Kurbijkurne forums: Soli tuvāk fantāzijai

Laipni lūdzam, viesi ( Pieteikties | Reģistrēties )

> Baltā pūķa hronikas. Ticības atslēga [c][pzp], skatīt ATD
earnella
iesūtīt 14.10.2005 14:57
Raksts #1


Lecina seskus
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 05.02.04
Kur: here there be dragons.



Tātad šai liktenīgajā mirklī tiekas:

[Ungārijas ragaste]
22 gadus vecā Melisa Kaķpēdiņa, saukta Meka, pēc skata jaunāka par saviem gadiem, augumā apm. 1,65, līdz pleciem gariem, gaišiem matiem, zilpelēkām acīm, vidējas miesas būves.
Viņu aizrauj bioloģija, patīk kā raktīt, tā lasīt. Pēc rakstura tīri mierīga, bet prot par sevi pastāvēt.

[maleficarem]
22 gadus vecais Rainers Kohs, iesaukts par Reju, 1,77 m garš, vidējas miesasbūves, tumšbrūniem, gandrīz melniem matiem, brūnām acīm.
Plašas intereses - kā pavārmāksla, tā ceļošana un zīmēšana. No dabas aktīvs cilvēks.

[saule]
18 gadīgā Elīza, 1,65 m augumā, pelēkblodi mati, zaļas acis.
Nav īpaši izteiktu interešu, ko stādīt augstāk par visu. Meitene ir impulsīva, attiecībās ar cilvēkiem piesardzīga, parasti cenšas nevienu neaizvainot.

[Nero]
18 gadus vecais Mārtiņš Nerharts, 1,80m garš cilvēks, kuram ir lieks svars. Viņam ir gari mati, pelēkas acis.
Interesē vēsture, ģeogrāfija un astronomija. Samērā kluss un kautrīgs cilvēks, bet izpalīdzīgs, grūti nokaitināms, labsirdīgs.

/Text completed by Earnella/

Pārējos tēlus palūgšu kādu modu ierediģēt vēlāk..
Game______________________________________
Bija 18. oktobris, pirmdiena, pulkstens 12:00 pēc Griničas laika.

Melisa atradās bibliotēkā.
Šodien studiju nebija, un viņai bija pilna darba diena.

Rainers bija melnbaltās grafikas lekcijā. Viņa priekšā bija balta lapa, viņš bija aizdomājies par kaut ko grūti nosakāmu.

Elīza atradās skolā, un arī viņas koncentrācijas spējas stundas beigās vairs nebija īsti aktīvas. Šī bija visai apnicīga ekonomikas stunda, teorētiski šobrīd bija jāatbild uz veselu rindu jautājumu par naftas biznesa attīstību kopš Irākas kara sākuma.

Mārtiņa skolā šobrīd bija iestājies pusdienu starpbrīdis divpadsmitajām klasēm, un viņš stāvēja pagarajā ēdnīcas rindā, visai bezmērķīgi blenzdams grīdā.

Pēkšņi, vienā un tajā pašā mirklī, kaut arī viņi to nezināja, viņi ieraudzīja savādu simbolu. Vispirms viņi, protams, nodomāja, ka tas ir rādījies. Tomēr tas bija iespiedies prātā tik cieši, it kā nudien būtu bijis īsts...
Game_______________________________________________

Vēlos jūsu komentārus par ilustrāciju veidu - linkiem. Protams, ATD sadaļā.
Labu veiksmi!
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
2 Lapas V  < 1 2  
Sākt jaunu pavedienu
Atbildes (20 - 37)
novemberunge
iesūtīt 18.10.2005 16:31
Raksts #21


Velvet goldmine
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 26.08.04
Stāstnieks 2009



Madžebelle notrausa no pieres kādu nepauklausīgu un tracinošu matu šķipsnu, kas viņu tikai vēl vairāk sadusmoja.
Varbūt šovakar labāk spēlēt flautu? viņa ieprtātojās, liedama vecajā, no vevecākiem mantotajā, tējkanniņā ūdeni, kas pa krānu steidzās laukā šņākdams un urgdams.
Santehniķi man arī nevajag. sieviete drūmi nodomāja un tikko nenoturējās, lai neiespertu izlietnes skapītim.
Belle uzlika vārīties ūdeni un tikmēr pārbaudīja tējas krājumus, kas glabājās mazā, glītā un tikpat antīkā tējas trauciņā, kā tējkanna. Daudz tur nekā nebija, bet pāris tapīgām reizēm varētu pietikt.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Dvēselīte
iesūtīt 19.10.2005 10:54
Raksts #22


Loveless
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 06.03.04
Kur: playing the hydrogen sonata
Oriģinālākā pareģojuma autore



"Jā, jā jā! Man tā šķiet, ka es eju""un pirms vēl prāts bija paspējis pieņemt informāciju kājas jau raiti nesa Alisi līdzi klases biedram. Un galu galā, tā tiešām ir tikai viena stunda. viņa vēl centās attaisnot sevi pati savās acīs, kad pakrutē iemetās tāds trīcošs želejas gabals, kas visu laiku nelika mieru. Eh, nav jēgas uztraukties par vienu bastotu stundu. "Nu tad - kur mēs ejam? Ja nav noslēpums. Vai arī vienkārši bastojam fiziku un nedaram neko?"
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
*Lidium Karry...
iesūtīt 20.10.2005 19:18
Raksts #23


Cūkkārpas ekspresī iepazīstas ar jauniem draugiem
**

Grupa: Biedri
Pievienojās: 10.10.05
Kur: Āliņģis...



Legrass bija ļoti apmulsis. Viņš berzēja acis un izlaida rokas caur saviem ar želeju iesmērētajiem matiem. Viņa frizūra tūlītās arī izjuka, bet tas vairs nebija tik būtiski, jo uz fotostufdiju viņš bija nolēmis nedoties. -Ak mammīt. Šodien Es nemaz nejūtos kabi, laikam būs nākamnedēļ jāpaņem kāda brīvdiena.- viņš domāja un vēlreiz paņēma priekšā žurnālu. Viņš to atvēra un tajā pašā vietā kur iepriekš bija liels simbols. -Es laikam tiešām jūku prātā...- Lergass iedarbināja savu mašīnu un devās pretējā virzienā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
earnella
iesūtīt 22.10.2005 09:55
Raksts #24


Lecina seskus
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 05.02.04
Kur: here there be dragons.



Vitas audzēkņi izbijušies saskatījās. Nevienam nebija nācis ne prātā pieskarties gleznai.
Vita bija uzgriezusi muguru klasei. Kāda sīciņa meitenīte ar apaļām brillēm nedroši pacēla roku. -Jā, Alīsij? -Bet sk-skolotāj.. Man šķiet, ka ar gleznu viss ir kārtībā. -Un kā, lūdzama, tu vari apgalvot, ka TAS... Viņa apcirtās un norādīja uz sabojāto attēlu... Bet tur nekā vairs nebija. -Ak. Varbūt tev taisnība. Kas, pie velna, notiek?

Mārtiņš pagāja garām spogulim, kas karājās pie gaiteņa sienas. Nevērīgi viņš garāmejot ieskatījās tajā. Un nu viņam nācās pārsteigtam apstāties. Jo pretī nevērās gluži viņa paša seja, tiesa, tā bija līdzīga viņam, bet šim Mārtiņam ap kaklu bija savāda rotaslieta un arī apģērbs šķita visai neparasts... Katrā ziņā viņam nebija mugurā nekā tāda. Bet skolas sienas apdrupušā apmetuma vietā aiz viņa muguras bija mežs un zilas debesis..

Rainera un viņa studiju biedra ceļš veda garām strūklakai. Kāds mazulis spiegdams paskrēja malā, bet Rainers aizdomājies vērās ūdenī. Tikai pēc laba brīža viņš aptvēra, ka veras savā atspulgā. Un tomēr tas nevarēja, nevarēja būt viņš! Šim Raineram bija savāda kaklarota, dīvainas, melnas drēbes un duncis pie jostas, bet virs viņa galvas atspulgā aizlidoja neparasts putns, kāda sugas brāļus noteikti nevarēja sastapt šai parkā... Arī tik augstu koku te nebija.

Apkārtceļa, kuru bija izvēlējies Legrass, malās auga nokareni koki, kuru zemākie zari garāmbraucot teju vai skāra automašīnu. Tā bija savāda vieta, teju pašā pilsētas centrā vietu radusi miera aleja. Bagātākie pilsētnieki to lietoja reti, jo ceļš nebija vislabākajā stāvoklī, un viņi nejuta vajadzību bojāt dārgās mašīnas. Tomēr Legrasa džipam tas nebija nekāds pārbaudījums, tāpēc sastrēguma gadījumos viņš to lietoja bieži. Legrass paskatījās spogulī un teju vai nenovaldīja stūri! Jo šādas ainas tur noteikti nebija.. Spogulītī bija redzamas klintis, garu un taisnu koku ieskautas.

Elīzas skolasbiedri kā aptrakušas bites drūzmējās ap centrālo izeju, stipri aizkavēdami kustību. Daļa mazāko audzēkņu šķita teju vai nobijušies, bet lielākie apātiski gaidīja, cerēdami, ka pagūs aiziet, pirms trauksme nav atcelta. Laikam jau lielākā daļa par situāciju bija līdzīgās domās kā Elīza - ūdens caurules vai kāds nepatiess ziņojums par bumbu. Ne vienu, ne otru attieksme nepadarīja evakuāciju ātrāku. Elīzai katrā ziņā būtu izdevīgāk pārliecināties, kas atradās aiz otrām durvīm, bet ja nu tā nemaz nebija izeja..?

Tīnas priekšā esošais simbols bija nozudis, kad viņa atvēra acis, un viss bija, kā parasts. Uz monitora bija un palika kārtējais projekts Microsoft Excel programmā. Kaut gan Tīnai patika šis darbs, šie projekti sagādāja ne mazums galvassāpju. Viņa nolēma aiziet vismaz līdz tualetei, lai izkustinātu kājas.

Belle uzlēja tēju un lēni, skatīdamās pa logu, sāka to maisīt. Kad tēja bija atdzisusi līdz normālai temperatūrai, viņa izdzēra malku un turpināja pārdomas, raudzīdamās brūnajā šķidrumā. Pēc brīža tēja pārstāja viļņoties, un Madžebelle tur redzēja atspulgā pretī veramies pati savas brūnās acis.
Tējas tasē lidoja taurenis.
Nē, patiešām. Tējas tasē gar viņas degunu lidoja taurenis.
Tāpat kā tas simbols. Laikam viņai sāka rādīties.

Alise piekrita klasesbiedra ierosinājumam atstāt skolu, un drīz vien viņi bija ārā. Taisni brīnums, ka viņus neviens neapturēja, varbūt noturēja par jaunākiem skolēniem, vai varbūt iedomājās, ka viņi dodas uz stadionu, kurā notika krosa skriešanas sacensības...
Alise garāmejot ielūkojās skatlogā. No tā pretī vērās viņa pati. Nē, pag, tomēr nevērās vis. Viņas galvu rotāja savāda diadēma, tērpusies viņa bija zaļā, neparastā ietērpā, bet fonā slējās klintis un mežs..
Kas notiek???
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sol Invictus
iesūtīt 22.10.2005 11:09
Raksts #25


Prāto, kā lietderīgāk ieguldīt rūķīšu zeltu
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 21.07.04
Kur: Tallina
Niks 2006



Elīza bija kļūdījusies - gana liels bars skolas biedru bija uzbrukuši arī tām durvīm uz kurām mērķēja viņa - patiesībā jau laba daļa skolēnu tāpat kā Elīza parasti izmantoja šīs nevis ''centrālās'' vai pagalma durvis, tika Elīza bija cerējusi, ka visi ir ēdnīcā un lietos tuvākās nevis ierastākās durvis.
Apmulsumā Elīza nolēma nolēma izmēģināt ko citu - gar sienu paslīdējusi garām skolas biedriem viņa pazuda skolas trešā korpusa durvīs, Elīzas skola bija jaunākās Latvijas arhitektūras brīnumdarbs - proti gatavais labirints ar daudzām izejām, viņa pat īsti nezināja kura vieta skaitās pirmais un kura otrais korpuss, laikam viens bija sporta zāle otrs tā skolas daļa kurā viņai notika stundas, toties trešajā viņa iegriezās reti - te bija skolas baseins, biblotēka, kafejnīca, kiosks un mācības te notika kaut kādas pusmistiskas krievu privātskolas audzēkņiem, kuri laikam vēl nebija noreaģējuši uz trauksmes signālu, jo pie trešā korpusa durvīm, kur atradās krievu skolas garderobe nekāda īpašā drūzmēšanās nenotika. Vēl protams pastāvēja divas citas iespējas - vai nu krievu skola jau bija paspējusi tikt laukā vai arī, kā cerēja Elīza - trešajam korpusam bija vēl vienas durvis pie kurām viņi patlaban drūzmējās, bet kamēr Elīza būs nonākusi tur viņi jau būs tikuši ārā, tātad Elīza varēs netraucēti izkļūt ārā un pazust neviena nemanīta un neaizkavēta - viņa neredzēja jēgu trīs stundas stāvēt pie skolas tikai tāpēc, ka viņu pamanītu kāda skolotāja un neļautu iet prom.
Elīza devās baseina virzienā - tur viņa bija bijusi tikai prakses laikā vasarā, bet pietika ar to pašu reizi lai viņa miglaini atcerētos, ka pa baseina logu bija redzama viena no skolas daudzajām izejām.
Pēc nepilnas minūtes nonākusi gaitenī kas veda uz baseinu viņa apstājās, lai apdomātos - šis gaitenis bija T veidā savienots ar citu gaieteni, abus gaiteņus atdalīja bīdāmās durvis pa kurām Elīza tikko bija ienākusi, ja viņa ietu pa kreisi viņa nonāktu līdz baseinam, tātad tagad drošvien jāiet pa labi...
Gaiteņa galā bija durvis atvērusi tās Elīza sev par atvieglojumu atklāja, ka ir beidzot izkļuvusi no skolas, uz mirkli viņai iešāvās prātā, ka durvīm, kuras viņa bija meklējusi bija jāatrodas nedaudz sāņus, bet viņa tūlīt aizraidīja šo domu atgādinādama sev, ka nemaz īsti nezin kur tām jāatrodas palūkojusies apkārt viņa secināja, ka stāv uz gludi bruģētas ietves, tālāk viņas priekšā bija zāliens un aiz tā bērzu birzs - tātad viņai bija jābūt tieši pretējā skolas pusē nekā durvis pa kurām viņa sākumā bija gribējusi iet, ja viņa ies taisni cauri birzij viņa visticamākais pēc desmit minūtēm jau stāvēs pieturā gaidot trolejbusu centra virzienā un nebūs satikusi nevienu no skolas.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
earnella
iesūtīt 22.10.2005 11:24
Raksts #26


Lecina seskus
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 05.02.04
Kur: here there be dragons.



OOC: It will just start getting serious happy.gif w00t.gif Welcome to the reality of the game

Elīza devās uz priekšu, birzs virzienā. Bet kaut kas nebija tā, kā parasti. Birzs taču nevarēja būt tik liela... Elīza gribēja atskatītes uz skolu... Bet tās tur nebija. Aiz muguras atradās klintis. Nē, pavisam nopietni. Vai varbūt atkal rādījās..?
Bet nē. Piepeši viņas ausis sasniedza ūdens čalas, un viņa ieraudzīja sev līdzās strautiņu. Te, augstāk, kur viņa stāvēja, bija krāces, bet tālāk, mierīgajā ūdenī dažādos stāvokļos vērās deviņu būtņu statuetes, no tām piecām acis atstaroja savādu mirdzumu, bet pārējās bija stingas un it kā nejūtīgas..
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sol Invictus
iesūtīt 22.10.2005 12:12
Raksts #27


Prāto, kā lietderīgāk ieguldīt rūķīšu zeltu
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 21.07.04
Kur: Tallina
Niks 2006



[OOC- Vismaz kāds labums no manas vecās skolas ````ās arhitektūras un piemēslotās birzs happy.gif ]

Elīza aizvēra acis viņai bija bail, viņa skaidri zināja, ka nesapņo - sapnī tas būtu piedzīvojums, kurā viņa mestos iekšā, taču bija atšķirība - Elīzas sapņi bija silti tajos nebija auksta gaisa, tajos nebija vēlme paskatīties atpakaļ, ne arī kaut kādu statuešu un strautiņu kā no datora ekrāna tapetes un pats galvenais tos bija iespējams kontrolēt...
Joprojām aizvērtām acīm viņa pietupās un noslidināja skolas somu sev līdzās un cenzdamās pārvarēt bailes mēģināja visam rast loģisku izskaidrojumu - viņa bija nogājusi labu gabalu pirms ienāca prātā atskatīties varbūt skola vairs nebija redzama un viņa bija redzējusi ko citu, varbūt tās nebija statujas, bet koku saaugumi un strauts - vai Rīgā varētu būt kāds starauts par kuru neviens nezin ? Bet varbūt zin ? Viņa taču šajā rajonā nedzīvoja un nekad nebija uzskatījusi par vajadzīgu izpētīt skolas apkārtni... Pēkšņi pār viņu nāca atjausma Trubas! Ar kuru galu es vispār domāju ? Tā klints ir parasts salūzuša asfalta blāķis un kaut kur ir plīsusi ūdens truba tāpēc skolu bija jāatstāj, bet tās statujas... Viņa atvēra acis un ar vienu roku paņēmusi skolas somu piecēlās, neskatīdamās atpakaļ (lai tas asfalta blāķis tomēr atkal neizrādītos klints) viņa gar ūdens malu tuvojās skulptūrām - tām arī bija kāds saprātīgs izskaidrojums, varbūt kāds izmisis tēlnieks bija nolēmis šādi atbrīvoties no saviem darbiem. Nonākusi pie tuvākās figūras - vienas no tām ar savādo mirdzumu acīs viņa pastiepa roku un pieskārās tai
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
maleficarem
iesūtīt 22.10.2005 13:40
Raksts #28


Cep speķi Dūdijam
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 12.07.05



Rainers, domās iegrimis, nesteidzīgi soļoja līdzās savam kursabiedram, kurš aizrautīgi spaidīja sava mobilā tālruņa pogas. Gabaliņu tālāk gāja vēl pāris cilvēku, ar kuriem puisis kopā mācījās, taču viņi pielika soli un arvien vairāk attālinājās. Nelielajā augstskolas parkā cilvēku palika arvien mazāk, studenti izklīda kur nu kurais, un bērneļi, kam strūklakas laukumiņš bija iemīļota vieta rotaļām, pa vienam tika savākti, lai gādīgās mātes viņus vestu pusdienās. Ap strūklaku tagad valdīja patīkams klusums, dzirdamas bija tikai ūdens čalas un pa retam arī kāda promejoša mazuļa smiekli. Rainera domās bija pilnīgs juceklis, viņš nespēja vien beigt prātot par dīvaino zīmi, kas bija uzradusies un pazudusi un ko viņš bija uzskicējis. Pašam nemanot, viņš bija piegājis klāt strūklakai un, rokas sabāzis džinsu kabatās, vērās ūdenī. "Es to redzēju, skaidri zinu, ka redzēju.. Un jau sāku izklausīties pēc bojātas skaņuplates." Rainers nekādi nevarēja atbrīvoties no domām par mīklaino ornamentu, tas atkal un atkal rēgojās viņa iztēlē. "Nē, bet man jābeidz par to domāt, ja šādi turpināsies, es nebūšu spējīgs koncentrēties darbam." Šādi apņēmies, puisis kā atvadoties ar galvu drūmi pamāja savam atspulgam ūdenī, un jau taisījās doties prom, kad apstulbis sastinga un ciešāk ieskatījās redzamajā. "Bet.." Rainers pat nespēja sakarīgi pabeigt domu, ūdenī redzamais attēls bija tik neiespējams, ka viss, uz ko viņš bija spējīgs, bija skatīties. Atspulgā redzamajam "viņam" mugurā bija savāds, caurcaurēm melns apģērbs reālo džinsu, sarkanā krekla un brūnās ādas jakas vietā, turklāt pie tā sāna, kur patiesībā bija jābūt pār plecu pārsviestajai somai, karājās duncis. Arī atspulga fons bija nepareizs - aiz viņa muguras, kur patiesībā bija jābūt tikai dažiem nelieliem krūmeļiem, slējās pēc skata ļoti veci koki, kuru lapotnes pat nebija saredzamas, tik augsti tie bija. Un tad starp šiem kokiem aizlaidās kāds putns, kam pavisam noteikti nebija jābūt šeit, universitātes parkā, un tas beidzot izrāva Raineru no gandrīz transveidīgā stāvokļa. Puisis jau palūkojās pa labi un pavēra muti, lai ko teiktu savam kursabiedram, taču tā arī palika, ne vārda nebildis - apkārt nemanīja neviena cilvēka. "Viņš noteikti aizrāvās ar kaut kādu muļķību sacerēšanu savai šīsnedēļas sirdspuķītei un tā arī aizgāja, jā, tieši tā arī būs bijis," Rainers centās sevi pārliecināt un, atkārtoti uz savu atspulgu ūdenī nepaskatījies, acis berzēdams devās prom no strūklakas. "Es varētu vismaz tikt līdz savam soliņam, varbūt man vajadzētu piesēst.." Viņš pat neskatījās, kur sper soli, šis ceļš uz iemīļotu vietu parkā, kur reti kāds ieklīda un tādēļ bija ideāli apstākļi zīmēšanai brīvā dabā, bija tik bieži mērots, ka puisis paļāvās uz to, ka kājas pašas viņu aizvedīs uz īsto vietu.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
earnella
iesūtīt 22.10.2005 14:04
Raksts #29


Lecina seskus
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 05.02.04
Kur: here there be dragons.



Elīza, piegājusi pie tuvākās figūras, ieraudzīja ūdenī tā atspulgu. Bet tomēr tas nebija gluži atspulgs, tur bija pavisam cita aina, kāds parks, un pretī vērās sabijies puisis pavisam vienkāršā apģērbā.
Bet pats neparastākais bija tas, ko viņa ieraudzīja tam blakus. Tā bija viņa, pavisam noteikti viņa, bet tomēr bija skaidrs, ka viņas atspulgs nav vienuviet ar otro. Turklāt viņas apģērbs nebija gluži tāds kā pirms tam. Ap kaklu viņai bija redzama tumša, zili violeta lente, pie kuras karājās kaut kāds amulets. Un tai pašā mirklī, kad viņa to ieraudzīja, viņa kaut ko sajuta sev pašai pie kakla.

Un, līdzko viņa pieskārās statuetei, tā pēkšņi kļuva kustīga, atspulgi saplūda vienā ainā, savādais mirdzums bija prom. Tur stāvēja Rainers tajā neparastajā apģērbā, ko bija redzējis savā atspulgā.

No Rainera viedokļa tas bija tā, ka pēkšņi viņš uzgāja strautu. Tam tur nebija jābūt. Parks taču nebija tik liels! Un.. Arī šajā strautā viņa atspulgs nebija tāds, kādam tam bija jābūt.
Un tad pēkšņi viņam līdzās parādījās meitenes atspulgs. Vēl viens mirklis, un viņš sajuta pieskārienu savam plecam.

Atspulgs kļuva skaidrāks, un viņus ieskāva augsto koku ēnas.

Pārējās statujas stāvēja, kā stāvējušas.

Šo rakstu rediģēja Earnella (Still Alive): 22.10.2005 14:09
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Tinuviel
iesūtīt 22.10.2005 14:12
Raksts #30


Uzlauž lāstus Gringotu bankā
******

Grupa: Biedri
Pievienojās: 20.12.03
Kur: rīga.



Dīvaini...
Meitene nodomāja. Viņa atsāka strādāt datorā. Projekts gāja uz priekšu visai ātri, tas Tīnu tikai priecēja. Bet tas tikai nedaudz atspējoja to, ko vispār sagādāja šie projekti un visi citi briesmoņi.
Tīna piecēlās kājās, iepriekš gan rūpīgi saglabājot uztaisīto - neko no jauna taisīt negribējās. Pārbaudījusi vēl dažas lietas, viņa lika mieru datoram, pagriezās un lēnā gaitā devās uz tualates pusi. Izkustēties nenāks par ļaunu, tā derēs arī kā neliela atpūta.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sol Invictus
iesūtīt 22.10.2005 15:49
Raksts #31


Prāto, kā lietderīgāk ieguldīt rūķīšu zeltu
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 21.07.04
Kur: Tallina
Niks 2006



Elīza atrāva roku kā dzelta - šurp nākot viņa ar katru soli arvien mazāk bija ticējusi saviem muļķīgajiem izskaidrojumiem, uz mirkli atausa atmiņā tūkstošdurvju templis ''bezgalīgajā stāstā'' - vēl ilgi pēc šīs grāmatas izlasīšanas viņa bija klusībā cerējusi, ka kādu dienu viņa atradīs durvis, kas vedīs tūkstošdurvju templī, varbūt, ja viņa atgrieztos viņa atklātu, ka ir iznākusi nevis pa skolas durvīm, bet no mazas kapellas... viņa nolēma ļauties tam, kas ar viņu notika.
Lauva kuram lemts mūžam dzīvot tuksneša svelmē un naktī pārvērstam akmens statujā nekad neredzēt brīnumaino naakts mežu... viņa sapņaini atcerējās grāmatu pieskardamās raupjajai statujai, lai jau nākamajā mirklī atrautu to no kāda sveša puiša pleca
- Kas tu tāds ?!
viņa jautāja, jau aizmirsusi par grāmatu - tagad viņai ienāca prātā veca vitamīnu reklāma... atlika vien cerēt, ka puisis neatbildēs, ka ir zvirbulis
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
maleficarem
iesūtīt 22.10.2005 16:30
Raksts #32


Cep speķi Dūdijam
*

Grupa: Biedri
Pievienojās: 12.07.05



Kad Rainers atkal kārtīgi atvēra acis un paskatījās visapkārt, viņu gaidīja vēl viens pārsteigums. Labi pazīstamā parka ainava bija pazudusi, un tās vietā bija gluži cita - ar lielu un neparasti skaistu strautu, "kuram te nepavisam nav jābūt..", puisis pagalam apjucis nodomāja. Apstājies straumes pašā malā, viņš ieskatījās ūdenī. "Es jūku prātā. Tam nevar būt cita izskaidrojuma," Rainers ar nolemtības pieskaņu secināja. Jo atkal, atkal atspulgs nebija tāds, kādu to pienāktos redzēt. Taču pirms viņš bija spējis samanīt ko vairāk par vēl vienu siluetu sev blakus, viss noņirbēja, kāds pieskārās viņa plecam, un Rainers attapās aci pret aci ar svešu meiteni dīvainās drānās, kurām līdzīgas, kā puisis atklāja pēc rūpīgas sevis nopētīšanas, bija mugurā arī pašam. Pārsteigumā ieplestām acīm viņš raudzījās visapkārt - nopētot gan milzīgos kokus, gan čalojošo strautu, gan neparastās statujas strauta seklākajos ūdeņos. Tikai pēc mirkļa Rainers aptvēra, ka meitene viņam ir ko jautājusi.
-Ē.. Es esmu Rainers. Es studēju te, universitātē netālu.. viņš nedroši ar roku norādīja virzienā, kurā pēc visas tiesas un taisnības vajadzēja būt viņa pieminētajai mācību iestādei, bet kura, protams, tur vairs neatradās.
-Un kas tu tāda būtu? Kur es esmu? Kā šeit nokļuvu? Un kas te vispār notiek..? ar katru jautājumu puiša balss kļuva arvien klusāka un izklaidīgāka, viņš nespēja nelūkoties apkārt pieaugošā izbrīnā.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Sol Invictus
iesūtīt 22.10.2005 17:20
Raksts #33


Prāto, kā lietderīgāk ieguldīt rūķīšu zeltu
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 21.07.04
Kur: Tallina
Niks 2006



- Nē... Elīza nopūtās - Lai gan varbūt... bet nē - tajā virzienā noteikti nav nevienas universitātes...
To kam bija jābūt virzienā, kurā svešinieks norādīja Elīza labi zināja - aiz birzs bija iela, bet pāri tai biezi brikšņi, kuru vietā, kā stāstīja reiz bija pilsētas izgāstuve - neapšaubāmi, ka izgāstuvē nebija nevienas universitātes.
Mirkli viņa samulsusi pētīja sūnas kuras iekārās strauta ūdenī tad viņa apjauta, ka jāmēģina puisim paskaidrot, lai gan ko viņa varēja paskaidrot, ja pati zināja ne vairāk kā viņš
- Es... Mani sauc Elīza - viņa iesāka - Es nezinu... vispār es gribēju... viņa aprāvās - kāda jēga stāstīt, ka viņa gribējusi bastot vai ka gājusi uz trolejbusa pieturu vienīgais kas uz to puisi attiecās laikam varēja būt tikai tikko notikušais
- Es pieskāros statujai un pēkšņi tās vietā uzradies tu... - viņa klusi teica, domādama cik idiotiski gan tas izklausās - Man pašai nav ne mazākās jausmas, kur mēs esam - viņa atzinās
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
novemberunge
iesūtīt 22.10.2005 17:38
Raksts #34


Velvet goldmine
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 26.08.04
Stāstnieks 2009



Nevar būt! Madžebelle samirkšķināja acis un sašūpoja tēju, lai pārbaudītu vai taurenis nav tikai gaismas radīta ilūzija. Viņa uzmanīgi nolika tasīti uz galda un iemērca tajā pirkstu, it kā cenzdamās aizsniegt šī tauriņa spārnus. Tēja, par laimi, nebija kasrsta, tā kā nebija iespēju apdedzināties.
Es jūku prātā? Ak, pareizi- es jau esmu sajukusi. Šī ir tikai nākošā pakāpe. Belle nosprieda, tomēr nevilka pirkstu laukā- viņai gribējās ticēt, ka šis brīnums ir īsts.
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Ného
iesūtīt 22.10.2005 19:44
Raksts #35


Rex Aegyptus
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.03.05
Kur: terra incognita



Mārtiņš pagāja garām spogulim, kas karājās pie gaiteņa sienas. Nevērīgi viņš garāmejot ieskatījās tajā. Un nu viņam nācās pārsteigtam apstāties. Jo pretī nevērās gluži viņa paša seja, tiesa, tā bija līdzīga viņam, bet šim Mārtiņam ap kaklu bija savāda rotaslieta un arī apģērbs šķita visai neparasts... Katrā ziņā viņam nebija mugurā nekā tāda. Bet skolas sienas apdrupušā apmetuma vietā aiz viņa muguras bija mežs un zilas debesis.
Tas nu bija par daudz šaj dienai, jandāliņš ēdnīcā, savādā zīme un vēl šis te - tas nu tik tiešām sāka likties pēc kādas filmas par maģiju. Sākumā gan likās, ka kāds klasesbiedrs pajokojis uztaisot tādu bildi un pieliekot to pie spoguļa, bet tēls spogulī kustējās. Tas tik tiešām bija dīvaini.
Viņam prātā sāka šaudīties dažādas domas. Neviļus Mārtiņam ienāca prātā pieskarties spogulim, var būt tas viņu iesūktu iekšā un viņšnonāktu citā pasaulē
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Ungaarijas ragas...
iesūtīt 24.10.2005 11:43
Raksts #36


Skatās acīs baziliskam
Grupas ikona

Grupa: Daiļdarbu vadītāja
Pievienojās: 22.12.04
Kur: uz dārgumu kaudzes
Tīstokļu pūķis



Priekšā pavērās koki, beidzot viņa bija pie parka. Meitene kārtīgi sagaidījusi zaļo gaismu, šķērsoja ielu un iegāja kafejnīcā. Nopirkusi pāris eļļā vārītus virtuļus ar gaļu (viņa priecājās, ka nav jāsatraucas par lieko svaru, drīzāk gan piebarošanu) un multivitamīnu sulu, viņa parkā uzmeklēja savu iemīļoto vietiņu - pie nāriņu un dīvainā resnā ūdensveča strūklakas. Atspiedusies pret augsto apmali, viņa nesteidzoties sāka ieturēt pusdienas...
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
*Lidium Karry...
iesūtīt 26.10.2005 14:45
Raksts #37


Cūkkārpas ekspresī iepazīstas ar jauniem draugiem
**

Grupa: Biedri
Pievienojās: 10.10.05
Kur: Āliņģis...



-Kas pie velna... Vai man rēgojās? Es neko šodien nesaprotu. No sākuma tā mistiskā zīme uz žurnāla, bet tagat... Es taču esmu pārliecināts, ka izvēlējos pareizo ceļu... Jā tiktiešām. Nogriezos pareizajā vietā... Bet kā tas var gadīties, ka apkārtne vienas nakts laikā ir tā mainijusies? Vakar šeit bija tikai asfalts vien, bet tagat jau te ir klintis un koki visapkārt. Bļiģ, vai tas ir kāds debīls joks, ko kāds ar mani visu laiku izstrādā?- Lergass satraukti domāja un palēnināja auto gaitu. Viņš grasijās piestāt malā un to apskatīt tuvāk.
Lergass piegāja pavisam tuvu. Koki bija zaļi un selīgi. Nevarēja būt šaubu, ka tie ir mākslīgi tāpatām kā klintis. Viss bija dabīgs. -Nē, kāpēc man ir tādas aizdomas, ka Es jūku prātā? Visas šitās neizskaidrojāmās lietas. tas taču nav normāli- puisis saķēra galvu. Viņam tā nežēlīgi sāpēja. lergass krita ar seju uz priekšu un atsita pieri pret kāda koka sakni. Brūce nelāgi asiņoja, bet Lergass bija atslēdzies...

Šo rakstu rediģēja *Lidium Karry...: 26.10.2005 14:45
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu
Mākoņkaķis Aurēl...
iesūtīt 27.10.2005 17:03
Raksts #38


Knakts autobusa konduktors
*****

Grupa: Biedri
Pievienojās: 15.03.05
Kur: Jaukā vietiņā.



-...Ak.Varbūt tev taisnība.-
Apmulsusi teica Vita.Kas tur notika?Tā..TUR taču bija TAS...Jā,bet tiešām,kas TAS varētu būt?TAS....
-Hmm..Nu labi klase,tātad - Kevin,kur tavs lineāls?!-
Go to the top of the page
 
+Citēt rakstu

2 Lapas V  < 1 2
Closed TopicSākt jaunu pavedienu
2 lietotāji/s lasa šo pavedienu (2 viesi un 0 anonīmie lietotāji)
0 biedri:

 



RSS Lo-Fi versija Pašlaik ir: 29.03.2024 03:10