Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> "Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy
Sindra
iesūtīt 26.01.2014 15:15
Raksts #1


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012





Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.




Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
123 Lapas V  < 1 2 3 4 > »   
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (20 - 39)
Rouzijs
iesūtīt 27.01.2014 18:27
Raksts #21


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Zilais skatiens palūkojās uz melno pūķi, kad viņš pacēla biķeri pret viņu, lūpās parādījās smaids, varbūt par šī pūķa manierēm viņa bija nokļūdījusies un iespējams, ka viņam tādas bija. Par to otru izsitēju gan viss bija skaidrs, no tādiem tipiem bija jāuzmanās, lai gan... pret visiem melnajiem pūķiem zināmai piesardzībai bija jābūt, arī pret šo.

- Par to es nešaubos. - Ja viņš šeit būtu valdnieks... ja melnie pūķi būtu valdnieki, tad daudz kas būtu savādāk, vismaz Lilija tā domāja, apkārt klīda baumas par to, ka šie pūķi turot vergus, bet tomēr šis nebija īstais brīdis, lai to pajautātu, turklāt zilmate bija pārliecināta, ka tādā veidā aizvainotu šo pūķi.
- Neesmu tos vēl nobaudījusi. - Lilija viegli pamāja ar galvu, bet par gardumiem viņa nešaubījās, tie noteikti bija augstas kvalitātes. - Varbūt nedaudz vēlāk. - Pēc garā ceļa viņa nebija tik nogurusi, lai uzreiz mestos virsū mielastam. Tāpat kā meitene pieklājīgi ignorēja Marko divdomīgo piebildi, bet nekas nepaslīdēja garām.

- Slava. - Viņas zilās acis ieurbās otra pūķa pelēkajās. - Un vēlme sevi pierādīt. - Pūķene novērsās un palūkojās uz biķeri, kurš dusēja viņas rokās. Tomēr piespiest sevi nesmaidīt bija grūti, un tieši tāpēc priesterienes lūpās joprojām rotājās viegls smaids par Marko vārdiem.
- Es esmu dziedniece, par ievainojumiem neuztraucos. - Bet to jau noteikti varēja redzēt, nekādu ieroču viņai nebija. Un kuru pūķi gan uztrauca, ka viņu nosmērētu? Viņai likās, ka nevienu.

Bet ak... cik viņa bija nepieklājīga.
- Esmu Lilija, Nalaka meita. - Meitene viegli pielieca galvu stādoties priekšā melnajam pūķim.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Urdrunir
iesūtīt 27.01.2014 19:20
Raksts #22


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.01.04
Kur: starp likumu un dvēseli



Šīs mājas saimnieks kavējās. Batirs pabeidza dzert, klusu ierūcās, noslaucīja lūpas un ķērās klāt pie ēšanas,- badīgi un metodiski. Gaļa, maize un dārzeņi pazuda viņa rīklē. Apkārtējie šeit drīkstēja arī nebūt. No tiem pagaidām nekāda labuma nebija. No otras puses svešie pūķi īpaši netraucēja.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 27.01.2014 20:02
Raksts #23


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



"Jūs nekad nevarat zināt, kad tādu iespēju vairs nebūs," Marko dziļdomīgi atbildēja uz noraidījumu uzcienāties. Viņam nevajadzēja, lai meitene ēstu, lai gan skats, kā viņas lūpas nogaršotu ko saldu, noteikti būtu tā vērts. Skatiens noslīdēja pār slaido kāju, lai atgrieztos pie vīna glāzes.

"Slava?" melnais pūķis pārjautāja visai pārsteigtā tonī. Tas bija neparasts atzinums no zilā pūķa puses. Iespējams, ka šī meitene nebija gluži tik vieglprātīga burbuļpūtēja, kā par viņiem runāja. Marko acis samiedzās, vēlreiz jau ar citu nozīmi uzlūkojot sarunu biedreni. Viņa šaurās acis šobrīd nebija pelēkas, tās bija kļuvušas melnas. "Interesanti! Atvainojiet, ka man līdz šim bija šķitis, ka zilo pūķu intereses ir gluži savādākas," Marko pasmaidīja. Vērtējošā izteiksme no sejas pazuda un balss pat šķita laipna. "Protams, valdnieka uzdevums varētu nest slavu."

"Prieks iepazīties, Lilij," Marko turpināja uzturēt nez no kurienes uzradušās manieres. "Marko, Dervina dēls," viņš atbildēja. Balsī varēja saklausīt darvu, lepnumu par savu cilti, par savu izcelsmi. Meitenes virzienā tika galanti pasniegta roka. Ja viņa nebaidījās, ka skūpsts uz pirkstiem varētu būt pārāk dedzinošs, liecināja melnās acis, kas uzmanīgi vērās Lilijā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Mākoņkaķis Aurēl...
iesūtīt 27.01.2014 20:29
Raksts #24


Knakts autobusa konduktors
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.03.05
Kur: Jaukā vietiņā.



Kenoltam bija visas iespējas pamanīt, kā pie uzrunas "Tu" jaunās pūķienes sejā kāds muskulis noraustās. Tikai acumirklis un tikai mikroizteiksme, nekas vairāk. Taču jaunekļa jautājums, visticamāk, bija vietā... "Ieradums." ...Bet drīz nācās pieņemt, ka šāda atbilde jaunekli varētu neapmierināt. Visticamāk, tikai sekotu vēl liekas runas, Grišu izvaicājot. "Man šķiet lieki klanu stereotipi." Iespējams, ar šo varētu izsecināt, ka viņa sevi uzskata par uzmanības vērtu. Iespējams, secinājums attiektos uz vēlmi "izlekt". Vai arī tieši otrādi? Lai vai kā viņas sarunas biedrs - vai arī tie, kuri izvēlējās klausīties - uz šo attiektos, Griša ilgi nekavējās to uzzināt: "Nešaubos, ka manu klana piederību var ātri noteikt arī pēc citām iezīmēm. Arī nodarbošanos. Tādēļ nevar teikt, ka slēpjos - tikai izvairos sevi pasniegt uz sudraba paplātes."

Nomaļus notiekošās sarunas nemācēja turēt noslēpumus. Tātad melnmatainais pūķu jauneklis Marko lieliski prata pielāgoties, šķietami sarunas vidū izvēloties sevi nostādīt kā simpātiju, vairs ne zobgali - prasme, kuru Griša vēl nezināja, nosoda vai apbrīno, - un viņa šībrīža kompānijā atradās Lilija, Nalaka meita - dziedniece, kas it kā tiecoties pēc slavas. Cik viegli dziedniekiem ir iemācīties melot? Baltie meli noteikti ir to ikdienas sastāvdaļa, ne tā? Bet viņu bija vārdi, kas Grišai neko neizteica.

"Es esmu Griša, pūķa Raša meita." Kaut vai tādēļ, lai atvieglotu to briesmīgo darbu viņu uzrunāt.
Ja reiz šķiet, ka sevis iepazīstināšana konkurentu - vai drīzāk kolēģu? - lokā ir ne vien vēlama, bet jau valdnieka atvēlēta.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 27.01.2014 20:56
Raksts #25


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Kad jau nu sanāca pagaidīt vēl. Atorms nolēma, ka būs tikai pieklājīgi, ja viņš iepazīstinās ar sevi sarkano pūķieni, kam bija apsēdies blakus.
Noskatījis krāšņo karotāju, sarkanais pūķis ielēja divos zelta kausos vīnu un vienu kausu piedāvāja blakussēdētājai.
- Tā kā aicinājums mūs ir savedis kopīgi še, varbūt iepazīsimies? - viņš teica, - Atorms, Terlosa dēls.

Pūķis neprasīja sarunu biedrenes vārdu. Ja viņa vēlēsies, pati to pateiks, kā biedrs, biedram.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Malduguns
iesūtīt 27.01.2014 21:35
Raksts #26


Skatās acīs baziliskam
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 02.10.06
Kur: klejojumos



Morigana nopētīja sarkano karotāju brīdī, kad viņš sēdās pūķenei blakus. Neraugoties uz to, ka viņa nebija īpaši sabiedriska, bija patīkami apzināties, ka šeit ir vēl kāds no viņas klana. Tas šajās zelta zālēs lika justies mājīgāk.
Viņa pieņēma vīna kausu no Artroma un viegli pacēla to kā tostā.
-Morigana, Ragnora meita,-viņa atbildēja pēc pūķa stādīšanās priekšā.
-Vai kādam šeit vispār ir kāda nojausma, kas tās par briesmām, kas draud mūsu pasaulei un kuru dēļ mēs šeit esam ieradušies?-viņa jautāja Artromam vai tikpat labi kādam citam, apslacījusi lūpas ar vīnu.

Šo rakstu rediģēja Malduguns: 27.01.2014 21:35
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 27.01.2014 21:38
Raksts #27


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Kenoltam būtu pieticis arī ar pirmo atbildi. Viņš visnotaļ cienīja citu ieradumus un izvēles. Un par to, vai citi ciena viņējās, neuztraucās. Tāpēc arī nekādu svarīgu nozīmi Grišas mirklīgajai netīksmei nepiešķīra. Nu, kaut kas nepatika. Tās ir viņas tiesības. - Kenolts, Kerina dēls. - Druīds nocēla no pleca Nūku un nolika sermulim priekšā ūdens kausu, lai padzeras. - Un tas ir Nūks. - Ja nu kādam interesē.

Es nespētu dzīvot ugunī vai ūdeni, vai zem zemes. - Tas bija tas, ko Kenolts saprata ar "klanu stereotipiem". Pūķi ir dažādi, tāpat kā dzīvnieki uz zemes, gaisā un jūrā. Tā vienkārši ir. Tas, ka sarkanie ar melnajiem pavisam slikti sadzīvo, gan nav labi. Viņi ir ugunīgi, un plūcoties saposta visu sev apkārt. - Griša, Raša meita, vai tur, kur tu dzīvo, tev kāds dara pāri?

Netālu sēdošo pūķu sarunas varēja sadzirdēt labi, un tā Kenolts iegaumēja ne tikai Grišas vārdu, bet arī Lilijas, Marko, Atorma un Moriganas.

Šo rakstu rediģēja echo3: 27.01.2014 21:39
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 27.01.2014 21:49
Raksts #28


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Atorms pacēla pretī savu kausu, sveicinot, un tad nobaudīja vīnu. Tiešām labs.

- Nē. Bardi nezināja runāt par to itin neko. Tikai baumas, baumas, un nekā konkrēta.
Viņam kā karotājam, protams, daudz labāk patiktu konkrēts plāns, rīkojumi un mērķis. Te to nebija, bet tāpēc jau viņi bija šeit, lai to noskaidrotu, vai ne?

- Mūsu pasaulei draud briesmas, un tas ir viss.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Malduguns
iesūtīt 27.01.2014 22:18
Raksts #29


Skatās acīs baziliskam
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 02.10.06
Kur: klejojumos



Morigana pie sevis pasmīnēja. Rādījās, ka citur bardi nebija diez ko izglītotāki par tiem, ar kuriem krustojās viņas ceļi.
-Cerams, ka tādā gadījumā mums to izdosies noskaidrot pieteikoši drīz,-viņa iedzēra vēl vienu malku vīna, lēni izgaršojot tā esenci. Morigana runāja ar Artromu, bet tajā pašā laikā spēja izsekot līdzi arī daļai no pārējo sarunām. Viņa bija pārliecināta, ka citi arī tā dara, jo zālē ar tādu atbalsi tas sanāca gribot negribot.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Avengedmike
iesūtīt 28.01.2014 02:04
Raksts #30


Cep speķi Dūdijam
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 21.01.14



Tas ka zāle prasa savu, nenozīmē , ka tā to gūs - Elriks noteica pa daļai pie sevis, pa daļai baltajai pūķenei . No galda paņemis vēl vienu biķeri ar ūdeni, viņš lēniem soļiem piegāja pie baltmatainās skaistules un pasniedzot kausu teica : Atbildot uz Jūsu jautājumu laikam būs jāmin pēdējais, jo es neatminos dzirdējis, ka Dragāra būtu bijusi briesmās un neviens nezinātu no kā . Ar to vajadzētu pietikt ,lai katrs sāktu raizēties. Un man nepatīk, ka citiem ir jāraizējas . Tādēļ es izvēlējos doties šurp ,lai noskaidrotu, vai es varu kā palīdzēt šīs briesmas mazināt? Tas būtu mans stāsts. Un kas atvedis Jūs šurp?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 28.01.2014 09:25
Raksts #31


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



- Taisnība, nezinu gan. - Lilija pasmaidīja, viegli aplaizot lūpas, vīna saldā buķete šķita uz tām kavējamies, tāpat kā viņas skatiens bezbailīgi lūkojās melnā pūķa acīs. Viņai nebija ne jausmas, kur radusies tāda drosme, bet viņa spēja spēlēt šo spēli, pielāgoties, gluži kā ūdens, kurš lēnām nes pa straumi.

Izskatījās, ka priesterienei bija pat sanācis pārsteigt Marko. Kaut kas negaidīts, vai tad melnos pūķus bija tik viegli izbrīnīt? - Par mums vienmēr domā ne to labāko, esmu pieradusi pie tā. - Zilmate nopūtās. - Bet tas tāpēc, ka mūs, zilos pūķus, nesaprot. - Viņa atglauda matu šķipsnu no vaiga un novērsās no Marko.
- Vai jūs kādreiz esat redzējis kā mēness spoguļojas ūdenskrituma ūdenī, sēžot aiz tā? Vai lidojis pār okeānu ar spārnu galiem viegli pieskaroties tā virsmai, kad debesīs mirdz miljoniem zvaigžņu? - Viņa nebrīnītos, ja atbilde būtu nē. Bet tas taču bija fantastiski.

- Man arī prieks, Marko. - Lilija pasmaidīja Dervina dēlam, viņas ausīm nepaslīdēja garām tām lepnība, kas bija iemājojusi šī pūķa balsī. Zilais skatiens aizkavējās pie melnajām acīm pirms ielikt savu plaukstu viņa rokā. Tas bija savādi, viņai interesēja, vai melnā pūķa rokas ir maigas, vai raupjas no ieroču turēšanas, vai tās ir izdzēsušas kāda zilā pūķa dzīvību? Bet daudz nepārprotama Lilija lūkojoties pretī tumšajām acīm ļāva savai rokai saskarties ar melnā pūķa roku.
Viņa uzdrīkstējās, viegls smaids joprojām no lūpām nespēja nodzist.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 28.01.2014 10:43
Raksts #32


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Marko satvēra Lilijas pirkstus. Viņa roka bija stingra, bet tvēriens maigs. No tā vien diez vai varēja noteikt, cik daudz fiziska darba Marko ir veicis. Āda bija gluda, nedaudz siltāka kā Lilijas, tomēr tā pavisam noteikti bija vīrieša roka, ne tāda, kas baidītos pieķerties kam asākam. Nedaudz pacēlis Lilijas roku pretī, viņš pieliecās un uzspieda gandrīz nemanāmu skūpstu uz viņas pirkstiem - lūpas knapi pieskārās, toties viņa siltā elpa noteikti bija jūtama. Tad viņš meitenes roku atlaida. Šis īsais žests nebija zilajai pūķenei neko ļaunu nodarījis.

Uz Lilijas teikto, ka apkārtējie nesaprot zilos pūķus, Marko pasmaidīja. Viņš ļoti labi zināja, kā ir būt nesaprastam, pat savējo vidū. Tā bija savā ziņā tāda kā solidaritāte - būt vienādi nesaprastiem. Viņi sapratās nesaprašanā. Kaut ko tādu droši vien izjuta arī citi klani. "Nešaubieties, ka neesat šeit tāda vienīgā," viņš atbildēja un vēlreiz pasniedzās pēc sava dzēriena trauka.

Klausoties Lilijas jūsmīgajos ūdens piedzīvojumu aprakstos, pūķis vērās pāri zālei ar nedaudz izklaidīgu, domīgu skatienu. Viņas teiktais noteikti neraisīja Marko tādas emocijas, kā tas bija raisījis Lilijā, tomēr pavisam nepiekrist viņš nevarēja.

"Netālu no manām mājām kalnos ir kāds neliels ūdenskritums, bet tas nav gluži tāds," viņš atbildēja. Diez vai Liliju sajūsminās apraksti, kā ūdens burzguļo līdzīgi zelta gabalu biršanai, kā spožie oļi iespīdas kā pērles vietā, kur ūdens no augstā kritiena satiekas mazā dīķītī un ir tos nogludinājis pavisam apaļus. Viņai pavisam noteikti nebija jāzina tas, kā pavisam agrā bērnībā Marko tos bija salasījis, lai lepni aiznestu parādīt vecākiem, un saņēmis pļauku. Tā nebija tēma, ko apspriest šajā situācijā. "Es esmu reiz lidojis pāri okeānam, tomēr domāju, ka neesmu izbaudījis ne pusi tā, ko jūs sakāt," viņš atbildēja, nedaudz šķelmīgam smaidam rotājoties lūpās. Tie bija glaimi, jā, bet vai tad kāds liedza teikt meitenei to, ko viņa vēlējās dzirdēt.

Pacēlis savu biķeri un konstatējis, ka tas ir tukšs, Marko pasniedzās pēc karafes. "Vai jums ieliet vēl?" viņš vaicāja, vispirms piedāvādams savai sarunu biedrenei. Nedaudz vīna, kas iesistu vaigos sārtumu, šai zilo pūķu dziedniecei noteikti nenāktu par ļaunu. Varbūt tieši tas bija raisījis viņas mēli, lai vispār vēlētos sarunāties ar darvas pūķi. Kaut gan arī Marko pievilcība varēja spēlēt lomu meiteņu acīs.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 28.01.2014 17:59
Raksts #33


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Zilais skatiens neatraujoties no Marko viņu vēroja, iespējams, Lilija viņu vēlējās izlasīt kā grāmatu, kas slēpj sevī interesantas nodaļas, bet līdz tām bija jātiek un tas nebija tik vienkārši. Ne šajā gadījumā, kad viņi nāca no tik dažādiem klaniem, kuri savā starpā nespēj sadzīvot. Pēc puiša pieskāriena un viņa siltās elpas uz meitenes gaišās ādas parādījās vieglas zosādas bumbiņas, viņa noslēpumaini pasmaidīja un novērsās, kad viņš bija atlaidis meitenes pirkstiņus.

- Tad jau varbūt mēs neesam nemaz tik atšķirīgi. - Pat ja viņa tēvs un māte vienmēr bija teikuši, lai Lilija uzmanās no melnajiem pūķiem. Bet ko viņa darīja tagad? Sarunājās ar vienu it kā viņi jau būtu pazīstami ilgu laiku, kur gan priesteriene bija pazaudējusi bailes? Laikam valdnieka mājās tās bija izkūpējušas, to vietā bija cieņa un citas sajūtas.

Bet, protams, šis pūķis nebija baudījis ūdens priekus, Lilijai tā jau likās. Varbūt vajadzēja reiz nomest savu lepnību malā un vienkārši baudīt dzīvi, melnajiem pūķiem ar to noteikti bija grūtības, bet šis... šis bija visai simpātisks indivīds, pat ja ienākot zālē nebija izturējies gluži kā saulstariņš.
- Pamēģiniet, es jums varētu parādīt to, kā tas ir baudīt ūdens glāstus. Tad, varbūt, jūs melnie pūķi spētu mūs saprast labāk un neienīst tik ļoti. - Lilijas balsī ieskanējās nedaudz skumjākas notis, kas varēja liecināt par to, ka viņas pagātnē ir bijis kāds gadījums, kad kāds no melnajiem pūķiem ir izturējies pret meiteni ļoti neganti.

Zilās acis ielūkojās savā biķerī, tas arī gandrīz bija tukšs.
- Jā, lūdzu, ielejiet vēl. - Iespējams, ka zilamatei nevajadzētu tik daudz dzert vīnu, bet viņa nespēja atteikties no piedāvājuma. Tikai Lilija bija pārliecināta, ka pavisam noteikti pēc šīs glāzes vajadzētu ieturēt pauzi, nebūtu labi, ja Marko viņu piedzirdītu, bet noteikti tāds nebija pūķa mērķis.
Meitene pasmaidīja un pasniedza darvas pūķim savu biķeri.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
washulis
iesūtīt 28.01.2014 20:13
Raksts #34


Cogito ergo sum
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 28.02.07
Kur: Divas mājas tālāk
Jaukais snīpis



Tad man jāatļaujas izteikt raizes. Vai ar vienu saujiņu varoņu ir iespējams novērst tos draudus, ko valdnieks solījās esam redzējis. Viņa garā dzīvesgājuma viedums diez vai ļautu pārskatīties niekus par katastrofu un otrādāk. Halla raižpilni nogrozīja galvu, tikai ar kavēšanos ieraugot, ka Elriks viņas virzienā pasniedz kausu. Iesmejoties par savu aizmāršību, viņa to pieņēma, iepriekš nesto liru noliekot turpat, uz klātā galda virsmas. Pateicos. Ja alkstat, Jūs varat mani uzrunāt par Hallu, Liosa meitu. Kā gan bez oficiālas iepazīstināšanas. Sava vārda sniegšana vienmēr bija pirmais solis, lai sāktu ar svešiniekiem komunicēt jau personiskākā līmenī. Jo ātrāk tas notiek, jo ērtāk viņai - dzirdot svešus stāstus un svešas cerības, jūtot tās kā savējās. Protams, ir bijis daudz stāstu arī par vientuļām un nelielām ceļotāju grupiņām, kas spējušas nopelnīt savu vārdu vēstures lappusēs. Nebrīnos, ka tas būtu daudzu šeit esošo sapnis, kļūt par vienu no šiem vārdiem. Jau uz optimistiskākas nots baltā pūķiene turpināja, iedzerot ašu malku svaigā ūdens. Kaut kas dzidrs un zils. Lika aizsapņoties par kalnu spicēm, kas slejas tālu, pie horizontiem, novakares gaismā tinoties zilganā dūmakā. Viņa neredzēja jūras dzīles, ko meklētu citi šeit starp viļņiem mītošie. Ne par ūdens putām viņa vēlētos zināt stāstus, bet šo klātesošo drosmes stāsti... jā, viņa mūžam nožēlotu, to laižot garām.

Šis sarunu biedrs patiesi nebija vārdos kautrs, kas jau vien norādīja, ka varbūt pašas nelielais sapnis sāks pildīties jau pārsteidzoši drīz. Jūsu teiktais izklausās cēli. "Nepatīk, ka citiem jāraizējās." Ja jau raizes jūt pat pats valdnieks Devans, tad varat pielīdzināt savas izjūtas viņējām. Valdniekam būs jāpriecājās par tik atsaucīgiem pavalstniekiem. Arīdzan labi bruņotiem. Halla jutās pārliecināta, ka katrs no šeit esošajiem nepacietīgi gaidīja norādes un jau bija gatavi mesties kaut uz otru pasaules malu, ar ieročiem un bruņām jau pie rokas vai mugurā, neatkarīgi no tā, kas ir cerētā balva - slava vai bagātības. Bet ļaujiet man teikt acīmredzamo, bet Jūs noteikti neizskatāties pēc priestera, burvja vai barda. Karotāji mūsu starpā tomēr ir rets arods. Ja neiebilstat vaicājam, kas Jūs pie šādiem dzīves lēmumiem novedis? Halla piešķieba galvu, acīm iedegoties tīrākā ziņkārē, izmetot gurnus uz vienu pusi, šķietami slinkā stājā, kamēr pirksti virpinājās ap rokā turēto ūdens kausu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 28.01.2014 20:16
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 28.01.2014 20:31
Raksts #35


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Varbūt, liecināja Marko iesāņus skatiens uz zilo pūķeni. Viņš piepildīja Lilijas kausu līdz pusei ar vīnu. Lai baudītu dzērienu un atraisītu mēli jau nevajadzēja tempt, cik uziet. Tikai pēc tam viņš ielēja arī sev. Kāds šķīvis ar rūpīgos apļos sakārtotiem augļiem tika pabīdīts meitenes virzienā. Ja labi iztēlojās, kompozīcijā varēja saskatīt apļus, ko veido lāse, iekritusi mierīgā ūdenī. Lilijai taču patika ūdens.

"Es iesaku kaut ko uzkost, savādāk vīns viens pats..." virs Marko piemiegtām acīm paslējās uz augšu viena no viņa uzacīm, pabeidzot teikumu vārdau vietā. Tas bija draudzīgs ieteikums, kurā nejautās ne izsmiekls, ne piedauzība. Marko šobrīd bija džentelmenis.

"Redziet, tas viss ir pavisam vienkārši. Tā īsti jau melnie pūķi neienīst zilos. Viņi ienīst īpašību, kas piemīt daudziem no jums," puiša skatiens nopietni vērās pretim sēdošajā meitenē, it kā cenšoties saprast, vai šis netikums piemīt arī viņai. "Ja jūs pacenstos neaiztikt lietas, kas pieder mums, mēs varētu pacensties jūs neienīst," viņš lietišķā balsī izstāstīja darījuma noteikumus. Un tad, it kā gaidītu kādu atbildi no Lilijas, noskaloja teikto ar malku vīna. Apzīmogoja. Bet skatiens, tumšs un nopietns, turpināja vērties meitenē. "Un tad varbūt arī klani satiktu labāk," Marko piebilda, pasniegdamies pēc kāda augļa gabaliņa, izbojādams precīzo apli.

Netālu turpināja čalot baltā meitene. Stāsti, varoņi, slava. Dziesminiecei tas droši vien vairāk gāja pie sirds. Bet valdnieka Devana lēmumu šādi pulcēt drosminiekus, lai novērstu pasaules briesmas, Marko neapšaubīja. Gan tāpēc, ka zelta pūķis bija pierādījis sevi kā gudrs un spējīgs valdnieks, kas nepieņem nepārdomātus lēmumus, gan tādēļ, ka Marko pats jutās pietiekami spēcīgs, lai sniegtu savu artavu pasaules drošības atjaunošanai. Nevienam taču nepatika baidīties par savu iedzīvi, mantu un dzīvību. Un melnajiem pūķiem netik.

"Kad zināsim, kas šeit notiks, varbūt arī atradīsies laiks ūdens pārlidojumiem," melnais pūķis atkal pievērsās savai sarunu biedrenei un noteica, neprecizēdams, vai viņš tiešām domāja tādu romantiku un rotaļas kā šķita ieskanam Lilijas teiktajā. Tas tik pat labi varēja būtlietišķs lidojums. Zālē ne viens vien bija izteicis bažas par uzdevumu, bet tā kā nekas nebija zināms, droši varēja pieņemt, ka tas var aizvest arī pie ūdeņiem. Tomēr Marko skatiens nepauda ne sajūsmu, ne noniecinājumu šai stihijai, tas atkal bija kļuvis pelēks un kā glāsts noslīdēja pār Lilijas kakla izliekumu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 29.01.2014 06:41
Raksts #36


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Zilmates skatiens vēroja, kā Marko piepilda biķeri ar vīnu, viņas lūpās joprojām rotaļājās tāds nedaudz noslēpumains smaids, iespējams, viņa šajā procesā redzēja, ko vairāk nekā citi spētu saskatīt, bet tas, lai paliek vēlākam, ja vien viņi pēc iziešanas no šīs greznās zāles vēl kādreiz redzēsies. Meitene palūkojās uz augļiem, kurus puisis tik gādīgi pabīdīja viņas virzienā.
- Taisnība, vīnam manā gadījumā ļoti ātri sanāk gūt virsroku. - Varbūt, viņai to nevajadzēja atklāt, bet nolikusi biķeri uz galda pirksti izvēlējās nelielu vīnogu ķekaru, no plašā augļu piedāvājuma, kuru izkārtojums arī nepaslīdēja viņai garām, tomēr to nācās nedaudz izbojāt.
Lilija nesteidzoties nobaudīja ogu pēc ogas, tās bija nogatavojušās un sulīgas.

Tomēr drīz vien viena vīnoga palika kavējamies pie viņas lūpām, kamēr zilais skatiens lūkojās uz Marko ar nedaudz aizvainotu izteiksmi, skatieni atkal satikās. - Ne visi zilie pūķi ir vienādi, tāpat kā nav vienādu lietus lāšu. Nevajag spriest par visiem no dažiem indivīdiem. - Neliels sārtums parādījās meitenes vaigos. Zilmate gan cerēja, ka Marko padomās ka pie vainas bija vīns, nevis pagātnes tumšie rēgi. Bet bija lietas, kuras citiem nevajadzēja zināt, it īpaši melnajiem pūķiem.

Uz brīdi viņa ieklausījās, ko runā pārējie pūķi, bet tik un tā skatiens joprojām bija vērsts pret darvas pūķi.
- Tas ir savādi, neviens neko nezināja teikt par šo uzdevumu. Bet ja spēšu es palīdzēšu izglābt mūsu pasauli, mūsu mājas. Turklāt dziednieki šādos uzdevumos mēdz noderēt. - Viņa pasmaidīja un palūkojās uz vīnogām, pašai nemanot zilmate bija ar tām sākusi spēlēties. Vai viņa nervozēja? Varbūt... mazliet. Bet kaut kā savādāk meitene to neizrādīja, viņa izlikās, ka ir mierīga, kā ūdens pirms vētras.
Lilija ievēroja Marko skatienus, viņai vienmēr bija paticis, ka stiprais dzimums pievērš uzmanību, pat ja viņa necentās nevienu ieinteresēt, bija pati, nevis tēloja kādu citu, tas bija glaimojoši. Tieši tāpēc tas piemīlīgais smaids nespēja pazust, un padarīja viņu brīnišķīgāku, jo kā bija pierādījies nevienam nepatīk pūķi, kas vienmēr purpina zem deguna un ir neapmierināti ar dzīvi. Viņas klanā gan bija maz tādu indivīdu, bet tomēr... tādi bija.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 29.01.2014 08:54
Raksts #37


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Lilijas un vīna attiecības Marko nekomentēja. Viņš noskatījās, kā zilmate paklausa ieteikumam un uzcienājas ar augļiem. Un tad kaut kas pārtrauca šādu laisku cienāšanos. Marko pretī vērās aizvainotas, zilas acis. Pati izdomāja un pati apvainojās. Sievietes! Marko nopūtās. Šī raksturīpašība laikam piemita visu klanu pārstāvēm. Viņam riebās taisnoties, pie tam situācijās, kad viņš ne pie kā nebija vainīgs. "Tu pati minēji klanu, es atbildēju par klanu," viņš īsi atbildēja uz dziednieces uzmesto lūpiņu. Pūķa balss, to sakot, bija kļuvusi dzedrāka, un arī uzrunas forma bija mainījusies.

Tomēr vairāk viņš nekā neizrādīja nepatiku pret šādu sarunas pavērsienu. Marko lēnām iemalkoja vēl vīnu, bet viņa skatiens no zilmatainās daiļavas aizslīdēja uz citiem zālē esošajiem, īpaši sieviešu kārtas pārstāvēm. Te bija gana daudzveidīga izvēle. Īsti asorti. Lai arī vismaz pagaidām nebija ieradusies neviena melnā pūķene, tomēr pārējās četras krāsas bija pārstāvētas ar pietiekamu daudzveidību. Skaistā, bet cimperlīgā Lilija. Halla, baltā meitene, kas varbūt izskatījās mazliet savādāka, tomēr joprojām jautri sarunājās ar citiem. Sarkanā, visai klusā būtne, Morigana. Un laikam jau zaļā Griša, kuras motīvi šķirties no matiem Marko šķita apšaubāmi. Skatiens kavējās ne tikai pie sieviešu matiem, bet pārbaudīja arī viņu formas, stāju, gaitu, izturēšanos. Vīriešiem pagaidām tika tikai tāda starp citu attieksme. Tomēr tas viss izskatījās kā parasta novērošana, nevis glūnēšana.

Vērošanu iztraucēja Lilija. "Jā, ja tur dodas vairāki, tad noteikti dziednieks ir noderīgs. Viens... Nu, varbūt jūs varat pierādīt spēkus arī viena," viņš pasmīnēja, un pelēkais skatiens atkal pievērsās meitenei. Viņa taču gribēja pierādīt savus spēkus. Manieres un pieklājīga attieksme atkal bija atgriezusies Marko teiktajā. "Bet diemžēl es jums nevaru neko vairāk atklāt," viņš iztaisnojās krēslā, izkustināja plecus, viegli izstaipījās. Bija patīkami uzcienāties un papļāpāt, tomēr arī melnais pūķis nevarēja noliegt, ka gaida tālāku notikumu attīstību. Iespējams, ka vēl nebija laiks. Marko atkal atlaidās krēslā un veltīja Lilijai pieklājīgu smaidu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 29.01.2014 10:48
Raksts #38


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Izskatījās, ka lielajā zālē sanākušajiem pūķiem ilgāk vairs nebūs jāgarlaikojas.
Telpā ienāca trīs personas, kuras droši vien spēs kliedēt sanākušo drosminieku neziņu. Pirms vēl bardi paspēs ziņas izstāstīt pasaulei, šeit sanākušie būs pirmie, kas tās uzzinās.

No trim atnācējiem, pirmā nāca sieviete. Moira bija dziesminiece. Lai arī sarkanajiem pūķiem tā nebūt nebija tuvākā nodarbošanās. Tas nebija pārāk tipiski.
Bet te, pilī, viņa bija valdniekam tuvu stāvoša persona un mēdza runāt Devana vārdā. Sieviete bija tērpusies garā, baltā kleitā, kas gaisīgi plīvoja gar viņas slaido augumu. Garajos, sārtajos matos bija sasprausti mazi, balti ziediņi. Viņa izskatījās, kā pavasarī uzplaucis ābeļzieds. Tik gaiša un neskarta. Moira nenēsāja ieročus. Viņas basās kājas pavisam klusi slīdēja pār zāles marmora grīdu.
Nevarēja nepamanīt, ka jaunā sieviete izskatās norūpējusies. Raizes bija viņas skatienā. Un neslēpās ne no viena, kuru Moira uzlūkoja. Viņas skatiens viegli pārslīdēja pār visiem šeit sanākušajiem pūķiem. Kā meklējot cerību un atbalstu.

Aiz Moiras nāca divi vīrieši. Viens no tiem bija atlētisku augumu, kurš bija tērpts visai bagātīgā bruņu kārtā. Malevona bruņu žvadzoņa noteikti bija tā skaņa, kas pievērsa zālē esošo uzmanību, ka te vēl kāds ir ieradies. Baltais pūķis bija karotājs, kurš komandēja valdnieka armiju - karotājpūķus, kuri nodrošināja kārtību Dragārā, ja radās tāda nepieciešamība. Brīžos, kad klanu savstarpējie kari draudēja nodarīt pārāk daudz postījumu arī tiem, kas vēlējās dzīvot mierā.
Malevona stāja bija lepna un gaita pārliecinoša.
Viņa skatiens, līdzīgi, kā Moiras, nomērīja šeit sanākušos pūķus. Tiesa, ilgāk aizkavējoties tieši pie karotājiem. Par kuru trūkumu, kā izskatījās, te nekādi nevarēja sūdzēties. Bet, protams, karotāji bija drosmīgi. Tie allaž atsaucās pirmie un rāvās uz priekšējām rindām. Nebija šaubu, ka tieši karotāji vēlējās apliecināt savas prasmes un iekarot varoņu vietas bardu radītos stāstos un dziesmās.

Trešais atnācējs pavisam noteikti nebija karotājs. Vismaz viņa auguma aprises un arī ietērps to apliecināja. Vējš, tā viņu sauca. Lai gan visi zināja, ka Vējš, nav Devana šamaņa īstais vārds. Savu īsto vārdu baltais pūķis visai sekmīgi slēpa. Jo viņš ticēja senai maģijai par īstajiem vārdiem. Ka atklājot savu vārdu nevēlamām personām, var nonākt to verdzībā.
Vēja seja bija apzīmēta ar savdabīgiem rakstiem un simboliem, viņa mati viegli plīvoja pat viņam atrodoties uz vietas, it kā tajos visu laiku spēlētos viegls un draisks vējš. Viņa seja izskatījās pat nedaudz sievišķīga. Tā ka skatoties uz to un pūķa garajiem, baltajiem matiem, bija grūti noteikt viņa dzimumu. Šaubas gan izgaisināja augums. Tas nebija trenēts, kā Malevonam, vai pat citiem zālē esošajiem karotājiem, taču tas pavisam noteikti bija vīrieša augums. Viņam bija plati pleci, arī krūšu daļā nekādi labumi nebija novērojami.
Šamanis tērpās tumšās, garās drānās, kas bija apjoztas ar vienkāršu jostu. Viņš līdzi nēsāja nūju, kas izskatījās pēc tāda pamatīja koka zara, kura galā iekļāvās paprāva kristāla lode, kurā iekšā bija migla. Un izskatījās, ka to visu laiku dzenātu visai spēcīga vēja plūsma. Tā riņķoja iekš lodes. Ja uz lodi lūkojās ilgāk, pa retam varēja manīt arī kādu zibeņa uzzibsnījumu.
Atšķirībā no saviem kolēģiem, šamanis nevienu nevēroja. Viņš gāja taisni uz priekšu, necenšoties izpētīt, kādi tad bija tie drosminieki, kuri bija atsaukušies Devana aicinājumam.

Moira nekļūdīgi izvēlējās vietu zālē, kuru labi varēja redzēt visi šeit sanākušie. Nevienam nebija jāstaipa kakls, vai jāceļas un jāmaina savu atrašanās vietu. Lai arī ikdienā pūķiene savu izvēlēto profesiju izmantoja, lai tikai spēlētu stabuli un dziedātu savam mīļotajam, iemaņas tik un tā bija palikušas.
- Dragāras ļaudis, - Moira uzrunāja klātesošos skanīgā, patīkamā balsī. Abi baltie pūķi nostājās aiz viņas, kādu soli nostāk. - Valdnieks Devans pateicas par jūsu izrādīto interesi un vēlmi palīdzēt.
Palīdzība nudien ir vajadzīga, jo raugi, mūsu pasaulei draud briesmas. -
viņa nopūtās. - Dragāras pilāram draud sabrukšana. Un ja tas notiks, mūsu valdnieks ies bojā. Man žēl to atzīt, taču viņš jau tagad jūtas slikti. Tādēļ nevarēja jūs satikt pats.
Mēs nezinām, kas izraisa pilāra grūšanu. Taču tas jau ir sācies. Tas notiek.
Valdnieks jūs aicināja, lai jūs, dotos ceļā un atrastu iemeslus kādēļ pilārs grūst un apturētu tā sagrūšanu. Atlīdzībā viņš sola katram to, ko viņa sirds visvairāk tīko iegūt. -
tie bija iemesli, kādēļ Moiras vaigs bija tik rūpju nomākts un pūķienes acīs mirdzēja skumjas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 29.01.2014 11:18
Raksts #39


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Zālē ieradās vēl kāds, par to liecināja bruņu žvadzoņa un divi klusāk likti soļi. Marko pagriezās, bet jaunu drosminieku vietā ieraudzīja trīs Devana galma pārstāvjus. Melnā pūķa pozas maiņa un izsliešanās staltāk liecināja, ka no šiem trim atnācējiem tiek gaidīts kas vairāk.

Marko skatiens sekoja pirmajai nācējai. Uzlūkojot sarkanmataino dziesminieci, pūķa skatiens atkal bija kļuvis tumšs, bet pirksti stingri apķēruši biķeri, pirkstu kauliņiem kļūstot bāliem. Viņa augums saspringa kā stīga, kas atbrīvojās brīdī, kad nācēji apstājās. Tad arī Marko strauji piecēlās. Viņa uzmanība tagad bija pilnībā veltīta Devana sūtņiem, ne vairs zilmatainajai sarunu biedrei. Paspēris dažus soļus tuvāk zāles vidum, Marko paklanījās. Kustība bija nedaudz stīva. Devans, iespējams, izpelnītos daudz vairāk cieņas izrādīšanas.

Palicis vairāku soļu attālumā, Marko uzmanīgi noklausījās Moiras sakāmo. Viņš nopētīja arī abus pavadošos baltos pūķus, īpaši pakavējoties pie Vēja nestās lodes. Šamaņu burvestības Marko nebija pazīstamas, tomēr kustīgā migla piesaistīja un uz brīdi savalgoja skatienu.

"Marko, Dervina dēls ir valdnieka rīcībā," skaidrā, pārliecinātā balsī melnais pūķis stādījās priekšā, negaidot kādu īpašu uzaicinājumu. "Esmu gatavs pierādīt, ka esmu piemērots šādam uzdevumam," viņš turpināja, joprojām būdams pārliecināts, ka kaut kāda atlase starp sanākušajiem piedzīvojumu meklētājiem notiks. Nevarēja taču pieņemt, ka katrs no viņiem spēja atklāt patiesos grūšanas iemeslus un tās apturēšanai paredzētie pasākumu nevērsīs visu vēl ļaunāk. Tie bija virspusējie apsvērumi. Devana sūtnes bilstais par atlīdzību iededza Marko acīs jaunu dzirksti un lika sirdij krūtīs sisties straujāk. Vai tiešāk ikviens no šiem pūķiem varēja iegūt to, ko vēlas? Dažu vēlmes jau bija atklātas, dažu — nojaušamas. Lai arī domas apceļoja drosminiekus, Marko skatiens joprojām nedalīti bija pievērsts runātājai, neskatoties uz viņas matu krāsu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 29.01.2014 13:05
Raksts #40


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



- Noteikti, - Atorms piekrītoši pamāja Moriganai, nemaz nešaubīdamies par to, ka viss kļūs zināms pavisam drīz. Tikai nedaudz pacietības.

Atskanēja vairāku nācēju soļu troksnis, un tas gluži neizklausījās pēc vēl kāda pieteikties gribētāja, tie nāca pa vienam.
Atorms nolika kausu uz galda un pievērsās nācējiem. Viņš nekad nebija redzējis nevienu no viņiem, bet vismaz par diviem zināja droši un trešo - nojauta. Stāstīts par to, kas un kā ir Valdnieka galmā, bija, un karotājam bija ausis un atmiņa, lai dzirdētu un iegaumētu.

Pirmā bija Moira, dziesminiece, un aiz viņas - tur šaubu nevarēja būt! - Valdnieka karotāju komandieris Malevons, trešais bija atpazīstams pēc stāstiem. Vējš, šamanis.

Karotājs piecēlās kājās un sveicienā pielieca galvu. Šī trijotne bija no vecākajiem, no tiem, kuriem pienācās cieņa un kurus bez šaubīšanās varēja klausīt.
- Atorms, Terlosa dēls, gatavs kalpot valdniekam, - viņš uz aicinājumu atbildēja negaidīti labskanīgā balsī.

Tad tāda ir nelaime! Pīlārs grūst, un tas ir slikti. Tas noteikti nāk par ļaunu visai pūķu pasaulei. Nekādas kārtības vairs! Nē, to noteikti nedrīkst pieļaut.
Tikai ar cēloņu atrašanu sarkanajam karotājam bija kā bija. Viņa lieta nebija sameklēt cēloņus, iemaņu arī nekādu, un tāpēc vien bija skaidrs, ka pa vienam viņi šādu uzdevumu nepaveiks, vajadzēs sadarboties. Atormam vajadzēja skaidrākas norādes, kurp iet un ko darīt.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

123 Lapas V  < 1 2 3 4 > » 
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
2 lietotāji/s lasa šo pavedienu (2 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 29.03.2024 08:53