7. grāmatas recenzija Opcijas

[ils]

J.K. Rowling. Harry Potter and the Deathly Hallows.
Джоан К. Ролинг. Гарри Поттер и Дары смерти.
(Grāmatas krievu nosaukums tika izvēlēts pēc interneta konkursa rezultātiem.)

Recenzija angļu valodas izdevumam krievu žurnāla "Mir fantastiki" oktobra numurā.

It kā jau neko tādu neatklāj, taču laikam tālāk seko spioleris.

Pirmās sešas grāmatas par Hariju Poteru bija sarakstītas pēc viena scenārija. Pirmkārt, paredzama notikumu gaita: Harijs cieš pie Dērslijiem, dodas uz Cūkkārpu, kopā ar draugiem apmeklē stundas, liek eksāmenus. Otrkārt, spilgtas attiecības tēlu starpā: brīžiem sekot mīlas vai draudzības konfliktu peripetijām bija ne mazāk interesanti kā Fēniksa ordeņa cīņai ar nāvēžiem. Treškārt, kādas "lokālas", ne visam ciklam, bet konkrētajam romānam būtiskas intrigas esamība. Septītajā romānā visa tā nav, tas padara romānu mazāk tuvu un pievilcīgu.

Tāds iespaids, ka pazīstamie varoņi sajaukuši durvis un nokļuvuši pavisam citā pasakā. "Harijs Poters un Nāves relikvijas" drīzāk atgādina Tolkina Frodo ceļojumu uz Mordoru, ar to vienīgo izņēmumu, ka Sema vietā ir Hermione un Rons, gredzena vietā - horkrusti, un pats galvenais varonis tomēr vairāk atgādina pārlieku veiksmīgu Aragornu, nevis nemanāmu un izmanīgu hobitu.

Koncentrējusies uz septiņgrāmatu sērijas pabeigšanu, Roulinga gandrīz vai aizmirsusi, ka arī pašam romānam sižets ir būtisks. Saprotams, ka horkrusti ir jāatrod un jāiznīcina, lai pieveiktu Voldemortu, taču nav ne mazākās nojausmas, kā to izdarīt. Vairāk nekā pusi no romāna laika varoņi bezmērķīgi klīst pa maģisko pasauli cerībā uz mūsu lasītājiem labi zināmo "varbūt".

Mēģinājums atšķaidīt nabadzīgo sižetisko līniju, skaidrojot Baltusa Dumidora pagātni, izrādās neveiksmīgs: šīs lietas ir pārāk maz saistītas ar patlaban notiekošo, tāpēc izskatās pievilktas un vājas.

Kāpēc Džoanna Roulinga nolēma pilnīgi izmainīt savu grāmatu ierasto veidu? Atbilde atrodama "Jauktasiņu prinča" beigās. Kopā ar iemīļotā profesora nāvi beidzas Harija Potera bērnība.

Mēģinot maksimāli uzsvērt izmaiņas galvenā varoņa domāšanā un raksturā, rakstniece maina arī telpu, kurā varonim ir jādzīvo. Tagad Harija vieta nav labajā un drošajā Cūkkārpā, bet gan mežā, viens pret vienu (neskaitot draugus) ar bargo pasauli. Tikai Poters ir spējīgs apturēt ļaunumu, kas plešas aizvien tālāk pasaulē. Bet, lai to veiktu, viņam ir jāatrod iespēja pieveikt pašu nāvi. Kā to izdarīt, ir mācījis Dumidors; atliek tikai atcerēties un saprast viņa mācīto.

Septītajā grāmatā brīnumu pasaule ir pagriezusies pret lasītāju ar tumšo, līdz šim neizzināto pusi. Notiek karš, kur iet bojā cilvēki: bērni, vecāki, draugi... Rakstniece meistarīgi parāda nāves bezjēdzību un neparedzamību. Karā izpaužas cilvēku īstenā būtība: kāds ir drosmīgs un neslēpjas aiz svešām mugurām, kāds sevi stāda augstāk par kopējo labumu un - bēg. Roulinga spīdoši rāda drūmuma, bezcerības un pastāvīgo baiļu atmosfēru, kas valda pasaulē pēc Dumidora nāves.

Cits jautājums, kā to uztvers lasītāji, kas pieraduši pie omulīgās Cūkkārpas un obligāto gaismu tuneļa galā.

Diemžēl vēl agrīnajos romānos Roulinga ir parādījusi, ka viņai daudz labāk padodas mierīgās dzīves ainas, nevis cīņu apraksti. Tur, kur agrāk bija kalambols un pusaudžu iemīlēšanās, tagad ir kaujas un naids, un nevar teikt, ka šīs epizodes ir uzrakstītas ideāli. Īpaši tas attiecas uz spriedzes ainām: jau piektajā grāmatā maģisko cīniņu ainas varēja būt labākas, bet septītajā reizēm jau parādās gan haotisms, gan nepārdomātība.

Romānā meistarīgi kopā ir savāktas visas metajēgas, kuras Roulinga ir likusi tekstā sāgas laikā. Visas tās idejas, mācības, pārdomas, ko viņa centās nodot lasītājiem, beidzot ir ieguvušas fināla pamatojumu. Gan tēze "mīlestība ir spēcīgāka par nāvi", gan ģimenes un draudzības vērtības, gatavība pašuzupurēties, vispārējas vienotības nepieciešamība - visi šie tik rūpīgi rakstnieces koptie tikumi ir ieguvušas būtiskas, nedalāmas vietas globālajā mozaīkā, kura vienīgā spēj nest mīlestību un labestību maģiskajā pasaulē.

Roulinga ir spējusi tā izvietot epizodes, ka katrs simbols nospēlē savu personīgo lomu, turklāt ir panākusi, ka tas tiek izdarīts neuzbāzīgi, taču tā, ka uz ilgu laiku tas paliks lasītāju zemapziņā.

Pirmajā pārdošanas dienā tika nopirkti virs 11 miljoniem šīs grāmatas eksemplāru, pārspējot iepriekšējo rekordu - virs 9 miljoniem eksemplāru -, kas piederēja "Jauktasiņu princim".

Krievu valodā pirmais fanu tulkojums, ko veica vesela tulku brigāde, parādījās jau 4 dienas vēlāk.

Oficiālais grāmatas tulkojums grāmatu veikalos parādīsies 13. oktobrī un, spriežot pēc reklāmas, tad pat būs nopērkams arī Rīgā.

Rezumē: Kad 1991. gadā izdevēji viens pēc otra atteica Roulingas debijas grāmatu, diez vai kāds spētu iedomāties, kādu mērogu sasniegs potermānija. Šodien, kad pēdējais cikla sējums ir sasniedzis pārdošanas reitingu augstumus jau tad, kad tikko sākās iepriekšpārdošana, kad cilvēki visos planētas nostūros ar nepacietību gaidīja iespēju paturēt rokās ilgi gaidīto foliantu, grūti noticēt tam, kas norisinājās pirms sešpadsmit gadiem. Un, lūk, par klasiku kļuvusī sāga ir pabeigta - tieši tā, kā to bija iespējams pabeigt. Jā, pēdējam sējumam piemīt zināmi trūkumi, galvenais no tiem vidēji statistiskam lasītājam, protams, būs šausmīga sižeta uzkāršanās grāmatas vidū - taču uz mūsdienu literatūras kopējā fona "Nāves relikvijas" kļuvusi par vēl vienu šedevru.

Ir: Dumidors, ģimenes artefakti.
Nav: mācību Cūkkārpā, atklāta fināla.

Vērtējums:
Sižets - 7
Pasaule - 10
Tēli - 10
Stils - 8
Izdevuma kvalitāte - 9
MF kopvērtējums - 9

Rediģēja Edzinsh.

Šo rakstu rediģēja Edzinsh: 02.10.2007 16:55

[Elony]

Nu ko lai saka, vertēts diezgan skarbi, bet domāju taisnīgi.
Vienīgi par karu un cīņām - tiešām ie diezhan haotiski un neprecīzi rakstīts, bet karš vispār ir haotisks, vienmēr, pat ja labi plānots.

Starp citu, krievu tulkotais nosaukums liekas krietni precīzāks grāmatas būtībai. Дары var tulkot arī kā dāvanas vai veltes. Tātad tuvāk patiesibai kā relikti vai relikvijas.

Star citu liekas dīvaini, ka par spīti bargajai un nopietnajai runai, grāmatu nosauc par šedervu. Liekas, ka gribētu teikt: mums jau īsti labi nepatīk, bet publika liek saukt to par meistardarbu.

[šausmiņa]

paredzama notikumu gaita: kādas "lokālas", ne visam ciklam, bet konkrētajam romānam būtiskas intrigas esamība. Septītajā romānā visa tā nav, tas padara romānu mazāk tuvu un pievilcīgu.

Tas visvairāk pietrūka. protams ir labi, ka ir jauni un nebijuši notikumi un vietas kur būt, taču ar to mazumiņu Cūkkārpas, kas parādijās grāmatas beigās, nepitiek.

Tāds iespaids, ka pazīstamie varoņi sajaukuši durvis un nokļuvuši pavisam citā pasakā. "Harijs Poters un Nāves relikvijas" drīzāk atgādina Tolkina Frodo ceļojumu uz Mordoru,

tieši tāds iespaids radās, tajā brīdī, kas viņi ņēmās ar to medaljonu. nu tiešām, itkā tas būtu bijis viņu preciosss

Mēģinājums atšķaidīt nabadzīgo sižetisko līniju, skaidrojot Baltusa Dumidora pagātni, izrādās neveiksmīgs: šīs lietas ir pārāk maz saistītas ar patlaban notiekošo, tāpēc izskatās pievilktas un vājas.

manuprāt Dumidora iesaistīšana tajā visā bija pārspīlēta, lai gan nezinu vai būtu bijis labāk, ka Dumidors visu atmiņās paliktu kā ļoti, nu tiešām ļoti idealizēts "labais" tēls.

Diemžēl vēl agrīnajos romānos Roulinga ir parādījusi, ka viņai daudz labāk padodas mierīgās dzīves ainas, nevis cīņu apraksti. Tur, kur agrāk bija kalambols un pusaudžu iemīlēšanās, tagad ir kaujas un naids, un nevar teikt, ka šīs epizodes ir uzrakstītas ideāli. Īpaši tas attiecas uz spriedzes ainām: jau piektajā grāmatā maģisko cīniņu ainas varēja būt labākas, bet septītajā reizēm jau parādās gan haotisms, gan nepārdomātība.

tam gan nepiekrītu, manuprāt bija ļoti labi uzrakstītas visas ainas, kaut gan reizēm JKR ieslīgs pārlieku nevajadzīgās detaļās.

Šo rakstu rediģēja korkijwolfs: 03.10.2007 19:15

[washulis]

kad viņi ņēmās ar ceļošanu teltīs un rona aiziešanu man galvā ienāca doma "kad beidzot tā grāmata beigsies?" lasīju un lasīju. drūmajam sekoja vēl drūmāks un gaidīju, kad būs kāds interesantāks notikums... galīgi pēc potera neizskatījās un tad necilās un vienkāršās beigas kur čiks un visi ir dedi (strups un vollijs tajā skaitā).

kad beidzot izlasīju poteru, mani pārņēma tāda stu.lba sajūta... it kā gaidītu vēl kaut ko...

tad lai novirzītu domas sāku lasīt fanfiku par bafijas, potera un gp varoņu realitātes šovu.
nu ja... lai gan varbūt nav tik slikti kā uzrakstīju, bet man liekas, ka 7 no visām bija viss neinteresantākā...

[Marvolo Kedavra]

tu valdi, vecīt, varu piekrist gandrīz visam.

jā, tas, ka ļaunais medailons pisa viņiem prātus vispār bija tīrs tolkīns.

par kaujas ainām neinteresantākas varbūt bija tikai meža ainas.

un kas man reāli besī ir tas, ka harija grāmatās varoņi vienmēr izglābjas no visām huiņām ar totālu haļavu. cerēju, ka pēdējā grāmatā harijs būs tipa gana liels, un tagad trikus sāks meistarot ar prātu un talantu, bet atkal nekā. piemēram, joprojām nesaprotu kāpēc dumidors horkrustu iznīcināšanu uztiecēja harijam. nu, nebija tam objektīvs pamatojums.

un kāpēc harijam atkal vajadzēja saiet ragos ar ronu? tas taču vecs stāsts, ar herminoi viņš nekad nav tā reāli sastrīdējies, vot, tas gan būtu interesanti.

un vēl es biju vīlies vietā, kur tika aprakstīta harija vecāku novākšana no voldemorta redzespunkta. ja šāda aina vispār ir, tad tajā vajadzēja parādīties kaut kam jaunam, ko lasītājs vēl nezināja, tāpēc lasīju to vietu ar baigo interesi un satraukumu. a tur ne sūda nebija, tikai atreferēts tas, ko visi jau iepriekš labi zināja.

nē, nebija jau tā, ka es to grāmatu lasīju dusmīgs un garlaikots. lielākā daļa jau bija tīri interesanta, un man patiešām patika humānais noslēgums, piemēram, ka malfoji dzīvoja tālāk. kaut ko tādu tiešām nebiju gaidījis. forši arī, ka nomira tas kroplis kolins krīvijs, vai kā viņu tur sauca.

jā, lol, bāreņu tēma (harijs, voldemorts) roulingai patīk, manā interpretācijā tam vilksona un tonksas sīcim nākotnē paredzēts veikt dižus darbus (ļaunus vai labus, nav zināms).

Šo rakstu rediģēja Marvolo Kedavra: 03.11.2007 00:11

[positiv denken]

Kritika sameeraa paamtota. Man pietruuka dazhu teemu pagarinaajums -
1) Voldemorts vareeja pailgaak ciest - gribeejaas redzzet vinja saapes, vilshanos, izbriinu - nu, taadu pamatiigu naavi!
2) Ljoti zheel Vilksona un Tonksas...gribeeju kaadu " kadru" , kuraa Harijs uznjemas reaalu krustteeva darbiibu, lomu;
3) Beigas, logiski, labas, bet - kaa taads cukura kalns visai tumshajai pagaatnei uzveelaas, paaraak saldi.

Atklaati sakot - tik pamatiigu spriedzi nebiju sen izjutusi, kaa lasot HP7.

[Hobbits]

5. graamataa es domaaju cik forši ir aarpus skolas, kaut vairaak buutu taadu notikumu, jo visas graamatas ir par skolu un saak apnikt taa drošaa patveeruma vieta.

bet 7. graamataa es driiz vien apjautu to cik ĻOTI man pietruukst Cūkkaarpas