Ceļojums naktī, [C], [ATD], [PZP] Opcijas

[Seila]

Stāvēja karsta un tveicīga Maija pēcpusdiena. Vilciens stāvēja piebraucis stacijā. Vagonos kāpa iekšā un ārā bariem cilvēku, bija atlikusi vairs tikai pusstunda līdz vilciena atiešanas brīdim, tomēr cilvēki nesteidzās sakāpt vagonos. Tie staigāja apkārt meklēdami žurnālus un avīzes, lai tālajā ceļā būtu ko padarīt. Daži sevišķi aizmāršīgie atcerējās, ka ir aizmirsuši iegādāties kādu dzērienu vai uzskodas. Vilciena pavadonis nolēca no trepītēm un uzsauca Vadītājam:
-Līdz atiešanai būšu atpakaļ!
Un viņš aizskrēja uz kiosku nopirkt kaut ko atvēsinošu. Pa to laiku pašē perona otrā galā parādījās bariņš skrienošu jauniešu un pāris pieaugušie. Bija redzams, ka viņi kaut ko kavē un steidzas paspēt...

[Zeltiņš]

Mēs kavējam! Tas gan nav labi! Mums drīz jāizbrauc. Vai kāds nezina cik ir pilkstrns? Viņš bļāva Uhti kā skrējām Mē braucam uz Maskavu. Pasaules lielākās calsts galvaspilsētu. Kā man gribētos būt galā. Maskava, mēs nākam!

[Psychotic Though...]

Nameda paluukojaas apkaart. Saule bija paaraak spozha, taadeelj vinja uzlika saulessbrilles. Uz muguras vinjai bija mugursoma, tachu taa neiskatiijaas paaraak piebaazta - no malas nemaz nevareetu nojaust, ka vinja dodas kaut kur tik taalu. Vienaa rokaa vinjai atradaas sarulleets zhurnaals, bet otraa - Coca Cola, kas saulainajaa laikaa shkjita visai atveesinosha. Vinja paluukojaas apkaart, mekleedama kaadu no saviem skolas biedriem, jo nepavismaz negribeejaas kaapt sakarsushajaa vilcienaa vienai pashai.

Pamaniidama, ka visi paareejie jau steidzas iekaapt vilcienaa, arii vinja saaka iet pakalj baram.

Šo rakstu rediģēja Prue: 04.04.2005 18:39

[Ledene]

Marianna sakārtoja saulesbrilles dziļi pār smilšu putekļu sagrauztajām acīm un nopirka zemeņu saldējumu no ratiņiem. Viņa uzmeta skatu pulkstenim un pie sevis sirdījās, ka vēl nav parādījusies kolēģe.
Ja viņa neieradīsies, man vienai būs jātiek galā ar šo mežonēnu baru ! Un novaldīt viņus lielajā iespēju pilsētā Maskavā.. (te nu sieviete iespurcās).. varētu būt pagrūti !

[Miss Doherty]

Pret kādu kolonnu atspiedusies stāvēja garmataina jauna sieviete, kas bija ģērbusies šādam laikam neatbilstoši biezās drēbēs, tomēr nelikās, ka viņaibūtu karsti. Vienīgais, ko manīja, ka viņai bija vienalga. Neko neizsakošs skatiens pievērsts vilciena logam pa kuru varēja redzēt tukšu kupeju. Pēkšņi viņa novērsās no logu pētīšanas un uzmezdama paviršu skatienu trokšņainajai skolnieku grupai, kas nenovēršami tuvojās, ierakās savas somas dziļumos, lai izvilktu mobilo telefonu un ieslidinātu to mēteļa kabatā. Somas lence, kas karājās šķērsām pāri visam vēderam izskatījās daudz citusi un pat nedaudz nodriskāta, bet ja salīdzina ar pašu somu, kas atdusējās uz viņas mētelī tērptajiem gurniem, tad tā bija kā no DIOR veikala plaukt tikko ņemta. Un vispār šī persona neraisīja nekādas uzticības jūtas. Apģērbs nolietojies, turklāt tik biezs šai siltajai dienai, ka neviļus lika domāt, ka tas cilvēks ir diktam jocīgs, ka tā sapaunojies, mati nekā nesaveidoti, garais stāvs atspiests pret sienu un tas skats... Jā, tas vienaldzīgais, bet dziļais skatiens! Katrs kurš pamanīja, ka tas vērsts pret viņu nodomāja, ko citu, bet visiem ienāca prātā viens - viņa kaut ko sliktu par mani domā. Bet patiesībā tā nemaz nebija! Viņai ne prātā nenāca par kādu no šiem cilvēkiem, kas drūzmējās sstacijā domāt. Viņa klejoja pati savās domās un kaut kur jau skatiens bija jāpiesien. Lūk vēl viena iezīma, kas neļāva cilvēkiem uzticēties viņai kā kādam svešniekiem sēžot īru krogā.

Pēkšņi skatiens, kas pašlaik bija apstājies pie kādas neiedomājami resnas kundzes, kas svīsdama un stenēdama nesa paunas uz vilciena ieeju, vēl paguva izlamāt visus apkārt stāvošos par nepalīdzēšanu vecam cilvēkam, atdzīvojās. Bija iezvanījies telefons. Klusa, dūcoša melodija, kuru pārtrauca atvāzōt pavisam jauna NOKIAs modeļa vāciņu
-Da?-
Viņa mirkli klausījās runātāja balsī bez kādas izteiksmes sejā, bet tad atplauka smaidā
-Jā, es esmu stacijā. ļoti lgojos pēc mājām. Tik daudz kas stāstāms. Manas bildes izliktas mākslas muzejā... Jā, jā! Tās pašas.-
Klusums
-Jā, es arī. Poka!-
Telefons nozuda atpakaļ mētelī un sieviete sāka lēnām spiesties cauri pūlim, lai mēģinātu tikt vagonā.

[Zeltiņš]

Jātiek iekšā vagonā. Es nedrīkstu nokavēt, jo šī ir mana mūža lielā izdevība. Maskava-mana sapņu pilsēta. Pētera laukums. Kā es mīlu šo pilsētu kautgan tur nekad neesmu bijis. Es ļoti ceru ka mūsu brauciens noritēs ļoti gludi un nebūs nekādi starpgadījumi. Maskava-mana sapņu lilsēta...

[Iniss]

Pa peronu steidzīgi gāja paveca, bet vēl diezgan jauna pēc izskata sieviete. Tā bija ķīmijas skolotāja, kuru ieraugot namaga skolēniem parasti sāka klabēt zobi. Uz pleca viņai karājās liela, piebāzta sporta soma. Sieviete ieraudzījusi savu kolēģi apmierināti pamāja ar galvu un piegāja pie viņas.
-Marianna, prieks, ka esi jau ieradusies!
Viņa laipni un diegan pavēsi teica...
Bērni, Bērni! Sanāciet kopā! neizklīstiet!
Viņas skaļā un dzidrā balss bija dzirdama pa visu peronu.

[grapefruit]

Kaja aizelsusies skrēja līdz ar visiem, skriešana nekad nebija bijusi viņas stiprā puse. Meitenei jau sāka mazliet reibt galva. Mugursoma uz muguras kūļājās šurpu turpu, nebija jau pārāk smaga, bet piebāzta gan- biezais džemperis, divi pāri garo bikšu un vēl šis tas. Mati bija sasieti astē un pašlaik puse no tiem jau bija paspējuši tikt laukā no matu gumijas sloga un tagad uzstājīgi lipa pie pieres.Nonākusi uz perona, viņa apmierināti nopūtās.

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 04.04.2005 19:05

[Zeltiņš]

es pieskrēju pie ķīmijas skolōtājas vēl nezinādams kas viņa ir. jūs esat kāda skolotāja, ja mūs saucat? Prieks iepazīties! mani sauc krišjānis. Es arī došos uz masavu. Tā ir mana sapņu pilsēta. Es teicu skolotājai. Vai jūs nezinat pēc cik ilga laika mēs izbrauksim un cik ilgs būs brauciens? Šī ī skolotāja ir tīri jauka es nodomāju...

[Psychotic Though...]

Nameda uzmeta kjiimijas uchenei nievaajoshu skatienu. "Beerni?! Jums shkjiet, ka mees esam beerni?!" Vinja teica, un Namedas sejaa bija manaams atklaats riebums. Vinja aatraak gribeeja tikt vilcienaa, lai nevienam netrauceeti vareetu iegrimt savaas domaas. Vai arii aprunaat kaadu no tizlajaam ucheneem... Vinjai bija buutiibaa vienalga - tikai negribeejaas palikt shajaa spilgtajaa saulee.

[Zeltiņš]

Tu esi Nameda? Prieks iepazīties. Es esmu krišjānis man trakoti gribās braukt uz maskavu un tev? Krišjānis prasīja Namedai. Viņa arī izskatās diezgan jauka. Būtu jau kai ar viņu iepazīties. Esi kādreiz bijusi Maskavā?

Šo rakstu rediģēja Zeltiņš: 04.04.2005 19:13

[Psychotic Though...]

"Zini, nee, es esmu Alfons Dibens!" Nameda sarkastiski teica. "Protams, ka es esmu Nameda!" Vinja noteica, it kaa tas buutu pats par sevi saprotams. "Nee, es tur neesmu bijusi. & ar daudz lielaaku prieku braukt, ja te nebrauktu liidz taas tizlaas uchenes & sazin veel kas." Vinja teica, censdamaas apluukot paareejos brauceejus.

[Zeltiņš]

Nu man arī neviena neatbild. īsta učene. Tikai klusē un tūdaļ sāks bļaut:Ei tu p. u.t.t.Pirmais iespaids par ķīmijas skolotāju bija zudis. Kaut kāds sviests! Hallo! vai ATBILDĒSIT?īsts spoks es nodomāju.

[Zeltiņš]

Zini Alfon Diben? Kā tev šķiet kad mēs varētu būt galā? es saku. Man šķiet ka viņu sauca Nameda bet ja Alfons Dibens tad Alfons Dibens! Ko ar vecākiem var darīt. Dod tik stulbus vārdus. Alfons Dibens. He!

[Zeltiņš]

Marianna!Kur tu nopirki saldējumu? Man arī ļoti sakārojās.Mans jautājums ko es tagat uzdodu visiem. Vai tu esi bijusi maskavā un vai nezini cik ilgs varētu būt ceļš? Trakoti gribās zināt jo Maskava ir mana sapņu pilsēta... Pirmais iespaids par Mariannu nebija diez ko labs. Ko viņa maskavā darīs ar saulesbrillēm? Tagat ir pēcpustdiena un Maskavā saulu tik bieži nespīd. Eh, vienkārši jocīga meitene. Es nodomāju.

Šo rakstu rediģēja Zeltiņš: 04.04.2005 19:33

[Psychotic Though...]

OOC: Nu nevajag jau tik daudz postus peec kaartas iesuutiit :blink:

Nameda nikni paluukojaas uz Krishjaani. "Stulbeni, es tev jau teicu, ka mani sauc Nameda. Nu tieshaam, kur tik stulbi cilveeki rodas, tieshaam nesaprotu." Peedeejo teikumu vinja gan vairaak teica sev, nevis kaadam citam, tachu vinjai taapat bija vienalga, ko kaut kaads Krishjaanis par vinju padomaas.

[Miss Doherty]

Ass acu kats tika vērsts kādas meitenes virzienā, kas sevi bija nodēvējusi par Namedu. Tad tas aizslīdējalīdz kādam zēnam, kurš tikai runāja un runāja un skolotājām, kas kaut ko apsprieda visai vēsā balsī. Viņa ļoti cerēja, ka nebūs tā nelaima sēdēt ar šiem cilvēkiem kopā. Vislabāk, protams, būtu sēdēt tuksā kupejā, bet uz tādu laimi viņa pat neiedrošinājās cerēt. Labākajā gadījumā viņas sols būs brīvs. Un arī tad varēs uzskatīt, ka viņai smaida laime.
-Atvainojos!-
Viņa izgrūda, kad resnā tante uzgrūda viņu virsū sarkasma pilnajai meitenei, un viņa izgrūdās tikai virsū ar asu elkonu.

[Lestat]

Laiena Storma stāvēja netālu no visiem. Viņai nepatīk skriet un mēģināt ar visiem iedraudzēties. Viņa labāk pavēro kādu laiku cilvēkus no malas, un tikai tad iet runāt. Laiena jau krietnu brīdi bija lūkojusies uz Namedu un Krišjāni. Viņa agrāk bija draudzējusies ar Namedu, bet viņai ir tik drausmīgs raksturs, ka viņas viena ar otru sastrīdējās. Bet Krišjāni viņa skolā nebija ievērojusi, tāpēc nolēma aiziet un parunāt ar viņiem. Sveikiņi, par ko runājat?

[Džea]

occ;ppeinemu ka tie kuri ir no vienas klases ir pazistami un vel dazi citi

Alina piegaja parejiem .Jeh beidzot uz maskavu.Vinja priecigi domaja.Piegajusi pie Krisiana.Cau Krisian.Alina sveicinaja klasesbiredru Nja un sveik iparejie

[Psychotic Though...]

"Ak shausmas, kaadi idioti..." Nameda klusi noteica. Vinja paluukojaas uz sievieti, kas izskatiijaas ljoti vienaldziiga pret apkaartnotiekoshi. "Vismaz kaads kaut cik normaals cilveeks..." Vinja nodomaaja & kaadu briidi veeroja sho sievieti, tad atkal saaka skatiities apkaart, cerot, ka driiz tiks vilcienaa.