Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Hēbe ; laiks: 14.02.2007 19:26

Lasot pavedienus par elfu nemirstību sāku domāt par šādu jautājumu-vai nemirstība ir dāvana vai lāsts? Tieksme pēc nemirstības ir visos cilvēkos,jo mēs gribam mūžīģi būt jauni,ātri,izturīgi un tāpēc cilvēki vai nu liek uz sejas kilogramiem kosmētikas,veicam plastiskās operācijas,aktīvi nodarbojamies ar sportu,lai mūsu ķermenis būtu vingrs un stiprs. Visvairāk mums ir žēl,ka tik daudz mērķus un sapņus mēs nesasniegsim,jo īsā dzīve mums to neatļauj. Protams,apiet laiku vienmēr cilvēkiem ir šķitis vilinoši,bet tomēr...vai ir jautri nodzīvot vairākus gadsimtus redzot kā apkārtējie cilvēki kurus tu esi mīlējis lēnām izzūd un pasaule mainās tā,ka tu vairs to nepazīsti? Beigās tu vienmēr paliec viens...

Ko jūs domājat par nemirstību? Vai jūs vilina doma,ka jūs varētu kļūt nemirstīgi?

Iesūtīja: Roviela ; laiks: 14.02.2007 19:28

Mani - nē.
Īsta nemirstība ir lāsts. Iespēja dzīvot tik ilgi, cik vien vēlies - tā ir cita lieta. To gan es gribētu.

Iesūtīja: Cecilia ; laiks: 14.02.2007 20:43

es jau tagad jūtos nogurusi no dzīvošanas, kaut fiziski esmu jauna. dzūvot un dzīvot, cauri gadsimtiem uzkrāt pieredzi, redzēt notikumus un vēlāk aplūkot grāmatas par ''seniem'' notikumiem, kas pašam šķituši teju vai vakardiena. lūkoties cilvēkos un vērot viņu laimi un ciešanas, zinot, kas salīdzinoši drīz viņi nomirs, viņu bērniem ieņemot senču vietu. redzēt, kā cilvēki atkal un atkal pieļauj tās pašas kļūdas. ja vien nebūtu mana jaunības ideālisma, es jau tagad būtu ciniķe, tad iedomājieties, kāda būtu pēc vien pāris gadsimtiem.

Iesūtīja: ievuks ; laiks: 14.02.2007 21:58

Es neuzskatu, ka būt nemirstīgam ir viegli, tas pat ir ļoti grūti.
Visu laiku redzēt, ka citi var nodzīvot tikai savu dzīvi, tikai noteiktu laiku, bet ''tev''
kā cilvēkam tas nav noteikts! Redzēt cilvēkus, kas ar laiku aizies, bet ''tu'' paliksi!
Es tādu dzīvi neizvēlētos!

Iesūtīja: shocked mouse ; laiks: 14.02.2007 22:38

es par nemirstību vienreiz runāju ar vienu draudzeni, mēs nospriedām ka tas nav īpaši jauki..
baigā jēga palikt nemirstīgam mūžīgi... ja visi cilvēki piemēram jau sen ir nomiruši, uz zemes ir kkādi citplanētieši kas tevi spīdzina..brr.

ai, šī tēma man atgadināja grimmu filmu. tur arī bija sakars ar nemirstību tāds-ka tā ragana bija sev uzbūrusi nemirstību, bet nejau mūžīgu jaunību... nujā. jābūt prātīgam kad kautko patiešām vēlas.

pati es to neatbalstu katram cilvekam ir savs liktenis, un katram ir kautkad jānomirst.

Iesūtīja: maichestera ; laiks: 14.02.2007 23:07

Domāju ka tas ir lāsts.Tu redzi kā tuvi cilvēki apkārt noveco,mirst,bet Tu paliec viens kā pirksts un nemainies.Tā jau var sajukt prātā.
Cita lieta ja dzīvo nemirstīgo sabiedrībā.
Varbūt tieši tapēc arī elfi atsvešinājās no cilvēkiem,jo viņiem bija jāpiedzīvo šādas sāpes redzot kas notiek ar viņu cilvēku draugiem..
Un es jau nu negribētu būt nemirstīga..
Gribu savā laikā atbrīvoties no savas miesas un doties tālāk..

Iesūtīja: Christina ; laiks: 14.02.2007 23:14

manuprāt viens no sāpīgākAJiem lāstiem. kā te jau kāds izteicās-tu cauri gadsimtiem redzi,kā mirst visi,kurus esi mīlējis utt.
tad jau labāk mirt sev paredzētajā laikā, nevis visu mūžu ciest zaudējumus!
protams, nemirstībai ir ari pozitīvā puse-tu vari redzēt,izdarī tisu,jo tu nemirsti!tev vienkarsi tem pietiek laika...

Iesūtīja: Žuburs ; laiks: 17.02.2007 15:37

lasts. vai nav vienalga pa zinasanam un pieredzi. pec pirmajiem 50 g. tev izpete piegriezisies. pec 100 g. vis bus vienalga. nedomaju ka cilveciska butne izvilks vairak ka 200 gadus. ja runa par elfiem viniem ne draugi ne radi nemirst taka tas iz savadak

lasts. vai nav vienalga pa zinasanam un pieredzi. pec pirmajiem 50 g. tev izpete piegriezisies. pec 100 g. vis bus vienalga. nedomaju ka cilveciska butne izvilks vairak ka 200 gadus. ja runa par elfiem viniem ne draugi ne radi nemirst taka tas iz savadak

Iesūtīja: Cecilia ; laiks: 17.02.2007 15:47

arī man tā ''brāļi grimmi'' filma lika padomāt par to, ka ar tīru nemirstību dzīvošana nebūs normāla, tad ir jādabū ar mūžīgā veselība un skaistums. nu, tiem, kas jau ir skaisti.

patiesībā nemirstības piedavājums ir tiešām kārdinoš. savā ziņā tu kļūsti pārāks par citiem, nu, ja vien prātā neesi tupaks. tev ir iespēja pašam visu ko pieredzēt, jā, arī negatīvās lietas. visvairāk kas tāds varētu vilināt zinātkāros. un piekrītu arī Christinai, pati tik bieži izjūtu to, ka laika nav daudz.

Iesūtīja: Muchacha ; laiks: 17.02.2007 18:55

Mani nevilina doma kļūt par nemirstīgu. Galu galā jādzīvo vien mums atvēlētais laiks. Bez tam, ja mēs ap 90gadiem izskatamies kā nožēlojami nespējīgie, kā mēs izskatītos un uzvestos tad, kad dzīvotu mūžīgi?
Būtu sagrauta CILVĒKA nozīme.

Protams, ja būtu piesolīta mūžīgās jaunības nemirstība, tad tā būtu cita lieta. Nebūtu vecuma, reimatisma, un citu vecu cilvēku nebūšanas. Bet pieņemot to, ka mēs vairojamies, mēs būtu "vienā vecumā" ar saviem mazmazmazmazmaz[nu jūs sapratāt] mazbērniem. Zeme būtu pārapdzīvota. Sāktos līdzekļu trūkums utt.

Un vai tad jūs apmierinātu mūžīgā dzīve, ar mūžīgajām likstām? Vai jums tas neapniktu?

Iesūtīja: Selina ; laiks: 17.02.2007 19:56

Manuprāt, tas pilnīgi un noteikti ir lāsts. Tu dzīvo un redzi, kā lēnām mirst visi tavi mīļie cilvēki. Un ir taču nogurdinoši dzīvot tik ilgi. Varbūt gribas tāpat, kā pēc grūtas dienas doties gulēt. Īsti neatceros kā, bet Harija Potera pirmajā grāmatā, kad runa gāja par Nikolasu Flamelu, Dumidors teica, kaut ko apmēram līdzīgu. Cilvēkam, kas tik ilgi ir dzīvojis, nāve būs tikai, kā došanās pie miera pēc garas dienas.
Es personīgi negribētu būt nemirstīga.

Iesūtīja: Narciss ; laiks: 25.02.2007 12:27

Šajā pasaulē nemirstīgam būt ir lāsts.
Bet citā - labākā. Protams es vēlētos nemirstību.

Iesūtīja: Hēbe ; laiks: 25.02.2007 12:34

Kā citā labākā pasaulē tu iztēlojies nemirstību?

Iesūtīja: Narciss ; laiks: 25.02.2007 12:36

Kā mūžīgu dzīvošanu.
Bet būdama mirstīga, es nemaz nespēju aptvert nemirstību, gluži tāpat kā bezgalību. Man var tikai likties, kā tas varētu būt. Bet tikai likties.

Iesūtīja: Renaate ; laiks: 26.02.2007 20:48

Tas ir lāsts.
Pirmkārt, cilvēks nogurtu no dzīves, taču pat nevarētu tai padarīt galu.
Otrkārt, ja mēs visi būtu nemirstīgi, tas vairs ne mazākajā mērā neliktos interesanti, un vilinoši.
Treškārt, ja visi būtu nemirstīgi, tad piemēram, kad dzimtu jauni cilvēki, iedzīvotāju skaits tikai palielinātos, un uz pasaules drīz vairs nebūtu vietas.
Ceturtkārt, tā vienkārši ir iekārtots.
Protams, es iespējams gribētu nedaudz ilgāku cilvēka vidējo dzīves ilgumu, nevis septiņdesmit, bet simts vismaz, jo tas nozīmē, vairāk pieredzes, un lēnāku novecošanu, taču nemirstību nē.

Lai gan, ir divi varianti, kas notiek pēc nāves. Vai nu cilvēks nonāk kādā citā pasaulē, kur dzīvo tāpat mūžīgi, vai arī pārdzimst citā. Takā abos variantos sanāk, ka dzīvojam mūžīgi, tikai to neapzināmies.

Iesūtīja: gints ; laiks: 12.03.2007 21:06

Es piekrītu ka nemirstība ir lāsts. Tiešam vislabāk ir dzīvot cik ilgi vēlies.( Tad jau tevi var pakaart un tu muzjaam karājies pusdziiivs)

Iesūtīja: Rowenny ; laiks: 26.03.2007 23:09

Es pieturos pie tā, ka nemirstība tomēr ir lāsts. Lai gan es nebūt neatteiktos mūžam būt jauna, tomēr es negribētu dzīvot mūžīgi. Es vēlētos vienkārši palikt tādā izskatā, kā tagad un varēt to, ko es varu tagad, tikai būt normālā vecumā, pieaugt, bet nemainīt izskatu. Un tad, kad pienāktu laiks, nomirt.
Uzskatu, ka ir lieki būt nemirstīgam. Varbūt pirmos 100 vai pat nedaudz vairāk gadus tas arī var fascinēt, pēc tam tas vienkārši sāktu ne tikai garlaikot vien.

Iesūtīja: gone away ; laiks: 27.03.2007 12:12

Nemirstiiba noteikti ir laasts, piekriitu visiem iepriekshizteiktajiem liidzigajiem viedokliem. Tas buutu shausmiigi -dziivot visu muuzhu un just, kaa vis apriebjaas un veerot, kaa pasaule un taas cilveeki noposta pashi sevi.

Iesūtīja: RihardsScerredins ; laiks: 02.04.2007 12:45

Nevaru īsti spriest vai nemirstība ir lāsts vai dāvana. Lāsts varbūt tāpēc, ka nākotnē ir gaidāms sazin kāds pasaules gals, bet savukārt dāvana, jo es pat nezinu, kas tur tik labs.

Nemirstība būtībā laba lieta. Tikai kā jau teica Roviela, iespēja dzīvot tik ilgi cik vēlamies ir patiešām vilinoša. Ja nu gadījumā nemiristība, tad arī nemirstību visiem cilvēkiem, kuri ir man blakus un ar kuriem diendienā tiekos, galvenais nemirstību ģimenei.

Daudz nav ko runāt. Dzīvot ir dots vienreiz. Labi šoreiz atliksim domu par nākamo dzīvi maliņā.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 02.04.2007 13:30

Pilnīgi piekrītu, tomēr domāju, ka ja man piedāvātu nemirstību bez citiem variantiem, tikai "pieņem vai atsakies", es piekristu. Nomirt jau var vienmēr (nedabisku iemeslu dēļ). Galvenais, lai dzīvojot veselība neklibo un ir iespēja izbaudīt dzīvi. Un vēl ir labi nebūt vienīgam tādam.

Iesūtīja: RihardsScerredins ; laiks: 02.04.2007 13:39

Domā visiem dāvinās nemirstību? Vai viņu varēs nopirkt veikalā? Pff. būsi vienīgais - izredzētais, nemirstīgais.

Iesūtīja: shanty ; laiks: 02.04.2007 14:59

Pašam būt nemirstīgam un piedzīvot kā noveco un nomirst cilvēki, kas Tev tuvi, un ko mīli.. Nē, paldies. Ļoti vilinoši jau, bet tam ir arī savi mīnusi.
Ja pēc paša gribas dzīves ilgumu noteikt- tas jau ir kas cits.

Iesūtīja: Hēbe ; laiks: 02.04.2007 15:28

Liekas,es uztvēru domu. Varētu jau būt tā,ka tikai dažiem iedod nemerstības "dāvanu". Piemēram,ja tev būtu dota iespēja dzīvot mūžīgi tikai ar sev mīļiem cilvēkiem,tad pieļauju,ka kādus 1000 gadus šāda nemirstīgo ģimene varētu būt laimīga. Bet derētu atcerēties,ka tajā pašā HP grāmatā,1.daļā,filozofu akmens radītājs (vai tik tas nebija N.Flemings? ) un viņa ģimene bija nemirstīgi,bet viņš tomēr uzstāja,lai akmeni iznīcina,jo viņi bija noguruši dzīvot. Tā lūk!

Iesūtīja: Emo.tional. ; laiks: 14.04.2007 16:29

Tas būtu vilinoši līdz brīdim, kad tu redzi savus tuvākos draugus un radus vienu pēc otra mirstam. Bet tam ar laiku varētu tikt pāri.. Galu galā vesela mūžība priekšā...

O, es iedomājos, ka iepazīstos ar kādu jaunu draugu, viņš vaicā - cik tev gadu.
Mana atbilde - em, 355 gadi..
Nu jēziņ, tas taču būtu vienkārši debīlisms.

Jā - kaut kas cits, kad uznāk pusaudžu, pašnāvnieku gadi. Vai vienkārši apnīk dzīvot.
Ha, vai vēl labāk - nodzīvot līdz 150, tādējādi pārsniedzot rekordus vecuma ziņā, atvadīties no visiem, izdarīt vajadzīgo, sarunāt bēres un kapa vietu. uztaisīt pieminekli un doties pie tēviem. tas būtu jauki, jā.

Iesūtīja: Tweety ; laiks: 14.04.2007 18:09

Nemirstība pilnīgi noteikti ir lāsts. Un tomēr tas ir vilinoši, citādi jau jautājuma nebūtu.
Ja nemirstība būtu dāvāta tikai vienam cilvēkam, tās viņam būtu milzīgas mocības, jo viņš agri vai vēlu paliktu viens.
Nemirstība ir pretdabiska. Ja dabā kaut kas rodas, vienā brīdī tas arī beidz eksistēt - tā vienkārši ir. Pietam padomājiet, kas būtu, ja visiem būtu iespēja kļūt nemirstīgiem. Kur tad visi cilvēki paliktu? Zeme būtu pārapdzīvota un galu galā mums nāktos savu vecmāmiņu [kas, starp citu, savos 150 gados taisītu pieklājīgu supermodeles karjeru Ņujorkā ] aizsūtīt pelnītā atpūtā uz Marsu vai kādu citu planētu, jo šeit vairs vietas nebūtu...

Iesūtīja: Hēbe ; laiks: 14.04.2007 21:02

Ha,ha...pareizi Tweety atvaļinājumā būtu jāsūta izplatījumā,lai lidinās pa gaisu -atvaļinājums uz visu atlikušo mūžu-tātad,vienkāršs sods īpaši smagiem likuma pārkāpējiem un vienkārši tracinošai kaimiņienei.

Iesūtīja: karralá ; laiks: 15.04.2007 00:23

Protams, es nesapņoju par dzīvi pieņemto 60-90 gadu garumā, tomēr nemirstība(btw, Poterā elfi taču nebija nemirstīgi. atceries tās beigto elfu galvas Drūmkaktē...) nešķiet ļoti vilinoša - dzīvot gadsimitiem jau būtu rutīna, garlaicība. brr.

Iesūtīja: kā lai necep speķi dūdijam? ; laiks: 17.05.2007 15:57

Nemirstība=nē.
Man neliekas ka ir jauki pārdzīvot visus kuri tev dārgi
Labāk nē.
Enīvei nemirstība ne vienmēr nāk ar mūžīgo jaunību.Lielākoties dzīves tad jāpavada ar reimatismu mugurā...

Iesūtīja: Hēbe ; laiks: 22.05.2007 13:24

Šoreiz es gan ieminējos par GP sastopamajiem elfiem.

Iesūtīja: Narciss ; laiks: 23.05.2007 10:16

Par nemirstību manas domas mainījās.
Patiesībā, ja kaut kādā noteiktā jaunības posmā pēkšņi viss apstātos un kāds uzdāvinātu mūžīgo dzīvi, tad tā tiešām būtu dāvana. Jo kuram apnīk dzīvot? It īpaši jaunībā, bez visām iespējamām slimībām.
Labi, tuvākie tiks zaudēti, bet arī tāpat viņi tiek zaudēti. Toties es kā vienīgais mūžīgais varētu skatīties kā pasaule mainās, man visam pietiktu laika, es varētu iemācīties visu.

Man prātā par mūžīgo dzīvi nenāk elfi, bet gan vampīri.

Iesūtīja: kaiva ; laiks: 25.05.2007 10:18

"Gribu savā laikā atbrīvoties no savas miesas un doties tālāk.."
tieši tā- navnekādas jēgas tupēt vienā klasē līdz bezgalībai
jo mēs JAU esam nemirstīgi
tikai katru reizi iemiesojoties citā laikā un vietā viss tiek iepazīts no jauna un liekas svaigs un tāpēc arī neapnīk- tāpēc ari reizēm brīnamies: kā tie māakoņi tur peld! un kā tas tik gudri izdomāts ka katrai lietai ir sava vieta un viss tā darbojas!

pašam noteikt savu mūža ilgumu???
LOL
mēs JAU to esam izdarījuši!
pirms katras iemiesošanās mēs nosakām savu dzīves programmu ar visām detaļām un 1 septembri un izlaidumu jau nu pavisam

un tas tiesa- ir labi ka tas noteikt jau iepriekš jo tad tiešām cilvēki bieži vai nu padotos ātrāk vai bezjēdzīgi turpinātu eksistēt ar zobiem un nagiem turoties pie kailās dzīvības- ieradums dzīvot varētu izvērsties par murgu- tu pats it kā vēlies to pārtraukt bet nespēj saņemties- ja pasaulē visiem vai pat tikai lielai daļai būtu dota šāda iespēja, mums te būtu vēl trakāk nekā jau ir- iespējams būtu pilna zemeslode ar sažuvušiem večiem- jaunajiem kas te nonāktu tas apriebtos vēl vairāk un vēl ātrāk un viņi jo drīzāk atkal taisītos prom

jā daudz kam pietiktu laika bet ne visam- jo lietas mainītos daudz ātrāk nekā tagad, laiks sāktu skriet ja tu vēlētos tik daudz ko paspēt kamēr tas vēl nav pazudis pats iespējams kļūtu vēl lēnāks savās domās un darbos un tad jau vairs atmestu daudz kam ar roku un tik ilgi dzīvojot drošvien ari saprastu ka lielākajai daļai no tā visa nav dižas jēgas pret mūžības fonu

Iesūtīja: washulis ; laiks: 07.06.2007 13:20

ja man tiktu dota iespēja būt nemirstīgai, tad es noteikti atteiktos... mūžīga dzīve man liekas kā mūžiga rutīna, mūžiga tā pati vieta, tas pats laiks... un mūsu cilvēku nākotnē es ne kāju nesperšu, jau tagad visa globālā padarīšana iet uz grunti... es noteikti negribu dzīvot mūžiģi!!!

Iesūtīja: LaurCIs ; laiks: 31.07.2007 18:53

Cilvēki ir radīti lai dzīvotu un nomirtu
manuprāt tas ir neiespējami būt nemirstīgam

Iesūtīja: Ernestine ; laiks: 04.08.2007 15:38

No pirma acu uzmetiena tas liekas vilinosi, bet ja ta padzivo 100 gadus, tad tas sak apnikt! Nezinu vai redzet, ka nomirst viena paaudze pec otras ir forsi!

Iesūtīja: Blackberry. ; laiks: 04.08.2007 15:59

mjā, es ar šaubos vai nemirstība ir kas foršs, bet būt mūžam jaunam (apm. 16-26) būtu interesantāk

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 05.08.2007 11:40

Es gan gribeetu buut nemirstgs. Mirt negribas jo iipassi, ja peec naaves nav nekaa patiikama.

Iesūtīja: Blackberry. ; laiks: 05.08.2007 13:09

nū ja tu visu laiku dzīvotu no 16-26, tad jau man ar patiktu

Iesūtīja: elesarels ; laiks: 06.08.2007 16:04

Nu ka. Grieķu mitaloģijā bijja viens tips, kurš dabīja nemirstību, bet ne mūžīgo jaunību. Tad nu var saprast kāds viņš izskatījās pēc gadiem 150! This is suck! Bet nemirstība+mūžīga jaunība - OK!

Iesūtīja: Hēbe ; laiks: 18.08.2007 13:05

Kā tu vari to zināt? Varbūt, kad būsi miris domāsi: "Kā es tajā sasodītajā pasaulē varēju dzīvot?"

Iesūtīja: storyteller ; laiks: 18.08.2007 13:52

Viens puisis man sāstīja, ka ir lasījis grāmatu par kādu, kurš esot atradis dzeltenu kubiņu, kurš izpildījis visas viņa vēlēšanās. NU, šamējais vēlējies pilis, marmoru, zeltu un tādā garā. Pašās beigās paprasījis arī nemirstību. Tad kubiņš pazudis un tā vietā padādījušies divi vīri. Teikuši, ka viss tagad ir jānomaksā mūžību strādājot marmora raktuvēs. Nu, neko darīt. Kas jādara, jādara, ja jau tādi parādi. Nu, puisis nonāk marmora raktuvēs un tur sastop kādu, kurš jau tur strādā. Sastaptais saka:-Neuztraucies, pirmie 1000 gadi ir grūti, pēc tam jau pierod..

Tātad, nē. Ja vien nebūtu kaut kas vampīriem līdzīgs. Vai arī kā elfs kopā ar savējiem.

Iesūtīja: Dvēselīte ; laiks: 20.08.2007 16:40

Ārprātīga garlaicība, lūk, kas man asociējas ar nemirstību. Un pēc tam neizbēgasma sajukšana prātā. Nemirstība šķiet pilnīgi bezjēdzīga, jo nekas un °neviens nav tā vērts, lai dzīvoto mūžīgi. Pie tam, ja to visu laiku nākas atrasties starp cilvēkiem...

Iesūtīja: melomania ; laiks: 21.08.2007 11:47

Piekrītu Dvēselītei. Tas būtu tik garlaicīgi. Uz zemes aptrūktu izklaižu iespējas un beigās tu izmēģinātu visādus pašnāvības veidus. Varbūt būtu vieglāk dzīvot kopā ar vēl kādu, taču tas apniktu. Lai kā tu censtos tu vienmēr paliktu viens.

Iesūtīja: mume ; laiks: 21.08.2007 11:57

Nezinu vai gribētu būt nemirdtīga, jo tas nebūtu interesanti (vismaz man tā šķiet).

Iesūtīja: punkd ; laiks: 30.08.2007 09:40

dāvana tikai gadījumā, ja cilvēks ir nejūtīgs un nepieķeras nevienam. Man tas būtu lāsts, jo vislaik būtu jāatvadās no svarīgajiem cilvēkiem, visu mūžīgo mūžu ciestu no zaudējumiem un atmiņām.

Iesūtīja: Dāvids ; laiks: 06.09.2007 17:35

Manuprāt nāve laiku pa laiciņam ir nepieciešama - kautvai tikai tāpēc, lai tiktu vaļā no dzīvē sakrātajiem mēsliem un stulbuma (aplamiem, bet stabiliem uzskatiem; naida un negācijām pret citiem utt.)...

Iesūtīja: positiv denken ; laiks: 10.09.2007 20:27

Nemirsība ... vai kāds no mums tai ir gatavs? It kā - jā, lūdzu, būtu jau jauki - dzīvo un dzīvo, un dzīvo...Bet - cik ilgi? Vai neapniktu? ...

Ja cilvēks nenovecotu fiziski, tad jau garīgajā jomā - nemirstība IR IESPĒJAMA, es pat TICU, ka tā eksistē - mūsu gars nemirst, tas bija un būs.

Taču - jā kādam no mums piešķirtu fizisku nemirstību - tad - cik procenti no mums to izmantotu tikai labiem mērķiem?! ... Ja jau cilvēks nemirtu, tad nebūtu jājūt nekāda ATBILDĪBA PAR PADARĪTO, vai tas būtu pozitīvs vai negatīvs - izdarīju, sak, un - vai nav vienalga, ko - tāpat dzīvošu mūzīgi!?!!! Ne velti mums nav dāvāta nemirstība...

Bet - vai vispār kas ir nemirstīgs , nu, kas vai kāds, kas mums apkārt?!
... daba it kā nemirst, jo nemitīgi atjaunojas - pārvēršas.
Vai mēs mirstam? Fiziski - jā, mirstam. Garīgi - manuprāt - nē.
Bet KĀPĒC tā sāp apzināšanās, ka nav reāli sataustāms - vai nāvei seko NEMIRSTĪBA .?.... Gribās ticēt, ka pēc nāves ikviens no mums spēs apzināties - jā, tas esmu ES, un es esmu, dzīvoju - lai arī tikai kā gars bez miesas, bet ESMU.
Dievs nemirst...ENĢEĻI nemirst....doma nemirst. Doma izgaist pēc tam, kad kādu ietekmējusi, mainījusi, ievainojusi. Vai pēc tam tā ir tā pati doma, vai jau cita?!.... Tomēr palieku pie sacītā - doma nemirst. Tas tā dīvaini skanētu - nemirstīga doma....
Vēl var teikt - patiesība, ja tā IR patiesība, tad tā arī ir nemirstīga.

Iesūtīja: korkijwolfs ; laiks: 05.10.2007 09:46

nemirstības pierādījums ir ļoti vienkārš - "Enerģija nerodas un nezūd, tā tikai pāriet no viena stāvokļa citā"

man vislabāk iet pie sirds karmiskā nemirstība. ja esi darījis ļaunus darbus, tad nākmajā dzīvē būsi smilga un tad varēsi veikt garo ceļu augšup lai atkal taptu par cilvēku...

Tāda nemirstība, kas aprakstīta vairumā grāmatu un filmās (kaut vai vecais labais seriāls "Kalnietis") ir neispējama. reāli, kā cilvēkam ir iespējams vien ilgi dzīvot (pāri 100 gadu), bet kā Kalnietim (~1000 gadu) nav iespējams.

katru reizi piedzimstot gars iespējams ir tas pats, bet tas neliek par sevi manīt. iespējams, ka tas palīdz sarežģītās situācijās, bet to jau mēs nezinām...

Iesūtīja: Viesis ; laiks: 03.06.2009 10:43

Kāda gan jēga tagad dzīvot, ja zini- tev mirstot viss kam tu esi pakārtojis savu dzīvi mirs līdz ar tevi... Es gribu nemirstību.

Iesūtīja: Grāfs Senžermēns ; laiks: 22.06.2009 22:25

Pagājšruden es sapratu, ka gan nāve (tikai pilnīga izzušana) gan nemirstība (arī nokļūšana viņsaulē) abas ir baigi riebīgas, tāpēc es personīgi gribētu reinkarnēties. Vispār jau nemirstība ir pēdējais ko es no šiem variantiem izvēlētos. No sākuma tas var likties baigi kruti, bet pēc kāda laika tas viss var pieriebties.

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 28.06.2009 12:50

Nu šādā aspektā nemirstība ir `dāvana` tikmēr, kamēr:
1) nemirstīgais jūtas labi un spēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi;
2) tā ir masveida parādība un piemīt visiem.

visos citos gadījumos tā tiešām drīzāk ir lāsts.

Neko nedomāju. Tas ir ārpus reālo lietu kopas un es par to nedomāju tieši tāpat, kā nedomāju par sfēriskajiem zirgiem vakuumā vai ēterisko trompešu tehniskās apkopes niansēm.

Ne pārāk - es nenomocu sevi ar tik nereālu sapņošanu.

Iesūtīja: anninja ; laiks: 28.06.2009 15:16

Nemirstība. Būtu jau jauki, ja vien nemirstīgi kļūtu man visi pazīstamie - draugi, radinieki u.t.t.

Bet tas tiešām liekas nereāli.

Iesūtīja: Šīferis ; laiks: 10.07.2009 01:28

Nemirstība - lāsts.
Bojā aiziet draugi,tuvinieki,jauni draugi,tuvinieku tuvinieku.Visus it kā pārdzīvo.
Nemirstība noved pie neprāta no lielām skumjām.
Nemirstīgam cilvēkam ir jādzīvo līdz ar visu cilvēci kā tādu,nemirstīgam cilvēkam cilvēce ir jāvada.
The Emperor of Mankind.
-

Iesūtīja: Raina ; laiks: 28.08.2009 10:56

Nemirstība var būt gan dāvana gan lāsts.
Nemirstībai ir savi plusi un mīnusi
Plusi...
+ Nevar nomirt
+ Var redzēt kas notiek ar pasauli.
+ Un tu nekad nenoveco.
Mīnusi...
- Tu gribi dažriz nomirt bet nevari.
- Piedalīties karos.
- Itkā pienāktu pasaules gals tu paliktu vienīgais cilveks pasaulē...........
Nu re ir savi + un arī -

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 28.08.2009 12:22

Hmm, man gan liekas, ka šāds setings ne no kā īsti neizriet...

Manuprāt, Tu skaties stipri vienkāršoti. Nemirstība pirmkārt dalās 2 apakškopās - ilgdzīvošana (tas kā elfiem - viņi šķiet nevarēja nomirt aiz vecuma, tomēr vēl joprojām bija samērā viegli nogalināmi), un neiznīcība. Ja pirmais vēl kaut cik ir iespējams kaut teorētiski, tad otrais mums pieejamajās eksistences formās ir tīra fikcija.

No pirmā tipa `nemirstīgajiem` karos lielas jēgas nebūtu - lodes/bultas/šķembas/dajebkāda cita iznīcinošā elementa trāpīti, viņi mirtu tāpat kā `īsdzīvotāji`.

Savukārt otrā tipa neiznīcīgie, ja tādus vispār pieļauj fizikas likumi, varētu eksistēt tikai tādās formās, kādas mūsu pasaulē nepastāv, vai kuras ar mūsu pasauli saistītas ir minimāli... t.i., esot neiznīcīgam, Tev diez vai sevišķi interesētu, kas notiek ar ŠO pasauli, jo tā vienkārši nebūtu Tavējā pasaule...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 28.08.2009 16:31

Par kariem — ja runājam par fizisku neiznīcību, tad kāda vispār jēga karot ar kādu, kurš tev neko nevar nodarīt? Izdari, kā tev patīk, un viss, neviens viņam neprasīs, vai tas patīk, vai ne — iznīcināt tāpat nespēj.

Nedomāju, ka tādi karos piedalītos citādak kā izklaidēšanās pēc (galvu medības).

Iesūtīja: Grendžera ; laiks: 19.04.2010 13:16

Jap, tam es ar` piekristu. Džīvot mūžīgi manuprāt tiešām ir lāsts!!!

Iesūtīja: Seila ; laiks: 19.04.2010 14:22

par kādu mūžīgo dzīvi var iet runa, ja pat tie, kuriem it kā vajadzētu dzīvot mūžīgi- beigās izrādās mirstīgi. Nemirstīgie elfi patiesībā nemaz nebija tik nemirstīgi. Un vampīri, kuriem vajadzētu dzīvot mūžīgi, ja vien tie dzers savu upuru asinis. Arī viņus var nogalināt. Katrā pasaulē savādāk, bet lielākajā daļā gadījumu var.

Un tomēr jau gadu tūkstošiem ilgi cilvēkus ir nomocījusi doma par to vai i iespējams dzīvot mūžīgi. Te varētu gari un plaši stāstīt par Sengrieķu, ēģiptiešu, Romiešu un citu tautu nemirstīgajām dievībām, kuras tiek aprakstītas dažādu tautu mītos un varoņteikās.

Vai jūs esat mēģinājuši kādreiz lasīt Bībeli kā interesantu grāmatu nevis kā reliģisku darbu? Viens no pirmajiem literārajiem avotiem, kuros ir runāts par mūžīgās dzīves iespējamību ir tieši Bībele. “Dievs Tas Kungs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “No visiem dārza kokiem ēzdams ēd, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” Ādamam bija izvēle klausīt Dievu vai neklausīt. Ja viņš klausīja, tad viņš godāja Dieva likumu un darīja labu Dieva acīs, un Dievs atalgoja viņu ar dzīvību. Ja viņš neklausītu, ēdot no šī koka, viņš darītu ļaunu Dieva acīs un Dievs viņu sodītu ar nāvi. Un šeit pirmo reizi literatūrā parādās doma par to, ka cilvēks varēja dzīvot mūžīgi, bet par nožēlu vienu reizi iekodies aizliegtajā auglī viņš zaudēja savu nemirstību. Tomēr viņš nezaudēja iespēju dzīvot mūžīgi. Kā to pierāda jaunā derība norādot uz to, ka dieva žēlastība ir milzīga un ikviena dvēsele pēc nāves var cerēt uz mūžīgo dzīvi paradīzē.

Tomēr ne tikai Bībele ir vienīgais pirmavots, kurā tiek atspoguļota mūžīgās dzīves iespēja. Galu galā šis jautājums cilvēkiem šķiet ļoti svarīgs un ja mēs ņemam par paraugu pasakas tad droši var teikt, ka: “Viņa nāve atrodas adatas galiņā, adata olā, ola pīlē, tā pīle dzelzs kārbā, tā kārba ar septiņām ķēdēm ozola galotnē piekalta.” Kurš gan pasaku mīļotājs nav dzirdējis par nemirstīgo Kašķeju? Viņš bija nemirstīgs? Jā, bet tikai līdz brīdim, kamēr netika atrasta viņa nāve. Šādi motīvi ir dažādos veidos atrodami daudzu pasaules tautu pasakās.

Viena no nākamajām cilvēces svarīgajām pakāpēm mūžīgās dzīves meklējumos ir filozofu akmens. Akmens, kurš tiek aprakstīts grāmatā Harijs Poters un Filozofu akmens, kādreiz viduslaikos tika uzskatīts par augstāko cilvēces zinātnes sasniegumu. Alķīmiķis, kurš spētu radīt filozofu akmeni, kurš pārvērš parastu metālu zeltā- būtu spējis atklāt arī mūžīgās dzīves noslēpumu, jo kā tiek teikts manis minētajā bērnu literatūrā: Filozofu akmens tā īpašniekam dāvā mūžīgu dzīvi un pašu īpašnieku padara atkarīgu no akmens, jo lai dzīvotu ir nepieciešams izmantot no akmens radītu eliksīru. Par nožēlu nav saglabājusies informācija par to vai filozofu akmens kādreiz ir ticis radīts reālajā dzīvē. Tomēr viss norāda uz to, ka tāds akmens nekad nav ticis izgatavots. Kaut, gan šajā gadījumā gribētos pieminēt, ka Harijā Poterā minētais Nikolas Flamelis patiešām ir eksistējoša persona un, ka viņš patiešām kādreiz savos darbos ir ticis aprakstījis to, ka savā īpašumā kādreiz ieguvis kādu senu alķīmijas grāmatu pēc kurā aprakstītā esot izgatavojis filozofu akmeni. Tomēr vēlāk tiek rakstīts par to, ka patiesībā Flamelis ieguvis lielu mantojumu un tāpēc melojis visiem par to, ka spējis radīt filozofu akmeni. Šā vai tā patiesību vairs uzzināt nav iespējams. Savukārt Umberto Eko grāmatas “Fuko svārsts” varonis nonāk pie secinājuma, ka patiesībā vienīgais un īstais filozofu akmens, kas dāvā nemirstību ir svētais Grāls.

Vieni no viss vairāk literatūrā apskatītajiem tēliem, kuri ir nemirstīgi ir vampīri. Tomēr vampīri ir nemirstīgi tikai tik ilgu laiku, kamēr izmanto citu cilvēku enerģiju. Un tā kā asinis ir dzīvība, tad vampīri tās dzer ļoti centīgi un pagaidām nekur neesmu dzirdējusi par vampīru, kurš būtu nomiris badā jo atteicies dzert asinis. Tomēr vampīra mūžīgā dzīve ir relatīva, jo vienmēr atrodas kāds vampīru mednieks, kuram ļoti gribas atbrīvoties no asinssūcēja. Jūs teiksiet žanra klasika. Tā arī ir. Kas gan no nemirstīgajiem asinssūcējiem ir viss, populārākais? Nu, bet, protams, ka pirmais prātā ienāk Brema Stokera “Drakula” Nākamais par ko mēs atceramies ir Annas Raisas “Vampīru Hronikas” . Patiešām, kurš gan spēj aizmirst valdzinošo un karalisko Stokera Drakulu, vai Raisas radītos Luisu un Lestatu. Kaut kā negribas ticēt, ka vampīri var būt mirstīgi un, lūk, viņi literatūrā ir kļuvuši nemirstīgi. Viņi spēj dzīvot gadsimtiem ilgi un tajā pašā laikā tik ļoti baidās saules gaismas, kura viņus spēj nogalināt. Tagad daudzi var ar mani pastrīdēties un teikt, ka vampīri nemaz nav nemirstīgi un, ka patiesībā viņi ir dzīvi miroņi. Es varētu atbildēt, ka kā nu kurā pasaulē. Tomēr noliegt to, ka vampīri nemirst no vecuma mēs nevaram. Līdz ar to varētu teikt, ka viņi ir nemirstīgi.

Otra viss vairāk apskatītā nemirstīgo tēlu grupa literatūrā, protams, ka ir Elfi. Par kuriem ļoti daudz ir ticis runāts agrāk un tiks runāts arī turpmāk tāpēc pārāk nekavēšos pie viņiem, bet atgādināšu, ka Elfi ir mūžam jauni, bet nemaz ne tik nemirstīgi. Viņi spēj mirt, gan no zobena, gan bultas un līdz ar to ir pat daudz vieglāk nogalināmi nekā vampīri. Protams, ja Elfu neviens nenogalina tādā gadījumā viņš patiešām dzīvo mūžīgi.

Lielākajā daļā gadījumu, kas aprakstīti literatūrā mums tomēr nākas saskarties ar to, ka nemirstība nemaz nav tik patīkama un, ka ir garlaicīgi dzīvot mūžīgi tā piemēram Duglasa Adamsa grāmatā “Dzīve, Visums un viss pārējais” Galvenais varonis Vaubagers Mūžīgais kļuva nemirstīgs pavisam nejauši- daļiņu paātrināšanās, šķidras brokastis un pāris gumijas žņaugi. Savas mūžīgās dzīves laikā viņš bija izmēģinājis pilnīgi visu iespējamo un gandrīz sajuka prātā no garlaicības. Es gan neteiktu, ka gandrīz, bet gan noteikti, jo, lai kaut kā vismaz tiktu vaļā no garlaicības viņš radīja plānu: Apvienot visas galaktikā dzīvojošās būtnes pa vienai alfabēta secībā.

Savukārt Grega Egana grāmatas «Permutation City» galvenie varoņi izmanto “kvantu nemirstības” ideju. Kaut kādā dīvainā veidā galvenajam varonim izdodas izbēgt vairākas reizes no nāves un viņš izveido ekscentrisku miljonāru biedrību, kuriem vajag izpildīt masu pašnāvību, lai nokļūtu paši savā visumā, kuru paši kontrolēs un kurā dzīvos mūžīgi.

Tomēr viens no pazīstamākajiem nemirstības iegūšanas veidiem ir nemirstības ūdens. Piemēram Brāļu Strugatsku lugā “Piecas karotes Eleksīra” Nemirstības ūdens tecēja pa noslēpumainu sarkanas krāsas stalaktītu kādā alā.

Viens no pazīstamākajiem ilgdzīvotājiem Fantastikas literatūrā un jāatzīst, ka arī kinematogrāfijā ir meistars Joda. Pēc zvaigžņu karu motīviem viņš nodzīvoja aptuveni 900 gadus un pēc tam pārgāja garīgā- bez miesiskā stāvoklī.

Tomēr tas viss ir tikai fantastiskā literatūra, bet ko gan iesākt, ja mums gribas dzīvot mūžīgi mūsdienu pasaulē. Mūsdienu reālajā pasaulē. Pati modernākā iespēja mūsdienās piemānīt nāvi ir sasaldēšana –196 grādos pēc celsija. Tomēr es šaubos, ka kādam pārāk varētu gribēties mūžīgi gulēt iesaldētam kamerā un laist garām visus pasaules priekus.

Otra iespēja reālajā pasaulē pagarināt savu dzīvi ir pārstādīt, ja nekļūdos tās saucās pirmsšūnas. Tomēr viņas lielākoties tiek izmantotas, lai ārstētu pāragru novecošanu. Tomēr zinātnieki uzskata, ka nākotnē iespējams, ka paņemot pirmsšūnas no tikko dzimuša bērna būs iespējams paildzināt viņa dzīvi nākotnē par ļoti lielu gadu skaitu.

Un trešā iespēja, kuru pagaidām nav bijis iespējas pārbaudīt praksē ir tā saucamā “Saules ēšana” kas tā tāda ir? Nu teiksim tā cilvēki, kuri ir veģetārieši ar laiku pārstāj vispār lietot pārtiku un vēlāk arī šķidrumu, bet pārtiek tikai no saules enerģijas. Cik tas ir iedarbīgi tam, lai dzīvotu mūžīgi- pagaidām nav diez ko skaidrs, jo neviens saulsēdājs vēl nav nodzīvojis tik tālu, lai būtu vajadzējis jau būt mirušām dabīgā nāvē.

Tad kā mēs vispār varam runāt par nemirstību, ja tāda pati par sevīm uz doto momentu eksistē tikai izdomātās pasaulēs, bet mūsdienu reālajā dzīvē taii nav vietas? Lūk kad parādīsies vieta- tad arī varēs spriest par to kas īsti ir nemirstība. Nu vot cik gari izteicos
Kaut gan man šķiet, ka nemirstība ir lāsts, kad jāpieredz, ka visi, kas ir dārgi nomirst

Iesūtīja: Sarlote.... ; laiks: 19.04.2010 14:31

Ja cilvēks fiziski ir nemirstīgs tad viņš var kļūt ļoti gudrs, tad viņš ar savu daudzo gadu un arī gudrības daudzumu kļūst slavens, tādā veidā arī lepns par to, ka viņš vienīgais ir tik gudrs un mūžīgs. Tādā ziņā es nemaz negribētu iemantot mūžību.
Bet ir viena lieta kāpēc es gribētu būt mūžīga. Ir arī garīgā jeb dvēseles mūžība. Mēs zinām, ka tad kad cilvēks nomirst tad nomirst tikai viņa miesa, bet dvēsele nonāk citur-debesīs un tad viņai būtu trīs iespējas. 1. nonākt ellē un nomirt pavisam,2. nokļūt šķīstītavā kur tava dvēsele atbrīvojas no pārējiem grēkiem un tad tu tik un tā nonāc Paradīzē kur seko šis variants 3. Tava dvēsele nonāk Paradīzē un iemanto mūžīgo dzīvību Dieva žēlsirdības patvērumā. Pēdējo variantu laikam gan vēlētos visi tai skaitā arī es. tomēr nebūtu iebildumu arī par 2. variantu, jo tad tu ,kā jau es teicu, nonāksi Paradīzē.(tava dvēsele) un vispār to visu var izlasīt BIbelē.....


tātad es negribētu fiziski būt mūžīga, bet garīgi gan gribētu!

Nesen no kaut kādas grāmatas par senajiem dieviem lasiju par sievieti vārdā Helena. Viņai tika dota iespēja pateikt vienu vēlēšanos un to arī izpildīs lai kāda tā arī būtu. Helena pateica,ka viņa grib būt nemirstīga. Tā viņa dzīvoja ilgus gadus, tad kļuva aizvien mazāka un laika gaitā arī viņas āda izžuva. Beigās viņa tika ielikta mazā tējkanniņā galīgi izžuvusi un ļoti maza.(kā Īkstīte) Viņai tika dota vēl viena vēlēšanās, un tā viņa teica ,ka grib nomirt. Lūk, tāds stāsts, mazliet briesmīgs. Ko jūs teiksiet?

Iesūtīja: Miervaldis Gotiņš ; laiks: 23.04.2010 18:29

<Klasiskajā izpratnē> filozofu akmens ir fiziski neiespējams.

Radīt zeltu no jebkura metāla teorētiski ir iespējams, ja vien cilvēki iemācīsies uzbūvēt vadāmu atomsintezatoru, taču `mūžīgās jaunības` eliksīru ja arī cilvēki radīs, tad to izdarīs ģenētiķi - bioķīmiķi, nevis ķīmiķi - mineralogi

Nu tas ir no nezinātniskās fantastikas, jo lai <ēstu sauli>, cilvēkiem būtu jāsāk fotosintezēt. Lai tas darbotos, cilvēku epidermā būtu jāsavairojās hlorofilam un, attiecīgi, cilvēkam būtu jābūt zaļā krāsā Tā kā neviens zaļš cilvēks pagaidām vēl nav redzēts, tad nav pamata uzskatīt, ka <saulēšana> fiziski darbojas.

Ceturtā iespēja ir pārnest apziņu un tehnisku nesēju... līdz ar to `cilvēks` varētu dzīvot mūžīgi, mainot rezerves daļas pie vajadzības, un vienkārši pārkopējot savu apziņu no vecā nesēja uz jaunāku. Bet nu tā noteikti nav nemirstība klasiskajā izpratnē

Nezinam gan.

Un pat ja tā - tad tā ir nevis nemirstība, bet pāriešana no viena stāvokļa citā.

Neko neteiksim, ar šo mēs atgriežamies pie elfiem, vampīriem, alķīmiķiem un doktora Fausta dīla ar Mefistofeli

Iesūtīja: Elony ; laiks: 23.04.2010 19:22

Dzīvo organismu šūnas pastāvīgi dalās un iet bojā. Tomēr katrai šūnai ir noteikt ierobežots skaits reižu, kad tā var dalīties. Sasniedzot to, šūna iet bojā.
Sākumā šūnas dalās vairāk kā iet bojā, tā ir pieaugšana. Kad dalīšanās un bojāeja ir līdzsvarā, tad cilvēks ir pieaudzis.
Ar laiku, šūnas sāk dalīties lēnāk, bet iet bojā vairāk. Tā arī ir novecošana, kas galu galā noved pie nāves.

Tagad es vairs nepateikšu precīzi par šo tēmu, bet liekas, ka DNS ir daļa, kas "noīsinās" ar katru šūnas dalīšanās reizi. Kad šī daļa sasniedz savu minimumu, šūna arī iet bojā. Ja varētu kaut kā veikt manipulācijas ar šo DNS daļu, teorētiski varētu panākt, lai šūnu dalīšanās nebeidzas nekad, proti, organisms sasniedz līdzsvaru starp šūnu dalīšanos un bojāeju. Nu, tad tā arī būtu nemirstība.
Tiesa, nav jau pierādīts, ka šī DNS daļa regulē novecošanu un tāpat nav vēl nekā konkrēta zināms, kā to varētu "pakoriģēt".

Iesūtīja: Teletūlbijs. ; laiks: 04.09.2010 19:14

Tfu, tfu, tfu.. Nekad mūžā negribētu, lai man tāds lāsts tiktu piespēlēts.