Bēgļi, [C][BP] Opcijas

[kaca95]

Miglas meža tuvumā dzīvoja ļoti daudz burvju. Tur bija gan bērni, gan pieaugušie. Šeit burvji te dzīvoja jau vairākās paaudzēs. Viņi tika vairākkārt brīdināti, ka Miglas meža iemītnieki mēģinās atkarot savas teritorijas. Taču neviens neklausījās. No sākuma viss bija labi. Taču vēlāk (pēc aptuveni 10 gadiem) sāka notikt neizprotamas lietas. Noslēpumaini pazuda un mira daudzi burvji. Neviens nespēja to izskaidrot. Taču viņi neiedomājās par to kas tika teikts par Miglas mežu.
Ar katru gadu situācija kļuva ar vien sliktāka. Un tā daudzās paaudzes pārcieta savu tēvu nepaklausību. Tomēr vēlāk viņiem tas sāka likties aizdomīgi un viņi noskaidroja, ka Miglas mežs nemaz nav tik tukšs kā izliekas. Tur dzīvoja dažādi mošķi un dēmoni. Meža iemītnieki pieteica karu, taču burvji negribēja karot. Kas notiks vēlāk tas atkarīgs no jums.



Bija nakts. No meža iznira divas spocīgas ēnas. Tās sarunājās nezināmā valodā. To runāšana drīzāk izklausījās pēc īsiem aprautiem čukstiem. Abas ēnas nebija nākušas ar labiem nodomiem. Viņas bija nākušas atgūt un iekarot, pakļaut un piespiest.
-Nāc! Mums jāiet uzbrukt cilvēkiem! Mēs viņus visus miegā iznīcināsim. Viņi pat nepamanīs, ka kāds ir atnācis lai atgūtu savas zemes. Man šķiet, ka viņi jau zina par mūsu pastāvēšanu, taču tagad tam vairs nav nozīmes! Nāc!
-Nē pagaidi!-Ierunājās otrā ēna-Vai tu labi zini, ka viņi guļ?
-Tagad tiešām vairs neguļ. Nerunā tik skaļi! Viņi var kaut ko izdzirdēt!-pirmā ēna nikni atbildēja, taču centās runāt tik pat klusi cik iepriekš.
Abi tumšie tēli aizslīdēja gar kādu apmetni. Viņi ielavījās tur iekša un gāja aizvien dziļāk. Viņi nemaz nenojauta, kas ar viņiem notiks. Ienākuši jau gandrīs pavisam dziļi viņa iededza savas lāpas un grasījās apskatīt visu un vēlāk aizdedzināt. Protams viņiem nebija tik daudz prāta lai aptvertu, ka ja viņi dedzinas no iekšpuses tad arī paši sadegs. Taču no dedzināšanas darbem viņus atturēja kāds stāvs. Tas abiem neliešiem tuvojās. Izskatījās, ka stāvs bija deizgan dusmīgs. Un vēl ļāunāk viņš nebija viens, un turklāt tas bija burvis. Abi meža iemītnieki jau grasījās bēgt, taču lai nobiedētu burvjus viņi reizē ierunājās.
-Mēs jums piesakām karu! Redzēsim kurš vinnēs šajā cīņa!-abi iebļāvās un skrēja ko kājas nes.

***
-Kā jūs tā varējāt!!?? Jums bija dots uzdevums aizdedzināt un doties prom, nevis pieteikt karu. Jūs labi zināt, ka mums ne visai labi iet ar karošanu, taču negodīgas spēlītes padodas labāk. Atzīstu, tas būtu bijis negodīgi, ja mēs viņus sadedzinātu un neļautu pretoties... -Kāds meža iemītnieks sodījās uz "varoņiem"-..taču mēs esam sliktie!! Mums ir jāmānās, jāblēdās, jākrāpjās un jādara visādas nejaucības. Kādēļ lai tagad mums būtu jāizstrebj jūsu putra???!!
-Nu mēs.... Mēs tā negribējām...-abi taisnojās-Vienkārši mēs bijām iegājuši iekšā lai apskatītos tās telpas un pēc tam aizdedzinātu. Un tad pēkšņi parādījās tas stāvs un tad vēl daudz tādu stāvu. Mums bija bail, jo zinājām, ka tie ir burvji. Tad, lai viņus iebiedētu, piedraudējām ar karu.
-Jūs gan esat muļķi! Ja jūs dedzinātu no iekšpuses tad taču būtu sadeguši! Un varbūt tā pat būtu labāk!-viņš noteica.



Pasaules apraksts:
Viss norisinās Erla valstībā. Tā ir ļoti maziņa valstiņa. Tā sastāv tikai no četrām pilsētām. Jerla ir galvaspilsēta. Pārējās trīs sauc par Retu, Mulzu un Gedu. Pāri visai mazajai Erla valstībai tek varena upe kura šķērso visas pilsētas. Burvji dzīvo Gedu pilsētā. Šajā valstī ir tikai divi meži - Miglas mežs un Maldu mežs. Maldu mežā nav ieteicams iet nevienam, jo spriežot pēc nosaukuma tur visi, kas ieiet tiek maldināti. Tur bieži sastopamas maldugunis, viltus takas, pēkšņas aizas, dziļas peļķes un vēl daudz, kas cits. Taču lai nonāktu uz Jerlu vai uz kādu citu pilsētu (no Gedu pilsētas) nevar neiet caur šo mežu, jo Gedu pilsēta ir gluži kā ieskauta divos mežos. Abi ie vienlīdz ļauni. Tikai atšķirība ir tāda, ka šoreiz būs jāmāk sadarboties ar Maldu mežu.

Pašreizējais mērķis:
Burvjiem ir jāuztaisa sapulce, lai izlemtu pozīcijas un visu pārējo. Arī Miglas meža iemītniekiem tas jādara. Šī ir kaujas pirmā diena. Karš ir pieteikts nesen. Jūsu uzdevums: izveidot sapulces, un nobalsot par galveno. Jāizlems, kurš vadīs kareivjus kaujā. Abām pusēm tas ir jāizdara obligāti! Gan jau vēlāk es iejaukšos.

[josephine]

- ā, starp citu... - Andželika atkāpās no zirga un, turpinādama lasīt augus, vaicāja - Vai tu gadījumā nezini, kad mums notiek tā sapulce? -
Andželikas tāšu grozīņš nu jau bija gandrīz pilns un sieviete apsvēra iespēju, ka drīz vajadzētu iet atpakaļ uz māju.

[rudo lapu vilcēn...]

Sapulce? burvja uzacis viegli parāvās uz augšu. Vēl neesmu dzirdējis par ka'du sapulci. Bet doma'ju, ka mums tādu vajadzētu sarīkot un noskaidrot rīcības plānus, gadījumā, ja meža iemītneiki nāks uzbrukumā. vieglais izbrīns atri atkapās no Dereona sejas, atļaujot atkal tajā atgriezties lietišķam mieram. Vienīgi tumšās acis vēstīja par īgnumu.
Pirkstu galos atkal viegli nozibēja elektriskās uguntiņas, bet tie, kas ar burvi pazina, zināja, ka tā tiek zilādētas viņa emocijas, ļaujot saglabāt kaut cik skaidru un nosvērtu prātu.

[Hikari]

Ialme pamāja piekrītoši un sacīja Tādu ir noteikti jāuzrīko, lai varētu izlemt, kā mēs rīkosimies tālāk. sieviete piekrita. Viņas sirds bija ārkārtīgi nemierīga, viņa skumji nopūtās un tuvējos koku zarus pāršalca sērs vējš- arī viņš zināja, ka tuvojas pārmaiņu laiks.

[rudo lapu vilcēn...]

Es domāju, mēs varētu sapulcēties pilsētas laukumā vai manā namā, tas gan atrodas nomaļus. Dereons ierosināja. Tas gan nebija viņa iecienītākais temats šobrīd, bet nekas cits lielākajai daļai pilšetas iedzīvotāju uz mēles nebija. Un man nākas samierināties. Atkal uz laiku būs jāpamet alķīmijas studijas. Pārāk bieži viss notiek. tikko manāmi burvis pavīpsnāja. Dzirksteles vēl aizvien leča no burvja plaukstām.

Melnais ērzelis rāmi sāka ganīties, redzēdams, ka saimnieks ieslīdzis sarunā un pagaidām nekur prom doties negrsās. Neviens tā arī īsti nesaprata kādēļ Negaiss sekoja Dereonam visur, kur vien burvim labpatikās iet.

[josephine]

- Un kadā laikā? Tagad jau naktī visus nesadabūsim... kā būtu rīt līdz ar saullēktu? Protams, tas ir agri, bet es domāju mums nevajadzētu zaudēt laiku, jo nevar jau zināt... varbūt mēs to jau esam par lieku pazaudējuši. - Andželikas parasti tik mierīgajā sejā parādījās viegla baiļu atblāzma, bet burve tūdaļ pat saņēmās un nevēlamās bailes aizdzina. Tās tikai traucētu racionāli domāt un operatīvi darboties. Bailes un nedrošība ir cilvēka lielākie ienaidnieki, tā uzskatīja Andželika.

[rudo lapu vilcēn...]

Tasnība. Laiku lieki vairs zaudēt nedrīkst. Rīt līdz ar saullēktu. Tagad tikai jāizdomā kā apziņot pārējos. burvis brīdi kļuva domīgs. Tumšas acis bija pievērstas mežam, bet no pirkstiem vēl lēca dzirksteles, nedaudz mazāk un vājākas.
Man vēl šis tas jāizdara. Ceru, ka prom nekur tālu neklīdīsiet un uzmanīsieties. Šie nav vairs tik droši laiki. Līdz rītam! atgriezies no pārdomām, Dereons veikli ierunājās un apgriezās apkārt. Tūlīt pat Negaiss pacēla galvu un abi, gan zirgs, gan burvis, viegliem, bet viekliem soļiem devās atpakaļ uz pilsētu.

Atgriezies pie sava nelielā nama, burvis viegli apsmaidīja, redzot pretī nākam melnbalto suņuku, savu sabiedroto un mājas sargu.
Es ceru, ka nekas nav pazudis, Suta, silti pasmaidījis un noglāstījis suņa galvu, Dereons devās iekšā.
skatam pavērās plaša, ērti iekārtota telpa, kas līdzinājās labaratorijas un bibliotēkas apvienojumam. Kaktā, nokrauta ar atvērtām grāmatām stāvēja gulta, uz galda diezvai kāds varētu atrast brīvu vietu, bet pie siesnas pieliktā sega bija nospraudīta ar lapiņām, uz kurām dažādām zīmēm bija rakstītas formulas un dziras.
Iededzinājis lampu, burvis ķērās pie darba. Vienīgi klusa trauku šķindēšana traucēja mazliet svinīgo mieru, kas valdīja sājā telpā.

[josephine]

Tā kā Andželikas tāšu grozīņš uz šo brīdi jau bija pilns ar kaudzi dažādu ārstniecības augu, viņa pavērās uz Ialmi un vaicāja: - Nupat ir pienācis laiks iet mājās, kā tev šķiet? Vēl jāpagūst apskatīt šādas tādas burvestības un kaut cik necik jāizguļas, jo cik noprotu, tad šīs nebūs vieglas dienas un kas zin`, kad varēs mierīgu sirdi doties gulēt! -
No burves pārpildītā tāšu groziņa izkrita kāda lapa. Viņa pieliecās lai to paceltu, ielika atpakaļ un maigi, bet rūpīgi saspieda augu kaudzi, lai tie vairs nekristu ārā no groza.

Šo rakstu rediģēja Josephine...: 29.08.2006 19:36

[kaca95]

Nevienam tagad nebija viegli. Meža iemītnieki prātoja, kā izlabot abu jauno un nepieredzējušo mošķu nelaimes. Toties daži meža iemītnieki pat priecājās par karu. Viņi cerēja, ka beidzot panāks savu taisnību, un atgūs savu zemi. Viņi bija gatavi uz visu, pat uz cīņu līdz pēdējajam mošķim. Neviens nebija gatavs padoties.
Toties burvji jau lasījās kopā lai nolemtu sapulces laiku. Viņiem nebija viegli. Nebija viegli saprast kāpēc visu nevar panākt ar vienošanos un ar vārdiem. Jauniņie burvji nemaz nemācēja tādas aizsardzības burvestības, vai tieši uzbrukuma burvestības. Katra radījuma sirsniņa tagad sitās daudz straujāk. Bija jāgaida jauns rīts, jauna diena. Un tad sāktos tā elle..... karš.....

[Hikari]

Ialme atvadījās no burvja ar gaišu smaidu un sacīja Lai gaisma un mīlestība ir ar tevi un tad pagriezās pret pastaigas biedreni Tev ir taisnība- ejam nu uz māju pusi. Ir jau ļoti vēls un es vēl vēlētos pāris stundas pabaudīt mierīgu miegu viņa atzina un, ielikusi grozā vēl pēdējo puķi, devā uz sava nama pusi.

[josephine]

Andželika aizgāja uz savām mājām un, pa durvīm ienākot, viņu ar priecīgu ņurdienu sagaidīja kaķis. Tas glaudās pie Andželikas kājām un murrāja, nevarēdams sagaidīt, kad viņa atbrīvos savas rokas no nesamā, lai varētu kaķi paglaudīt. Burve sameklēja papīru un, uz tā izbērdama salasītos augus, tos rūpīgi izlīdzināja. Tad viņa beidzot pievērsās savam nepacietīgajam kaķim, kas jau sniedzās pretī burves rokai, lai tikai viņa to noglāstītu. Andželika samīļoja savu kaķi un taisnā ceļā devās uz bēniņiem.
Nonākusi pie bēniņu durvīm burve apstājās. Viņa zināja, ka bēniņos nevar ieiet, ja iekšā ir kaut kripatiņas negatīvo emociju vai nedrošības, šaubas. Vectēvs bija uzlicis tādu burvestību, kas neļauj tur ieiet ar šādām emocijām. Tas arī ir par iemeslu, kādēļ burve kopš vectēva nāves nav tur gājusi. Viņa nekad nav bijusi īsti droša, vai viņai vajag, vai viņa drīkst tur iet iekšā.
Šoreiz bija savādāk, viņa zināja, ka izvēles nav, zināja, ka nu ir pienācis tas brīdis, kad tur beidzot ir jāieiet. Andželika lēnām un dziļi ieelpoja, tad izelpojot, palaida vaļā visas domas. Vēlreiz lēni ieelpojot, burve aiztaisīja acis un iztēlojās sevi maziņu, kad abi ar vectēvu gāja tur iekšā tā, it kā tās būtu pavisam parastas durvis un, ka tām nemaz nebūtu uzlikta nekāda burvestība. Andželika attaisīja acis un iegāja iekšā.
Es patiešām iegāju! Redz, tas nemaz nebija sarežģīti!
Sieviete palūkojās visriņķī. Neko daudz saskatīt nevarēja, jo bija tumšs. Vien no jumta loga krita zilgans mēness stars tieši uz paaugstinājuma, uz kura artradās vecātēva burvju grāmata. Andželika piegāja pie tās un viegli notrausa putekļu kārtu. Šķita, ka grāmata gandrīz vai kā atdzīvojās, tā izstaroja no sevis siltu gaismu. Burve aiztaisīja acis: - Parādi, ko man tagad vajadzētu iemācīties! - viņa teica un neattaisot acis, atvēra grāmatu, tad attaisīja acis un paskatījās.
Tur, vecātēva kaligrāfiskajā rokrakstā, bija rakstīts: Gaismas vairogs. Aizsargā pret jebkādām negatīvajām emocijām, negatīvajām lodes burvestībām un zebens veida šautru burvestībām. Izsauc izstiepjot roku un iztēlojoties sevi gaismas aplī.
Blakus lapā bija rakstīts: Pozitīvo emociju gaismas lode. Kalpo kā negatīvo emociju izskaušanas līdzeklis citos, kā arī piemīt dziedējošas īpašības. Izsauc saliekot ieapaļi rokas vienu pret otru un iztēlojoties starp rokām gaismas bumbu, to var palielināt ar katru ieelpu vairāk paplešot rokas un pozitīvi uzlādēt ar gaišu domu palīdzību.

[Dina]

Jaunā burve, sededama uz sava melnā zirga demona lenā riksī pārjaja laukus.
Blakus zrgam slideja melns stāvs, kas bija neviens cits kā meitenes melnā vilcene. Tumšajam stavam reizem pāri pārlaidās neliels lidojošs stāvs.
Dēm, Kliš.
Meitene noteica dzivnieku valodā. Vārdi izsanēja klusi kā čuksti.
Netuvojaties mežam.
Man tas viss nepatīk.
Viņa vēl nocukstēja, pagriezdamās ceļam atpakaļ uz ciemu.

[Hworang666]

Pļāpajot par dažnedažādām lietām, to starp arī par gaidāmo karu Drakthāls un Manko jau bija nonākuši pie milzīgas alas, kurā vajadzēja notikt sapulcei. Drakthāls atpazina divus stāvus. Milzīgo pūķi Mednesu un viņam šķita, ka arī demonu ar melnajiem spārniem viņš jau kaut kur ir redzējis, bet būtne ar izkapti viņu mazliet pārsteidza. Drakthālam pašam likās, ka viņš jau nu noteikti pazīst jebkuru šajā mežā dzīvojošo būtni, bet viņš acīmredzot bija kļūdijies. "Sveiki visapkārt!" viņš nosaucās.

[Andromeda]

Nedaudz iztrūcies no Meilas pēkšņā sveiciena, Madness izbenīgi pagrieza galvu uz to pusi, kur Meila bija iemērkusi roku ūdenī. Uz mazu mirklīti viņa acīs bija manāms kaut kas zvērīgs.
Pūķis dziļi ieelpoja gaisu.
Ak jā... Sveika. Vai nevienu neesi manījusi līdz manai atnākšanai? Madness palūkojās uz atspulgu ūdenī.
Tur uz viņu raudzījās divas sarkanas acis un sudrabainais pilnmēness.
Pūķis vēlreiz ievilka plaušās gaisu.
Mēs neesam vieni.
Madness pielieca galvu zemei un ieņurdējies ieklausījās.
Soļi... šos es pazīstu...interesanti...ir vēl kaut kas.
Pacēlis galvu, viņš ielūkojās ēnās.
Atskanēja sveiciens, ko Madness jau bija gaidījis.
Drakthāl, kur tie laiki. Un tas laikam ir Manko!
Madness nespēja apvaldīt plēsoņas instinktus, ieraugot Mērkaķīti uz Manko pleca.
Acu zīlītes sašaurinājās un asisnis dzīslās straujāk ritēt sāka.
Izlikdamies, ka atkal uznākusi klepus lēkme, Madness novērsās, lai nesastrādātu muļķības.
Pārstājis kāsēt Pūķis vēlreiz ieklausījās.
Man tomēr atkal jāpaziņo, ka mēs neesam vieni, kāds slēpjas kaut kur ēnās. Un viņam ir tas putns, kas lidinās virs mūsu galvām.

[Demiurgs]

Sīrus panācās uz priekšu!!
-Patiesi pūķi! Tas Putns, ir mans draugs!!-
Sīrus uzsvēra vārdu Putns.
-Man gan likās ka tik pieredzējušam radījumam kā tev Madness vajadzētu varēt redzēt to, ka tas ir ērglis, nevis kurš katrs prasts putnēns, bet es domāju ka Finto tev piedos šādu nelielu ķļūdu.-
Finto nolaidās tieši blakus Sirusam un skaļi ieķērcās. Sīrus ieskatījās erglim acīs un teica
-Viņš patiesi neņem ļaunā, bet runājot par lietu- Sīrus paraudzījās uz Madnessu -Vai kādam ir nojausma par to cik mūsējo vispār grasās ierasties uz sapūlci??-

[Andromeda]

Madness ar viltīgu skatienu nopētīja tikko klajumā iznākušo Sīrusu.
Ļoti Atvainojos, ka nosaucu tavu ērgli par putnu, Sīrus! Madness paklanījās ērglim.
Nebūtu tas mērkaķēns mani tā satracinājis...laikam kļūstu vecs....
Man šķiet, ka visi tie, kam piemīt veselais saprāts un spēja domāt šajā situācijā, ir ieradušies.
Cerēsim, ka tad, kad būsim izlēmuši to kā tālāk rīkoties un cīnīties, pārējie pievienosies mums.
Bet cik zināms, daudzi no viņiem ir bijuši pat tik gļēvi, lai neieratos uz šo sapulci. Madness tikko manāmi nošņācās. Viņa acīs, pieminot gļēvuļus, iemirdzējās negantas uguntiņas.

[Bizii van Dope]

Lidija bija mazliet iesnaudusies. Kad viņa pamodās likās, ka jau tuvojās rīts.
Ragana izlēca no gultas, vairs nespēdama ne brīdi nogulēt savā istabā.
Viņa ātri izsukāja matus un steidzās ārā.
Pēc brīža sieviete jau bija sava zirga mugurā un jādelēja pa ciema ieliņām. Burve ar katru brīdi kļuvai aizvien nemierīgāka un nemierīgāka. Viņas sejā gailēja satraukums un Lidijas sārtās lūpas bija mazliet puspavērtas.
Sieviete jājot ārā no ciema ieraudzīja pretī jājām Korneliju Vilku.
Tātad vēl viena ragana, kas šonakt neguļ.Maglēra nodomāja un lēnā riksī jāja pretim burvei.
Sveika, Kornelij!Lidija piesmakušā balsī sasveicinājās, kad abu zirgi jau bija viens otram pretī.

[Dina]

Ah, sveika Lidij!
Jaunā ragans sveicināja jaunatnakušo.
Esi dzirdejusi par karu? Briesmigi! Ko tiem stulbajiem meža mošķiem vajag?
Ragana, dusmojās un mošķiem. Klāt pieskreja vilks un Dženīze tam noglauda galvu. Viņa juta, ka uzpil lietus, bet atmetusi tam ar roku viņa paskatijās uz otru sievieti.
Kā tad tavam zirgam? Netrako?
Viņa pajautāja.

[Bizii van Dope]

Jā, par karu es esmu dzirdējusi un liekas, tāpēc šonakt nevaru īsti pagulēt, jo mani vajā kautkāda nojauta, ka pret mani ko perinātu.Maglēra domīgi atbildēja un palūkojās debesīs.Stulbais lietus.
Mošķi vēlas atgūt to, kas reiz viņiem piederējis, bet es neesmu vainīga, ka viņi agrāk nav mācējuši nosargāt to, kas viņiem bijis.sieviete atteica un pabraucīja zodu.
Nanmirihs sapurināja galvu un nosprauslojās.
Manam zirgam?Lidija pēkšņi pasmaidīja.Viņš kā jau vienmēr jūtās labi. It sevišķi tagad kad draud karš, jo Nanmiriham patīk pamatīgi izskrieties un parādīt savu izveicību. Tagad Nanmirihs ir vēl nemierīgāks kā agrāk.burve atbildēja un uzmeta aci Kornelijas sunim.
Kā ta tavējam suņukam dzīvojas? Vēljorpojām ir tikpat atjautīgs un noslēpumains kā parasti?Lidija jautāja speciāli Kornelijas vilku saukdama par suņuku.
Sieviete veltīja vilkam noslēpumainu raganas skatienu.

[kaca95]

Līņāja mazs lietutiņš. Nemaz nelikās, ka tas varētu ievilkties ilgi. Tas smidzināja jau diezgan ilgu laiciņu, taču tad parādījās vējš. Tas no sākuma bija tik viegls, ka pat knapi smilgu kustināja. taču vēlāk tas kļuva tik spēcīgs, ka koku zari mētājās no vienas puses uz otru. Bija liels vējš. Un kā jau varēja noprast tam līdzi nāca pamatīgs lietus gāziens. Kad likās, ka nu jau gana lijis sāka līt vēl vairāk. Pamatīgajam lietum piebiedrojās zibens un pērkons. Tas pāris reizes noducināja tālumā, taču tad skaņa likās nākam arvien tuvāk.
Oktobris šajā valstiņā bija vētru mēnesis, taču vētras parasti sākās oktobra vidū nevis pašā sākumā. Pat jau sen šeit dzīvojošu cilvēku varētu pārsteigt tas, ka vētra sākusies tik pēkšņi. Virs Lidijas un Džezīnes galvas nokrakšēja zars. Tas nolūza un krita viņām tieši virsū. Par laimi uzpūta vēl viena stipra vēja brāzma un pēdēja momentā zars nokrita abām sievietēm pa vidu, nevis uz galvām. Vētras norises nekad nebija paredzamas. Zibens arvien tuvojās. Tas iespēra kādā kokā, kurš atradās blakus kāda burvja mājai. Diženais koks mājai uzkrita virsū un lielāko daļu iznīcināja. Zibens iespēra arī Miglas mežā. Likās, ka nav kur paslēpties. Šī nejaukā vētra visu postīja. Atlika vien kaut kur paslēpties...

[Bizii van Dope]

Lidija ļāva lietum sevi samērcēt un likās izbrīnīta par pēkšņo vētru.
Sieviete jau bija gatavībā likt zirgam palēkt malā, ja zars kristu virsū, tomēr tas nokrita abām burvēm pa vidu.
Lidija paskatījās uz zaru un, tad uz koku, kam bija piederējis šis zars.
Par mata tiesu, Kornelij. Man liekas, ka būtu jādodas mājās.sieviete teica.