Iespaidi par spēli Opcijas

[DarkJedi]

Spēle notiek. Piedalos, mani OOG piespieda atransportēt real life kritušos, taču taisos braukt atpakaļ uz spēli.

Manā kontā viens paladins kuram uz altāra ar asu dunci pārgriezu rīkli.
Tas protams pateicoties, tikai ''ļaunajiem'' GM kuri mani godīgu Mirdzošās Niras priesteri padarīja vienā jaukā mirklī par Falekas kalpu, kam jādara briesmīgas lietas. Lol elfi gan to vēl nezina, bet es braucu atpakaļ uz spēli.

Garie komentāri man būs pēc spēles.

[Axa Night]

Pēc Andzas izsmeļošā apraksta man arī radās vēlme tomēr kaut ko uzrakstīt par savu pieredzi Uvaisā, kaut gan no sākuma man pat negribējās šim darba ķerties klāt, jo īsti nezinu kā pasniegt savu viedokli, kas jau sākumā varu teikt ir ļoti subjektīvs un ietekmēts ar metageimingu un pašas garstāvokli pēdējā laikā.

Gribētu no sākuma pateikt, ka mani piedalīties spēlē jau aicināja uzreiz pēc Trīskāršā Kroņa un vēlējās redzēt mani Niras Mirdzošās priesterienes lomā. Taču šis reliģiskais novirziens man jau aizsākumā ne pārāk patika un arī mulsināja iejusties manā personāžā kabineta spēles laikā, tāpēc noteikti zināju, ka vēlētos attēlot ko savādāku. Pēc Jēkaba sniegtajiem reliģiskajiem aprakstiem secināju, ka man vistuvākais ir Iusat kults.
Tomēr es ļoti ilgi vilcinājos ar apstiprinājumu par braukšanu uz spēli, jo man šī vasara ir bijusi ļoti saspringta ārpus LARPiem un pat līdz pēdējai nedēļai vēl īsti nezināju vai patiešām varēšu tikt uz spēli. Leģendu iesniedzu arī ļoti vēlu un īsti ar maģiju sistēmu nevarēju saprasties. Pilnībā saprotu ka tieši tāpēc nevarēju jau aizsākumā spēlē panākt vēlamu uzmanību no GM un par to es viņus nevainoju un arī spēles laikā īpaši uzmākties negribēju, jo viņi izskatījās ļoti aizņemti.

Atbraucu uz spēli ar mērķi vairāk izbaudīt gaisotni, parunāt ar kādu par Iusat kulta mācību, varbūt iegūt kādu sekotāju, veikt savus sarakstītos rituālus un varbūt palīdzēt kādam ar savām klerika dotībām. Domāju, ka pat GM varētu man izsniegt kaut kādu informāciju, ko citi spēlētāji varētu vienkārši no manis iegūt, jo īpaši pašai skraidīt un kvestoties tik traki man negribējās.

No vienas puses šķiet arī savus spēles mērķus sasniedzu, taču nemitīgi kaut kas traucēja man iejusties savā tēlā un pasaulē kā tādā. Man pat grūti tagad paskaidrot kas tas īsti bija, bet šķiet vienkārši cilvēki kuru starpā nonācu vienmēr bija pārāk iespringuši un nemitīgi baidījās par kaut ko vai meklēja kaut ko vai vienkārši nesaprata kas notiekas.
Patiešām klīda apkārt pārāk daudz maldinošas informācijas par spēles noteikumiem, kas arī man radīja tādas bažas kaut ko darīt bez GM klātbūtnes, jo nebija ne jausmas par to ko katrs pretīm nākošais tēls var izdarīt un ko īsti es pati varu darīt sava tēla ietvaros.

Sižetiski biju pilnīgi apmierināta, tīri divu iemeslu dēļ.
Manam tēlam bija savrupmāja aiz Elfu pilsētas pie Zaļajiem kalniem, kur beigās neparādījās neviens cilvēks izņemot mēs paši, kas tur dzīvojāmies. Tāpēc daudzi personāži, kas bēga no pilsētas vai slēpās no vajātājiem meklējot patvērumu pie Elfiem, nonāca beigās manās mājās. Spēles beigās man bija radusies jau personīgā armija ar vairākiem algotņiem, burvi, rakstvedi, alķīmiķis, vampīrs un arī viena bordeļa dāma. Taču visi šie tēli virtuāli atradās manās mājās un galu galā ar viņiem tā arī nesanāca īpaši saspēlēties, tikai tā garām ejot.
Otrais sižetiskais pavērsiens bija mana iesaistīšanās lielajā kvestā par Gaismas un Tumsas spēku līdzsvaru un senās pilsētas atjaunošanu. Ejot atpakaļ uz Elfu apmetni mani pārtvēra kāds tumšs tēls, kas izstāstīja leģendu par kritušo pilsētu ar vareniem arhīviem, kur tika izmantota pirmavotu enerģija no tīrās tumsas un gaismas. Šo līdzsvaru turot sadalot spēkus starp vīriešiem un sievietēm, kas tiek savienoti kā viens vesels. Mani šī leģenda tik ļoti intriģēja, ka piekritu. Domāju, ka nu tik tagad sāksies notikumi, taču atkal bija ilga gaidīšana neko nedarot līdz beidzot tika savākti divi pāri un man par prieku Dvēselīta bija tumsu pārstāvošā otrā sieviete, bet puiši bija Drakonisti. Mēs tikām savienoti tīri jaukā rituālā. Bet pēc tā atkal sākās šaubas par to, ko nu mums tagad darīt, kādas ir mūsu spējas, kādi kvesti utt. Tā arī īsti netikām skaidrībā un pamazām uz mūsu pleciem tika krauta papildus informācija, piemēram, ka mūsu savienība esot ne tikai garība, bet arī fiziska un ka esma patiesībā kā vīrs un sieva. Man vēl vairāk mulsināja beigās, kad Dvēselīta paziņoja man, ka mūsu vīri esot izmetuši kauliņus un ka mēs abas jau esam stāvoklī! Tas nebija īsti tas uz ko es bija domājusi parakstīties sākotnēji piekrītot šim kvestam...Teorētiski vispār mūsu spēle beidzās jau pēc rituāla un mēs vienkārši vazājāmies apkārt pabeidzot dažas lietas un novērojot.
Visjautrākiem brīži spēlē bija tieši apvienojoties ar Andzas tēlu Etjēns de Bastardo, kurš diemžēl kļuva par vajātu personāžu un vairs nevarēja pilnībā piedalīties spēlē.

Kopumā varu teikt, ka spēle varēja būt lieliska un kā stāsts tā arī piepildījās lieliski, taču reāli iejusties traucēja dažādi apstākļi kā subjektīvi tā arī objektīvi. Galvenā problēma man šķiet bija tas, ka spēle bija pārāk nopietni nostādīta un spēlētāji bija iespringuši jau labu laiku pirms pašas spēles, kas radīja tādu samocītu gaisotni arī poligonā, kuru neatviegloja neskaidrības par noteikumiem. Šķiet arī ļoti pietrūka lielākas NPC komandas.
Es domāju, ka spēles pasauli nevajadzētu pamest un to visnotaļ derētu attīstīt, jo tā sniedz lielas izvēles iespējas spēlētājiem.

Šo rakstu rediģēja Axa Night: 25.08.2006 12:52