Babilona 6 "Jaunā cerība", [GM][PZP][sci-fi] Opcijas

[Seila]

1. aina
Visa zeme vēl klusu dusēja, kad pie dažām mājām apstājās dīvaina paskata būtnes, kuras nu nekādi nevarēja nosaukt par cilvēkiem. Nē nu iespējams, ka augums viņām bija cilvēcīgs, bet viss pārējais? Nē nekādā gadījumā. Drīzāk viņas atgādināja milzīgus skafandrus violetīgā krāsā, kuri kutējās kā ēnas. Klusu un vienmērīgi.
Bet nē. viņi nebija vieni. Starp viņiem bija kāds. ļoti līdzīgs cilvēkam. Nu jā ļoti līdzīgs, ja neskaita kaulu izaugumu uz viņa galvas un garu talāru, kurš vilkās pa zemi.
-Vai esat pārliecināti, ka tie ir īstie?
Cilvēkam līdzāigais apjautājās īsti nebūdams pārliecināts, ka saņems atbildi.
-Viss plūst un mainās.
Viens no viņa pavadoņiem klusā- šņācošā balsī noteica.
-Bet vai viņi ir īstie?
Pirmais nerimās.
-Laika tecējumam ir liela nozīme.
-Bet es gribu zināt vai tie patiešām ir viņi?
-Tikai visums var atbbildēt uz visiem jautājumiem...
Dīvainā kompānija pazuda mirdzošā kuģī, kurš pacēlies gaisā iegrima kosmosa dzīlē.

Kuģa izskats


2. aina
-Ko teica reindžeri?
-Kā vienmēr visu ko par kosmosu un visādām citādām lietām, bet neatbildēja uz galveno jautājumu vai viņi ir īstie....Vai sūtņi ir ieradušies?
Pēc stundas ierodas Alfas Centaura sūtnis un Vēl pēc stundas ieradīsies mūsu sūtnis no Menbāra.
Abas būtnes paklanījās viena otrai un aizgāja katra uz savu pusi

***
Babilonas 6 izskats


Tea, Magdalēna Plea, Kali un Lanaels atjēdzās nelielā, bet omulīgi iekārtotā istabiņā.

[Elony]

Lanelam nebija viegli sākumā aptvert kas noticis.
Viņš bija kopā ar pieciem svešiem cilvēkiem kaut kādā telpā. Viņš nezināja, kā te nokļuvis un bija grūti atcerēties, ko pēdējo darīja. Liekas, devās cauri mežam... bet kas notika pēc tam?
Viņš piecēlās un dziļi ieelpoja. Apkārt esošie vēl gulēja, bet likās, ka mostas.
Visaugstākā vārdā, kas notiek?
Lanels piegāja pie durvīm, domājot, vai tās var atvērt un iziet āra, lai saprastu, ku viņš ir.

[Seila]

Durvis kuras Lanels ieraudzīja bija grūti nosaukt par durvīm. nekur nebija redzams neviens rokturis vai atslēgas caurums. Šeit pilnīgi noteikti bija kaut kāds mehānisms, bet kāds? gludajā plāksnē, kas nosedza ieeju nebija nevienas vietas pie kuras pieķerties.

[Massacre]

Kali pamodās dīvainu nojautu un sapņu vajāta, neticībā veroties apkārt, mēģinot atcerēties, kāpēc šeit nokļuvusi un, pēc pāris minūšu pētīšanas izbrīnā konstatēja, ka te nav viena, kaut arī bija sajūtas, ka labāk būtu bijis otrādi, bet ar vēl pāris cilvēkiem, no kuriem viens stāvēja pie tādām kā durvīm.
Kali pieceļoties viņai apkārt novēdīja kaut kas labs un maģisks, sievietes stāja bija stalta un cienīga, rokas viņa bija sadevusi plaukstās sev priekšā un ar nopietnu acu skatienu pētīja mazo, bet pēc skata omulīgo telpu.

Vīrietis izskatījās tikpat nezinošs cik viņa pati, tāpēc Kali neuzdeva liekus jautājumus, bet krustiņiem šķindot pie katra līganā soļa devās pie druvīm.
"Tās nevar atvērt, vai ne?" viņas balss tonis bija ikdienišķs, mierīgs, neuzkrītošs un balss skanēja melodiski un nopietni.
Lanels Kali redzēja tādu kādu būtu iedomājies visšķīstāko un labestīgāko, nopietnu pienākumu apziņu, apveltīto cilvēku pasaulē.

[Nīcele]

Magdalēna pavēra acis un pārsteigumā sarāvās.
Velns un elle, viņa vairākkārt pamirkšķināja acis cenšoties ievērot, ko redzētāku un ierastāku, bet apkārtne palikan nemainīga. Tīri ciešama, bet nepazīstama.
Magdalēna piecēlās sēdus un ar pētošu skatienu pavērās apkārt.
-Nojaušu, ka neviens nezin kur mēs atrodamies, bet varbūt ir zināms kā varam tikt prom?
Kaut, varam te arī uzkavēties kādu laiciņu.
Viņa vēroja kā lielākā daļa uzmanības ir pievērsta durvīm, bet pati palika nekustīgi sēžam uz dīvāna malas. Cieta.. viņa nedaudz ar saviem smalkajiem pirkstiem iespieda savas apmešanās vietas pamatnē un saprata, ka ilgi te vairs neizturēs.
Interesanti.. Magdalēna pavērās apkārt un novērtēja telpas kopskatu.

[Elony]

Lanels skumji pamāja.
Viņš izskatījāš vecāks par saviem gadiem. Sirmo matu dēļ viņam varēja dot 40 gadus. Jo īpaši tagad, kad viņs bija norūpējies un nesaprašanā.
"Tik tiešām nevar atvērt. Rādās, ka mēs esam cietumnieki."
Šī vieta likās ārkārtīgi savāda. Negribējās ticēt, ka šāda vieta būtu dēvējama par cietumu.
Un tomēr viņi bija ieslodzīti.
"Dīvainā kārtā es neatceros ne to, kā šeit nokļuvu, ne arī zinu kādu iemeslu, kā dēļ padarīt mani par cietumnieku. Vai ar jums ir tāpat?"
Vismaz viņam tāds iespaids radās, vērojot kali. Arī otra sieviete nelikās pēc noziedznieces. Lai gan varēja būt arī citādi. Varbūt tikai viņam uznāca atmiņas zudums.
Redzot, ka durvis atvērt nevar, viņš stipri pie tām pieklauvēja.

[Nīcele]

-Godīgi sakot.. Man pat neienāca prātā tāda doma, ka šis varētu būt cietums. Bet kas zin. Varbūt mēs šeit neesam vienīgie? Magdalēna palūkojās apkārt un nevienu nemanīdama turpināja, katrā gadījumā - mums vajag tikt no šejienes prom. Viņa bažīgi palūkojās apkārt kā meklēdama citu izeju, bet atmetusi cerības ko ieraudzīt, viņa aizvēra acis un centās koncentrēties uz to, kas notika pirms viņa šeit nonāca. -Arī es neko neatceros. Pareizāk sakot, neatceros kā šeit nonācu un ko šeit daru.

[Massacre]

Kali palūkojās uz dīvainajām durvīm. Viņa zināja, ka viņas klātbūtnē mehānismi nestrādās, kamēr sieviete to netaļaus. Sākumā viņa lūdza durvīm atvērties, bet pamanījusi, ka vīrietis pie tām pieklauvē, Kali savu lūgumu pārfrāzēja. Viņa gribēja, ja durvis kāds vērs vaļā, tad lai tās dod zīmi par to, kas viņas ver. Ja atvērējs būs labs cilvēks durvis atvērsies klusi un viegli, bet, ja slikts, čīkstot un ķeroties.

"Tieši tāpat." viņa atbildēja uz Lanela jautājumu: "Un kamēr mēs nezinām kur atrodamies, zināt kā tikt prom nemaz nevar." viņa aizrādīja meitenei, kas tikko bija atjēgusies, mierīgā un neuzstājīgā tonī. "Pēc cietuma gan neizskatās, tiešām." viņa piekrita vēlreiz apskatīdama telpu un arī pārējos guļošos. Juzdama, ka viņa, lai arī šeit, nav atstādināta no Gaismas pienākumiem, Kali klusi un mierīgi, lai krustiņi pārāk nešķindētu, piegāja klāt pārējiem guļošajiem, ar lietpratīgām roku kustībām pārbaudīdama viņu veselības stāvokli un to vai nav nepieciešama palīdzība.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 16.05.2008 17:45

[Džezā tikai Meit...]

Tea bija neizsakāmi pārgurusi. Visu dienu viņai bija jāpavada uz lauka, jāravē lielās puķu dobes, jāsanes ūdens, jātīra māja, jāgatavo ēst.. tik daudz darba vienai dienai. Māsa šodien bija īpaši nežēlīga un padarīja visu grūtāku, liedzot pusdienas un vakariņas. Tikai vēlu naktī viņai bija atļauts doties beidzot gulēt, taču ļaunākais bija tas, ka Neiko bija kļuvis sliktāk. Šodien viņš nespēja pat parunāt. Zāles bija izbeigušās, mašīna saplīsusi, pats muižkungs aizbraucis uz lielpilsētu, lai nokārtotu kārtējo pasūtījumu par liellopiem. Domājot par nabaga brāļa likteni, kurš šobrīd savā istabā mocījās aiz sāpēm, Teas acīs sariesās asaras un ap sirdi kļuva vēl grūtāk. Pēc garas nakts lūgsnas, kuras laikā pa viņas vaigiem ritēja sājas asaras, sieviete beidzot bija spējīga aiziet gulēt..

Viņas garie mati maigi ieskāva smalko ķermeni un seju, radot pasargātības sajūtu. Teai mugurā bija sudrabaini pelēcīga kleita, kura atklāja viņas muguru un sniedzās līdz pašai zemei. Viņa miegā izskatījās vēl vairāk aizsargājama un maigums, jaucoties ar skumjām, staroja no viņas. Sievietes rokas bija sažņaugušās dūrēs un pār vaigu pārritēja asara.
Mās.. vai tu mani dzirdi? Skanēja viņas galvā. Neiko. Viņa pie sevis domāja. Manu Neiko.. es esmu tev līdzās mans brāli. Viņa pēkšņi juta savādu tukšumu un nemieru. Strauji pamodusies, viņa piecēlās sēdus un jau taisījās rāpties laukā no gultas, lai skrietu pie sava brāļa, kad atklāja, ka atrodas pilnīgi svešā vietā kopā ar cilvēkiem, kurus nekad agrāk nebija redzējusi.
- K - kas jūs esat? Kur es esmu? - Viņa pēc mirkļa jautāja, kad bija sapratusi, ka viss ir īstenība. Teas sejā jaucās bailes un pārsteigums, acis bija tumši zilas, kā jūra, pat gandrīz melnas.
- Man jātiek pie brāļa. Lai kas jūs būtu, laidiet mani. Vai jūs sūtīja mana māsa? Jūs sūtīja Leila? Vai muižkungs ir atpakaļ? Viņš zāles dabūja? - Sievietes balss bija satraukta un viņa nemierīgi parāvās attālāk no pārējiem. Tea domāja, ka Leila atkal likusi viņu pārnest uz citu istabu, lai pārmeklētu viņējo. Muižkungam bija jābūt atpakaļ, ja jau viņa atradās šeit. Savādāk viņa būtu iemesta aplī, pakļauta mokām.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 16.05.2008 18:36

[Massacre]

Mierīgām cīm pievērsusies uztrauktās Tea virzienā, Kali sāji pasmaidīja:
"Mani sauc Kali. Un tā nu ir sanācis, ka neviens no mums nezina, kas otrs ir un kāpēc esam šeit. Mēs pat nezinām, kur mēs esam." viņa paskaidroja, maigi pieskaroties meitenes rokai, tādejādi atņemot viņas uztraukumu un nogurumu, ļaujot domām noskaidroties. Kali nezināja, kādu Tea viņu redz, bet zināja, ka tam vajadzētu nomierināt.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 16.05.2008 19:12

[Džezā tikai Meit...]

Tea pavērās nomierinošās balss virzienā un ieraudzīja sirmu večiņu ar sirsnīgu smaidu sejā, kura ļoti līdzinājās Selēsijai. Kādai zemniecei, kura kādu laiku viņai bija otrs dārgākais cilvēks, uzticības persona. Sieviete pie viņas bieži gāja pēc padoma vai mierinājuma. Līdz viņa pazuda..
- Kali.. - Viņa klusi nočukstēja. Pēc viņas pieskāriena, Teas acis pamazām kļuva gaišākas, tās vērtās zaļganas. Viņa nespēja to izskaidrot, taču ķermeni pēkšņi pārņēma tāds miers un skaidrība. Viņa pavirzījās tuvāk gaišajai, sirsnīgajai personai un teica.
- Mani sauc Teomija Arī Kameija.. Vai tiešām neviens nezin? Man jātiek pie brāļa.. viņš sauc. Vai esmu nolaupīta? - Viņa mierīgā balsī jautāja, veroties Kali acīs. Savādi, taču viņa vēlējās uzticēties šai personai, vēlējās lai tā viņu pasargā un pasaka, ka viss būs labi. Selēsij.. viņa domās noteica. Bet pēkšņi sapratusi, ka nav labi tik vienkārši uzticēties nepazīstamiem cilvēkiem, viņa pavirzījās atkal nostāk, bet neizlaida večiņu no acīm.

[Massacre]

"Sveika, Teomij." Kali vienkārši sveicināja, labvēlīgā balsī. "Lai arī, no kurienes tu nāc, lai arī, ko tu dzirdi sevi saucam, tu pašlaik nevari tur nokļūt. Mēs neviens nevaram nokļūt tur, kur pašlaik vēlamies, kamēr tās durvis nebūs atvērtas no tās puses. Un tikmēr mēs arī nevaram zināt vai esam nolaupīti, vai nē." viņa mierīgi paskaidoroja to, ko bija pieņēmusi par iespējamību, taču viņas tonis nebija kategorisks, kā apgalvojot kaut ko patiesu, bet secinošs.
"Nebaidies no mums. Pašlaik visi šeit esam vienādi." Kali teica viegli pasmaidot un palūkojoties gan uz Magdalēnu, gan Lanelu.

[Elony]

"Mani sauc Lanels. Es esmu mūks." viņš paklanījās cilvēkiem telpā un līdzjutīgi uzlūkoja Teomiju.
"Tik tiešām, baidīties nevajag. Lai kāda iemesla dēļ mēs būtu ieslēgti šajā telpā, domāju, ka viss drīz noskaidrosies."
Viņš uzmundrinoši pasmaidīja.
"Lūgšu Visaugstako par mums un arī tavu brali, Teomij." Lanels atgāja no durvīm. Viņš iebāza vienu roku sutanā, lai satvertu krustiņu uz krūtīm. Nolaida galvu un aizvēra acis.

[Džezā tikai Meit...]

Sievieti nedaudz mulsināja šāda labestība. Tik pozitīvas enerģijas saņemt no svešiem cilvēkiem.. viņai bija tikai brālis, no kura viņa tika atrauta. Tea pavērās te uz Lanelu te uz Kali.
- Es nebaidos.. esmu apjukusi. - Viņa nomurmināja. Viņa nespēja neko vairāk ne bilst, ne pakustēties. Īstenībā viņai atkal uznāktu vēlme aizbēgt no šī visa, darīt visam galu un nomirt, ja vien nomierinošā večiņa nebūtu tuvumā. Kas tā bija par savādu maģiju šai telpā? Tā burtiski grieza viņas jūtās, cenšoties aizkavēt izmisumu. Viņa jutās pārāk savādi. Sarāvusies čokurā, viņa atspiedās pret sienu un aizvēra acis. Mati ieskāva plecus, neļaujot saskatīt tetovējumus uz rokām. Pirksti nervozi virpināja kādu matu šķipsnu.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 16.05.2008 21:06

[Nīcele]

-Šobrīd mēs visi esam daudz maz apjukuši.. Magdalēna aizsapņojusies par to, ko darīs tālāk noteica. Starp citu, mani sauc Magdalēna. Meitene viņai uzsmaidīja ar nedaudz sagurušu skatienu.
Magdalēna apstaigāja telpu, kurā viņi atradās un centās ievērot kādu slepeno sviru, āķi, pogu, rokturi, kas atvērtu kaut ko. Vismaz kaut ko. Kaut logu,lai varētu apjaust, kur viņi atrodas un ko iesākt tālāk. Galvenais ir saglabāt vēsu prātu.. viņa paskatījās uz nervozo mūku, ārēji mierīgo Kali un apjukušo Teomiju. Katrai bezizejai ir kāda ieeja.

Šo rakstu rediģēja Nīcele: 16.05.2008 22:55

[Seila]

Telpā noraustījās gaisma un durvis pavisam lēnis paslīdēja uz vienu pusi. Kaut kur kaut kas ieslēdzās un telpā atskanēja sievietes balss...
-Pareizs laiks Vienpadsmit un divdesmit piecas minūtes pēc zemes laika. Šodien jums nav ieplānoti nekādi darbi. Veiksmīgu dienu...
Tajā pašā laikā durvīs parādījās divi dumši tēli.
-Len esi lūdzu tik laipns un sagaidi sūtņus...
Viens no viņiem pagriezās pret pavadoni un tas klusēdams pamājis ar galvu kau kurp aizdevās. Otrs viņa biedrs lēnām ienāca telpā. Durvis nedzirdami aizvērās, bet pārējo acīm pavērās cilvēkveidīga būtne ar ragveidīgu izaugumu uz galvas un bez matiem. Viņš, jo tas laikam bija vīrietis. Godprātīgi paklanījās.
-Valēna vārdā. Esiet sveicināti mājās...
Viņš godbijīgi nolieca galvu telpā atrodošos cilvēku priekšā.

[Elony]

Lanels atvēra acis.
Viņš neuzticīgi uzlūoja atnācējus, kad palika viens un atklāja savu galvu, priesteris to uzlūkoja vēl neuzticīgāk.
Lanels pagāja uz priekš un nostājās stap atnāceju un Kali, lai to aizsargātu. Viņa delna cieši turēja kristiņa medaljonu ap kaklu.
"Tu izskaties pēc dēmona, svešiniek. Vai tu tas esi un mēs - tavi gūstekņi?" tas tika teikts skarbi, lai neizrāditu bailes.

[Seila]

-Dēmoni?
Cilvēkam līdzīgā būtne iesmējās...
-Svētā Delēna būtu ļoti pārsteigta, ka viņas tauta tiek pielīdzināta zemes mitoloģijas dēmoniem.
Un tad viņās tapa nopietnāks.
-Mans vārd ir Drāls. Esmu nosauksts svētā Drāla vārdā un esmu menbārietis ar cilvēka asiņu piejaukumu. Mana dzimtā planēta Menbārs gadu tūkstošiem uzkrāj zināšanas. Un neesat jūs gūstekņi, jo īstenie cilvēki nespēj būt gūstekņi....

***
Lens lēni iznāca kuģu nosēšanās laukumiņā. Pēc pāris minūtēm vajadzēja ierasties pirmajam sūtņu kuģiem...

[Džezā tikai Meit...]

Tea bija aizvērusi acis un centusies vēlreiz aizmigt, cerot, ka viss ir tikai muļķīgs sapnis. Tas nekad nepiepildīsies un viņa aizvien atrodas savā tumšajā, šaurajā bunkurītī, bet brālis kaut kur istabā mokās. Pēkšņi kaut kas mainījās. Viņa atvēra acis un vispirms tās sastapās ar kādu savādu būtni pie durvīm, bet pēc tam pārslīdēja pāri vienīgajai izejai. Sieviete strauji piecēlās kājās un devās uz to pusi, lai beidzot tiktu no šejienes laukā un izbeigtu šo murgu. Tūlīt brāli, tūlīt.. viņa klusi noteica, ejot garām savādajam tēlam, neko citu neievērojot.

[Īvs]

Asīra ar neidomājamu gandarījumu un lepnumu pabeidza rituālu. Pieci vīriešu kārtas menbārieši devās laukā no telpas, no skata apgaroti. Menbāriete steigšus novāca visus rituāla piederumus, jo bija laiks doties ceļā.
Kosmosa kuģis jau gaidīja. Pēc nesataustāma mirkļa Asīra atradās Lena redzeslokā.