Baltās Rozes [C] [BP], Skaisti skati un kaujas garantētas :) Opcijas

[novemberunge]

Kā gandrīz visās spēlēs šeit labais cīnīsies pret ļauno, tikkai šoreiz viss būs nopietnāk nekā citās lomu spēlēs.

Viss norisinās 14. gadsimtā. Mūsu mīļo, skaisto salu ir apsēduši ļauni spēki. To priekšgalā izvirzījies tumšais burvis Harevs. Stāsts sāksies klusā cilvēku ciematiņā, kur pavisam nejauši mēs būsim satikušies. Mazliet par ciemu:
Ciemā atrodas apmēram trīs duči mājeļu un krogs "Zaļais trollis". Ielas ir šauras, nav bruģētas,jo pa tām gandrīz neviens nebraukā. Mājeles ir vecas, mazas un šķības, vienīgi krogs izskatās kaut cik pieklājīgi.

Pirms uzrakstu pieteikšanās anketu vēlos jums pateikt to, ka uz spēli varēs pieteikties tikai pieci tēli, jo mēs visi zinam cik grūti ir atcerēties visiem vārdus. Varēs pieteikties šādi tēli:

1 elfs(1 maģiska spēja,2 ieroči):
1 cilvēks(3 ieroči):
1 burvis(3 maģiskas spējas):
1 enģelis(2 maģiskas spējas, 1 ierocis):
1 feja vai laumiņa(2 maģiskas spējas 1 ierocis):

Pieteikšanās anketa ir šāda:

Pilns vārds:
Vecums:
Rase:
Izskats:
Raksturs:
Vēsture:
Maģiskās spējas:
Pārvietošanās līdzeklis:
Ierocis:

tagad mans varonis:

Pilns vārds:Sivers Merenvens
Vecums: 20
Rase: cilvēks
Izskats: Viņa garo, gaišo matu dēļ daudzi Siveru notur par elfu. Siveram ir dūmakaini pelēkas acis, kuras var atsaldēt jebkuru sirdi. Sivers nav īpaši garš vai muskuļains.
Raksturs: Sivers mīl dzeju, nostāstus un pasakas viņš tajās var klausīties visu dienu. Sivers mēdz būt straujšs un neapdomīgs.
Vēsture: Pagaidām neatklāšu
Maģiskās spējas: cilvēkiem nav
Pārvietošanās līdzeklis: balta ķēve vārdā Alžīra
Ieroči:Zobens, duncis un loks ar bultām

Labi, paziņošu,kad sāksim spēli!

[novemberunge]

-Jā,es zinu. Nesaprotu kāpēc. Man rados nav elfu. Vismaz es tā domāju.- viņš teica un tad pēkšņi iedomājās
-Bet, ja nu ir?-Sivers sapurinājās un pasmaidīja.
-Muļķības!- viņš nodomāja un sadzirdēja spārnu švīkoņu,kautkur tālu tālu.
-Kas?- viņš nesapratnē pagrieza galvu uz vietu, kur šķiet bija dzirdējis švīkstoņu. Neko nesamanījis Sivers pagrieza galvu atpakaļ un atvainojās par savu izsaucienu.
-Gana esmu bļaustījies!- Sivers nosprieda un centās saglabāt nopietnu sejas izteiksmi, bet viņam nāca smiekli par paša muļķibām un dīvaino uzvedību.

[Grēkmeistars]

Selēna jāja gar meža malu un skaļi dziedāja kādu senpazīstamu cilvēku dziesmu...pēkšņi viņa pamanīja tālumā gaismu...tādu kā ugunskura, un divus stāvus pie tā...Un atkal Selēna nenocietās, lai nemēģinātu nobaidīt viņus... Viņa nolēca no zirga un ieskrēja mežā...tad pielīdusi no aizmugures aši izlēca ārā no meža un iesmējās... Sveiki, ko tādā tumsā nava bail šeit tupēt...Esmu Selēna...burve... un kas būtu jūs?

[novemberunge]

Sivers salecās. Viņš pagriezās pret burvi. Siveram rokā mirguļoja zobens,ko viņš bija zibenīgi izvilcis no tam domātās maksts.
-Tev gan patīk baidēt cilvēkus! Mani sauc Sivers un man nav bail šādā tumsā sēdēt. Esmu pie tā pieradis.- viņš atbildēja un nolaida zobenu. Sivers taču nevarēja uzbrukt sievietei.
-Laipni lūgta pie ugunskura,Selēna, tikai vairs mani gan nebiedē.- Sivers nevis paklanījās, kā to bija darījis pret Artemīdu, bet vienkārši apsēdās. Viņš diezgan dusmīgi iemeta pāris žagarus ugunskurā un tad atcerējās ka bija izsalcis.

[Idril]

Artemīda nopētīja Selīnu no galvas līdz papēžiem un tad atbildēja Nē man nav bail. Es esmu Artemīda! Elfa! Artemīda noteica Selīnai un atkal pievērsās Siveram Nu bļaustīties jau nav nekas pārāk slikts! Artemīda noteica un iesvilpaas. KLusi un melodiski. No meža izaulekšoja melna ķēve Brin kur tu biji?

[Grēkmeistars]

Ak vai es arī pēc zava zirdzi'ņa aiziešu... Siver tikai nedusmojies tas tāds sīkums...piedošanu... Viņa pasmaidīja Siveram un aizjoza uz klajumu un atveda savu zirgu...Jā Artemīda manējais zirgs neatbild uz svilpieniem...viņa noteica...Iepazīstieties šis te ir Luiss viņa teica norādot uz zirgu...viņa plati smaidīja'...cik labi, ka te esat jūs, man jau likās, ka es nosprāgšu aiz vientulības, runāt ar zirgu ir diezgan garlaicīgi... Selēna aps''edās pie ugunskura.

[earnella]

Kiipey no sajuusmas gandriiz iespiedzaas!!! Jaa, jaa, jaa, beidzot! Beidzot tas notika! Peec meeneshiem ilgas gaidiishanas shajaa paniikushajaa un tik shausmiigi cilveeciigajaa ciemataa vinja bija atradusi shiis buutnes! Kii pagaajaas vinjiem tuvaak taa, ka gandriiz kljuva redzama, tomeer pagaidaam neatklaajaas, tikai klausiijaas.

[Idril]

Ar zirgu ir jāprot sarunāties! tas ir jāsaprot! Artemīda noteica. Brina saslējās pakaļkājās un iezviedzās Brin kas ir? Artemīda noprasīja pieceldamās un sākdama glaudīt zirga kaklu Tā tak nevar niķoties! Artemīda čukstēja zirgam, bet tad pati krūmos kādu kustību un nu bija par to gandrīz pārliecināta. Artemīda nolēma pārbaudīt kas tur ir. Viņa soli pa solim tuvojās krūmiem roku joprojām turēdama uz zirga kakla.

[earnella]

Feja pamaniija, ka taa, kas sevi bija nosaukusi par Artemiidu, vinju ir ieveerojusi, un pati izleeca klajumaa. Sveiki, mani sauc Kiipey Mirenu. Es juus jau sen gaidu, nevareejaat pastegties? Tas ir, protams, ne tieshi juus, bet... Bet veestis! Tad Kii ashi paceela roku un piebilda: Nevajag nosaukt vaardus, es tos jau dzirdeeju.

[Idril]

Artemīda mazliet pakāpās atpakaļ, kad Kiipey bija izlēkusi klajumā. Manis pēc! Viņa nomurmināja un atlaidusi Brinu atgriezās savā vietā pie ugunskura. Tu esi feja! Artemīda sēžot ar taisnu muguru (kā vienmēr) un sakrustotām kājām (tā ērtāk) noteica. Tas nebija jautājums! Viņa piebilda. Viņa sāka apdomāt, ko lai tālāk dara.

[earnella]

Jaa, protams, es nekaadaa gadiijumaa neesmu haizivjroziishu puduris. Kiipey atteica un no vietas neizkusteejaas. Tad vinja peec kartas nopeetiija visus sheit esoshos. Jauki, jauki... Vai juus zinaat, cik garlaiciigi ir fejai cilveeku ciemataa? Vinja iesmeejaas, bet tad atguva nopietnu sejas izteiksmi.

[novemberunge]

-Noteikti, ka garlaicīgi. Es esmu cilvēks un man pat te ir garlaicīgi. Šķiet ka šejienes ļautiņi nesaprot kāri pēc piedzīvojumiem.- Sivers uzmanīgi pētīdams visus pēc kārtas teica. Iestājās klusums. To pārtrauca dīvaina murdoņa.
-Ak, mana atvainošanās jums! es tik ilgi neesmu ēdis...- Sivers pasmējās un norādīja uz savu vēderu. Viņš beidzot apēda sēni un svētlaimīgi pasmaidīja.
-Tā ir labāk.- Sivers noteica un gaidīja kad kāda ko teiks.

[Grēkmeistars]

Nu es tādā garlaicībā visu savu mūžu esmu dzīvojusi...vairākas cilvēku paaudzes nodzīvoju, man tā šķiet, ja ne es tad viņi tur sapūtu... Prieks ar tevi iepazīties es esmu Selēna...viņa priecīgi noteica Kii...nu tas ir mans zirdziņš Luiss, kas ir tā varētu teikt mans īstākais draugs... viņa norādīja uz sarkanbrūno zirgu...un atkal jautri pasmaidīja...

[Idril]

NU mana dzīve nav pārāk ilga! Un laikam man vēl nekad nav bijis garlaicīgi! Artemīda jautri noteica Nu kādam ir idejas ko darīt? Artemīda novaicājās un nogūlās zālē.Zāle bija patīkami vēsa jo bija vakars un zvaigznes tik spožas. Viņa skatījās debesīs līdz kaut ko tur pamanīja un sāka lūkoties vērīgāk.

[sinda]

Sonnia veda savu sirmo ķēvi Enny pie pavadas. izdzirdusi tālumā sarunas, nimfa piesēja ķēvi un lavīgi slēpdamās aiz kokiem, pietuvojās pie krūmiem, kas auga tieši pie ugunskura. sapratusi ka nekas nedraud, nimfa iesvilpās un ķēve ar zobiem atraisījusi mezglu lēni pierikšoja pie Sonjas. meitene izslējās un ugunskura gaisma apspīdēja viņas ugunīgi rudos matus. "sveiki," viņa mazliet vēsi noteica. piesardzība nenāca par ļaunu. roka itkā nejauši bija novietota uz gaismas zobena, gatavībā to izraut un likt lietā, ja šie būs ienaidnieki.

[Grēkmeistars]

O sveiki...tev jābūt manai draudzenei tavi mati ir kā manējie.. Es esmu Selēna un tu...mazliet izskaties pēc...nezinu...aj kāda starpība... Selēna iesmējās un paspieda roku atnācējai...nu ko domā mums piebiedroties?... viņa jautri pavaicāja un tad uzlēca uz sava zirga unnojāja vienu rinķīti lai pārbaudītu vai neviens vairs nenāks...nu mūsu daudz... viņa noteica nolēkusi no zirga...

[Idril]

Artemīda palūkojās uz atnācēju un nodomāja Nimfa! Bet skaļi neko neteica un uzsmaidījusi apkārtējiem noteica Es esmu Artemīda! Un atkal pievērsās debesīm. Man tikai liekas, vai tiešām tur kāds ik pa brīdim uiz kaut kā lido garām? Viņa vaicāja apkārtējiem jioprojām gulēdama zālē. Viņas mati bija izveidojuši tādu kā vēdekļa izskatu ap viņas galvu jo kad viņa nogūlās tie izlasti gulēja katrs uz savu pusi.

[Grēkmeistars]

Selēna arī uzmeta acis debesīm...Es gan neko neredzu, bet ja tur kautkas slikts būs tad sadošu tā, ka vairs nerādīsies... Artemīda no kurienes tu nāc? Selēna iejautājās un arī nometās uz zemes un smaidīja...viņa skatījās debesīs...zvaigznēs...Tās ir skaistas...tās man elfus atgādina....viņi tiešām ir smuki... un cilvēki arī...bet burvji visi veci un kraupaini... viņa noteica un jautri iesmējās...

[novemberunge]

-Sveika. Mani Sauc Sivers. Esi lapni lūgta mums pievienoties.- Sivers smaidot teica Sonniai. Viņš palūkojās debesīs.
-Tev neliekas, te kāds patiešām lidinās. Es viņu dzirdēju jau iepriekš.- Sivers noteica joprojām verdamies debesīs. Viņš apsēdās un atbalstījies uz vienas rokas atsāka blenzt tumšajās nakts debesīs.

[Idril]

Nu es nāku no Mežiem. Artremīda neprecīzi noteica Ne visi burvji ir tādi. Pie elfiem reizēm iegriežas dažas raganas, bet ne visas ir baismīgas pēc skata. Tu pati jau ar tāda neesi! Artemīda noteica un piecēlās sēdus. Viņa uzmeta acui ciematam lejā un pasmaidīja par pirmīt izdomāto paradoksu.

[Grēkmeistars]

Artemīda nu tur ir jāpagaida...palikšu veca būšu kraupaina... nu bet vēl dzīve priekšā nu ko dosimies pie miera... mani jau miegs sāk pieveikt...jā un tie meži kādi meži...mežu ir daudz...un tie ir skaisti... varbūt no šī meža nāc? Selēna iekārtojās un aizvēra acis domādama par nākamo dienu, bet vēl nevarēja iemigt...