Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: ils ; laiks: 20.10.2008 18:50

Spoku stāsts veļu laikam. No avīzes "Sekretnije materiali XX veka", šī gada 22. numura.

1911. gada 14. jūlijā no Romas dzelzceļa stacijas atgāja neliels vilciens: lokomotīve un trīs vagoni.
Tas veda publiku, lai apskatītu kilometru garu tuneli Lombardijas kalnos - XX gadsimta sākumam
unikālu būvi.
Šo izklaides ekskursiju Itālijas bagāto un aristokrātisko ģimeņu pārstāvjiem noorganizēja firma
"Sanetti", 106 pasažieri ar interesi vēroja ievērības cienīgās vietas jaunajā dzelzceļa posmā.
Pēc dažām stundām vilciens jau bija Lombardijā. Lūk, priekšā jau redzams tas pats tunelis.
Sastāvs iebrauc tajā. Taču otrā pusē tas tā arī neparādās...

Apziņas aklais plankums.

Policija un dzelzceļa strādnieki rūpīgi izpēta tuneli. Taču nav atrodamas, ne katastrofas pēdas,
ne pat kvēpu pēdas no tvaika lokomotīves dūmiem uz tuneļa griestiem.
Toties, tiek atrasti divi pasažieri no pazudušā sastāva, kuri atrodas šoka stāvoklī. Tikai pēc kāda laika
viņi spēj atgūties un pastāstīt, kas notika.
Pēc viņu vārdiem, apkārtne ap vilcienu pēkšņi pārklājusies ar piena baltu miglu. Tuvojoties tunelim,
tas kļūst aizvien biezāks, pārvēršoties stīgrā šķidrumā. Pasažierus pārņem šausmīgas bailes un viņi izlec
no braucošā vilciena - jo abi tajā brīdī atrodas vagona vējtverī. Acīmredzot, pārējie pasažieri nepaspēj to
izdarīt.
Nelaimīgie vēl ilgi cieš no psihiska rakstura problēmām, ko izsauc spēcīgs stress, taču pakāpeniski
viss atkal ir normas robežās. Vilciens tā arī nekur neparādās...
Precedenta sabiedēti, Itālijas dzelzceļa valde slēdz tuneli satksmei un pat aizber ieejas ar akmeņiem.
Kara laikā tuneļa velves iebrūk aviabumbas trāpījuma rezultātā, uz visiem laikiem aprokot šo noslēpumu...
Stāsts ir neticams. Taču pat vislielākajiem skeptiķiem tā patiesums neizraisa šaubas, tāpēc ka visam
notikušajam ir dokumentāli apstiprinājumi, tajā skaitā - liecinieku liecības.
Bet Milānas dzelzceļa muzeja fondos līdz šim glabājas makets, kas līdzinās bērnu dzelzceļas: uzvelkama
lokomotīve, trīs vagoni, sliedes, miniatūrs tunelis.
Savā laikā ar šīs spēļu lietiņas palīdzību inženieri centās modelēt apstākļus, kādos pazuda sastāvs.
Taču neko konkrētu uzzināt viņiem neizdevās...
Likās, ka bez pēdām pazudis vesels vilciena sastāvs ar vairāk nekā simts bagātiem un ietekmīgiem itāļiem
nevarēja neizsaukt spēcīgu sabiedrisku rezonansi. Taču, pretēji gaidītam, notikums neguva plašu atspoguļojumu.
Vietējās avīzes nopublicēja dažus īsus rakstus ar nesaprotamu saturu. Vēl dažas rindas incidentam veltīja
pasaules prese. Un - viss. Policijā lietu steidzami nodeva arhīvā un vairāk par to neatcerējās.
Kāpēc?
Dažas domas, pārdzīvojumi var tik spēcīgi traumēt cilvēka psihi, ka tos uz zemapziņu izspiež apziņas
aizsargmehānismi. var teikt, ka apziņā šajā vietā izveidojas "aklais plankums".
Liekas, ka notikums ar pazudušo vilcienu kļūst par tādu "plankumu". Šoks no notikušā izrādās pārāk
liels. Lūk, tunelis. Lūk, vilciens. Desmitiem liecinieku redz, ka sastāvs iebrauc tunelī, taču no izejas
sastāvs neparādās. Tunelī iekšā vilciena nav... Apziņas aklais plankums...

Turpinājums sekos.

Iesūtīja: ils ; laiks: 20.10.2008 22:23

Pārbrauktuve Zavaļičos.

Par šo notikumu aizmirsa uz ilgiem laikiem – uz 80 gadiem. Un, iespējams, vairāk nekad neatcerētos, ja ne apstākļu sakritība...
1992. gada 12. augusta avīzes „Slava Sevastopoļa” numurā bija publicēta īsa ziņa „Vilciens – spoks uz Ukrainas ceļiem”.
Tajā bija runa par noslēpumainu sastāvu, kas laiku pa laikam, it kā ne no kurienes parādās uz dzelzceļa pārbrauktuves netālu no Poltavas apgabala Zavaļiču ciema.
„Trīsvagonu spoks parādījies uz pārbrauktuves dežūrējošai Jeļenai Spiridonovnai Čebrecai... Vilciens ar cieši aizvērtiem kupeju aizkariem, atvērtām durvīm un tukšu mašīnista kabīni kustējās absolūti bez skaņas, notriecot pa sliedēm barību meklējošās vistas.”
Šī fenomena pētīšanu veica Ukrainas Zinātņu akadēmijas Anomālo parādību komisijas priekšsēdētājs Vasilijs Ļeščatijs. Viņš arī izvirzīja versiju, ka vilciens – spoks ir tas pats sastāvs, kas pazuda Itālijā 1911. gadā un „kaut kādā veidā ir izgājis cauri laikam.”
Strādājot ar dokumentiem, Ļeščatijs atrada ļoti neparastu faktu.
1840-tajos gados Mehiko parādījās 104 itālieši. Nedēļas laikā visi viņi nonāca psihiatriskajā slimnīcā, jo liecināja, ka nokļuvuši Mehiko no Romas ar vilcienu.
Šo gadījumu apraksta tā laika pazīstamais meksikāņu psihiatrs Hosē Saksino.
Bet 1991. gada 25. septembrī „Ļeščatijs, sagaidījis kārtējo vilciena parādīšanos uz pārbrauktuves pie Zavaļičiem, vairāku liecinieku acu priekšā paspēja uzlekt uz pēdējā vagona laukumiņa. Vairāk neviens viņu nav redzējis. Citi, kas vēlētos izpētīt šo fenomenu, nav pieteikušies”...

Sprādziens no pagātnes.

Rakstnieks Nikolajs Čerkašins ir pazīstams krievu lasītājiem kā autors, kas raksta par jūru un jūrniekiem. Tēmas izvēle – pamatota: pirmā ranga kapteinis Čerkašins ir dienējis Ziemeļu flotē uz zemūdenēm.
Atvaļinoties no armijas, viņš ar izcilību pabeidz MVU Filozofijas fakultāti un pēc tam aspirantūru.
Par savām grāmatām Čerkašins saņēma Ļeņina komjaunatnes un PSRS Aizsardzības ministrijas prēmijas...
1988. gadā rakstnieks strādāja Sevastopolē – vāca materiālus par līnijkuģa „Novorosijsk” bojā eju. Tā ir viena no šausmīgākajām Krievijas Jūras kara flotes katastrofām, kurā bojā aizgāja pāri par 600 cilvēku.
1955. gada 29. oktobra naktī Sevastopoles Ziemeļu līcī uzsprāga līnijkuģis „Novorosijsk” – bijušais itāļu kuģis „Jūlijs Cēzars”, ko PSRS 1949. gadā ieguva kā kara trofeju. Kas bija par iemeslu sprādzienam, nav zināms līdz šim.
Līnijkuģis apgāzās un nogrima tūkstošu pilsētnieku acu priekšā. Čerkašins izjautāja visus, kas kaut kā bija saistīts ar šo katastrofu: dzīvus palikušos jūrniekus, tos, kas glāba un tos, kas redzēja visu no krasta.
Čerkašina bloknota simtiem ierakstu vidū ir arī saglabājies Pētera Ustimenko stāsts.
Tajā 1955. gada oktobra naktī Ustimenko dežūrēja uz dzelzceļa pārbrauktuves Balaklavas tuvumā. Un pēkšņi ieraudzīja vilcienu. „Gan lokomotīve, gan viss sastāvs, ne mūsējais, it kā pirms kara, bet varbūt pat agrāk.”
Vilciens parādījās no Gasforta kalna puses, nobrauca pa veco uzbērumu, no kura sliedes sen jau bija noņemtas, un pazuda Sevastopoles virzienā.
„Kā tas varēja pabraukt bez sliedēm? Es pat uz vecā uzbēruma uzskrēju – ne kādu pēdu, pat zāle nenomīdīta. Velns sazin kas! Es vēl toreiz nodomāju, tas nav uz labu! Un pareizi, no rīta viļņojās visa Balaklava - „Novorosijsk” bija uzsprādzis.”...
Par šo gadījumu Čerkašins atcerējās pēc četriem gadiem, kad viņam acīs iekrita raksts no tā paša avīzes „Slava Sevastopoļa” numura par vilcienu – spoku.
Čerkašins nodomāja, vai tikai to pašu vilcienu nav redzējis uz Balaklavas pārbrauktuves Ustimenko? Daudz līdzību: ārzemju parauga lokomotīve, trīs vagoni...
Ja vilciens – spoks varēja parādīties pie Poltavas 1991. gadā, kāpēc nevarēja būt pie Balaklavas 1955. gadā?

Turpinājums sekos.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.10.2008 10:33

Ļoti interesanti palasīt. Šādi fenomeni parasti ir neskaidri novēroti +/- cik es esmu redzējusi (varbūt lasu ne tos materiālus), bet te ir liecības, aculiecinieki, cietušie un visādas sakritības saistībā ar vilcienu, gadskaitļiem un cilvēkiem.
Labprāt uzzināšu, kas notiek turpinājumā.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.10.2008 10:58

Mjā.

Atceros, ka reiz lasīju fantāzijas darbu ar tādu nosaukumu. Bet paskat, dzīvē, kā šķiet, arī kas tāds notiek — ja vien ar avotiem viss ir kārtībā. Par vilcieniem pārsvarā rodas iespaids, ka tie nekur nevar pazust — pa sliedēm vien brauc. Būtu interesanti uzzināt versiju par to, kas īsti tai tunelī notika.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 21.10.2008 11:10

Kā, tu tiešām nesaproti, tur atvērās portāls uz paralēlo realitāti, un to izdarīja marsieši, un vispār, tas bija Dieva sods!!!

Iesūtīja: essy ; laiks: 21.10.2008 11:23

Varbūt tur bija kas līdzīgs Bermudu trijstūra mīklai - vienā brīdī viss pazūd un pēc kāda ilgāka laika atkal atrodas.
Bet vienalga baisi... nespēju pat iedomāties, kā būtu tad, ja ieraudzītu spoku vilcienu braucam kaut kur tepat Latvijā.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.10.2008 11:24

Hmmm.
Palasīties interesanti. Bet tikpat interesanti ir tas, ka Itālijā par šādu vilcienu vispār neko nav dzirdējuši.
Ne pie leģendām, ne pie vilcenu spoku stāstiem (kas viņiem ir katra sevi cienījoša vilcienu muzeja atrakcija), nu, nekur.
Bet es vēl pameklēšu. Varbūt vienkārši neprotu meklēt.

Iesūtīja: ils ; laiks: 21.10.2008 11:43

Es te domāju, ka runa ir par tā saukto "pilsētas leģendu" jeb "urban legend". Mūsdienu folkloru, kas rodas pati no sevis. Kāda fakta ierosināta. Tāpat, leģenda par metru garām žurkām, kas dzīvo Maskavas pazemē. vai spoku metrovilcieniem, kas brauc pa pamestām metro līnijām.
Iesākumu šādām leģendām grūti atrast, kaut gan, liela daļa droši vien sākušās 1. aprīlī. Kā Hitlera kosmonauti, kas pēc 45 gadiem atgriezušies uz Zemes.
Tik un tā interesanti!
Un izskaidrojums rakstā patiešām būs interesants. Tas ir "točna"!

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.10.2008 11:52

Jā, tas Kungs sācis cilvēci sodīt par tās grēkiem. Patiesībā tas bijis grēcinieku vilciens uz elli, un tā pasažieri tikuši īpaši atlasīti — Debesu Kungs veselu gadu pūlējies, kamēr sadzinis visus kopā.



Ja ko tādu ieraugi — nofotografē. Man patīk senu vilcienu attēli, īpašu tādu, kas neeksistē.


Skreki. Vai arī par baltiem milzu krokodiliem kanalizācijā.


Starp citu, Metro-2 reāli eksistējot, tikai nekādi vilcieni tur gan nekursē, un vispār — tas ir dziļi un slēgts. Bet pamestas metro līnijas es gribētu redzēt, vismaz plānus apskatīt.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.10.2008 12:03

Ja mēs runājam šādā veidā, tad es domāju, ka tā ir veikala "Lāčuks" cauri gadsimtiem ejošā vilcientiņu reklāma, bērniem ar mistiskām novirzēm.

Bez leģendām mēs nevaram dzīvot, tas nu ir skaidrs. Tāpēc tik jāgudro jaunas.

Iesūtīja: essy ; laiks: 21.10.2008 12:04

Obligatoriski. Nofilmēšu arī

Iesūtīja: kukainis ragainis ; laiks: 21.10.2008 12:11

Varat jau te ākstīties, bet pasaule ir kas vairāk par cilvēka maņām sajūtamo. Varbūt, ka tajā tunelī dīvainas apstākļu sakritības dēļ uz īsu brīdi uzradusies savērpta vienpadsmitdimensiju telpa, kurā vilciens eksistē vēl šobrīd, un tikai mūsu četrdimensijā telpā šķiet, ka tas pēkšņi uzrodas dažādās savstarpēji nesaistītās vietās.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.10.2008 12:13

Telpa nevar uzrasties. Tā vai nu ir, vai arī nav.

Izņemot, protams, ja tu sakārtosi savu istabu in izmetīsi visus krāmus, vislabāk arī sevi, laukā. Tad varēs teikt, ka tavā istabā uzradās baigā telpa.

Iesūtīja: kukainis ragainis ; laiks: 21.10.2008 12:16

Jā, protams, viss šajā pasaulē ir stacionārs. Baigais gudrītis atradies, nez, tu kautko par superstīgu teoriju esi dzirdējis?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.10.2008 12:24

Superstīgu teorija ir forša. Pastāv tāda doma, ka pasaulē eksistē viena superstīga, derīga jebkuram stīgu instrumentam, uz kuras spēlējot visa pasaule kļūst Tava, meitenes (vai zēni (vai abi)) tavā priekšā izģērbjas, raksta Tev sonetus un saīsinātos sonetus, dzied serinādes Tevis spēlētā pavadībā, dod Tev neizmērojumus kvantumus ar naudu un mīlestību un Tu defaultā kļūsti par pokemonu un emo pavēlnieku.

Nezinu tādu teoriju, bet mēs šeit vispār runājam par vilcieniem un leģendām, nevis par superstīgām.
Es ar nepacietību gaidu Ila turpinājumu, lai redzētu kādos interesantos gadījumos vilciens vēl fiksēts vai arī ko kāds par šo it kā fenomenu (makslīgu vai īstu) ir secinājis. Tomer interesanti, lai arī neticami.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 21.10.2008 12:25

kukainīt, ragainīt, iedomājies tikai — jā. Bet arī tajā teorijā nekas nav rakstīts par to, ka pēkšņi atvērtos baigā telpa un aprītu vilcienu. Un pēc tam šī telpa ceļotu/teleportētos/whatever, tēlotu ceļojošo cirku. Tur ir minēts par mikroskopiska lieluma vienībām, kas atrodas visur. Tas, par to ku runā, zinātniski nav iespējams. Savukārt, lai sagrābstīt kādas pa ausu galam dzirdētas teorijas, pārprast, un sataisīt baigo mistiku — tas mūsdienās ir visai izplatīti, un šādi arī rodas daudzi mīti.

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 21.10.2008 12:31

Jā, tas jau tad drīzāk ir līdzīgi Filadelfijas eksperimenta leģendai. Palasiet to! Tīras blēņas, toties tik skaisti izstrādāts.

Es arī gaidu turpinājumu. Šis ir lielisks sacerējums. Ar visu, kas tādai leģendai piedienas, ievēroti visi kanoni.

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 21.10.2008 14:33

Tad jau tikpat labi varētu izdomāt, ka tajā vietā, kur brauca vilciens, radās Torsiona lauks, kura rezultātā itāļi sajuka prātā, bet pats vilciens aizceļoja laikā.

Bet palasīties jau ļoti interesanti.

Iesūtīja: ils ; laiks: 21.10.2008 19:52

Pastaiga pa veco kapsētu.

Tomēr, kas bija vajadzīgs itāļu vilcienam – spokam Ukrainā? Nikolajs Čerkašins izteica šajā sakarā negaidītu versiju.
Kopā ar vietējo novadpētnieku Jevgeņiju Veņikejevu rakstnieks pabija arī Gasforta kalnā. Šeit 1855. gadā tika apglabāti itāļu karavīri, kas gāja bojā, šturmējot Sevastopoli Krimas kara laikā. Simts gadus vēlāk, pēc padomju varas iestāžu rīkojuma kapsētu nolīdzināja ar zemi un skaistā kapliča tika uzspridzināta.
„Kas izšauj uz pagātni no šautenes, tam nākotne atbild ar lielgabalu,” apgalvo Čerkašins. – „Dinamīta stienis, kas tika ielikts zem vecās kapličas, pārvērtās briesmīgā sprādzienā zem „Novorosijsk” korpusa. Es pilnīgi esmu pārliecināts par karmisko saiti starp šiem notikumiem...”
Viņi klaiņoja pa Gasfortas plakano virsotni starp marmora plātņu atlūzām. Bijušo puķu dobju vietā bija saaugušu opuncijas kaktusi, kurus pirms daudziem gadiem no Itālijas bija atveduši uz šo attālo Krimas nostūri bojā gājušo karavīru radinieki.
Veņikejevs stāstīja: „Šeit līdz itāļu nometnei Gasfortā angļi no Balaklavas bija uzbūvējuši dzelzceļa līniju. Pēc tam to likvidēja. Taču uzbērums palika. Atzars no Balaklavas uz Sevastopoli iet tieši pa to, vēl angļu projektēto trasi.”
Tātad vilciens – spoks devās tieši noņemto sliežu pēdām... Taču – kāpēc?
„Lai paņemtu itāļu karavīru dvēseles, kas tika iztraucētas ar sprādzienu viņu pēdējā apmešanās vietā? Vai arī kādam no 106 pasažieriem šeit bija apglabāti radinieki un viņi ieradās, lai atdotu pēdējo godu? Vai varbūt viņi, šī pazudušā sastāva pasažieri atriebās no sava laika gūsta par apgānīto kapsētu, iejaucoties Zemes cēloņu-seku saitē, un „Jūlijs Cēzars” - „Novorosijsk” uzlidoja gaisā?” – spriež Čerkašins...

Laika aiznestie.

Ne reizi vien noslēpumainais objekts, kas atgādina vilcienu, kurš pazuda tunelī, 1911. gadā, Lombardijas kalnos, ir parādījies arī citās valstīs. Redzēja to arī Krievijā. Pēdējo reizi fantoms parādījās 1986. gadā, tunelī zem Lamanša.
Interesanti, ka visi aculiecinieki apraksta to gandrīz vienādi: veclaicīga tvaika lokomotīve, tukša mašīnista kabīne, trīs vagoni, kuriem visi logi ir cieši aizsegti ar aizkariem, bet durvis šur tur atvērtas...
Spriežot pēc visa vilciena sastāvs – spoks pārvietojas, ne tikai telpā, bet arī laikā, jo dažos gadījumos tas redzēts krietni ātrāk pirms laika, kad tas pazuda. Atcerieties kaut vai 104 „trakos” itāļus Mehiko 1840-tajos gados...
Kādā veidā tas notiek?
Spriedumus par to, ka līdzās vielas un enerģijas nezūdamības likumam eksistē arī laika nezūdamības likums, izteica jau Alberts Einšteins. Taču pierādīt to – ar formulām un vienādojumiem līdz šim vēl nevienam nav izdevies. Taču interesantas versijas par to eksistē.
Vienu no tām, piemēram, izvirzīja Nikolajs Čerkašins un MVU docents, fizikas-matemātikas zinātņu kandidāts Ivans Pacejs. Vienkāršotā veidā versija izskatās šāda.
Laiks neplūst taisni. Tas „uztinas” vijumos kā kabelis uz spoles, tāpēc pagātne eksistē paralēli nākotnei. Taču dažreiz starp „vijumiem” rodas „caursite” kā elektrotehnikā – starpvijumu īssavienojumi. Un tad Zemes geohronālajā laukā rodas „melnie caurumi”.
Tie kā virpuļviesuļu piltuves klejo, pakļaujoties kādiem saviem likumiem, ievelkot cilvēkus, priekšmetus, dzīvniekus.
Par „īssavienojumu” iemeslu var kalpot milzīgi enerģijas uzvirmojumi – zemestrīces, lielu meteorītu krišana, kodolsprādzieni...
Pēc Čerkašina un Paceja domām, ar „klejojošo, melno caurumu” palīdzību varētu izskaidrot sniega cilvēku un Lohnesas briesmoņu parādīšanos. Tos ierauj „laika virpuļviesuļi” viņu aizvēsturiskās ērās un izsviež mūsu dienās.
Arī NLO parādīšanās ierakstās šajā versijā. Enelonauti ir mūsu tālie pēcteči. Viņu veidotie aparāti nokļūst pie mums cauri „melnajiem caurumiem” tīšām vai nejauši ar tieši to pašu „laika virpuļviesuļu” palīdzību.
Iespējams, ka „caurumos” iekrīt arī mūsu laiku pārstāvji. Viņi ne vienmēr iet bojā svešajos laikos, varbūt piemērojas to laiku dzīvei, kļūst par ģenijiem vai pareģiem. Var būt, ka viņu vidū ir arī Da Vinči un Nostradamuss?

Stāsts vēl nebūt nav galā. Turpinājums sekos.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 21.10.2008 22:36

ZOMG.
Karmiskās saites izskaidro pilnīgi visu! Vilciena karma Tev atriebsies, pilsoni! Atriebsies! Drebi, baidies un vislabāk ieslēdzies mājās.
Un, kas tas par enelonautu brīnumu? Vēstures lappuse, ko būšu izlaidusi kādā no vēstures stundām tais laikos vidusskolā?

Šis stāsts sāk kļūt arvien leģendiski smieklīgāks.

Iesūtīja: ils ; laiks: 21.10.2008 23:33

Pēdējo nodaļu virsraksti:
Tērauda tīmeklī.
Nozagtais galvaskauss.
Divas patronas.
Neizdevies joks.

Tikai - īstenībā nosaukumi neko neatklāj. Gaidiet turpinājumus!

Iesūtīja: ils ; laiks: 22.10.2008 19:53

Tērauda tīmeklī.

Taču atgriezīsimies pie vilciena – spoka.
Čerkašins un Pacejs ir pārliecināti, ka jebkura, ievērojama telpas pārveidošana izsauc arī laika anomālijas. Vienkārši sakot, supergari tuneļi, superdziļas šahtas, superaugsti torņi maina laika gaitu – tieši tāpat kā aizsprosti un kanāli maina upju tecējumu.
Dzelzceļi ir pēc mēroga vislielākās būves cilvēces vēsturē. Gigantisks metāla tīkls, kas cieši un rūpīgi ietin Zemeslodi, ietekmē dabisko Zemes ģeofizisko lauku, tas nozīmē, arī tās hronālōs procesus, tas ir, laika gaitu...
Tagad atcerēsimies, ka trīs gadus pirms vilciena pazušanas Itālijā notika jaudīga zemestrīce ar centru Mesīnā. Baismīgas plaisas un iegruvumi radās, ne tikai Zemes garozā, bet arī hronālajā laukā.
Var pieļaut domu, ka „klejojošs melnais caurums” koncentrējās virs gigantiskā kalnu tuneļa un vilciens „izkrita” no parastā laika vektora. Tas sāka brīvi pārvietoties no tagadnes uz pagātni, no pagātnes uz nākotni...
Taču šeit, saka pētnieki, vajag vēl ņemt vērā šādu momentu: sliedes, pārmijas, pārbrauktuves ir piesaistītas kādai konkrētai vietai. Tas nozīmē, ka vilciena – spoka kustību nosaka stingras telpas koordinātes – vienkārši runājot, sliežu segums. Tas ir, tas var parādīties tikai tur, kur sliedes ir, kādreiz ir bijušas vai kādreiz būs.
Tā pie Balaklavas vilciens – spoks devās pa 1855. gadā angļu karaspēka izbūvēto vilciena līniju.
Bet Meksikā tas varēja ierasties pa dzelzceļa maģistrāli, kuru iespējams XXI gadsimtā tomēr izbūvēs, savienojot Āziju ar Ameriku caur Čukotku un Aļasku.
Tāds projekts tika apskatīts vēl gadsimta sākumā. Aktuāls tas ir arī pašlaik.
Tā, braucot pa Čukčijas-Aļaskas maģistrāli, vilciens varēja iznirt uz sliežu ceļiem Mehiko priekšpilsētā, bet pasažieri, kādas labvēlīgas apstākļu sakritības dēļ, atstāt to. Pēc viņu subjektīvā viedokļa, tas notika tieši pēc tam, kad vilciens izbrauca no tuneļa.
Tādā veidā arī pasažieri nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Bet sastāvs aizbrauca tālāk. Un traucas tagad pa kontinentiem un laikmetiem, baidot dzelzceļa pārmijniekus pārbrauktuvēs, kā arī nejaušus aculieciniekus...

Nozagtais galvaskauss.

Vēl viena neparasta leģenda saistīta ar itāļu fantomu. Iespējams, ka vienā no spoku vilciena vagoniem ceļo palisandra futlāris. Bet tā iekšienē, uz melnas safjāna apdares glabājas Gogoļa galvaskauss...
Vai kāda daļa no patiesības šajā stāstā ir, to vienlaikus ir mēģinājuši noskaidrot divi pētnieki. No Krievijas puses, tas pats Nikolajs Čerkašins, no itāļu – žurnālists Karlo Vizintini. Lūk, kas viņiem sanāca...
1931. gadā Maskavā pārapbedīja slaveno Krievijas pilsoni Svjato-Daņilovo klostera nekropoles un Novodevičjes kapsētu. Atklājās, ka Gogoļa galvaskauss no kapa ir izzagts.
Rakstnieks Vladimirs Ļidins, kas tolaik atradās kapsētā, stāsta: „Zārkā galvaskausu neatrada. Skelets bija tērpts labi saglabātos, tabakas krāsas svārkos, no kuriem rēgojās laukā kakla skriemeļi. Zem svārkiem, veļa ar kaula pogām. Kājās kurpes, arī labi saglabājušās. Tikai piķotie diegi, kas savienoja virsu ar zoli, bija iepuvuši purngalos, bet āda uzlocījusies uz augšu, atsedzot pēdas kaulus...”
Taču, kuram un kāpēc bija vajadzīgs Gogoļa galvaskauss?
Pēc baumām, to vēl 1909. gadā izzaga pēc tirgoņa Alekseja Bahrušina pasūtījuma. Tirgonis bija krievu teātra fanātiķis. It kā viņš uz šo zaimojošo pasākumu bija pierunājis divus klostera nekropoles sargus.
Gogoļa galvaskausam tika izrādīts attiecīgs gods: to izrotāja ar lauru vainagu un ievietoja stiklotā palisandra futrālī, kas no iekšpuses tika apšūts ar melnu safjānu...

Nobeigums sekos.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 22.10.2008 20:55

Ļoti interesanti. Ko tik vēl nav spējuši vilciena mistērijai piepīt klāt! Gogoļa galvu...Varbūt tur arī vēl kaut kas tikpat svarīgs atrodas? Piemēram, vakar gluži kā izzuda mana pildspalva... Varbūt tā tagad ir vilcienā. Kas zina...
Ar nepacietību gaidu nobeigumu!

Iesūtīja: ils ; laiks: 23.10.2008 19:49

Divas patronas.

Baumas par neticamo Bahrušina relikviju paklīda pa Maskavu un sasniedza Gogoļa attālu radinieku [„vnučatij pļemjaņņik”, nezinot precīzus radu rakstus, man nav iztulkojams] – Janovski, Krievijas Imperatora flotes leitnantu.
Šis jūras oficieris bija visai eksaltēts cilvēks un vienkārši ieradās pie Bahrušina un nolika uz galda revolveri, sakot: „Te ir divas patronas. Viena stobrā, otra veltnī. Tā, kas stobrā ir jums, ja jūs atteiksieties man atdot Nikolaja Vasiļjeviča galvaskausu, tas, veltnī ir domāts man...”
Bahrušins bija visai drosmīgs cilvēks. Taču nolēma neriskēt un atdot bīstamo relikviju.
Leitnants Janovskis aizveda palisandra lādīti uz Sevastopoli, uz kuģi, kur dienēja...
1910. gadā itāļi uzaicināja krievu jūrniekus uz Mesīnas notikumu gadadienu. 1908. gadā, zemestrīces laikā mūsu [tas ir, krievu jūrnieki] līdzpilsoņi piedalījās iedzīvotāju glābšanā no ēku drupām, sniedza medicīnisko palīdzību. [1908. gada 28. decembra zemestrīcē Mesīna tika pilnīgi iznīcināta un bojā gāja 70 000 cilvēku.]
Leitnants Janovskis bija iecerējis apmeklēt Krievijas vēstniecību un nodot Gogoļa galvaskausu Itālijas zemei, kuru tas mīlēja un uzskatīja Romu par savu otro dzimteni. Taču dažādu apstākļu dēļ brauciens uz Itāliju nenotika...

Neizdevies joks.

Bet drīzumā Sevastopolē ieradās itāļu mīnu kuģi, lai aizvestu Sardīnijas ģenerāļu mirstīgās atliekas, kas gāja bojā ielencot pilsētu 1854. – 85. gadā un bija apglabāti jau zināmajā Gosforta kalnā.
Leitnants Janovskis nodeva minēto palisandra lādi vienam no mīnu kuģu komandieriem, kapteinim Borgēze ar lūgumu aizvest to uz Itāliju un nodot krievu konsulam.
Tas apsolīja izdarīt to pirmajā izdevīgajā brīdī. Taču dažādu apstākļu dēļ nevarēja izpildīt lūgumu, par ko arī ziņoja vēstulē Janovskim.
Neticami, bet žurnālistam Vizintini izdevās atrast šo vēstuli.
Itāļu jūrnieks atvainojās un paskaidroja, kāpēc neizpildīja Janovska lūgumu. Vēstulē bija dīvaina frāze: „Cilvēka liktenis neapraujas kopā ar viņa dzīvi”...
1911. gada pavasarī kapteinis Borgēze uz ilgu laiku dodas jūrā. Viņa jaunākais brālis, Romas universitātes students dodas ar draugu kompāniju izklaides braucienā ar vilcienu – tieši to pašu, kas 1911. gada 14. jūlijā atiet no Romas stacijas.
Jaunajam cilvēkam liekas garlaicīgi tikai vērot dabas skatus aiz loga un viņš nolemj sarīkot pārsteigumu: paķer līdzi no brāļa kabineta palisandra futlāri, lai sagaidot izdevīgu brīdi, parādītu tā saturu.
Borgēze-jaunākais jau iztēlojas, kāda spiegšana, šausmas izcelsies, kad viņš kupejas pustumsā izcels laukā tā saturu. Taču jokam nebija lemts notikt.
Pirms iebraukšanas tunelī pasažieru vidū panika izcēlās arī bez galvaskausa, nesaprotamu iemeslu dēļ. Borgēze-jaunākais paguva nolekt no vilciena. Viņš arī vēlāk pastāstīja par dīvaino, balto mākoni, kurā pazuda nelaimīgais sastāvs, un par nesaprotamajām šausmām, kas pārņēma tūristus, un par palisandra futrāli...
Tā no Gogoļa galvaskauss ceļo pa pasauli vilcienā – spokā. Iespējams, ka tā ir vēl viena versija, kāpēc sastāvs ir redzēts arī Poltavas apgabalā. Tieši Poltavas guberņā, ciemā Boļšije Soročici Gogolis ir dzimis un pavadījis bērnību...

Raksta autore Julija Carenca.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 16.07.2009 14:02

Man gan arī neizdevās atrast netā nekādas alternatīvas atsauces par šo fenomenu, tā ka visdrīzāk urbānā leģenda vai pat [:]|||[:] (akordejons) vien būs.

Un tā spirālveida laika teorija viņiem ir drusku greizi interpretēta. Nu ok, pieņemsim, ka eksistē iespēja `pārlekt` no vienas laika loka uz otru pa taisno. No tā NEKĀ neizriet piesaiste dzelzceļa tīklam! Jā, ir zināms, ka gravitācija un liels ātrums ietekmē laika ritumu, tak dzelzceļš kā infrastruktūra neierakstās ne vienā, ne otrā no šiem faktoriem. Līdz ar to `spoku vilcienam` nebūtu nekāda pamata parādīties TIKAI tur, kur ir, ir bijušas vai kādreiz būs sliedes. Vēl jo vairāk - vilciens, uz brīdi nonācis konkrētā laikā, tomēr ir pakļauts tābrīža fizikas likumiem un nevar pēkšņi pārvērsties par hoverkraftu, hoverējot virs vietas, kur šobrīd nav, bet kādreiz ir bijušas vai `kādreiz būs` sliedes. Otrkārt, kamēr vilciens atrodas `vienmērīgajā` laikā, uz viņu darbojas tie fizikas likumi, kas nosaka procesus tvaika katlā un ritošajā daļā, respektīvi, spiediens katlā nevar saglabāties mūžīgs, un vilciens nevar braukt mūžīgi... kaut vai tāpēc, ka viņam nav ne mūžīgais dzinējs, ne bezgalīga inerce. Bez tam, ja ticēt storīlainam, tad diez vai 104 Mehiko itāļi bija izlekuši no ejoša vilciena - tas prasa zināmu fizisko sagatavotību. Tātad vilciens Mehiko visdrīzāk tomēr apstājās. Kā gan viņš uzsāka braucienu, lai dotos tālāk, un kāpēc?

Vēl nav skaidrs, kāpēc Mehiko parādās tikai 104 itāļi (pasažieri). Kur palika vilciena mašīnists un apkalpojošais personāžs? Tie taču arī bija itāļi, un diez vai Mehiko 70 gadus pirms sava laika tiktu uzskatīti par <mazāk psihiski slimiem>, kā elitārie pasažieri?

Īsāk sakot, ož pēc labi tiražētas un samērā labi pārdomātas, bet tomēr fiktīvas urbānās leģendas. Gogoļa galvaskauss kā cēlonis vispār ir [:]|||[:] [:]|||[:] [:]|||[:] (simfoniskais akordejonu megaorķesrtis ©)