienas nezāles nav. Pat nezinu, kā tādas izskatās.
Puisis paskatījās apkārt. Varbūt kā tas, kas te apkārt redzams? Visam tam taču nebija tāda pielietojuma, kā Kurmītis bija pieradis, vai ne? Bet viņš neprasīja skaļi.

Četrkājis pēkšņi pielēkšoja pavisam blakus un pat iebikstīja kājā, un Kurmītis salēcās. Jāsaka, viņam bija bail, jo puisis nekad nebija redzējis tādus četrkājus.
- Ē..., - viņš novilka, - Kā tevi sauc? Kas tu esi? - Kurmītis slepenībā cerēja, ka kāds to pateiks. Varētu taču kāds to arī zināt? Varbūt.
- Ko tu gribi? Tā nav mana šalle, - vismaz par kaut ko viņš bija drošs.

Labi, kas tur bija... paga, jā! Cepumi.
Kurmītis parakājās kabatā un izvilka kārbu. Attaisīja to un pastiepa Jarno virzienā. - Tie esot 'Burvja Biskvīti'. Ja nepatīk izskats, aiztaisi acis. Nekā cita tāpat nav.
Viņš pats paņēma vienu cepumu un sāka to grauzt. Nācās konstatēt, ka ēdams noteikti ir.

[Romija]

Rendijs mazliet samulsa, kad Kurmītis vispirms prasīja viņa vārdu, bet tā kā viņi nebija iepazinušies, tad Rendijs nolēma izlīdzēt. Joprojām turot zobos šalli, viņš atbildēja “Rendijs,” bet tā kā mute bija pilna ar vilnas izstrādājumu, tad tas izklausījās vairāk kā rūciens. Labāk viņš šobrīd nevarēja un mīlīgi piešķieba galvu.

Uzzinājis, ka šalle nepieder šim svešniekam, Rendijs aizdesoja tālāk pie nākamā tāpat piedāvāt atgūt pazaudēto īpašumu.

[Jormungandrs]

Nu... patiesībā Jarno arī nezināja. Nezāles izskatās pēc nezālēm. viņš gudri paskaidroja, neko citu principā pateikt nevarēdams. Noklusēt nebija variants.

No suņa rūciena Jarno neko nesaprata, bet viņš saprata kaut ko citu. Loģiska dedukcija (man ir auksti -> suns dod šalli -> es paņemšu šalli un man vairs nebūs auksti) noveda līdz tam, ka viņš, sagaidījis suņa piedāvājumu, šalli arī labprāt grasījās savākt. Ja jau nevienam citam to nevajadzēja. Katrā ziņā, smaidu pa visu ģīmi, viņš pasniedzās pēc auduma gabala.

Cepumi, protams, neizskatījās pārāk labi. Jarno bija cerējis uz kaut ko krāsainu un skaistu, Sciona stilā. Bet vispār jau arī šim nebija ne vainas. Labāk par pārtiku, kas bija skolā pieejama. Vienu pagrābis, Jarno tajā iekodās. Un uzreiz saviebās. Olkari ēdiens parasti garšoja vai nu ne pēc kā, vai arī... nu. Ne šādi.

[echo3]

Četrkājainais matainis zobos atnesa plakantārpu un sāka to piedāvāt visiem pēc kārtas. Tā kā žiglajam nesējam nekas ļauns nebija noticis, Brina secināja, ka plakantārps nav indīgs. Bet viņa tomēr nopriecājās, ka tārpu gribēja ņemt Jarno, un līdz nevai tas nemaz netika.
Liekas, visi tā kā bija apstājušies, un Brina apsēdās zemē (tieši labi, ka slapjš) blakus (tīri garšīgajam!) augam un, laiski plūkdama un ēsdama tā lapas, ievaicājās, - Viņu sauc par Šalli? Jūs tādus pazīstat? - Nepārprotami bija skaidrs, ka Brina vārdu "šalle" izrunā ar lielo burtu. Par cepumiem neva neizrādīja nekādu interesi.

[Sindra]

Vai nu šī bija labākā vieta, kur piesēst, tas droši vien palika līdz Smailei gājēju ziņā. Mitrais, mīkstais, tumši zaļais, kas sedza zemi bija ērts sēdēšanai, jo mīksts un tajā pat laikā par mīkstumu bija jāmaksā ar mitru pēcpusi.

Nerisa atstātie 'cepumiņi' garšoja pēc saceptiem salmiem. Ja vien kādam ko tādu bija gadījies ēst. Tie bija cieti, ilgi jākošļā un kumosi grūti norijami. Tomēr, iespējams, ka tam visam bija sava jēga. Proti, cepumiņus nevarēja apēst daudz un tie bija paredzēti kuņģa aizbāšanai patiešām sliktos laikos. Kad nekā cita ēdama pie rokas nebija. Nu, iespējams, ka šī bija tieši tāda situācija. Kad vienīgās alternatīvas bija nezināmas izcelsmes ogas krūmos, lapas no krūmiem vai zāle.

Vai varbūt bija iespējams kaut ko nomedīt? It kā jau gaisā ik pa brīdim no viena koka uz citu pārlidoja pa kādam putnam.
Bet te... tagad, krūmi nočabēja pavisam netālu no biedriem. Tā gan nebija pārāk uzkrītoša čaboņa. Un nebija arī tā, ka kāds kratītu krūma zarus. Skaņa bija īsa un to pamanīt droši ka varēja tikai paši vērīgākie.

[Romija]

Rendijs jutās gandarīts, ka atradis šalles īpašnieku, tāpēc bez liekām ceremonijām grasījās to atdot Jarno. Bet tad viņš izdzirdēja kaut ko svarīgāku, kas lika uzbangot instinktiem. Atlaidis žokļus un ļaudams šallei krist, viņš apmetās otrādi un joņoja čabošā krūma virzienā. Lai kas tas arī nebūtu, Rendijam to vajadzēja atrast. Rotaļlieta, medījums vai uzbrucējs - Rendijs bija gatavs stāties pretī praktiski jebkam.

[Roviela]

Kurmītis stāvēja kājās, juta kā mirkst viņa kājas un grauza cepumu. Tas bija tieši tik bezgaršīgs, kā arhimags bija teicis. Lai nu kādi tie cepumi bija, tas bija viss ēdamais, tāpēc puisis apdomīgi nobāza kārbiņu tad, kad neviens vairāk cepumus neņēma.
Medīt viņš nekādi neprata, un zeme neziņoja arī par to, ka te kas grasītos iebrukt, vismaz tā Kurmītis nosprieda, ka rūcošais četrkājis ir aizskrējis ķert kaut ko, lai kas tas būtu. Tas šķiet tā arī saucās - medības.
- Hei, tikai neķer, ja tas ir kāds mazulis! - Kurmītis iesaucās, itin nemaz nepadomādams, ka bļaustīties, ja tās ir medības, nekādi nevajadzētu. Kā gan lai viņš to zinātu? Toties puisis atcerējās, ka viņiem ir noliegts aiztikt mazuļus. Kādai-tur-dievietei vai kam tas nepatiktu.

[Rouzijs]

Deina šalli neņēma, galu galā viņai pašai bija pietiekami drēbju mugurā, tiesa gan, tas neglāba kājas no samirkšanas un sieviete juta, kā aukstums piezogas pamazām klāt. No burvju cepumiņiem tumšmate gan atteicās, ja viņa nemaldījās somā vajadzēja būt sakaltušai maizei un kaut kādam nelielam žāvētam gaļas gabaliņam, tomēr skatiens pievērsās sunim, cerot, ka tas to nesaodīs un nesāks prasīt. Bet no otras puses, vai viņai būtu žēl? It kā nē. Tikai ja varēja iztikt bez ēšanas, tad Deina varēja paciesties, nebūtu jau pirmā reize.

- Nu... mana stihija ir uguns... - Viņa tā pavisam nedroši izmeta, neesot pārliecināta par sevi.
- Bet ja godīgi man ir problēmas kontrolēt manas spējas. Es baidos, ka es varētu nejauši nodedzināt vairāk kā nepieciešams. - Skatiens pievērsās kādam putniņam, kas pārlidoja pāri galvai un izskatījās diezgan ēdams un paliels.

Tumšmate nopūtās, viņa izlēma, ka varētu sākt ar kaut ko mazāku un... nomedīt pārtiku, ja to tā varēja saukt.
Sieviete veica ar rokām nedaudz sarežģītas kustības un mēģināja uzburt uguns lodi, kurai būtu jātrāpa lidojošajam putam, cerot, ka trāpot pie viena viņa to arī izceps.

- Turklāt mēs varam mēģināt savākt kaut ko sausu, un uztaisīt ugunskuru. - Šķiltavām līdzīgais priekšmets Deinai vēl bija kabatā, ja vien tas ceļojot no vienas pasaules uz otru nebija kaut kur izkritis.