Bruņinieki Opcijas

[Elony]

Dažas dienas pēc grupas izveides, visi 11 bruņinieki saņāma pavēli caur aproci:
"Grupas komadniere leitnante Miranda uzsauc vienību. Visiem sapulcēties koptelpā. Paredzēts uzdevums."

Bija diena, pēc vietējā laika apmērma 2 pēcpusdienā. Koptelpa bija tukša, kad tajā ienāca Miranda.
Viņa izskatījās pēc jaunas meitenes, bet kurš gan no bruņiniekiem neizsaktījās jauns? Mirandai bija krietni vairāk gadu, jo kā nekā viņa bija leitnante. Sieviete bija tērpusies samērā brīvi, varētu tiekt, izaicinoši, par ko liecināja īsie, rozā svārciņi. Kājās meitenei bija interesanti, gari zābaki. Viņai bija pusgari, gaiši mati un nopietns skatiens, kas gan šobrīd bija mazliet īgns.
Pati istaba, koptelpa, bija samērā liela, iekārtota senlaicīgi, laikas, ar to domāts mājīgums. Bija ērtas mēbeles un dīvāni, pat gleznas, kas gna varēja mainīt to, kas tajās redzams.
Bet telpas vidū bija liels galds ar divpadsmit vietām. Miranda apsēdās tā galā un gaidīja ierodamies savus padotos.
Viņasprāt, tas bija muļķīgi, jo pavēles varēja nodot arī bez klātbūtnes, tomēr vadība uzskatīja, ka nepieciešams tiešs padoto un komandieru kontakts. Tāpēc Miranda gaidīja savus pagaidu padotos.

Šo rakstu rediģēja Elony: 16.09.2008 11:19

[Massacre]

Seikō un Zōla pasmaidīja par Eroiko piebildi un no pūķa varēja pat dzirdēt ko līdzīgu Man patīk šis bruņinieks, lieki nesatraucas par dzīvi, un to varēja dzirdēt arī Eroiko, bet, tas 'it kā' nebija teikts viņam, bet Zōlai. Labi, ņemšu to vērā. sieviete bez jokiem atbildēja un turpināja smaidīt.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 28.12.2007 19:35

[novemberunge]

Grai samirkšķināja dzintardzeltenas acis, nespēdams atjēgties un tik ātri pārslēgties no savām domām, lai pienācīgi noreaģētu uz Adrias jautro uzsaucienu. Par meitenes, iespējams, pārāk dzīvespriecīgo dabu viņš nekad nebija neko daudz ne teicis, ne domājis un pavisam godīgi sakot, tā viņu netraucēja, cik nu vien mēdza pārsteigt par lielo uzmanības daudzumu un mūžīgo aizrautību. Jauneklis, būdams visīstākais miera mika, varbūt pat tā kā nedaudz baidījās viņas, zinot, ka tādi cilvēki viegli spēj pašu pārliecināt un ievilkt visādās afērās.

Atceries, tu esi bruņinieks! viņš sev klusībā atkārtoja Mirandas vārdus, paralēli vērodams kā pārējie bruņinieki dodas uzdevumā un, kā ap viņa paša augumu kā čūskas apvijas un pieguļ no aproces izdabūtās bruņas.
Joprojām nevienu pašu vārdu nebildis, Grai viens no pēdējiem (ja ne pats pēdējais) graciozi un slaidi ielēca portālā.

Šo rakstu rediģēja Nirnaeth: 28.12.2007 21:45

[Roviela]

Seikō negaidot galvā atskanēja ne vārdi, bet viņa itin kā redzēja, ka Eroiko smaida un draiski pamirkšķina ar aci. Galvenais šai vīzijā bija baltā krāsa.
Tie, kas uz puisi skatās tāpat, redz, ka viņš mazlietiņ ciešāk savelk seju, itin kā viņam kaut kas nedaudz sāpētu. Tikpat pēkšņi kā uzradusies, grimase izlīdzinājās, itin kā nebijusi.

[Massacre]

Zōla, Seikō pavadīta, ieintriģēti pavērās uz Eroiko, kurš kādā fantastiski nesaprotamā veidā Droši vien telekinēzes augsti attīstītās prasmes pie vainas būtne nodomāja, tikko bija pamirkšķinājis ar aci abu galvā. Turklāt vēl baltā krāsa...
"Vai man būtu jāsāk baidīties, ka tu lasīsi ne tikai manas domas, bet arī redzēsi kā es to domāju? Zōla ieinteresēti vērsās pie Eroiko.
Seikō šajā brīdī domās izspļāva kārtējo piezīmi Un ko tad tu tādu domāsi, ka tev būtu jāuztraucas? Uz ko Zōla atbildēja bez aizķēršanās Domāju, ka varētu būt diezgan traumējoši visu laiku skatīties galvā, kurā šaudās iztēles ainas par kāda komandas biedra asiņainu notiesāšanu. Šajā brīdī Seikō sarkastiski pasmīnēja un piekāpās Zōlai.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 28.12.2007 22:41

[Roviela]

- Nē, - skanēja telepātiskā atbilde, - es to varu, bet tas tērē pārāk daudz spēka, un man nemaz nav patīkami, lai tā būtu ikdiena.
- Neuztraucies par savām domu ainām, tās pie tevis ir drošībā. Es nākamo reizi brīdināšu telepātiski, ja ko tādu grasīšos izmantot, un atļauju paprasīšu.
Viņš pie sevis smaidīja. Ko tādu viņa varētu baidīties man rādīt? Intresants jautājums.

[Massacre]

"Cerams, ka tu to iemācīsies veikt tikpat profesionāli un bez lieka spēka patēriņa. Tas var noderēt." Zōla secināja un Seikō turpināja "Nesatraucies, atļauju vari arī neprasīt, pats vien būsi vainīgs, ja ieraudzīsi to, ko ieraudzīsi, it īpaši, ja tās būs manas domas. Bet, ja noskaidrosi psiholoģisko portretu, tad tas varbūt pat neliksies biedējoši." pūķis ar sevi apmierināts pasmaidīja un iztēlojās kādu lielu iesmu ar daudz cilvēku cepešiem, bet Zōla šo ainu ātri nomainīja pret putnu cepešiem uz iesma, par ko pūķis tikai pasmīnēja, norādot, ka tas bija tikai jociņš.

[Roviela]

"Nē," Eroiko balss tagad šķita bēdīgāka, "Tas ir veids, kā tieši apmainīties ar zināšanām, un, jā, tas ir noderīgi. Kad tu to iemācīsies, es zinu, tu to varētu, tad zināsi, ka tas sāp un sāpēs vienmēr. Tam otram ne vienmēr."
Balss kļuva mazliet jautrāka, pat šķelmīga, "Ar pieredzi, protams, paliek labāk. Ja skatās viens otram acīs, tad arī un, ja nepretojas, tad pavisam viegli! Tu nepaspēji pretoties, un vai tev galva sāp?"
Nu jau viņš atkal smējās.

[Elony]

Portāls nebija nedz kā ūdens palags, caur kuru jāieziet vienkārši cauri, lai nonāktu citā pasaulē, nedz arī iesūca bruņiniekus iekšā, lai caur šauru cauruli dabūtu ārā. Tas tiešām bija kas līdzīgs miniatūras melnajam caurumam, jo bruņinieki sadalījās subatomu daliņās, elementālrdaliņu pamatvienībās - fotonos - tīrā enerģijā. Ja godīgi tas radīja durstošu sajūtu tajās ķermeņa daļās, kas pirmās ienira portālā, vēl varbūt daži varēja redzēt kā rokas sadalās punktiņos un tie tiek iesūkti portāla dziļumos kā putekļu sūcējā... tam sekoja tumsa.

Tad atkal parādijās gaisma un bruņinieks iznira no identiska portāla. Pamatot skatu atpakaļ viņš vēl varēja redzēt, ka no maziem punktiņiem un putekļiem izveidojas viņa kājas vai drēbes. Un atkal bija šī durstošā sajuta, kas gan ātri pārgāja.
Kad visi bija ceļojuši cauri, portāls pazuda.

Bruņinieki bija nonākuši uz lielas ielas pilsētas vidū. Ēkas bija līdz trijiem stāviem, darinātas no pelēkiem vai brūniem ķiegeļiem via akmens. Ziemeļos atradās pakalns uz kura bija liela pils. Debesis bija tumšas, tomēr bija diena.
Šī iela veda kalnā tieši uz pili. Cik varēja noprast pilsēta bija liela, apkārt bija redzamas daudzas radības un varēja sajust vēl vairāk tuvākajā apkārtnē. Vairums no tām bija dēmoni - gandrīz kā cilvēki, tikai uz muguras salocīti tumši spārni kā mugursomas un nedaudz zvērīgi pēc paskata. Daži dēmoni lidoja debesīs virs pilsētas. Bija arī cilvēki, vairums arī ne pārāk draudzīgi. No viņiem visiem plūda lielāka via mazāka izmēra negatīvas īpašības un ļaunums.
Tie nedaudzie engeļi un cilvēki, kas izsaktījās labāk, bija ieslēgti važās un darīja vergu darbus. Viņos vēl mājoja labsirdība, taču to spēcīgi nomāca izmisums.
Tiesa, šobrīd visi apkārtējie skatījās uz atnācējiem no droša attāluma. Acīmredzot tas, ka no melna virpuļa tukšumā parādās savādi ļautiņi, turklāt daži bruņās, nebija diezgan parasts skats. Divi lidojoši dēmoni aizsaktījās un saskrējās gaisā, un nogāzās uz kādas trīstāvu mājas jumta, kur sāka kašķēties, kurš vainīgs.
Galu galā trīs dēmonu karevji, vieglās bruņās ar šķēpiem rokās panāca uz priekšu.
"Cilvēki, kas jūs esat un ko darāt Akbara valstī? Vai no Telas, cilvēku impērijas nākat?" viens dēmons vaicāja ar sarkanām acīm un rētām uz vaigiem.

[Demiurgs]

Vito sajuta ka visas sarunas notiek telepātiski, to jau varēja nojaust arī bez spējām vienkārši valdīja aizdomīgs klusums un daži no bruņiniekiem saskatījās vai izdarīja kustības kas liecinātu par notiekošu sarunu, Vito nolēm nejaukties pa vidu nebija īpaša noskaņojuma runāties, viņu šobrīd vairāk uztrauca dēmoni portala otrā pusē, viņam tie dziļi riebās, uz dzimtās planētas dažādi dēmoni bija liels retums un tie bija daudz savādāki kā uz šīs planētas, taču tie bija pietiekoši riebīgi lai visi viņus ienīstu.
Kad Vito izkāpa cauri portālam viņš nepievērsa uzmanību nedz durstošajai sajūtai nedz tam ka viņa pēcpuse vēl tikai pievienojās, viņš uzreiz sāka pētīt apkārtējos demonus, ar interesi nopētīja tos dažus noplukušos eņģeļus, tos viņš redzēja pirmoreiz un ar žēlumu nopētīja cilvēkus.
Kad pretī panācās dēmonu kareivji Vito jav gribēja ko teikt taču savaldījās, diplomāta loma bija uzticēta citam.

[Roviela]

Eroiko paskatījās, vai visi biedri ir iznākuši no portāla. Greidu viņš neredzēja, bet vairāk zināja, ka tas ir te.
Toties Adrianas slaikais augumiņš īsā, baltā kleitiņā te izskatījās tik dīvaini, cik dīvaini vien var izskatīties, un puisis būtu pasmaidījis, ja tagad nebūtu darāms kas nopietnāks.
Viņš, tērpies pieguļošajās, spīdīgi metāliskajās bruņās, pagājās pāris soļus uz dēmonu-sargu pusi un ierunājās.

- Mēs neesam cilvēki, vismaz ne visi, un nenākam no Telas, kā tu, cienītais sargs, nosauci šo impēriju. Mēs nākam no vietas, kas ir daudz tālāk un daudz stiprāka par to. Esam sūtņi un gribam satikt pašu visaugsto šīs valsts valdnieku. Pavadiet mūs uz viņa pili!

Tas skanēja mierīgi, pārliecināti, bez kādām liekām emocijām. Eroiko vēroja, ko dara dēmoni. Te bija smagi elpot, tāds naids un ļaunums kopumā valdīja te. Burvis noteikti nebūs labāks, pat sliktāks, viņš nodomāja.

[Elony]

Dēmons nopētija atnākušos. Vai viņam bija maģiskas spējas vai ne, tas skaidrs nebija, bet likās, ka atnācējos viņš saskata ko bīstamu, jo bija sajūtama viņa piesardzība, aizdomas un kas līdzīgs bailēm.
Viņš pamāja vienam citam dēmonam un tas pacēlās spārnos un aizlidoja uz pils pusi.
Bet tikmēr pienāca vēl pieci dēmoni, bruņoti ar šķēpiem un cirvjiem. Tie nostājās atnācēju pakaļgalā.
"Vai valdnieks gribēs ar jums runāt vai ne - nezinu. Bet esat burvji un uz pils pusi jums jāiet vienalga. Ejiet aiz manis!"
dēmons pagriezās un pavicināja šķēpu. Pilsētas iemītnieki pagāja malā no ceļa, daži sāka nodarboties ar ikdienišķo. Vergi, kas bija redzesloka attālumā vēl skatījās uz atnācējiem. Enģeļi pat pasmaidīja, bet tad pātagas lika viņiem atkal sākt kustēties vai darīt darbu.
Dēmoni sargi sāka iet pils pusi.
"Ja gribēsiet runāt tieši ar valdnieku, pils sargiem jums būs jāsaka kas vairāk kā man. Ja nepatiks jūsu teiktais, iesiet uz cietuma kambariem, ne uz troņa zāli." dēmons pasmīnēdams pateica Eroiko, kurš bija runājis atnācēju vārdā.

[Roviela]

Eroiko nelikās satraukts. Viņš pārējiem telepātiski noteica Ejam aiz viņa! un pēc tam atbildēja sargam:
- Tieši tāds ir mūsu nolūks - izstastīt jūsu valdniekam, kas un kā un kāpēc. Ja viņš mūs nepieņems, par tālāko redzēsim.
Tas arī neskanēja draudīgi, tikai viens bija skaidrs - ilgās un garās pārrunās ar sargiem viņi ielaisties negrasījās.
- Varbūt varam virzīties ātrāk, ne soļiem, jeb tā te nav pieņemts? Mēs varam lidot aiz jums, tieši tikpat labi, kā iet.

[Elony]

Sargs pagriezās un izmeta skatu atnācējiem, viņu mugurām. Liekas, meklēja spārnus.
"Burvji, redz... Lidot var, bet pie pils vārtiem jāapstājs, citādi sargi uztvers kā uzbrucējus, skaidrs? Nošaus kā likts!"
Divi dēmoni kas bija priekšā, un pieci aiz bruņinieku mugurām pacēlās spārnos. Viņu spārni bija lieli, trīs reizes garāki par rokām un likās stipri un izturīgi. Augstu dēmoni nelidoja, gaidīja kad lidot sāks bruņinieki.
Ja tie visi kaut kādā ceļā arī sāka lidot, tad tādā pašā kārtībā - divi priekšā, divi aiz muguras - lidoja uz pili.

(OCC: Jūsu transporti ir aprocēs. Iesaku lietot tos. Va arī piešķirt sev spēju lidot no aproces, bet lieku reizi atgādinu, ka tas iztērē aproces spēku un pēc tam nāksies atskaitīties.)

Šo rakstu rediģēja Elony: 29.12.2007 13:38

[Roviela]

Eroiko piekrītoši pamāja.
- Skaidrs! Kā teiksiet.

Lidojam!
Viņš izsauca no aproces savu liddēli un viegli uzlēcis uz tā pacēlās gaisā, ieņemdams vietu starp lidojošajiem dēmoniem.

[Hworang666]

Galvā pēc atlidošanas vizēja vien viena doma:nākamreiz nelekt ar vēderu pa priekšu. Kņudoņa bija neciešama, turklāt pieklājīgi pakasīties bija grūti. Redzot pietuvojoties pēc skata ne pārāk glītus un valodas ne pārāk gudras būtnes, Mišels saspringa cerībā, ka varētu izvingrot kaulus, ar kādu smagāku priekšmetu parādot, ka nav viss kāds burvis, bet gan bruņinieks, bet kad Eroiko sāka runāt, viņš apvaldījās un klusēja. Viņš zināja, ka laba diplomātija bija viena no Eroiko labākajām īpašībām, tādēļ, Mišels centās neizskatīties tik draudīgs, lai neizjauktu sarunas. Nezinu, vai tas ir normāli, ka visas būtnes, kas izskatās kaut cik patīkami, ir saslēgtas važās un vergo, bet, manuprāt, ja valdnieks ir visa centrā, pārrunas būs vainu asas, vai arī ātras... viņš "aizsūtīja" Eroiko. Uzlēcis uz sava liddēļa, viņš ieņēma savu vietu aiz Eroiko.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 29.12.2007 15:00

[Massacre]

"Nē,galva nesāp." Pūka balss tonis pauda,ka tas ir pārāk pašsaprotami."Un man galva par tādiem sīkumiem nekad nav sāpējusi, turklāt šis ķermenis," pūķis it kā norādīja uz Zõlu "Ierobežo daudzas manas spējas."
Sieviete tikai pasmaidīja par pūķa vārdiem un nonākusi portāla otrā pusē noskurinājās,lai tiktu vaļā no durstošās sajūtas. Pūķis,nopētījis dēmonus,atkal iedomājās par ēšanu, un apsolījās viņus visus noēst,ja viņi iedomātos bruņiniekus apcietināt.
Pieprasījusi aprocei liddēli,sieviete devās līdzi pārējiem uz pili,ar vieglu smaidu vērodama apkārtējos.

[Margo]

Jauka vietiņa! Raira sarkastiski nodomāja, kad beidzot visas viņas ekstremitātes atkal bija vietā. Pārvietošanās caur portāliem nebija nekas patīkams, taču paciest varēja. Nogrozījusi galvu, viņa pavērās uz saviem komandas biedriem. Nekādas patīkamās sajūtas šī vieta neizraisīja. Šejienieši neizskatījās labvēlīgi noskaņoti, tādēļ labāk nevajadzēja viņus izaicināt. Visu bez steigas, mierīgi. Viņasprāt, visprātīgāk bija iztikt bez ieročiem, lai Eroiko tiek ar visu galā. Ja arī dēmoni tomēr izlemtu uzbrukt, varēja izmantot vairogus. Tas tikai pierādītu, ka viņu nolūki nav nogalēt vai uzbrukt, bet gan risināt mierīgas sarunas.

Sieviete sekoja visiem Eroiko norādījumiem, galu galā Vadība bija iecēlusi tieši viņu par šī uzdevuma vadītāju. Ja katrs tagad sāktu rīkoties uz savu galvu, misija noteikti draudētu izgāzties. Pagaidām viss ritēja gludi. Vienīgais, kas Rairu uztrauca bija dēmoni, kas teicās pavadīt viņus uz pili, bet ko tādu viņa jau bija gaidījusi. Katrā ziņā, visa viņu komanda bija pilnīgi svešinieki.

Kad Eroiko deva rīkojumu lidot, Raira sekoja pārējo piemēram, pieprasīdama aprocei savu liddēli. Ātri uzkāpdama uz tā, sieviete pacēlās gaisā. Viņa ieņēma vietu netālu no Eroiko. Lai arī kas notiktu pilī, mums derētu atcerēties, ka šīs misijas mērķis ir risināt mierīgas sarunas. Mans ieteikums ir izteikt bez ieročiem līdz galējai nepieciešamībai, viņa telepātiski teica Eroiko, pat nepamezdama skatu uz vīrieti. Viņa pētīja dēmonus un viņu apbruņojumu.

[Roviela]

"To mēs izmēģināsim citreiz, sāp vai nesāp", Seikō izdzirda savā galvā Eroiko mierīgo balsi, pirms viņi iekāpa portālā.

Tagad puisis stāvēja uz šaurā liddēļa tā, itin kā tā būtu stabila zeme. Augstums viņu nesatrauca itin nemaz, un ne jau bruņinieku treniņi tam bija galvenais iemesls.

"Nekaujamies, kamēr bez tā var iztikt" viņa rīkojums atskanēja galvās reizē vieism biedriem, "uz cietumu nedodamies. Sargi nav tie, ar kuriem mums jārunā. Ja sanāks kautiņš ar sardzi, tad mans priekšlikums ir 4 no mums palikt, tai skaitā es palieku, un 4 doties katram uz savu valsti un tur tā, kā atradīsies par iespējamu, izpildīt mūsu misijas otro uzdevumu - informēt par Multiversu, Likumiem un Virsvaru. Grai, tu dosies pie eņģeļiem, Mišel, tu - pie cilvēkiem, Vito - pie otriem dēmoniem, Adriana - pie otriem eņģeļiem. Jums jāpaspēj viņiem darīt zināmu, kāpēc šīs nedēļas laikā ir noticis tas, kas ir noticis."
Tā reizē bija atbilde Rairai.

"Mišel, vai Tu atceries sava solījuma vārdus? Jeb gribi dzirdēt manas domas par to, kas te redzams? Mums nav uzdevums mainīt valsts iekārtas, lai cik netaisnīgas tās arī nebūtu. Mums ir uzdevums novērst, lai viens spēcīgs burvis neiznīcinātu šo pasauli vispār, vai nekļūtu par draudu citām. Pārējais būs jautājums pēc tam, ja tā sanāks. Es atbalstīšu."

[Massacre]

"Tātad,ja kas,es palieku šeit, un ko?Mēs cīnāmies pretī vai tēlojam sagūstītos cietējus?" Seikō ieinteresēti jautāja Eroiko, sapņodams par asiņu reibinošo smaržu. Pūķim ilgi nebija ļāvuši izlaist nagus.

[Roviela]

"Ja vēlies nepalikt, saki, var samainīties, bet es domāju, ka tu būtu noderīgāka šeit," tas bija domāts Seikō, bet to dzirdēja visi.
"Pieļauju domu, ka izšķirties mums var neizdoties, es to iesaku tāpēc, ka citas šejienes valstis nezin iemeslus, bet, varbūt, var ko darīt, ja tos uzzinās. Dēmons mūs nosauca par burvjiem, tātad nekāds īpašais retums tie nav. Pat, ja šis burvis labprātīgi atteiksies pārkāpt Likumus, kam es īsti negribu ticēt, tad te, uz vietas, vajag kādu garantiju, ka viņš to patiešām arī vairs nedarīs, un tam vajag visu citu valstu kopdarbību. Vismaz lai viņam nerodas atdarinātāji. Vēlme valdīt pār visiem ir lipīga."
"Par rīcību - ta, kā pirmīt teicu. Kaujamies tad, kad savādāk nevar, bet tad uzreiz nopietni un bez blēņošanās, lai ir rezultāts. Mērķis tad būtu tāds - sagūstīt burvi un to nogādāt Bāzē, un tas nav noteikti jāpadara visiem kopā. Tikko izdodas, tā - projām! un negaidīt nevienu, kas palicis pakaļ."