Pirmie iespaidi Opcijas

[eyedam]

Šis pavediens ir domāts jūsu pirmo iespaidu un emociju izteikšanai par sesto Harija Potera grāmatu - visticamāk vienīgais tāds visā šajā sadaļā. Visiem pārējiem pavedieniem jābūt par konkrētu jautājumu.

Šajā pavedienā visiem rakstiem jābūt vismaz 150 vārdu gariem. Pamatā ir paredzēts, ka katrs izsaka savus iespaidus, var arī atsaukties uz iepriekšējo biedru iespaidiem, bet, lai apspriestu kaut kādas atsevišķas lietas vairāk, lietojiet attiecīgi atsevišķus pavedienus.

=======================

Šajā brīdī tā vien liekas, ka vienīgais lielais iespaids, kas man palicis pēc sestās grāmatas izlasīšanas ir... nāve. Es izlaidu visas žēlabas par iepriekšējās grāmatas ievērojamāko aiziešanu viņsaulē. Siriuss man vienmēr šķitis vairāk vai mazāk garāmejošs personāžs (katrā ziņā, ja nelasa daudz fanstāstu). Tomēr tagad ir aizgājis mans mīļākais tēls...

Šķiet, ka visa grāmata bija kā viens liels cieņas apliecinājums Dumidoram. Līdzīgi kā ūdensļaužu dziesma, līdzīgi kā kentauru goda šāviens ar bultām grāmatas pēdejā nodaļā. Viss pārējais paliek miglā fonā, pelēks, atstādams tikai Dumidora pēdējos vārdus, pēdējos gājienus cīņā ar Voldemortu, savu zinību nodošanu Harijam. Tā vien liekas, ka visa grāmata ved uz to īso mirkli, kurā, ģīmi dusmās sašķobījis, mīklainais taukmatis nosauc slepkavošanas lāstu.

Tāpat kā iepriekš ar Siriusu, arī šoreiz man liekas, ka pats nāves atgadījums ir tāds galīgi lieks, nevajadzīgs. Kaut kas, no kā nebūtu bijis grūti izvairīties. Kaut kas, kas notika tikai tāpēc, ka tas bija nepieciešams turpmākajam sižetam. "Nu, kāpēc?!" saucu es tāpat kā daudzi citi fani, izlasījuši grāmatu un kā sauca pēc Fēniksa ordeņa. Nedomāju, ka šis sauciens izmisīgi prasās pēc atbildes. Teju lielākā daļa fanu jau pareizi tika šo nāvi paredzējusi, liekot priekšā dažādus pamatojumus. Tā vai šā, ātrāk vai vēlāk, bet viņam bija jāaiziet. Tāpat tas ir skumji, un tāpat to negribas saprast. Nevis nevar, bet negribas.

Jaunā grāmata ir otrā starp Potera grāmatām, kuras beigās nenotiek Harija cīņa (saskarsme) ar Voldemortu. Tajā ziņā tā ir līdzīga Azkabanas gūsteknim. Tomēr atšķirībā no visām pārējām, kā man jau teica Nimue, šajā grāmatā nav tā asuma, kas pārējās. Darbība tik ātri nevirzās uz priekšu, nav sajūtas, ka Harijam ar draugiem draudētu briesmas (šeit acīmredzot jāpateicas paaugstinātajai drošībai skolā). Rona piezīmes par to, vai šodien ir nogalināts "kāds, kuru mēs pazīstam", izklausās pārāk ikdienišķas, lai uzbudinātu. Vispārējā satraukuma aprakstīšana lielākoties ir ieslēgta vien pirmajā nodaļā.

Darbība nevirzās ātri uz priekšu, jo grāmata ir vairāk aprakstoša. Turklāt to pastiprināti kavē arī ne viena vien atgriešanās pagātnē. Lai arī Roulinga saka, ka visu grāmatu sižets viņai jau aptuveni ir bijis zināms pirms laba laika, mani vairākas reizes piemeklēja sajūta, ka, lūk, tas fragments tur ir ielikts kā atbilde uz fanu uzdotajiem jautājumiem. Vairākas reizes pat grāmatas personāžu viens otram uzdotie jautājumi man izklausījās kā no fanu mutēm nākuši. Un tā visa grāmata lielākoties nepārtraukti dod atbildes uz nebeidzamiem jautājumiem.

Tāpēc es pieņemu, ka septītā grāmata, kuru Roulinga aprakstīja kā Harija Potera sērijas beigu daļas otro daļu (kamēr šo beigu pirmā daļa ir sestā grāmata), kā sestās turpinājums varētu būt darbīgāka. Sestajā lasītājs mācījās kopā ar Hariju – mācījās lielajam nobeigumam.

[mazā peciņa]

Kad izlasīju grāmatu, ar nopūtu aizvēru viņu ciet. Šī, manuprāt bija drūmākā grāmata un beigas patiešām bija graujošas. Lai gan lasot, uz zinot, ka kāds nomirs, biju domājusi jau par Dumidora nāvi. Bet beigās viss izrādījās šausmīgāk, nekā biju to iedomājusies. Drūmi. Vēl ilgi pēc lasīšanas domāju par Dumidora nāvi. Un Dumidora pēdēji vārdi. Tā viņam nebija jānomirst.

Bija skumīgi arī tad, kad uzzinājām, ka Strups ir tomēr ļaunais (2.nodaļa), bet neko vēl jau nevar zināt, jo Dumidors Strupam uzticējās, viņam vajadzētu (vajadzēja) zināt vai viņš ir labais vai ļaunais.

Šī grāmata man ļoti pārsteidza mīlaslietu jomā. Tik daudz un uzreiz. Ronam gan vajadzēja meiteni un arī ļoti labi pamanāma bija greizsirdība no Hermiones puses (itkā). Man bija prieks, ka Džinnija bija kopā ar Hariju nelielu laiciņu. Bija žēl, ka viņi tā pārtrauca visu. Bet naiva cerība, ka septītās grāmatas beigās vēl varētu saieties, ja Harijs izdzīvotu.

Žēl, ka Hagrids bija atstāts tik ļoti novārtā. Ka trio negāja pie viņa ciemos tik ilgi. Lai gan, cik Hagrids parādījās grāmatā -> viņš palīdzēja saprast daudzas lietas.

Man šajā grāmatā ļoti nepatika Malfojs. Ja iepriekšējās grāmatās viņš bija ļauns, tad šajā viņš bija ļoti ļauns. Tagad viņš ir iedomājies, ka būs viss viņam labi, ka Lodrs Voldemorts uzvarēs, un viņš varēs dzīvot mierīgi kā viņa pakalpiņš.

Kā jau eyedam minēja, ka nebija saskarsme ar pašu Voldemortu. Un iedomājoties, kas tik var notikt bez paša Voldemorta – kas tad būs, kad viņš būs?

Viennozīmīgi, ka labākā grāmata no tagad iznākušajām grāmatām, bet visbriesmīgākā reizē...

Grāmatas beigas - pēdējā nodaļā. Bija skumīgi, kad Harijs teica, ka varētu neatgriezties skolā. Un vismaz beigās bija vēl viens pierādījums par patiesu draudzību. Par to, ka Rons un Hermione palīdzēs Harijam.

Un tādus pirmos iespaidus grūti piefiksēt, jo drūma grāmata un domas dažādas.

[MiniMaus]

Kad es tikko kā biju pabeigusi lasīt grāmatu, man likās, ka tā ir vislabākā no visām HP grāmatām. Beigās es, protams, raudāju. Es biju dzirdējusi, ka grāmatas beigās kāds no galvenajiem varoņiem mirs, bet nebiju daudz prātojusi, kurš tas varētu būt. Siriusa nāve manī noteikti neizraisīja tik lielas emocijas. Bet Dumidors...

Nākamā doma man bija tāda, ka septītā grāmata, acīmredzot, ļoti atšķirsies no visām pārējām. Harijs būs pilngadīgs, Dumidora nebūs, bet, pats galvenais, Harijs vairs nemācīsies skolā (ja vien nemainīs savus nodomus, ko es tiešām ceru, ka viņš nedarīs). Būtu ļoti interesanti lasīt par Harija piedzīvojumiem ārpus skolas - Godrika gravā un citur, kur viņu aizvestu meklējumi. Līdz šim, kad viņš ir bijis ārpus skolas, tas vienmēr ir bijis kāda pieaugušā pavadībā (šīs grāmatas sākumā Dumidora, 4.grāmatas sākumā kopā ar Vīzlijiem). Būs ļoti interesanti redzēt, ko Harijs var izdarīt, kad viņam nav neviena gudra un pieredzējuša padomdevēja.

Bet, kad es gāju gulēt vakarā pēc grāmatas izlasīšanas, es domāju par Strupa nodevību, tā man nelika mieru. Es vēl tagad negribu ticēt, ka Strups ir pa īstam ļauns. Es biju ļoti nikna uz Strupu par viņa nodevību un uz Dumidoru par to, ka viņš bija uzticējies Strupam. Vēlāk uzšķīru to vietu, kur Dumidors saka Harijam, ka arī viņš mēdz kļūdīties un ka viņa kļūdas ir smagākas, un tas likās tik pravietiski teikts.

Es tagad domāju veidus, kā varētu izrādīties, ka Strups tomēr nav tik slikts un sirds dziļumos grib sakaut Voldemortu. Mans scenārijs ir šāds: kad Narcisa ieradās pie viņa, lūdzot pasargāt Drako, Strups nezināja, kāds uzdevums viņam uzdots, bet deva Nelaužamo zvērestu, lai iegūtu nāvēžu uzticību. Vēlāk viņam nekas cits neatlika kā nogalināt Dumidoru, savādāk viņš pats būtu nomiris. Nezinu, cik tas ir ticami, bet nu tāda man pašlaik ir ideja. Jo man liekas, ka mēs vēl nezinām īsto iemeslu, kāpēc Dumidors uzticējās Strupam, un šim iemeslam ir jābūt ļoti labam. Uzzināt, ka Strups tiešām ir uzticams nāvēdis, kas 15 gadus muļķojis Dumidoru, būtu kā spļāviens sejā Dumidora piemiņai.


P.S. Aizmirsu piebilst par mīlas lietām, kuru šajā grāmatā bija neparasti daudz. Forši jau Par to, ka Harijam iepatikās Džinnija, biju diezgan pārsteigta, bet nu lai būtu. Visu grāmatu gaidīju, ka Rons saies kopā ar Hermioni, bet tā arī nesagaidīju. Bet tomēr viņu jūtas šajā grāmatā bija parādītas tik lielā mērā, ka, cerams, beidzot liksies mierā tie, kas uzskata, ka Hermionei lemts būt kopā ar Hariju. Pēc šīs grāmatas tas būtu vispār absurds.

Ja runājam par Tonksu, man viņa visu grāmatu likās aizdomīga. Man šķita, ka varbūt tas ir kāds nāvēdis, kas tikai izliekas par viņu, jo viņa vairs nevarēja mainīt savu matu krāsu un viņai bija citādāks aizstāvis. Kad beigās izrādījās, ka tas viss ir tikai nelaimīgas mīlestības dēļ, es jutos reizē apkrāpta (ka tas nav nekas interesantāks) un pārāk aizdomīga (jo meklēju apslēptas lietas tur, kur tādu nav).

Šo rakstu rediģēja eyedam: 22.07.2005 12:51

[Daimorte]

Si manuprat ir pati labaka gramata visa hp serija (kautgan kad iznaca 5. es domaja tapat par peikto) viss tik nopietni tik aizraujosi un tik drumi man pat beigas vairak zel bija nevis par Dumidor, bet gan par to ka gramata tik driiz beigsies(veelvienss pieradijums tam, ka si gramata ir lieliska ir tas ka si ir vieniigaa gramata kas mani noturejusi augsaa liidz plkst 5 no riita) kautgan dumidora ari bija loti zeel vins bija kaa tads teels neizniicinaams visa labaa aizstavis kautkas kas skiet paliks muziigi
bet tagad Voldemorts tikpat labi var iziet ielas un saakt ar savu navezu pulku apkaut visu ko vien redz kautgan saubos vai vins to daris pirms nav novacis no cela pedejo skersli Hariju vinam paliek 17 burvestiba ir lauzta un tagad vins ir pats apdraudekatais burvis uz zemes.
Tatad paliek tikai viens gaismas starins veiksme ceresim ka vinam paveiksies atrast visas (horcruxes) Voldemorta dveseles dalinas un kautkada nezinama veida izdosies uzveikt Voldemortu, jo man tik loti negribetos lai ari 7. gramatu beigtos bedigi. Jo paslaik Harija izredzes ir diezgan vaajas

Un par to Strupu peec visaam ieprieks izlasitajam gramatam es teiksu ka tikai Roulinga pati zin kur tas suns ir norakts un uz kuru pusi vinam raada purns

Vipar kosavilkuma teiksu taa seit paradijas sausmiigi daudz jautajumu uz kuriem visi gaidiis atbildes 7. gramata

Šo rakstu rediģēja eyedam: 22.07.2005 13:04

[-=RonS=-]

Pirmie iespaidi pēc šīs grāmatas bija drūmi un nepatīkami.
Pirmkārt jau bija grūti aprast ar to, ka vairāk nebūs Dumidora un vinja trāpīgo padomu.

Bet nu visvairāk man bija žēl tieshi Harija. Jo tagad visi viņa tuvienieki [ Dumidoru var droši saukt par Harijam tuvu cilvēku. Viņš bija Harijam kā vectēvs ] ir miruši. Vairs nav neviena cilvēka pie kura Harijs varētu griezites pēc padoma. Harijs ir palicis viens [ un 17 gados tā nav nekāda joku lieta ]. Es pat nebrīnītos, ja nākošaja grāmatā Harijs pat zināmā mērā atgrūstu draugus, jo tendence rāda to, ka visi Harijam tik tiešām mīļie cilvēki ir miruši.

Taču man par prieku grāmatā bija daudzi patīkami brīži. Beidzot Roulinga parādija to, ka Ronam patīk Hermione un otrādi, arī Harija un Džinijas saiešana kopā bija ļoti patīkama, kaut gan grāmatas beigās viņi pašķīrās, man nez kapēc liekas, ka turpmāk viņi atkal būs kopā. Bet visinteresantākais man likās tas, ka Vilksons un Tonksa arī izveidoja pāri.

Nu varu pateikt tikai to, ka grāmata tiešām ir lieliska, un tagad es ar nepacietību gaidu 7. Dž. Roulingas stāstu.

[*RONS*]

Mana pirmā doma pēc izlasīšanas bija, ka atkal jāgaida pāris gadi lai zinātu, kā viss beigsies...
Tiešām grūti aprast ar domu, ka Dumidors vairs nebūs. Man viņš nekad nebija sevišķi paticis, bet nevaru pieņemt to, ka varenāko (iespējams) burvi pasaulē tā vienkārši nogalina kaut kāds ````s (no offence Strupa faniem).

Par citām lietām...šajā grāmatā ļoooti pietrūka tas kopības gars,kas bija Fēniksa Ordenī - kad Harijs,Rons un Hermione kopīgi pārdzīvoja visas nelaimes. Šoreiz Rons ar Hermioni nerunā, Harijs iet no viena pie otra,pa reizei salecoties ar Hermioni...visi šie strīdi tikai greizsirdības dēļ,kad visiem vajadzēja turēties kopā briesmu priekšā.
Tas ka Rons un Hermione varētu būt pāris man ne sevišķi patīk.Visu laiku viņi ir bijuši labākie draugi,un ja starp viņiem abiem veidotos citādākas attiecības,tas it kā atstumtu Hariju malā.
Visumā tomēr grāmata bija laba un es lasīju ar lielu prieku, tikai nedaudz nomāc tā garā gaidīšana uz 7. grāmatu...


P.S.
Tikko dzirdēju dziesmu,kuras vārdi manuprāt pilnīgi raksturo Dumidoru tieši pirms nāves:

I'd rather be caught dead than be weak,
And in my last days I'll still be standing strong...
Caught Dead - Papa Roach

[Nimue]

Ja pēc "Fēniksa ordeņa" izlasīšanas man to radās vēlme salīdzināt ar kādu fanfiku (interesants sižets, bet gribētos mazliet literārāku to darbu) tad pēc šīs - seriālu atkārtojumu sērijas.
Siriuss un Dumidors...

Tā nu iznācis ka Potera sēriju iesāku lasīt tieši ar Azkabanas gūstekni. Un jā, jau no pirmās grāmatas Siriuss bija tēls, kas man iepatikās visvairāk, un tieši Azkabanas gūsteknis joprojām šķiet labākā no šīs sērijas. Siriusa nāve "Fēniksa ordenī" bija šoks - biju gaidījusi, ka tas būs Dumidors. Jā, jau tad - fēniksu ordenim cīnoties pret nāvēžiem viņu vadītāja krišana būtu bijusi saprotama....

Bet tagad? Tagad grāmata tiek veidota pēc principa "tā raksta grāmatas" nevis "ticama sižeta attīstība". Jā, Dumidoram bija jāmirst, lai ļautu Harijam kļūt par varoni, kas beidzot rīkojas pats, nevis tiek neticami veiksmīgas (un parasti lasītājiem iepriekš neiedomājamas) sagadīšanās izglābts.

Šī grāmata bija atbildes un nodrošināšanās (mēs nevar lietot laikgriežu, jo mēs jau visus iznīcinājām. Jā, Siriuss tiešām bija Grifidors, kaut arī visi viņa radi bija Slīdenī.).

Grāmata ir lasītāja vazāšana aiz deguna. Gribējāt zināt kas ir Jauktasiņu princis? Re, mums pat nodaļu vienu tā sauc. A nē, patiesībā šajā grāmatā runa ir ne par Jauktasiņu Princi, bet gan par viņa atstātu grāmatu, no kuras mācīties. Vai Jauktasiņu Princim un tam, ka tas bija Strups bija kāda īpaša nozīme šajā grāmatā?
Patiesībā nē... Bet vai kāds var vienā teikumā izstāstīt galveno, kas norisinājās šīs grāmatas lappusēs? Par ko stāstīja "Harijs Poters un Jauktasiņu Princis"?

Īss stāsts par Voldemorta pagātni un informāciju par viņa kaščeja olu - un tam pa vidu tā, šis un tas, ne īpaši nozīmīgs..

[lithium [ kariii...]

Tieši lasot šo grāmatu mani nepameta sajūta, ka lasu fanfiku.. Jā, tiesa, labi uzrakstītu, bet tomēr, nelikās reāli, ka tas ir Roulingas darbs, tiešām Īstais Harijs Poters.. Laikam vienkārši, pārāk daudz esmu fanfikus salasījusies, bet man likās, ka lielākajā daļā grāmatas tiešām nebija tādu emociju, viss bija atstāstīts tikai tā, kā garām ejot, un nedomāju, ka visi jau būtu paspējuši tā pierast pie tā, ka notiek nelaimes gadījumi, lai vienkārši ēdot brokastis vaicātu : " Vai vēl kāds mums pazīstams šodien miris?". Pārāk bezpersoniski man tas likās. Arī maz bija manuprāt par Harija jūtām. Ne tikai Harija, visas četrotnes (jā, nu jau četrotnes, Džinniju ieskaitot) jūtas gandrīz nemaz nebija, tikai brīžiem pavīdēja. Tā tas bija līdz beigām. Tad tās lēnām sāka uzplaiksnīt, kaut arī pēc Dumidora nāves , nebija nekas pārāk minēts par Rona un Hermiones domām par visu šo. Viņu tēli tikai klusēja. Viena no visdrūmākajām ainām manuprāt bija slimnīcā. Un fēniksa dziesma.. Kā arī skumji bija lasīt, kad Hagrids ieraudzīja Dumidora līķi. Piekrītu, manuprāt visdrūmākā grāmata. Kopiespaids par spīti visam tomēr palicis diezgan pozitīvs!

Šo rakstu rediģēja Ēr-mjo-nī-ne: 22.07.2005 14:14

[Memoria]

Wiih, pirmais jaw sviests par taam miilestiibas lietaam, Harijs&Dzjinnija, Bil&Fleera, utt...
Boring biskji :/
Njuss 2 Liidz pat peedeejam teikumam neticeeju ka Sneips ir sliktais
Joprojaam neticu, k-kam veel tur vajadzeetu buut
Reaali, paarsteidza tas ka Malfojs(Drako protams) izraadiijaas taads nu..hmm... Miikstais
Reaali 7 graamataa shis noteikti paaries pie labajiem
Jauktasinju Princis :/ sviestaini, tikpat labi 3 graamatu vareeja saukt par laupiitaaju karti :/
Kas tad te bija tik ljoti ar to Princi?
Reaali jaw tikaj paaris pieziimes un tas ka vinsh novaaca Dumidrou :/
Hmm, tik un taa...
Vispaar jaatziimee, ka beigaas vieniigaa sajuuta kas mani paarnjeema, bija veelme kaut Harijs vai kaads cits nenovaaktu Sneipu
Lai vai, kas bet vinsh tomeer rullee
Njuss tik daudz ko ir teikt, bet es domaaju, ka juus sapratiisiet manas izjuutas

P.S. Shausmiigi gibaas izlasiit 7 graamatu , nez peec citaam graamataam nebija taada veelme, paareejaas bija it kaa vairaak nobeigtas :/

[sandava]

pirmais iespaids- ir laba, bet nekas tik fascinējošs, kā biju gaidījusi.
man lasot likās, ka mainīts rakstīšanas stils- ja iepriekšējās uzmanība tika noturēta visu laiku, tad te bija vietas, ko vispaar lasiju ar piespiešanos- lai nepalaistu kko garām, īpaši par volda pagātnē sastrādātajām sensācijām.

kaut gan nezūdošs dārgakmens- humors. tas man patīk visās HP - smalks, viegls, neuzbāzīgs

par saturu... nenoliedzami, interesanti, bet pārbagāts jautājumu un atbilžu klāsts, tas tieši bija interesanti- lauzīt galvu- kā būtu, ja būtu

harijs- nē nu es par nicknamu `The Chosen One` biju šokā. vēl šokā biju par viņa kopāsabūšanu ar Džinniju. un jūtams, ka viņš pieaudzis

hermione- arī tā kā pieaugusi vairāk. /taatad elfu paliidziibas fods bija tik vien taada aizraušanaas uz brīsniņu?/ bet nekas pārsteidzošs. Rons gan neliklās pieaudzis, bet

jaa, kas mani paarsteidz nr 2- Drakucis kļuvis nešpetns, tomēr nespēj būt ļauns līdz galam. pilnigi piekrītu te 1 iepriekšminētajam, ka iespējams, viņš beigu galā piesliesies labajiem jo noraustīsies. kgan nevar zināt.

aaaa.. un protams Severuss...šķiet, ka tiekot iekārotajā amatā viņš ir zaudējis stilu apmierinoties tikai ar pliekanām frāzēm lai izvestu Hariju, tomēr beigās, aizvācot no skatuves Dumidoru, - well, he is back!!! srupa jautājums ir intriģējošs- labs vai ļauns, jo IR iespējami skaidrojumi un ceļi, kā 7 grāmatā viņu vai nu nolīdzināt līdz ar zemi vai pacelt uz slavas pjedestāla.. tad jau redzeess, vai ne?

un Dumidors- nez kapēc tik ļoti uzsver viņa vecumu kas jau 1. gramatā bija cienījams, lai nu,kā, grāmata patiešām secīgi samazina viņa zināšanu unikalitāti. man žēl, ka viņš tika noslepkavots un tomēr- ja reiz varonis ir Harijs, tad bija jau laiks viņa solouznācienam

nobeigumā es teikšu 2 vārdus - pārlasīšu vēlreiz

[Ashly]

Graujoši, briesmīgi, satraucoši, bēdīgi, skumji, aizraujoši, nepatīkami, neticami, apskaužami, satriecoši!

Jā, visu ko var just, lasot šo grāmatu. Nezinu, ar ko sākt. Tagad es tā mazliet parunāšu par šo grāmatu, jo man mājās nav neviena, ar kuru es to varētu izdarīt. Piedodiet man, ja sanāk par garu. :-) Jums viss nav jālasa. Ceru, ka sanāks 150 vārdi. :-P Sākšu no sākuma.

Visi mūsu varoņi, var just, ir tādi kā pieauguši. Vairs nav tās trakošanas. Ir jūtams, ka viss ir pa īstam. Voldemorts ir atgriezies, visi ir nāves briesmās (kā rādīja arī Vīzliju pulkstenis), nekur nav droši. Beidzot viņi sāk padomāt par visu nopietni. Varbūt tādēļ šajā grāmatā bija mazāk smieklīgu vietu. Iepriekšējās grāmatās es varēju izkratīt visas iekšas no smiekliem, bet šeit...nekā tāda.

Pirmajā nodaļā par tiem ministriem. Es īsti neiebraucu, vai no tās nodaļas bija kāda jēga. Nu, mums pateica, ka Burvestību Ministrs ziņo vientiešu premjeram, bet kāda gan jēga? Es tā arī nesapratu, ko Premjers ir darījis. Siriusa izbēgšana bija vienīgais, ko viņš saviem vientiešiem paziņoja, un tas pats bija nevajadzīgi, jo Siriuss bija nevainīgs. Varbūt tas, ka Fadžs izskaidroja, ka visādām trakām lietām (kas tur ar tiem tiltiem bija?) ir vienkāršs izkaidrojums - maģija? Nu, man to nemaz nevjadzēja. Varēju mierīgi izlaist šo nodaļu, jo tās izlasīšana man neko nedeva turpmākā gaitā.

No otrās nodaļas mēs uzzinājām, kā Voldemorts apbalvo Tārpasti par palīdzēšanu viņam atgriezties - norīko par Strupa pakalpiņu. Aptuveni. Bet šķiet, ka Tāpastis tagad ir nolikts malā, pietaupīts 7. grāmatai. Un, ja viņš uzskata, ka Harijs viņu tiešām izglāba 3. grāmatā, tad mēs varam sagaidīt šo to interesantu.

Harijs pie Dērslijiem. Dērsliji kā vienmēr bija paši anti-maģiskākie vientieši, kuri kā ieklemējušās plates dzīvo uz vietas un apgalvo, ka neko nezina. Harijs uzzina par jaunu Burvestību Ministru. Kā vēlāk izrādījās - tikai mazliet labāks un derīgāks par Fadžu.

Mazliet pārsteidza jaunais mikstūru pasniedzējs, kurš, bijis Slīdeņa vecākais, itin labi sapratās ar visu torņu audzēkņiem. Laikam jau Strups ir vienkārši rādījis nepareizu priekšstatu, kādam jābūt Slīdeņa vecākajam.

Pie Vīzlijiem. Nesapratu, kāpēc gan Vīzlija kundze un Džinnija tā neieredzēja Flēru. Viņa taču grasījās precēties ar Bilu, un viņas tā kašķējas. Nu gan...Man jau uz skumjām parāva tas Vīzliju pulkstenis, kurš rādīja visiem "Nāves briesmas". Kā gan var tā dzīvot skatoties, ka visa ģimene var jebkurā brīdī nomirt. Depresīvi.

Man bija prieks par Vīzliju dvīņiem un viņu Vīzliju vurumburumu. Viņi bija tieši tādi, kādus es gribēju. Bet arī redzams, ka pieauguši un nopietnāki palikuši. Es biju tieši iedomājusies, ka viņi ar saviem izgudrojumiem varētu palīdzēt Ordenim. Kā zināms, dažiem arī palīdzēja.

Tālāk Harijs skolā. Nezinu kā citiem, bet man šķita, ka Harijs sācis mācīties labāk. Varbūt mikstūru iespaidā. Viss palika interesantāks. Es gan biju cerējusi, ka viņš un Rons ar Hermioni kļūs par zvēromagiem, taču redzams, ka tam grāmatā vietas nepietika.

Mīlas dēkas man šķita pārspīlētas. Kāda velna pēc tad Rons sagāja ar Lavanderu? Džinnijas reitings manās acīs ir krities. Cik viņai draugi bijuši?

Vēl viena lieta atšķirīgāka no pārējām grāmatām. Manfojs lika mierā Hariju visu gadu. Tas noteikti viņa "lielā uzdevuma" dēļ. bet viņu saķeršanās ir bijušas tikai dažas. Iepriekšējās grāmatās Malfojs Hariju kacināja visur, kur sastapa.

Biju jau domājusi, ka Harijs būs kalambola komandas kapteinis, bet viņš tomēr neko dižu neizdarīja. Un tas, ka Grifidors tā sagrāva tajā brīdī spēcīgāko komandu bez Harija un Džinnijas dzinējas vietā, man likās mazliet negodīgi. Bet lai jau. prieks par viņu uzvaru, taču līdzi gavilēt es viņiem nevarēju kā 3. grāmatā, jo nebija nekas tāds aprakstīts. Žēl. : (

Tad man interesēja, kā nākas, ka Augstāko Mikstūru grāmata (Jauktasiņu Prinča grāmata) tika taisīta 50 gadus iepriekš, un Harijs vel secināja, ka ne viņa tēvs, ne viņa draugi mācījās tajā laikā, bet vēlāk noskaidrojas, ka Jauktasiņu Princis ir Strups. Strups mācījās ar Harija tēvu vienā gadā. Kāpēc tā?

Privātstundas pie Dumidora. Njā, uzzinājām daudz jauna par Voldemortu. Un tā dvēseles dalīšana. Tā visu padarīja ilgāku. proti, Harijam tagad ir jāatrod pārējās dvēseles daļas, pirms viņš var stāties pretī Voldemortam. Principā es Harijam ieteiktu neuztraukties, ka viņu var nogalināt aiz katra stūra, jo Strups grāmatas beigās vēl teica, ka Hariju aiztikt nedrīkst. Viņš jāatstāj Tumsas pavēlniekam. Tā lūk.

Mani pilnībā izsita no sliedēm Dumidora aiziešana. Es biju pārliecināta, ka Roulinga neatļausies aizlaist viņsaulē visas burvju sabiedrības saules stariņu. Vienīgo balstu, dižāko no diženajiem. Cūkkārpas sirdi un dvēseli. Es tiešām neticēju...Bet...lai cik tas būtu nežēlīgi, ļauni, nodevīgi, nekrietni un nepiedodami, tas tomēr ir noticis. Visi taču bija paļāvušies, ka Dumidors vienmēr būs kā balsts viņiem. Vienmēr zinādams, ko teikt, kādu padomu dot. Visvairāk man bija žēl Hagrida. Džvīrs tas Dumidors...

Man šķita, ka šajā grāmatā Harijs neko nepadarīja. iepriekšējās viņš ir cīnījies, bet šajā viņš neko nepaveica. Dažam uzlaida lāstu, bet tas viss. Kad viņš gribēja nolādēt Strupu, profesors vienkārši bloķēja tos lāstus. Man sanāca tādas dusmas, ka Harijs viņam neko nevar padarīt, es gandrīz pati iesitu grāmatai. }: (

Es esmu pilnībā pret jebkādas dzīvas būtnes mocīšanu. Vakar redzēju zirnekli bez divām kājām. Zin, jau palika žēl. Dumidors nebija pelnījis tā mocīties. Pēc visa, ko viņš bija devis pasaulei. Viņam vēl tā jāmocās. Tas nebija godīgi! Pēc pārciestā alā.

"Nē, nē, nē, nē, es nevaru, es nevaru, es negribu..."
"Pārtrauc to...pārtrauc..."
"Tā visa ir mana vaina...mana vaina...lūdzu, pārtrauc to, es nekad vairs..."
"Lūdzu, lūdzu, lūdzu nē....tikai ne to...es darīšu jebko"
"Es gribu mirt! Es gribu mirt! Pārtrauc to, pārtrauc!"

Un tas viss bija veltīgi...Dumidora ciešanas bija veltīgas. Veca, noguruša, nespēcīga. Kāpēc viņš gribēja Strupu, kad atgriezās Cūkmiestiņā? Kāpēc?

Jā, gļēvuļi tie nāvēži. Dumidors vēl pēdējo reizi lūdz Strupam saglabāt prātu un nedoties Tumsas pusē. Neapbruņots un nomocīts. Viens pret pieci. Tā nevajadzēja...

Piekrītu, ka šī grāmata bija veltīta Dumidoram. Visu cauru grāmatu mums ceļš vijās gar viņu, it kā sagatavojot mūs Dumidora nāvei. jau pašā sākumā mums stāstīja, ka Dumidors palicis vājš pēc cīņas ar Voldemortu. Man var tikai aizžņaugties elpa, lasot kā par viņa nāvi reaģē Ordenis, profesori. Un viņa bērēs Dumidoram pēdējo godu nodod visi, kurus viņš savas dzīves laikā nebija pametis novārtā. Visi cilvēki, kuriem viņš deva cerību un otru iespēju. Radības, kuras turēja Dumidoru cieņā un godāja kā dižu magu. Viņa baltais kaps atgādinās par to, ka visi nupat bija zaudējuši kaut ko gaišu, tīru un neaptraipītu. Vēl nevainīgāks varbūt ir tikai vienradzis ar savām sudrabainajām, lāsojošajām asinīm.
Man šķiet, ka Fokss devās Dumidoram līdzi. Fēnikss bija daļa no Dumidora; viens bez otra nevarēja dzīvot. Viņš nodziedāja savu pēdējo sērīgo dziesmu un devās prom.

Un beigās Harijs saprot, ka Dumidors visu rādījis tādēļ, ka zināja par sava laika iztecēšanu. Harijs saprata, ka jāturpina viņam. Un Rons ar Hermioni ir un paliek viņam uzticīgi draugi, lai arī cik lielās briesmās būtu jāiet.

Dumbledore would have been happier than anybody to think that there was a little more love in the world.

[Victor Krum]

Mm vispār jāpiekrīt MiniMaus, par to, ka Strupa izrādīšanās par patiešām negatīvo tēlu būtu nicinājums Dumidora piemiņai.

Mani jau arī satrieca Dumidora nāve. Likās, ka viņš visu laiku būs blakām Harijam, lai palīdzētu, dotu padomus un vēl uzkautos ar Voldemortu (man patika viņu cīņa piektās grāmatas beigās - divi profesionāļi kā nekā). Vispār konstatēju ka tieši tas man interesē - maģiju daudzveidība. Ar interesi lasīju visu par to Sactum kaut kas, kuru Harijs iemēģināja uz Drako.

Beidzot man patika Harijs. Pirms tam grāmatās viņš tāds nedaudz pastulbs brīžiem bija. Tagad viņš ļoti prātīgi izrunājās ar Skrimžūru un pamatoti turēja Malfoju aizdomās. Vispār grāmata vilināja sevi izlasīt, tāpēc, ja vēl līdz 650ai lappusei spēju uztaisīt 2-3 pauzes, tad pēc tam visu vienā rāvienā izlasīju. Ļoti īss mirklis tas bija, lappuses skrēja viena pēc otras, bet nesūdzos.

Rons joprojām man krīt uz nerviem. Galīgs stulbenis lielākoties. Nedomāju pārāk daudz par viņu, tāpēc īpaši neuztraucos. Hermione atkal bija mans mīļākais tēls, tāpēc kaitināja dažreiz Rons ar saviem sviestainajiem gājieniem attiecībā pret Hermioni.

Dikti žēl, ka neredzēšu vairāk nekādas advancētas burvestības no Dumidora puses, bet paļaujos uz Roulingu, ka viņa spēs uzrakstīt nobeigumu pietiekami interesantu. Un redzēsim vai Maksūra būs direktrise. Ak jā, redzēsim vai es vēl parādīšos

Nu, protams svarīgākais jautājums ir vai Strups tomēr ir sliktais... redzēju jau te iesāktu pavedienu par to, būs jāuzmet acis.

Ak jā - kalambols arī varēja būt interesantāks.

p.s.
ā un Malfojs man nedaudz labāk patika - tāds pieaugušāks, nebija vairs stulbo bērnišķīgo strīdu starp viņu un Hariju.

Šo rakstu rediģēja Victor Krum: 25.07.2005 02:30

[Lestat]

Tieši lasot šo grāmatu mani nepameta sajūta, ka lasu fanfiku.. Jā, tiesa, labi uzrakstītu, bet tomēr, nelikās reāli, ka tas ir Roulingas darbs, tiešām Īstais Harijs Poters..

Man arī. Vispār, man šī grāmata likās tāda lēnīgāka un ne tik aizraujoša kā pārējās. Spriedze parādījās tikai pāris pēdējās nodaļās, tikai tajās man likās, ka es tiešām lasu Roulingas darbu. Vēl vairākas stundas pēc grāmatas izlasīšanas mani nepameta izjūta, ka tas patiesībā ir ļoti labs fanfiks.

Vislabāk uzrakstīta, manuprāt, bija pēdējā nodaļa. Tur bija tik daudz emociju un skumju. Tikai es īsti nesapratu to daļu "Apkārt Dumidora ķermenim un galdam, uz kura tas gulēja, bija izvirdušas spožas, baltas liesmas: tās cēlās augstāk un augstāk, aizsedzot miesu skatam. Gaisā uzvijās balti dūmi, veidojot dīvainus apveidus – vienu elpu aizraujošu mirkli Harijs domāja, ka redz zilgmē līksmi aizlidojam fēniksu, bet nākamajā brīdī uguns bija pazudusi." Tur gaisā uzlidoja Dumidora dvēsele?

Ļoti dīvains un tracinošs man likās Glumrags (Slughorn). Visu laiku centās sev dabūt ievērojamus draugus un, kā par brīnumu, viņam tiešām tas izdevās (vismaz ar dažiem). Vienīgais, kas man viņā patika, bija tas, kā viņš izturējās pret Drako

Arī jaunais ministrs man nepatika. Es biju gaidījusi, ka viņš tiešām izdarīs kaut ko labu, arestēs vairākus nāvēžus un kļūs par labu draugu Harijam. Tomēr viņš man pārāk daudz atgādināja Fadžu.

[.: ARTANIS :.]

Tieši lasot šo grāmatu mani nepameta sajūta, ka lasu fanfiku.. Jā, tiesa, labi uzrakstītu, bet tomēr, nelikās reāli, ka tas ir Roulingas darbs, tiešām Īstais Harijs Poters..

Oh - un man likās, ka esmu vienīgais, kas nonācis pie šāda secinājuma. (turklāt tā kā sāku lasīt kreiso interneta versiju, tad šis pieņēmums bija visai ticams..) Tieši šī bija pirmā lieta, par ko notērēju visu telefona kredītu runādamies ar Eyedam, kurš mani pārliecināja, ka tas nav vis fanfiks...

Bet nu - par pašiem iespaidiem runājot:

Pirmkārt jau gribēju sacīt, ka nožēloju, ka nespēšu vārdos aprakstīt sajūtu, kāda mani pārņēmusi kopš grāmatas izlasīšanas.

Otrkārt jau pievienošos visiem pārējiem, kuri minēja, ka grāmata likusies ļoti drūma un gandrīz vai nospiedoša.

Jau no pirmās nodaļas mani nepameta līdz šim HP grāmatās nesastaptā neomulības un aukstās dvesmas pakausī sajūta... Grāmata ir citāda... Savādāka nekā ierasti omulīgās Roulingas grāmatas par HP...

Roulingas talants spējis līdz šim tik stabilo un mierīgo burvju pasauli saplosīt un pārvērst līdz nepazīšanai, kas ir biedējoši. Par spīti visām romantikas un jūtu porcijām, ko saņēmu no grāmatas, visvairāk mani iztukšoja tieši drūmā gaisotne, kuru radīja viss, sākot no ministra maiņas, un beidzot ar visu daudzo cilvēku nāvi un ciešanām...

Par mīlestības lomu 6.HP grāmatā:
Šajā grāmatā Roulinga izdarījusi negaidīti strauju lēcienu jūtu un to izpausmes attēlošanā. (tā kā līdz šim biju Harija/Hermiones pāra piekritējs, tad cerība manī bija līdz pēdējam..) Arī Harija straujā jūtu izpaušana Džinnijai šķita kautkā sasteigta.. Par Ronu/Lavenderu nemaz nerunājot..

Par nāvi 6.HP grāmatā:
Sāpīgāka un vairāk kā jebkad.. Tā atstāja vairākas rētas gan manā gan daudzu citu fanu sirdīs.. Un šīs rētas nesadzīs nekad..

Par notikumu attīstību grāmatā:
Piekritīšu jau paustajā viedoklī, ka viss notiekošais šķiet stipri sasteigts un liekas, ka daudzus pavērsienus vajadzēja aprakstīt smalkāk un stipri ilgāk par tiem atvēlētajām pāris rindkopām, vai pat rindiņām...

Par nobeigumu:
Tie, kuri mani pazīst dzīvē zina, ka nēesmu no tiem čaļiem, kurus varētu saraudināt, bet, godīgi atzīstoties, varu pateikt, ka brīdī, kad notika Dumidora bēres, pār maniem bārdas rugāju klātajiem vaigiem notecēja vairākas smagas asaras...

Arī Eyedam`a parakstā redzamā :`( sejiņa bija vienīgā lieta, ko viņš man atsūtīja pēc grāmatas izlasīšanas... Un es viņu saprotu.. Pilnībā..

Šo rakstu rediģēja .: ARTANIS :.: 25.07.2005 18:53

[grapefruit]

Es nebiju pārsteigta, pirms grāmatas man pat prātā neienāca, ka Dumidors mirs, bet tad, kad tas notika, es nebiju pārsteigta, tad radās tāda sajūta, ka viss notiekošais veda tieši pretī šai nāvei. Tur nu es piekrītu. Tas bija tā, it kā rakjstniece atņemtu burvju pasaulei vienu no lielākajiem balstiem, parādot vēl kādu Dumidora gudrības šķautni, proti, viņš gatavoja apkārtējos tam, kas varētu notikit, viņš nepārņēma visu savās rokās, viņš mācīja. Ja viņš būtu strādājis ministrijā par vadošo, ja būtu visu darījis viens pats, tad tagad burvju pasaule būtu pagalam, zaudētu jebkādu vadību un kontroli. Neapšaubāmi, viņa nāve ir baiss notikums.

Par Strupu, pat tad, kad viņš deva Narcisai nelaužamo zvērestu, es vēl neticēju, pat tad ne...

Jā, arī tam, ka šī grāmatya sagatavoja nākošajai piekrītu.

Prātā iekrituši Harija vārdi, ka pat tad, ja Cūkkārpa tomēr strādās, viņš neatgriezīsies. Tas bija tik saprotami, it kā es zinātu jau pirms tam, ka viņš tā teiks.

Pat nezinu, vai gaidu nākamo grāmatu, ir tāda sajūta - pēc tam vairs nebūs, nebūs ko gaidīt...

Man nav ne jausmas, kā autore turpinās, nav pat neviena pavediena, ja jau Dumidoram bija tik grūti tikt līdz pirmajam horcrux, tad kā gan lai to spētu Harijs?! Ar Ronu un Hermioni, jā, viņi protams būtu liela palīdzība, tomēr, es nespēju neizmest no prāta, ka tur tomēr vajadzīga pieredze un nevienam no viņiem tādas nav. Mīlestība pret tumšo slazdu nepalīdzēs. Ja vien neparādīsies noslēpumainais R.A.B, kurš varētu būt savācis visus horcrux... Un varbūt tieši šis noslēpums viņiem būs jāatklāj...

[Chou]

pirmie iespaidi bija..... tas ir nebija, ko teikt, vienkārši nezināju, ko teikt vai domat...jo ko tādu, kā Dumidora nāve, es nebiju gaidījusi (kā jau daudi citi)...arī pārsteigums par half-blood prince , bija visai es nezinu kaut kāds pilnīgi negaidīts un pat disappointing , man (nez kapēc) likās, ka tas būs kaut kas tiešām aizraujošs - cilvēks/lieta/tēls man likās, ka tas būs no labjiem...nevis Severuss Strups...

Lasot grāmatu man radās arī daudzi jautājumi un dažas acīmredzamas atbildes, piemēram, sakarā ar Dumidora bojāeju un Harija it kā bezpalīdzīgo stāvokli (lai gan tas daļēji tāds arī ir)...Dumidors ir kļuvis par gleznu viņa kabinetā un pievienojies murušo direktoru galerijai, bet tās (gleznas) taču spēj domāt un runāt utml. kāpēc Dumidors nevarētu savas zinības dot Harijam esot gleznas veidā? kad vien viņš nezinās ko varīt vai kā rīkoties, Harijs taču var vērsties pie Dumidora portretiem.

Kas attiecas uz Malfoju, man likās, ka viņš tiešām nevar būt slepkava...lai cik man viņš kā ļaunais tēls nepatiktu, man Drako tiešām kļuva žēl ...sevišķi tad, kad viņš bija tualetē ar Vaidu Vairu viņš raudāja, tiešām raudāja asaras spēj aizkustināt ...protams līdz momentam, kad viņš sāka uzbrukt Harijam...

Mīlas lietas bija vairāk nekā negaidītas un dīvainas...pēkšņas, teiksim tā... jo bija kaut kā savādi lasīt kā pēķšņi, vienā mirklī visi visās malās sadalās pa pāriem un bučojas... strange ... Harijs un Džinija drusku negaidīti, bet likumsakarīgi, jo Džinijai Harijs ir paticis jau no laika gala (kā tas ir teikts grāmatā), bet Harijs to tikai pamazām sāka saprast, aprast un novērtēt Džiniju kā potenciālo draudzeni, par ko viņš loti laizīja galvu notikumu gaitā...tas: viņa ir Rona māsa, bet tomēr viņš ir mans draugs, bet KAA viņš reaģēja uz Dīna un Džinijas skupstu utt...
man ļoti skaista aina likās, kad Harijs ienāca koptelpā pēc Uzvaras Kausa izcīņā...vienkārši skaisti, kas pierāda viņa lielāko ieroci pret Voldemortu - spēju mīlēt...

Šo rakstu rediģēja Chou: 26.07.2005 21:22

[pekene]

Uff. Nu tad.. Lēnā garā.

Vispārējs iespaids-biju gaidījusi ko vairāk, nebaidos teikt, ka sestā grāmata mani aizrāva pārsteidzoši maz. Īsti nevaru saprast vai tas tamdēļ, ka sāku no HP izaugt (kam gan ļoti, ļoti negribētos ticēt), vai tamdēļ, ka šī kaut kā likās tāda..vienmuļa? Pelēcīga? Hm. Citiem tā neliekas. Varbūt tas tāpēc, ka Siriuss man bija mīļākais tēls un nomira piektajā grāmatā, tā ka sestajā vairs nebija īpaši nekā pārsteidzoša ko sagaidīt. Vienīgi mazliet pārsteidza Harija simpātijas pret Džinniju. Nebiju iedomājusies, ka Harijam viņa varētu patikt, šķiet, arī iepriekšējās grāmatās nekādi mājieni nebija izteikti (vai varbūt es vienkārši pārāk neuzmanīgi lasu?). Tomēr nojautu, ka beigās viņi izšķirsies. Vispār bērnišķīgi likās tas, cik liela uzmanība tika pievērsta skūpstīšanai-Re,es esmu skūpstījies, tagad es esmu baigi kruts tā ka saņemiet!. Šī bērnišķīgā attieksme kaut kā nepatika. Zemapziņā biju gaidījusi arī Hermiones un Rona saiešanu kopā, ko tā arī nesagaidīju, tomēr nejūtos vīlusies. Vēl taču paliek septītā grāmata.

Notikumi tiešām likās saraustīti, daudz kam, kaut vai kalambola mačiem un VEMT tika ātri pārskriets pāri, tomēr jāņem vērā, ka kaut kam ir jāaiziet, lai vietā nāktu jauni notikumi, lietas, vietas. Jāņem vērā, ka nevar gribēt visu.

Jāpiekrīt par patiesas draudzības apliecinājumu no Hermiones un Rona puses, tas šķita kā viena no nedaudzajām pozitīvajām iezīmēm grāmatā. Jāpiekrīt arī par to, ka visa grāmata bija kā cieņas apliecinājums Dumidoram. Savā ziņā patīkami. Lasot bēru norisi silti palika ap sirdi, zinot, ka bija sapulcējušies Dumidoram tuvākie un nozīmīgākie cilvēki, ka viņam izrādīja cieņu. Zinot, ka šis varētu būt viens no veidiem, kā Dumidors būtu vēlējies aiziet-cik vien viņa spēkos, palīdzot Harijam un paliekot Cūkkārpā. Grāmatas nobeigums pats par sevi atstāja patīkamu vienotības sajūtu, cerams, ka tā saglabāsies un ka tas palīdzēs uzvarēt karā, kuru paredzēja kentauri.

Par Malfoju-neko citu nebiju gaidījusi, jau bija paredzams, ka viņš kļūs par nāvēdi un visiem spēkiem stāsies pret Hariju un Dumidoru. Jocīgi skan-Hariju un Dumidoru. Tagad, kad Dumidora vairs nav. Kad Harijs ir palicis viens. Gluži tiesa nav-Harijam tomēr ir draugi, paliek arī Fēniksa Ordenis, bet bez Dumidora..tas nav tas. Nav vairs kas palīdz, iesaka kā un ko labāk darīt, nav vairs kas..zin.

Un par Ashly teikto par Augstāko Mikstūru grāmatu-to Strups taču varēja būt paņēmis no skolas krājumiem (par ko es nebrīnītos), tas ka tā iznākusi laikā, kad Harija vecāki un Strups skolā vēl nemācījas, neko nenozīmē.
Par Jauktasiņu Princi kā tādu-domāju,ka šis nosaukums tomēr bija atbilstošs, ka tas nebija pieminēts tikai garāmejot, galu galā-ļoti daudz kas notika Jauktasiņu Prinča grāmatas dēļ. Vai tad nav tā, ka šī grāmata mums atklāja Strupa tumšo pusi? Vai tad tieši Strups nenogalināja Dumidoru, kas bija viens no ja ne pats galvenais notikums grāmatā? Nu ir, ir tak. Tā ka pret nosaukumu man nav itin nekādu pretenziju.

Visai saraustīti iespaidi, bet tas, domājams, tādēļ, ka vēl īsti neesu attapusies no grāmatas.

[rowzee]

Protams, skumjas. Kā es vēlāk aptvēru, tad ne tik daudz par Dumidora navi, pat ne par [iespējamo] nodevību, kā par Harija likteni. Arī man pār vaigiem ritēja asaras, lasot pēdējo nodaļu. Visvairāk par Hariju, par to, ka viņš, kā pats atzina, ir palicis viens cīņa pret ļaunumu, bez kāda vecāka un gudrāka padomdevēja. Kaut arī draugu atbalsts vēl joprojām viņam ir garantēts, viņš to pieņem nelabprāt, baidoties par draugu drošību. Dīvaini, bet kad atklātībā nonāca vāka attēls, mani jau pārņēma aizdomas, ka Dumidors būs tas, kam jāiet bojā.

Pēc pāris dienām, kad atguvu spēju racionāli domāt, sāku pārdomāt pašu grāmatas sižetu.

Pirmkārt, satrieca fakts, ka Strups tomēr pievērsies tumšajai pusei, it īpaši tāpēc, ka Dumidors viņam ticēja, un tāpēc arī es noticēju. Protams, var izrādīties, ka viss nemaz nav tā, kā izskatās, bet šoks bija pamatīgs.

Otrkārt, pārsteidza, ka Harijs nav ieguvis mikstūrās Izcili, es jau kopš 5. grāmatas beigām jutu, ka viņš tomēr turpinās mācīties mikstūras. Man pat prātā neienāca, ka Slaghorns varētu aizstāt Stupu mikstūrās tā vietā dodot viņam iespēju mācīt APTZ.

Treškārt, par mīlas dzīvi. Lasot grāmatu man gribējās šīs atsevišķās epizodes salīdzināt ar meksikāņu seriāliem, jo kaislības tik tiešām sita augstu vilni. Biju pārsteigts par Harija jūtām pret Džinniju, nekad nebiju domājis, ka viņa viņu tik tiešām interesē. Tāpat biju pārliecināts, ka Džinnija pret Hariju ir atsalusi pavisam - nekā. Žēl, ka Rons ar Hermioni tā arī nesagāja kopā, būtu interesanti pavērot viņu attiecības.

Domāju, ka grāmata kopumā ir ļoti labi izdevusies. Tā vien šķiet, ka katra nākamā grāmata ir arvien labāka. Tāpat škiet, ka katra nākamā ir arī nopietnāka - tā vairs nav bērnu pasaka par burvjiem un raganām (ja tā padomā, nekad nav bijusi), vienbrīd' pat nodomāju, ka tādu grāmatu nevar ļaut lasīt bērniem (PG-13), tomēr sapratu, ka bērnam jāsaprot nāve un visas tās izraisītās sekas.

[aicha]

Nu sākšu ar to ka grāmatu nedabūju 16.jūlijā tā kā man bija iespēja pačekot ko par JP saka tie, kas to jau lasījuši. Palasot komentus par grāmatu likās ka tā būs vislabākā no visām HP grāmatām, tāču patiesībā esmu nedaudz vīlusies 6.HP.

Pirmkārt jau sižets nebija tik spraigs kā citās HP grāmatas. Bija dažas ļoti garlaicīgas nodaļas. Piemēram tās par Voldija pagātni. Lielākā daļa no tur aprakstītā jau bija zināma tagad tikai tas viss tika aprakstīts sīkumos. Vienīgas vērienīgais atklājums šajās nodaļās bijs horkraksu esamība.

JP bija daudz tādu epizožu kas galīgi nebija Roulingas stilā. Man tiešām radās tāds iespaids, ka to ir rakstījis kāds cits. Nu piemēram Drako. Jā, viņš ir bijis ļaunais visās HP grāmatās. Taču viņš bija tāds mazs skolas riebeklīts ne jau slepkava. Pie tam viņš neizcēlās ar īpašu gudrību. Bet te pēkšņi 2.nodaļā Voldijs jau ir uzticējis Drako svarīgu misiju. Tas tiek pateikts vienā teikumā neko nepaskaidrojot. Tā pat Strups. Visās grāmatas atkal un atkal tiek pierādīts ka viņš ir usticams, bet te atkal vienā teikumā pasaka ka viņš tomēr ir nāvēdis. Un tas arī viss. Nu labi bija jau arī daži paskaidrojumi, taču ja es būtu Voldijs vai Dumidors tie mani nepārliecinātu. Tas tiešām neizskatījās pēc Roulingas.

Taču visvairāk mani apbēdināja Hermiones nenozīmīgums JP. It kā viņa ir parādās daudzās nodaļās, taču viņai tajās ir diezgan maza nozīme. Viņa runā visu laiku, bet tā arī nepasaka neko svarīgu. Pat viņas atklājums par JP neliekas nekas svarīgs, jo visi jau zina ka tas ir Strups. Un šitā Roulinga JP ir apbižojusi daudzus varoņus piemēram Hagridu.

Man gribējās vairāk uzzināt par Harija un Džinijas attiecībām taču arī tās tika pieminētas tikai garām ejot. Tā pat kā Harijs kā kalambola komandas kapteinis, Slug club viesības, Rona un Hermiones attiecības u.c.

Iespējams man 6.HP grāmata nepatika jo Dumidors nekad man nav bijis viens no mīļākajiem tēliem. Un šī grāmata ir galvenokārt par viņu...

Kopumā par šo grāmatu es varētu teikt tā: JP ir laba grāmata, taču vājākā no HP sērijās.

[_BijušaisPareģis]

Bāaac... Kad es izlasīju grāmatu, es to vienkārši uzmetu uz galda un galīgi nevēlējos tai pat pieskarties... Itkā jau tikai vārdi, ar roulingas roku rakstīti vārdi, bet tik nepatīkami...

Tiešām tā arī ir, kā Roulinga teica tajā intervijā - "Atkal nonākam pie tā ka es esmu slepkava?" Un arī man tagad negribās viņu saukt nekā citādi, kā par slepkavu... Safanojusies te par normālāko personāžu vākšanu, un tagad laiž ne pa jokam... (Nav jau brīnums, ka tas kēkss no aizokeāna zemes, uzzinājis no kāda spoilera par Dumidora nāvi, uztaisīja pašnāvību ar atstātu zīmīti "manai dzīvei tagad vairs nav jēgas... Ja jau viņš bija safanojies par Harču tiktāl, ka ikdienā staigāja apkārt ar burvju cepuri, tas viņam varētu būt visai smags trieciens...)

Bet tā arī laikam jābut. Tās būtu pārāk "laimīgas beigas", ja viņam tomēr atrastos kāds radinieks, ar kuru viņš varētu dzīvot laimīgi vēl daudzus gadus, un vienmēr viņu pieskatītu un palīdzētu viņam atvākt Volodzju visvarenākais no tajā brīdī dzīvojošajiem burviem visā burvju pasaulē. Jābūt taču kaut kādam līdzsvaram - jo neizmērojami priecīgas beigas būs jau tad kad viņš atvāks Volodzju, tādēļ tagad attiecīgi jābūt kaut kam skumjam. Labi vismaz, ka pirms nāves Dumidos paspēja Harčam visādas muļķibas samācīt un paskaidrot visu - kas un kā, savādāk viss tiešām būtu totālā pak**ā...

Vispār par šo grāmatu. Kā jau Roulinga pati teica, mēs uzzināsim daudz par Volodzjas pagātni un tā arī bija. HP6 man, personīgi izskatās pēc tāda kā "informācijas bukletiņa" kurā ir daudz kas paskaidrots, piejaukts šis tas jauns, un tas viss tikai, lai 7. grāmatā viss "action" notiktu ne pa jokam.

Protams, plus vēl neizskaidrojamais naids pret veco kropli Puņķimusu - izlasot grāmatu es biju ne pa jokam noskaņots uz visa apkārtējā šķaidīšanu. Bet ganjau ka Roulingai ir normāls attaisnojums, savādāk es tiešām viņu ienīdīšu. Un vēl Neizlēmīgais Drako, kas vienmēr paceļ vairāk, nekā spēj panest... ganjau šis pievienosies labajiem vai vismaz kaut ko labu izdarīs, tā arī es nobalsoju MuggleNet aptaujā.

Vispār man šobrīd ir tāda sajūta, ka septītajai daļai jābūt vai nu vidēja garuma, kur viss būs neloģiski saspiests, ka notikumi sekos viens otram, un nobeigums nebūs nekāds spožais, vai arī grāmata tiešām būs nereāli gara, kur vismaz viss norisināsies loģiski ātri, un nobeigums būs normāls. Harijam kā nekā jāatrod vēl 4 hockruxi, un pat Dumidors viņus ilgi meklēja, kur nu vēl Harča! Nu ok, viņam atkritīs mācības, tādēļ būs vairāk laika, bet vienalga...

Vispār iespaids par grāmatu normāls. Noteikti nu neierindosies manā listā kā mīļākā, bet kā trešā mīļākā aiz "Uguns Biķera" un "Fēniksa Ordeņa" gan.