Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> "Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy
Sindra
iesūtīt 26.01.2014 15:15
Raksts #1


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012





Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.




Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
123 Lapas V   1 2 3 > »   
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (1 - 19)
Roviela
iesūtīt 26.01.2014 16:32
Raksts #2


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Ziņa bija aizsniegusi sarkano pūķu mājvietas. Droši vien, tā bija aizsniegusi arī citas, bet tas nebija svarīgi. Dragāra ir briesmās! Kam gan vēl sarkanie pūķi mācījās, kam trenējās, kam krāja spēku un prasmi? Kurš tad aizsargās, ja ne viņi - karotāji?

Dragāras Pīlāram tuvojās sarkans pūķis ar dzelkšņiem astē, spārnos un uz galvas. Viņš vēl nebija pilnīgi liels, vēl jāpaaugas, bet, kā jau tas bija ierasts sarkanajiem pūķiem, izskatījās nikns un bīstams. Pūķis sakļava spārnus un straujā pikējumā nolaidās laukumā pie ieejas Pīlārā, kur pārvērtās par apmēram 25 gadus vecu nopietnu vīrieti ar sarkaniem, pusgariem matiem.
Par godu šim notikumam Atorms nebija uzvilcis savas pilnās bruņas, arī garā divroku zobena nebija līdzi, tomēr karotāja augumu sedza vieglas bruņas un pie sāna bija zobens. Pāri visam tumšsarkans apmetnis ar kapuci, izšūtu zelta rakstiem.

Zābaku biezajām ādas zolēm klusi klaudzot pret grīdu, pūķis iegāja lielajā zālē, kur palika vidējā daļā, nelienot pie sienas aiz galdiem, vien paejoties tuvāk vienai pusei, lai neaizņemtu visu vidējo eju. Viņš lidojot nebija noguris, atspirdzinājumus uzreiz neprasījās, un Atorms sāka gaidīt, izklaidējot sevi ar zāles pētīšanu - te bija daudz, ko redzēt.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 26.01.2014 17:11
Raksts #3


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Ziņa pie zilajiem pūķiem nonāca ļoti ātri, vismaz tajā vietā, kur dzīvoja Lilija un viņas klans, protams, nekas daudz nebija teikts, bet ar to pietika, lai priesteriene vēlētos doties ceļā uz valdnieka mājām. Pūķene gan īsti nebija pārliecināta, vai tā ir prātīga doma pamest okeāna plašumus un mājas, bet tad atkal... viņa un Ardoss vienmēr bija sapņojuši doties pildīt dažādus uzdevumus, iemantot slavu un kļūt par varoņiem. Tikai diemžēl ceļā viņa devās viena pati atstājot draugu un ģimeni mājvietā.

Lilija zināja, ka uzdevums nebūs vienkāršs, bet kāpēc gan neizmēģināt veiksmi, bet problēma slēpās tajā, ka viņai nebija ne jausmas, kas tas bija par uzdevumu un to pūķenei neviens nespēja pateikt. Bet drosme viņai piemita un tā bija uzradusies daudzās dzīves situācijās, turklāt... viņa domāja par to, ka šādiem uzdevumiem var noderēt arī dziednieks. Šī būtu īsta izdevība izmēģināt viņas spējas daudz nozīmīgākās situācijās. Jo viņa tam bija gatavota, ne tā?

Meitene tuvojās valdnieka mājvietai, zilie spārni viņu pārliecinoši nesa uz priekšu, un Lilija nevienu brīdi nedomāja par to, ka varētu griezties atpakaļ. Priesteriene nolaidās pie Pīlāra ieejas, pārvērtās par cilvēku un lēnām gluži vai ieslīdēja lielajā zālē.
Viņa izskatījās pēc 18 gadus jaunas meitenes, ar gaiši ziliem, gariem matiem. Zīda kleita viegli piegūla viņas augumam un kailo muguru kutināja matu šķipsnas, kuras šūpoja vieglais vējš. Soļi bija klusi, tie neatbalsojās telpas sienās it kā viņa ietu pa vēso marmoru ar kailām pēdām.
Zilais skatiens aizkavējās pie vīrieša ar sarkaniem matiem, Lilija nostājās nedaudz nostāk no viņa, vien nopētot viņu cītīgāk. Viņš noteikti bija karotājs.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 26.01.2014 18:59
Raksts #4


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Tumšajos silos Devana aicinājums atnāca pirms runām par briesmām, kas draud Dragārai. Tā ka sākumā Kenolts nemaz neprātoja, ka varētu doties uz Pīlāru. Valdnieks taču meklēja drosminiekus. Par bailīgu druīds sevi nevarēja saukt, tomēr tāpat vien ceļot prom no meža neviens zaļais pūķis nesapņo. Bet otrā ziņa panāca pirmo jau tajā pašā vakarā, un, kamēr viss pūķu bars no jautājuma pārspriešanas tīri vai zumēja kā bišu strops, pīpēdami "sapņu puķi", Kenolts uzmeta plecā somu un aizlavījās tumšajā mežā. Viņš bija nolēmis aizlidot uz Pīlāru un vismaz noskaidrot, kas noticis. Ka Valdnieks varētu izvēlēties Kenoltu kādam uzdevumam, druīdam tā īsti nemaz prātā neienāca. Tas viņam vienkarši nelikās svarīgi. Izgājis upes krastā, puisis metās no tā lejā, jau gaisā pārvērzdamies par lielu zaļu pūķi. Tas bija labs paņēmiens, kā pārvērsties, jo mežā nemaz nav pārāk daudz klajumu, kas derētu pūķim. Tādu viņam bija iemācījis skolotājs, un Kenolts zināja, ka daudzi zaļie pūķi tā dara.

Līdz Pīlāram bija tālu, uzaususī diena bija karsta, bet zaļais pūķis neatlaidīgi turpināja nodomāto. Viņš nenokavēs. Kenolts nolaidās plašajā laukumā pie Devana pils un pārvērtās atpakaļ par cilvēku. Karstā laika dēļ viņam mugurā bija vien bikses un ādas apavi. Pār plecu pārmesta pītas somas siksna, ādas jostai piekārta dunča maksts un rokā ceļotāja nūja. Uz pleca zem sūnzaļajiem matiem tupēja sermulis. Zvērēna nadziņus druīds pat nejuta.

Kenolts bez vilcināšanās gāja iekšā augstajā ēkā, lai gan tādā akmens namā jutās nedaudz neomulīgi. Lielajā zālē vismaz bija plašums un gaisma. Tur bija arī bruņās tērpies vīrietis ar sarkaniem matiem un meitene ar ziliem. Nevar būt, ka ieradīsies tik vien, ziņa bija pārāk satraucoša. Kenolts piegāja pie viena no galdiem un ielēja sev ūdeni. Viņš bija lidojis gandrīz diennakti.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
washulis
iesūtīt 26.01.2014 19:35
Raksts #5


Cogito ergo sum
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 28.02.07
Kur: Divas mājas tālāk
Jaukais snīpis



Ceļš bija ilgs, bet ar katru nomēroto kalnu, ieleju, upi un pagriezienu Halla juta augam satraukumu. It kā šis ceļš spētu palielināt zeltainā pūķa izteiktos draudus, lai arī katrs solis pretī Pilāriem tika apbērts tik skaistākiem skatiem un ar tīrāku vējos iepītu dziesmu. Tā viņa baidījās, ka šajās brīzēs aizmirsīs tās bēdas, kas solītas. Tik pieskaršanās cietajai zemei atnesa atpakaļ pasaules svaru. Spoži baltais pūķis sarāvās augumā, lepnajiem spārniem sakļaujoties gaisīgā, baltā kleitā, kas apjozta ar platu, ādas jostu, pie kuras atradās duncis, bet pāri mugurai pārlikts loks ar bultu maku. Uzticamā lira bija rokās. Pilnā ekipējumā, tā teikt. Lai, ja pienākums un vēji sauks, viņa varētu uzreiz steigt svešumā.

Ah... tik paskat uz to. Un šo! Ak! Tās bija klusās sajūsmas nopūtas, kas pavadīja viņas kailo pēdu plakšķēšanu pret greznajām grīdām. Acis ar spožu dzirksti lūkojās visapkārt, nevēloties palaist garām ne collu Davara skaistās mītnes skaistuma un auras. Lai papildinātu pašas izjūtas buķeti, viņa ik pa laikam notrinkšķināja pa liras stīgai, kas vientulīgi aizsteidzās uz priekšu, plašajās hallēs.

Nonākusi viņu varoņiem paredzētajā zālē, no Hallas izlauzās vēl viena sajūsmas elsa, lūkojoties uz augstajiem griestiem. Ja tik mana ģimene dzirdētu, kur es esmu... Neticētu nemūžam. Tik tad viņa atģidās, ka nav nemaz te pirmā. To negodu, nesasveicināties. Ak, sveicināti, sveicināti! Cienītie kungi! Lēdija. Un, ak... kāds jaukums! Pēdējais izspiedziens tika veltīts pūkainajam sermulim uz Kenolta pleca. Uzņēmība un piedzīvojumu gars jūs te atvedis, nudien. Tas gods, mans gods! Ar jums. Satikties. Beigām pašas straujā elpa kļuva par īsu, baltajai pūķienei steidzīgi pakniksējot pārējo priekšā, lai tad viņa jau aizvirpuļotu (visai burtiski, vairākkārt apgriežoties ap savu asi) līdz citam zāles stūrim, notupjoties uz grīdas, pētot grezno rakstu, velkot tam līdzi ar pirkstu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 26.01.2014 20:44
Raksts #6


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Marko nevajadzēja teikt divreiz. Paklausījis barda aicinājumam, viņš zināja - tas ir viņa ceļš.

Zem spārniem varēja just, kā vēsās ziemeļu gaisa masas kļūst siltākas, melnajam pūķim lidojot uz Pīlāru. Lai arī ceļš bija diezgan tāls, Marko bija jauns un izturīgs, tāpēc brīžam viņš pat izmeta kādu graciozu loku, slaidajam augumam vijoties starp mākoņiem. Tur, mājās, bija brīdis, kad vajadzēja atkāpties un nogaidīt. Un kā gan vēl labāk aizpildīt dīkas dienas, ja ne doties turp, kur sola bagātības vai vismaz slavu. Jā, slava reizēm pat izrādījās vērtīgāka, jo ilgstošā laika posmā ļāva savākt vairāk dārgumu, naudas, zelta... Marko neņēma savas bagātības līdzi. Tām drošāk bija glabāties kalna dzīlēs. Viss līdzņemamais bija rūpīgi pārdomāts - amata rīki, izturīgs, kvalitatīvs apģērbs, tik daudz naudas, lai vismaz kādu laiku par savu iztiku un naktsmītnēm nebūtu jāuztraucas, lai kur arī nāktos nokļūt.

Pamalē vīdēja Pilāra augstais stāvs. Varbūt tas bija zelts, bet varbūt cieņa pret valdnieku, kas lika ietrīsēties sirdij. Pasaulē nebija daudz tādu vietu un ļaužu, kas tā ietekmēja melno pūķi. Viena palika aiz muguras, otra tagad slējās acu priekšā. Marko nolaidās pie Pīlāra un pārvērtās cilvēka izskatā. Viņa apģērbs bija darināts no dārga auduma, izšūts rakstiem, kas pareizā gaismas leņķī teju ievizējās, tomēr viss bija saskaņots un elegants, lai puisis neizskatītos pēc žagatas. Jebkurš, kas viņu redzēja, varēja nešaubīties, ka viņš ir pašpārliecināts,turīgs un zina, ko vēlas sasniegt. Marko galvā šobrīd vairāk jaucās domas par atlīdzību, nekā bažas, ka viņu varenajai un drošai pasaulei kaut kas patiešām varētu draudēt. Vismaz apkārtne bija mierīga, un arī pa ceļam viņš neko draudīgu manījis nebija.

Iegājis lielajā zālē, Marko nopētīja apkārtni. Zelts žilbināja. Jebkurā citā situācijā Marko būtu apsvēris, kā to iegūt sev, tomēr te viņu atturēja cieņa. Iespējams, ka Devans bija vienīgais pūķis, ko šeit bija vērts cienīt. Pie tam puisis bija lidojis pietiekami tālu, lai atgrieztos ar kaut ko vairāk kā pāris zelta biķeriem un valdnieka nosodījumu.

Marko ejot, zālē atbalsojās viņa soļi. Tie nebija drudžaini, nebija bailīgi. Tie droši mina marmora grīdu. Iešvīkstējās audums, melnā krekla piedurknei noslīdot gar tunikas sānu. Ikkatrā ieelpā un izelpā skanēja melnā pūķa pārliecinātība un godkāre. Tā bija darvas uvertīra, iesākums kaut kam lielākam un svarīgākam, kas pacēlās līdz augstākajām velvēm un ļāvās vēja plūsmai. Lai dzird!

Zālē Marko nemanīja nevienu no Devana galma, arī paša valdnieka šeit nebija. Toties bija sapulcējies bariņš krāsainu ļaužu. Viņš pagāja garām kādam sarkanajam pūķim, pavirši uzmetis tam skatienu. Sarkanais bija palicis kā pusceļā vai arī vienkārši apmaldījies. "Atpūtas telpa ir otrajā stāvā, tur var iedzert tēju" viņš pār plecu uzrunāja sarkano, balsī skanot tāda kā uzspēlēta laipnība, sajaukta ar šķipsniņu augstprātības. Šie ļaudis vairāk izskatījās pēc ciemiņiem, nevis drosminiekiem, kas gatavojas doties bīstamā ceļā. Bet Marko varēja viņiem pateikt pareizo virzienu uz atpūtas telpām, nebija taču grūti! "Tu arī, drostaliņ," viņš veica žestu, paceļot pirkstu galus pie pieres kā sveicienā zilmatainajai jaunkundzei. Negaidot atbildi, melnais pūķis drošiem soļiem devās dziļāk zālē.

Te bija ieradies vēl kāds puskails zaļais pūķis, kas saņēma tikai paviršu mājienu kā sveicienu, un garām čalodama aiztraucās baltā meitene. "Neieskrien sienā, dūjiņ!" viņš atbildēja uz meitenes sveicienu, vērodams, cik bezrūpīgi viņa griežas pati ap savu asi. Tomēr Marko mēŗkis nebija saviesīga pļāpāšana ar ļaudīm, kas varbūt bija nākuši cita iemesla dēļ. Viņa skatiens aizķērās pie galda, kur puisis labprāt ieturētos. Ceļojums bija bijis garš, vīns no zelta biķera noteikti garšoja labi un četri jau bija pietiekami liels skaits, ko sveicināt. It īpaši šobrīd, kad neviens no viņiem neizskatījās cienījamāks par pašu. Tā bija Pīlāra aura, kas lika Marko viņus tomēr uzrunāt.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 26.01.2014 21:09
Raksts #7


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Atorms viegli palocījās sveicinošajai baltajai, gaisīgajai būtnei. Sveicienus neatņemt ir negods. Protams, ja sveicina, nevis kā tas, melnais, augstprātīgi aizpeld garām, izmetot repliku, kas šķita rādām, ka viņš te ir biežs viesis. Ne slulainis, gadījumā?
Pie šīs domas pūķis, kas jau bija paspējis sadusmoties, savaldījās, un nepateica pašus uz mēles lienošos vārdus.

Plēsties pašā Valdnieka pilī? Tas nav pieļaujams, un sarkanais karotājs ignorēja melno nekauņu, kam nebija nekādas daļas, ko šeit meklēja sarkanais, bet melnā pieņēmumi ir viņa darīšana un, ja nepareizi, tad pats vainīgs, ka muļķis.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 26.01.2014 21:22
Raksts #8


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Lilija viegli palocīja galvu baltajai pūķenei, kad viņa iedejoja lielajā zālē. Protams, te bija skaisti un tieši to arī zilmates acis bija ievērojušas. Pirksti viegli pieskārās medaljonam, kurš iekārts smalkā ķēdītē bija atradis savu vietu uz priesterienes kakla. Viņas simbols... tāpat kā duncītis, kurš apslēpts kleitas drānās.
Tikai tas melnais pūķis gan nebija jauks, bet nebija jau tā, ka Liliju ļoti uztrauktu kāda melna zaraza, lai gan... viņa jutās neomulīgi, pagātni nevarēja izdzēst, pat ja tos sauc par piedzīvojumiem.

- Paldies par rūpēm, bet es neesmu nogurusi, parūpējies par sevi, noteikti pēc tāla ceļa esi izslāpis. - Lilija pasmaidīja tādu jauku smaidu, pat ja sarkanie un melnie pūķi viņai ļoti nepatika, bet šeit... valdnieka mājās viņa bija drošībā un šis iedomīgais pūķis neko nevarēja viņai nodarīt. Tikai pabiedēt un izlikties par neievainojamu.
Meitene palika saspringta, un bija grūti nostāvēt uz vietas, tāpēc viņas klusie soļi veda uz priekšu, pa telpu, lai labāk to apskatītu.

Zilais valis noteikti šai vietai nespētu papeldēt garām, te bija tik daudz zelta, kas viņam varētu patikt. Tik daudz iespēju izpelnīties viņa svētību. Šeit bija skaisti, bet kaut kas pietrūka, vismaz Lilijas prāt, kaut kas... ar ūdeni saistīts.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 26.01.2014 21:46
Raksts #9


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Pēc spiedziena ak, kāds jaukums! Kenolts uzsmaidīja balto pūķu meitenei. Viņš, protams, zināja, ka sajūsmu ir izraisījis Nūka purniņš, kas ziņkārīgi ošņājās zem druīda kreisās auss. Puisim nebija nekādu iebildumu, ka skaistas meitenes mīļi spiedz par pūkainiem zvēriņiem. - Sveicināta. - Runājot Kenolts neklanījās, viņš skatījās tieši virsū tam, ar ko runā.

Viņš ielēja un izdzēra vēl vienu ūdens kausu, noskatīdamies, kā zālē ienāk vēl citi pūķi un jau sāk tā kā šķilties lepnuma dzirksteles. Pagaidām nededzinošas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Avengedmike
iesūtīt 26.01.2014 22:15
Raksts #10


Cep speķi Dūdijam
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 21.01.14



Valdnieka ziņa par briesmām un aicinājums doties uzdevumā drīz sasniedza arī Karabrasu. To dzirdot, Elrikam sirds pazaudēja vienu sitienu, bet pēc brīža viņš pie sevis pasmaidīja : Cik gan ironiski, ka briesmas uzglūn , kad dienas ir skaistas un sejā pūš mans mīļais rietumu vējš. Gandrīz vai negribas tam ticēt. To padomājis, viņš savā miteklī uzvilka savas melnās ādas bruņas, paņēma zobenu un dunci , un devās uz mirkli pabūt Sebro kalnā, kas Karabrasā bija augstākā virsotne. Tur brīdi veldzējies rieteņa dvesmā, viņš pārvērtās par baltu pūķi un apmetot loku ap virsotni, šāvās Pīlāra virzienā.
Lidojums bija ilgs un domas šaudījās visos virzienos, par to, kas tās būtu par briesmām, no kā un ko valdnieks vēlas no saviem pavalstniekiem.
Ik pa brīdim viņš saprata, ka lieki domāt par to, jo neko jaunu viņš neuzzinās, kamēr nebūs nonācis galā . Bet kā jau mēdz būt ar nezināmām briesmām , tās vienmēr ielavās atpakaļ prātā.
Nonākot pie Pīlāra , Elriks nolaidās laukumā pie ieejas un pieņēma cilvēka formu. Mierīgiem soļiem viņš iegāja lielajā zālē un ejot pārlaida acis pār zāles plašumiem un rotājumiem, bet pa īstam pasmaidot, kad sejā iepīta viegla vēja vēsma.
Ienākot zālē, viņš ievēroja vairākus vīriešus un sievietes , kurus pa kārtai sveicināja dziļi paklanoties , bet mazliet saminstinājās pēc paklanīšanās vīrietim ar melnajiem matiem . Viņš likās redzēts, bet kur tieši, Elriks nemācēja pateikt.
Pēc sasveicināšanās viņš piegāja pie galda un ielēja sev biķeri ar ūdeni un lēnām dzerot vēlreiz pārlaida acis klātesošajiem .
Šeit esošie liekas tik dažādi, ka tas vēl vairāk uzjunda domas, par to, kas gan īsti ir noticis?
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Mākoņkaķis Aurēl...
iesūtīt 26.01.2014 23:00
Raksts #11


Knakts autobusa konduktors
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.03.05
Kur: Jaukā vietiņā.



...Jo ir taču tik viegli spēlēt uz patriotismu. Un šoreiz vēl jo vairāk - vai Dragārā ir kas spēcīgāks par pūķa lepnumu?

Vien dažas atziņas, bet pietiekami, lai tas būtu laika jautājums līdz tai dienai un stundai, kad arī Griša spēra pirmos soļus pāri Pilāra ieejas slieksnim. Šis nebija pirmais ceļojums tik tālu no dzimtajām mājām, bet vienīgais, kuru jaunā pūķiene spēja atcerēties. Bet ne tas bija vienīgais iemesls, kādēļ, lai arī gaitu viņa saglabāja staltu un izteiksmi pilnu pašpārliecības, viņas skatiens pārāk bieži aizkavējās pie smagajiem biķeriem, greznajiem rakstiem un apzeltītā visa. Teju pārsteigts, it kā nevietā esošs. Ja arī sievietes neuzkrītošais apģērbs - tunika un bikses, attiecīgi brūnā un pelēkā toņos ieturētas, - uzreiz nekliedza par piederību viņas klanam, kur nu vēl gludi skūtā galva, tad rūpīgāks vērotājs ātri vien saprastu - "jā! viņa ir zaļais, pavisam noteikti!"

Vienkārši... Kā neviens šeit nav nosmacis? Vai viņa vienīgā juta, cik šī greznība ir sasodīti lieka?
Kaut gan, nē. Tā nebija lieka - šīs nebija viņas mājas Mūrā, šis bija visvarenais Pilārs, un bija tikai pašsaprotami, ka karalis vēlējās "drosminiekus" uzņemt, atbilstoši savam (ne jau viņu) statusam.
Tādēļ Griša neļāva skatienam klejot ilgāk kā nepieciešams. Izcelties ar savu... neiederību šobrīd no tiesas neietilpa pūķienes interesēs. Un, ja reiz "neiederība", ir jādodas pie tā, ko visvieglāk uztvert par "sev līdzīgu". Kad Griša viņam pienāca klāt, jaunais vīrietis ar zaļajiem matiem saņēma sveicienu, jaunajai sievietei pieliecot galvu. Un šķiet, ka viņa grasījās ko teikt, kad tieši gar degunu viņai novirpuļoja (?) gaišmataina jauniete.

"Khm-hm," Griša īsi noklepojās, un laikam jau varēja noprast, ka viņa sekojošo runu attiecina gan uz zaļmataino jaunekli, gan uz balto pūķieni. Jāteic gan, ka tieši otrā no minētajiem bija piesaistījusi Grišas uzmanību, arī viņas skatienu zem sarauktās pieres. "Pieņemot, ka es neesmu ieradusies ar kavēšanos, un pat, ja tā..." Viņa pamāja ar roku, pārmetot skatienu pagaidām vēl gaužām tukšajai telpai. "Vai esiet informēts, cik plaša varētu būt konkurence uz doto uzdevumu? Grūti noticēt, ka uzaicinājumam atsaukušies esam tikai mēs daži."
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Malduguns
iesūtīt 26.01.2014 23:10
Raksts #12


Skatās acīs baziliskam
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 02.10.06
Kur: klejojumos



Nevarētu teikt, ka Morigana bija plānojusi ierasties Pilārā. Drīzāk, viņa vienkārši pagadījās tuvumā, kad pirmoreiz uzdūrās kādam no bardiem, kuri vēstīja par valdnieka aicinājumu un to, ka draudēja lielas briesmas. Morigana nekādas tūlītējas briesmas nemanīja, tomēr viņa bija pietiekoši ieinteresēta tajā, kas varētu būt noticis un, protams, ja jau valdnieks bija tik izmisis, ka meklēja drosminiekus, lai pildītu kādu mistisku uzdevumu, tā bija cita lieta. Morigana arī savā prātā neapšaubīja to, ka valdnieks ir daudz gudrāks un pieredzējušāks kā viņa pati, līdz ar to pastāvēja iespēja, ka ir kas tāds par ko viņa nemaz nebija iedomājusies.
Kad Morigana šķērsoja laukumu, lai ietu iekšā Pilārā, saule vizuļoja viņas sarkanajos matos, padarot tos viņas tēlu vēl izteiksmīgāku. Zālē pūķene spēra soļus nelabprāt. Viņai nebija iebildumu pret citu skatieniem vai pret telpu. Viņai sabiedrība nepatika kopumā. Jau no paša pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka te jau bija pārstāvji no visām ciltīm, kas nozīmēja, ka raksturu, visticamāk vajadzēs mēģināt savaldīt. Labākajā gadījumā, uzdevumam tiks izvēlēts viens un viņu ceļi, tā īsti nesākušies, šķirsies, tomēr Moriganu pārņēma nelāgas priekšnojautas, ka tik vienkārši viss nebeigsies.
Moriganas soļi atbalsojās lielajā telpā. Tērpusies savās sarkanajās bruņās, košajiem matiem vizuļojot saulē, viņa kādam, pati to nemaz negribot varētu atsaukt prātā pat pašu Liesmu.
Veltījusi sveicinošu galvas mājienu sava klana pārstāvim, Morigana apsēdās pie galda, nostāk no citiem atspirdzinājumu tīkotājiem un izbaudīja to, kā ir vienkārši sēdēt.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
washulis
iesūtīt 26.01.2014 23:24
Raksts #13


Cogito ergo sum
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 28.02.07
Kur: Divas mājas tālāk
Jaukais snīpis



Siena? Ieskriet? Halla pacēla skatu pret viņu uzrunājušo vīrieti. Melniem matiem, melnām drēbēm. Lepnums un augstums. Augstums un aukstums? Pat ja lepns skats, melnais bieži sevī slēpj vairāk siltā, kā šķiet no pirmā skata. Halla ir redzējusi savā dzīvē gana daudz sniega, lai zinātu. Jums nevajadzēs raizēties par mani, pat ja tā gadīsies. Varbūt tad man acu priekšā lēkās pat spožākas zvaigznītes, kā šejienes zelts. Tas būtu tik skaisti - pazust gaismā. Viņa atbildēja melnajam pūķim ar smaidi, manāmi neuztvērusi viņa izsmējīgo toni, kas veltīts gan viņai, gan citiem tuvumā esošajiem. Ļaunatminība viņai bija svešs termins.

Viņa pievērsās atpakaļ grīdai, vērojot uz tās greznajiem vijumiem citu siluetus, kā tie kustējās, uzvedās. Viens garāks, cits platāks. Spuraini, stūraini, vijīgi. Katrs ar savu dvēseli un raksturu un Halla varētu tikai sākt minēt, ko tas viss nozīmē. Ko nozīmēs. Katram savs soļu ritms, kluss vai arī uzstājīgs, pieprasot sev uzmanību. Un kādi būtu valdnieka Devana soļi? Halla iztēlojās tos tik liegus un nedzirdamus, klusākus pat pa vēju. Varenus savā iztrūkumā, ka pat zeme neuzzinās, ka tiek mīdīta. Jo zelts ir pārāk tīrs un spožs šai zemei.

Pēdīgi skatiens pacēlās pret citu balto pūķi, kas starp raibajai publikai sagādāja Hallai mirkli piederības. Pat ja šis baltais bija plecīgs un miesās spēcīgs. Ar pieredzes izrētoti seju un varbūt arī ar pieredzes pildītu sirdi, ja atļaujas ticēt vērīgajam skatienam. Mirkli raizējos, vai es te būšu vienīgā no mūsu krāsas. Lai gan nudien būtu jāšaubās tā - zāle tik liela, burtiski pati prasās tikt piepildīta. Viņa ieminējās, pieceļoties kājās un uzlūkojot apkārtējos, lai arī solis veda tuvāk otram baltajam. Nekas nav bilsts, cik varonīgās sirdis atsaukušās šim valdnieka saucienam, nedz tās ir zinošas, ko valdnieks vēlēsies lūgt. Tikai pašu acis rādīs, ko šodien mums ieraudzīt, ar to pašu minēto konkurenci vai nepacietības pilnu garu. Bet atļaujiet man vaicāt... Gaiši pelēkās acis nopētīja te balto, te arī zaļos, melnos un zilos, lai arī sarkanajiem skatiens bija tāds īsāks un kautrīgāks. Viņu skaits auga, tāpat kā jautājumi. Kas Jūs atvedis uz šejieni? Sapņi un lepnums? Pienākums un raizes.

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.01.2014 23:28
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Urdrunir
iesūtīt 27.01.2014 00:25
Raksts #14


Veic pētījumu par katlu dibenu biezumiem
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 19.01.04
Kur: starp likumu un dvēseli



Batirs noteikti nebija dzimis balles zālei un buduāru sarunām. Melns un ražens, viņš izskatījās bīstams pat neko nedarot. Milzu vāle, kas viegli atdusējās viņam uz pleca, situāciju neuzlaboja. Pa taisnāko ceļu resnais, pēc skata pusmūža vīrietis slāja pie atspirdzinājumu galdiem. Viņam bija vienalga, vai kāds stāvēja ceļā un paspēja parauties malā. Ja nē, tad muļķim pašam vajadzēja sadzīvot ar ciešanām, kuras izraisīja nomīta kāja vai iedunkāts sāns. Mazās ačeles zem stūrgalvīgās pieres tā dūrās apkārtējos, ka palika bail nezinot, vai sitīs pa vēderu vai pa seju. Jo runāt tēvainis nerunāja. Pat ne pušplēsta vārda sveicienam.

Tikai smagi nosvempās pie galda un atstutēja vāli pret tā malu. Neganti asmeņi no cimdiem nodzinkstēja pret karafi, kad Batirs to pagrāba un nevērīgi ielēja tās saturu tuvākajā kausā. Melnais dzēra negausīgi un dzēriena lāses pilēja pa garajām ūsām uz galda. Bet skatiens neķītri izģērba sapulcējušās sievietes. Neba jau nu daudzas bija īpaši centušās slēpt to, ko māte devusi pūrā!
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
echo3
iesūtīt 27.01.2014 10:02
Raksts #15


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 11.08.04
Kur: Nu jā, - pašlaik pie datora
Klusais censonis



Zālē pamazām ieradās visādi ļaudis. Un cik ļoti viņi atšķīrās viens no otra! Tas bija interesanti. Abi sarkanie karotāji bija koši un lepni. Melnais jauneklis, kas bija ieradies pirmais, šķiet, bija burvis. Īsti gan nevarēja pateikt. Toties otrais melnais milzenis karotājs Kenoltam atgādināja pa palu straumi nestu siekstu vai lavīnas akmeni - tikai dragāt un samīcīt. Zilā priesteriene bija skaista, spoža. Baltā meitene, kas gaisīgi virpuļoja pa zāli un dzejiski runāja (un kurai bija lira), noteikti bija dziesminiece. Bruņinieks ar baltajiem matiem un rētu pār seju neapšaubāmi bija karotājs.

Toties meitene pavisam bez matiem, kas pienāca tieši druīdam klāt bija tāda pati kā viņš pats. Zaļais pūķis. Kenolts būtu prātojis par zilo, bet meitenes apģērbā nebija spožuma. - Nekas nav nokavēts. - Viņam nebija iebildumu pastāstīt. - Nezinām vēl, ne kam vajadzīgi drosminieki, ne kādas briesmas draud. Ejam apsēsties, kamēr gaidām? - Viņi jau atradās pie galda, tā ka atlika vien solu pabīdīt un sēsties nost. - Kādēļ tu slēp savus matus? - Druīds netaisīja īpašas ceremonijas ar jautāšanu. Gribēja uzzināt, un pajautāja.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 27.01.2014 10:49
Raksts #16


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Marko nepievērsa uzmanību sarkanā šņācienam. Tas arī bija viņa mērķis — mazliet uzkurināt noplakušo uguni. Toties zilmates teiktais jau tika realizēts, piepildot zelta dzeramo trauku ar vīnu. Marko bija pieradis pie greznībām, tāpēc vīna baudīšanas etiķete viņam nebija sveša. Ja pārējie kautrīgi apstaigāja telpas un tikai baltā meitene bija atradusi sev stūrīti, tad Marko jutās kā mājās. Pēc pāris malkiem vīna, kura buķetes bagātīgums saskanēja ar valdnieka iespējām iegūt vislabāko raudzējumu, puisis uzcienājās arī ar dažiem kumosiem aukstās gaļas pīrāga. Valdnieks nebija skopojies ar sagaidīšanu. Ērti atlaidies krēslā, Marko vēroja ieeju.

Kad ienāca baltmatainais karotājs, melnā pūķa acis uz mirkli samiedzās kā vērtējot. Šim pūķim veltītais galvas mājiens ietvēra mazliet vairāk pieklājības nekā pirms tam citiem, taču sarunu Marko neuzsāka.

Pamazām ierodoties vēl citiem, puisis pamanīja meiteni ar gludi skūtu galvu. Kāpēc gan sievietei būtu jāšķirās no savas galvas rotas, viņš nesaprata. Vai nu šī te kautrējās no savas izcelsmes vai arī... viņas mati tiešām bija tik briesmīgi? Melnā pūķa skatiens nepieklājīgi ilgi kavējās pie gludās, noskūtās galvas, kas mazliet pat atgādināja olu. Varbūt kādās attālās pūķu ciltīs tas bija pārošanās signāls? Tomēr Marko tas neuzbudināja. Viņam patika krāšnas galvas rotas, plandošas cirtas, košs ietvars skaistai sejai.

Pārdomas iztraucēja troksnis, ar kādu telpā ieradās un aizkursēja līdz galdam vēl viens melnais pūķis. Tas izraisīja vieglu smīnu. Ja jau te daži šņaukājās par Marko, tad ko viņi teiks par šo indivīdu? Uzjautrināts puisis iemalkoja vīnu un pamanīja vēl kādu neapskatītu sarkano sievieti, no kuras ātri novērsās un pastiepās pēc uzkodām.

Lai arī no malas varbūt šķita, ka melno pūķi interesē tikai ēdiens un zelta biķeris, tomēr, rūpīgāk ieskatoties, varēja manīt, ka kustībās jaušama tikai pakārtota interese. Marko klausījās. Zāle, kas pastiprināja ikvienu skaņu, bija tam lieliski piemērota. Viņš klausījās čalās, ar kādām baltā meitene uzsāka sarunu, sarkano pūķu lepnajās elpās, melnā karotāja bruņu šķindoņā, druīdu sarunās un zilās pūķenes kleitas švīkstoņā, vieglā kā dārgs zīds. Marko klusēja, un viņa pirksti rūpīgi izsekoja smalkam ornamentam uz biķera malas. Ja tiešām šeit sanākušajiem būs jāpiedalās konkursā par varoņa vietu, tad pāragri izpaust savus motīvus un nodomus nebija gudri. Savi pretinieki bija jānovērtē.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Roviela
iesūtīt 27.01.2014 12:26
Raksts #17


Zintniece
Grupas ikona

Grupa: Noslēpumu nodaļa
Pievienojās: 03.11.03
Kur: te un tagad
Dzīvā enciklopēdija



Pūķu bariņš kļuva aizvien lielāks un lielāks, un te bija visas krāsas un amati. Pat balts karotājs, un kas tāds nebija daudz redzēts, tiesa, tāpat kā melns. Atorms netrāpījās melnajam pa ceļam, un labi vien bija, jo viņš tieši tāpat kā melnais, nemēdza nevienam griezt ceļu, ja nu vienīgi tiem, kurus cienīja. Te esošajiem tas vēl bija jānopelna, izņemot, protams, pašu Valdnieku.

Lielākā daļa sanākušo apsēdās pie galdiem un uzcienājās ar ko nu kurais. Galdi, zināms, te bija nolikti tādai vajadzībai, soli un krēsli tāpat, un Atorms, atņēmis sarkanās pūķienes sveicienu, apsēdās viņai blakus, ja jau izrādījās, ka būs jāgaida ilgāk, nekā viņš bija domājis.

Karotāju neuztrauca ne uzdevums, ne iespējamās briesmas, un viņš nenotaustīja citus ar vērtējošiem skatieniem. To varēs izdarīt tad, kad būs zināms, kas jādara. Pagaidām viņš vienkārši vēroja un iegaumēja.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sindra
iesūtīt 27.01.2014 14:00
Raksts #18


Angel of Music
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.01.04
Kur: Azeroth
Spēļu meistars 2012



Lai arī valdnieka mājvietā bija sapulcējušies visdažādākie ļaudis no visām Dragāras malām, un nevienam nebija noslēpums, ka tā īsti pūķiem reizēm nemaz nevajadzēja pretiniekus, viņi mēdza plūkties arī savā starpā, tā īsti neviens pieskatīt sanākušos nenāca. Acīmredzot, valdnieks uzticējās, ka viņa mājās pūķi nepacels ieročus viens pret otru.

Uz galdiem bija ēdieni, dzērieni... plašs klāsts. Katrai gaumei. Ūdens, vīns. Pat kas stiprāks, ja nu kāds vēlējās. Tāpat, kā cepeši un vieglākas uzkodas.
Sanākušie te bija gaidīti, pat ja pagaidām neviens nebija ieradies, lai viņus uzrunātu.

Bet gaidīšanas laiku jau varēja īsināt iepazīstoties un sarunās, gan ar saviem klanu pārstāvjiem, gan svešiniekiem.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Rouzijs
iesūtīt 27.01.2014 16:54
Raksts #19


Kārto teleportēšanās eksāmenu
****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.09.09
Kur: In heaven
Nervu bende 2013



Pūķi... visu krāsu bija pa divi, tikai ne zilie, vai patiešām neviens cits no zilajiem pūķiem nebija atsaucies uz valdnieka aicinājumu, tam Lilija nespēja noticēt, jo vēl taču bija laiks, lai ierastos vēl kāds, jo Devans arī vēl nebija pagodinājis ieradušos varoņus ar savu klātbūtni. Tomēr soļi klusi veda apskatīt šo telpu. Meitene pagāja garām melnajiem pūķiem, pasmaidījusi Marko, viņa neapstājās, toties otru melno pūķi priesteriene nopētīja cītīgāk. Tikai viņai nepatika šī pūķa skatiens, tas likās nedaudz piedauzīgs.
Ausis tikmēr klausījās baltās pūķenes vārdos, iespējams viņai vajadzētu iet aprunāties ar viņiem, jo ar sarkanajiem un melnajiem Lilijai nebija ko runāt, šie pūķi necieta viņas klanu, tāpat kā visus zilos pūķus.

Bet varbūt tomēr? Viņa varēja atļauties paspēlēties un šajā vietā nebaidīties no galvas nociršanas?
Meitene apstājās netālu no Marko un ielēja sev zelta biķerī vīnu, drīz vien viņa apsēdās, bet pirms baudīt dzērienu pūķene sakārtoja savus zilos matus, tos pārliekot pār plecu, lai nenāktos neveikli uz tiem uzsēsties virsū. Priesteriene bija pieradusi pie gariem matiem un no tiem šķirties viņa nevēlējās, tieši tāpēc viņa nesaprata to zaļo pūķeni, kurai nebija galvasrota. Pārlikusi vienu kāju pār celi, pirksti drīz vien satvēra to biķeri, kurā tika ieliets vīns. Nobaudījusi to Lilija pasmaidīja. - Valdniekam ir laba gaume. - Zilmate dzirdami noteica.
Vīns bija gards, lūpās ievilkās smaids, bet balsī bija dzirdama neliela nepacietība. Protams, ziņkārība par gaidāmo uzdevumu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Romija
iesūtīt 27.01.2014 17:54
Raksts #20


Piedalās Bezgalvju medībās
*******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 01.04.04
Kur: online
Fotogrāfs 2007



Marko dzirdēja, kā viņam tuvojas zīda soļi. Lēnām, it kā baidītos, bet varbūt aiz cieņas. Viņš nebija tik ļoti aizmirsies ēšanā, lai tam nepievērstu uzmanību. Skatiens nu jau cītīgāk nopētīja gaišajā kleitā tērpto būtni, kas pati bija nolēmusi apkalpoties. Marko gan nebūtu iebildumu dāmai vīnu ieliet, tomēr viņš neiejaucās. Pie tā, ka visi uz viņu klana pārstāvjiem skatās ar aizdomām, Marko jau bija pieradis.

Viņš paņēma arī savu zelta biķeri, kurā vēl bija vīns, pacēla to pret meiteni. Arī puiša poza nu bija mainījusies, viņam nedaudz pagriežoties pret šo būtni, kas brīvprātīgi bija uzsākusi sarunu tieši ar viņu. "Ir gan," viņš tostā pacēla savu dzērienu un iemalkoja, ar lūpām un mēli izbaudīdams vīna garšu. "Ja es šeit būtu valdnieks, es arī izvēlētos ko līdzīgu," viņš piebilda, mazliet lepni uzsmaidīdams zilmatainajai skaistulei. Marko gan šobrīd vairāk baudīja viņas izskatu, tāpēc arī smaids bija ieinteresēts ar nedaudz vērtējošu piedevu. Kamēr zilā būtne necentās luncināties ap viņa somu vai maku, acis pie viņas varēja pamielot itin labi. Pirmīt izskanējušais iszmiekls meitenes balsī nebija manāms. "Gardumi te ir labi," viņš divdomīgi piebilda, ātri nolaizījis apakšlūpu, bet viņa pelēkais skatiens pārslīdēja meitenes matiem. Ja vien Marko zinātu, ka ar šo būtni nenāksies vēl kādu laiku uzturēties vienās telpās un varbūt pat piedalīties valdnieka pieņemšanā, viņa skatiens varbūt aizceļotu līdz viņas kleitas izgriezumam, slaidajām kājām, kakla bedrītes. Bet Marko jau nebija barbars, lai uzreiz izģērbtu viņu kailu.

"Kas tik skaistu būtni ir atvedis tik bīstamā uzdevumā?" Marko skatiens bija ciešs, bet jautājums vairāk izskanēja kā kompliments. Uzkodas bija aizmirstas, arī vīna biķeris rāmi stāvēja uz galda. "Tas nebūtu skaisti, ja jūs ievainotu vai tikai kaut nosmērētu," viņš piebilda glaimojošā izteiksmē. Puiša lūpās bija manāms smaids, bet vai tas bija patiess, to no malas diez vai varēja uzreiz pateikt.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

123 Lapas V   1 2 3 > » 
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
3 lietotāji/s lasa šo pavedienu (3 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 28.03.2024 17:40